Lieta C‑133/06

Eiropas Parlaments

pret

Eiropas Savienības Padomi

Prasība atcelt tiesību aktu – Kopējā politika patvēruma jomā – Direktīva 2005/85/EK – Dalībvalstu procedūras, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu – Drošas izcelsmes valstis – Drošas Eiropas trešās valstis – Kopējie minimālie saraksti – Kopējo minimālo sarakstu pieņemšanas un grozīšanas procedūra – EKL 67. panta 1. punkts un 5. punkta pirmais ievilkums – Kompetences neesamība

Sprieduma kopsavilkums

1.        Vīzas, patvērums, imigrācija – Patvēruma politika – Dalībvalstu procedūras, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu

(EKL 202. pants; Padomes Direktīvas 2005/85 19. un 24. apsvērums)

2.        Iestāžu akti – Sagatavošanas procedūra – Līguma noteikumi – Imperatīvs raksturs

(EKL 67. panta 2. punkta otrais ievilkums)

3.        Vīzas, patvērums, imigrācija – Patvēruma politika – Dalībvalstu procedūras, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu

(EKL 63. panta pirmās daļas 1. punkts un 2. punkta a) apakšpunkts, 67. panta 1. un 5. punkts un 202. pants; Padomes Direktīva 2005/85)

1.        Saskaņā ar EKL 202. pantu tad, kad Kopienas līmenī jāveic pamata akta izpildes pasākumi, šīs kompetences īstenošanas pienākums parasti ir noteikts Komisijai. Padomei ir pienākums pienācīgi pamatot, izdarot atsauci uz ieviešamā pamata akta būtību un saturu, kāpēc ir nepieciešams izņēmums no minētā noteikuma.

Šajā sakarā ar pamatiem, kas izklāstīti Direktīvas 2005/85 par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu, deviņpadsmitajā un divdesmit ceturtajā apsvērumā, un, ņemot vērā izcelsmes valsts atzīšanas par drošu politisko nozīmi un iespējamās sekas, kādas patvēruma meklētājam var radīt drošas trešās valsts jēdziens, ir pamatota apspriešanās ar Parlamentu par drošu valstu sarakstu sagatavošanu un grozīšanu, bet nav pietiekami pamatota īstenošanas kompetences, kas Padomei ir īpaša, rezervēšana.

(sal. ar 47.–49. punktu)

2.        Noteikumi par to, kādā veidā Kopienu iestādes pieņem lēmumus, ir paredzēti Līgumā un nav ne dalībvalstu, ne arī pašu iestāžu rīcībā. Tikai Līgumā un tikai īpašos gadījumos, kādi ir paredzēti EKL 67. panta 2. punkta otrajā ievilkumā, iestādei var tikt piešķirtas tiesības grozīt Līgumā noteikto lēmumu pieņemšanas procedūru.

Iespējas iestādei noteikt atvasinātu juridisko pamatu, lai detalizētāk noteiktu vai vienkāršotu akta pieņemšanas noteikumus, atzīšana nozīmētu tādu likumdošanas pilnvaru piešķiršanu šai iestādei, kas pārsniedz Līgumā paredzētās. Minētais arī ļautu attiecīgajai iestādei neievērot institucionālā līdzsvara principu, kas nozīmē, ka katra iestāde īsteno savu kompetenci, respektējot citu iestāžu kompetenci.

Turklāt iepriekšējās prakses attiecībā uz atvasināta juridiskā pamata noteikšanu pastāvēšana nenozīmē, ka var atkāpties no Līguma noteikumiem, un tādējādi nevar radīt Kopienu iestādēm saistošu precedentu.

(sal. ar 54.–57. un 60. punktu)

3.        Lai noteiktu, vai turpmāk uz drošu valstu sarakstu pieņemšanu un grozīšanu likumdošanas ceļā vai uz iespējamo lēmumu piemērot EKL 202. panta trešo ievilkumu, deleģējot vai rezervējot izpildes pilnvaras, attiecas EKL 67. panta 1. vai 5. punkts, ir jāizvērtē, vai, pieņemot Direktīvu 2005/85 par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu, Padome ir pieņēmusi Kopienu tiesību aktu, kurā ir definēti kopīgi noteikumi un pamatprincipi, kas reglamentē EKL 63. panta pirmās daļas 1. punktā un 2. punkta a) apakšpunktā paredzētās jomas.

Tā kā Direktīvā 2005/85 ir paredzēti detalizēti kritēriji, kas ļauj turpmāk izveidot drošu valstu sarakstus, Padome ar šo tiesību aktu ir pieņēmusi “Kopienu tiesību aktu, kurā ir definēti kopīgi noteikumi un pamatprincipi” EKL 67. panta 5. punkta pirmā ievilkuma izpratnē, un tāpēc ir piemērojama koplēmuma procedūra.

(sal. ar 63., 65. un 66. punktu)