Lieta T‑211/08

Putters International NV

pret

Eiropas Komisiju

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Starptautisko pārcelšanās pakalpojumu tirgus Beļģijā – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Cenu noteikšana – Tirgus sadale – Manipulācijas ar publisko iepirkumu procedūrām – Vienots un turpināts pārkāpums – Naudas sodi – 2006. gada pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai – Smagums – Ilgums

Sprieduma kopsavilkums

1.      Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Nolīgumi un saskaņotas darbības, kas veido vienotu pārkāpumu

(EKL 81. panta 1. punkts)

2.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Apgrozījums

(Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 13. punkts)

3.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Maksimālā apmēra noteikšana uzņēmumam

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 2006/C 210/02)

1.      Būtu mākslīgi sadalīt turpinātu rīcību, ko raksturo viens mērķis, saskatot tajā vairākus atsevišķus pārkāpumus, lai gan, gluži pretēji, tas ir viens vienots pārkāpums, kas pakāpeniski ir ticis konkretizēts gan ar nolīgumiem, gan ar saskaņotām darbībām.

Šādos apstākļos uzņēmums, kas ir piedalījies pārkāpumā, veicot patstāvīgas darbības, kuras atbilst pret konkurenci vērstu nolīgumu vai saskaņotu darbību jēdzienam EKL 81. panta 1. punkta izpratnē un kuras veicina pārkāpuma īstenošanu kopumā, ir atbildīgs arī par darbībām, ko veikuši citi uzņēmumi saistībā ar šo pārkāpumu, par visu pārkāpumā piedalīšanās laiku.

Lai noteiktu uzņēmuma dalību vienotā un turpinātā pārkāpumā, Komisijai ir jāpierāda, ka uzņēmums ar savu paša rīcību ir vēlējies dot ieguldījumu kopējiem mērķiem, kas bija visiem dalībniekiem, un ka tas zināja par citu uzņēmumu iecerētajām vai veiktajām materiālajām darbībām, īstenojot šos pašus mērķus, vai ka tas varēja tās saprātīgi paredzēt un bija gatavs uzņemties ar tām saistīto risku.

Aizliegtas vienošanās tikai tad var uzskatīt par faktoriem, kas veido pret konkurenci vērstu vienotu nolīgumu, ja ir pierādīts, ka tās ietilpst vispārējā plānā, kam ir vienots mērķis. Turklāt uzņēmuma dalība attiecīgajās aizliegtajās vienošanās var liecināt par tā pievienošanos šim nolīgumam tikai tad, ja, piedaloties šajās vienošanās, tas zināja vai tam vajadzēja zināt, ka, to darot, tas līdzdarbojas vienotā nolīgumā.

Tādējādi, lai pierādītu dalību vienotā un turpinātā pārkāpumā, ir jābūt izpildītiem trīs nosacījumiem, proti, jāpastāv vispārējam plānam, kam ir vienots mērķis, uzņēmumam apzināti jāsniedz ieguldījums šī plāna īstenošanā, un tam jāzina (kas ir pierādīts vai prezumēts) par citu dalībnieku pārkāpjošo rīcību.

Vienotam un turpinātam pārkāpumam var būt arī divkāršs mērķis ierobežot cenas un sadalīt tirgu. Turklāt tas apstāklis vien, ka katrs uzņēmums piedalās pārkāpumā savā veidā, neiespaido to, ka pārkāpums tiek kvalificēts kā vienots un turpināts.

(sal. ar 33.–35. un 41. punktu)

2.      Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, 13. punktā ir noteikts: “Lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija izmanto pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu [..].” No šīs tiesību normas neizriet, ka, aprēķinot atbilstošo pārdošanas apjomu, vērā var tikt ņemts vienīgi to darījumu pārdošanas apjoms, kurus reāli ietekmējusi pārkāpjošā prakse. Tā, minēto pamatnostādņu 13. panta formulējumā ir atsauce uz “pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto [..] pārdošanas apjomu”, nevis uz “pārkāpuma ietekmēto pārdošanas apjomu”. Tādējādi 13. punkta formulējums attiecas uz pārdošanas apjomu konkrētajā tirgū.

Šo interpretāciju apstiprina Savienības konkurences tiesību normu mērķis. Lai noteiktu aizliegtu vienošanos lietās uzliekamā naudas soda pamatsummu, Komisijai nav pienākuma ikreiz noteikt, kāds ir individuālais pārdošanas apjoms, ko ietekmējusi aizliegtā vienošanās. Šādu pienākumu Savienības tiesas nekad nav uzlikušas, un nekas neliecina par to, ka Komisijai būtu bijis nodoms minētajās pamatnostādnēs paredzēt sev šādu pienākumu.

Turklāt apgrozījuma daļa, kas rodas no pārkāpumā iesaistītām precēm, sniedz pareizu norādi par pārkāpuma plašumu konkrētajā tirgū. It īpaši preču, attiecībā uz kurām īstenota ierobežojošā prakse, realizētais apgrozījums ir objektīvs elements, ar kuru var precīzi noteikt, cik šāda prakse ir kaitīga normālai konkurencei.

(sal. ar 57.–61. punktu)

3.      Tas vien, ka beigās uzliktais naudas sods ir 10 % no attiecīgā uzņēmuma apgrozījuma, lai gan citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem šī procentuālā likme ir mazāka, nevar būt samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpums. Patiesībā šādas sekas neizbēgami izriet no 10 % maksimālās robežvērtības kā vienkārša nepārsniedzamā maksimuma, kas tiek piemērots pēc naudas soda iespējamā samazinājuma saistībā ar atbildību mīkstinošiem apstākļiem vai samērīguma principu, interpretācijas.

Tomēr summas, kas noteikta atkarībā no pārdošanas apjoma, reizināšana ar dalības pārkāpumā gadu skaitu var nozīmēt, ka Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, ietvaros Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā paredzētās 10 % robežvērtības piemērošana būtu drīzāk norma, nevis izņēmums attiecībā uz jebkuru uzņēmumu, kas principā darbojas vienā tirgū un kas ir bijis aizliegtās vienošanās dalībnieks vairāk nekā vienu gadu. Šādā gadījumā jebkāda diferenciācija atkarībā no [pārkāpuma] smaguma vai atbildību mīkstinošiem apstākļiem parasti vairs nevarēs ietekmēt naudas sodu, kas ticis ierobežots, lai to samazinātu līdz 10 %. Diferenciācijas neesamība attiecībā uz galīgo naudas sodu, kas no tās izriet, ir problemātiska, ņemot vērā jaunajai metodoloģijai piemītošo sodu un sankciju individualizācijas principu. Tas var prasīt, lai Vispārējā tiesa pilnībā īstenotu savu neierobežoto kompetenci konkrētos gadījumos, kad tikai minēto pamatnostādņu piemērošana nepieļauj piemērotu diferenciāciju.

(sal. ar 74. un 75. punktu)