Prasība, kas celta 2013. gada 20. septembrī – Stichting Sona un Nao/Komisija
(lieta T-505/13)
Tiesvedības valoda – holandiešu
Lietas dalībnieki
Prasītāji: Stichting Sona (Kirasao, agrāk – Nīderlandes Antiļas) un Nao NV (Kirasao) (pārstāvji – R. Martens, K. Beirnaert un A. Van Vaerenbergh, advokāti)
Atbildētāja: Eiropas Komisija
Prasītāju prasījumi:
atcelt Eiropas Komisijas 2013. gada 28. jūnija lēmumu, kas prasītājām tika paziņots tikai 2013. gada jūlija beigās, ar kuru Stichting Sona netika nozīmēta par pilnvarotu vienību saistībā ar vienotā programmdokumenta attiecībā uz agrākajām Nīderlandes Antiļām atbilstoši desmitajam Eiropas Attīstības fondam īstenošanas uzdevumiem;
atcelt Eiropas Komisijas lēmumu piešķirt minētā programmdokumenta īstenošanas uzdevumus International Management Group (“IMG”).
Pamati un galvenie argumenti
Lai pamatotu savu prasību, prasītājas izvirza septiņus pamatus.
Pirmais pamats ir par nevainīguma prezumpcijas, tiesību uz aizstāvību, tiesību uz personas datu aizsardzību un izmeklēšanas noslēpuma, kuru aizsardzība ir paredzēta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. un 48. panta, ECPAK 6. un 8. pantā un LESD 16. pantā, pārkāpumu.
Prasītājas norāda, ka atbildētāja Nīderlandes valdībai esot nosūtījusi vēstules par Eiropas Birojā krāpšanas apkarošanai (OLAF) notiekošo izmeklēšanu, kurās vēl neesot bijis ietverts (noslēdzošs) ziņojums, bet kurās prasītājas esot tieši minētas un kurās atbildētāja tieši norādot vai vismaz ļoti skaidri radot iespaidu, ka prasītājas ir iesaistītas nelikumībās saistībā ar devītā Eiropas Attīstības fonda projekta pārvaldi, un kurās atbildētāja turpmāk, pamatojoties uz šo apgalvojumu, esot nolēmusi, ka desmitā Eiropas Attīstības fonda pārvalde attiecība uz agrākajās Nīderlandes Antiļās īstenojamiem projektiem nevar tikt piešķirta prasītājām. Šajā ziņā OLAF prasītājas nekad neesot norādījis kā “iesaistītas personas” un tādēļ prasītājas neesot zinājušas, ka tām būtu jāīsteno aizstāvība kā “iesaistītajām personām”; līdz ar to prasītājām neesot bijusi iespēja aizstāvēties, jo līdz šai dienai tās neesot uzzinājušas, pret kādiem pret prasītājām, iespējams, pastāvošiem konkrētiem iebildumiem tām ir jāaizstāvas.
Otrais pamats ir saistīts ar tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu, jo prasītājām esot radusies pamatota paļāvība, ka tām tiks nodota desmitā Eiropas Attīstības fonda īstenošana attiecība uz agrākajām Nīderlandes Antiļām.
Trešais pamats ir saistīts ar samērīguma principa pārkāpumu, jo Komisija prasītājas esot izslēgusi, pamatojoties vienīgi uz to, ka OLAF izmeklēšanā pastāv “iepriekšēji konstatējumi”, kas norāda uz “iespējamām problēmām”.
Ceturtais pamats ir saistīts ar uzklausīšanas pienākuma pārkāpumu.
Piektais pamats ir saistīts ar pārredzamības principa atbilstoši Regulas (EK) Nr. 215/2008 1 14. pantam un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.
Sestais pamats ir saistīts ar Regulas (EK) Nr. 2304/2002 2 18. panta un vienotā programmdokumenta desmitajam Eiropas Attīstības fondam pārkāpumu.
Septītais pamats ir saistīts ar Regulas (EK) Nr. 215/2008 29. panta pārkāpumu, jo priekšnosacījumi finansējuma saistībā ar kopējo pārvaldi piešķiršanai IMG neesot izpildīti. Līdz ar to otrais apstrīdētais lēmums arī esot nelikumīgs.
____________1 Padomes 2008. gada 18. februāra Regula (EK) Nr. 215/2008 par Finanšu regulu, ko piemēro 10. Eiropas Attīstības fondam (OV L 78, 1. lpp.).
2 Komisijas 2002. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 2304/2002, ar ko īsteno Padomes Lēmumu 2001/822/EK par aizjūras zemju un teritoriju asociāciju ar Eiropas Kopienu (Aizjūras asociācijas lēmums) (OV L 348, 82. lpp.).