VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta paplašinātā sastāvā)
2021. gada 29. septembrī (*)
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Alumīnija un tantala elektrolītisko kondensatoru tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Cenu saskaņošana visai EEZ teritorijai – Naudas sodi – Daļējs atbrīvojums no naudas soda – 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkts – Naudas soda apmēra samazināšana – 2006. gada pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punkts – Ierobežojums 10 % apmērā no apgrozījuma – Neierobežota jurisdikcija
Lietā T‑344/18
Rubycon Corp., Ina (Japāna),
Rubycon Holdings Co. Ltd, Ina,
ko pārstāv J. Rivas Andrés un A. Federle, advokāti,
prasītājas,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv B. Ernst, L. Wildpanner un F. van Schaik, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts, pirmkārt, atcelt Komisijas Lēmumu C(2018) 1768 final (2018. gada 21. marts) par procedūru saskaņā ar [LESD] 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta AT.40136 – Kondensatori), ciktāl tas attiecas uz prasītājām un, otrkārt, samazināt tām uzlikto naudas sodu apmēru,
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. Ž. Kosteira [M. J. Costeira] (referente), tiesneši D. Gracijs [D. Gratsias], M. Kančeva [M. Kancheva], B. Berke [B. Berke] un T. Perišina [T. Perišin],
sekretāre: E. Artemiu [E. Artemiou], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2020. gada 21. oktobra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums (1)
I. Tiesvedības priekšvēsture
A. Prasītājas un attiecīgā nozare
1 Prasītājas Rubycon Corp. (turpmāk tekstā – “pirmā prasītāja”) un Rubycon Holdings Co. Ltd. (turpmāk tekstā – “otrā prasītāja”) ir Japānā reģistrētas sabiedrības. Pirmā prasītāja ražo un pārdod alumīnija elektrolītiskos kondensatorus. Kopš 2007. gada 1. februāra otrās prasītājas turējumā ir 100 % pirmās prasītājas pamatkapitāla.
2 Aplūkojamais pārkāpums attiecas uz alumīnija un tantala elektrolītiskajiem kondensatoriem. Kondensatori ir elektrotehnikas detaļas, kas elektrostatiski uzkrāj enerģiju elektriskā laukā. Elektrolītiskie kondensatori tiek izmantoti gandrīz visos elektronikas izstrādājumos, piemēram, personālajos datoros, planšetdatoros, tālruņos, gaisa kondicionētājos, ledusskapjos, veļas mazgāšanas mašīnās, autobūves ražojumos un rūpniecības iekārtās. Tātad klientu loks ir ļoti dažāds. Elektrolītiskie kondensatori, konkrētāk, alumīnija un tantala elektrolītiskie kondensatori, ir izstrādājumi, kuru cena ir svarīgs konkurences rādītājs.
B. Administratīvais process
3 2013. gada 4. oktobrī Panasonic un tās meitassabiedrības vērsās Eiropas Komisijā ar lūgumu piešķirt vietu pieteikuma iesniedzēju rindā (marķējumu) atbilstoši Komisijas Paziņojuma par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegto vienošanos] gadījumos (OV 2006, C 298, 17. lpp., turpmāk tekstā – “2006. gada paziņojums par sadarbību”) 14. un 15. punktam un informēja to par prezumētu pārkāpumu elektrolītisko kondensatoru nozarē.
4 2014. gada 28. martā Komisija, pamatojoties uz Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [LESD 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 18. pantu, pieprasīja informāciju no vairākiem uzņēmumiem, kas darbojas elektrolītisko kondensatoru nozarē, tostarp no prasītājām.
5 2014. gada 26. maijā prasītājas kopīgi iesniedza Komisijai lūgumu uz 2006. gada paziņojuma par sadarbību pamata samazināt naudas soda apmēru.
6 2015. gada 4. novembrī Komisija pieņēma paziņojumu par iebildumiem, ko tā adresēja arī prasītājām. Prasītājas uz paziņojumu par iebildumiem neatbildēja.
7 Paziņojuma par iebildumiem adresātus, tostarp prasītājas, Komisija uzklausīja mutiskajā uzklausīšanā 2016. gada 12.–14. septembrī.
C. Apstrīdētais lēmums
8 2018. gada 21. martā Komisija pieņēma lēmumu C(2018) 1768 final par procedūru saskaņā ar [LESD] 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta AT.40136 – Kondensatori) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
1. Pārkāpums
9 Apstrīdētajā lēmumā Komisija konstatēja LESD 101. panta un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) 53. panta vienotu un turpinātu pārkāpumu elektrolītisko kondensatoru nozarē, kurā bija piedalījušies deviņi uzņēmumi/koncerni, proti, Elna, Hitachi AIC, Holy Stone, Matsuo, NEC Tokin, Nichicon, Nippon Chemi‑Con, Sanyo (Sanyo un Panasonic kopīgs apzīmējums), kā arī prasītājas (turpmāk tekstā visi kopā – “aizliegtās vienošanās dalībnieki) (apstrīdētā lēmuma 1. apsvērums un 1. pants).
10 Komisija būtībā norādīja, ka aplūkojamais pārkāpums bija noticis laikposmā no 1998. gada 26. jūnija līdz 2012. gada 23. aprīlim visā EEZ teritorijā un tas bija izpaudies kā nolīgumi (vienošanās) un/vai saskaņotas darbības ar mērķi saskaņot cenu politikas attiecībā uz alumīnija un tantala elektrolītisko kondensatoru piegādi (apstrīdētā lēmuma 1. apsvērums).
11 Aizliegtā vienošanās (kartelis) tika organizēta, galvenokārt izmantojot daudzpusējas sanāksmes, kas parasti notika Japānā, proti, ik mēnesi vai reizi divos mēnešos vecāko pārdošanas darbinieku līmenī un vienreiz sešos mēnešos – augstāko vadītāju, tostarp direktoru padomes vadītāju, līmenī (apstrīdētā lēmuma 63., 68. un 738. apsvērums).
12 Vispirms – laikā no 1998. līdz 2003. gadam – daudzpusējās sanāksmes tika rīkotas ar nosaukumu “elektrolītiskā(‑o) kondensatora(‑u) loks” vai “elektrolītisko kondensatoru konference” (turpmāk tekstā – “ECC sanāksmes”). Pēc tam, laikā no 2003. līdz 2005. gadam, tās tika rīkotas ar nosaukumu “alumīnija–tantala konference”, “alumīnija vai tantala kondensatoru grupa” vai arī “ATC sanāksmes”. Visbeidzot, laikā no 2005. līdz 2012. gadam tās tika rīkotas ar nosaukumu “tirgus izpētes grupa” vai “tirgvedības grupa” (turpmāk tekstā – “MK sanāksmes”). Paralēli un papildus MK sanāksmēm laikā no 2006. līdz 2008. gadam tika rīkotas sanāksmes “izmaksu pieaugums” vai “kondensatoru stiprināšana” (turpmāk tekstā – “CUP sanāksmes”) (apstrīdētā lēmuma 69. apsvērums).
13 Bez šīm daudzpusējām sanāksmēm aizliegtās vienošanās dalībniekiem pēc vajadzības notika arī divpusēja un trīspusēja ad hoc saziņa (apstrīdētā lēmuma 63., 75. un 739. apsvērums) (turpmāk tekstā kopā – “pret konkurenci vērstā informācijas apmaiņa”).
14 Pret konkurenci vērstās informācijas apmaiņas ietvaros aizliegtās vienošanās dalībnieki būtībā apmainījās ar informāciju par cenām un turpmāk piemērojamām cenām, par turpmākām cenu atlaidēm un šo atlaižu amplitūdu, par piedāvājumu un pieprasījumu, tostarp par turpmāko piedāvājumu un pieprasījumu, un dažos gadījumos noslēdza, piemēroja un ievēroja nolīgumus (vienošanās) par cenām (apstrīdētā lēmuma 62., 715., 732. un 741. apsvērums).
15 Komisija pauda uzskatu, ka aizliegtās vienošanās dalībnieku rīcība ir uzskatāma par nolīgumu (vienošanos) un/vai saskaņotu darbību ar kopīgu mērķi, proti, izvairīties no cenu konkurences un koordinēt turpmāko rīcību saistībā ar elektrolītisko kondensatoru pārdošanu, tādējādi samazinot nenoteiktību tirgū (apstrīdētā lēmuma 726. un 731. apsvērums).
16 Komisija secināja, ka šai rīcībai bija vienots, pret konkurenci vērsts mērķis (apstrīdētā lēmuma 743. apsvērums).
2. Prasītāju atbildība
17 Komisija atzina pirmās prasītājas atbildību, jo laikā no 1998. gada 26. jūnija līdz 2012. gada 23. aprīlim tā bija tieši piedalījusies aizliegtās vienošanās darbībās (apstrīdētā lēmuma 961. apsvērums un 1. panta h) punkts).
18 Turklāt Komisija atzina otrās prasītājas kā mātessabiedrības, kuras turējumā ir viss pirmās prasītājas pamatkapitāls, atbildību par laikposmu no 2007. gada 1. februāra līdz 2012. gada 23. aprīlim (apstrīdētā lēmuma 962. un 963. apsvērums un 1. panta h) punkts).
3. Prasītājām uzliktie naudas sodi
19 Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. panta k) un l) punktu, pirmkārt, naudas sods 27 718 000 EUR apmērā ir uzlikts pirmajai prasītājai “solidāri” ar otro prasītāju un, otrkārt, naudas sods 706 000 EUR apmērā ir uzlikts pirmajai prasītājai.
4. Naudas sodu apmēra aprēķināšana
20 Lai aprēķinātu naudas sodu apmēru, Komisija izmantoja metodiku, kas izklāstīta Pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp., turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”) (apstrīdētā lēmuma 980. apsvērums).
21 Pirmām kārtām, lai noteiktu prasītājām uzliekamo naudas sodu pamatsummu, Komisija atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 13. punktam ņēma vērā pārdošanas apjoma vērtību pēdējā pilnajā gadā, kurā tās piedalījās pārkāpumā (apstrīdētā lēmuma 989. apsvērums).
22 Komisija šo pārdošanas apjoma vērtību aprēķināja, balstoties uz alumīnija un tantala elektrolītisko kondensatoru pārdošanas summām, par kurām rēķini bija izrakstīti EEZ reģistrētiem klientiem (apstrīdētā lēmuma 990. apsvērums).
23 Turklāt Komisija abiem izstrādājumu veidiem, proti, alumīnija elektrolītiskajiem kondensatoriem un tantala elektrolītiskajiem kondensatoriem, attiecīgo pārdošanas apjoma vērtību aprēķināja atsevišķi un tiem piemēroja atšķirīgus reizinātājus atkarībā no ilguma (apstrīdētā lēmuma 991. apsvērums).
24 Komisija pārdošanas apjoma vērtības procentuālo daļu, ar kuru paredzēts atspoguļot pārkāpuma smagumu, noteica 16 % apmērā. Šajā ziņā tā pauda uzskatu, ka horizontālā “vienošanās” par cenu saskaņošanu savas būtības dēļ ir viens no smagākajiem LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumiem un ka šī aizliegtā vienošanās attiecās uz visu EEZ teritoriju (apstrīdētā lēmuma 1001.–1003. apsvērums).
25 Komisija, pamatojoties uz 2006. gada pamatnostādņu 25. punktu, piemēroja papildu summu 16 % apmērā, lai nodrošinātu uzliktā naudas soda pietiekamu preventīvo iedarbību (apstrīdētā lēmuma 1009. apsvērums).
26 Turklāt attiecībā uz reizinātāju, kas atkarīgs no pārkāpuma ilguma, Komisija, pamatojoties uz 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešo daļu pirmajai prasītājai piešķīra daļēju atbrīvojumu no naudas soda par pārkāpuma ilgumu, kas atbilst pārkāpuma laikposmam no 1998. gada 26. jūnija līdz 2003. gada 28. augustam, ar tādu pamatojumu, ka tā bija iesniegusi izšķirošus pierādījumus, no kuriem bija iespējams konstatēt papildu faktus, kas apstiprina pārkāpuma ilgumu šajā laikposmā (skat. apstrīdētā lēmuma 1087. apsvērumu).
27 Tādējādi Komisija attiecībā uz pirmo prasītāju noteica reizinātāju 8,65, kas atbilst laikposmam no 2003. gada 29. augusta līdz 2012. gada 23. aprīlim, neņemot vērā laikposmu no 1998. gada 26. jūnija līdz 2003. gada 28. augustam (skat. šā sprieduma 26. punktu). Attiecībā uz otro prasītāju Komisija noteica reizinātāju 5,22, kas atbilst laikposmam no 2007. gada 1. februāra līdz 2012. gada 23. aprīlim (apstrīdētā lēmuma 1007. apsvēruma 1. tabula un 1658. zemsvītras piezīme).
28 Līdz ar to Komisija pirmajai prasītājai uzliekamā naudas soda pamatsummu noteica 61 434 000 EUR apmērā, bet otrajai prasītājai – naudas soda pamatsummu 39 598 000 EUR apmērā (apstrīdētā lēmuma 1010. apsvērums).
29 Otrām kārtām, attiecībā uz naudas sodu pamatsummu korekcijām Komisija vispirms atteicās piemērot prasītājām naudas soda papildu samazinājumu uz 2006. gada pamatnostādņu 37. punkta pamata (apstrīdētā lēmuma 1052. un 1053. apsvērums).
30 Turklāt Komisija attiecībā uz prasītājām nekonstatēja nevienu atbildību pastiprinošu apstākli un nevienu atbildību mīkstinošu apstākli (apstrīdētā lēmuma 1054. punkts).
31 Pēc tam Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, piemēroja ierobežojumu 10 % apmērā no apgrozījuma kopsummas iepriekšējā finanšu gadā (apstrīdētā lēmuma 1057. un 1058. apsvērums).
32 Visbeidzot, pēc minētā ierobežojuma 10 % apmērā piemērošanas Komisija, pamatojoties uz 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta pirmās daļas otro ievilkumu, piemēroja prasītājām ikviena naudas soda, kas citādi tām būtu uzlikts, samazinājumu 30 % apmērā, jo tā uzskatīja, ka tās bija otrais uzņēmums, kas iesniedza pierādījumus ar ievērojamu pievienoto vērtību (apstrīdētā lēmuma 1082. un 1083. apsvērums).
33 Turklāt Komisija atteicās piešķirt prasītājām 26. punkta trešajā daļā minēto daļējo atbrīvojumu no naudas soda par pārkāpuma smagumu – ar tādu pamatojumu, ka no to iesniegtajiem pierādījumiem tai nebija iespējams konstatēt papildu faktus, kas pastiprina pārkāpuma smagumu (apstrīdētā lēmuma 1093.–1096. apsvērums).
34 Līdz ar to Komisija noteica prasītājām uzliekamo naudas sodu pamatsummu 28 424 000 EUR apmērā (apstrīdētā lēmuma 1139. apsvērums).
[..]
II. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
36 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 4. jūnijā, prasītājas cēla šo prasību.
37 2018. gada 27. septembrī Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts Komisijas iebildumu raksts.
38 Replika un atbilde uz repliku Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegtas attiecīgi 2018. gada 21. novembrī un 2019. gada 29. janvārī.
39 Pēc Vispārējās tiesas otrās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa, pamatojoties uz tās Reglamenta 28. pantu, nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.
40 Pēc izmaiņām Vispārējās tiesas palātu sastāvā tiesnese referente tika norīkota darbam devītajā palātā paplašinātā sastāvā, kurai līdz ar to atbilstoši Reglamenta 27. panta 5. punktam tika iedalīta šī lieta.
41 Pēc tiesneses referentes priekšlikuma Vispārējā tiesa (devītā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu un Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros rakstveidā uzdeva lietas dalībniekiem jautājumus un aicināja tos savas atbildes sniegt tiesas sēdē.
42 2020. gada 21. oktobra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi, un lietas dalībnieki atbildēja uz Vispārējās tiesas rakstveida un mutvārdu jautājumiem.
43 Pēc tiesneša B. Berkes [B. Berke] nāves 2021. gada 1. augustā trīs tiesneši, kuri ir parakstījuši šo spriedumu, turpināja dalību apspriedēs atbilstoši Reglamenta 22. pantam un 24. panta 1. punktam.
44 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz tām, konkrētāk, atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta h) punktu, 2. panta k) un l) punktu un 4. pantu;
– samazināt tām uzlikto naudas sodu apmēru;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
45 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
III. Juridiskais pamatojums
[..]
B. Par lietas būtību
53 Prasītājas izvirza divus pamatus, lai pamatotu gan savus prasījumus par tām uzlikto naudas sodu atcelšanu, gan prasījumus par tām uzlikto naudas sodu apmēra samazināšanu. Pirmais pamats attiecas uz Komisijas atteikumu piešķirt prasītājām daļēju atbrīvojumu no naudas soda to iesniegto pierādījumu dēļ, kuri attiecas uz papildu faktiem, kas pastiprina pārkāpuma smagumu. Otrais pamats attiecas uz Komisijas atteikumu atkāpties no 2006. gada pamatnostādnēs paredzētās vispārējās metodes un piešķirt naudas soda apmēra samazinājumu uz šo pamatnostādņu 37. punkta pamata.
1. Par prasījumiem atcelt apstrīdēto lēmumu
[..]
a) Par pirmo pamatu attiecībā uz Komisijas atteikumu piešķirt prasītājām daļēju atbrīvojumu no naudas soda to iesniegto pierādījumu dēļ, kuri attiecas uz papildu faktiem, kas pastiprina pārkāpuma smagumu
59 Ar pirmo pamatu prasītājas būtībā apgalvo, ka Komisija ir kļūdījusies, atteikdamās tām piešķirt 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešajā daļā paredzēto daļējo atbrīvojumu no naudas soda, jo to iesniegtie pierādījumi par ECC un CUP sanāksmēm esot devuši Komisijai iespēju palielināt pārkāpuma smaguma pakāpi.
[..]
2) Par pirmā pamata otro daļu, ar ko tiek apgalvota tiesību kļūda 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešās daļas piemērošanā
[..]
i) Par pirmo iebildumu, ar ko tiek apgalvota tiesību kļūda, jo Komisija ir atzinusi prasītāju atbildību par to dalību ECC sanāksmēs un CUP sanāksmēs
78 Prasītājas apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini izmantojusi to iesniegtos pierādījumus attiecībā uz CUP sanāksmēm un ECC sanāksmēm, lai tās sauktu pie atbildības par visiem pārkāpuma elementiem, tostarp šīm sanāksmēm. Proti, prasītājas esot bijušas pirmās, kas iesniegušas pierādījumus par CUP sanāksmēm, par kurām Komisijai līdz tam nebija zināms. Turklāt prasītājas esot vienīgās, kas iesniegušas pierādījumus par ECC sanāksmēm.
79 Komisija šiem argumentiem nepiekrīt.
80 Izskatāmajā lietā ir konstatējams, ka, pirmkārt, Komisija ir atzinusi pirmās prasītājas atbildību par tās tiešo dalību aizliegtās vienošanās darbībās laikposmā no 1998. gada 26. jūnija līdz 2012. gada 23. aprīlim un otrās prasītājas kā pirmās prasītājas mātessabiedrības atbildību par laikposmu no 2007. gada 1. februāra līdz 2012. gada 23. aprīlim (skat. šā sprieduma 17. un 18. punktu).
81 Otrkārt, Komisija norādīja, ka prasītājas bija vienīgās, kas iesniedza pierādījumus par pret konkurenci vērsto informācijas apmaiņu, kas notika laikā no 1998. līdz 2004. gadam, izņemot vienu informācijas apmaiņas gadījumu 2003. gadā, un ka šie pierādījumi tai deva iespēju palielināt pārkāpuma ilgumu uz laikposmu no 1998. gada 26. jūnija līdz 2003. gada 28. augustam (apstrīdētā lēmuma 1080. apsvērums un 1708. un 1709. zemsvītras piezīme).
82 Turklāt Komisija norādīja, ka prasītājas pirmās iesniedza pierādījumus par CUP sanāksmēm (apstrīdētā lēmuma 1080. un 1096. apsvērums un 1710. zemsvītras piezīme) un ka šie pierādījumi tai deva iespēju atklāt šīs aizliegtās vienošanās citu funkcionālo aspektu, proti, to, ka laikposmā no 2006. līdz 2008. gadam tika rīkotas CUP sanāksmes, kā arī to veidu un saturu (apstrīdētā lēmuma 1080. apsvērums un 1710. zemsvītras piezīme).
83 Ņemot vērā šos apsvērumus, Komisija, pirmkārt, pamatojoties uz 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešo daļu, pirmajai prasītājai piešķīra daļēju atbrīvojumu no naudas soda par pārkāpuma laikposmu no 1998. gada 26. jūnija līdz 2003. gada 28. augustam. Lai gan Komisija ir atzinusi pirmās prasītājas atbildību par tās tiešo dalību aizliegtās vienošanās darbībās laikposmā no 1998. gada 26. jūnija līdz 2012. gada 23. aprīlim, tomēr tā, nosakot no dalības pārkāpumā ilguma atkarīgo reizinātāju, nav ņēmusi vērā laikposmu no 1998. gada 26. jūnija līdz 2003. gada 28. augustam (skat. šā sprieduma 17. un 26. punktu).
84 Tādējādi Komisija pauda uzskatu, ka laikposms, kurš atbilst šim daļējam atbrīvojumam no naudas soda un kas piešķirts atkarībā no pārkāpuma ilguma, ietver laikposmu, kurā notika visas ECC sanāksmes, izņemot 2003. gada 7. novembra sanāksmi (skat. apstrīdētā lēmuma 78. un 80. apsvērumu un 128. zemsvītras piezīmi, kā arī šā sprieduma 12. un 26. punktu).
85 Otrkārt, Komisija pauda uzskatu, ka no prasītāju iesniegtajiem pierādījumiem attiecībā uz ECC sanāksmēm un CUP sanāksmēm tai nebija iespējams konstatēt papildu faktus, kas pastiprina pārkāpuma smagumu. Līdz ar to Komisija atteicās piešķirt prasītājām 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešajā daļā paredzēto daļējo atbrīvojumu no naudas soda par pārkāpuma smagumu (skat. šā sprieduma 33. punktu).
86 Turklāt Komisija, ņemot vērā visus prasītāju iesniegtos pierādījumus, uzskatīja, ka tās ir uzskatāmas par otro uzņēmumu, kas sniedzis ievērojamu pievienoto vērtību (apstrīdētā lēmuma 1082. un 1083. apsvērums). Līdz ar to Komisija, pamatojoties uz 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta pirmās daļas otro ievilkumu, piešķīra prasītājām samazinājumu 30 % apmērā no naudas soda, kas tām citādi būtu uzlikts (skat. šā sprieduma 32. punktu).
87 Šajā kontekstā ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, Komisija nav pieļāvusi kļūdu, atzīdama to atbildību par šā sprieduma 80. punktā aprakstīto pārkāpumu.
88 Proti, 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešajā daļā paredzētais daļējais atbrīvojums no naudas soda attiecas tikai uz naudas soda apmēru. Tādējādi, kā jau atgādināts šā sprieduma 75. punktā, ja ir izpildīti nosacījumi, ar kuriem var tikt piemērots minētais daļējais atbrīvojums, vienīgās no tā izrietošās sekas ir tādas, ka Komisija, nosakot pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu iesniedzēja pārkāpuma smagumu vai ilgumu, nevar balstīties uz aplūkojamajiem pierādījumiem. Citiem vārdiem sakot, šādā gadījumā Komisija, nosakot naudas soda apmēru, šos faktus neņem vērā.
89 Līdz ar to 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešajā daļā paredzētais daļējais atbrīvojums no naudas soda nekādi neietekmē atbildības par pārkāpumu apjomu, kas konstatēts uzņēmumam, kurš ir šāda atbrīvojuma saņēmējs.
[..]
91 Tādējādi pirmā pamata otrās daļas pirmais iebildums, ar ko tiek apgalvots, ka ir pieļauta tiesību kļūda – jo Komisija ir atzinusi prasītāju atbildību par to dalību ECC sanāksmēs un CUP sanāksmēs – ir jānoraida.
ii) Par otro iebildumu, ar ko tiek apgalvots, ka ir pieļauta tiesību kļūda – jo Komisijai ir secinājusi, ka prasītāju iesniegtie pierādījumi neietekmē pārkāpuma smagumu
92 Prasītājas iebilst pret Komisijas secinājumu apstrīdētā lēmuma 1094. un 1096. apsvērumā, proti, ka to iesniegtie pierādījumi attiecībā uz ECC sanāksmēm un CUP sanāksmēm neietekmē pārkāpuma smagumu. Prasītājas uzskata, ka šie pierādījumi deva iespēju pierādīt, ka pārkāpums ietvēra arī vienošanās (nolīgumus) cenu jomā, tātad ne tikai apspriedes attiecībā uz informāciju par cenām, piedāvājumu un pieprasījumu. Turklāt šie pierādījumi liecinot, ka pastāvēja brīdināšanas mehānisms un uzraudzības mehānisms, kuri bija paredzēti tam, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi ievēro vienošanās (nolīgumus) cenu jomā. Līdz ar to šie pierādījumi esot bijuši izšķiroši tam, lai palielinātu pārkāpuma smaguma pakāpi. Savas nostājas pamatošanai prasītājas atsaucas uz 2016. gada 21. janvāra spriedumu lietā Galp Energía España u.c./Komisija (C‑603/13 P, EU:C:2016:38) un 2007. gada 26. aprīļa spriedumu lietā Bolloré u.c./Komisija (T‑109/02, T‑118/02, T‑122/02, T‑125/02, T‑126/02, T‑128/02, T‑129/02, T‑132/02 un T‑136/02, EU:T:2007:115).
93 Komisija šiem argumentiem nepiekrīt.
94 Kā jau atgādināts šā sprieduma 73. un 74. punktā, lai varētu saņemt 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešajā daļā paredzēto daļējo atbrīvojumu no naudas soda, ir jābūt izpildītiem vairākiem nosacījumiem, proti, attiecīgajam uzņēmumam ir jābūt pirmajam, kas sniedzis izšķirošus pierādījumus minētā paziņojuma 25. punkta izpratnē, ar šiem pierādījumiem ir jābūt iespējamam konstatēt faktus papildus tiem, kurus Komisija var pierādīt, un šie papildu fakti pastiprina pārkāpuma smagumu vai pagarina tā ilgumu.
95 No tā izriet, ka, lai varētu piemērot 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešo daļu, nepietiek ar to, ka pierādījumi ir izšķiroši šā paziņojuma 25. punkta izpratnē, bet vēl ir nepieciešams, ka no tiem Komisijai ir iespējams konstatēt papildu faktus, kas pastiprina pārkāpuma smagumu vai pagarina tā ilgumu (spriedums, 2016. gada 29. februāris, Deutsche Bahn u.c./Komisija, T‑267/12, nav publicēts, EU:T:2016:110, 405. punkts).
96 Izskatāmajā lietā Komisija norādīja, ka vienīgi pirmā prasītāja ir iesniegusi pierādījumus par ECC sanāksmēm un ka prasītājas bija pirmās, kas iesniedza pierādījumus par CUP sanāksmēm. Komisija pauda uzskatu, ka pirmās prasītājas iesniegtie pierādījumi par ECC sanāksmēm tai deva iespēju pagarināt pārkāpuma ilgumu un tādēļ tā pirmajai prasītājai piešķīra daļēju atbrīvojumu no naudas soda par laikposmu no 1998. gada 26. jūnija līdz 2003. gada 28. augustam (skat. šā sprieduma 80.–84. punktu).
97 Tomēr Komisija uzskatīja, ka no minētajiem pierādījumiem, it īpaši tiem, kas attiecas uz CUP sanāksmēm, tai nebija iespējams konstatēt papildu faktus, kas pastiprinātu pārkāpuma smagumu (apstrīdētā lēmuma 1094. un 1096. apsvērums). Līdz ar to tā atteicās piešķirt prasītājām daļēju atbrīvojumu no naudas soda saistībā ar pārkāpuma smagumu (skat. šā sprieduma 85. punktu).
98 Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma izriet: Komisija uzskatīja, ka visā aizliegtās vienošanās darbības laikā lietas dalībnieki bija apmainījušies ar informāciju par cenām, piedāvājumu un pieprasījumu un ka dažās ECC un CUP sanāksmēs uzņēmumi noteikti bija noslēguši vienošanās (nolīgumus) par cenām. Tomēr Komisija uzskata, ka gan saskaņotās darbības, gan vienošanās (nolīgumi) par cenām kā slepenas rīcības izpausme šajā lietā, ietilpst vienā un tajā pašā LESD 101. panta 1. punkta smagajā pārkāpumā. Tātad tam, ka lietas dalībnieki ir piedalījušies ne tikai saskaņotajās darbībās, bet arī vienošanās (nolīgumos), nebija nekādas ietekmes uz pārkāpuma smagumu. Turklāt Komisija uzskata, ka ECC sanāksmes un CUP sanāksmes pēc būtības neatšķiras no citām šā sprieduma 12. punktā minētajām daudzpusējām sanāksmēm, kuras ietilpa tajā pašā vienotajā un turpinātajā pārkāpumā, par kuru ir pieņemts apstrīdētais lēmums (skat. apstrīdētā lēmuma 72., 1094. un 1096. apsvērumu).
99 Konkrētāk, attiecībā uz CUP sanāksmēm Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā laikposmu, kurā notika šīs sanāksmes, to būtību un faktu, ka tās notika paralēli MK sanāksmēm, apstāklis, ka prasītājas atklāja CUP sanāksmju esamību, nepalielināja nedz pārkāpumu ilguma, nedz tā smagumu (skat. apstrīdētā lēmuma 1096. apsvērumu).
100 Tāpat attiecībā uz CUP sanāksmēs nodrošināto uzraudzību Komisija pauda uzskatu, ka šī uzraudzība nebija aizliegtās vienošanās īpatnība, kas varētu ietekmēt pārkāpuma smagumu, it īpaši ņemot vērā to, ka uzņēmumi savu rīcību savstarpēji uzraudzīja vispārēji, arī ārpus CUP sanāksmēm (skat. apstrīdētā lēmuma 716. apsvērumu).
101 No tā izriet: Komisija secināja, ka izskatāmajā lietā nedz ECC sanāksmes, nedz CUP sanāksmes neatšķīrās no pārējām slepenās rīcības izpausmēm, kuras visas bija saskaņotas darbības un/vai vienošanās (nolīgumi) par cenām un ietilpa vienā un tajā pašā LESD 101. panta 1. punkta smagā pārkāpumā. Konkrētāk, attiecībā uz CUP sanāksmēm Komisija secināja, ka pat bez šīm sanāksmēm pārkāpums būtu bijis tikpat ilgs un tikpat smags konkurences tiesību normu pārkāpums.
102 Ar prasītāju argumentiem šos secinājumus atspēkot nevar.
103 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka nolīguma jēdziens LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, kā tas ir interpretēts judikatūrā, ir balstīts uz to, ka pastāv gribas saskaņošana starp vismaz diviem dalībniekiem un tās izpausmes forma nav būtiska, ja vien tā ir šo dalībnieku gribas ticama izpausme (skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, FSL u.c./Komisija, T‑655/11, EU:T:2015:383, 413. punkts un tajā minētā judikatūra).
104 Turklāt saskaņotas darbības jēdziens šīs tiesību normas izpratnē ir koordinācijas uzņēmumu starpā veids, kas, nesasniedzot stadiju, kad tiek noslēgts nolīgums vārda tiešā nozīmē, ar risku saistīto konkurenci apzināti aizstāj ar savstarpēju praktisku sadarbību (skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūnijs, FSL u.c./Komisija, T‑655/11, EU:T:2015:383, 414. punkts un tajā minētā judikatūra).
105 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdzieni “nolīgums” un “saskaņota darbība” LESD 101. panta 1. punkta izpratnē aptver kolūzijas formas, kurām ir viena un tā pati būtība un kuras atšķiras tikai pēc to intensitātes un izpausmes veidiem (skat. spriedumu, 2013. gada 5. decembris, Solvay Solexis/Komisija, C‑449/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:802, 52. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 1999. gada 8. jūlijs, Komisija/Anic Partecipazioni, C‑49/92 P, EU:C:1999:356, 132. punkts).
106 Līdz ar to, lai gan nolīguma (vienošanās) un saskaņotu darbību jēdzieni ietver daļēji atšķirīgas sastāvdaļas, tie nav savstarpēji nesaderīgi. Tātad Komisijai nav pienākuma ikvienu konstatēto rīcību kvalificēt kā nolīgumu (vienošanos) vai saskaņotu darbību, bet atsevišķus šādas rīcības veidus tā gluži pamatoti var kvalificēt kā “nolīgumu” vai “saskaņotas darbības” (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1999. gada 8. jūlijs, Komisija/Anic Partecipazioni, C‑49/92 P, EU:C:1999:356, 132. punkts, un 2015. gada 16. jūnijs, FSL u.c./Komisija, T‑655/11, EU:T:2015:383, 453. punkts).
107 Tātad pārkāpuma divejāda kvalificēšana par nolīgumu “un/vai” saskaņotām darbībām ir jāsaprot tādējādi, ka tā attiecas uz tādu faktisko apstākļu kopumu, no kuriem daži ir kvalificēti par nolīgumu (vienošanos), bet citi par saskaņotām darbībām LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, kurā nav paredzēta konkrēta šā saliktā pārkāpuma veida kvalifikācija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 17. maijs, MRI/Komisija, T‑154/09, EU:T:2013:260, 165. punkts un tajā minētā judikatūra).
108 Tā tas ir šajā gadījumā. Proti, apstrīdētajā lēmumā Komisija ir konstatējusi, ka pastāv vienots un turpināts LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums, kuru veido vienošanās (nolīgumi) un/vai saskaņotas darbības ar nolūku saskaņot cenu politikas alumīnija un tantala elektrolītisko kondensatoru nozarē (skat. šā sprieduma 9. un 10. punktu).
109 Konkrētāk, no apstrīdētā lēmuma 704.–743. apsvēruma izriet, ka Komisija uzskatīja, ka, tā kā aplūkojamais pārkāpums ir salikts un ilgstošs, tai nav pienākuma kvalificēt rīcību kā vienošanos (nolīgumu) vai saskaņotas darbības. Šajā ziņā Komisija vispirms norādīja, ka visai pret konkurenci vērstajai informācijas apmaiņai, kas minēta šā sprieduma 12. un 13. punktā, bija viens un tas pats pret konkurenci vērstais mērķis, proti, cenu politiku saskaņošana. Turpinot Komisija precizēja, ka uzņēmumu rīcība ietvēra gan informācijas apmaiņu par cenām, informācijas apmaiņu par piedāvājumu un pieprasījumu un noslēgtas vienošanās (nolīgumus) par cenām apvienojumā ar uzraudzības mehānismu, ar kuru bija paredzēts nodrošināt to piemērošanu. Turklāt Komisija pauda uzskatu, ka šis uzraudzības mehānisms nav aizliegtās vienošanās īpatnība, jo neatkarīgi no šāda mehānisma esamības uzņēmumi savu rīcību uzraudzīja vispārēji un savstarpēji. Visbeidzot, Komisija uzskatīja, ka šīs rīcības izpausmes bija vienošanās (nolīgumi) un/vai saskaņotas darbības un atbilda vispārējam plānam sasniegt vienotu, pret konkurenci vērstu mērķi.
110 Apstrīdētajā lēmumā Komisija ECC sanāksmes un CUP sanāksmes gan min kā piemērus daudzpusējām sanāksmēm, kurās uzņēmumi noslēdza vienošanās (nolīgumus) par cenām, kas tika apvienoti ar uzraudzības mehānismu, ar ko bija paredzēts nodrošināt to piemērošanu (skat. apstrīdētā lēmuma 715. apsvēruma c) punktu).
111 Tomēr Komisija uzskatīja, ka visām šā sprieduma 12. punktā aprakstītajām daudzpusējām sanāksmēm ir kopējas iezīmes un ka šajās daudzpusējās sanāksmēs notikušo apspriežu nolūks visā pārkāpuma laikposmā bija viens un tas pats vai lielā mērā līdzīgs (apstrīdētā lēmuma 70.–72. un 741. apsvērums). Turklāt tā pauda uzskatu, ka uzraudzības mehānisms nav aizliegtās vienošanās īpatnība, jo uzņēmumi arī ārpus šā mehānisma īstenoja vispārēju un savstarpēju uzraudzību (apstrīdētā lēmuma 716. apsvērums).
112 Tādēļ, ņemot vērā šā sprieduma 105.–107. punktā atgādināto judikatūru, ir jānorāda, ka šā saliktā pārkāpuma gadījumā, kurā bija iesaistīti vairāki uzņēmumi ar kopēju mērķi saskaņot cenu politikas vairāku gadu garumā, Komisijai nebija pienākuma precīzi kvalificēt katru pārkāpjošo rīcību kā vienošanos (nolīgumu) vai saskaņotās darbības. Katrā ziņā abi šie pārkāpuma veidi ir minēti LESD 101. pantā.
113 No tā izriet, ka šajā lietā nevar konstatēt atšķirību starp “nolīgumu” apgalvoti augstāku smaguma pakāpi un “saskaņoto darbību” zemāku smaguma pakāpi. Proti, tādā kontekstā kā šajā lietā, kur pārkāpjošā rīcība tika kvalificēta, nenošķirot vienošanās (nolīgumus) “un/vai” saskaņotas darbības, jo katrs no tiem apliecina salikta, vienota un turpināta LESD 101. panta pārkāpuma esamību, precīza šīs rīcības kvalificēšana par vienošanos (nolīgumu) vai saskaņotām darbībām nevar pierādīt atšķirības starp šo rīcības veidu smaguma pakāpēm.
114 Gluži pretēji, precīza katras pārkāpjošās rīcības kvalificēšana par aizliegtu vienošanos nolīguma (vienošanās) vai saskaņotu darbību formā nevarētu ietekmēt pārkāpuma smagumu, jo abas šīs pārkāpuma formas ir minētas LESD 101. panta 1. punktā, un tajā nav paredzēta konkrēta kvalificēšana tādam saliktam pārkāpuma veidam kā šajā lietā aplūkotajam.
115 Turklāt ir jānorāda, ka 2016. gada 21. janvāra spriedums lietā Galp Energía España u.c./Komisija (C‑603/13 P, EU:C:2016:38) un 2007. gada 26. aprīļa spriedums lietā Bolloré u.c./Komisija (T‑109/02, T‑118/02, T‑122/02, T‑125/02, T‑126/02, T‑128/02, T‑129/02, T‑132/02 un T‑136/02, EU:T:2007:115), uz kuriem atsaucas prasītājas, nekādi neatbalsta to nostāju. Atšķirībā no izskatāmās lietas, lietas, kurās pasludināti šie divi spriedumi, attiecās uz ierobežotāku piedalīšanos vai pat nepiedalīšanos dažos aizliegtās vienošanās pasākumos, piemēram, kompensācijas mehānismos vai uzraudzības mehānismos (skat. spriedumus, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 28., 29., 78., 86. un 93. punkts, un 2007. gada 26. aprīlis, Bolloré u.c./Komisija, T‑109/02, T‑118/02, T‑122/02, T‑125/02, T‑126/02, T‑128/02, T‑129/02, T‑132/02 un T‑136/02, EU:T:2007:115, 418., 439., 563. un 566. punkts). Tāpat izskatāmajā lietā – atšķirībā no minētajām lietām – neviena uzraudzības sistēma vai cits patstāvīgs mehānisms nav identificēts kā atsevišķa sastāvdaļa pārkāpumā, par kuru pieņemts apstrīdētais lēmums.
116 Izskatāmajā lietā no apstrīdētā lēmuma izriet, ka, pirmkārt, Komisija pārdošanas apjoma vērtības daļu, kas jāņem vērā pārkāpuma smaguma dēļ, noteica 16 % apmērā. Šajā ziņā Komisija ņēma vērā pārkāpuma veidu, proti, to, ka tas izpaudās kā horizontāla “vienošanās” par cenu saskaņošanu, kas ir viens no smagākajiem LESD 101. panta pārkāpumiem. Turklāt tā ņēma vērā pārkāpuma ģeogrāfisko mērogu, norādot, ka pārkāpums attiecās uz visu EEZ teritoriju (skat. šā sprieduma 24. punktu).
117 Otrkārt, Komisija uzskatīja, ka CUP sanāksmēs apspriestais uzraudzības mehānisms nebija aizliegtās vienošanās īpatnība, jo uzņēmumi īstenoja vispārēju un savstarpēju uzraudzību arī ārpus šā mehānisma (skat. šā sprieduma 111. punktu).
118 Tādējādi atšķirībā no lietām, kurās pasludināti šā sprieduma 115. punktā minētie spriedumi, šajā lietā aplūkojamajam pārkāpumam nav citu patstāvīgu sastāvdaļu – šo pārkāpumu veidojošo cenu politiku saskaņošanas nolūkā īstenoto vienošanos (nolīgumu) un/vai saskaņotu darbību kopuma vidū. Konkrētāk, CUP sanāksmes bija daļa no vienošanos (nolīgumu) un/vai saskaņoto darbību kopuma, un tām nebija nekādu īpašu iezīmju, kas varētu īpaši ietekmēt pārkāpuma smagumu (skat. šā sprieduma 98. un 99. punktu).
119 Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, ir jānorāda, ka Komisija nav kļūdījusies, uzskatīdama, ka prasītājas nav iesniegušas pierādījumus, no kuriem būtu iespējams konstatēt papildu faktus, kas pastiprinātu pārkāpuma smagumu.
120 Tādēļ pirmā pamata otrās daļas otrais iebildums ir jānoraida.
[..]
3) Par pirmā pamata trešo daļu, ar ko tiek apgalvota vienlīdzīgas attieksmes principa neievērošana
131 Ar pirmā pamata trešo daļu prasītājas apgalvo, ka Komisijai tām bija jāpiešķir naudas soda pamatsummas samazinājums par vismaz 3 %, kas būtu līdzvērtīgs samazinājumam, ko tā piešķīra uzņēmumiem, kuru dalība dažās sanāksmju grupās netika pierādīta, proti, Sanyo, NEC Tokin (NEC Corp. un Tokin Corp.), Matsuo un Nichicon. Komisija, tā nerīkodamās, pret aizliegtās vienošanās dalībniekiem, kuri bija slēpuši pārkāpuma faktus saistībā ar dažām sanāksmju grupām, esot izturējusies labvēlīgāk nekā pret prasītājām, kuras izpauda ziņas par vienas šādas sanāksmju grupas pastāvēšanu.
132 Komisija šiem argumentiem nepiekrīt.
[..]
134 Izskatāmajā lietā ir jānorāda, ka prasītāju arguments ir balstīts uz kļūdainu salīdzinājumu starp 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešajā daļā paredzēto daļēja atbrīvojuma no naudas soda jēdzienu un 2006. gada pamatnostādņu 29. punktā uzskaitītajiem atbildību mīkstinošajiem apstākļiem, kuri Komisijai ir jāņem vērā.
135 Proti, pirmām kārtām, faktu ziņā prasītāju situācija nav salīdzināma ar pārējo to minēto aizliegtās vienošanās dalībnieku situāciju.
136 Pirmkārt, attiecībā uz dalību CUP sanāksmēs, kā arī MK sanāksmēs ir konstatējams, ka Komisija atzina, ka pirmā prasītāja tajās ir piedalījusies (skat. apstrīdētā lēmuma 88. un 95. apsvērumu), un to prasītājas, starp citu, nenoliedz.
137 Savukārt Komisija uzskatīja, ka Sanyo, NEC Tokin un Matsuo dalība CUP sanāksmēs nav pierādīta un nekas neliecina, ka tās par tām būtu zinājušas (apstrīdētā lēmuma 754., 759. un 764. apsvērums). Tāpat Komisija norādīja, ka nav pierādīta Nichicon dalība MK sanāksmēs un ka nekas neliecina, ka tā par tām būtu zinājusi (apstrīdētā lēmuma 761. apsvērums).
138 Otrkārt, attiecībā uz sadarbību ar Komisijas izmeklētājiem ir konstatējams, ka prasītājas iesniedza pierādījumus, kas Komisijai ir devuši iespēju pierādīt CUP sanāksmju pastāvēšanu un konstatēt to veidu un saturu (skat. šā sprieduma 82. punktu), kas nenotika Sanyo, NEC Tokin, Matsuo un Nichicon gadījumā.
139 Tātad prasītāju faktiskā situācija būtiski atšķiras no Sanyo, NEC Tokin, Matsuo un Nichicon situācijas.
140 Otrām kārtām, juridiskā ziņā šīs divas situācijas nav salīdzināmas. Pirmkārt, Komisijai bija jāvērtē, vai atbildību mīkstinošu apstākļu – 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta izpratnē – kontekstā ir jāņem vērā tas, ka Sanyo, NEC Tokin, Matsuo un Nichicon nepiedalījās dažās pret konkurenci vērstās informācijas apmaiņās. Otrkārt, saistībā ar 2006. gada paziņojumu par sadarbību šai iestādei bija jāvērtē, vai līdz ar prasītāju sadarbību ar tās izmeklētājiem bija jāpiešķir tām daļējs atbrīvojums no naudas soda.
141 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka attiecībā uz pārkāpumiem, kas ietilpst 2006. gada paziņojuma par sadarbību piemērošanas jomā, ieinteresētā persona principā nevar pārmest Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā – kā atbildību mīkstinošu apstākli – tās sadarbošanās pakāpi ārpus minētā paziņojuma tiesiskā regulējuma ietvariem (skat. spriedumu, 2016. gada 29. februāris, EGL u.c./Komisija, T‑251/12, nav publicēts, EU:T:2016:114, 190. punkts un tajā minētā judikatūra).
142 Līdz ar to prasītāju sadarbību nevar izmantot ārpus 2006. gada paziņojuma par sadarbību piemērošanas jomas, konkrētāk, kā atbildību mīkstinošu apstākli atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 29. punktam. Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar šā punkta ceturto ievilkumu par atbildību mīkstinošu apstākli, kura dēļ iespējams samazināt naudas soda apmēru, ir uzskatāms tas, ka attiecīgais uzņēmums ir nopietni sadarbojies ar Komisiju, šai sadarbībai pārsniedzot paziņojumā par iecietību noteiktās robežas un tā juridisko pienākumu to darīt.
143 Turklāt pretēji tam, kas, šķiet, izriet no prasītāju argumentācijas, nosacījumi, ar kuriem var attaisnot atbildību mīkstinošu apstākļu piemērošanu, nekādā ziņā nav salīdzināmi ar nosacījumiem, kas jāizpilda, lai varētu piemērot daļēju atbrīvojumu no naudas soda, citastarp saistībā ar aplūkojamo faktu smaguma pakāpes novērtējumu.
144 No judikatūras izriet, ka Komisija uzņēmuma dalības pārkāpumā relatīvo smagumu un konkrētos lietas apstākļus var ņemt vērā, vai nu novērtējot pārkāpuma smagumu Regulas Nr. 1/2003 23. panta izpratnē, vai arī pielāgojot pamatsummu atkarībā no atbildību mīkstinošiem un pastiprinošiem apstākļiem (spriedums, 2013. gada 11. jūlijs, Team Relocations u.c./Komisija, C‑444/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:464, 104. un 105. punkts; skat. arī spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Laufen Austria/Komisija, C‑637/13 P, EU:C:2017:51, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).
145 Turpretī no 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešās daļas izriet, ka daļēju atbrīvojumu no naudas soda citastarp piešķir tad, ja pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu iesniedzējs sniedz Komisijai pierādījumus, ko tā izmanto, lai konstatētu papildu faktus, kas pastiprina pārkāpuma smagumu, proti, visa pārkāpuma smaguma pakāpi.
146 Šajā lietā, no vienas puses, piešķirot Sanyo, NEC Tokin, Matsuo un Nichicon samazinājumu par 3 %, tika ņemta vērā to dalības pārkāpumā relatīvais smagums, proti, to nepiedalīšanās dažās sanāksmju grupās.
147 No otras puses, atteikums piešķirt prasītājām daļēju atbrīvojumu no naudas soda par pārkāpuma smagumu ir balstīts uz apstākli, ka pierādījumi, it īpaši par CUP sanāksmēm, nedeva Komisijai iespēju palielināt visa pārkāpuma smaguma pakāpi (skat. šā sprieduma 33. un 97. punktu).
148 No tā izriet, ka šajā lietā mazāk labvēlīga attieksme pret prasītājām nav pierādīta, jo to situācija nav salīdzināma ar iepriekš minēto uzņēmumu situāciju nedz faktu ziņā, nedz juridiskā ziņā.
149 Tādēļ pirmā pamata trešā daļa un līdz ar to pirmais pamats kopumā ir jānoraida.
b) Par otro pamatu attiecībā uz Komisijas atteikumu atkāpties no 2006. gada pamatnostādnēs paredzētās vispārējās metodes un piešķirt naudas soda apmēra samazinājumu atbilstoši šo pamatnostādņu 37. punktam
[..]
2) Par otrā pamata otro daļu, ar ko tiek apgalvota tiesību kļūda, kā arī samērīguma, vienlīdzīgas attieksmes un sodu un sankciju individualizācijas principu neievērošana
169 Ar otrā pamata otro daļu prasītājas norāda uz tiesību kļūdu, kā arī uz samērīguma, vienlīdzīgas attieksmes un sodu un sankciju individualizācijas principu neievērošanu saistībā ar Komisijas atteikumu atkāpties no 2006. gada pamatnostādnēs paredzētās vispārējās metodes un tām piešķirt naudas soda apmēra papildu samazinājumu uz šo pašu pamatnostādņu 37. punkta pamata.
[..]
174 Komisija pēc būtības iebilst, ka tai nebija pienākuma šajā lietā atkāpties no 2006. gada pamatnostādnēs paredzētās vispārējās metodes.
175 Vispirms ir jānorāda, kā jau atgādināts šā sprieduma 58. punktā, ka 2006. gada pamatnostādnes ietver indikatīvu uzvedības normu attiecībā uz praksi, kas ir jāievēro, un Komisija nevar konkrētā gadījumā no tās atkāpties, ja vien tā nenorāda iemeslus, kas citastarp atbilstu vienlīdzīgas attieksmes principam.
176 Turklāt ir jāatgādina posmi prasītājām uzlikto naudas sodu apmēra aprēķināšanā, kurus Komisija šajā lietā ir ievērojusi. Šajā ziņā no lietas materiāliem izriet, ka, vispirms, pirmajai prasītājai uzliekamā naudas soda pamatsumma tika aprēķināta, neņemot vērā laikposmu no 1998. gada 26. jūnija līdz 2003. gada 28. augustam, jo Komisija, pamatojoties uz 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešo daļu, tai bija piešķīrusi daļēju atbrīvojumu no naudas soda par šo laikposmu (skat. šā sprieduma 26. punktu).
177 Tādējādi, ievērojot posmus, kuri atgādināti šā sprieduma 21.–27. punktā, Komisija pirmajai prasītājai uzliekamā naudas soda pamatsummu noteica 61 434 000 EUR apmērā, bet otrajai prasītājai uzliekamā naudas soda pamatsummu – 39 598 000 EUR apmērā.
178 Pēc tam, ņemot vērā, ka pirmajai prasītājai uzliekamā naudas soda pamatsumma pārsniedza 10 % no apgrozījuma iepriekšējā finanšu gadā, Komisija piemēroja šo ierobežojumu un līdz ar to naudas soda pamatsumma tika samazināta līdz 40 606 385 EUR atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajai daļai (skat. šā sprieduma 31. punktu).
179 Visbeidzot, šai 40 606 385 EUR pamatsummai Komisija, pamatojoties uz 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta pirmās daļas otro ievilkumu, piemēroja samazinājumu par 30 %. Tātad prasītājām uzlikto naudas sodu kopsumma sasniedz 28 424 000 EUR (skat. šā sprieduma 32. un 34. punktu).
180 Prasītāju argumenti ir jāizvērtē šo apsvērumu gaismā.
181 Pirmām kārtām, ir jānorāda, ka prasītājas kļūdās, apgalvodamas, ka saskaņā ar judikatūru Komisijai būtu bijis pienākums atkāpties no 2006. gada pamatnostādnēs paredzētās vispārējās metodes, jo šajās pamatnostādnēs paredzētās metodes izmantošanas rezultātā vairākiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem tika piemērots ierobežojums – 10 % no apgrozījuma.
182 Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, to argumentāciju neatbalsta 2011. gada 16. jūnija spriedums lietā Putters International/Komisija (T‑211/08, EU:T:2011:289). Šajā ziņā ir konstatējams, ka šā sprieduma 75. punktā Vispārējā tiesa vispirms gan ir norādījusi, ka summas, kas noteikta atkarībā no pārdošanas apjoma vērtības, reizināšana ar dalības pārkāpumā gadu skaitu var nozīmēt, ka 2006. gada pamatnostādņu kontekstā Regulas Nr. 1/2003 23. pantā paredzētā ierobežojuma – 10 % – piemērošana tagad drīzāk ir norma, nevis izņēmums attiecībā uz jebkuru uzņēmumu, kas principā darbojas tikai vienā tirgū un kas ir bijis aizliegtas vienošanās dalībnieks vairāk nekā vienu gadu. Turklāt Vispārējā tiesa pauda uzskatu, ka šādā gadījumā jebkāda nošķiršana atkarībā no [pārkāpuma] smaguma vai atbildību mīkstinošiem apstākļiem parasti vairs nevarētu ietekmēt naudas sodu, kas samazināts, lai tas nepārsniegtu 10 %.
183 Tomēr 2011. gada 16. jūnija sprieduma Putters International/Komisija (T‑211/08, EU:T:2011:289) 75. punktā Vispārējā tiesa vispirms ir tikai norādījusi, ka diferenciācijas neesamības, kas izriet no 2006. gada pamatnostādnēs paredzētās jaunās naudas sodu aprēķināšanas metodikas, rezultātā Vispārējai tiesai var nākties pilnībā īstenot savu neierobežoto kompetenci konkrētos gadījumos, kad 2006. gada pamatnostādņu piemērošana nepieļauj piemērotu diferenciāciju. Turklāt, kā izriet no šā paša 75. punkta, kā arī no minētā sprieduma 81.–87. punkta, Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka šajā gadījumā Komisija pamatoti bija secinājusi, ka nepastāv tādi iemesli, kas var pamatot naudas soda samazinājumu. Tādēļ tā uzskatīja, ka nav nepieciešams īstenot tās neierobežoto kompetenci.
184 Turklāt ir jānorāda, ka lietā, kurā pieņemts 2011. gada 16. jūnija spriedums Putters International/Komisija (T‑211/08, EU:T:2011:289), Komisijas uzliktais galīgais naudas sods atbilda maksimālajam naudas sodam, proti, naudas sodam, kas atbilst ierobežojumam 10 % apmērā no iepriekšējā finanšu gada apgrozījuma. Taču izskatāmajā lietā tas tā nav, jo pēc minētā ierobežojuma piemērošanas prasītājām vēl tika piešķirts samazinājums 30 % apmērā no naudas soda, kas citādi tām tiktu uzlikts (skat. šā sprieduma 32., 178. un 179. punktu).
185 Arī 2016. gada 13. decembra spriedums Printeos u.c./Komisija (T‑95/15, EU:T:2016:722) neatbalsta prasītāju argumentāciju. Pirmkārt, šā sprieduma 50. un nākamajos punktos Vispārējā tiesa izvērtēja tikai jautājumu par to, vai Komisija ir izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu. Otrkārt, minētā sprieduma 51. punktā Vispārējā tiesa neatsaucas uz 2011. gada 16. jūnija spriedumu lietā Putters International/Komisija (T‑211/08, EU:T:2011:289) tieši, bet tikai atkārto to, ko Komisija šajā ziņā bija norādījusi apstrīdētajā lēmumā.
186 Līdz ar to prasītāju argumentāciju nevar lietderīgi balstīt uz šiem spriedumiem. Vispārīgāk sakot, šai argumentācijai nav apstiprinājuma judikatūrā.
187 Proti, Tiesa jau ir nospriedusi, ka samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principiem nav pretrunā tas, ka, piemērojot 2006. gada pamatnostādnēs paredzēto naudas soda pamatsummas aprēķina metodi, uzņēmumam tiek piemērots naudas sods, kas proporcionāli šā uzņēmuma apgrozījuma kopsummai ir daudz lielāks nekā visiem pārējiem uzņēmumiem attiecīgi piemērotā naudas soda proporcija. Proti, šādai aprēķina metodei, kuras pamatā nav attiecīgo uzņēmumu apgrozījuma kopsumma, ir raksturīgi, ka starp šiem uzņēmumiem var veidoties atšķirības apgrozījuma un tiem piemērotā naudas soda apmēra attiecības ziņā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 7. septembris, Pilkington Group u.c./Komisija, C‑101/15 P, EU:C:2016:631, 64. punkts).
188 Vēl no judikatūras izriet, ka Komisijai, nosakot naudas soda apmēru gadījumā, kad šāds naudas sods tiek piemērots vairākiem vienā un tajā pašā pārkāpumā iesaistītiem uzņēmumiem, nav jānodrošina, lai naudas soda galīgais apmērs atainotu attiecīgo uzņēmumu diferenciāciju atkarībā no to apgrozījuma kopsummas (skat. spriedumu, 2016. gada 7. septembris, Pilkington Group u.c./Komisija, C‑101/15 P, EU:C:2016:631, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).
189 Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka atšķirības naudas soda procentuālajā attiecībā pret attiecīgo uzņēmumu apgrozījuma kopsummu pašas par sevi nav pietiekams attaisnojums tam, lai Komisija atkāptos no pašas noteiktās aprēķināšanas metodes. Tas dažiem uzņēmumiem pat sniegtu priekšrocības, balstoties uz kritēriju, kuram nav nekādas saistības ar pārkāpuma smagumu un ilgumu. Attiecībā uz naudas soda apmēra noteikšanu, piemērojot dažādas aprēķināšanas metodes, nevar savstarpēji tikt diskriminēti uzņēmumi, kas ir bijuši LESD 101. panta 1. punkta pārkāpuma, proti, vienošanās (nolīguma) vai saskaņotu darbību dalībnieki (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 7. septembris, Pilkington Group u.c./Komisija, C‑101/15 P, EU:C:2016:631, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).
190 No iepriekš izklāstītā izriet: apstāklis, ka Komisijai ir pienākums prasītājām uzliekamo naudas sodu pamatsummai, kā arī citiem “vienveidīgiem” uzņēmumiem noteikt ierobežojumu 10 % apmērā no apgrozījuma, atzīstot, ka tas ir pierādīts, tomēr neuzliek Komisijai pienākumu atkāpties no 2006. gada pamatnostādnēs paredzētās naudas soda aprēķināšanas metodikas.
191 Otrām kārtām, ir jānorāda, ka pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo prasītājas, apstāklis, ka pirmā prasītāja ir “vienveidīgs” uzņēmums, pats par sevi neattaisnotu to, ka Komisija atkāptos no 2006. gada pamatnostādnēm, piešķirdama prasītājām uzlikto naudas sodu samazinājumu.
192 Vispirms, no šā sprieduma 189. punktā atgādinātās judikatūras izriet: tas, ka uzņēmumam, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieks, ir neliels izstrādājumu klāsts, nav pietiekams attaisnojums tam, lai Komisija atkāptos no pašas noteiktās naudas sodu aprēķināšanas metodes. Pirmkārt, naudas sodu aprēķināšanas metode katrā ziņā ir balstīta nevis uz uzņēmumu apgrozījuma kopsummu, bet, gluži pretēji, uz pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu vērtību. Līdz ar to šai metodei ir raksturīgi, ka starp uzņēmumiem rodas atšķirības šā apgrozījuma un tiem uzlikto naudas sodu apmēra attiecības ziņā. Otrkārt, tas, ka dažu uzņēmumu darbība ir mazāk dažādota, nav uz pārkāpuma smagumu un ilgumu attiecināms nozīmīgs kritērijs, un tātad tas nevar būt uzskatāms par iemeslu piešķirt priekšrocības šiem uzņēmumiem, piemērojot citas aprēķināšanas metodes.
193 Turpinot, prasītāju izteiktā specializācija vai apstāklis, ka to darbība ir mazāk dažādota nekā citiem šīs aizliegtās vienošanās dalībniekiem, pats par sevi nevar būt pietiekams, lai pierādītu, ka Komisija, prasītājām uzliktā naudas soda aprēķināšanā nepiemērodama konkrētus kritērijus, nav ievērojusi vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principus. Proti, no judikatūras izriet, ka apgrozījuma kopsummas procentuālā daļa, ko veido to izstrādājumu pārdošana, uz kuriem attiecas pārkāpums, pati par sevi ir labākais rādītājs, kas atspoguļo šā pārkāpuma saimniecisko iespaidu. Līdz ar to, tā kā prasītājām īpaši lielu vai gandrīz visu to apgrozījuma kopsummas procentuālo daļu veido izstrādājumi, uz kuriem attiecas pārkāpums, tas, ka prasītājām uzliktā naudas soda apmērs veido lielāku procentuālo daļu no apgrozījuma kopsummas nekā citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, tikai atspoguļo šā pārkāpuma saimniecisko iespaidu uz prasītājām. Šāds rezultāts nav pretrunā vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. jūlijs, Hitachi‑LG Data Storage un Hitachi‑LG Data Storage Korea/Komisija, T‑1/16, EU:T:2019:514, 112. punkts un tajā minētā judikatūra).
194 Visbeidzot, tāds uzņēmums kā pirmā prasītāja, kura ļoti lielu daļu sava apgrozījuma kopsummas realizē ar izstrādājumu, uz kuru attiecas aizliegtā vienošanās, līdz ar to no tās gūst īpaši lielu labumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 12. decembris, Servier u.c./Komisija, T‑691/14, pārsūdzēts apelācijas kārtībā, EU:T:2018:922, 1923. punkts).
195 Trešām kārtām, tā kā prasītājas apgalvo, ka iepriekš Komisija, aprēķinot “vienveidīgiem” uzņēmumiem uzliktus naudas sodus, kas pārsniedz 10 % ierobežojumu, izmantoja atšķirīgu pieeju, pietiek atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai nav saistoša tās iepriekšējā lēmumu pieņemšanas prakse, kas katrā ziņā nav uzskatāma par naudas sodu aprēķināšanas tiesisko pamatu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 11. jūlijs, Team Relocations u.c./Komisija, C‑444/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:464, 82. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2016. gada 7. septembris, Pilkington Group u.c./Komisija, C‑101/15 P, EU:C:2016:631, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).
196 Ceturtām kārtām, ir jānoraida prasītāju argumenti par to, ka, šajā lietā piemērojot ierobežojumu 10 % apmērā no apgrozījuma, nav bijis iespējams nedz nošķirt prasītājas no citiem “vienveidīgiem” uzņēmumiem, it īpaši attiecībā uz to atšķirīgo dalības aizliegtās vienošanās darbībās ilgumu, nedz arī ņemt vērā prasītāju sadarbības pakāpi, ko neatspoguļojot tām uzlikto naudas sodu galīgais apmērs.
197 Šajā ziņā ir jānorāda, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 990. apsvēruma, ka Komisija gan prasītājām, gan Elna un Nippon Chemi‑Con ir piemērojusi atšķirīgus reizinātājus atkarībā no ilguma (skat. šā sprieduma 27. punktu un apstrīdētā lēmuma 1007. apsvēruma 1. tabulu). Šie reizinātāji gan tika piemēroti nozīmīgajai pārdošanas apjoma vērtībai, aprēķinot naudas sodu pamatsummu, atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 13. punktam (skat. šā sprieduma 21. punktu). Tik tiešām, ņemot vērā šīs [aprēķina] darbības rezultātu, Komisijai bija jāpiemēro Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētais ierobežojums 10 % apmērā no apgrozījuma, lai samazinātu šiem uzņēmumiem uzlikto naudas sodu pamatsummu tā, ka tā nepārsniedz šo ierobežojumu (skat. apstrīdētā lēmuma 1058. apsvērumu).
198 Tomēr prasītāju argumentācijā, ka ierobežojuma 10 % apmērā no apgrozījuma piemērošana neesot devusi iespēju nošķirt prasītājas no citiem “vienveidīgiem” uzņēmumiem, nav ņemts vērā tas, ka naudas soda pamatsummas noteikšanas kritērijiem un ierobežojumam 10 % apmērā no apgrozījuma ir dažādi piemērošanas mērķi.
199 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 2. punktu naudas soda pamatsumma tiek noteikta atkarībā no pārkāpuma smaguma un ilguma, savukārt ierobežojumam 10 % apmērā no apgrozījuma ir no pārkāpuma smaguma un ilguma kritēriju mērķa atšķirīgs un neatkarīgs mērķis.
200 Tā no judikatūras izriet, ka, lai gan ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu Komisijai ir atstāta rīcības brīvība, regulā tās izmantošana tomēr ir ierobežota – ir noteikti objektīvi kritēriji, kuri Komisijai ir jāievēro. Tādējādi naudas soda apmēram, ko var uzlikt uzņēmumam, ir skaitļos izsakāms un absolūts ierobežojums un maksimālais naudas soda apmērs, ko var uzlikt konkrētam uzņēmumam, jau iepriekš ir nosakāms (skat. spriedumu, 2017. gada 16. februāris, Hansen & Rosenthal un H&R Wax Company Vertrieb/Komisija, C‑90/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:123, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).
201 Pirmkārt, šā ierobežojuma nolūks ir novērst pārmērīgus un nesamērīgus naudas sodus (spriedums, 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C 208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 281. punkts). Otrkārt, tā nolūks ir novērst, ka tiek uzlikti naudas sodi, kurus – kā to ir iespējams paredzēt – uzņēmumi nebūs spējīgi samaksāt, ņemot vērā to lielumu, kas – kaut arī aptuveni un neprecīzi – ir noteikts atkarībā no uzņēmuma apgrozījuma kopsummas. Šā ierobežojuma vienīgās iespējamās sekas ir tādas, ka naudas soda apmērs, kas aprēķināts, pamatojoties uz pārkāpuma smaguma un ilguma kritērijiem, tiek samazināts līdz maksimāli atļautajam apmēram, ja tas pārsniedz šo apmēru. To piemērojot, attiecīgais uzņēmums nemaksā visu naudas sodu, kas principā būtu maksājams saskaņā ar novērtējumu, kurš balstīts uz minētajiem kritērijiem (skat. spriedumu, 2011. gada 5. oktobris, Romana Tabacchi/Komisija, T‑11/06, EU:T:2011:560, 257. punkts un tajā minētā judikatūra).
202 No tā izriet, ka, pat tad, ja ierobežojuma 10 % apmērā no apgrozījuma piemērošana uzņēmumiem ar samazinātu izstrādājumu klāstu ir ticamāka, tomēr šāda piemērošana pati par sevi nevar ietekmēt naudas sodu apmēra aprēķināšanas metodi, jo šai metodei un ierobežojumam ir atšķirīgi un patstāvīgi mērķi, kā tas izriet no šā sprieduma 199.–201. punkta.
203 Piektām kārtām, jānorāda, ka prasītājas kļūdās, apgalvodamas, ka ierobežojuma 10 % apmērā no apgrozījuma piemērošana šajā gadījumā nedodot iespēju atspoguļot pakāpi to sadarbībai ar Komisijas izmeklētājiem.
204 Vispirms ir jānorāda, kā jau atgādināts šā sprieduma 124. punktā, ka Komisijas iecietības programmas nolūks nav sniegt uzņēmumiem, kas piedalās slepenās aizliegtās vienošanās darbībās, iespēju izvairīties no atbildības finansiālajām sekām, bet gan atvieglot šādu darbību atklāšanu un pēc tam administratīvā procesa laikā palīdzēt Komisijai pēc iespējas konstatēt nozīmīgus faktus.
205 Tātad iecietības programmā paredzētā atlīdzība tiek piešķirta nevis taisnīguma labad, bet gan par sadarbību, kas atvieglo Komisijas darbu (skat. spriedumu, 2016. gada 29. februāris, EGL u.c./Komisija, T‑251/12, nav publicēts, EU:T:2016:114, 184. punkts un tajā minētā judikatūra).
206 Šajā lietā ir konstatējams: no apstrīdētā lēmuma izriet, ka prasītājām vispirms atbilstoši 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešajai daļai tika piešķirts daļējs atbrīvojums no naudas soda par laikposmu no 1998. gada 26. jūnija līdz 2003. gada 28. augustam; pēc tam tām tika piemērots Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētais ierobežojums 10 % apmērā no apgrozījuma, un visbeidzot saskaņā ar minētā paziņojuma 26. punkta pirmās daļas otro ievilkumu – samazinājums 30 % apmērā naudas sodam, kas citādi tām tiktu uzlikts (skat. šā sprieduma 26., 31. un 32. punktu).
207 Attiecībā uz daļēju atbrīvojumu no naudas soda par pārkāpuma ilgumu ir jāatgādina, ka iecietības politikas loģikai ir raksturīgs tas, ka šis 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta trešajā daļā paredzētais daļējais atbrīvojums nekad nenozīmē naudas soda galīgās summas samazinājumu, bet gan atbrīvojumu no reizinātāja piemērošanas par ilgumu, lai nodrošinātu, ka uzņēmumiem, kas ir iesnieguši pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu, netiktu piemērots naudas sods par pārkāpuma laikposmu, par kuru tie ir snieguši Komisijai informāciju (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 24. marts, FRA.BO/Komisija, T‑381/06, nav publicēts, EU:T:2011:111, 70. punkts).
208 Turklāt attiecībā uz ierobežojuma 10 % apmērā no apgrozījuma piemērošanu ir jānorāda, kā Komisija konstatējusi apstrīdētā lēmuma 1062. apsvērumā: ar to, ka uzņēmumam piešķirtais naudas soda samazinājums vairs nav spēkā citas minētajam uzņēmumam piemērotas tiesību normas iedarbības rezultātā – šajā lietā Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētais ierobežojums 10 % apmērā no apgrozījuma –, nevar apšaubīt metodi, ko Komisija ir izmantojusi naudas sodu apmēra aprēķināšanai.
209 Turklāt Komisija atzina, ka prasītājas ir otrais uzņēmums, kas iesniedza pierādījumus ar ievērojamu pievienoto vērtību, un piešķīra tām naudas soda samazinājumu 30 % apmērā no tā, kāds tām citādi būtu uzlikts, un tas atbilst 2006. gada paziņojuma par sadarbību 26. punkta pirmās daļas otrajā ievilkumā paredzētajam maksimālajam samazinājumam procentuālā izteiksmē.
210 Tādēļ ir jānoraida prasītāju arguments par apgalvoto diferenciācijas trūkumu saistībā ar to sadarbību ar Komisijas izmeklētājiem. Gluži pretēji – no iepriekš minētā izriet, ka šajā lietā līdz ar piemēroto ierobežojumu 10 % apmērā no apgrozījuma, kā arī 30 % samazinājumu par sadarbību tika ievērojami samazināts tām uzliktais sods. Pirmajai prasītājai uzliktā naudas soda pamatsumma tika noteikta 61 434 000 EUR apmērā, bet otrajai prasītājai – 39 598 000 EUR apmērā, tas ir, kopā 101 032 000 EUR, savukārt naudas soda galīgā summa ir 28 424 000 EUR (skat. šā sprieduma 177. un 179. punktu).
211 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, šajā lietā nav pierādīts, ka, piemērojot 2006. gada pamatnostādnēs izklāstīto naudas sodu aprēķināšanas metodi, nebūtu ievērots samērīguma princips un vienlīdzīgas attieksmes princips.
212 Turklāt attiecībā uz sodu un sankciju individualitātes principu ir jāatgādina, ka šis princips paredz, lai atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktam naudas soda apmērs, kas ir jāmaksā solidāri, tiktu noteikts atkarībā no pārkāpuma, kurā individuāli tiek vainots attiecīgais uzņēmums, smaguma un no tā ilguma (skat. spriedumu, 2014. gada 19. jūnijs, FLS Plast/Komisija, C‑243/12 P, EU:C:2014:2006, 107. punkts un tajā minētā judikatūra). No tā izriet, ka, ja Komisija nosaka ārējās solidaritātes attiecības, tai [citastarp] ir pienākums ievērot sodu un sankciju individualitātes principu (spriedums 2014. gada 10. aprīlis, Komisija/Siemens Österreich u.c. un Siemens Transmission & Distribution u.c./Komisija, no C‑231/11 P līdz C‑233/11 P, EU:C:2014:256, 52. punkts).
213 Prasītāju argumentācija nekādā ziņā neattiecas uz iebildumiem pret solidaritātes attiecībām, ko Komisija būtu kļūdaini piemērojusi, uzliekot vienu vienīgu naudas sodu dažādiem uzņēmumiem.
214 Tādēļ otrā pamata otrā daļa un līdz ar to otrais pamats kopumā ir jānoraida.
[..]
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Rubycon Corp. un Rubycon Holdings Co. Ltd sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 29. septembrī.
[Paraksti]