Lieta T‑233/09

Access Info Europe

pret

Eiropas Savienības Padomi

Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Ar notiekošu likumdošanas procesu saistīts dokuments – Daļējs piekļuves atteikums – Prasība atcelt tiesību aktu – Termiņš prasības celšanai – Pieņemamība – Izpaušana, kurā ir vainojama trešā persona – Intereses celt prasību neizzušana – Dalībvalstu delegāciju, kuras iesniegušas priekšlikumus, identifikācija – Izņēmums saistībā ar lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību

Sprieduma kopsavilkums

1.      Prasība atcelt tiesību aktu – Termiņi – Termiņa sākums

(EKL 230. panta piektā daļa un 254. panta 3. punkts)

2.      Prasība atcelt tiesību aktu – Interese celt prasību – Prasība par Padomes lēmumu piešķirt tikai daļēju piekļuvi dokumentam – Minētā dokumenta pilnīga izpaušana, kurā ir vainojama trešā persona – Intereses celt prasību saglabāšana – Pieņemamība

(LESD 266. panta pirmā daļa; Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 1049/2001)

3.      Eiropas Savienība – Iestādes – Sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem – Regula Nr. 1049/2001 – Tiesību piekļūt dokumentiem izņēmumi – Lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzība

(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1049/2001 1. un 4. pants)

1.      No EKL 230. panta piektās daļas paša formulējuma izriet, ka attiecībā uz termiņa prasības celšanai sākuma datuma noteikšanu “datuma, kad tiesību akts ir kļuvis zināms” kritērijam ir pakārtots raksturs salīdzinājumā ar “publicēšanas datuma” vai “paziņošanas datuma” kritēriju.

Tādējādi datums, kad prasītāja uzzināja par apstrīdēto lēmumu, nevar tikt uzskatīts par termiņa prasības celšanai sākuma datumu, ja šis lēmums tai tika paziņots saskaņā ar EKL 254. panta 3. punktu.

Runājot par EKL 230. panta piektajā daļā paredzētā termiņa prasības celšanai aprēķināšanu, tā kā ir notikusi paziņošana adresātam, tad vērā ir jāņem šis datums, nevis datums, kad [apstrīdētais lēmums] ir kļuvis zināms, ko var izmantot tikai kā alternatīvu gadījumā, ja nav notikusi paziņošana.

(sal. ar 28. punktu)

2.      Prasītāja interesei celt prasību, ņemot vērā prasības priekšmetu, ir jāpastāv prasības celšanas brīdī, pretējā gadījumā šāda prasība ir nepieņemama. Šim strīda priekšmetam – tāpat kā interesei celt prasību – ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā lieta ir jāizbeidz; proti, prasības rezultātā lietas dalībniekam, kas cēla šo prasību, ir jāpanāk labvēlīgs iznākums. Ja prasītāja interese celt prasību zūd tiesvedības laikā, Vispārējās tiesas nolēmums par lietas būtību nevar viņam radīt nekādu labumu.

Dokumenta, kuram prasītāja lūdza piekļuvi, pilnas versijas izpaušana trešās personas interneta vietnē neļauj uzskatīt, ka prasītājai nav vai vairs nav intereses prasīt atcelt lēmumu, ar kuru tai tika atteikta pilnīga piekļuve minētajam dokumentam.

Prasītājs saglabā interesi prasīt atcelt iestādes aktu, lai nepieļautu, ka nākotnē atkārtojas tā apgalvotais prettiesiskums. Šāda interese celt prasību izriet no LESD 266. panta pirmās daļas, saskaņā ar kuru iestādei, kuras pieņemtie akti ir pasludināti par spēkā neesošiem, ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai pildītu Tiesas spriedumu. Tomēr šī interese celt prasību var pastāvēt tikai tad, ja apgalvotais prettiesiskums var atkārtoties nākotnē neatkarīgi no tās lietas apstākļiem, kurā prasītājs cēlis prasību. Tā tas ir prasības atcelt tiesību aktu gadījumā, kas ir celta par Padomes lēmumu atteikt pilnīgu piekļuvi dokumentam, ņemot vērā, ka, pirmkārt, prettiesiskums, uz ko atsaucas prasītāja, ir balstīts uz viena no Regulā Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem paredzētajiem izņēmumiem interpretāciju, ko Padome ļoti iespējams atkārtos jauna pieteikuma gadījumā, un ka, otrkārt, prasītāja kā asociācija, kuras mērķis ir veicināt pārskatāmību Eiropas Savienības ietvaros, iespējams, nākotnē iesniegs līdzīgus pieteikumus par piekļuvi šī paša veida dokumentiem.

Turklāt tā kā subjekts, kas strīdīgo informāciju izpauda prasītājai, ir nevis Padome, kas tādējādi atzītu sabiedrības interesi šādas informācijas izpaušanā, bet gan trešā persona, kas neievēroja tiesisko regulējumu, kāds piemērojams attiecībā uz sabiedrības piekļuvi Padomes dokumentiem, šīs trešās personas rīcībai nav nozīmes, lai novērtētu prasītājas interesi panākt šāda lēmuma atcelšanu.

Līdz ar to, pat ja prasītāja varēja iegūt tās informācijas saturu, kuru tai atteica izpaust Padome, tai ir interese panākt apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

(sal. ar 33.–37. punktu)

3.      Ņemot vērā Regulas Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem mērķus, un it īpaši faktu, kas minēts tās preambulas 2. apsvērumā, saskaņā ar kuru sabiedrības piekļuve iestāžu dokumentiem ir saistīta ar šo iestāžu demokrātisko raksturu, un faktu, kā tas ir noteikts tās preambulas 4. apsvērumā un 1. pantā, ka Regulas mērķis ir piešķirt sabiedrībai pēc iespējas plašākas piekļuves tiesības, izņēmumi no šīm tiesībām, kas uzskaitīti šīs regulas 4. pantā, ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri.

Tādējādi pēc iespējas plašākas sabiedrības piekļuves piešķiršana nozīmē sabiedrības tiesības prasīt pilnībā izpaust pieprasīto dokumentu saturu, un šīs tiesības var ierobežot tikai ar Regulā Nr. 1049/2001 paredzēto izņēmumu striktu piemērošanu. Ja izņēmums attiecas tikai uz vienu pieprasītā dokumenta daļu, tad pārējās dokumenta daļas ir jādara zināmas atklātībai. Šādos apstākļos pārskatāmība ļauj nodrošināt pilsoņu labāku dalību lēmuma pieņemšanas procesā, kā arī leģitīmāku, efektīvāku un pilsoņu priekšā atbildīgāku administrāciju demokrātiskā iekārtā.

Šiem apsvērumiem acīmredzami ir īpaša nozīme, kad Padome darbojas likumdevēja statusā, kā tas izriet no Regulas Nr. 1049/2001 preambulas 6. apsvēruma, saskaņā ar kuru tieši šādos gadījumos ir jānodrošina plašāka piekļuve dokumentiem. Pārskatāmība šajā kontekstā palīdz stiprināt demokrātiju, dodot pilsoņiem iespēju kontrolēt tiesību akta pamatā esošās informācijas kopumu. Pilsoņu iespēja pārzināt likumdošanas darbības pamatus ir nosacījums tam, lai tie varētu efektīvi īstenot savas demokrātiskās tiesības.

Turklāt tikai ar to vien, ka dokuments skar intereses, kuras aizsargātas ar izņēmumu, nepietiek, lai pamatotu šī izņēmuma piemērošanu. Šāda piemērošana principā var būt pamatota tikai gadījumā, ja iestāde iepriekš ir novērtējusi, vai piekļuve dokumentam varēja konkrēti un faktiski apdraudēt aizsargātas intereses. Turklāt, lai varētu atsaukties uz aizsargāto interešu apdraudējuma risku, tam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam.

(sal. ar 55.–57. un 59. punktu)