Lieta T‑183/07
Polijas Republika
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Vide – Direktīva 2003/87/EK – Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēma – Polijas emisijas kvotu valsts sadales plāns par laikposmu no 2008. līdz 2012. gadam – Trīs mēnešu termiņš – Dalībvalstu un Komisijas attiecīgās pilnvaras – Vienlīdzīga attieksme – Pienākums norādīt pamatojumu – Direktīvas 2003/87 9. panta 1. un 3. punkts un 11. panta 2. punkts
Sprieduma kopsavilkums
1. Vide – Gaisa piesārņojums – Direktīva 2003/87 – Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu valsts sadales plāns (VSP)
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/87 9. panta 3. punkts)
2. Vide – Gaisa piesārņojums – Direktīva 2003/87 – Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu valsts sadales plāns (VSP)
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/87 9. panta 3. punkts)
3. Vide – Gaisa piesārņojums – Direktīva 2003/87 – Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu valsts sadales plāns (VSP)
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/87 9. panta 3. punkts)
4. Vide – Gaisa piesārņojums – Direktīva 2003/87 – Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu valsts sadales plāns (VSP)
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/87 9. panta 1. un 3. punkts un 11. panta 2. punkts)
5. Vide – Gaisa piesārņojums – Direktīva 2003/87 – Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu valsts sadales plāns (VSP)
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/87)
6. Vide – Gaisa piesārņojums – Direktīva 2003/87 – Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu valsts sadales plāns (VSP)
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/87 9. panta 3. punkts)
7. Vide – Gaisa piesārņojums – Direktīva 2003/87 – Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu valsts sadales plāns (VSP)
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/87 9. panta 3. punkts un 11. panta 2. punkts)
8. Vide – Gaisa piesārņojums – Direktīva 2003/87 – Siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu valsts sadales plāns (VSP)
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/87 9. un 10. pants, kā arī 11. panta 2. un 3. punkts)
1. Komisijas pilnvaras pārbaudīt un noraidīt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu valsts sadales plānu (VSP), kuru dalībvalsts ir iesniegusi saskaņā ar Direktīvas 2003/87, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā, 9. panta 3. punktu, ir stipri ierobežotas, jo tās ir ierobežotas gan pēc būtības, gan laikā. Pirmkārt, šī kontrole ir ierobežota ar Komisijas veikto pārbaudi par VSP atbilstību direktīvas III pielikuma kritērijiem un 10. panta noteikumiem, un, otrkārt, šī pārbaude ir jāveic trīs mēnešu laikā, sākot no brīža, kad dalībvalsts ir paziņojusi minēto VSP.
Attiecībā uz ierobežojumiem laikā direktīvas 9. panta 3. punktā ir paredzēts vienīgi trīs mēnešu termiņš, kura laikā Komisija var lemt par VSP. Nav nekāda iemesla uzskatīt, ka, ja tiek paziņots nepilnīgs VSP, trīs mēnešu termiņš, kas ir Komisijas rīcībā, lai noraidītu VSP, nevar sākties. Dalībvalsts, paziņojot nepilnīgu VSP, nevar uz nenoteiktu laiku atlikt Komisijas lēmuma pieņemšanu, piemērojot minētās direktīvas 9. panta 3. punktu.
(sal. ar 35. un 36. punktu)
2. Gadījumā, ja Komisijai nav vispārējas stricto sensu kompetences atļauju piešķiršanai paziņotajam siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu valsts sadales plānam (VSP), ar to, ka tā neizvirza iebildumus, izbeidzoties Direktīvas 2003/87, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā, 9. panta 3. punktā paredzētajam trīs mēnešu termiņam, nevar pamatot jebkādu prezumpciju par atļaujas piešķiršanu VSP.
Veicot a priori kontroli, piemērojot minēto 9. panta 3. punktu, nav obligāti jāpieņem lēmums par atļaujas piešķiršanu. Komisijai ir jāiesaistās tikai tiktāl, ciktāl tā uzskata par nepieciešamu izvirzīt iebildumus par noteiktām paziņotā VSP daļām un, ja dalībvalsts atsakās grozīt savu VSP, pieņemt lēmumu par noraidīšanu. Pretējā gadījumā paziņotais VSP kļūst galīgs un uz to attiecina likumības prezumpciju, kas atļauj izbeigt dalībvalsts VSP īstenošanas aizliegumu uz noteiktu laiku.
(sal. ar 41. un 42. punktu)
3. Komisija var iesaistīties, pirms ir beidzies Direktīvas 2003/87, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā, 9. panta 3. punktā noteiktais trīs mēnešu termiņš, ne tikai, pirmkārt, izsakot iebildumus vai uzdodot jautājumus par konkrētām paziņotā siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu valsts sadales plāna (VSP) daļām, bet arī, otrkārt, gadījumā, ja dalībvalsts atsakās grozīt savu VSP, pieņemot lēmumu par paziņotā VSP noraidīšanu. Lai gan lēmuma par noraidīšanu pieņemšanas rezultātā tiek pārtraukts trīs mēnešu termiņš, ja Komisija ir izteikusi iebildumus vai uzdevusi jautājumus par konkrētām paziņotā VSP daļām, trīs mēnešu termiņš tiek atlikts.
(sal. ar 43. punktu)
4. Lai īstenotu šo sistēmu, Direktīvas 2003/87, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā, 9. panta 1. un 3. punktā un 11. panta 2. punktā ir skaidri un noteikti paredzēts siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu valsts sadales plāna (VSP) izstrādes, kontroles un īstenošanas pilnvaru sadalījums starp dalībvalstīm un Komisiju.
Attiecībā uz dalībvalstu pilnvarām no minētajām tiesību normām nepārprotami izriet, ka vienīgi dalībvalstīm ir pilnvaras, pirmkārt, izstrādāt VSP, nosakot kopējo kvotu skaitu, kuru tās iesaka sadalīt attiecīgajam laikposmam, un veidu, kādā tās ierosina tās piešķirt, un, otrkārt, izlemt kopējo kvotu skaitu, kuru tās sadalīs katrā piecu gadu laikposmā, un uzsākt šo kvotu individuālas sadales procesu. Protams, ka saskaņā ar minētās direktīvas 9. panta 1. punkta otro teikumu šo dalībvalstu ekskluzīvo pilnvaru īstenošanai ir jābūt pamatotai ar objektīviem un pārskatāmiem kritērijiem, kuri ir noteikti šīs direktīvas III pielikumā. Tāpat saskaņā ar direktīvas 9. panta 3. punkta otro teikumu, ja Komisija nolemj pilnībā vai daļēji noraidīt VSP, dalībvalsts lēmumu saskaņā ar šīs direktīvas 11. panta 2. punktu pieņem tikai tad, ja Komisija apstiprina tās piedāvātos grozījumus.
Tomēr Direktīvā 2003/87 nav skaidri un precīzi noteikta forma un veids, kādā sasniegt tajā paredzēto rezultātu. Tādējādi dalībvalstīm ir noteikta rīcības brīvība minētās direktīvas transponēšanai un attiecīgi, izvēloties pasākumus, kurus tās uzskata par vispiemērotākajiem, lai, ņemot vērā īpašo valsts enerģētikas tirgus kontekstu, sasniegtu šajā direktīvā noteikto mērķi.
(sal. ar 84.–88. punktu)
5. Ja, īstenojot Direktīvā 2003/87 noteikto sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā, Komisijai būtu ļauts izmantot vienu un to pašu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu valsts sadales plāna (VSP) izvērtējuma metodoloģiju visās dalībvalstīs, tas nozīmētu, ka tai tiktu atzītas ne tikai patiesas vienādošanas pilnvaras kvotu tirdzniecības sistēmas īstenošanas ietvaros, bet arī galvenā loma VSP izstrādē. Tomēr likumdevējs direktīvā Komisijas VSP pārbaudes pilnvaru ietvaros nav tai piešķīris nedz šādas vienādošanas pilnvaras, nedz šādu galveno lomu.
Vienlīdzīgas attieksmes principa pret visām dalībvalstīm piemērošanas rezultātā nedrīkst tikt mainīts Direktīvā 2003/87 noteiktais pilnvaru sadalījums starp dalībvalstīm un Komisiju atbilstoši subsidiaritātes principam, kurš, pieņemot direktīvu, tiek uzskatīts par ievērotu.
(sal. ar 104. un 106. punktu)
6. Lēmumā par siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu valsts sadales plānu (VSP), kuru Komisija ir pieņēmusi saskaņā ar Direktīvas 2003/87, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā, 9. panta 3. punktu, kurā tiek secināts, ka ir pārkāpti vairāki minētās direktīvas III pielikumā minētie kritēriji, lai gan Komisija ir vienīgi aizstājusi VSP iekļautos datus ar saviem datiem, nekādi nepārbaudot šo datu atbilstību direktīvā norādītajiem kritērijiem, nav ievērots direktīvā noteiktais pilnvaru sadalījums starp dalībvalstīm un Komisiju.
Komisijas izmantotā VSP pārbaudes metodoloģija, kuras ietvaros VSP norādītie dati tiek salīdzināti ar datiem, kuri ir iegūti, izmantojot pašas Komisijas izvērtēšanas metodoloģiju, praktiski Komisijai ļauj pašai pilnīgi autonomā veidā izstrādāt savu parauga VSP un izvērtēt paziņoto VSP atbilstību nevis saskaņā ar direktīvā norādītajiem kritērijiem, bet, pirmkārt, ņemot vērā datus un rezultātus, kuri ir iegūti, izmantojot Komisijas pašas metodoloģiju.
(sal. ar 107., 108. un110. punktu)
7. Direktīvas 2003/87, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā, 11. panta 2. punktā paredzētā sabiedriskā apspriešanās pirms galīgā lēmuma pieņemšanas, pamatojoties uz šo pašu tiesību normu, būtu bezjēdzīga un sabiedrības apsvērumi būtu vienīgi teorētiski, ja grozījumi, kurus siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu valsts sadales plānā (VSP) var ieteikt pēc tam, kad Komisija ir pieņēmusi lēmumu saskaņā ar minētās direktīvas 9. panta 3. punktu, būtu ierobežoti vienīgi ar Komisijas norādītajiem grozījumiem.
Dalībvalstis, bez nepieciešamības būt saistītām ar Komisijas ieteikumiem lēmumā, kurš ir pieņemts saskaņā ar minēto 9. panta 3. punktu, var ne tikai labot un atjaunot savu VSP pēc šāda lēmuma pieņemšanas, bet arī to pielāgot pēc tam, kad tās ir pieņēmušas savu lēmumu par individuālo kvotu sadali. Turklāt, ņemot vērā gan direktīvas redakciju, gan tajā noteiktās sistēmas vispārējo sistēmu un mērķus, Komisijai pastāvīgi ir jāpārbauda, lai VSP tiktu ņemti vērā visprecīzākie un tādējādi visjaunākie dati un informācija, lai pēc iespējas mazāk traucētu ekonomikas attīstību un nodarbinātību, vienlaikus uzturot efektīvu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu sistēmu.
(sal. ar 116.–118. punktu)
8. Lēmuma par siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu valsts sadales plānu (VSP), kurš ir pieņemts saskaņā ar Direktīvas 2003/87, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā, 9. panta 3. punktu, rezolutīvajā daļā nosakot maksimālo līmeni kopējam sadalāmo kvotu daudzumam – robežu, virs kuras VSP tiktu uzskatīts par direktīvai neatbilstošu, Komisija pārsniedz pilnvaras, kuras tai ir noteiktas saskaņā ar minētajām tiesību normām.
Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 11. panta 2. un 3. punktu nevis Komisijai, bet katrai dalībvalstij, pamatojoties uz tās VSP, kas ir izstrādāts, piemērojot minētās direktīvas 9. pantu un atbilstoši 10. pantam, ir jālemj par kopējo kvotu daudzumu, kuru tā sadalīs attiecīgajā laikposmā, jāuzsāk šo kvotu sadales process katras iekārtas operatoram, kā arī jāpieņem tiesību akti par minēto kvotu sadali.
(sal. ar 123., 126. un 131. punktu)