Apvienotās lietas T‑344/19 un T‑356/19
Front populaire pour la libération de la Saguia el‑Hamra et du Rio de oro (Front Polisario)
pret
Eiropas Savienības Padomi
Vispārējās tiesas (devītā palāta paplašinātā sastāvā) 2021. gada 29. septembra spriedums
Ārējās attiecības – Starptautiskie nolīgumi – Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums par asociāciju starp EK un Maroku – Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgums starp Savienību un Maroku – Protokols, ar kuru īsteno Partnerattiecību nolīgumu – Partnerattiecību nolīgumam pievienotā vēstuļu apmaiņa – Lēmums par noslēgšanu – Regula par zvejas iespēju iedalīšanu dalībvalstīm – Atcelšanas prasība – Pieņemamība – Procesuālā rīcībspēja – Tiešs skārums – Individuāls skārums – Teritoriālā piemērojamība – Kompetence – Tiesas izmantota starptautisko tiesību interpretācija – Pašnoteikšanās princips – Līgumu relatīvās iedarbības princips – Atsaukšanās iespēja – Piekrišanas jēdziens – Īstenošana – Rīcības brīvība – Robežas – Apstrīdētā lēmuma seku atstāšana spēkā
1. Atcelšanas prasība – Fiziskas vai juridiskas personas – Juridiska persona – Autonoms Savienības tiesību jēdziens – Prasība par juridiskas personas statusu un procesuālo rīcībspēju
(LESD 263. panta ceturtā daļa)
(skat. 134.–136. punktu)
2. Atcelšanas prasība – Fiziskas vai juridiskas personas – Procesuālā rīcībspēja – Juridiskas personas – Jēdziens – Vienība, kas ir starptautiski atzīta kā teritorijas, kurai nav savas pārvaldes, tautas pārstāve – Iekļaušana
(LESD 263. panta ceturtā daļa)
(skat. 141., 142., 146.–148., 150. un 151. punktu)
3. Tiesvedība – Lietas dalībnieku pārstāvība – Privāto tiesību juridiskas personas prasība – Advokātam izsniegts pilnvarojums – Spēkā esamība – Privāto tiesību juridiskas personas struktūru pilnvaras celt prasību – Juridiskās personas rakstura ņemšana vērā – Juridiska persona, kas nav izveidota atbilstoši parasti piemērojamajām tiesību normām
(Vispārējās tiesas Reglamenta 51. panta 3. punkts)
(skat. 161. un 165. punktu)
4. Eiropas Savienība – Iestāžu aktu tiesiskuma pārbaude tiesā – Apjoms – Akts, ar kuru ir apstiprināts Savienības noslēgts starptautisks nolīgums – Iekļaušana
(LESD 263. pants)
(skat. 171. punktu)
5. Starptautiskie nolīgumi – Savienības nolīgumi – Noslēgšana – Tiesiskās sekas attiecībā uz trešām personām – Vispārējais starptautisko tiesību princips par līgumu relatīvo iedarbību – Nolīgums, kas var ietekmēt trešo pusi
(LESD 218. panta 6. punkts)
(skat. 182. un 183. punktu)
6. Eiropas Savienība – Iestāžu aktu tiesiskuma pārbaude tiesā – Starptautiskie nolīgumi – Pārsūdzami tiesību akti – Savienības tiesību akts, ar kuru noslēgts starptautisks nolīgums – Lēmuma par šāda nolīguma noslēgšanu spēkā esamības pārbaude – Paša nolīguma satura ņemšana vērā – Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa ievērošana
(LESD 263. pants)
(skat. 185.–187. punktu)
7. Atcelšanas prasība – Fiziskas vai juridiskas personas – Tiesību akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli – Tiešs skārums – Individuāls skārums – Kritēriji – Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgums starp Savienību un Maroku – Lēmums 2019/441 – Paša starptautiskā nolīguma satura, kā arī tā tiesisko seku attiecībā uz trešo teritoriju ņemšana vērā – Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa ievērošana
(LESD 263. panta ceturtā daļa)
(skat. 188., 189., 231.–233., 255., 262. un 265. punktu)
8. Starptautiskie nolīgumi – Savienības nolīgumi – Interpretācija – Savienības tiesas kompetence – Nosacījumi – Nolīgumi, ko reglamentē starptautiskās tiesības – Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām piemērošana – Attiecības starp valstīm – Tiesību rašanās trešai valstij līguma noteikuma dēļ – Principi – Piemērošanas joma – Citi starptautisko tiesību subjekti – Iekļaušana
(LESD 216. pants un 267. panta pirmās daļas b) punkts)
(skat. 308. punktu)
9. Starptautiskie nolīgumi – Savienības nolīgumi – Interpretācija – Savienības tiesas kompetence – Nosacījumi – Nolīgumi, ko reglamentē starptautiskās tiesības – Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām piemērošana – Līgumi un trešās valstis – Brīvas piekrišanas princips – Prasības un tiesiskās sekas
(skat. 316. un 317. punktu)
10. Atcelšanas prasība – Fiziskas vai juridiskas personas – Reglamentējoša akta jēdziens LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē – Jebkurš vispārpiemērojams akts, izņemot leģislatīvus aktus – Padomes regula par zvejas iespēju iedalīšanu saskaņā ar Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumu starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti un tā īstenošanas protokolu – Iekļaušana
(LESD 43. panta 3. punkts un 263. panta ceturtā daļa; Padomes Regula 2019/440)
(skat. 377.–379. punktu)
11. Atcelšanas prasība – Fiziskas vai juridiskas personas – Tiesību akti, kas šīs personas skar tieši – Tiešs skārums – Padomes regula par zvejas iespēju iedalīšanu saskaņā ar Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumu starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti un tā īstenošanas protokolu – Akts, kas attiecas tikai uz Savienības attiecībām ar tās dalībvalstīm – Rietumsahāras tautas tiešs skārums – Neesamība – Pavisam automātiska ieviešana
(LESD 263. panta ceturtā daļa; Padomes Regula 2019/440)
(skat. 381.–387., 390. un 391. punktu)
Rezumējums
Vispārējā tiesa atceļ Padomes lēmumus, pirmkārt, attiecībā uz nolīgumu starp ES un Maroku, ar ko groza tarifa preferences, kuras ES ir piešķīrusi Marokas izcelsmes produktiem, kā arī, otrkārt, attiecībā uz ES un Marokas ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumu. Tomēr minēto lēmumu sekas atstāj spēkā uz noteiktu laikposmu, lai aizsargātu Savienības ārējo darbību un tās starptautisko saistību tiesisko drošību.
Šīs lietas attiecas uz atcelšanas prasībām, kuras Front populaire pour la libération de la Saguia el‑Hamra et du Rio de oro (Front Polisario) (turpmāk tekstā – “prasītāja”) cēlusi par diviem Padomes lēmumiem, ar ko apstiprināta nolīgumu starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti noslēgšana (1).
Nolīgumi, kas apstiprināti ar apstrīdētajiem lēmumiem (turpmāk tekstā – “strīdīgie nolīgumi”), ir rezultāts sarunām, kuras Savienības vārdā tika risinātas ar Maroku pēc divu Tiesas spriedumu pasludināšanas (2), nolūkā veikt grozījumus iepriekšējos nolīgumos. Pirmām kārtām, bija runa par tāda nolīguma noslēgšanu, ar kuru izdara grozījumus Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu asociācijas nolīguma (3) protokolos par pasākumiem, kas piemērojami Marokas izcelsmes lauksaimniecības produktu importam Eiropas Savienībā, un par “noteiktas izcelsmes produktu” jēdziena definīciju, lai uz Rietumsahāras izcelsmes produktiem, kuru eksportu kontrolē Marokas muitas iestādes, attiecinātu tarifa preferences, kas piešķirtas Marokas izcelsmes produktu eksportam uz Savienību. Otrām kārtām, mērķis bija izdarīt grozījumus zivsaimniecības nolīgumā starp Eiropas Kopienu un Maroku (4) un it īpaši iekļaut šā nolīguma piemērošanas jomā Rietumsahāras teritorijai piegulošos ūdeņus.
Ar prasības pieteikumiem, kas iesniegti 2019. gadā, prasītāja lūdza atcelt apstrīdētos lēmumus. Prasītāja, apgalvojot, ka rīkojas “sahravi tautas” vārdā, it īpaši norādīja – ar apstrīdētajiem lēmumiem apstiprinot strīdīgos nolīgumus bez šīs tautas piekrišanas, Padome nav izpildījusi pienākumus, kas Savienībai ir noteikti tās attiecībās ar Maroku atbilstoši Savienības tiesībām un starptautiskajām tiesībām. Prasītājas ieskatā, šie nolīgumi ir piemērojami Rietumsahārai, jo tajos ir paredzēta tās dabas resursu izmantošana, un ar tiem tiek sekmēta Marokas īstenota šīs teritorijas aneksijas politika. Turklāt otrais no šiem nolīgumiem esot piemērojams arī šai teritorijai piegulošajiem ūdeņiem. It īpaši prasītāja apgalvo, ka šie nolīgumi neatbilst spriedumos Padome/Front Polisario (C‑104/16 P) un Western Sahara Campaign UK (C‑266/16) noteiktajai Tiesas judikatūrai, ar kuru esot izslēgta šāda teritoriālā piemērošana.
Ar spriedumiem lietā T‑279/19, no vienas puses, un apvienotajās lietās T‑344/19 un T‑356/19, no otras puses, Vispārējā tiesa atceļ apstrīdētos lēmumus, vienlaikus nolemjot, ka minēto lēmumu sekas tiek atstātas spēkā uz noteiktu laikposmu (5), jo to tūlītējai atcelšanai var būt nopietnas sekas attiecībā uz Savienības ārējo darbību un tā var apdraudēt to starptautisko saistību tiesisko drošību, kuras Savienība ir uzņēmusies. Turpretī Vispārējā tiesa noraida kā nepieņemamu prasītājas prasību lietā T‑356/19 par regulu par zvejas iespēju iedalīšanu atbilstoši zivsaimniecības nolīgumam tieša skāruma neesamības dēļ (6).
Vispārējās tiesas vērtējums
Par prasību pieņemamību
Pirmkārt, Vispārējā tiesa pārbauda, vai prasītājai ir procesuālā rīcībspēja Savienības tiesās. Padomes un personu, kas iestājušās lietā, ieskatā, prasītājai nav juridiskas personas statusa saskaņā ar dalībvalsts tiesībām, tā nav starptautisko tiesību subjekts un neatbilst kritērijiem, ko Savienības tiesas noteikušas tādas vienības procesuālās rīcībspējas atzīšanai, kurai nav juridiskas personas statusa. To ieskatā, prasītāja tātad neesot juridiska persona LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.
Atsaucoties uz iepriekšējo judikatūru, Vispārējā tiesa precizē – tā neizslēdz, ka vienībai tiek atzīta procesuālā rīcībspēja Savienības tiesā neatkarīgi no tā, vai valsts tiesībās tai ir paredzēts juridiskas personas statuss, it īpaši, ja to prasa efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasības, un juridiskas personas jēdziena šaura interpretācija ir jānoraida. Vērtējot jautājumu par prasītājas juridiskas personas statusa esamību saskaņā ar starptautiskajām publiskajām tiesībām, Vispārējā tiesa uzskata, ka prasītājai ir tāda loma un pārstāvība, kas tai piešķir procesuālo rīcībspēju Savienības tiesā.
Šajā ziņā Vispārējā tiesa konstatē, ka prasītāja ir starptautiski atzīta kā Rietumsahāras tautas pārstāve, pat ja pieņem, ka šī atzīšana ierobežoti attiecas uz šīs teritorijas pašnoteikšanās procesu. Turklāt tās līdzdalība šajā procesā nozīmē, ka tai ir nepieciešamā autonomija un atbildība, lai rīkotos šajā ziņā. Visbeidzot efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasības liek atzīt prasītājai spēju celt Vispārējā tiesā prasību, lai aizstāvētu Rietumsahāras tautas tiesības uz pašnoteikšanos. Vispārējā tiesa tātad no tā secina, ka prasītāja ir juridiska persona LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, un noraida Padomes izvirzīto nepieņemamības pamatu.
Otrkārt, Vispārējā tiesa vērtē Padomes izvirzīto nepieņemamības pamatu attiecībā uz prasītājas locus standi neesamību. Attiecībā uz jautājumu par to, vai prasītāju apstrīdētie lēmumi skar tieši, Vispārējā tiesa norāda, ka lēmums par starptautiska nolīguma noslēgšanu Savienības vārdā ir minētā nolīguma neatņemama sastāvdaļa un ka tādējādi šā nolīguma īstenošanas ietekmei uz trešās personas tiesisko situāciju ir nozīme, vērtējot, vai aplūkojamais lēmums to skar tieši. Šajā gadījumā prasītājai, lai aizstāvētu Rietumsahāras tautas tiesības, kas izriet no Savienībai saistošām starptautisko tiesību normām, ir jāvar atsaukties uz strīdīgo nolīgumu ietekmi uz šīm tiesībām, lai pierādītu savu tiešo skārumu. Vispārējā tiesa uzskata, ka, ciktāl strīdīgie nolīgumi ir skaidri piemērojami Rietumsahārai, kā arī – attiecībā uz otro no šiem nolīgumiem – tai piegulošajiem ūdeņiem, tie ietekmē šīs teritorijas tautu un bija nepieciešams saņemt šīs tautas piekrišanu tiem. Līdz ar to Vispārējā tiesa no tā secina, ka apstrīdētie lēmumi rada tiešas sekas uz prasītājas kā šīs tautas pārstāves un kā šīs teritorijas pašnoteikšanās procesa puses tiesisko stāvokli. Visbeidzot Vispārējā tiesa norāda, ka strīdīgo nolīgumu īstenošana attiecībā uz to teritoriālo piemērojamību ir pilnīgi automātiska un neatstāj nekādu rīcības brīvību šo nolīgumu adresātiem.
Attiecībā uz prasītājas individuālu skārumu Vispārējā tiesa konstatē, ka, ņemot vērā apstākļus, kas lika secināt tās tiešu skārumu, it īpaši prasītājas kā Rietumsahāras tautas pārstāves un puses šīs teritorijas pašnoteikšanās procesā tiesisko stāvokli, ir jāuzskata, ka apstrīdētie lēmumi skar prasītāju sakarā ar pazīmēm, kuras prasītāju īpaši raksturo un kuras to individualizē tāpat, kā tiktu individualizēts šo lēmumu adresāts.
Par prasības pamatotību
Attiecībā uz būtību un it īpaši jautājumu par to, vai Padome nav izpildījusi pienākumu izpildīt Tiesas judikatūru par strīdīgajiem nolīgumiem piemērojamajām starptautisko tiesību normām, Vispārējā tiesa konstatē, ka spriedumā Padome/Front Polisario Tiesa no pašnoteikšanās principa un no līgumu relatīvās iedarbības principa ir secinājusi skaidrus, precīzus un beznosacījumu pienākumus, kas Savienības un Marokas attiecībās ir saistoši attiecībā uz Rietumsahāru, proti, tie ir, pirmām kārtām, tās patstāvīgā un atšķirīgā statusa ievērošana un, otrām kārtām, pienākums pārliecināties par tās tautas piekrišanu gadījumā, ja asociācijas nolīgums tiek īstenots šajā teritorijā. Līdz ar to prasītājai ir jāvar atsaukties uz minēto pienākumu neizpildi attiecībā uz apstrīdētajiem lēmumiem, ciktāl šī neizpilde var ietekmēt minēto tautu kā starp Savienību un Maroku noslēgta nolīguma trešo pusi. Šajā kontekstā Vispārējā tiesa noraida prasītājas izvirzīto argumentu, ka Savienībai un Marokai esot juridiski neiespējami noslēgt nolīgumu, kas būtu skaidri piemērojams Rietumsahārai, jo šāda iespēja nav izslēgta starptautiskajās tiesībās, kā tās interpretējusi Tiesa.
Turpretī Vispārējā tiesa pieņem prasītājas argumentu, ar kuru tā apgalvo, ka nav izpildīta prasība par Rietumsahāras tautas kā strīdīgo nolīgumu trešās puses līgumu relatīvās iedarbības principa izpratnē piekrišanu.
Šajā ziņā, pirmām kārtām, Vispārējā tiesa uzskata, ka starptautisko tiesību noteikums, saskaņā ar kuru starptautiska nolīguma trešās puses piekrišanu var prezumēt tad, ja šā nolīguma pusēm ir bijis nodoms tai piešķirt tiesības, šajā gadījumā nav piemērojams, jo ar strīdīgajiem nolīgumiem netiecās piešķirt tiesības minētajai tautai, bet gan turpretī ar tiem šai tautai tika noteikti pienākumi.
Otrām kārtām, Vispārējā tiesa norāda, ka tad, ja starptautisko tiesību normā ir prasīta puses vai trešās puses piekrišana, no šīs piekrišanas izteikšanas ir atkarīga tā tiesību akta spēkā esamība, attiecībā uz kuru šo piekrišanu prasa, un pašas minētās piekrišanas spēkā esamība ir atkarīga no apstākļa, vai tā ir brīva un autentiska, un minētais tiesību akts ir attiecināms uz pusi vai trešo pusi, kura tam ir juridiski saistoši piekritusi. Tomēr pasākumus, ko Savienības iestādes ir veikušas pirms strīdīgo nolīgumu noslēgšanas, nevar uzskatīt par tādiem, kas ir ļāvuši iegūt Rietumsahāras tautas piekrišanu šiem nolīgumiem saskaņā ar līgumu relatīvās iedarbības principu, kā to interpretējusi Tiesa. Vispārējā tiesa šajā ziņā precizē, ka iestāžu rīcības brīvība saistībā ar ārējām attiecībām tām nav ļāvusi šajā gadījumā izlemt, vai tās var izpildīt šo prasību.
It īpaši Vispārējā tiesa vispirms konstatē, ka, ņemot vērā jēdziena “tauta”, no vienas puses, un jēdziena “piekrišana”, no otras puses, juridisko piemērojamību starptautiskajās tiesībās, iestāžu rīkotās “apspriešanās” ar “attiecīgajiem iedzīvotājiem” rezultātā nevarēja tikt iegūta Rietumsahāras tautas piekrišana. Tādējādi šī pieeja ir ļāvusi tik vien kā iegūt attiecīgo pušu viedokli, bet šis viedoklis nav nosacījums strīdīgo nolīgumu spēkā esamībai un nav saistošs šīm pusēm tādējādi, ka šie nolīgumi būtu uz tām attiecināmi. Turpinot – Vispārējā tiesa uzskata, ka dažādie Padomes minētie elementi attiecībā uz Rietumsahāras īpašo situāciju nepierāda neiespējamību praksē iegūt Rietumsahāras tautas kā strīdīgo nolīgumu trešās puses piekrišanu šiem nolīgumiem. Visbeidzot Vispārējā tiesa norāda, ka iestādes nevar pamatoti balstīties uz ANO juridiskā padomnieka 2002. gada 29. janvāra vēstuli, lai prasību par minētās piekrišanas iegūšanu aizstātu ar kritēriju par strīdīgo nolīgumu radītiem ieguvumiem attiecīgajiem iedzīvotājiem. Vispārējā tiesa no tā secina, ka Padome nav pietiekami ņēmusi vērā visus atbilstīgos elementus attiecībā uz Rietumsahāras situāciju un ir kļūdaini uzskatījusi, ka tai bija rīcības brīvība izlemt, vai ir jāizpilda šī prasība.