ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2020. gada 17. septembrī (1)

Lieta C‑499/18 P

Bayer CropScience AG un Bayer AG

pret

Eiropas Komisiju

Apelācijas sūdzība – Regula (EK) Nr. 1107/2009 – Augu aizsardzības līdzekļi – Īstenošanas regula (ES) Nr. 485/2013 – Darbīgās vielas klotianidīns un imidakloprīds – Apstiprināšanas nosacījumi – Nevēlama iedarbība uz vidi – Apstiprinājuma pārskatīšana – Pārbaudes apjoms – Piesardzības princips – Pierādīšanas pienākums – Izmantošanas aizliegums ārpus siltumnīcām – Aizliegums pārdot sēklas, kas ir tikušas apstrādātas ar šīm darbīgajām vielām

Satura rādītājs

I.      Ievads

1.        Šī tiesvedība ir par tādas īstenošanas regulas (2) spēkā esamību, ar kuru Komisija grozīja divu augu aizsardzības darbīgo vielu apstiprinājumu. Tāpēc šīs darbīgās vielas pēc tam drīkstēja izmantot tikai ļoti ierobežotā apjomā. Ar Augu aizsardzības regulu (3) gan Komisijai tiek atļauts apstiprinājumu atsaukt vai grozīt. Taču Bayer CropScience AG un Bayer AG (turpmāk tekstā – “Bayer”) izmanto šo gadījumu kā iemeslu, lai principiāli apšaubītu šo pilnvaru piemērošanu.

2.        Šajā ziņā Bayer galvenokārt vēršas pret to, ka Komisija pārskatīja un grozīja apstiprinājumus, lai gan, Bayer ieskatā, salīdzinājumā ar sākotnējo apstiprināšanas procedūru nebija konstatējams pietiekami daudz jaunu zinātnisko atziņu. Bayer arī pieprasa padziļinātu zinātnisku ar darbīgajām vielām saistīto risku vērtējumu, it īpaši, izmantojot vadlīnijas. Bayer visbeidzot vēršas it īpaši pret aizliegumu izmantot darbīgās vielas augu lapu apstrādē vai neprofesionālajā jomā.

3.        Tiesai šajā tiesvedībā ir iespēja sniegt padziļinātu vērtējumu par pārskatīšanas procedūru un tiesībām grozīt augu aizsardzības darbīgo vielu apstiprinājumu, kā arī it īpaši paskaidrot piesardzības principa nozīmi šajā kopsakarā. Turklāt rodas jauni jautājumi par intereses celt prasību apjomu, jo apstrīdētā īstenošanas regula tostarp ir tikusi atcelta.

II.    Atbilstošās tiesību normas

4.        Augu aizsardzības līdzekļu un izmantoto darbīgo vielu apstiprināšana sākotnēji tika reglamentēta 1991. gada Augu aizsardzības direktīvā (4), kas bija strīdīgo darbīgo vielu apstiprināšanas pamatā. Taču direktīva 2009. gadā tika aizstāta ar Augu aizsardzības regulu.

5.        Augu aizsardzības līdzekļu darbīgo vielu apstiprināšanas kritēriji ir paredzēti it īpaši Augu aizsardzības regulas 4. panta 1.–3. punktā:

“1.      Darbīgo vielu apstiprina saskaņā ar II pielikumu, ja, ņemot vērā pašreizējās zinātnes un tehnikas atziņas, gaidāms, ka atbilstīgi šā pielikuma 2. un 3. punktā minētajiem kritērijiem augu aizsardzības līdzekļi, kuros ir attiecīgā darbīgā viela, atbilst 2. un 3. punktā minētajām prasībām.

[..]

2.      Augu aizsardzības līdzekļu atliekas saistībā ar labai augu aizsardzības praksei atbilstīgu lietošanu un, ņemot vērā reālos lietošanas apstākļus, atbilst šādām prasībām:

a)      tām nav kaitīgas ietekmes nedz uz cilvēku, tostarp mazāk aizsargātu grupu, vai dzīvnieku veselību, ņemot vērā zināmo kumulatīvo un sinerģisko ietekmi, ja ir pieejamas Iestādes apstiprinātas zinātniskās metodes tādas ietekmes novērtēšanai, nedz arī uz gruntsūdeņiem;

b)      tām nav nevēlam[as] iedarbīb[as] uz vidi.

Tādu atlieku daudzuma mērīšanai, kurām piemīt toksikoloģiska, ekotoksikoloģiska ietekme vai ietekme uz vidi vai dzeramo ūdeni, jābūt paredzētām vispārēji izmantojamām metodēm. Analītiskiem standartiem jābūt vispārpieejamiem.

3.      Augu aizsardzības līdzeklis saistībā ar labai augu aizsardzības praksei atbilstīgu lietošanu un, ņemot vērā reālus lietošanas apstākļus, atbilst šādām prasībām:

a)      tas ir pietiekami efektīvs;

b)      tam nav tūlītējas vai vēlākas kaitīgas ietekmes nedz uz cilvēku, tostarp mazāk aizsargātu grupu, vai dzīvnieku veselību ne tiešā veidā, ne ar dzeramā ūdens (ņemot vērā vielas, kas rodas dzeramā ūdens apstrādes rezultātā), pārtikas, lopbarības vai gaisa starpniecību, kā arī nav ietekmes darba vietā vai citas netiešas ietekmes, ņemot vērā zināmo kumulatīvo un sinerģisko ietekmi, ja ir pieejamas Iestādes apstiprinātas zinātniskās metodes tādas ietekmes novērtēšanai, nedz arī uz gruntsūdeņiem;

c)      tam nav nevēlamas iedarbības uz augiem vai augu produktiem;

d)      tas neizraisa nevajadzīgas ciešanas un sāpes mugurkaulniekiem, ko paredzēts kontrolēt;

e)      tam nav nevēlamas iedarbības uz vidi, ja ir pieejamas Iestādes apstiprinātas zinātniskās metodes šādas iedarbības novērtēšanai, jo īpaši, ņemot vērā šādus apsvērumus:

i)      tā pastāvēšanu un izplatību vidē, jo īpaši virszemes ūdeņu, tostarp ieteku un piekrastes ūdeņu, dzeramā ūdens, gruntsūdeņu, kā arī gaisa un augsnes piesārņojumu, ņemot vērā arī vietas, kas atrodas tālu no lietošanas vietas, jo kustība vidē notiek lielos attālumos;

ii)      tā iedarbību uz blakussugām, tostarp šīm sugām raksturīgo uzvedību;

iii)      tā ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu.”

6.        Saskaņā ar Augu aizsardzības regulas 7. pantu darbīgās vielas ražotājs kopā ar apstiprināšanas pieteikumu iesniedz vairākus dokumentus, kas pierāda, ka darbīgā viela atbilst apstiprināšanas kritērijiem atbilstoši 4. pantam.

7.        Augu aizsardzības regulas 12. panta 2. punktā ir paredzēts, ka Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA), vērtējot, vai sagaidāms, ka darbīgā viela atbildīs 4. pantā paredzētajiem apstiprināšanas kritērijiem, izmanto pieejamās vadlīnijas.

8.        Augu aizsardzības regulas II pielikuma 1.3. punktā arī runa ir par vadlīniju izmantošanu:

“Novērtēšanas un lēmumu pieņemšanas laikā, kā paredzēts 4. līdz 21. pantā, dalībvalstis un Iestāde ņem vērā jebkādas turpmākās vadlīnijas, kas izstrādātas Pārtikas un dzīvnieku veselības pastāvīgajā komitejā, lai vajadzības gadījumā izstrādātu detalizētāku apdraudējumu novērtējumu.”

9.        Augu aizsardzības regulas II pielikuma 3.8.3. punktā ir ietvertas īpašas prasības attiecībā uz bišu aizsardzību:

“Darbīgo vielu, aizsargvielu vai sinerģistu apstiprina tikai tad, ja, pamatojoties uz pienācīgu riska novērtējumu, kas veikts saskaņā ar Kopienas vai starptautiski pieņemtām vadlīnijām, ir konstatēts, ka, lietojot augu aizsardzības līdzekli, kura sastāvā ir minētā darbīgā viela, aizsargviela vai sinerģists, atbilstoši noteiktajiem lietošanas nosacījumiem:

–        izraisītā ietekme uz medus bitēm būs nebūtiska, vai

–        netiek konstatēta nepieļaujama akūta vai hroniska ietekme uz koloniju dzīvotspēju un attīstību, ņemot vērā ietekmi uz medus bišu kūniņām un medus bišu uzvedību.”

10.      Augu aizsardzības regulas 21. pantā ir reglamentēta apstiprinājuma pārskatīšana:

“1.      Komisija var jebkurā brīdī pārskatīt darbīgās vielas apstiprinājumu. Tā ņem vērā attiecīgās dalībvalsts lūgumu, pamatojoties uz jaunām zinātnes un tehnikas atziņām un monitoringa datiem, pārskatīt darbīgās vielas apstiprinājumu, tostarp, ja pēc atļauju pārskatīšanas saskaņā ar 44. panta 1. punktu ir konstatēts, ka tiek kavēta Direktīvas 2000/60/EK 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) [punktā] un b) apakšpunkta i) [punktā], kā arī 7. panta 2. un 3. punktā noteikto mērķu sasniegšana.

Ja, ņemot vērā jaunas zinātnes un tehnikas atziņas, tā uzskata, ka ir norādes, ka viela vairs neatbilst 4. panta apstiprināšanas kritērijiem vai nav nodrošināta vajadzīgā papildu informācija saskaņā ar 6. panta f) [punktu], tā informē dalībvalstis, Iestādi un darbīgās vielas ražotāju, nosakot laikposmu, kurā ražotājam jāiesniedz komentāri.

2.      Komisija var lūgt dalībvalstis un Iestādi izteikt atzinumu vai sniegt zinātnisku vai tehnisku palīdzību. Dalībvalstis var sniegt savas atsauksmes Komisijai trīs mēnešu laikā pēc lūguma datuma. Iestāde iesniedz atzinumu vai darba rezultātus Komisijai trīs mēnešu laikā pēc lūguma datuma.

3.      Ja Komisija secina, ka 4. pantā noteiktie apstiprināšanas kritēriji vairs netiek ievēroti vai nav nodrošināta vajadzīgā papildu informācija saskaņā ar 6. panta f) [punktu], pieņem regulu par apstiprinājuma atsaukšanu vai grozīšanu saskaņā ar 79. panta 3. punktā minēto regulatīvo procedūru.

Piemēro 13. panta 4. punktu un 20. panta 2. punktu.”

11.      Augu aizsardzības regulas 16. apsvērumā šajā ziņā ir noteikts:

“Saskaņā ar attiecīgiem nosacījumiem būtu jāparedz iespēja grozīt vai atsaukt darbīgās vielas apstiprinājumu gadījumos, kad tā vairs neatbilst apstiprināšanas kritērijiem [..].”

12.      Saskaņā ar Augu aizsardzības regulas 53. panta 1. punktu “īpašos apstākļos dalībvalsts uz laikposmu, kas nepārsniedz 120 dienas, var piešķirt atļauju laist tirgū augu aizsardzības līdzekļus ierobežotai un kontrolētai lietošanai, ja šāds pasākums šķiet vajadzīgs, jo radies apdraudējums, kuru nevar novērst ar citiem pieņemamiem līdzekļiem.”

13.      Augu aizsardzības regulas 69. pantā ir reglamentēti ārkārtas pasākumi:

“Ja ir skaidri redzams, ka apstiprināta darbīgā viela [..] var radīt nopietnus draudus cilvēku vai dzīvnieku veselībai vai videi, un attiecīgās dalībvalstis nespēj šos draudus pietiekami novērst, tūlīt veic pasākumus, lai ierobežotu vai aizliegtu šīs vielas vai līdzekļa lietošanu un/vai pārdošanu [..] pēc Komisijas pašas iniciatīvas [..].”

III. Priekšvēsture un apelācijas sūdzība

14.      Komisija darbīgās vielas klotianidīnu un imidakloprīdu, kas ietilpst neonikotinoīdu grupā, ar Direktīvām 2006/41 (5) un 2008/116 (6) iekļāva Augu aizsardzības regulas I pielikumā un tādējādi apstiprināja. Apstiprinājuma termiņš bija attiecīgi 2016. gada 31. jūlijs (klotianidīns) un 2019. gada 31. jūlijs (imidakloprīds).

15.      Eiropas Savienībā imidakloprīdu un klotianidīnu ražo un izplata Bayer grupa.

A.      EPPO vadlīnijas

16.      Sistēmu, lai izvērtētu augu aizsardzības līdzekļu risku attiecībā uz medus bitēm, vispirms izveidoja Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Augu aizsardzības organizācija (European and Mediterranean Plant Protection Organisation, EPPO). Šī sistēma bija izklāstīta dokumentā Environmental risk assessment scheme for plant protection products (“Sistēma, lai novērtētu augu aizsardzības līdzekļu risku attiecībā uz vidi”) ar atsauces numuru PP 3/10 (turpmāk tekstā – “EPPO vadlīnijas”).

17.      2011. gada 18. martā Komisija pieprasīja EFSA pārskatīt EPPO vadlīnijas saistībā ar hronisko risku izvērtēšanu attiecībā uz medus bitēm, nelielu devu iedarbību (uz medus bitēm), gutācijas šķidrumu iedarbību un kumulatīvo risku izvērtēšanu.

18.      2012. gada 23. maijā, atbildot uz Komisijas 2011. gada 18. marta pieprasījumu, EFSA publicēja atzinumu par zinātnisko pieeju, uz kuras pamata tiek īstenota augu aizsardzības līdzekļu risku izvērtēšana attiecībā uz bitēm (7). Šajā dokumentā tika identificētas vairākas jomas, kurās turpmākie risku izvērtējumi attiecībā uz bitēm būtu jāuzlabo. Tajā tostarp tika uzsvērtas vairākas EPPO vadlīniju nepilnības, kuras radīja neskaidrības par medus bišu ekspozīcijas faktisko līmeni, un tika uzdoti tādi jautājumi saistībā ar bišu veselību, kuri nav bijuši iepriekš izskatīti EPPO vadlīnijās.

19.      Tāpēc EFSA izstrādāja pati savas vadlīnijas, kas gan saskaņā ar pārsūdzēto spriedumu (8) un Bayer argumentāciju apelācijas tiesvedībā vēl nav tikušas formāli pieņemtas un tāpēc nav saistošas.

20.      Turpretim EPPO Augu aizsardzības līdzekļu darba grupa 2018. gadā konstatēja, ka tai vairs nav profesionālo zināšanu, lai rūpētos par EPPO vadlīnijām, un tāpēc tās atsauca (9).

B.      Apstrīdētā īstenošanas regula

21.      2008. un 2009. gadā virkne atgadījumu saistībā ar tādu augu aizsardzības līdzekļu ļaunprātīgu izmantošanu, kuru sastāvā ir strīdīgās darbīgās vielas, izraisīja medus bišu koloniju bojāeju. Attiecīgās dalībvalstis reaģēja, īstenojot dažādus ierobežojošus pasākumus.

22.      Atbildot uz šiem starpgadījumiem, Eiropas Komisija pieņēma Direktīvu 2010/21 (10), ar kuru darbīgajām vielām tika noteikti papildu noteikumi, arī atbilstīgi pasākumi riska ierobežošanai attiecībā uz organismiem, kas nav mērķorganismi, konkrēti – medus bitēm.

23.      Dažādās dalībvalstīs nacionālā līmenī turpināja pastāvēt ierobežojoši pasākumi saistībā ar tādu augu aizsardzības līdzekļu izmantošanu, kuru sastāvā bija attiecīgās darbīgās vielas. Komisija pēc apspriešanās ar dalībvalstu ekspertiem Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgajā komitejā 2012. gada 22. martā pieprasīja EFSA atzinumu. Šajā ziņā tā balstījās uz Apenet uzraudzības un izpētes programmas Itālijā 2011. gada oktobra galaziņojumu, kurā tika paustas bažas par tādu sēklu izmantošanu, kas ir apstrādātas ar augu aizsardzības līdzekļiem, kuru sastāvā ir konkrētās darbīgās vielas.

24.      2012. gada 30. martā žurnālā Science tika publicēts pētījums par darbīgās vielas imidakloprīds subletālo iedarbību uz bitēm (turpmāk tekstā – “Whitehorn pētījums”). Autori secināja, ka šīs darbīgās vielas izmantošana parasti sastopamā līmenī var būtiski ietekmēt medus bišu un kameņu koloniju stabilitāti un dzīvotspēju.

25.      Komisija 2012. gada 3. aprīlī saskaņā ar Augu aizsardzības regulas 21. pantu pieprasīja, lai EFSA izvērtētu jauno pētījumu un līdz 2012. gada 30. aprīlim (pēc termiņa pagarinājuma – ne vēlāk kā līdz 2012. gada 31. maijam) pārbaudītu, vai Whitehorn pētījumā minētajos eksperimentos lietotās devas ir salīdzināmas ar devām, kādām bites tiek faktiski pakļautas Savienībā atbilstīgi Savienības līmenī atļautiem lietojumiem un dalībvalstu piešķirtām atļaujām (turpmāk tekstā – “pirmais uzdevums”). Komisija arī jautāja, vai pētījumu rezultātus var piemērot arī citiem sēklu apstrādei lietotiem neonikotinoīdiem, it īpaši klotianidīnam.

26.      2012. gada 25. aprīlī Komisija pieprasīja, lai EFSA līdz 2012. gada 31. decembrim atjauninātu riska novērtējumu arī saistībā ar darbīgajām vielām. Šis lūgums it īpaši attiecās, pirmkārt, uz akūto un hronisko iedarbību uz koloniju attīstību un dzīvotspēju, ņemot vērā iedarbību uz bišu cirmeņiem un bišu uzvedību, un, otrkārt, subletālo devu iedarbību uz bišu dzīvotspēju un uzvedību (turpmāk tekstā – “otrais uzdevums”).

27.      2012. gada 1. jūnijā, izpildot pirmo uzdevumu, EFSA iesniedza paziņojumu saistībā ar aktuālo pētījumu secinājumiem par konkrētu neonikotinoīdu subletālo iedarbību uz bitēm, ņemot vērā Eiropā patlaban atļauto izmantošanu. Šajā paziņojumā EFSA novērtēja Whitehorn pētījumu, kā arī 2012. gada janvārī publicētu pētījumu par klotianidīnu (turpmāk tekstā – “Schneider pētījums”).

28.      2012. gada 25. jūlijā pēc EFSA pausto bažu uzklausīšanas par to, ka tā nevarēs noteiktajā termiņā izpildīt otro uzdevumu, Komisija, ņemot vērā 2012. gada 1. jūnija paziņojumu un uzturot spēkā galīgo termiņu 2012. gada 31. decembri, ierobežoja otro uzdevumu, kā prioritāti līdz ar attiecīgo darbīgo vielu pārskatīšanu nosakot tikai vēl viena neonikotinoīda – tiametoksama – pārskatīšanu, izslēdzot divus citus neonikotinoīdus, un koncentrēšanos uz to izmantošanu sēklu apstrādei un granulu veidā.

29.      2013. gada 16. janvārī EFSA publicēja secinājumus par riska novērtējumu attiecībā uz bitēm, ko rada attiecīgās darbīgās vielas (turpmāk tekstā – “EFSA secinājumi”), kuros tā ir konstatējusi, ka vairāki izmantošanas veidi ir saistīti ar paaugstinātu akūtu risku bitēm. Turklāt EFSA secinājumos tika uzsvērtas daudzas neskaidrības zinātnisko datu neesamības dēļ.

30.      Ar 2013. gada 16. janvāra vēstuli Komisija aicināja Bayer izteikt viedokli par EFSA secinājumiem, ko tā ar 2013. gada 25. janvāra vēstuli izdarīja. Tāpat Komisija ar 2013. gada 22. februāra vēstuli aicināja Bayer izteikt viedokli par apstrīdētā tiesību akta projektu. Bayer savu viedokli sniedza 2013. gada 1. marta vēstulē. Turklāt augu aizsardzības līdzekļu ražošanas nozari pārstāvošās asociācijas, tostarp Bayer, 2013. gada janvārī un februārī piedalījās dažādās sanāksmēs ar Komisijas iestādēm, kuru mērķis bija apkopot iesaistīto personu (nozares, vides nevalstiskās organizācijas) viedokļus par EFSA secinājumiem un Komisijas plānotajiem pasākumiem.

31.      2013. gada 24. maijā Komisija pieņēma apstrīdēto īstenošanas regulu. Tā attiecībā uz konkrētajām vielām noteica it īpaši šādus ierobežojumus saistībā ar apstiprināšanu:

–        aizliegums jebkādai neprofesionālai lietošanai iekštelpās un ārpus telpām;

–        aizliegums izmantot šādu graudaugu sēklu apstrādē vai augsnes apstrādē, ja šos graudaugus sēj periodā no janvāra līdz jūnijam: mieži, prosa, auzas, rīsi, rudzi, sorgo, tritikāle, kvieši;

–        aizliegums apstrādāt šādu graudaugu lapas: mieži, prosa, auzas, rīsi, rudzi, sorgo, tritikāle, kvieši;

–        aizliegums izmantot ap simt kultūru, tostarp rapša, sojas, saulespuķu un kukurūzas, sēklu apstrādē, augsnes apstrādē vai graudaugu lapu apstrādē, izņemot izmantošanu siltumnīcās un lapu apstrādi pēc ziedēšanas;

–        aizliegums izmantot vai laist tirgū konkrētu kultūru sēklas, kas ir apstrādātas ar augu aizsardzības līdzekļiem, kuru sastāvā ir attiecīgās darbībās vielas, izņemot siltumnīcās izmantojamās sēklas. Tas tostarp attiecās uz vasarājiem – rapsi, soju, saulespuķu sēklām un kukurūzu.

32.      Pēc pārsūdzētā sprieduma pasludināšanas Komisija no jauna reglamentēja apstiprinājumu attiecībā uz klotianidīnu (11) un imidakloprīdu (12) un šajā ziņā noteica vēl stingrākus ierobežojumus. Bayer šos pasākumus neapstrīdēja. Ciktāl secināms, klotianidīna apstiprinājuma termiņš pat ir beidzies (13).

IV.    Tiesvedība

33.      Bayer CropScience AG pret apstrīdēto īstenošanas regulu cēla prasību lietā T‑429/13. Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs atļāva iestāties lietā tās prasījumu atbalstam Association générale des producteurs de maïs et autres céréales cultivées de la sous‑famille des panicoïdées (AGPM), National Farmers’ Union (NFU), Association européenne pour la protection des cultures (European Crop Protection Association) (ECPA), Rapool‑Ring GmbH Qualitätsraps deutscher Züchter (Rapool‑Ring), European Seed Association (ESA) un Agricultural Industries Confederation Ltd (AIC).

34.      Tas pats palātas priekšsēdētājs Komisijas prasījumu atbalstam atļāva iestāties lietā Zviedrijas Karalistei, Union nationale de l’apiculture française (UNAF), Deutscher Berufs- und Erwerbsimkerbund e. V. (DBEB), Österreichischer Erwerbsimkerbund (ÖEB), Stichting Greenpeace Council (Greenpeace), Pesticide Action Network Europe (PAN Europe), Bee Life – European Beekeeping Coordination (Bee Life) un Buglife – The Invertebrate Conservation Trust (Buglife).

35.      Vispārējā tiesa ar pārsūdzēto 2018. gada 17. maija spriedumu Bayer CropScience u.c./Komisija (T‑429/13 un T‑451/13, EU:T:2018:280) prasību noraidīja.

36.      Bayer, precīzāk, Bayer CropScience AG un Bayer AG, par pārsūdzēto spriedumu 2018. gada 27. jūlijā iesniedza apelācijas sūdzību un lūdz:

–        atcelt Vispārējās tiesas spriedumu lietā T‑429/13;

–        apmierināt prasību pirmajā instancē un atcelt apstrīdēto īstenošanas regulu, ciktāl tā attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju;

–        piespriest atbildētājai atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējas un segt savus tiesāšanās izdevumus gan pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā.

37.      NFU un AIC izvirza tādus pašus prasījumus. ECPA atbalsta Bayer prasījumus, taču neizvirza pati savus argumentus.

38.      Eiropas Komisijas prasījumi ir šādi:

–        noraidīt apelācijas sūdzību; un

–        piespriest Bayer atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

39.      UNAF, DBEB/ÖEB, Greenpeace/PAN Europe/Bee Life/Buglife un Zviedrija atbalsta Komisijas prasījumus.

40.      Turklāt Tiesas priekšsēdētājs atļāva Stichting De Bijenstichting (organizācija “Bišu organizācija”) iestāties apelācijas tiesvedībā Komisijas prasījumu atbalstam.

41.      Lietas dalībnieki izteica viedokli rakstveidā. 2020. gada 3. jūnija tiesas sēdē piedalījās Bayer, NFU, AIC, Komisija, DBEB/ÖEB un Greenpeace/PAN Europe/Bee Life/Buglife.

V.      Juridiskais vērtējums

42.      Apelācijas sūdzība ir vērsta pret tiesas sniegto vērtējumu par dažādajiem spertajiem soļiem, piemērojot Augu aizsardzības regulas 21. pantu, kuru rezultātā tika pieņemta apstrīdētā īstenošanas regula.

A.      Iepriekšēja piezīme

43.      Saskaņā ar Augu aizsardzības regulas 21. pantu Komisija var jebkurā brīdī pārskatīt darbīgās vielas apstiprinājumu (1. punkta pirmās daļas pirmais teikums) un, pamatojoties uz minēto, apstiprinājumu grozīt vai atsaukt, ja tā secina, ka 4. pantā noteiktie apstiprināšanas kritēriji vairs netiek ievēroti (3. punkts).

44.      Kā tas atspoguļots arī Augu aizsardzības regulas 8. apsvērumā, no 4. panta būtībā izriet divi darbīgās vielas apstiprināšanas priekšnoteikumi. Tās izmantošana, pirmkārt, nedrīkst kaitīgi ietekmēt nedz cilvēku, tostarp mazāk aizsargātu grupu, vai dzīvnieku veselību, nedz gruntsūdeņus (2. punkta a) apakšpunkts un 3. punkta b) apakšpunkts). Otrkārt, tai nevar būt nevēlamas iedarbības uz vidi (2. punkta b) apakšpunkts un 3. punkta e) apakšpunkts).

45.      Ja apstiprinājums šīm prasībām neatbilst, tas ir prettiesisks. Atsaucot prettiesisku lēmumu, proti, ir jāatrod līdzsvars starp tiesisko drošību un tiesiskumu (14). Taču šo līdzsvaru Savienības likumdevējs var nodrošināt iepriekš, piešķirot īpašas pilnvaras (15). Tas Augu aizsardzības regulas 21. panta 3. punktā to ir izdarījis tādējādi, ka apstiprinājums tiek grozīts vai atsaukts, ja tas nav savienojams ar 4. pantā izvirzītajiem kritērijiem, un šajā ziņā ir atzinis tiesiskuma pārākumu. Šajā ziņā problēmas ar tiesiskās drošības principu nerodas, jo prettiesiska lēmuma atsaukšana nākotnē ir iespējama vienmēr (16).

46.      Šīs lietas īpatnība – runa ir tikai par ietekmi uz vidi. Taču negatīva ietekme uz vidi ne vienmēr liedz izsniegt apstiprinājumu, tas ir tikai tad, ja tā ir “nevēlama”. Augu aizsardzības regulas II pielikuma 3.8.3. punktā tas saistībā ar medus bitēm ir konkretizēts tādējādi, ka izraisītajai ietekmei uz tām ir jābūt “nebūtiskai” un nedrīkst tikt radīta “nepieļaujama” akūta vai hroniska ietekme uz koloniju dzīvotspēju un attīstību, ņemot vērā ietekmi uz medus bišu kūniņām un medus bišu uzvedību.

47.      Tātad apstiprinājuma tiesiskuma vērtējums ir atkarīgs no sarežģīta izvērtējuma. Tajā nevar aprobežoties tikai ar seku vai – attiecīgi – ietekmes novērtējumu, ņemot vērā aizsargājamo vērtību, tātad medus bites. Drīzāk ir jāņem vērā arī darbīgās vielas izmantošanas interese, jo nevar izslēgt, ka šai interesei salīdzinājumā ar tās negatīvo ietekmi ir lielāka nozīme, tātad sekas ir “pieņemamas”. Minētais atbilst Augu aizsardzības regulas 8. apsvērumam, saskaņā ar kuru direktīvai ir jānodrošina augsta cilvēku un dzīvnieku veselības un vides aizsardzības pakāpe, vienlaikus saglabājot Kopienas lauksaimniecības konkurētspēju. It īpaši grozot vai atsaucot apstiprinājumu, rodas arī jautājums, ciktāl ir jāņem vērā apstiprinājuma saņēmēja tiesības (17).

48.      Komisija saskaņā ar apstrīdētās regulas 6., 7., 10., 11. un 14. apsvērumu, pamatojoties uz EFSA vērtējumu, secināja, ka ar apstrīdēto darbīgo vielu izmantošanu ir saistīti konkrēti akūti riski bitēm un ka nevar izslēgt citus nevēlamus riskus. Tāpēc noteiktie ierobežojumi esot nepieciešami.

49.      Šī konstatējuma pamatā esošajam Komisijas vērtējumam ir galvenā nozīme, pieņemot lēmumu saskaņā ar Augu aizsardzības regulas 21. panta 3. punktu. Taču apelācijas sūdzība nav tieši par to, bet galvenokārt ar to tiek apstrīdēts fakts, ka Komisija ir pieņēmusi lēmumu, pamatojoties uz nepietiekamu informāciju, un tiek iebilsts pret procesuālo noteikumu pārkāpumiem.

50.      Šī tiesvedības stratēģija atbilst tiesiskās aizsardzības struktūrai Savienības tiesās. Pirmkārt, Komisijai, veicot sarežģītu zinātnisku un ekonomisku novērtējumu, saskaņā ar Augu aizsardzības regulas 21. panta 3. punktu ir plaša novērtējuma brīvība, un līdz ar to Savienības tiesas var pārbaudīt novērtējumu pēc būtības tikai tiktāl, vai nav konstatējamas acīmredzamas kļūdas novērtējumā (18). Otrkārt, pat šī ierobežotā pārbaude pieprasa tiesas sniegtu vērtējumu, kas, ja nav konstatējama faktu un pierādījumu sagrozīšana, nav tiesību jautājums, ko kā tādu Tiesa var pārbaudīt apelācijas tiesvedībā (19).

51.      Turpretim Savienības tiesai arī sarežģītu lēmumu gadījumā ir jāpārbauda, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, Komisijas pieņemto faktu saturiskā pareizība un tas, vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras (20). Sevišķi, lai pārbaudītu, vai kompetentā iestāde ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, Savienības tiesai ir jāpārbauda, vai šī iestāde ir rūpīgi un objektīvi izvērtējusi visus būtiskos attiecīgā gadījuma faktus, kuri pamato no tiem atvasinātos secinājumus (21).

52.      Tāpēc apelācijas sūdzība ir par pārskatīšanas sākšanu (par to C sadaļā), EFSA veikto riska novērtējumu (par to D sadaļā), Komisijas veikto apstiprināšanas kritēriju izpildes vērtējumu (par to E sadaļā) un tiesiskā regulējuma seku vērtējumu (par to F sadaļā).

53.      Taču vispirms ir jāiztirzā apelācijas sūdzības pieņemamība un it īpaši Bayer interese celt prasību, jo apstrīdētā īstenošanas regula tostarp ir tikusi aizstāta ar citiem noteikumiem (par to B sadaļā).

54.      Turklāt ir jāizsaka divas piezīmes par vairākiem juridiskiem kritērijiem, uz kuriem atsaucas vairāki lietas dalībnieki, lai pamatotu savus viedokļus. Šajā ziņā runa ir, pirmkārt, par Komisijas 2000. gada 2. februāra Paziņojumu par piesardzības principa piemērošanu (22) un, otrkārt, par vairākiem Vispārējās tiesas spriedumiem. No abiem avotiem noteikti var izrietēt svarīgi argumenti, taču to neievērošana vēl nenozīmē, ka ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā. Kļūdas tiesību piemērošanā visdrīzāk izriet no Savienības tiesību pārkāpuma. Saistībā ar to saturu izšķiroša nozīme nav nedz Komisijas paziņojumiem, nedz – jau nu nepavisam apelācijas sūdzībā norādītajai – Vispārējās tiesas judikatūrai, bet gan tikai attiecīgajām tiesību normām, attiecīgā gadījumā Tiesas sniegtajā interpretācijā.

55.      It īpaši saistībā ar minēto paziņojumu ir tiesa, ka Vispārējā tiesa to jau ir sapratusi Komisijas novērtējuma brīvības ierobežojuma izpratnē (23). Taču Tiesa savā judikatūrā par piesardzības principu atsaucas tikai uz principu kā tādu, kā tas ir nostiprināts LESD 191. panta 2. punktā (24).

B.      Apelācijas sūdzības pieņemamība un priekšmets

56.      Ja Tiesā ir iesniegta apelācijas sūdzība saskaņā ar tās Statūtu 56. pantu, tai ir jāspriež, vajadzības gadījumā arī pēc pašas ierosmes, par prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību (25).

57.      Šajā gadījumā šaubas ir par interesi celt prasību, jo strīda priekšmets vairs nepastāv. Ņemot vērā prasības priekšmetu, tai ir jāpastāv prasības celšanas brīdī, jo pretējā gadījumā prasība būtu nepieņemama. Šim strīda priekšmetam – tāpat kā interesei celt prasību – ir jāpastāv līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā lieta ir jāizbeidz. Tas nozīmē, ka prasības rezultātā lietas dalībniekam, kurš cēlis šo prasību, ir jāvar panākt labvēlīgu iznākumu (26).

58.      Līdz pārsūdzētā sprieduma pasludināšanai nepārprotami pastāvēja interese celt prasību, jo apstrīdētā īstenošanas regula būtiski ierobežoja tādu augu aizsardzības līdzekļu izmantošanu, kuru pamatā bija Bayer ražotās darbīgās vielas klotianidīns un imidakloprīds. Ja prasība būtu bijusi apmierināta, šie ierobežojumi būtu atcelti.

59.      Taču Komisija uzreiz pēc pārsūdzētā sprieduma pasludināšanas no jauna reglamentēja klotianidīna un imidakloprīda apstiprinājumus un šajā ziņā noteica vēl stingrākus ierobežojumus (27). Šajā tiesvedībā netika vērtēta šo noteikumu spēkā esamība, un Bayer to arī nav atsevišķi apstrīdējusi.

60.      Tomēr apstrīdētā akta atcelšana, kas notikusi pēc tam, kad celta prasība, pati par sevi nerada pienākumu Savienības tiesai izbeigt lietu priekšmeta vai intereses celt prasību neesamības dēļ sprieduma pasludināšanas brīdī (28). It īpaši prasītājam var saglabāties interese, ka tiek atcelts lēmums, lai tādējādi izvairītos no riska, ka attiecīgajā aktā pieļautā nelikumība tiek atkārtota (29). Prasītāja intereses celt prasību saglabāšanās ir jāizvērtē in concreto, ņemot vērā tostarp apgalvotā prettiesiskuma sekas un iespējamā nodarītā kaitējuma būtību (30).

61.      Pret intereses celt prasību saglabāšanos vispirms runā tas, ka Bayer vairs neapstrīd klotianidīna un imidakloprīda izmantošanas ierobežojumus. Tā nedz apstrīdēja jaunos stingrākos noteikumus, nedz vērsās pret klotianidīna apstiprinājuma termiņa beigšanos (31). Tāpēc šīs apelācijas sūdzības vai pat prasības apmierināšana nedotu iespēju Bayer turpināt izplatīt šīs darbīgās vielas.

62.      Ņemot vērā turpinājumā minētos apsvērumus un Komisijas pārskatīšanas lēmuma ekonomisko sarežģītību, ir arī maz iespējams, ka potenciāli Komisijas tiesību pārkāpumi ir pietiekami būtiski, lai pamatotu tiesības uz zaudējumu atlīdzību (32). Turklāt šāds prasījums, Komisijas ieskatā, tostarp būtu noildzis.

63.      Taču Bayer, kā zināms, ražo daudzas citas apstiprinātas augu aizsardzības darbīgās vielas un tās izplata. Tāpēc šo uzņēmumu īpaši interesē, ka tiek noskaidroti juridiskie izsniegto apstiprinājumu pārskatīšanas un grozīšanas pamatnoteikumi saskaņā ar Augu aizsardzības regulas 21. pantu, lai Komisija vai EFSA neatkārtotu iespējamas kļūdas piemērošanā saistībā ar citām darbīgām vielām. Pretēji Komisijas viedoklim šajā apelācijas sūdzībā nav runas par īpašiem atsevišķā gadījuma jautājumiem, bet gan par vispārējas nozīmes interpretācijas jautājumiem.

64.      Līdz ar to Bayer interese celt prasību būtībā turpina pastāvēt. Tomēr saistībā ar iespējamām kļūdām tiesību piemērošanā es vēlreiz atsevišķi vērtēšu, ciktāl šī interese celt prasību pamato turpmākus soļus (33).

65.      Apelācijas sūdzības priekšmets tomēr nevar būt plašāks par prasību lietā T‑429/13, ko Vispārējā tiesā ir cēlusi Bayer (34). Prasība bija par tās ražotajām un izplatītajām darbīgajām vielām klotianidīnu un imidakloprīdu, savukārt neonikotinoīds tiametoksams, kura izmantošanu apstrīdētā īstenošanas regula tāpat ierobežoja, bija Syngenta Crop Protection AG prasības priekšmets lietā T‑451/13. Taču Syngenta nav iesniegusi apelācijas sūdzību. Attiecīgi Bayer prasījums ir tikai par apstrīdētās īstenošanas regulas atcelšanu, ciktāl Bayer skar klotianidīna un imidakloprīda izmantošanas ierobežojumi.

66.      Turklāt UNAF uzskata apelācijas sūdzību kopumā par nepieņemamu, jo tās mērķis esot jauns faktu vērtējums. Taču šī argumentācija ir jānoraida, jo tā neanalizē atsevišķi Bayer argumentāciju. Arī turpinājumā izklāstītie apsvērumi liecina par to, ka šis pārmetums nav pamatots.

67.      Visbeidzot ir jāanalizē tas, ka, lai gan apelācijas sūdzība tiek celta Bayer CropScience AG un Bayer AG vārdā, tiesvedībā Vispārējā tiesā piedalījās tikai pirmā minētā sabiedrība. Procesuālajā rakstā, kas ir pievienots apelācijas sūdzībai, šajā ziņā tiek izklāstīts, ka darījumus ar darbīgajām vielām imidakloprīdu un klotianidīnu no 2017. gada veica nevis Bayer CropScience AG, bet gan Bayer AG.

68.      Saskaņā ar Statūtu 56. pantu apelācijas sūdzību var iesniegt tikai puses tiesvedībā Vispārējā tiesā un personas, kas ir iestājušās lietā tiesvedībā Vispārējā tiesā, kā arī dalībvalstis un Savienības iestādes. Visu saistību pārejas gadījumā Tiesa, proti, jau ir nospriedusi, ka tiesību pārņēmējs var turpināt piedalīties tiesvedībā, kuras ierosinātājs ir bijis tiesību priekštecis (35). Turpretim Vispārējā tiesa ir uzsvērusi, ka daļēja tiesību pāreja tiesību pārņēmēju nepadara par tāda lēmuma adresātu, kas ir ticis pieņemts attiecībā uz tiesību priekšteci. Tāpēc tiesību pārņēmējs arī nevar pievienoties tiesību priekšteča celtai prasībai pret šādu lēmumu (36). Turklāt Vispārējās tiesas Reglamenta 174.–176. pantā ir ietverti īpaši noteikumi par tiesību pārņēmēja iestāšanos lietā intelektuālā īpašuma jomā. Lai gan šajā lietā nav runas par lēmuma adresātu, Bayer CropScience AG prasība bija pieņemama tikai tāpēc, ka to kā pieteikuma iesniedzēju apstrīdētā īstenošanas regula skāra tieši un individuāli.

69.      Taču, tā kā šis strīda priekšmets ir zudis, nav iemesla pārbaudīt, vai Bayer AG kā Bayer CropScience AG daļēju tiesību pārņēmēja var iestāties lietā. Proti, interese celt prasību jau vispār vairs neattiecas uz abām strīdīgajām darbīgajām vielām un būtībā balstās uz pārējām darbībām augu aizsardzības jomā. Šajā ziņā pietiek ar to, ja Bayer CropScience AG tiek ļauts turpināt piedalīties tiesvedībā.

70.      Savukārt, ciktāl apelācijas sūdzība tika iesniegta Bayer AG vārdā, tā ir nepieņemama.

C.      Pirmais apelācijas pamats – pārskatīšanas sākšana

71.      Ar pirmo apelācijas pamatu Bayer iebilst pret to, ka Vispārējā tiesa, pieļaudama kļūdu tiesību piemērošanā, ir konstatējusi, ka agrāko zinātnes atziņu skaidrības pakāpes palielināšana var tikt uzskatīta par jaunām zinātnes atziņām, kas nozīmējot, ka Komisija var atbilstoši Augu aizsardzības regulas 21. panta 1. punktam pārskatīt attiecīgo apstiprinājumu.

72.      Saskaņā ar Augu aizsardzības regulas 21. panta 1. punkta pirmās daļas pirmo teikumu Komisija var jebkurā brīdī pārskatīt darbīgās vielas apstiprinājumu. Otrajā teikumā ir paredzēts, ka Komisija ņem vērā dalībvalsts lūgumu pārskatīt darbīgās vielas apstiprinājumu, pamatojoties uz jaunām zinātnes un tehnikas atziņām un monitoringa datiem. Ja, ņemot vērā jaunas zinātnes un tehnikas atziņas, Komisijas ieskatā, ir norādes, ka viela vairs neatbilst 4. pantā izvirzītajiem apstiprināšanas kritērijiem, tā saskaņā ar 21. panta 1. punkta otro daļu informē dalībvalstis, Iestādi un darbīgās vielas ražotāju, nosakot laikposmu, kurā ražotājam jāiesniedz komentāri.

73.      Vispārējā tiesa šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 160.–162. punktā konstatē, ka jaunu zinātnes un tehnikas atziņu jēdziens ir Augu aizsardzības regulas 21. panta 1. punkta piemērošanas robežlielums. Robežlielums netiekot sasniegts, ja jaunās atziņas ir tikai iepriekšēju atziņu vienkārša atkārtošana, jauni pieņēmumi bez stabila pamatojuma vai arī politiski apsvērumi bez saistības ar zinātni. Galu galā jaunām zinātnes un tehnikas atziņām tādēļ ir jābūt patiešām atbilstīgām, lai novērtētu, vai joprojām tiek izpildīti Augu aizsardzības regulas 4. pantā noteiktie apstiprināšanas nosacījumi. Pārsūdzētā sprieduma 179. punktā Vispārējā tiesa to ir precizējusi tādējādi, ka, lai rezultātus, kas apstiprina jau izdarītas atziņas, kvalificētu par tādiem, kas apstiprina jaunas zinātnes atziņas, jaunajām metodēm vismaz ir jābūt uzticamākām par iepriekš izmantotajām metodēm.

74.      Pret minēto Bayer iebilst – atbilstoši tiesiskās drošības principam uz noteiktu laiku izsniegta apstiprinājuma pārskatīšana ir pamatota tikai tad, ja zinātnes un tehnikas atziņas ir mainījušās. Likumdevējs to esot skaidri paudis, papildinot Komisijas priekšlikumu ar “jaunu” atziņu kritēriju. Zināmu atziņu apstiprināšana nesniedzoties līdz šādai kvalitātei. Pretējā gadījumā trūkstot jebkāda pārskatīšanas priekšnoteikuma un tiekot ignorēts apstiprināšanas procedūras ar visaptverošu darbīgās vielas pārbaudi mērķis. Arī AIC norāda uz tiesiskās drošības principa pārkāpumu.

75.      Vispārējās tiesas secinājumos patiešām var konstatēt kļūdu tiesību piemērošanā, taču ne Bayer izklāstītajā izpratnē. Tas tāpēc, ka Augu aizsardzības regulas 21. panta 1. punkta pirmās daļas pirmais teikums dod tiesības Komisijai pārskatīt atļauju jebkurā brīdī, šajā ziņā neizvirzot citus nosacījumus.

76.      Ciktāl likumdevējs Augu aizsardzības regulas 21. panta 1. punktā kā priekšnoteikumu izvirza jaunas atziņas, runa ir par pienākumu īpašos gadījumos, proti, pirmkārt, saistībā ar dalībvalsts pārskatīšanas lūgumu un, otrkārt, gadījumā, ja šādas atziņas norāda uz to, ka viela vairs neatbilst apstiprināšanas kritērijiem. Lūguma gadījumā jaunas atziņas nozīmē, ka Komisijas novērtējuma brīvība, veicot pārskatīšanu, ir ierobežota. Tai tad ir pienākums sākt pārskatīšanu, ņemot vērā šīs atziņas. Ja ir konstatējamas otrajā gadījumā minētās norādes, tai ir jāinformē dalībvalstis, Iestāde un ražotāji, tātad ir jādod iespēja izteikt viedokli.

77.      Taču minētais nenozīmē, ka Komisija drīkst sākt pārskatīšanu tikai jaunu atziņu gadījumā. Attiecīgi Tiesa nesen ir konstatējusi, ka jaunas zinātnes un tehnikas atziņas ir tikai iespējams pārskatīšanas iemesls (“notamment”, “u.c.”) (37), un tāpēc ir atļāvusi izmantot citus iemeslus.

78.      Cits pārskatīšanas iemesls, piemēram, var būt tāds, ka likumdevējs ir izlēmis pastiprināt konkrētas aizsardzības prasības. Komisija norāda, ka bišu aizsardzībai Augu aizsardzības regulā ir lielāka nozīme nekā iepriekš spēkā esošajā Augu aizsardzības direktīvā, uz kuras pamata tā sākotnēji apstiprināja strīda pamatā esošās darbīgās vielas. DBEB/ÖEB turklāt pamatoti norāda, ka arī EFSA viedoklis par nepilnībām EPPO vadlīnijās ir kalpojis par iemeslu pārskatīt apstiprinājumus, kas tika izsniegti, piemērojot šīs vadlīnijas. Turklāt varētu būt runa arī par kļūdu atklāšanu sākotnējā apstiprināšanas procedūrā.

79.      Šī Augu aizsardzības regulas 21. panta 1. punkta interpretācija padara iespējamu ātri un elastīgi reaģēt uz visām iespējamām šaubām par apstiprinājumu. Tāpēc Komisija var censties nodrošināt augstu cilvēku veselības aizsardzības līmeni, kā to pieprasa Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 35. pants, kā arī LESD 9. pants, 114. panta 3. punkts un 168. panta 1. punkts (38), un vienlaikus saskaņā ar LES 3. panta 3. punktu, LESD 114. panta 3. punktu un Hartas 37. pantu censties sasniegt augstu vides aizsardzības līmeni un uzlabot vides kvalitāti. Šajā ziņā turklāt saskaņā ar Augu aizsardzības regulas 1. panta 3. punktu un 8. apsvērumu runa ir arī par nepārprotamiem regulas mērķiem.

80.      Regulas 16. apsvērums, uz kuru balstās Bayer, minētajā interpretācijā neko negroza. Lai gan tajā ir runa par “attiecīgiem nosacījumiem”, tiem ir jāpastāv, lai apstiprinājumu grozītu vai atsauktu, nevis lai sāktu pārskatīšanu. Tikai šajā procedūras stadijā ir jāpiemēro Bayer norādītā tiesiskā drošība un tiesiskā paļāvība. Tas tāpēc, ka Komisija saskaņā ar Augu aizsardzības regulas 21. panta 3. punktu var grozīt vai atsaukt apstiprinājumu tikai tad, ja 4. pantā noteiktie apstiprināšanas kritēriji vairs netiek ievēroti vai nav nodrošināta vajadzīgā papildu informācija. It īpaši – ņemot vērā tiesisko drošību, šī tiesību norma nepieļauj, ka apstiprinājums tiek atsaukts tikai tāpēc, ka Komisija, pamatojoties uz tādiem pašiem apstākļiem, pieņem citu lēmumu, izmantojot tai šajā ziņā piešķirto novērtējuma brīvību (39).

81.      Tāpēc ir jākonstatē, ka, interpretējot Augu aizsardzības regulas 21. panta 1. punktu, pārsūdzētajā spriedumā, it īpaši 162. punktā, ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, jo pārskatīšanas sākšanai nav vajadzīgas jaunas zinātnes atziņas. Taču šī kļūda tiesību piemērošanā neizraisa sprieduma atcelšanu, jo ar to netiek apšaubīti Vispārējās tiesas pārbaudē izdarītie secinājumi. Šajā ziņā pietiek ar pamatojuma precizēšanu (40). Tāpēc pirmais apelācijas pamats ir jānoraida.

D.      Otrais apelācijas pamats – piemērojamās riska novērtējuma vadlīnijas saskaņā ar Augu aizsardzības regulas 21. panta 2. punktu

82.      Ar otro apelācijas pamatu Bayer iebilst pret to, ka Vispārējā tiesa, pieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, ir konstatējusi, ka EFSA, veicot riska novērtējumu, nav jābalstās uz pārbaudes dienā spēkā esošajām vadlīnijām. Šis iebildums principā ir pamatots, bet uz to šajā lietā vairs neattiecas interese celt prasību, un tas nozīmē, ka šis iebildums nav pamats, lai atceltu pārsūdzēto spriedumu.

83.      Saistībā ar šī iebilduma pamatotību ir jānorāda, ka Komisija saskaņā ar Augu aizsardzības regulas 21. panta 3. punktu pieņem regulu par apstiprinājuma atsaukšanu vai grozīšanu, ja tā secina, ka vairs netiek izpildīti 4. pantā izvirzītie apstiprināšanas kritēriji. Lai sagatavotu šo lēmumu, Komisija atbilstoši Augu aizsardzības regulas 21. panta 2. punkta pirmajam teikumam var lūgt EFSA izteikt atzinumu vai sniegt zinātnisku vai tehnisku palīdzību.

84.      Augu aizsardzības regulas 12. panta 2. punktā ir paredzēts, ka EFSA, vērtējot, vai sagaidāms, ka darbīgā viela atbildīs 4. pantā noteiktajiem apstiprināšanas kritērijiem, izmanto pieejamās vadlīnijas. Turklāt darbīgā viela atbilstoši II pielikuma 3.8.3. punktam tiek vērtēta, pamatojoties uz pienācīgu riska novērtējumu, kas veikts saskaņā ar Kopienas vai starptautiski pieņemtām vadlīnijām.

85.      Kā Vispārējā tiesa ir konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 249. punktā, pārskatīšanas laikā vēl nebija konstatējamas atbilstošas Savienības vadlīnijas, bet gan tikai EFSA sagatavojošs atzinums (41). Turpretim bija pieejamas starptautiski atzītas EPPO vadlīnijas, kuras, Bayer ieskatā, EFSA bija jāpiemēro. Tas, ka Vispārējā tiesa nav pieprasījusi šo vadlīniju piemērošanu, esot kļūda tiesību piemērošanā.

86.      Vispārējā tiesa šo argumentāciju pārsūdzētā sprieduma 266. un 271. punktā būtībā noraidīja ar apsvērumu, ka apstiprinājuma brīdī vadlīnijām nevar būt nozīme un ir jāizmanto jaunākās vadlīnijas.

87.      Taču Bayer pret šo argumentu pamatoti iebilst, ka ar to netiek atbildēts uz tās argumentāciju Vispārējā tiesā. Proti, apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucās uz jaunākajām vadlīnijām (42).

88.      Vispārējai tiesai, proti, saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. pantu un 53. panta pirmo daļu noteiktais pienākums norādīt sprieduma pamatojumu nenozīmē, ka Vispārējai tiesai ir jāsniedz izklāsts, kurā būtu izsmeļoši un cits pēc cita iztirzāti lietas dalībnieku minētie argumenti. Ciktāl pamatojumā ir skaidri un nepārprotami redzama Vispārējās tiesas argumentācija, tas var būt netiešs – ar nosacījumu, ka tas ieinteresētajām personām ļauj uzzināt aplūkoto pasākumu iemeslus un Tiesai gūt pietiekamu informāciju savas pārbaudes veikšanai (43).

89.      Taču šajā lietā Vispārējā tiesa uz Bayer argumentiem nav atbildējusi nedz tieši, nedz netieši, bet gan tos ir sagrozījusi pēc būtības. Minētajā ir saskatāms vismaz pamatojuma trūkums un turklāt Pamattiesību hartas 47. pantā garantēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pārkāpums.

90.      Neatkarīgi no jautājuma, vai Augu aizsardzības regulas 12. panta 2. punktā un II pielikuma 3.8.3. punktā ietvertās atsauces uz vadlīnijām kā tādas ir jāattiecina, piemērojot 21. pantu, šai kļūdai tiesību piemērošanā bija nozīme lēmuma pieņemšanā pārsūdzētajā spriedumā.

91.      Proti, lai novērtētu, vai ir izpildīti Augu aizsardzības regulas 4. pantā izvirzītie apstiprināšanas kritēriji, ir jāveic sarežģīts ekonomikas novērtējums, saistībā ar kuru Komisijai ir rūpīgi un objektīvi jāizvērtē visi būtiskie konkrētā gadījuma elementi (44). Attiecīgās vadlīnijas katrā ziņā ir daļa no tā, kas 12. panta 2. punktā un II pielikuma 3.8.3. punktā tiek tikai apstiprināts.

92.      Tas gan nenozīmē, ka Komisijai un EFSA šīs vadlīnijas ir jāņem vērā burtiski, jo pārskatīšanā nav jāatkārto visa apstiprināšanas procedūra (45). Ciktāl tomēr vadlīnijām ir nozīme saistībā ar vērtējamiem jautājumiem, tās ir arī jāņem vērā.

93.      Tā kā Vispārējā tiesa nav pārbaudījusi, vai EPPO vadlīnijas ir tikušas ņemtas vērā pietiekami, paliek neskaidrs jautājums, vai pārsūdzētais lēmums balstās uz pietiekamu būtiskās informācijas pārbaudi. Tāpēc pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.

94.      Taču, lai novērstu šo kļūdu tiesību piemērošanā, Tiesai būtu jānodod lieta atpakaļ Vispārējai tiesai nenotikušās pārbaudes veikšanai. Šajā ziņā nozīme varētu būt EPPO vadlīniju vērtējumam EFSA atzinumā un Komisijas argumentam, ka no pašām EPPO vadlīnijām izriet, ka tās nav piemērotas, lai vērtētu konkrētus jautājumus. Būtu jāvērtē arī Zviedrijas arguments, ka EFSA ir ņēmusi vērā EPPO vadlīnijas, ciktāl tām bija nozīme.

95.      Bayer interese celt prasību tomēr neattaisno šīs juridiskās sekas. Tā gan aptver pamatjautājumu, ciktāl vadlīnijas ir jāņem vērā pārskatīšanā, jo šis jautājums var rasties arī saistībā ar citiem pārskatīšanas gadījumiem. Taču nepastāv pamatota interese turpināt skaidrot EPPO vadlīniju nozīmi, jo EPPO vadlīnijas ir atsaukusi (46). Vienlaikus pastāv jaunākas EFSA vadlīnijas, kas formāli gan vēl nav piemērojamas, taču tajās vismaz no zinātnes viedokļa ir ietverti nozīmīgi aspekti (47).

96.      Tāpēc Tiesai būtu tikai jānospriež – secinājumā, ka, pieņemot apstrīdēto īstenošanas regulu, nebija jāņem vērā EPPO vadlīnijas, ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, nepastāvot vajadzībai atcelt pārsūdzēto spriedumu šajā punktā.

E.      Trešais, ceturtais un piektais apelācijas pamats – apstiprināšanas kritēriji

97.      Trešais, ceturtais un piektais apelācijas pamats ir par Augu aizsardzības regulas 21. panta 3. punkta piemērošanu Vispārējā tiesā un šajā ziņā it īpaši par piesardzības principu. Saskaņā ar 21. panta 3. punktu apstiprinājumu groza vai atsauc, ja Komisija secina, ka vairs netiek ievēroti it īpaši 4. pantā noteiktie apstiprināšanas kritēriji. Kā jau izklāstīts, šajā gadījumā nozīme ir tam, vai ar darbīgo vielu izmantošanu ir saistīta nevēlama iedarbība uz vidi.

1.      Par to risku vērtējumu, kuri saistīti ar darbīgajām vielām

98.      Ar trešā apelācijas pamata pirmo daļu un piekto apelācijas pamatu Bayer vēršas pret to, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 309. un 310. punktā ir ļāvusi Komisijai pieņemt lēmumu, pamatojoties uz EFSA pagaidu risku novērtējumu, nenogaidot visaptverošu un precīzu zinātnisku ar darbīgajām vielām saistīto risku novērtējumu.

99.      Bayer šajā ziņā balstās uz Augu aizsardzības regulas II pielikuma 3.8.3. punktu, atbilstoši kuram riska novērtējumam ir jābūt pienācīgam, kā arī uz Vispārējās tiesas judikatūru. Šajā ziņā Bayer rada iespaidu, ka Vispārējā tiesa ir piekritusi nepilnīgam un sasteigtam riska novērtējumam. Taču šai nostājai nav nekāda pamatojuma, un tā neatbilst arī Vispārējās tiesas apsvērumiem.

100. Kā tas atspoguļots pārsūdzētā sprieduma 306.–308. punktā, EFSA riska novērtējums balstījās uz pieejamām zinātnes atziņām. Apstrīdētos konstatējumus Vispārējā tiesa izdarīja tikai tāpēc, lai pamatotu, kāpēc EFSA un Komisija nebija jānogaida līdz brīdim, kad bija pieejamas Savienības vadlīnijas par riska novērtējumu, kurās it īpaši būtu atrodami izmēģinājumiem uz laukiem piemērojamie noteikumi.

101. Saistībā ar riska novērtējumam veltīto laiku Zviedrija, kā arī lietas dalībnieces vides un biškopju apvienības pareizi uzsver, ka EFSA rīcībā bija astoņi mēneši sava atzinuma sniegšanai, savukārt Augu aizsardzības regulas 21. panta 2. punktā ir paredzēts tikai trīs mēnešu termiņš. Tāpēc nevar būt runas par sasteigtu lēmumu.

102. Šādu rīcību pamato piesardzības princips, kas bija piemērojams arī šajā procedūrā.

103. LESD 191. panta 2. punktā, proti, ir paredzēts, ka vides politika ir balstīta tostarp uz piesardzības principu, savukārt Augu aizsardzības regula netika balstīta uz Savienības kompetenci vides jomā. Taču piesardzības princips ir piemērojams arī citu Savienības politiku ietvaros, it īpaši sabiedrības veselības aizsardzības politikas ietvaros saskaņā ar LESD 168. pantu, kā arī tad, kad Savienības iestādes atbilstoši kopējai lauksaimniecības politikai vai iekšējā tirgus politikai veic pasākumus cilvēku veselības aizsardzībai (48). Šajā ziņā no Augu aizsardzības regulas 8. apsvēruma un 1. panta 4. punkta izriet, ka šīs regulas noteikumu pamatā ir piesardzības princips (49).

104. Tāpēc arī Augu aizsardzības regulas 21. pants un riska novērtējuma pienācīgums saskaņā ar II pielikuma 3.8.3. punktu ir jāvērtē, ņemot vērā šo principu. Turpretim nav pamatots AIC pārmetums, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi atrauti piemērot piesardzības principu.

105. Pareizai piesardzības principa piemērošanai ir nepieciešams, pirmkārt, identificēt attiecīgo darbīgo vielu iespējami negatīvo ietekmi uz veselību un, otrkārt, vispārīgi izvērtēt veselībai radītos riskus, pamatojoties uz uzticamākajiem pieejamajiem zinātniskajiem datiem un jaunākajiem starptautisko pētījumu rezultātiem (50). Uz vides riskiem attiecas tādi paši apsvērumi (51).

106. Taču no piesardzības principa arī izriet, ka tad, ja joprojām nav skaidrības par apdraudējumu vai tā apjomu, iestādes var veikt aizsardzības pasākumus, negaidot, kamēr tiek pilnībā pierādīta šī riska faktiskā esamība un smagums (52). Gadījumā, kad nav iespējams precīzi noteikt apgalvotā riska pastāvēšanu vai tā apjomu, piesardzības princips pamato ierobežojošu pasākumu pieņemšanu. Tas tā ir, ja veikto pētījumu nepārliecinošu rezultātu dēļ nav iespējams precīzi noteikt faktiskā kaitējuma turpināšanās varbūtību, ja risks īstenotos (53). Līdz ar to, ņemot vērā piesardzības principu, aizsardzības pasākumi var tikt īstenoti arī tad, ja pēc iespējas visaptveroša zinātniska riska novērtējuma veikšana, ņemot vērā konkrētā gadījuma īpašos apstākļus, pieejamo zinātnisko datu nepietiekamības dēļ nav iespējama (54).

107. Vispārējā tiesa vairākkārt, piemēram, pārsūdzētā sprieduma 116., 118., 120. un 122. punktā, norāda, ka piesardzības princips ļautu veikt preventīvus pasākumus. Tādējādi tā no terminoloģijas viedokļa jauc piesardzības principu ar tāpat LESD 191. panta 2. punktā minēto prevencijas principu. Lai gan Vispārējā tiesa šajā ziņā var balstīties uz doktrīnā izteiktajiem viedokļiem (55), ir lietderīgāk līdz šim judikatūrā mazāk analizēto prevencijas principu galvenokārt attiecināt uz pienākumu novērst zināmu kaitējumu videi (56), savukārt piesardzības princips ļauj veikt aizsardzības pasākumus gadījumā, ja ietekme nav zināma (57). Tomēr šī Vispārējās tiesas pieļautā neprecizitāte no terminoloģijas viedokļa neietekmē pārsūdzētā sprieduma spēkā esamību, jo tajā pēc būtības kopumā netiek izdarīts pieņēmums par īstiem preventīviem pasākumiem, bet gan par piesardzības pasākumiem.

108. Saistībā ar attiecīgajiem iebildumiem pret pārsūdzēto spriedumu izšķiroša nozīme ir tam, ka piesardzības princips prasa ņemt vērā labākās pieejamās zinātnes atziņas. Līdz ar to EFSA un Komisijai nebija jānovilcina riska novērtējums līdz brīdim, kad bija pieejami citi pētījumi vai Savienības jaunas vadlīnijas. Vispārējai tiesai šajā ziņā arī nebija iemesla izteikt kritiku (58).

109. Turklāt apstrīdētās īstenošanas regulas mērķis nebija, pamatojoties uz pagaidu zināšanām, noteikt ilgstošus aizsardzības pasākumus. Drīzāk Komisija jau paredzēja progresu riska novērtējumā, jo īstenošanas regulas 16. apsvērumā bija expressis verbis paredzēts, ka Komisija divu gadu laikā nekavējoties centīsies pārskatīt jaunās zinātniskās atziņas, kas tai ir kļuvušas zināmas. Tādējādi ieraksta par konkrēto darbīgo vielu B daļā bija konstatēts, ka attiecīgajiem uzņēmumiem līdz 2014. gada 31. decembrim ir jāsniedz papildu informācija par noteiktiem riskiem (59).

110. Tāpēc trešā apelācijas pamata pirmā daļa un piektais apelācijas pamats nav pamatoti.

2.      Ārkārtas pasākumi, pamatojoties uz Augu aizsardzības regulas 21. panta 3. punktu

111. Ar trešā apelācijas pamata otro daļu Bayer iedziļinās pārmetumā par sasteigtu lēmumu un pārstāv viedokli, ka tad, ja lēmums bija īpaši steidzams, Komisija nedrīkstēja balstīties uz Augu aizsardzības regulas 21. pantu, bet gan tā vietā tai bija jābalstās uz tās 69. pantu.

112. Taču šis arguments nebija prasības Vispārējā tiesā priekšmets un tāpēc atbilstoši Reglamenta 170. panta 1. punkta otrajam teikumam nav pieņemams.

113. Proti, apelācijas tiesvedībā Tiesa ir pilnvarota vērtēt tikai pirmajā instancē pieņemto nolēmumu. Tātad, ja lietas dalībniekam tiktu ļauts Tiesā pirmo reizi izvirzīt tādu pamatu pret vai par Vispārējā tiesā apstrīdēto pasākumu, kuru viņš Vispārējā tiesā nav izvirzījis – vai, kā šajā gadījumā, ir izvirzījis tikai vēlāk, sniedzot atbildi –, viņš varētu vērsties Tiesā, kuras kompetence apelācijas tiesvedībā ir ierobežota, ar lūgumu izskatīt strīdu, kura priekšmets ir plašāks par Vispārējā tiesā izskatīto (60).

114. Taču arī pēc būtības šis arguments nepārliecina, jo nekas neliecina par to, ka Komisijai ir pienākums piemērot procedūru saskaņā ar Augu aizsardzības regulas 69. vai 70. pantu, ja ir konstatējami 21. panta piemērošanas nosacījumi (61).

3.      Uzaicinājuma iesniegt jaunu informāciju neizteikšana

115. Trešā apelācijas pamata trešā daļa attiecas uz apstākli, ka Bayer netika dota iespēja iesniegt Komisijai jaunāko informāciju, lai kliedētu šaubas par to, ka Augu aizsardzības regulas 4. pantā izvirzītie priekšnoteikumi joprojām tiek izpildīti.

116. Šajā ziņā Bayer vēršas pret pārsūdzētā sprieduma 142. punktu. Tajā Vispārējā tiesa esot izlēmusi, ka Komisija var atsaukt Bayer darbīgo vielu apstiprinājumu, jo dati, kas iegūti pētījumos saistībā ar sākotnējo apstiprinājumu, nebija pietiekami, lai, ievērojot grozītos apstiprinājuma priekšnoteikumus, pilnībā ņemtu vērā tos riskus attiecībā uz bitēm, kuri saistīti ar konkrēto darbīgo vielu.

117. Bayer šajā ziņā ir jāpiekrīt, ciktāl Komisija drīkst atsaukt vai grozīt darbīgas vielas apstiprinājumu pēc tam, kad tā ražotājam ir devusi iespēju izteikt viedokli. Konkrētos gadījumos tas expressis verbis ir paredzēts Augu aizsardzības regulas 21. panta 1. punkta otrajā daļā. Minētais izriet arī no Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkta, jo atbilstoši tam ikvienai personai ir tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt.

118. Taču, kā Vispārējā tiesa ir izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 435. punktā, Bayer vairākkārt bija iespēja šajā ziņā izteikt viedokli (62).

119. Turpretim tiesības tikt uzklausītam neuzliek Komisijai pienākumu, veicot pārskatīšanu saskaņā ar Augu aizsardzības regulas 21. pantu, sniegt ražotājam iespēju veikt jaunus pētījumus, lai aizpildītu iespējamus informācijas “robus”.

120. Attiecīgs pienākums, proti, pastāv sākotnējā darbīgās vielas apstiprinājuma procedūrā saskaņā ar Augu aizsardzības regulas 11. panta 3. punktu un 12. panta 3. punktu (63) un, iespējams, saskaņā ar 15. un 17. pantu arī saistībā ar apstiprinājuma atjaunošanu. Taču Augu aizsardzības regulas 21. pantā nav ietverta attiecīga norāde.

121. Tas ir arī loģiski, jo pirms apstiprinājuma darbīgo vielu nevar izmantot un tā nevar nodarīt kaitējumu. Turpretim, ja šaubas par atbilstību Augu aizsardzības regulas 4. pantam, pamatojoties uz kurām Komisija sāk pārskatīšanu, rodas vēlāk, nogaidīšana, kamēr ražotājs sniedz pilnīgu informāciju, pagarinātu periodu, kurā iespējamie riski cilvēku veselībai vai videi turpina pastāvēt. Vispārējā tiesa šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 443. punktā konstatē – Komisija un Bayer ir vienisprātis, ka minēto trūkumu novēršanai nepieciešamo datu iegūšanai būtu vajadzīgs vismaz viens vai divi gadi no vadlīniju pieejamības brīža.

122. Tāpēc – kā Vispārējā tiesa to konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 442. punktā – piesardzības principam atbilst situācija, kurā Komisijai, veicot pārskatīšanu, nav pienākuma dot ražotājam iespēju novērst visus trūkumus saistībā ar datiem, dodot tikai iespēju izteikt viedokli pirms apstiprinājuma grozīšanas (64). Minētais, protams, neizslēdz to, ka Komisijai ir atkal jāatvieglo darbīgo vielu izmantošanas nosacījumi, ja ražotājam vēlāk izdodas sniegt trūkstošos datus un tādējādi novērst riskus, par kuriem ir bažas.

123. Tāpēc trešā apelācijas pamata trešā daļa nav pamatota.

4.      Tiesiskā drošība jaunu juridisko prasību gadījumā

124. Trešā apelācijas pamata ceturtā daļa atklāj pretrunu Vispārējās tiesas apsvērumos. No vienas puses, tā, lai sāktu pārskatīšanas procedūru saskaņā ar Augu aizsardzības regulas 21. panta 1. punktu, pārsūdzētā sprieduma 160.–162. punktā pieprasa jaunas zinātnes atziņas, savukārt, no otras puses, apstiprinājuma atsaukšana vai grozīšana atbilstoši 21. panta 3. punktam saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 142. punktu var tikt balstīta uz jauniem stingrākiem apstiprināšanas kritērijiem. Lai gan jaunas atziņas ir arī minētas 142. punktā, jaunu kritēriju gadījumā tās neesot obligātas. Taču patiesi būtu pretrunīgi, ja pārskatīšanas procedūras sākšanai tiktu izvirzīti plašāki vai pilnīgi atšķirīgi priekšnoteikumi nekā galīgam lēmumam.

125. Šī pretruna apstiprina jau saistībā ar pirmo apelācijas pamatu konstatēto kļūdu tiesību piemērošanā (65). Jaunas zinātnes atziņas nepieciešamības gadījumā ir tikai iespējams gadījums, kas pamato pārskatīšanu. Jaunu apstiprināšanas nosacījumu gadījumā šādai pārskatīšanai ir arī jābūt iespējamai.

126. Taču šī pretruna tāpat kā minētā kļūda tiesību piemērošanā nevar būt par pamatu pārsūdzētā sprieduma atcelšanai. Drīzāk tā tiek novērsta, ja Tiesa seko manam priekšlikumam un kopsakarā ar pirmo apelācijas pamatu paskaidro, ka, lai sāktu apstiprinājuma pārskatīšanu, nav nepieciešama jauna informācija.

127. Tāpēc galu galā arī trešā apelācijas pamata ceturtā daļa nav pamatota.

5.      Lielāka skaidrība par riskiem un jauniem datiem

128. Ar ceturtā apelācijas pamata pirmo daļu Bayer iebilst, ka Vispārējā tiesa, pieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, nav noteikusi piesardzības pasākumu piemērošanai atbilstošu zinātniskās skaidrības pakāpi saistībā ar apgalvotā riska īstenošanos.

129. Bayer šajā ziņā atkal vēršas pret pārsūdzētā sprieduma 142. punktu, taču šoreiz pret konstatējumu, ka pietiek, ja Komisija sniedz ticamas un pārliecinošas norādes, kuras ļauj pamatoti šaubīties par to, ka attiecīgā darbīgā viela atbilst apstiprināšanas kritērijiem.

130. Taču, Bayer ieskatā, no judikatūras izriet, ka attiecībā uz pasākumiem, kas ierobežo esošos apstiprinājumus, pirmkārt, ir jākonstatē paaugstināts skaidrības līmenis saistībā ar šķietamā riska īstenošanos, kas, otrkārt, ir balstīti uz jauniem zinātnes datiem (66).

131. Saistībā ar apstiprinājuma pārskatīšanu Augu aizsardzības regulas 21. panta 3. punktā kā priekšnoteikums atsaukšanai vai grozīšanai ir izvirzīts tas, ka nav vairs izpildīti 4. pantā paredzētie apstiprināšanas kritēriji vai ka nav iesniegta konkrēta informācija. Šajā tiesību normā netiek nedz pieprasīta jaunu zinātnes atziņu izstrāde (67), nedz ir nepieciešama īpaša skaidrība saistībā ar attiecīgā riska īstenošanos.

132. Lai gan Augu aizsardzības regulas 21. panta 1. punktā dažādās vietās ir runa par jaunām atziņām, minētais attiecas uz konkrētiem apstiprinājuma pārskatīšanas gadījumiem (68). Līdz ar to šī atsauce uz jaunām atziņām nepamato arī nekādus apstiprinājuma grozīšanai vai atsaukšanai izvirzītus papildu priekšnoteikumus saskaņā ar 21. panta 3. punktu.

133. Saistībā ar apstiprināšanas kritērijiem saskaņā ar Augu aizsardzības regulas 4. pantu Komisijai ir it īpaši jāpārbauda, vai darbīgajām vielām nav nevēlamas iedarbības uz vidi (4. panta 2. punkta b) apakšpunkts un 3. punkta e) apakšpunkts). Tā kā šajā gadījumā runa bija par bišu aizsardzību, saskaņā ar Augu aizsardzības regulas II pielikuma 3.8.3. punktu bija jāpārbauda, vai izraisītā ietekme uz bitēm būs “nebūtiska” un vai netiek konstatēta nepieļaujama akūta vai hroniska ietekme uz medus bišu koloniju dzīvotspēju un attīstību, ņemot vērā ietekmi uz medus bišu kūniņām un uzvedību (69).

134. Šī ir tāda pati pārbaude, kas būtu jāveic, apstiprinot darbīgo vielu pirmo reizi. Tāpēc principā salīdzinājumā ar pirmā apstiprinājuma procedūru nav jākonstatē paaugstināts skaidrības līmenis attiecībā uz risku īstenošanos.

135. Tomēr skaidrības pakāpe var ietekmēt vērtējumu, vai konkrēti ar darbīgo vielu saistīti riski ir vēl “pieņemami” vai ir jau “nepieņemami”. Skaidrības pakāpei saistībā ar faktu, ka risks īstenosies, esot augstākai, jau nelielam iespējamam kaitējumam var būt lielāka nozīme nekā darbīgas vielas izmantošanas interesei salīdzinājumā ar mazāk skaidriem riskiem.

136. Tāpēc Bayer argumentu es saprotu tādējādi, ka tiesiskā drošība un paļāvība uz apstiprinājuma turpmāku spēkā esamību ir vērtējumā vērā ņemami papildu elementi, kuriem nav nozīmes tikai tad, ja attiecībā uz pirmo apstiprinājumu ir lielāka skaidrība par risku īstenošanos. Turklāt šādas lielākas skaidrības priekšnoteikums būtu arī jaunas atziņas, jo apstiprināšanas procedūrā iegūtā – un, Bayer ieskatā, grozīšanai nepietiekamā – skaidrība par riskiem jau balstījās uz toreiz pieejamām atziņām.

137. Lai gan šis apsvērums sākotnēji šķiet pamatots, galu galā tam nevar piekrist. Tas tāpēc, ka Augu aizsardzības regulas 4. pantā attiecībā uz darbīgās vielas izmantošanu paredzētais robežlielums nevar būt atkarīgs no tā, vai tā jau ir vai nav tikusi apstiprināta. Drīzāk likumdevējs, 21. panta 3. punktā norādīdams uz 4. pantu, ir paredzējis tādu pašu robežlielumu kā sākotnējā apstiprinājuma gadījumā. Kā izklāsta De Bijenstichting un citi lietas dalībnieki, tas tādējādi nav sapratis darbīgās vielas apstiprināšanu kā tiesības izraisīt “nevēlamu” iedarbību, bet gan tikai kā konstatējumu, ka identificētā ietekme uz vidi un vides riski ir pieņemami. Ja šis konstatējums vēlāk izrādās nepareizs, 21. panta 3. punkts atļauj to grozīt vai atcelt. Tāpēc, piemērojot Augu aizsardzības regulas 21. panta 3. punktu, salīdzinājumā ar apstiprinājumu nav nepieciešama lielāka skaidrība par risku īstenošanos.

138. Bayer minētais Tiesas spriedums Fidenato neliek izvirzīt papildu prasības attiecībā uz skaidrību par vides riskiem. Šis spriedums bija par ārkārtas pasākumiem saistībā ar atļautu ģenētiski modificētu barību un pārtiku saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1829/2003 (70) 34. pantu. Šajā ziņā Tiesa konstatēja, ka tajā izmantotās frāzes “ir skaidrs” un “nopietnu risku” ir jāsaprot tā, ka tie norāda uz nozīmīgu risku, kas acīmredzami rada draudus cilvēku veselībai, dzīvnieku veselībai vai videi (71). Attiecīgi pasākumi, piemērojot Augu aizsardzības regulu, būtu jāveic, pamatojoties nevis uz 21. pantu, bet gan 69. pantu, kurā tiek izmantoti tādi paši jēdzieni kā Regulas Nr. 1829/2003 34. pantā.

139. Tiesa ir arī expressis verbis nošķīrusi minētos ārkārtas pasākumus un vispārējos piesardzības pasākumus, saistībā ar kuriem pietiek ar to, ka pēc pieejamās informācijas izvērtēšanas ir konstatēta iespējama kaitīga ietekme uz veselību, bet nav zinātniskas pārliecības (72). Tāpēc Tiesa vismaz šajā gadījumā neuzskatīja, ka, lai pamatotu piesardzības pasākumus bez ārkārtas rakstura, ir noteikti nepieciešami būtiski riski. Līdz ar to šis spriedums arī nedod iemeslu izsecināt attiecīgas prasības, interpretējot Augu aizsardzības regulas 21. panta 3. punktu.

140. Taču ir jāpiekrīt Bayer, ka salīdzinājumā ar konkrēto apstiprinājumu nemainīgs lēmuma pieņemšanas pamats principā neļauj Komisijai mainīt savu vērtējumu par to, vai konkrēta ietekme uz vidi vai vides riski ir “nevēlami”. Proti, tiesiskās drošības galvenā funkcija ir tāda, ka valsts pārvalde jau vienreiz veiktu faktu vērtējumu neapšauba bez pietiekama pamata (73). Minētais ir spēkā vēl jo vairāk tad, ja šis vērtējums – kā darbīgo vielu apstiprinājuma gadījumā – savā iedarbībā ir ierobežots laika ziņā, tātad apstiprinājuma saņēmējs varēja īpaši paļauties uz apstiprinājuma spēkā esamību šajā termiņā.

141. Saistībā ar apstiprinājuma ierobežošanu saskaņā ar Augu aizsardzības regulas 21. panta 3. punktu no minētā galu galā izriet, ka Komisijas rīcībā ir jābūt jauniem elementiem, ar kuriem sākotnējā apstiprināšanas procedūrā būtu pieticis, lai ierobežotu apstiprinājumu šādā veidā no paša sākuma.

142. Taču no minētā neizriet pārsūdzētajā spriedumā pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, jo Vispārējā tiesa 142. punktā apšaubītos konstatējumus par ticamām un pārliecinošām norādēm, kuras ļauj pamatoti šaubīties, ir izdarījusi, expressis verbis izmantojot atšķirīgu – un tātad jaunu – lēmuma pieņemšanas pamatu.

143. Iespējamas izmaiņas lēmuma pieņemšanas pamatā neaprobežojas ar zinātnes atziņām, bet gan aptver pārsūdzētā sprieduma 142. punktā minētās piemērojamā tiesiskā regulējuma izmaiņas (74). Proti, salīdzinājumā ar Augu aizsardzības direktīvu, uz kuras pamata tika pieņemti sākotnējie apstiprinājumi, Augu aizsardzības regulā medus bišu aizsardzībai ir piešķirta prioritāte un vispārīgi ir precizēti noteikumi par kaitīgās ietekmes ierobežošanu.

144. Turklāt jauns ir arī pārsūdzētā sprieduma 233.–240. punktā izklāstītais EFSA atzinums, no kura izriet jaunākās zinātnes atziņas un EPPO vadlīniju nepilnības, kuras tika piemērotas, apstiprinot darbīgās vielas. Lai gan Vispārējā tiesa šim atzinumam 170. punktā piešķir tikai pakārtotu nozīmi Komisijas lēmuma pieņemšanā, vismaz EFSA secinājumi par abām darbīgajām vielām attiecas arī uz atzinumu (75).

145. Turklāt Komisija kā konkrētu pārskatīšanas iemeslu ir norādījusi jaunos 2012. gadā veiktos pētījumus, kuru gadījumā, šķiet, runa ir par pārsūdzētā sprieduma 142. punktā minētajiem jaunajiem datiem. Saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 198. punktu šie pētījumi ir bažas raisošs rezultāts saistībā ar jautājumu, vai ir izslēgta nevēlama ietekme uz sugām, kuras nav jāapkaro.

146. Tāpēc iebildumi pret Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 142. punktā formulēto kritēriju, kurus Bayer balsta uz lielākas skaidrības par ietekmi uz vidi un jaunu atziņu neesamību, nav pamatoti. Līdz ar to ceturtā apelācijas pamata pirmā daļa nav pamatota.

6.      Pierādīšanas pienākuma pāreja

147. Ar ceturtā apelācijas pamata trešo daļu Bayer iebilst, ka Vispārējā tiesa no tās esot pieprasījusi pierādīt konkrētus faktus, lai gan Komisijai esot jāpierāda, ka apstiprināšanas nosacījumi vairs nepastāv.

148. Tomēr Bayer nepareizi saprot pierādīšanai izvirzītās prasības pārskatīšanas procedūrā. Šajā ziņā Komisijai nav visaptveroši jāpierāda, ka darbīgā viela neatbilst Augu aizsardzības regulas 4. pantā izvirzītajām prasībām.

149. Saskaņā ar Augu aizsardzības regulas 7. panta 1. punktu pieteikuma iesniedzējam apstiprināšanas procedūrā ir jāiesniedz pierādījumi, ka darbīgā viela atbilst šajā regulā izvirzītajiem kritērijiem (76). Šī pierādīšanas pienākuma sadale ir jāņem vērā arī pārskatīšanas procedūrā, jo šīs procedūras mērķis, kā minēts, ir tāds pats aizsardzības līmenis, kāds tas ir apstiprināšanas procedūrā.

150. Šajā ziņā, proti, ir jābalstās uz faktu, ka apstiprinājuma saņēmējs atbilstoši Augu aizsardzības regulas 7. pantam jau ir pierādījis, ka darbīgā viela atbilst 4. pantā izvirzītajām prasībām. Taču, ja Komisija – kā tas tiek pieprasīts pārsūdzētā sprieduma 142. punktā – sniedz ticamas un pārliecinošas norādes, kuras ļauj pamatoti šaubīties par šo prasību ievērošanu, sākotnējais pierādīšanas pienākums atkal ir spēkā. Tādā gadījumā apstiprinājuma saņēmējam ir jāpapildina savi pierādījumi, lai atspēkotu Komisijas norādes.

151. Ir jāatzīst, ka šis pierādīšanas pienākums tiesību aktos augu aizsardzības jomā var būt būtisks, ja Komisija atklāj informācijas nepilnības. Taču šīs nepilnības apstiprinājuma saņēmējam bija jau jānovērš sākotnējā apstiprināšanas procedūrā, tātad pirms darbīgā viela pirmo reizi tika izmantota.

152. Tāpēc iebildums par pierādīšanas pienākuma pāreju arī ir nepamatots.

7.      Hipotētiski riski

153. Tomēr šie starpsecinājumi neizslēdz to, ka Bayer un AIC pamatoti ceturtā apelācijas pamata otrajā daļā norāda uz kļūdu tiesību piemērošanā, konkrēti piemērojot pierādīšanas pienākumu. Tā attiecas uz izmantošanas augu lapu apstrādei un neprofesionālās izmantošanas kā insekticīda aizliegumu.

a)      Par augu lapu apstrādi

154. Bayer iebilst, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 534. punktā ir pieļāvusi augu lapu apstrādes aizliegumu, jo konkrēti līdz tam atļauti darbīgo vielu izmantošanas veidi varēja radīt nevēlamus riskus bitēm, lai gan EFSA šo izmantošanu nebija pārbaudījusi. Bayer un AIC it īpaši iebilst pret to, ka Komisija pati ir novērtējusi risku tā vietā, lai to ļautu izdarīt EFSA. Tomēr riska novērtējums esot ekspertu ziņā.

155. Argumentējot pret pēdējo minēto iebildumu, ir jānorāda, ka jautājums par vēršanos pie EFSA saskaņā ar Augu aizsardzības regulas 21. panta 2. punktu ietilpst Komisijas novērtējuma brīvībā (77) un EFSA savs atzinums ir jāsniedz trīs mēnešu laikā. Tāpēc šajā noteikumā jau ir ietverts pieņēmums par apjoma ziņā ierobežotu EFSA sniegtu riska novērtējumu, kurš arī nav obligāti jāsaņem. Tāpēc tikai tas, ka Komisija nav uzdevusi EFSA jautājumu par augu lapu apstrādi, neliek vēl apšaubīt augu lapu apstrādes aizliegumu.

156. Bayer un AIC turklāt balstās uz pastāvīgo judikatūru par piesardzības principu, atbilstoši kuram riska novērtējums nevar tikt balstīts uz tīri hipotētiskiem apsvērumiem (78). Ar tiem ir domāti vēl nepārbaudīti vienkārši zinātniskie pieņēmumi (79). Turpretim zinātniski pamatotas šaubas, arī turpinot pastāvēt neskaidrībai zinātnē, atbilst šī principa prasībām (80).

157. Taču Bayer Vispārējās tiesas konstatējumus atspoguļo izlases veidā, jo tā pārsūdzētā sprieduma 534. punktā nenovērtētas izmantošanas aizliegumu expressis verbis ir atļāvusi tikai tad, ja un ciktāl (Komisija) varēja pamatoti uzskatīt, ka šī izmantošana radīja riskus, kas ir līdzīgi no novērtētas izmantošanas izrietošajiem riskiem.

158. Padziļināts pārsūdzētā sprieduma 537.–545. punktā izklāstīto argumentu vērtējums turklāt atspoguļo to, ka Vispārējā tiesa vienkāršu zinātniski vēl nepārbaudītu pieņēmumu neatzīst par “pamatotu pieņēmumu”. Drīzāk tā 542. punktā noraida daļu Komisijas argumentācijas, jo norādītais zinātniskais pētījums neesot piemērots, lai to pamatotu.

159. Turpretim pārējos Komisijas argumentus Vispārējā tiesa 544. un 545. punktā uzskata par pietiekamiem, lai pamatotu aizliegumu. Proti, tajos norādīts, ka, apstrādājot augu lapas, attiecīgais augu aizsardzības līdzeklis nosēžas uz zemes, no kurienes saknes varētu uzsūkt tā darbīgās vielas un darbīgās vielas varētu izplatīties augā. Šādā veidā tās galu galā var kaitēt bitēm.

160. Tāpēc Vispārējā tiesa, aizliedzot augu lapu apstrādi, pretēji Bayer viedoklim nav pieļāvusi riska novērtējumu, pamatojoties tikai uz hipotētiskiem apsvērumiem.

161. Līdz ar to šis iebildums nav pamatots.

b)      Par neprofesionālās izmantošanas aizliegumu

162. Saistībā ar darbīgo vielu kā insekticīdu neprofesionālās izmantošanas aizliegumu vispirms ir jāatgādina, ka apstrīdētajā regulā, proti, ir pieļauti konkrēti profesionālās izmantošanas veidi, taču ir pilnībā aizliegta neprofesionālā izmantošana.

163. Ņemot vērā šo plašāko aizliegumu, Bayer pauž kritiku, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 558. punktā konstatē, ka nevar izslēgt nepareizu lietošanu, neievērojot lietošanas instrukcijas, un tas tā it īpaši ir saistībā ar neprofesionāliem lietotājiem. Vienlaikus tā 553. punktā esot atzinusi, ka nedz Komisija, nedz prasītājas nav pierādījušas, vai šāda iespējamība pastāv vai nepastāv.

164. Šis iebildums ir pamatots. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 551. un 552. punktā piekrīt Komisijas galvenajam argumentam, ka tās kompetencē ir konstatēt pieņemamu riska līmeni, pamatojoties uz politiskiem apsvērumiem. Ciktāl Vispārējā tiesa 553.–556. punktā vispār ņem vērā zinātniskus apsvērumus, proti, divas aptaujas, tas notiek tikai pēc Bayer ierosmes.

165. Tiesas sēdē Komisija norādīja, ka profesionālas un neprofesionālas augu aizsardzības līdzekļu izmantošanas nošķiršana Savienības tiesībās ir ierasta parādība. Tā, pirmkārt, ir balstījusies uz profesionāla lietotāja definīciju Augu aizsardzības regulas 3. panta 25) punktā un, otrkārt, uz to, ka likumdevējs direktīvas, ar kuru nosaka Kopienas sistēmu pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas nodrošināšanai (81), 17. apsvērumā ir konstatējis – ir ļoti iespējams, ka neprofesionālo lietotāju grupas pārstāvji zināšanu trūkuma dēļ varētu rīkoties nepareizi.

166. Taču minētais neko nemaina faktā, ka Komisija saistībā ar konkrētajiem aizliegumiem iepretim neprofesionāliem lietotājiem nav veikusi nekādu pieejamo zinātnes datu, piemēram, Bayer iesniegto aptauju, vērtējumu. Tomēr, veicot piesardzības pasākumus, tas ir jādara (82).

167. Var būt, ka galu galā, izvērtējot, vai riski ir pieņemami, neprofesionālu lietotāju interesei izmantot konkrētus augu aizsardzības līdzekļus ir mazāka nozīme nekā profesionālu lietotāju interesei. Ar neprofesionāliem lietotājiem var būt saistīti arī īpaši riski, piemēram, pamatojoties uz viņu profesionālās kvalifikācijas trūkumu vai privāto dārzu īpašajām pazīmēm. Taču minētais nenozīmē, ka, lai noteiktu ierobežojumus, pietiek ar vienkāršiem pieņēmumiem, neņemot vērā pieejamās zinātnes atziņas.

168. Tāpēc šajā punktā Bayer apelācijas sūdzība ir pamatota. Līdz ar to pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, ciktāl Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasību par klotianidīna un imidakloprīda kā insekticīdu neprofesionālas izmantošanas aizliegumu, ciktāl šis aizliegums pārsniedz profesionālas izmantošanas aizliegumu. Šaubas par interesi celt prasību šajā punktā nerodas. Drīzāk Vispārējās tiesas nepareizi novērtētā nozīmīgās informācijas neņemšana vērā attiecas tieši uz apstrīdēto īstenošanas regulu, un tas nozīmē, ka Tiesa arī to šajā ziņā var atcelt.

F.      Sestais apelācijas pamats – ietekmes novērtējuma apjoms

169. Ar sesto apelācijas pamatu Bayer vēršas pret Komisijas ietekmes novērtējuma analīzi pārsūdzētā sprieduma 459.–461. punktā. Vispārējā tiesa esot atzinusi par pietiekamu to, ka Komisija ir iepazinusies ar pasākuma sekām (460. punkts), un esot konstatējusi, ka vērtējuma apjoms un forma ietilpst Komisijas novērtējuma brīvībā (459. un 460. punkts). Tāpēc galu galā Vispārējai tiesai pietiekot ar citustarp Bayer iesniegtā pētījuma par ekonomiskajām sekām kopsavilkumu četros punktos, lai gan Komisijai neesot pilnīga pārskata pār alternatīvajiem augu aizsardzības līdzekļiem (461. punkts). Tādējādi pienākums veikt ietekmes novērtējumu zaudējot jebkādu jēgu.

170. Ir jāpiekrīt Bayer, ka, izstrādājot politiku attiecībā uz vidi saskaņā ar LESD 191. panta 3. punkta trešo ievilkumu, Savienība ņem vērā iespējamos ieguvumus un izmaksas darbības vai bezdarbības gadījumā.

171. Ir arī tiesa, ka piesardzības princips ir jāpiemēro, ņemot vērā samērīguma principu. Saskaņā ar to Savienības iestāžu rīcība nedrīkst pārsniegt to, kas ir atbilstošs un nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktos mērķus. Šajā ziņā, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un tā radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas ar sasniedzamajiem mērķiem (83).

172. Šajā sakarā pretēji Komisijas viedoklim nepietiek vien ņemt vērā tikai darbīgo vielu negatīvo ietekmi uz vidi, it īpaši uz bitēm, un šajā ziņā identificētās informācijas nepilnības un riskus. Vēl ir jāizvērtē arī sociālekonomiskās intereses, katrā ziņā – ciktāl ar Augu aizsardzības regulas 21. panta 3. punktu ir pieļauta lēmuma pieņemšanas brīvība, atbilstoši kurai Komisija var piemērot samērīguma principu.

173. Lai gan šāda novērtējuma brīvība saskaņā ar Augu aizsardzības regulas 4. pantu ir izslēgta kaitīgas ietekmes uz cilvēku veselību vai gruntsūdeņiem gadījumā, šajā situācijā konstatējamā ietekme uz vidi liedz apstiprināt darbīgo vielu tikai tad, ja tā ir “nevēlama”. It īpaši attiecībā uz medus bitēm saskaņā ar II pielikuma 3.8.3. punktu ir jānovērš “nepieļaujama” ietekme uz tām (84).

174. Tāpēc Komisijai ir jāvērtē attiecīgā pasākuma, proti, apstiprinājumu ierobežošanas, priekšrocības un trūkumi, kā arī tā iespējamās alternatīvas.

175. Samērīguma principa prasības ir jānošķir no tā pārbaudes tiesā. Tā ir it īpaši ierobežota likumdošanas ietvaros, bet ir vismaz nepieciešama, lai Savienības iestādes, kas ir pieņēmušas attiecīgo tiesību aktu, varētu Tiesā pierādīt, ka, pieņemot tiesību aktu, tās ir patiešām īstenojušas savu novērtējuma brīvību. Minētā priekšnoteikums – ir jābūt ņemtiem vērā visiem atbilstošajiem ar šo tiesību aktu paredzētās situācijas pierādījumiem un apstākļiem. Tātad Savienības iestādēm vismaz ir jāspēj skaidri un nepārprotami izklāstīt pamata faktiskos apstākļus, kuri bija jāņem vērā, lai pamatotu šajā tiesību aktā iekļautos pasākumus, kas ir apstrīdēti, un no kuriem bija atkarīga tām piešķirto izvērtēšanas pilnvaru īstenošana (85). Šim pienākumam sniegt izklāstu ir it īpaši jābūt spēkā, Komisijai izmantojot īstenošanas pilnvaras (86).

176. Taču ir jāņem vērā arī tas, ka Komisijas plašā novērtējuma brīvība, kas netieši norāda uz ierobežotu tās īstenošanas pārbaudi tiesā (87), attiecas ne tikai uz pieņemamo noteikumu būtību un tvērumu, bet zināmā mērā arī uz pamatdatu konstatēšanu (88). It īpaši nav nozīmes formai, kādā izklāstīti vērā ņemtie dati. Lai gan visaptverošs formāls ietekmes novērtējums var būt ļoti noderīgs (89), Komisija var ņemt vērā arī jebkādu citu informācijas avotu (90).

177. Vispārējā tiesa pamatoti ir vērtējusi Komisijas secinājumus par strīdīgā regulējuma nelabvēlīgajām sekām, ņemot vērā šos kritērijus.

178. Saistībā ar ekonomiskajām sekām ir jānorāda – Vispārējā tiesa pamatoti pārsūdzētā sprieduma 461. punktā no minētajiem četriem punktiem ir secinājusi, ka Komisija ir ņēmusi vērā tajos kopsavilkuma veidā atspoguļoto pētījumu. Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 464. un 465. punktā ir vērtējusi, ka dalībvalstis, kurām jau ir bijusi pieredze ar neonikotinoīdu aizliegumu, nav Komisijai ziņojušas par īpašām negatīvām sekām attiecībā uz produktivitāti vai vidi.

179. Bayer un galvenokārt NFU saistībā ar šo apelācijas pamatu it īpaši iebilst, ka netika pietiekami vērtēts alternatīvu augu aizsardzības līdzekļu nozīmīgums.

180. Šajā ziņā ir tiesa, ka ar ierobežojumiem saistītās negatīvās sekas ir atkarīgas no augu aizsardzības līdzekļiem, kurus lauksaimnieki vēl var izmantot. To kvalitātes/cenas attiecība ietekmē lauksaimnieku peļņu, un jāņem vērā ir arī to pastiprinātas izmantošanas negatīvā ietekme uz veselību un vidi.

181. Taču, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 468. punkta, Komisijai bija visaptverošs pārskats pār tās apstiprinātajām darbīgajām vielām, un tādējādi tai bija zināma to lietderība lauksaimniecībā un ietekme uz veselību un vidi. Komisija arī ņēma vērā šīs zināšanas, jo tā apzinājās, ka tajā laikā joprojām bija pieejami divi citi neonikotinoīdi (91).

182. Turpretim Komisijai nebija jāpārbauda, ciktāl dalībvalstis jau bija atļāvušas augu aizsardzības līdzekļus, kuru pamatā ir citas darbīgās vielas un kuri varētu aizstāt līdzekļus, kas tiktu aizliegti, pamatojoties uz apstrīdēto īstenošanas regulu. Lai gan būtu bijis iespējams iegūt šo informāciju no dalībvalstīm, šajā ziņā būtu bijusi runa tikai par tobrīd pastāvošo situāciju. Proti, bija jāpieņem, ka ražotāji, ņemot vērā jauno tiesisko regulējumu, paziņos par augu aizsardzības līdzekļiem attiecībā uz attiecīgajiem kaitīgajiem organismiem, pamatojoties uz joprojām apstiprinātajām darbīgajām vielām.

183. Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 463. punktā pamatoti konstatē, ka Augu aizsardzības regulas 53. pants ļauj izvairīties no apstrīdēto ierobežojumu nesamērīgām sekām. Proti, atbilstoši tam dalībvalstis uz laiku var piešķirt atļauju laist tirgū augu aizsardzības līdzekļus uz neatļautu darbīgo vielu bāzes ierobežotai un kontrolētai lietošanai, ja šāds pasākums šķiet vajadzīgs, jo radies apdraudējums, kuru nevar novērst ar citiem pieņemamiem līdzekļiem. Līdz ar to Komisija varēja pieņemt, ka tās noteiktajiem ierobežojumiem nebūs absolūta spēka un tie nebūs spēkā negrozītā veidā, bet ka dalībvalstis steidzamos gadījumos atļaus atkāpes.

184. NFU gan izklāsta, ka šī izņēmuma piemērošanas prakse Apvienotajā Karalistē ir ļoti šaura, taču šādā veidā tieši izpaužas samērīguma princips. Ja kompetentās valsts iestādes secina, ka konkrētā gadījumā negatīvā ietekme ir šķērslis izņēmuma apstiprinājumam, atbilstoši samērīguma principam nevar pieprasīt plašāku vispārēju atļauju.

185. Turklāt, tā kā šajā kontekstā dalībvalstis ir atbildīgas par pretrunīgo interešu līdzsvarošanu, no Komisijas nevar pieprasīt priekšlaikus piemērot savu apstiprinājuma pārskatīšanas praksi.

186. Tāpēc sestais apelācijas pamats nav pamatots.

VI.    Par prasību Vispārējā tiesā

187. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.

188. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāatceļ Vispārējās tiesas spriedums daļā, kurā tā ir noraidījusi prasību par klotianidīna un imidakloprīda kā insekticīdu neprofesionālas izmantošanas aizliegumu, ciktāl šis aizliegums pārsniedz profesionālas izmantošanas aizliegumu. Šajā jautājumā lietā var pieņemt lēmumu, jo ir skaidrs, ka Komisija šajā ziņā nav pamatojusies uz pieejamām zinātnes atziņām. Līdz ar to apstrīdētā īstenošanas regula šajā daļā ir jāatceļ.

VII. Tiesāšanās izdevumi

189. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota vai ja tā ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

190. Atbilstoši šī paša reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar 138. panta 3. punkta pirmo teikumu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tāds pats noteikums ir ietverts Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 3. punkta pirmajā teikumā.

191. Tāpēc Komisijai un Bayer pašām ir jāsedz savi tiesāšanas izdevumi Tiesā un Vispārējā tiesā.

192. Minētais attiecas arī uz nepieņemamo Bayer AG vārdā iesniegto apelācijas sūdzību, jo tā nav radījusi papildu izmaksas citiem lietas dalībniekiem salīdzinājumā ar pieņemamo Bayer CropScience AG apelācijas sūdzību.

193. Turklāt no Reglamenta 184. panta 4. punkta izriet, ka tad, ja persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē, pati nav iesniegusi apelācijas sūdzību, tai var piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā tikai tad, ja tā ir piedalījusies tiesvedības Tiesā rakstveida vai mutvārdu daļā. Ja šī persona piedalās tiesvedībā, Tiesa var nolemt, ka tā savus tiesāšanās izdevumus sedz pati. Tāpēc es, ņemot vērā tiesvedības iznākumu, iesaku lietas dalībniekiem, kas ir iestājušies lietā pirmajā instancē, piespriest segt savus tiesāšanās izdevumus pašiem (92).

194. Turklāt lēmums par tiesāšanās izdevumiem ir jākoriģē arī attiecībā uz lietas dalībniekiem, kas iestājušās lietā pirmajā instancē. Arī tiem atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 138. panta 3. punktam ir attiecīgi jāsedz savi tiesāšanās izdevumi pašiem.

195. Visbeidzot attiecībā uz De Bijenstichting es ierosinu, ka Tiesa piemēro Reglamenta 140. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru tā var nolemt, ka tā sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

VIII. Secinājumi

196. Tāpēc es piedāvāju Tiesai uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Apelācijas sūdzība nav pieņemama, ciktāl tā ir iesniegta Bayer AG vārdā.

2)      Atcelt Vispārējās tiesas 2018. gada 17. maija spriedumu Bayer u.c./Komisija (T‑429/13 un T‑451/13, EU:T:2018:280) daļā, kurā Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasību par klotianidīna un imidakloprīda kā insekticīdu neprofesionālas izmantošanas aizliegumu, ciktāl šis aizliegums pārsniedz profesionālas izmantošanas aizliegumu.

3)      Vispārējās tiesas 2018. gada 17. maija spriedumā Bayer u.c./Komisija (T‑429/13 un T‑451/13, EU:T:2018:280) ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, ciktāl tajā ir konstatēts, ka, pieņemot Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 485/2013 (2013. gada 24. maijs), ar ko groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011 attiecībā uz darbīgo vielu klotianidīna, tiametoksama un imidakloprīda apstiprināšanas nosacījumiem un tādu sēklu izmantošanas un tirdzniecības aizliegšanu, kuras apstrādātas ar augu aizsardzības līdzekļiem, kas satur minētās darbīgās vielas, nebija jāņem vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Augu aizsardzības organizācijas publicētā sistēma, lai novērtētu augu aizsardzības līdzekļu risku attiecībā uz vidi, 2010. gadā aktualizētajā redakcijā.

4)      Īstenošanas regula Nr. 485/2013 nav spēkā, ciktāl tajā klotianidīna un imidakloprīda kā insekticīdu neprofesionālai izmantošanai tiek piemērots plašāks aizliegums nekā profesionālai izmantošanai.

5)      Visi lietas dalībnieki tiesvedībā Vispārējā tiesā un Tiesā, kā arī personas, kas iestājušās lietā šajās tiesvedībās, sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

1      Oriģinālvaloda – vācu.

2      Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 485/2013 (2013. gada 24. maijs), ar ko groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011 attiecībā uz darbīgo vielu klotianidīna, tiametoksama un imidakloprīda apstiprināšanas nosacījumiem un tādu sēklu izmantošanas un tirdzniecības aizliegšanu, kuras apstrādātas ar augu aizsardzības līdzekļiem, kas satur minētās darbīgās vielas (OV 2013, L 139, 12. lpp.).

3      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1107/2009 (2009. gada 21. oktobris) par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, ar ko atceļ Padomes Direktīvas 79/117/EEK un 91/414/EEK (OV 2009, L 309, 1. lpp.).

4      Padomes Direktīva 91/414/EEK (1991. gada 15. jūlijs) par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (OV 1991, L 230, 1. lpp.).

5      Komisijas Direktīva 2006/41/EK (2006. gada 7. jūlijs), ar ko groza Padomes Direktīvu 91/414/EEK, iekļaujot kā aktīvās vielas klotianidīnu un petoksamīdu (OV 2006, L 187, 24. lpp.).

6      Komisijas Direktīva 2008/116/EK (2008. gada 15. decembris), ar ko groza Padomes Direktīvu 91/414/EEK, iekļaujot tajā aklonifēnu, imidakloprīdu un metazahloru kā darbīgās vielas (OV 2008, L 337, 86. lpp.).

7      EFSA Panel on Plant Protection Products and their Residues (PPR), Scientific Opinion on the science behind the development of a risk assessment of Plant Protection Products on bees (Apis mellifera, Bombus spp. and solitary bees). EFSA Journal 2012, 10(5) 2668 (doi:10.2903/j.efsa.2012.2668).

8      241.–243. punkts.

9      EPPO, Annual Report and Council Recommendations 2018, EPPO Bulletin (2019) 49, 509. lpp. (602. lpp.).

10      Komisijas Direktīva 2010/21/ES (2010. gada 12. marts), ar ko groza Padomes Direktīvas 91/414/EEK I pielikumu attiecībā uz īpašajiem noteikumiem par klotianidīnu, tiametoksamu, fipronilu un imidakloprīdu (OV 2010, L 65, 27. lpp.).

11      Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2018/784 (2018. gada 29. maijs), ar ko attiecībā uz darbīgās vielas klotianidīna apstiprināšanas nosacījumiem groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011 (OV 2018, L 132, 35. lpp.).

12      Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2018/783 (2018. gada 29. maijs), ar ko attiecībā uz darbīgās vielas imidakloprīda apstiprināšanas nosacījumiem groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011 (OV 2018, L 132, 31. lpp.).

13      https://ec.europa.eu/food/plant/pesticides/eu‑pesticides‑database/public/?event=activesubstance.detail&language=DE&selectedID=1154.

14      Spriedumi, 1961. gada 22. marts, S.N.U.P.A.T./Augstā iestāde (42/59 un 49/59, EU:C:1961:5, 172. lpp.), 2012. gada 4. oktobris, Byankov (C‑249/11, EU:C:2012:608, 77. punkts), un 2017. gada 20. decembris, Incyte (C‑492/16, EU:C:2017:995, 48. punkts).

15      Ģenerāladvokāta M. Kamposa Sančesa‑Bordonas [M. Campos Sánchez‑Bordona] secinājumi lietā Repower/EUIPO (C‑281/18 P, EU:C:2019:426, 34. un 35. punkts).

16      Spriedums, 1978. gada 9. marts, Herpels/Komisija (54/77, EU:C:1978:45, 38. punkts).

17      Šajā ziņā skat. turpinājumā 137. un 138. punktu.

18      Šajā ziņā par Augu aizsardzības direktīvu skat. spriedumus, 2007. gada 18. jūlijs, Industrias Químicas del Vallés/Komisija (C‑326/05 P, EU:C:2007:443, 75. un 76. punkts), kā arī 2010. gada 22. decembris, Gowan Comércio Internacional e Serviços (C‑77/09, EU:C:2010:803, 55. un 56. punkts).

19      Rīkojumi, 2010. gada 15. aprīlis, Makhteshim‑Agan Holding u.c./Komisija (C‑517/08 P, nav publicēts, EU:C:2010:190, 62. punkts), un 2013. gada 7. maijs, Dow AgroSciences u.c./Komisija (C‑584/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:281, 73. punkts).

20      Šajā ziņā par Augu aizsardzības direktīvu skat. spriedumus, 2007. gada 18. jūlijs, Industrias Químicas del Vallés/Komisija (C‑326/05 P, EU:C:2007:443, 76. punkts), kā arī 2010. gada 22. decembris, Gowan Comércio Internacional e Serviços (C‑77/09, EU:C:2010:803, 56. punkts).

21      Šajā ziņā par Augu aizsardzības direktīvu skat. spriedumus, 2007. gada 18. jūlijs, Industrias Químicas del Vallés/Komisija (C‑326/05 P, EU:C:2007:443, 77. punkts), kā arī 2010. gada 22. decembris, Gowan Comércio Internacional e Serviços (C‑77/09, EU:C:2010:803, 57. punkts).

22      COM(2000) 1, galīgā redakcija.

23      Spriedums, 2002. gada 11. septembris, Pfizer Animal Health/Padome (T‑13/99, EU:T:2002:209, 119. punkts).

24      Skat., piemēram, spriedumus, 2008. gada 1. aprīlis, Parlaments un Dānija/Komisija (C‑14/06 un C‑295/06, EU:C:2008:176, 75. punkts), 2010. gada 22. decembris, Gowan Comércio Internacional e Serviços (C‑77/09, EU:C:2010:803, 71.–73. punkts), 2011. gada 21. jūlijs, Etimine (C‑15/10, EU:C:2011:504, 129. punkts), un 2019. gada 1. oktobris, Blaise u.c. (C‑616/17, EU:C:2019:800, 41.–43. punkts).

25      Spriedumi, 2007. gada 29. novembris, Stadtwerke Schwäbisch Hall u.c./Komisija (C‑176/06 P, nav publicēts, EU:C:2007:730, 18. punkts), un 2019. gada 29. jūlijs, Bayerische Motoren Werke un Freistaat Sachsen/Komisija (C‑654/17 P, EU:C:2019:634, 44. punkts).

26      Spriedumi, 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija (C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 42. punkts), un 2015. gada 23. decembris, Parlaments/Padome (C‑595/14, EU:C:2015:847, 17. punkts), kā arī rīkojums, 2019. gada 17. decembris, Rogesa/Komisija (C‑568/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:1092, 25. punkts).

27      Skat. iepriekš 32. punktu.

28      Spriedumi, 2013. gada 28. maijs, Abdulrahim/Padome un Komisija (C‑239/12 P, EU:C:2013:331, 62. punkts), un 2015. gada 23. decembris, Parlaments/Padome (C‑595/14, EU:C:2015:847, 16. punkts).

29      Spriedumi, 1979. gada 6. marts, Simmenthal/Komisija (92/78, EU:C:1979:53, 32. punkts), 1986. gada 24. jūnijs, AKZO Chemie un AKZO Chemie UK/Komisija (53/85, EU:C:1986:256, 21. punkts), 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija (C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 50. punkts), 2013. gada 28. maijs, Abdulrahim/Padome un Komisija (C‑239/12 P, EU:C:2013:331, 63. punkts), un 2018. gada 4. septembris, ClientEarth/Komisija (C‑57/16 P, EU:C:2018:660, 48. punkts).

30      Spriedumi, 2013. gada 28. maijs, Abdulrahim/Padome un Komisija (C‑239/12 P, EU:C:2013:331, 65. punkts), 2015. gada 23. decembris, Parlaments/Padome (C‑595/14, EU:C:2015:847, 18. punkts), un 2020. gada 30. aprīlis, Izba Gospodarcza Producentów i Operatorów Urządzeń Rozrywkowych/Komisija (C‑560/18 P, EU:C:2020:330, 41. punkts).

31      Pretēji spriedumā, 2013. gada 27. jūnijs, Xeda International un Pace International/Komisija (C‑149/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:433, 34. punkts).

32      Par būtiska pārkāpuma nepieciešamību skat. spriedumu, 2019. gada 10. septembris, HTTS/Padome (C‑123/18 P, EU:C:2019:694, 32. un 33. punkts, kā arī 42. un 43. punkts).

33      Turpinājumā 94. un 168. punktā.

34      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 14. septembris, Komisija/AssiDomän Kraft Products u.c. (C‑310/97 P, EU:C:1999:407, 52.–55. punkts).

35      Spriedumi, 1983. gada 20. oktobris, Gutmann/Komisija (92/82, EU:C:1983:286, 2. punkts), un 1986. gada 23. aprīlis, Les Verts/Parlaments (294/83, EU:C:1986:166, 15.–18. punkts).

36      Spriedumi, 2004. gada 8. jūlijs, JFE Engineering/Komisija (T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00, EU:T:2004:221, 47.–50. punkts), un 2006. gada 14. decembris, Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija (no T‑259/02 līdz T‑264/02 un T‑271/02, EU:T:2006:396, 72.–74. punkts).

37      Spriedums, 2019. gada 1. oktobris, Blaise u.c. (C‑616/17, EU:C:2019:800, 99. punkts).

38      Skat. spriedumu, 2019. gada 1. oktobris, Blaise u.c. (C‑616/17, EU:C:2019:800, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

39      Skat. turpinājumā 140. punktu.

40      Skat. spriedumu, 2019. gada 23. janvāris, Deza/ECHA (C‑419/17 P, EU:C:2019:52, 87. punkts).

41      Skat. iepriekš 18. punktu.

42      Prasības pieteikuma Vispārējā tiesā 109. un 116. punkts.

43      Spriedumi, 2007. gada 8. februāris, Groupe Danone/Komisija (C‑3/06 P, EU:C:2007:88, 46. punkts), un 2019. gada 10. jūlijs, VG/Komisija (C‑19/18 P, EU:C:2019:578, 31. punkts).

44      Šajā nozīmē par Augu aizsardzības direktīvu skat. spriedumus, 2007. gada 18. jūlijs, Industrias Químicas del Vallés/Komisija (C‑326/05 P, EU:C:2007:443, 75. un 77. punkts), kā arī 2010. gada 22. decembris, Gowan Comércio Internacional e Serviços (C‑77/09, EU:C:2010:803, 55. un 57. punkts).

45      Skat. arī turpinājumā izklāstītos apsvērumus par trešo, ceturto un piekto apelācijas pamatu.

46      Skat. iepriekš 20. punktu.

47      Skat. iepriekš 19. punktu.

48      Spriedums, 2019. gada 1. oktobris, Blaise u.c. (C‑616/17, EU:C:2019:800, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

49      Spriedums, 2019. gada 1. oktobris, Blaise u.c. (C‑616/17, EU:C:2019:800, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

50      Spriedumi, 2003. gada 23. septembris, Komisija/Dānija (C‑192/01, EU:C:2003:492, 51. punkts), 2010. gada 22. decembris, Gowan Comércio Internacional e Serviços (C‑77/09, EU:C:2010:803, 75. punkts), kā arī 2019. gada 1. oktobris, Blaise u.c. (C‑616/17, EU:C:2019:800, 46. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 94. punkts).

51      Spriedums, 2019. gada 28. marts, Verlezza u.c. (no C‑487/17 līdz C‑489/17, EU:C:2019:270, 57. punkts). Skat. arī spriedumus, 2019. gada 29. jūlijs, Inter‑Environnement Wallonie un Bond Beter Leefmilieu Vlaanderen (C‑411/17, EU:C:2019:622, 134. punkts), 2019. gada 10. oktobris, Luonnonsuojeluyhdistys Tapiola (C‑674/17, EU:C:2019:851, 66. punkts), un 2019. gada 24. oktobris, Prato Nevoso Termo Energy (C‑212/18, EU:C:2019:898, 58. punkts).

52      Spriedumi, 1998. gada 5. maijs, National Farmers’ Union u.c. (C‑157/96, EU:C:1998:191, 63. un 64. punkts), 2003. gada 9. septembris, Monsanto Agricoltura Italia u.c. (C‑236/01, EU:C:2003:431, 111. punkts), kā arī 2019. gada 1. oktobris, Blaise u.c. (C‑616/17, EU:C:2019:800, 43. punkts).

53      Spriedumi, 2003. gada 23. septembris, Komisija/Dānija (C‑192/01, EU:C:2003:492, 52. punkts), 2010. gada 28. janvāris, Komisija/Francija (C‑333/08, EU:C:2010:44, 93. punkts), 2010. gada 29. aprīlis, Solgar u.c. (C‑446/08, EU:C:2010:233, 70. punkts), kā arī 2019. gada 1. oktobris, Blaise u.c. (C‑616/17, EU:C:2019:800, 43. punkts).

54      Spriedums, 2003. gada 9. septembris, Monsanto Agricoltura Italia u.c. (C‑236/01, EU:C:2003:431, 112. punkts).

55      Krämer, L., no: von der Groeben/Schwarze (red.), Kommentar zum Vertrag über die Europäische Union und zur Gründung der Europäischen Gemeinschaft, 7. izdevums, Nomos, Bādenbādene, 2015, LESD 191. pants, 40. punkts, Scherer, J. un Heselhaus, S., Umweltrecht, 36. punkts, no: Dauses (red.), Handbuch des EU‑Wirtschaftsrechts, C. H. Beck, Minhene, EL 49, 2019. gada novembris.

56      Skat. spriedumus, 1999. gada 5. oktobris, Lirussi un Bizzaro (C‑175/98 un C‑177/98, EU:C:1999:486, 51. punkts), 2000. gada 22. jūnijs, Fornasar u.c. (C‑318/98, EU:C:2000:337, 37. punkts), un 2005. gada 26. aprīlis, Komisija/Īrija (C‑494/01, EU:C:2005:250, 165. punkts).

57      Skat. Calliess, C. no: Calliess/Ruffert (red.), EUV/AEUV, 5. izdevums, 2016, LESD 191. pants, 32. un 33. punkts, Kahl, W. no: Streinz (red.), EUV/AEUV, 3. izdevums, 2018, LESD 114. pants, 81. un 82. punkts, un Nettesheim, M. no: Grabitz/Hilf/Nettesheim (red.), Das Recht der Europäischen Union, 44. papildizdevums, 2011. gada maijs, 191. pants, 89. punkts.

58      Skat. arī spriedumu, 2011. gada 21. jūlijs, Etimine (C‑15/10, EU:C:2011:504, 128. un 129. punkts).

59      Līdzīga situācija bija saistībā ar tiesisko regulējumu, kas bija 2010. gada 8. jūlija sprieduma Afton Chemical (C‑343/09, EU:C:2010:419, 60. un 64. punkts) pamatā.

60      Spriedumi, 1994. gada 1. jūnijs, Komisija/Brazzelli Lualdi u.c. (C‑136/92 P, EU:C:1994:211, 59. punkts), 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija (C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 165. punkts), un 2017. gada 16. novembris, Ludwig‑Bölkow‑Systemtechnik/Komisija (C‑250/16 P, EU:C:2017:871, 29. punkts).

61      Skat. manus secinājumus lietā Union des industries de la protection des plantes (C‑514/19, EU:C:2020:422, 91. un 92. punkts).

62      Skat. iepriekš 30. punktu.

63      Spriedums, 2019. gada 1. oktobris, Blaise u.c. (C‑616/17, EU:C:2019:800, 92. punkts).

64      Skat. arī spriedumu, 2011. gada 21. jūlijs, Etimine (C‑15/10, EU:C:2011:504, 128. un 129. punkts).

65      Skat. iepriekš 75. un nākamos punktus.

66      Bayer min spriedumu, 2017. gada 13. septembris, Fidenato u.c. (C‑111/16, EU:C:2017:676, 52. punkts), ģenerāladvokāta M. Bobeka [M. Bobek] secinājumus lietā Fidenato u.c. (EU:C:2017:248, 74.–77. punkts), kā arī Vispārējās tiesas spriedumu, 2002. gada 26. novembris, Artegodan/Komisija (T‑74/00, T‑76/00, no T‑83/00 līdz T‑85/00, T‑132/00, T‑137/00 un T‑141/00, EU:T:2002:283, 192. un 195. punkts).

67      Spriedums, 2019. gada 1. oktobris, Blaise u.c. (C‑616/17, EU:C:2019:800, 99. punkts). Skat. arī iepriekš 76., 115. un nākamos punktus.

68      Skat. iepriekš 76. punktu.

69      Skat. iepriekš 44.–49. punktu.

70      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2003. gada 22. septembris) par ģenētiski modificētu pārtiku un barību (OV 2003, L 268, 1. lpp.).

71      Spriedumi, 2011. gada 8. septembris, Monsanto u.c. (no C‑58/10 līdz C‑68/10, EU:C:2011:553, 76. punkts), un 2017. gada 13. septembris, Fidenato u.c. (C‑111/16, EU:C:2017:676, 51. punkts).

72      Spriedums, 2017. gada 13. septembris, Fidenato u.c. (C‑111/16, EU:C:2017:676, 50., 52. un 53. punkts).

73      Piemēram, par saistošu izziņu par tarifu spriedumos, 1998. gada 29. janvāris, Lopex Export (C‑315/96, EU:C:1998:31, 28. punkts), 2010. gada 2. decembris, Schenker (C‑199/09, EU:C:2010:728, 16. punkts), un 2011. gada 7. aprīlis, Sony Supply Chain Solutions (Europe) (C‑153/10, EU:C:2011:224, 24. punkts).

74      Skat. spriedumu, 1998. gada 29. janvāris, Lopex Export (C‑315/96, EU:C:1998:31, 28. un 29. punkts).

75      EFSA, Conclusion on the peer review of the pesticide risk assessment for bees for the active substance clothianidin. EFSA Journal 2013, 11(1):3066 (doi:10.2903/j.efsa.2013.3066), 6. lpp., un European Food Safety Authority; Conclusion on the peer review of the pesticide risk assessment for bees for the active substance imidacloprid. EFSA Journal 2013, 11(1):3068 (doi:10.2903/j.efsa.2013.3068), 6. lpp.

76      Skat. spriedumus, 2010. gada 22. decembris, Gowan Comércio Internacional e Serviços (C‑77/09, EU:C:2010:803, 58. punkts), un 2019. gada 1. oktobris, Blaise u.c. (C‑616/17, EU:C:2019:800, 79. punkts).

77      Skat. arī spriedumus, 2007. gada 13. septembris, Land Oberösterreich un Austrija/Komisija (C‑439/05 P un C‑454/05 P, EU:C:2007:510, 32. punkts), un 2008. gada 6. novembris, Nīderlande/Komisija (C‑405/07 P, EU:C:2008:613, 67. punkts).

78      Spriedumi, 2003. gada 9. septembris, Monsanto Agricoltura Italia u.c. (C‑236/01, EU:C:2003:431, 106. punkts), 2010. gada 28. janvāris, Komisija/Francija (C‑333/08, EU:C:2010:44, 91. punkts), un 2017. gada 19. janvāris, Queisser Pharma (C‑282/15, EU:C:2017:26, 60. punkts).

79      Spriedumi, 2003. gada 9. septembris, Monsanto Agricoltura Italia u.c. (C‑236/01, EU:C:2003:431, 106. punkts), 2011. gada 8. septembris, Monsanto u.c. (no C‑58/10 līdz C‑68/10, EU:C:2011:553, 77. punkts), un 2017. gada 13. septembris, Fidenato u.c. (C‑111/16, EU:C:2017:676, 51. punkts).

80      Spriedums, 2010. gada 22. decembris, Gowan Comércio Internacional e Serviços (C‑77/09, EU:C:2010:803, 78. un 79. punkts).

81      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/128/EK (2009. gada 21. oktobris) (OV 2009, L 309, 71. lpp.).

82      Skat. iepriekš 105. punktu.

83      Spriedumi, 2010. gada 8. jūlijs, Afton Chemical (C‑343/09, EU:C:2010:419, 45. punkts un 60.–62. punkts), un 2016. gada 9. jūnijs, Pesce u.c. (C‑78/16 un C‑79/16, EU:C:2016:428, 48. punkts).

84      Skat. iepriekš 44.–49. punktu.

85      Skat. spriedumus, 2006. gada 7. septembris, Spānija/Padome (C‑310/04, EU:C:2006:521, 122. un 123. punkts), 2010. gada 8. jūlijs, Afton Chemical (C‑343/09, EU:C:2010:419, 34. punkts), kā arī 2019. gada 13. marts, Polija/Parlaments un Padome (C‑128/17, EU:C:2019:194, 73. punkts).

86      Rīkojumi, 2014. gada 22. maijs, Bilbaína de Alquitranes u.c./ECHA (C‑287/13 P, nav publicēts, EU:C:2014:599, 20. punkts), un 2014. gada 4. septembris, Rütgers Germany u.c./ECHA (C‑290/13 P, nav publicēts, EU:C:2014:2174, 26. punkts).

87      Skat. iepriekš 50. punktu.

88      Skat. spriedumus, 1979. gada 12. jūlijs, Itālija/Padome (166/78, EU:C:1979:195, 14. punkts), 1997. gada 25. jūnijs, Itālija/Komisija (C‑285/94, EU:C:1997:313, 23. punkts), 2006. gada 9. novembris, Agraz u.c./Komisija (C‑243/05 P, EU:C:2006:708, 73. punkts), 2010. gada 8. jūlijs, Afton Chemical (C‑343/09, EU:C:2010:419, 33. punkts), un 2019. gada 30. aprīlis, Itālija/Padome (Vidusjūras zobenzivju nozvejas apjomi) (C‑611/17, EU:C:2019:332, 57. punkts).

89      Skat. spriedumus, 2010. gada 8. jūnijs, Vodafone u.c. (C‑58/08, EU:C:2010:321, 55., 58. un 65. punkts), un 2011. gada 12. maijs, Luksemburga/Parlaments un Padome (C‑176/09, EU:C:2011:290, 65. punkts).

90      Skat. spriedumu, 2019. gada 13. marts, Polija/Parlaments un Padome (C‑128/17, EU:C:2019:194, 31. punkts), kā piemēri spriedumi, 2010. gada 8. jūlijs, Afton Chemical (C‑343/09, EU:C:2010:419, 36., 37. un 40. punkts), un 2016. gada 4. maijs, Pillbox 38 (C‑477/14, EU:C:2016:324, 64.–66. punkts).

91      Apelācijas sūdzības 23. pielikums, 3. lpp. (pielikumu 633. lpp.).

92      Skat. spriedumu, 2014. gada 11. septembris, MasterCard u.c./Komisija (C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 265. punkts).