Lieta C‑212/18
Prato Nevoso Termo Energy Srl
pret
Provincia di Cuneo
un
ARPA Piemonte
(Tribunale amministrativo regionale per il Piemonte lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (otrā palāta) 2019. gada 24. oktobra spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Vide – Direktīva 2008/98/EK – Atkritumi – Ķīmiski apstrādātas izlietotas augu eļļas – 6. panta 1. un 4. punkts – Atkritumu stadijas izbeigšanās – Direktīva 2009/28/EK – Atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšana – 13. pants – Valsts noteikumi attiecībā uz atļauju izsniegšanas, sertificēšanas un licencēšanas procedūrām, kuras piemēro elektroenerģijas un apsildei un dzesēšanai izmantojamās elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamajiem energoresursiem – Bioloģiskā šķidrā kurināmā izmantošana elektroenerģijas ražošanas iekārtas darbināšanai
1. Vide – Atkritumi – Direktīva 2008/98 – Atkritumu stadijas izbeigšanās – Specifiskie kritēriji – Definīcijas neesamība Savienības tiesībās – Noteikšana ar valsts tiesību aktu – Pieļaujamība – Atkritumu turētāja tiesības prasīt, lai kompetentā iestāde vai tiesa konstatētu atkritumu stadijas izbeigšanos – Neesamība
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/98 6. pants)
(skat. 32.–38. punktu)
2. Vide – Atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšana – Direktīva 2009/28 – Valsts noteikumi attiecībā uz atļauju izsniegšanas, sertificēšanas un licencēšanas procedūrām, kuras piemēro elektroenerģijas un apsildei un dzesēšanai izmantojamās elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamajiem energoresursiem – Jēdziens – Procedūra par atkritumu stadijas izbeigšanās kritēriju pieņemšanu Direktīvas 2008/98 izpratnē – Izslēgšana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punkts un 4. pants un Direktīvas 2009/28 13. panta 1. punkts)
(skat. 40. punktu)
3. Vide – Atkritumi – Direktīva 2008/98 – Atkritumu stadijas izbeigšanās – Specifiskie kritēriji – Definīcijas neesamība Savienības tiesībās – Noteikšana ar valsts tiesību aktu – Nosacījumi – Viela vai priekšmets, kas ir ticis pārstrādāts vai citādi reģenerēts – Lietošanas veids, kam nav nelabvēlīgas ietekmes uz vidi un veselību – Dalībvalstu rīcības brīvība – Piesardzības princips
(LESD 191. panta 2. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punkts)
(skat. 41.–59. punktu)
Rezumējums
Itālijas tiesiskais regulējums attiecībā uz atļauju piešķiršanu spēkstaciju darbināšanas vajadzībām izmantot bioloģisko šķidro kurināmo atbilst Savienības tiesībām
2019. gada 24. oktobra spriedumā lietā Prato Nevoso Termo Energy (C‑212/18) Tiesa apstiprināja, ka Itālijas tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiek regulēta kārtība, kādā tiek sniegta atļauja spēkstacijas darbināšanā izmantot bioloģisko šķidro kurināmo, kas iegūts no ķīmiski apstrādātām izlietotām augu eļļām, principā nav pretrunā nedz Direktīvai 2008/98 (1) par atkritumiem, nedz Direktīvai 2009/28 (2) par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu.
Šajā gadījumā Prato Nevoso Termo Energy Srl (turpmāk tekstā – “sabiedrība Prato Nevoso”), kas pārvalda siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanas spēkstaciju, lūdza Kuneo provincei (Itālija) atļauju šīs spēkstacijas darbināšanas vajadzībām metānu aizstāt ar bioloģisko šķidro kurināmo, proti, augu eļļu, kas tiek iegūta, savācot un ķīmiski apstrādājot cepšanā izlietotās eļļas. Kompetentā valsts iestāde noraidīja šo lūgumu saskaņā ar piemērojamajiem Itālijas tiesību aktiem, pamatojot, ka augu eļļa nav iekļauta sarakstā, kurā ir uzskaitītas biomasas kurināmā kategorijas, kuras var tikt izmantotas iekārtā, kas ražo emisijas gaisā, un uz kurām netiek attiecināti noteikumi par atkritumu reģenerāciju enerģijā. Līdz ar to Itālijas tiesiskā regulējuma rezultātā bioloģiskais šķidrais kurināmais, kas iegūts, ķīmiski apstrādājot cepšanā izlietotās eļļas, ir jāuzskata par atkritumiem, nevis par kurināmo. Izskatīdama sabiedrības Prato Nevoso celto prasību par šo nelabvēlīgo lēmumu, iesniedzējtiesa uzdeva prejudiciālu jautājumu, vai šāds valsts tiesiskais regulējums ir saderīgs ar iepriekš minēto direktīvu noteikumiem.
Tostarp pamatojoties uz 2019. gada 28. marta spriedumu lietā Tallinna Vesi (3), Tiesa konstatēja, ka ar Direktīvu 2008/98 par atkritumiem principā dalībvalstīm netiek aizliegts paredzēt, ka uz bioloģiskā šķidrā kurināmā, kas iegūts no atkritumiem, izmantošanu tiek attiecināti noteikumi par atkritumu reģenerāciju enerģijā tādēļ, ka šī viela nav tikusi iekļauta tādu no biomasas iegūtu kurināmo kategoriju sarakstā, ko var izmantot iekārtā, kas rada emisijas gaisā. Tiesa uzskata, ka šo konstatējumu neatspēko Direktīvā 2009/28 paredzētie noteikumi par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu, jo tie neattiecas uz tiesību aktos noteiktajām procedūrām par atkritumu stadijas izbeigšanās kritēriju pieņemšanu.
Tomēr Tiesa ir norādījusi, ka šādā gadījumā ir jāpārbauda, vai valsts iestādes, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ir varējušas secināt, ka attiecīgais šķidrais kurināmais būtu jāuzskata par atkritumiem. Atsaucoties uz Direktīvas 2008/98 mērķiem, kā arī uz tiesībām sniegt iesniedzējtiesai jebkādu lietderīgu norādi, lai atrisinātu tai nodoto strīdu, Tiesa ir atgādinājusi, ka Direktīvas 2008/98 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka konkrēti atkritumi vairs nav atkritumi, tiklīdz tie ir reģenerēti vai pārstrādāti, un tie atbilst konkrētiem kritērijiem, kurus dalībvalstis ir izstrādājušas saskaņā ar virkni nosacījumu, tostarp “[vielas vai priekšmeta lietošanai] nav nelabvēlīgas ietekmes uz vidi un cilvēku veselību”. Ņemot vērā Itālijas valdības izvirzītos argumentus, Tiesa ir norādījusi, ka tas, ka nav zinātniski pierādītas pārliecības attiecībā uz vides riskiem, kas saistīti ar tādu vielu kā pamatlietā aplūkotā bioloģiskā šķidrā kurināmā atkritumu stadijas izbeigšanos, var likt dalībvalstij, ņemot vērā piesardzības principu, nolemt šo vielu neiekļaut tādu kurināmo sarakstā, kurus ir atļauts izmantot iekārtās, kas rada emisijas gaisā. Saskaņā ar LESD 191. panta 2. punktā nostiprināto piesardzības principu, ja, izvērtējot pēc iespējas labākus pieejamos zinātniskos datus, pastāv šaubas, vai minētos apstākļos no atkritumu reģenerācijas iegūtas vielas izmantošanai nav nekādas iespējami kaitīgas ietekmes uz vidi un cilvēku veselību, dalībvalstij ir jāatturas paredzēt kritērijus vai iespēju pieņemt individuālu lēmumu, ar ko tiek konstatēts, ka šī viela vairs netiek uzskatīta par atkritumiem.