Lieta C‑660/21
Procureur de la République
pret
K. B. un F.S.
(Tribunal correctionnel de Villefranche‑sur‑Saône (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (virspalāta) 2023. gada 22. jūnija spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Direktīva 2012/13/ES – 3. un 4. pants – Kompetento iestāžu pienākums nekavējoties informēt aizdomās turētos un apsūdzētās personas par tiesībām klusēt – 8. panta 2. punkts – Tiesības norādīt uz šī pienākuma neizpildi – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru krimināltiesai, kas izskata lietu pēc būtības, ir aizliegts pēc savas ierosmes norādīt uz šādu pārkāpumu – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. un 48. pants
1. Pamattiesības – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un uz taisnīgu lietas izskatīšanu – Tiesības uz aizstāvību – Nostiprināšana gan Pamattiesību hartā, gan Eiropas Cilvēktiesību konvencijā – Vienāda nozīme un piemērojamība – Hartas nodrošināts aizsardzības līmenis, kas atbilst minētajā konvencijā garantētajam aizsardzības līmenim
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta pirmā un otrā daļa, 48. panta 2. punkts un 52. panta 3. punkts)
(skat. 41. un 45. punktu)
2. Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Tiesības uz informāciju kriminālprocesā – Direktīva 2012/13 – Kompetento iestāžu pienākums nekavējoties informēt aizdomās turētos un apsūdzētās personas par tiesībām klusēt – Tiesības norādīt uz šī pienākuma neizpildi – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru krimināltiesai, kas izskata lietu pēc būtības, ir aizliegts pēc savas ierosmes norādīt uz šādu pārkāpumu – Pieļaujamība – Nosacījumi – Minēto personu konkrēta un efektīva iespēja izmantot advokāta palīdzību – Tiesības piekļūt lietas materiāliem un norādīt uz minēto pārkāpumu saprātīgā termiņā
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta pirmā un otrā daļa, 48. panta 2. punkts un 51. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2012/13 3. panta 1. punkta e) apakšpunkts, 4. panta 1. punkts un 8. panta 2. punkts, Direktīvas 2013/48 3. pants un 9. panta 1. punkts un Direktīva 2016/1919)
(skat. 40., 43., 44., 46., 48., 53. punktu un rezolutīvo daļu)
Rezumējums
2021. gada 22. martā kriminālpolicijas darbinieki nopratināja un aizturēja K. B. un F. S., kad pēdējie veica klaju degvielas zādzību.
Francijas tiesa, kurai izskatīšanai nodots kriminālprocess pret K.B. un F.S., konstatēja, ka izmeklēšanas darbības tika veiktas un liecības pret sevi tika saņemtas pirms tam, kad K.B. un F.S. tika informēti par viņu tiesībām, tādējādi pārkāpjot valsts tiesību normas (1), ar kurām transponēts Direktīvas 2012/13 (2) 3. un 4. pants. Tā kā šīs personas tika aizturētas un par viņu tiesībām (tostarp tiesībām klusēt) tika informētas novēloti, minētā tiesa uzskatīja, ka tika pārkāptas viņu tiesības neliecināt pret sevi. Šādos apstākļos transportlīdzekļa pārmeklēšana, aizdomās turēto aizturēšana un pārējās no tās izrietošās darbības principā ir jāatzīst par spēkā neesošām. Tomēr Francijas krimināltiesībās (3) iebildumi par procesa spēkā neesamību, piemēram, saistībā ar pienākuma aizturēšanas brīdī informēt personu par tiesībām klusēt neizpildi, ir jāizvirza attiecīgajai personai vai tās advokātam pirms jebkādas aizstāvības pēc būtības. Taču ne aizdomās turētie, ne viņu advokāts pirms aizstāvības pēc būtības neizvirzīja iebildi par spēkā neesamību, kas būtu pamatota ar šī pienākuma neizpildi.
Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka atbilstoši Cour de cassation [Kasācijas tiesas] (Francija) norādītajam tiesām, kuras izskata lietu pēc būtības, ir aizliegts pēc savas ierosmes norādīt uz procesa spēkā neesamību, izņemot saistībā ar jurisdikcijas neesamību, tad, ja – kā tas ir šajā lietā – apsūdzētais, kuram ir tiesības uz advokāta palīdzību, kad viņš ierodas vai ir pārstāvēts tiesā, kas taisa spriedumu, var atsaukties uz šādu spēkā neesamību pirms aizstāvības pēc būtības, turklāt šim apsūdzētajam ir tāda pati iespēja apelācijā, ja viņš neieradās vai nebija pārstāvēts pirmajā instancē.
Šajā kontekstā minētā tiesa jautāja Tiesai, vai Savienības tiesībām atbilst aizliegums pēc savas ierosmes norādīt uz tāda pienākuma neizpildi kā Direktīvas 2012/13 3. un 4. pantā paredzētais pienākums nekavējoties informēt aizdomās turētās vai apsūdzētās personas par viņu tiesībām klusēt.
Spriedumā Tiesa virspalātas sastāvā atbild, ka Direktīvas 2012/13 3. un 4. pantam, kā arī 8. panta 2. punktam Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. un 48. panta aspektā nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kas aizliedz tiesai, kura izskata krimināllietu pēc būtības, procesa atzīšanas par spēkā neesošu vajadzībām pēc savas ierosmes norādīt uz kompetentajām iestādēm noteiktā pienākuma nekavējoties informēt aizdomās turētos vai apsūdzētās personas par viņu tiesībām klusēt neizpildi, ja tām nav tikusi liegta konkrēta un efektīva iespēja izmantot advokāta palīdzību (4), vajadzības gadījumā izmantojot juridisko palīdzību (5), un ja tām, tāpat kā attiecīgā gadījumā viņu advokātam, ir bijušas tiesības piekļūt lietas materiāliem un norādīt uz šo pārkāpumu saprātīgā termiņā.
Tiesas vērtējums
Tiesa atgādina, ka Direktīva 2012/13 (6) ir balstīta uz tiesībām, kas minētas citastarp Hartas 47. un 48. pantā un kuru mērķis ir veicināt šīs tiesības attiecībā uz aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem kriminālprocesā. Tiesības klusēt ir garantētas ne tikai Hartas 48. pantā par nevainīguma prezumpciju un tiesībām uz aizstāvību, bet arī Hartas 47. panta otrajā daļā par tiesībām uz taisnīgu lietas izskatīšanu.
Direktīvas 2012/13 3. panta 1. punkta e) apakšpunktā un 2. punktā, kā arī 4. panta 1. un 2. punktā dalībvalstu kompetentajām iestādēm ir paredzēts pienākums nekavējoties informēt aizdomās turētos vai apsūdzētās personas par viņu tiesībām, tostarp par tiesībām klusēt. Katrā ziņā šāda informācija jāsniedz ne vēlāk kā pirms aizdomās turētās vai apsūdzētās personas pirmās oficiālās nopratināšanas, ko veic policija vai cita kompetenta iestāde.
Saskaņā ar Direktīvas 2012/13 8. panta 2. punktu dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām vai viņu advokātiem ir tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām iesniegt sūdzību, ja kompetentās iestādes nav sniegušas informāciju saskaņā ar šo direktīvu vai atsakās to sniegt. Tā kā šī tiesību norma ir piemērojama citastarp situācijā, kad informācija par tiesībām klusēt ir sniegta novēloti, aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām vai viņu advokātiem ir jābūt iespējai apstrīdēt šo nepaziņošanu.
Tomēr iepriekš minētajā tiesību normā nav precizēta nedz kārtība un termiņi, kādos aizdomās turētie un apsūdzētās personas, kā arī attiecīgā gadījumā viņu advokāts var norādīt uz pienākuma nekavējoties informēt aizdomās turētos un apsūdzētās personas par tiesībām klusēt neizpildi, nedz arī iespējamās procesuālās sekas tam, ka minētās personas uz to nav norādījušas, piemēram, iespēja tiesai, kas izskata krimināllietu pēc būtības, pēc savas ierosmes norādīt uz šādu pārkāpumu procesa atzīšanas par spēkā neesošu vajadzībām. Tādējādi dalībvalstīm ir rīcības brīvība noteikt šo kārtību un sekas.
Tomēr, īstenojot Direktīvas 2012/13 3. panta 1. punkta e) apakšpunktu, 4. panta 1. punktu un 8. panta 2. punktu, dalībvalstīm saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu ir jānodrošina, ka tiek ievērotas prasības, kas izriet gan no Hartas 47. panta pirmajā un otrajā daļā nostiprinātajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu lietas izskatīšanu, gan no Hartas 48. panta 2. punktā paredzētajām tiesībām uz aizstāvību, kas konkretizētas šajās Direktīvas 2012/13 tiesību normās.
Šajā ziņā Tiesa norāda, ka saskaņā ar Francijas valdības sniegtajiem paskaidrojumiem Francijas krimināltiesības (7) ļauj aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem, kā arī attiecīgā gadījumā viņu advokātam jebkurā brīdī – starp viņu aizturēšanu un aizstāvības pēc būtības iesniegšanu – norādīt uz jebkādu pienākuma nekavējoties informēt aizdomās turētos vai apsūdzētos par tiesībām klusēt neievērošanu, precizējot, ka gan šiem aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem, gan viņu advokātam ir tiesības piekļūt lietas materiāliem un it īpaši protokolam, kurā fiksēts paziņojums par aizturēšanu un ar to saistītajām tiesībām.
Dalībvalstis, ņemot vērā tām ar Direktīvu 2012/13 piešķirto rīcības brīvību, ir tiesīgas ierobežot laikā iespēju norādīt uz šādu pārkāpumu stadijā pirms aizstāvības pēc būtības iesniegšanas. It īpaši aizliegums krimināltiesai, kas izskata lietu pēc būtības, procesa atzīšanas par spēkā neesošu vajadzībām pēc savas ierosmes norādīt uz šo pārkāpumu principā atbilst Hartā nostiprinātajām tiesībām, ja aizdomās turētajiem, apsūdzētajām personām vai viņu advokātam ir bijusi konkrēta un efektīva iespēja norādīt uz attiecīgo pārkāpumu un ja viņiem tās izmantošanai ir bijis saprātīgs termiņš, kā arī piekļuve lietas materiāliem.
Tomēr šāds secinājums ir spēkā tikai tad, ja šīm personām atvēlētajā termiņā, lai norādītu uz Direktīvas 2012/13 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta un 4. panta 1. punkta pārkāpumu, ir konkrēti un efektīvi pieejamas tādas tiesības uz advokāta palīdzību kā Direktīvas 2013/48 3. pantā nostiprinātās un kuru izmantošanu atvieglo Direktīvā 2016/1919 paredzētais juridiskās palīdzības mehānisms.
Tomēr tas, ka aizdomās turētajiem un apsūdzētajām personām saskaņā ar valsts tiesībām ir jānodrošina konkrēta un efektīva iespēja izmantot advokāta palīdzību, neizslēdz to, ka gadījumā, ja viņi atsakās no šīs iespējas, viņiem principā ir jāuzņemas visas ar šo atteikšanos saistītās sekas, ja vien atteikšanās ir veikta atbilstoši Direktīvai 2013/48. Saistībā ar šo aizdomās turētajiem vai apsūdzētajām personām mutiski vai rakstveidā ir jāsaņem skaidra un pietiekama informācija vienkāršā un saprotamā valodā par tiesību uz advokāta palīdzību saturu un iespējamām sekām atteikšanās no šīm tiesībām gadījumā un atteikums ir jāizsaka brīvprātīgi un nepārprotami.
Visbeidzot Tiesa norāda, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, ja tiek konstatēts procesuālo noteikumu pārkāpums, valsts tiesām ir jāizvērtē, vai turpmākajā procesa gaitā šis trūkums ir novērsts, un šāda vērtējuma neesamība pati par sevi prima facie nav saderīga ar lietas taisnīgas izskatīšanas prasībām Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (8) 6. panta izpratnē. Tādējādi gadījumā, ja aizdomās turētais laikus nav ticis informēts par tiesībām neliecināt pret sevi un klusēt, ir jānosaka, vai, neraugoties uz šo trūkumu, kriminālprocess kopumā var tikt uzskatīts par taisnīgu, ņemot vērā virkni faktoru, tostarp to, vai izteikumi, kas saņemti bez šādas informācijas, ir apsūdzības dokumentu neatņemama vai būtiska daļa, kā arī citu lietas materiālos ietverto pierādījumu spēku (9).