ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [P. MENGOZZI] SECINĀJUMI,
sniegti 2008. gada 5. jūnijā (1)
Lieta C‑295/07 P
Eiropas Kopienu Komisija
pret
Département du Loiret
Apelācija – Valsts atbalsts – Atbalsts, ko Francijas iestādes piešķīrušas Scott Paper – Izdevīgāka zemes gabala cena un izdevīgāka notekūdeņu attīrīšanas tarifa likme mājsaimniecību lietošanai paredzēta papīra ražošanas rūpnīcas izveidei
I – Ievads
1. Ar 2007. gada 29. marta spriedumu lietā T‑369/00 Département du Loiret/Komisija (2) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”) Pirmās instances tiesa atcēla Komisijas 2000. gada 12. jūlija Lēmumu 2002/14/EK par valsts atbalstu, ko Francijas Republika piešķīrusi Scott Paper SA/Kimberly‑Clark (3) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
2. Ar šo apelācijas sūdzību, kas pašlaik ir jāizskata Tiesai, Komisija lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu.
II – Fakti un apstrīdētais lēmums
3. Izskatāmā lieta attiecas uz Francijas iestāžu 1987. gadā veikto zemes gabala nodošanu privātai sabiedrībai Scott par izdevīgāku cenu. Šis zemes gabals tika izmantots papīra ražošanas rūpnīcas izveidei. 1996. gadā Scott iegādājās cita sabiedrība – Kimberly‑Clark Corp., kura pēc atļaujas slēgt rūpnīcu saņemšanas 1998. gadā to kopā ar attiecīgo zemes gabalu pārdeva citai sabiedrībai – Procter & Gamble.
4. Sabiedrība Scott bija saņēmusi arī izdevīgāku notekūdeņu attīrīšanas tarifa likmi. Šī konkrētā priekšrocība tomēr nav šīs lietas priekšmets.
5. Ar apstrīdēto lēmumu Komisija atzina iepriekš minētās priekšrocības par nesaderīgām ar kopējo tirgu un uzlika pienākumu atgūt ar šīm priekšrocībām saistīto atbalstu.
6. Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir formulēta šādi:
“1. pants
Valsts atbalsts kā izdevīgāka zemes gabala cena un maksas par notekūdeņu novadīšanu izdevīgāks tarifs, ko Francijas Republika ir piešķīrusi Scott summas 39,58 miljonu Francijas franku apmērā (6,03 miljoni EUR), vai saskaņā ar aktualizēto vērtību 80,77 Francijas franku apmērā (12,3 miljoni EUR) attiecībā uz izdevīgāku zemes gabala cenu, un attiecībā uz summu, kas Francijas Republikai jānosaka saskaņā ar Komisijas noteikto aprēķina metodi, saistībā ar otro elementu – ir nesaderīgs ar kopējo tirgu.
2. pants
1. Francijas Republika veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai atgūtu no saņēmēja attiecīgo atbalstu, kas paredzēts 1. pantā un jau ir ticis nelikumīgi nodots tā rīcībā.
2. Atgūšanai jānotiek nekavējoties saskaņā ar valsts tiesībās paredzētajām procedūrām tiktāl, ciktāl tās nodrošina tūlītēju un efektīvu šī lēmuma izpildi. Atgūstamajā atbalstā ietilpst procenti, sākot no dienas, kad atbalsts tika nodots saņēmēja rīcībā, līdz tā atgūšanas datumam. Procentus aprēķina, pamatojoties uz atsauces likmi, kas tiek izmantota subsīdijas ekvivalenta aprēķinam reģionālā atbalsta ietvaros.
[..]”
III – Tiesvedība Pirmās instances tiesā un pārsūdzētais spriedums
7. Par apstrīdēto lēmumu tika ierosinātās divas atsevišķas tiesvedības Pirmās instances tiesā, proti, pēc Scott iniciatīvas (lieta T‑366/00) un pēc Département du Loiret iniciatīvas (lieta T‑369/00). Turklāt lietā T‑369/00 Scott iestājās lietā Département du Loiret atbalstam.
8. Spriedumā lietā T‑366/00 Pirmās instances tiesa atcēla “lēmuma [..] 2. pantu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz atbalstu, kas piešķirts, paredzot izdevīgāku cenu par šī lēmuma 1. pantā minēto zemes gabalu” (4). Šis spriedums tika pārsūdzēts un ir lietas C‑290/07 P priekšmets.
9. Spriedumā, kurš ir pārsūdzēts šobrīd izskatāmajā lietā, Pirmās instances tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu “tiktāl, ciktāl tas attiecas uz atbalstu, kas piešķirts, paredzot izdevīgāku cenu par šī lēmuma 1. pantā minēto zemes gabalu” (5).
10. Tādējādi Pirmās instances tiesa pārbaudīja tikai vienu no prasītājas izvirzītajiem pamatiem saistībā ar lēmuma prettiesiskumu, tas ir, pamatojama nepietiekamību attiecībā uz Komisijas izvēli aktualizēt atbalsta apmēru, vienkāršās procentu likmes vietā izmantojot salikto procentu metodi.
11. Pirmās instances tiesa norādīja, ka apstrīdētajā lēmumā nav tieši paredzēta šāda procentu aprēķināšanas metode un nav arī pamatota šāda izvēle. Tā kā Pirmās instances tiesa bija atzinusi, ka nav secināms, ka Komisija tajā laikā parasti pielietoja salikto procentu metodi, tā nosprieda, ka saliktās procentu metodes izmantošana ir uzskatāma par jaunas Komisijas prakses pirmo pielietošanas gadījumu, kam ir jāsniedz pienācīgs pamatojums. Pamatojoties uz šādu vienu vienīgu secinājumu, Pirmās instances tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu.
IV – Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
12. 2007. gada 21. jūnijā Eiropas Kopienu Komisija iesniedza apelācijas sūdzību par spriedumu lietā T‑369/00.
13. Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:
– pilnībā atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– pieņemt galīgo nolēmumu par lietas būtību, noraidot visus iebildumus par apstrīdēto lēmumu, vai pakārtoti – nodot lietu atpakaļ Pirmās instances tiesai;
– piespriest pretējai pusei atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tiesvedībā Pirmās instances tiesā radušos tiesvedības izdevumus, kā arī piespriest Scott, kas iestājusies lietā Département du Loiret [Luarē departamenta] atbalstam, segt savus tiesāšanās izdevumus pašai.
14. Département du Loiret un Scott prasījumi Tiesai ir šādi:
– noraidīt apelācijas sūdzību;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
V – Juridiskais vērtējums
15. Savas apelācijas sūdzības pamatojumam Komisija ir izvirzījusi astoņus pamatus.
16. Savā pirmajā izvirzītajā pamatā Komisija norāda, ka lēmums ir uzskatāms par pietiekami pamatotu, ja vienkāršs matemātisks aprēķins ļauj konstatēt, kāda aprēķina metode ir tikusi izmantota.
17. Izvirzot savu otro pamatu, Komisija apgalvo, ka saliktās procentu likmes izmantošana lēmuma pamatojumā katrā ziņā bija vismaz netieši norādīta.
18. Ar savu trešo izvirzīto pamatu Komisija apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir prettiesiski apgriezusi pierādīšanas pienākumu attiecībā uz Komisijas praksi procentu aprēķināšanas jomā.
19. Izvirzot ceturto pamatu, Komisija apgalvo, ka tai nav jāpārbauda, vai lēmuma par atgūšanu pieņemšanas brīdī valsts atbalsta saņēmējs joprojām turpina gūt kādu priekšrocību.
20. Ar savu piekto izvirzīto pamatu Komisija apgalvo, ka pārsūdzētais spriedums nav pamatots ar pierādījumiem un ka tajā pieļauta pierādīšanas pienākuma apgriešana attiecībā uz zemes gabala pārdošanas cenu Procter & Gamble.
21. Sestais pamats attiecas uz apgalvojumu par to, ka pārdošanas, kas notikusi 11 gadus pēc atbalsta piešķiršanas, cenai nav nozīmes, nosakot atgūstamo summu.
22. Izvirzot septīto pamatu, Komisija apgalvo, ka jautājums par to, kāda procentu likme ir piemērojama valsts atbalsta atgūšanai, ir Kopienu un nevis valsts tiesību jautājums.
23. Ar savu astoto izvirzīto pamatu Komisija, visbeidzot, apgalvo, ka piemērotās procentu likmes nelikumīguma konstatēšanai nebija jābūt par pamatu visa apstrīdētā lēmuma atcelšanai, un līdz ar to Pirmās instances tiesai tas bija jāatceļ tikai daļēji.
24. Vispirms jānorāda, ka, manuprāt, pirmie septiņi Komisijas izvirzītie pamati ir diezgan nekonsekventi un līdz ar to tiem ir grūti piekrist. Savukārt ar astoto pamatu ir izvirzīti dažādi atbilstoši problēmjautājumi, kuru atrisināšanai būs jāvelta īpaša vērība, pieņemot nolēmumu šajā lietā. Katrā ziņā pilnības labad es tagad atsevišķi izskatīšu visus šos pamatus. Ievērošu Komisijas izklāstījuma kārtību un tādējādi vispirms izskatīšu tos pamatus, kas gadījumā, ja tie tiktu apmierināti, būtu pamatā pārsūdzētā sprieduma pilnīgai atcelšanai. Astotais pamats, kuru izskatīšu pašu pēdējo, neatkarīgi no tā, kāds nolēmums attiecībā uz to tiktu pieņemts, pats par sevi ir pamats Pirmās instances tiesas sprieduma daļējai atcelšanai.
A – Par pirmo pamatu, saskaņā ar kuru “lēmums ir uzskatāms par pietiekami pamatotu, ja vienkāršs matemātisks aprēķins ļauj konstatēt, kāda aprēķina metode ir tikusi izmantota”
1) Lietas dalībnieku argumenti
25. Komisija apgalvo, ka lēmums ir uzskatāms par pietiekami pamatotu, ja vienkāršs matemātisks aprēķins ļauj konstatēt, kāda aprēķina metode ir tikusi izmantota.
26. Département du Loiret un Scott uzskata, ka šis pamats nav efektīvs, jo Pirmās instances tiesa nav atcēlusi lēmumu tādēļ, ka nebija iespējams saprast tehnisko mehānismu, kas bija procentu likmes noteikšanas pamatā, bet gan tādēļ, ka Komisija nav pienācīgi pamatojusi savu izvēli par labu saliktās procentu likmes un nevis vienkāršās procentu likmes izmantošanai.
2) Vērtējums
27. Attiecībā uz šo pamatu Komisija norāda uz pārsūdzētā sprieduma 36. punktu, kurā Pirmās instances tiesa ir norādījusi – tā kā Komisija nebija norādījusi nekādu pamatojumu šajā sakarā, bija jāveic matemātiski aprēķini, lai saprastu, ka tā, nosakot atbalsta aktualizēto vērtību, piemēroja salikto procentu likmi. Līdz ar to, ja Komisija vēlas apstrīdēt tikai šo Pirmās instances tiesas secinājumu, man šķiet acīmredzams, ka Département du Loiret un Scott formulētais apsvērums ir loģisks un ka šis pamats ir atzīstams par neefektīvu (6).
28. Pirmās instances tiesa nav balstījusi savu secinājumu par lēmuma prettiesiskumu uz to, ka Komisija nav norādījusi matemātisko formulu, kas izmantota procentu apmēra noteikšanai. Tieši pretēji, Pirmās instances tiesa par apstrīdētā lēmuma trūkumu ir atzinusi to, ka Komisija nav norādījusi, kādēļ tā, atkāpjoties no savas līdzšinējās prakses, nolēma izmantot šādu formulu. Pārsūdzētā sprieduma 36. punktā, uz kuru atsaucas Komisija, ir apstiprināts, ka “Komisija nav norādījusi pamatojumu, kādēļ tā piemēroja salikto procentu likmi, nevis vienkāršo procentu likmi”.
29. No otras puses, pat pieņemot, ka, izvirzot šo pamatu, Komisija vēlējās pierādīt, ka iespēja izsecināt izmantoto matemātisko formulu pati par sevi ir pietiekams pamatojums, kādēļ tika izvēlēta tieši šī formula, ir acīmredzams, ka šis pamats nav pamatots. Izvēle par labu saliktās procentu likmes un nevis vienkāršās procentu likmes izmantošanai nav darbība, kas pati par sevi ir pamatota.
30. Tādēļ uzskatu, ka pirmais izvirzītais apelācijas sūdzības pamats ir noraidāms.
B – Par otro pamatu, saskaņā ar kuru “saliktās procentu likmes izmantošana apstrīdētā lēmuma pamatojumā katrā ziņā bija vismaz netieši norādīta”
1) Lietas dalībnieku argumenti
31. Izvirzot otro apelācijas sūdzības pamatu, Komisija apgalvo, ka saliktās procentu likmes izmantošana apstrīdētā lēmuma pamatojumā bija netieši norādīta, jo tas bija nepieciešams mērķa atjaunot pirms atbalsta piešķiršanas pastāvošo stāvokli sasniegšanai.
32. Département du Loiret un Scott savukārt apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nekas nenorāda uz izvēles par labu saliktās procentu likmes izmantošanai pamatojumu. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka Komisijas tajā laikā pastāvošajā praksē saliktā procentu likme netika izmantota. Département du Loiret no savas puses vēl precizē, ka šajā lietā netiešs pamatojums nevar izpildīt Komisijas pienākumu norādīt pamatojumu.
2) Vērtējums
33. Manuprāt, Komisija savā apelācijas sūdzībā pati ir atzinusi, ka apstrīdētajā lēmumā nav sniegts tiešs pamatojums par labu izvēlei izmantot salikto procentu likmi, nosakot valsts atbalsta aktualizēto vērtību. Komisija būtībā norāda, ka saliktās procentu likmes izmantošana lēmuma pamatojumā ir norādīta “vismaz netieši”.
34. Uzskatu, ka šim pamatam nevar piekrist.
35. Kā pārsūdzētā sprieduma 40.–43. punktā ir norādījusi Pirmās instances tiesa, saliktās procentu likmes izmantošana attiecīgo faktu rašanās laikā bija būtisks jauninājums Komisijas lēmumu pieņemšanas praksē. Tādēļ, kā to pamatoti norādījusi Pirmās instances tiesa, šajā lietā pamatojumam ir īpaši liela nozīme.
36. Tāpat vēlos norādīt, ka pats “netieša pamatojuma” jēdziens administratīva lēmuma kontekstā man šķiet nesaderīgs ar principiem, ko Tiesa pamatojuma norādīšanas jomā ir vairākkārtēji uzsvērusi. It īpaši ir vispārzināms, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā paredzētajam pamatojumam ir nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un Kopienu tiesai īstenot kontroli (7).
37. Ņemot vērā tieši šo vispārīgo principu, Tiesa ir atzinusi, ka dažos gadījumos lēmuma pamatojums var būt izteikts “kopsavilkuma” veidā (kas tomēr ir kaut kas cits nekā “netiešs pamatojums”). Tas tā var būt it īpaši tad, ja lēmums ticis pieņemts labi zināmā kontekstā, un it īpaši atbilstoši tās iestādes lēmumu pieņemšanas praksei, kas pieņēmusi attiecīgo lēmumu (8). Tātad – tādā situācijā, kas ir atšķirīga no šajā lietā apstrīdētā lēmuma pamatā esošās situācijas.
38. Tādējādi man šķiet acīmredzams, ka šajā lietā par Pirmās instances tiesas vērtējumu nevar izteikt nekādu kritiku. Nedz kopsavilkuma veidā norādīts pamatojums, nedz vēl jo mazāk netiešs pamatojums, pat pieņemot, ka tas ir saprotams no apstrīdētā lēmuma teksta, nevar izpildīt Komisijas pienākumu norādīt pamatojumu.
39. Manuprāt, arī otrajam apelācijas sūdzības pamatam līdz ar to nevar piekrist.
C – Par trešo pamatu, ar kuru tiek norādīts uz nelikumīgu pierādīšanas pienākuma konversiju
1) Lietas dalībnieku argumenti
40. Ar savu trešo apelācijas sūdzības pamatu, kurš daļēji pārklājas ar otro pamatu, Komisija apgalvo, ka prasītājai ir pienākums pierādīt izmaiņu esamību Komisijas lēmumu pieņemšanas praksē attiecībā uz procentu likmes noteikšanu un ka Komisijai šajā sakarā nav nekāda pierādīšanas pienākuma. Citiem vārdiem sakot, prasītāja ir tā, kurai pilnā apmērā bija jāpierāda, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā Komisija parasti neizmantoja saliktās procentu likmes metodi. Komisija uzskata, ka šāds pierādījums nav sniegts.
41. Département du Loiret un Scott savukārt apgalvo, ka tie ir snieguši Pirmās instances tiesai pietiekami daudz informācijas, lai pierādītu, ka attiecīgajā laikā Komisijas praksē netika izmantota saliktās procentu likmes metode. Saskaroties ar šādu informāciju, Komisija nav varējusi iesniegt nekādus pierādījumus šī apgalvojuma atspēkošanai. No tā izriet, ka Pirmās instances tiesas spriedums ir pamatots.
2) Vērtējums
42. Vēlos vēlreiz norādīt, ka, kā jau iepriekš minēju (9), pamatojums, kas ir pilnībā “netiešs”, t.i., nav ietverts lēmuma tekstā, nevar būt pietiekams pat saistībā ar tādiem tiesību aktiem, kas pieņemti Kopienu iestāžu ilgstoši piemērotā lēmumu pieņemšanas praksē.
43. Pat pieņemot, ka apstrīdētajā lēmumā iespējami ietverto pamatojumu var uzskatīt par “kopsavilkuma” un nevis “netiešā” veidā paustu pamatojumu, man šķiet, ka Pirmās instances tiesas pārsūdzētajā spriedumā un it īpaši 39.–43. punktā norādītie apsvērumi vairāk nekā pietiekami pamato Pirmās instances tiesas secinājumu, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī saliktās procentu likmes izmantošana bija būtisks jauninājums Komisijas lēmumu pieņemšanas praksē. Turklāt Pirmās instances tiesa, īstenojot savu kompetenci faktisko lietas apstākļu pārbaudes jomā, nosūtīja Komisijai arī rakstveida jautājumu ar mērķi noskaidrot šīs Kopienu iestādes attiecīgajā laikā īstenoto praksi. Pamatojoties uz Komisijas sniegto atbildi, Pirmās instances tiesa līdz ar to izdarīja secinājumus, kas atspoguļoti tās spriedumā.
44. It īpaši Pirmās instances tiesa atzīmēja, ka, kā tas norādīts 2003. gada Paziņojumā par piemērojamajām procentu likmēm (10), Komisija pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas ir atzinusi, ka ir jāsniedz paskaidrojumi šajā jautājumā. Šajā paziņojumā Komisija apstiprināja, ka “Komisija tomēr vēlas informēt dalībvalstis un ieinteresētās personas, ka visos lēmumos, ko tā pieņems nākotnē, nelikumīga atbalsta atgūšanai tiks piemērota atsauces likme, kas tiek izmantota subsīdijas ekvivalenta aprēķinam reģionālā atbalsta ietvaros” (autora izcēlums).
45. Pirmās instances tiesa kā par faktu novērtējumu atbildīgā tiesa līdz ar to pārsūdzētajā spriedumā varēja izsmeļoši konstatēt un norādīt pamatojumu tam, ka Komisijas lēmumu pieņemšanas praksē netika izmantota salikto procentu likmes metode (11): tādējādi ir acīmredzams, ka šis pamats ir nepamatots un tātad – neatbalstāms.
D – Par ceturto pamatu, saskaņā ar kuru Komisijai nav jāpārbauda, vai lēmuma par atgūšanu pieņemšanas brīdī valsts atbalsta saņēmējs joprojām turpina gūt kādu priekšrocību
1) Lietas dalībnieku argumenti
46. Komisija apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot, ka Komisijai ir jāizvērtē, vai lēmuma par atbalsta atgūšanu pieņemšanas brīdī tā saņēmējs joprojām turpina gūt kādu priekšrocību. It īpaši Komisija uzskata, ka Pirmās instances tiesas pieļautā kļūda ir acīmredzama tās vērtējumā, kas ietverts pārsūdzētā sprieduma 50. un 52. punktā.
47. Département du Loiret un Scott savukārt apgalvo, ka Pirmās instances tiesa šajās rindkopās nav nekādā veidā apstiprinājusi, ka izvērtējums par to, vai ar attiecīgo atbalstu saistītā lēmuma pieņemšanas brīdī joprojām pastāvēja priekšrocība, ir šī atbalsta atgūšanas priekšnosacījums. Pirmās instances tiesa ir vienīgi norādījusi, ka šādas priekšrocības pastāvēšana lēmuma par atbalstu pieņemšanas brīdī bija jākonstatē, lai varētu pamatot saliktās procentu likmes izmantošanu.
2) Vērtējums
48. Izskatāmais pamats man šķiet neefektīvs un katrā ziņā nepamatots.
49. Es piekrītu Département du Loiret un Scott paustajai nostājai, saskaņā ar kuru Pirmās instances tiesa ir vienīgi apstiprinājusi, ka, ņemot vērā, ka Komisijai bija pienācīgi jāpamato saliktās procentu likmes izmantošana, bija jāpierāda arī konkrētā atbalsta saņēmēja iegūtā priekšrocība turpmākajos gados pēc šī atbalsta piešķiršanas. Būtībā ir acīmredzams, ka izvēli par labu saliktās procentu likmes un nevis vienkāršās procentu likmes izmantošanai, kas tajā laikā parasti tika izmantota, ir grūti pamatot ar ko citu, kā vien ar priekšrocības pastāvēšanas turpināšanos par labu saņēmējam.
50. Izskatāmais pamats līdz ar to vispirms ir neefektīvs, jo Pirmās instances tiesas vērtējums, kas it īpaši ietverts pārsūdzētā sprieduma 50. punktā, nekādi neietekmē lēmumu atcelt apstrīdēto lēmumu. Šis lēmums ir balstīts vienīgi uz pamatojuma neesamību attiecībā uz izvēli par labu saliktās procentu likmes izmantošanai.
51. Šis pamats turklāt ir arī nepamatots, jo tas ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, ka Pirmās instances tiesa aplinkus veidā ir paredzējusi nelikumīgu nosacījumu valsts atbalsta esamības konstatēšanai.
E – Par piekto un sesto pamatu, kas attiecas uz zemes gabala pārdošanas cenu Procter & Gamble
1) Lietas dalībnieku argumenti
52. Ar piekto savas apelācijas sūdzības pamatu Komisija, atsaucoties uz pārsūdzētā sprieduma 51. punktu, apgalvo, ka Pirmās instances tiesa savu spriedumu ir balstījusi uz “pieņēmumiem”, nevis uz pierādījumiem, apgriežot arī pierādīšanas pienākumu saistībā ar zemes gabala pārdošanas cenu brīdī, kad tas tika pārdots Procter & Gamble. It īpaši Komisija uzskata, ka Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā, ka, kā tas norādīts apstrīdētajā lēmumā, atbalstu saņēmusī sabiedrība nekad nav atklājusi cenu, par kādu zemes gabals tika pārdots Procter & Gamble. Pirmās instances tiesa tomēr ir atzinusi šo summu par pierādītu faktu.
53. Ar sesto pamatu Komisija apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 51. un 52. punktā atzīstot, ka Komisijai savā lēmumā bija jāņem vērā cena, par kādu zemes gabals 1998. gadā, t.i., vienpadsmit gadus pēc valsts atbalsta piešķiršanas, tika pārdots Procter & Gamble. Komisija savukārt uzskata, ka, pieņemot lēmumu par atbalstu, zemes gabala pārdošanas cenai nav nozīmes.
54. Département du Loiret un Scott no savas puses uzskata, ka piektais un sestais pamats ir nepieņemami, jo to mērķis ir apstrīdēt Pirmās instances tiesas veikto faktu novērtējumu. Tie arī norāda, ka attiecīgie pamati katrā ziņā ir neefektīvi, jo Pirmās instances tiesas secinājumiem, uz kuriem attiecas šie pamati, pārsūdzētā sprieduma sistēmā ir pakārtots raksturs.
2) Vērtējums
55. Département du Loiret un Scott apsvērumi man šķiet pilnīgi pareizi. No vienas puses, ir acīmredzams, ka Pirmās instances tiesas apsvērumi par vēlāk notikušo zemes gabala pārdošanu Procter & Gamble nav bijuši noteicošie, pieņemot attiecīgo lēmumu, ko Pirmās instances tiesa vēlāk atcēla. No tā izriet, ka piektais un sestais Komisijas izvirzītais pamats ir neefektīvs.
56. No otras puses, šķiet, ka Komisija vadās pēc kļūdaina pieņēmuma, ka Pirmās instances tiesas apsvērumi, kas tiek kritizēti piektā un sestā apelācijas sūdzības pamata ietvaros, ir bijuši pamatā lēmumam atcelt attiecīgo Komisijas lēmumu, jo Pirmās instances tiesa kā vienu no priekšnosacījumiem valsts atbalsta pastāvēšanas atzīšanai esot paredzējusi vairāku tādu apstākļu novērtējumu, kas norisinājušies daudzus gadus pēc attiecīgā atbalsta piešķiršanas.
57. Būtībā ir acīmredzams, ka Pirmās instances tiesas apsvērumi par vēlāk notikušo zemes gabala pārdošanu 1998. gadā ir saistīti ar šīs tiesas vērtējumu par to, ka Komisija nav pamatojusi savu lēmumu par saliktās procentu likmes izmantošanu.
58. Pirmās instances tiesa līdz ar to ir vienīgi norādījusi, turklāt ad abundantiam, ka, izdarot izvēli par labu saliktās procentu likmes un nevis vienkāršās procentu likmes izmantošanai, varēja/bija jāņem vērā vēlāk ar attiecīgo zemes gabalu notikušās darbības. Pirmās instances tiesa nekādā veidā nav atzinusi, ka, izskatot jautājumu par attiecīgā atbalsta pastāvēšanu un tā nesaderīgumu ar kopējo tirgu, būtu nepieciešama 1998. gadā, t.i., vienpadsmit gadus pēc atbalsta piešķiršanas, notikušās zemes gabala pārdošanas nosacījumu pārbaude.
59. Tādēļ jāsecina, ka arī piektajam un sestajam apelācijas sūdzības pamatam nevar piekrist.
F – Par septīto pamatu, ar kuru tiek apstrīdēta tādas procentu likmes piemērošana laika posmam pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, kas atšķiras no iepriekšējam laika posmam piemērotās procentu likmes
1) Lietas dalībnieku argumenti
60. Ar septīto pamatu Komisija apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 53. punktā atzīstot, ka pastāv pretrunas tajā faktā, ka saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. pantu atgūstamajai summai ir jāpiemēro saliktā procentu likme par laika posmu pirms šī lēmuma pieņemšanas un vienkāršā procentu likme atbilstoši valsts tiesību aktiem par laika posmu no šī lēmuma pieņemšanas brīža līdz faktiskai summas atgūšanai.
61. Komisija uzskata, ka nekādu pretrunu nav, jo valsts tiesībās bieži ir reglamentēta vienīgi atbalsta atgūšanas “procedūra”, bet nav noteikta piemērojamā procentu likme, kas ir materiāltiesisks, nevis procesuāls elements.
62. Département du Loiret un Scott savukārt uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā nekas nav liecinājis, ka Francijas Republikas iestādēm, aktualizējot atbalsta summu par laika posmu no apstrīdētā lēmuma pieņemšanas līdz faktiskai atbalsta atgūšanai, ir jāizmanto salikto procentu metode. Līdz ar to neatbilstība, uz ko norādījusi Pirmās instances tiesa, faktiski pastāv.
2) Vērtējums
63. Uzskatu, ka arī septītais Komisijas izvirzītais pamats ir neefektīvs. Būtībā iemesls, kādēļ Pirmās instances tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu, ir pamatojuma neesamība saistībā ar izdarīto izvēli izmantot salikto procentu likmi. Tādēļ nešķiet, ka Pirmās instances tiesas vērtējumam attiecībā uz pretrunām starp dažādām piemērojamajām procentu likmēm, no vienas puses, laika posmā no atbalsta piešķiršanas līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai un, no otras puses, laika posmā no šī lēmuma pieņemšanas līdz faktiskai atbalsta summas atgūšanai būtu izšķiroša nozīme, izvērtējot šī lēmuma atcelšanu, bet drīzāk šķiet, ka tas ir sniegts ad abundantiam.
64. Tādēļ izvirzītais pamats arī nav pamatots.
65. Kā pareizi norādījusi Pirmās instances tiesa, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 11. punktā, nekas apstrīdētajā lēmumā neliecina, ka Komisija būtu vēlējusies lūgt Francijas Republikas iestādēm piemērot salikto procentu likmi. Saskaņā ar tajā laikā spēkā esošo tiesisko regulējumu nešķiet apšaubāmi, ka laika posmā no apstrīdētā lēmuma pieņemšanas līdz faktiskai atbalsta atgūšanai piemērojamā procentu likme ir nosakāma, izmantojot vienkāršo procentu likmi saskaņā ar valsts tiesībām, nevis salikto procentu likmi.
66. Tāpat Komisija savā apelācijas sūdzībā vienīgi ir atkārtojusi, ka saliktās procentu likmes izmantošana ir vienīgā metode, lai efektīvi atjaunotu pirms valsts atbalsta piešķiršanas pastāvošo stāvokli (12). Tomēr ir acīmredzams, ka vispārīgs apgalvojums par saliktās procentu likmes piemērošanas lietderīgumu nevar būt pietiekams, lai varētu atzīt, ka šīs metodes piemērošana apstrīdētajā lēmumā ir tikusi netieši paredzēta.
67. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, arī septītais apelācijas sūdzības pamats nav atbalstāms.
G – Par astoto pamatu, saskaņā ar kuru Pirmās instances tiesai bija daļēji jāatceļ attiecīgais lēmums
1) Lietas dalībnieku argumenti
68. Ar astoto un pēdējo savas apelācijas sūdzības pamatu Komisija apgalvo, ka jautājumu par piemērojamo procentu likmi katrā ziņā var nodalīt un tas ir jānodala no jautājuma par atbalsta pamatsummu. Tādēļ Pirmās instances tiesai, atklājot pārkāpuma pastāvēšanu saistībā ar procentu likmi, bija jāatceļ apstrīdētais lēmums tikai daļā, kurā tas attiecas uz šo procentu likmi.
69. Citiem vārdiem sakot, pārsūdzētais spriedums, ar kuru tika atcelts viss apstrīdētais lēmums, nav samērīgs un ir nelikumīgs.
70. Département du Loiret un Scott apgalvo, ka izskatāmais pamats ir nepieņemams. Tā kā Komisija kaut vai pakārtoti nekad nav lūgusi Pirmās instances tiesai daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu, šāds lūgums, kas pirmoreiz izteikts apelācijas tiesvedībā, ir uzskatāms par strīda priekšmeta paplašinājumu, kas saskaņā ar Tiesas Statūtu 58. pantu un Reglamenta 113. pantu nav atļauts.
71. Département du Loiret un Scott uzskata, ka arī saistībā ar lietas būtību šis pamats ir nepamatots, jo jautājumu par procentu aprēķināšanu nevar nodalīt no pārējā apstrīdētā lēmuma, tādēļ Komisijas lūgums galu galā ir uzskatāms par lūgumu grozīt (nevis vienīgi daļēji atcelt) apstrīdēto lēmumu. Tas tādā jomā, kurā Kopienu tiesai nav tā sauktās “neierobežotās kompetences”, ir acīmredzami nepieļaujami.
72. Katrā ziņā Pirmās instances tiesa ir pamatojusi savu nolēmumu par tiesību akta atcelšanu arī ar citiem pret apstrīdēto lēmumu izvirzītiem iebildumiem.
2) Vērtējums
73. Astotais Komisijas izvirzītais pamats neapšaubāmi ir pats sarežģītākais un tādēļ tam ir nepieciešams rūpīgs vērtējums. It īpaši atsevišķi ir jāpārbauda jautājums par tā pieņemamību un pamatotību.
a) Par pamata pieņemamību
74. Pamata pieņemamība ir jānovērtē divos dažādos aspektos. Pirmkārt, ir jāpārbauda, vai ar pārsūdzēto spriedumu, neņemot vērā tā rezolutīvās daļas formulējumu, apstrīdētais lēmums jau nav daļēji atcelts. Otrkārt, ir jāpārbauda Département du Loiret un Scott izvirzītais iebildums par to, ka izskatāmais pamats ir nepieņemams, jo ir izvirzīts tikai apelācijas instancē.
i) Par apstrīdētā lēmuma daļējas atcelšanas iespējamo pastāvēšanu
75. Var atzīmēt, ka Komisijas izvirzītais pamats ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu. Būtībā neatkarīgi no pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas formulējuma šo spriedumu katrā ziņā varētu uzskatīt par daļēju tiesību akta atcelšanu.
76. Tiesai tā sauktajā spriedumā lietā “Baby‑dry” (13) jau ir bijusi iespēja atzīt, ka daļēja tiesību akta atcelšana ir notikusi gadījumā, kad Pirmās instances tiesa ir pieņēmusi nolēmumu, kura rezolutīvajā daļā ir paredzēta apstrīdētā lēmuma atcelšana, bet tas ir darīts, atbalstot vienīgi atsevišķus prasītājas izvirzītos pamatus, tādējādi šī sprieduma pamatojumā de facto apstiprinot vienas lēmuma daļas likumīgumu.
77. Šādas daļējas atcelšanas gadījumā, kaut arī apstrīdētais tiesību akts tiktu pilnībā atcelts, iestāde, kas ir pieņēmusi šo tiesību aktu, var to pieņemt no jauna, izdarot vairāk vai mazāk būtiskus grozījumus, bet saglabājot neskartu pārējo lēmuma daļu (14): apstrīdētā lēmuma gadījumā tā ir daļa, kas attiecas uz attiecīgā atbalsta atzīšanu par nesaderīgu ar kopējo tirgu un šī atbalsta “vēsturiskās” vērtības noteikšanu, ņemot vērā vēlāk notikušo aktualizāciju.
78. Citiem vārdiem sakot, sekojot Tiesas argumentācijai spriedumā lietā “Baby‑dry”, – lai gan Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā formāli atcēla visu apstrīdēto lēmumu, vismaz to daļu, kas attiecas uz zemes gabalu, tai, neizskatot pārējos prasības pamatus, būtībā bija jāatstāj spēkā lēmuma daļa, kas neattiecas uz procentu likmes noteikšanu (15).
79. Ņemot vērā iepriekš minēto, izskatāmais prasības pamats ir nepieņemams intereses celt prasību neesamības dēļ (16), jo Komisija ar šo pamatu ir izteikusi tādu lūgumu (lēmuma daļas attiecībā uz procentiem nodalīšanu un tikai šīs daļas atcelšanu), ko Pirmās instances tiesa jau būtībā ir izpildījusi (17).
80. Tāpat jāatzīmē, ka spriedumā lietā “Baby‑dry” Pirmās instances tiesa expressis verbis noraidīja daļu no prasītājas izvirzītajiem pamatiem: šajā lietā pārsūdzētajā spriedumā daži izvirzītie pamati vienkārši netika izsmeļoši izskatīti. Tomēr gan “Baby‑dry” lietā, gan arī šajā lietā Pirmās instances tiesas spriedumā “prasītājas prasība būtībā ir apmierināta tikai daļēji” (18).
81. Ņemot vērā iepriekš minēto, astotais apelācijas sūdzības pamats līdz ar to ir atzīstams par nepieņemamu. Tomēr vēlos arī atzīmēt, ka šādai argumentācijai, lai cik interesanta tā arī būtu, nevar piekrist.
82. Man nav nekādu šaubu, ka šajā lietā Pirmās instances tiesas mērķis bija pilnībā atcelt apstrīdēto lēmumu vai, precīzāk – visā tajā daļā, kas attiecas uz zemes gabala iegādi par izdevīgāku cenu. Līdz ar to par “daļēju atcelšanu” var runāt tikai tiktāl, ciktāl Komisija varēja pieņemt jaunu tiesību aktu, ar kuru tiktu grozīta daļa, kas attiecas uz procentiem, un pilnībā pārņemta pārējā apstrīdētā lēmuma daļa.
83. Pat pieņemot, ka Komisijai no materiāltiesiskā viedokļa nav būtiskas atšķirības, vai tā pieņem jaunu tiesību aktu, kas attiecas vienīgi uz jautājumu par procentiem, vai jaunu lēmumu, ar ko paredzēts pilnībā aizstāt iepriekšējo lēmumu (kas no iepriekš pieņemtā lēmuma atšķirtos vienīgi daļā, kas attiecas uz procentiem), šos divus gadījumus nevar uzskatīt par pilnībā vienādiem.
84. Gadījumā, ja tiesību akts tiek atcelts daļēji (“daļā, kurā”), apstrīdētais lēmums kā tāds joprojām turpina pastāvēt, kaut arī būtu jāveic zināma integrācija attiecībā uz atcelto daļu. Turpretī gadījumā, ja tiesību akts tiek vienkārši atcelts, pat ja pamatojumā ir norādīts uz konkrētu apstrīdētā tiesību akta daļu, pilnīga atcelšana (vismaz īslaicīgi) rada tādu situāciju, ka šis apstrīdētais tiesību akts nemaz nepastāv.
85. Tādēļ es uzskatu, ka Komisija leģitīmi ir tiesīga “saglabāt” vismaz daļu apstrīdētā lēmuma un līdz ar to tai pastāv interese celt prasību attiecībā uz izskatāmo pamatu.
ii) Par pamata iespējamo izvirzīšanu vienīgi apelācijas tiesvedībā
86. Kā norādīts iepriekš, Département du Loiret un Scott apgalvo, ka izskatāmais pamats ir nepieņemams, jo paplašina Pirmās instances tiesā sākotnēji iesniegtās lietas priekšmetu. Département du Loiret un Scott it īpaši atsaucas uz Tiesas spriedumu lietā IPK (19). Šajā lietā par nepieņemamu tika atzīts tāds Komisijas izvirzītais pamats, ar kuru tā apelācijas tiesvedībā apgalvoja, ka Pirmās instances tiesai, izskatot lietu pirmajā instancē, tajā pārsūdzētais lēmums bija jāatceļ vienīgi daļēji, nevis pilnībā. It īpaši Tiesa šajā lietā atzina, ka “Komisija Pirmās instances tiesā nav lūgusi, lai apstrīdētais lēmums tiktu atcelts daļēji, nedz arī izvirzījusi tādu pamatu kā šobrīd izskatāmais” (20): pamats līdz ar to ir uzskatāms par jaunu un tādēļ ir nepieņemams.
87. Ir acīmredzams, ka, ņemot vērā tikko minēto argumentāciju, arī šajā lietā izskatāmais pamats var tikt atzīts par nepieņemamu.
88. Tomēr jānorāda, ka šajā lietā, ņemot vērā divus turpmāk izklāstītos apsvērumus, būtu ieteicams citāds risinājums.
89. Pirmkārt, Komisija, manuprāt, šajā lietā nav izvirzījusi jaunus tiesību pamatus savas prasības pamatojumam, bet vienīgi kritizējusi Pirmās instances tiesas argumentāciju, kas pēc konkrēta pieņēmuma (pietiekama pamatojuma neesamība attiecībā uz procentu aprēķināšanu) nonākusi pie zināma rezultāta (apstrīdētā lēmuma pilnīga atcelšana). Šajā sakarā Komisijas iebildumi nav uzskatāmi par jaunu lūgumu, bet ar tiem tiek vienīgi apstrīdēta Pirmās instances tiesas loģiskā argumentācija.
90. Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka saskaņā ar judikatūru tas, vai Pirmās instances tiesas sprieduma pamatojums ir pretrunīgs vai nepietiekams, ir tiesību jautājums, ko var izvirzīt kā apelācijas sūdzības pamatus Tiesā Statūtu 58. panta izpratnē (21). Tāpat, apstiprinot savas kompetences neesamību attiecībā uz faktu novērtējumu, Tiesa ir atzinusi, ka apelācijas tiesvedībā tai ir “jāveic šo faktu juridiskās kvalifikācijas un tiesisko seku, ko Pirmās instances tiesa no tiem izdarījusi, pārbaude” (22) (autora izcēlums). Līdz ar to jāatzīst, ka šajā lietā Komisija ir tiesīga izvirzīt iebildumus Tiesā par Pirmās instances tiesas pieļauto loģisko kļūdu tās sprieduma pamatojumā.
91. Otrkārt, tā kā šī problēma ir aplūkojama, ņemot vērā Komisijas izvirzītos pamatus, kā to norāda Département du Loiret un Scott, man šķiet acīmredzami, ka izskatāmais jautājums ir uztverams vairāk kā “prasījums”, nevis “pamats”. Proti, Komisija drīzāk izvirza nevis jaunu “pamatu”, bet gan jaunu “prasījumu”.
92. Tomēr uzskatu, ka to, ko Komisija ir lūgusi šajā pamatā, var uzskatīt par “nenozīmīgu” prasījumu, salīdzinot ar “būtisku” prasījumu, kas ir plašāks un ir izteikts tiesvedībā Pirmās instances tiesā vai arī apelācijas tiesvedībā Tiesā. Šāds “būtisks” prasījums nenoliedzami ir tāds, saskaņā ar kuru tiek lūgts pilnībā noraidīt Département du Loiret izvirzīto lūgumu atcelt tiesību aktu.
93. Līdz ar to, manuprāt, ir jāatzīst, ka plašāk formulētais prasījums, kas jau iesniegts Pirmās instances tiesā, ietver sevī arī šaurāk formulēto prasījumu. Tādējādi šajā lietā nav iesniegts “jauns” prasījums.
94. Ar šo pamatu Komisija, kaut arī ne visai skaidri un konkrēti neatspoguļojot to savos prasījumos, lūdz daļēji atcelt Pirmās instances tiesas spriedumu un daļēji apmierināt Komisijas pirmajā instancē izvirzītos prasījumus. Tas atbilst Tiesas Reglamenta 113. panta noteikumiem.
95. Tādēļ šo pamatu var atzīt par pieņemamu.
b) Par pamata pamatotību
96. Lai varētu izskatīt šo pamatu pēc būtības, pirmkārt, ir jāpārbauda, vai izskatāmajā lietā apstrīdētajā lēmumā bija iespējams nodalīt to lēmuma daļu, kas attiecas uz procentiem, no pārējām lēmuma daļām, it īpaši tām, kas attiecas uz atbalsta nesaderīgumu ar Kopienu tiesībām un šī atbalsta sākotnējo apmēru. Apstiprinošas atbildes gadījumā ir jāpārbauda, vai Pirmās instances tiesai bija jāatceļ vienīgi tā lēmuma daļa, kas attiecas uz procentiem, nevis viss lēmums.
i) Par iespēju nodalīt lēmuma daļu, kas attiecas uz procentiem
97. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienu iestādes pieņemtu lēmumu var daļēji atcelt tikai tad, ja tās lēmuma daļas, kuru atcelšana tiek prasīta, ir iespējams skaidri nodalīt no pārējā lēmuma (23). Šāda atdalīšana parasti ir “materiāla” un ietver iespēju atcelt atsevišķus tiesību akta pantus, punktus vai citas skaidri nodalāmas sastāvdaļas. Manuprāt, tomēr ir iespējams izskatīt arī iespēju veikt vienīgi “loģisku” atdalīšanu, kā šajā lietā, kas attiecas uz atbalsta “vēsturiskās” summas noteikšanu un saistībā ar šo summu maksājamajiem procentiem.
98. Pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa nevarēja atcelt vienu konkrētu apstrīdētā lēmuma daļu, jo jautājumam saistībā ar procentiem nav veltīts konkrēts teksts rezolutīvajā daļā. Tā tomēr varēja atcelt lēmumu “tiktāl, ciktāl” vai “daļā, kurā” Komisija nav (pienācīgi) pamatojusi savu izvēli par labu saliktās procentu likmes izmantošanai.
99. Līdz ar to man šķiet, ka lēmuma daļa, kas attiecas uz procentiem, kuri maksājami par attiecīgo atbalstu, ir atdalāma no pārējā lēmuma.
ii) Par nepieciešamību atcelt vienīgi to daļu, kas attiecas uz procentiem
100. Es uzskatu, ka Komisijas izvirzītais astotais apelācijas sūdzības pamats ir atbalstāms šādu iemeslu dēļ.
101. Vispirms jāatzīmē, ka, ņemot vērā pilnīguma un tiesiskās drošības prasību, izskatīt vienīgi atsevišķus prasības pamatus, pārējos pamatus neizskatot, ir iespējams vienīgi tad, ja pamati, kas ir tikuši atbalstīti, ļauj pilnībā apmierināt prasītāja prasību. Tā kā šajā lietā Pirmās instances tiesas atbalstītais prasības pamats attiecas vienīgi uz konkrētu apstrīdētā lēmuma aspektu, es neuzskatu, ka tiesa varēja pārbaudīt un apmierināt vienīgi attiecīgo prasības pamatu, paredzot visa apstrīdētā lēmuma atcelšanu.
102. Manuprāt, Pirmās instances tiesa tādējādi ir pieļāvusi kļūdu loģiskajā argumentācijā, no secinājuma par lēmuma daļas, kas attiecas uz procentiem, nelikumīgumu izdarot secinājumus par visa apstrīdētā lēmuma atcelšanu.
103. Turklāt Pirmās instances tiesas izdarītā izvēle nepārbaudīt visus pārējos prasības pamatus, ko tajā bija izvirzījusi prasītāja, nozīmē, ka gadījumā, ja Komisija pieņemtu jaunu lēmumu, kurā tiktu grozīta vienīgi tā daļa, kas attiecas uz procentiem, Département du Loiret šis lēmums būtu vēlreiz jāapstrīd Pirmās instances tiesā, atkārtoti iesniedzot dažādus prasības pamatus, kas jau bija izvirzīti un netika izskatīti. Neatkarīgi no iespējamajām šādas prasības pieņemamības problēmām, man šķiet acīmredzami, ka tas būtu pretrunā jebkādam procesuālās ekonomijas principam, kam ir vēl jo lielāka nozīme tādā lietā kā šobrīd izskatāmā, kurā jautājums ir par tādiem notikumiem, kas norisinājušies vairāk nekā pirms divdesmit gadiem.
104. Tādēļ iesaku Tiesai, piekrītot Komisijas izvirzītajam astotajam pamatam, atcelt pārsūdzēto spriedumu un nodot lietu atpakaļ Pirmās instances tiesai, lai tā izdarītu pareizos secinājumus no tās lēmuma daļas, kas attiecas uz procentiem, atzīšanas par nelikumīgu, un turklāt pieņemtu nolēmumu par pārējiem Département du Loiret izvirzītajiem prasības pamatiem. Tas neietekmē Pirmās instances tiesas vērtējuma attiecībā uz pamatu par Komisijas veikto saliktās procentu likmes izmantošanu pamatotību.
VI – Secinājumi
105. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai:
1) atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2007. gada 29. marta spriedumu lietā T‑369/00 Département du Loiret/Komisija daļā, kurā Pirmās instances tiesa, atzīdama to lēmuma daļu, kas attiecas uz procentu aprēķināšanu, par nelikumīgu, nolēma atcelt visu apstrīdēto lēmumu;
2) nodot lietu atpakaļ Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesai;
3) lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.