VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS
(astotā palāta)
2015. gada 15. janvārī (*)
Valsts atbalsts – Glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsts grūtībās nonākušiem uzņēmumiem – Francijas iestāžu plānots pārstrukturēšanas atbalsts SeaFrance SA – kapitāla palielinājums un aizdevumi, ko SNCF piešķīris SeaFrance – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu – Valsts atbalsta jēdziens – Privātā ieguldītāja kritērijs – Pamatnostādnes attiecībā uz valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai
Lieta T‑1/12
Francijas Republika, ko sākotnēji pārstāvēja E. Belliard, G. de Bergues un J. Gstalter, vēlāk – G. de Bergues, D. Colas un J. Bousin, pārstāvji,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv V. Di Bucci, B. Stromsky un T. Maxian Rusche, pārstāvji,
atbildētāja,
par lūgumu atcelt Komisijas 2011. gada 24. oktobra Lēmumu 2012/397/ES par valsts atbalstu SA 32600 (2011/C) – Francija – SNCF atbalsts uzņēmuma SeaFrance SA pārstrukturēšanā (OV 2012, L 195, 1. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Gracijs [D. Gratsias], tiesneši M. Kančeva [M. Kancheva] un K. Veters [C. Wetter] (referents),
sekretāre J. Veiherte [J. Weychert], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 19. jūnija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Ar Komisijas 2011. gada 24. oktobra Lēmumu 2012/397/ES par valsts atbalstu SA 32600 (2011/C) – Francija – SNCF atbalsts uzņēmuma SeaFrance SA pārstrukturēšanā (OV 2012, L 195, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais lēmums”) Komisija par nesaderīgu ar iekšējo tirgu atzina SeaFrance glābšanas un pārstrukturēšanas atbalstu, ko Francijas Republika īsteno un plāno SeaFrance SA labā.
2 SeaFrance, šobrīd likvidēta sabiedrība, bija saskaņā ar Francijas tiesībām dibināta akciju sabiedrība, kas pilnībā piederēja SNCF Participations SA, kas ir SNCF grupas pārvaldītājsabiedrība, kura savukārt pilnībā piederēja Établissement public industriel et commercial Société nationale des chemins de fer français (turpmāk tekstā – “SNCF”). SeaFrance sniedza jūras transporta pakalpojumus (kravas un pasažieru pārvadājumi) maršrutā Kalē (Francija) osta un Duvras (Lielbritānija) osta. Savulaik SeaFrance bija seši prāmji. 2009. gada decembrī tā nodarbināja 1550 darbiniekus, vēlāk – 2010. gada augustā – 1100 darbiniekus.
3 Kopš 2008. gada SeaFrance finansiālais stāvoklis sistemātiski pasliktinājās, proti, nelabvēlīgas konjuktūras dēļ, kas izpaudās kā izteikta valūtas kursa EUR/GBP nestabilitāte, degvielas cenas paaugstināšanās un būtiska Translamanša pasažieru un kravas pārvadājumu samazināšanās. Šie ārējie apstākļi radīja sarežģījumus SeaFrance iekšienē pārmērīgas kapacitātes un attiecības starp personāla izmaksām un apgrozījumu dēļ. Vairākas sociālās aktivitātes, kas norisinājās 2010. gadā, sabiedrības situāciju pasliktināja vēl vairāk.
4 2010. gada aprīlī attiecībā uz SeaFrance tika apstiprināts, ka tai tiks piešķirts glābšanas atbalsts, kas 2010. gada 30. jūnijā tika pārveidots par sanācijas procedūru. No pārsūdzētā lēmuma izriet, ka šajā procedūrā Tribunal de commerce de Paris (Francija) tika iesniegti trīs piedāvājumi komercdarbības saglabāšanai, pilnībā vai daļēji pārdodot SeaFrance aktīvus. Pirmajā, ko kopā iesniedza divas sabiedrības, kas darbojas jūras transporta jomā, tika piedāvāts par simbolisku samaksu EUR 3 apmērā pārņemt trīs prāmjus un 460 darbiniekus. Otrajā, ko iesniedza arodbiedrība, tika piedāvāts saglabāt visu personālu, par simbolisku samaksu EUR 1 apmērā pārpirkt prāmjus, bet nepārņemt uzņēmuma saistības. Trešā piedāvājuma, ko iesniedza jūras transporta uzņēmums, saturs pārsūdzētajā lēmumā nav izklāstīts. Nevienu no šiem piedāvājumiem SeaFrance administratori neatzina par apmierinošu (pārsūdzētā lēmuma 10.–15. apsvērums).
5 Pēc tam, kad 2011. gada 24. oktobrī tika pieņemts pārsūdzētais lēmums, Tribunal de commerce de Paris 2011. gada 16. novembrī uzsāka likvidācijas procedūru. Šajā procedūrā tika noorganizēts jauns uzaicinājums iesniegt piedāvājumus SeaFrance aktīvu un komercdarbības pārņemšanai, taču vienīgo iesniegto piedāvājumu, atsaucoties uz šo uzaicinājumu, SeaFrance atzina par neapmierinošu. Tādējādi tika aizsākta SeaFrance likvidācijas procedūra, saskaņā ar kuru tās aktīvi tika pārdoti sabiedrībai Eurotunnel.
6 SNCF ar dažādu valsts atbalsta pasākumu palīdzību atbalstīja SeaFrance kopš 2009. gada sākuma. Vispirms 2009. gada februārī SNCF ar SeaFrance noslēdza līgumu par naudas līdzekļiem, 2010. gada februārī tas tika pagarināts. Tad 2010. gada 15. jūlijā tā SeaFrance piešķīra aizdevumu EUR [konfidenciāla informācija] (1) miljonu apmērā, lai tā varētu īstenot tiesības iegādāties prāmi Berlioz un to apdrošināt.
7 Pēc tam SNCF piešķīra SeaFrance kredītlīniju EUR [konfidenciāla informācija] miljonu apmērā. Šo pasākumu Francijas iestādes paziņoja Komisijai 2010. gada 12. jūlijā kā glābšanas atbalstu Kopienas pamatnostādņu attiecībā uz valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (OV 2004, C 244, 2. lpp.; turpmāk tekstā “pamatnostādnes par valsts atbalstu pārstrukturēšanai”) izpratnē, un Komisija to apstiprināja ar 2010. gada 18. augusta Lēmumu C(2010) 5837 par valsts atbalstu N 309/2010 – Francija.
8 Visbeidzot, 2011. gada 18. februārī Francijas iestādes saskaņā ar pamatnostādnēs par valsts atbalstu pārstrukturēšanai minēto paziņoja Komisijai SeaFrance pārstrukturēšanai paredzēta valsts atbalsta projektu, kam pievienots pārstrukturēšanas plāns. Pārstrukturēšanas plānā tostarp bija paredzēta kapacitātes samazināšana no sešiem uz četriem prāmjiem, braucienu piedāvājuma pārstrukturēšana, kuras rezultātā braucienu skaits gadā samazinātos gandrīz par 30 %, un 725 darbavietu likvidēšana, lai samazinātu attiecību starp personāla izmaksām un apgrozījumu. Šāda pārstrukturēšana galvenokārt bija jāfinansē no valsts atbalsta, palielinot SeaFrance kapitālu līdz EUR 223 miljoniem, ko paraksta tikai un vienīgi SNCF Participations.
9 2011. gada 6. aprīlī Komisija izskatīja SeaFrance konkurenta sūdzību par SeaFrance piešķirto valsts atbalstu pārstrukturēšanai. 2011. gada 22. jūnijā Komisija paziņoja Francijas iestādēm savu lēmumu par LESD 108. panta 2. punktā paredzētās formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu saistībā, pirmkārt, ar SeaFrance pārstrukturēšanas atbalstu, kas paziņots 2011. gada 18. februārī, un, otrkārt, ar pasākumiem, ko SNCF veikusi pirms tam, proti, 2009. gadā noslēgto līgumu par naudas līdzekļiem un aizdevumu EUR [konfidenciāla informācija] miljonu apmērā, kas piešķirts 2010. gada 15. jūlijā (turpmāk tekstā – “lēmums uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru”). Tā arī, šī lēmuma kopsavilkumu publicēdama 2011. gada 14. jūlija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 208, 8. lpp.), aicināja ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu.
10 2011. gada 14. jūlija, 22. jūlija un 19. augusta vēstulēs Francijas iestādes vispirms Komisijai iesniedza savus komentārus, proti, saistībā ar lēmumā uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru paustajām šaubām, sūdzību un ieinteresēto personu apsvērumiem.
11 Tad 2011. gada 12. septembra vēstulē Francijas iestādes Komisijai paziņoja grozīto pārstrukturēšanas plānu. Šajā plānā tostarp bija paredzēta vēl viena prāmja pārdošana, darbinieku samazināšana kopumā par 922 darbiniekiem, braucienu samazināšana vēl vairāk un pārdošanas un mārketinga sistēmas reorganizācija, tādējādi ietaupot vēl vairāk. Tāpat, atbildot uz Komisijas lēmumā uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru paustajām šaubām par SeaFrance pašas ieguldījuma tās finansēšanā un pārstrukturēšanā nepietiekamību un neskaidro raksturu, šajā plānā bija paredzēti šādi grozījumi finansēšanas un pārstrukturēšanas pasākumos: SeaFrance kapitāla palielināšana bija jāierobežo līdz EUR 166,3 miljoniem un jāparedz aizdevums EUR 99,8 miljonu apmērā pārstrukturēšanas finansēšanai. Bija paredzēts arī vēl viens aizdevums EUR [konfidenciāla informācija] miljonu apmērā. Tā mērķis bija segt aizņēmumu par prāmi Molière, tādējādi šī prāmja pirkšanas tiesības īstenojot pirms termiņa. Pirkšanas tiesību īstenošanai pirms termiņa bija jāļauj SeaFrance no [konfidenciāla informācija] gada beigām, nevis no [konfidenciāla informācija] gada beigām uz šo prāmi iegūt īpašuma tiesības pilnā apmērā. Šie divi aizdevumi bija jāizsniedz ar 6,05 % likmi uz 12 gadiem, kuru laikā bija jāveic regulāra kapitāla atmaksa.
12 Visbeidzot, 2011. gada 3. oktobra vēstulē Francijas iestādes Komisijai paziņoja jaunu grozītā pārstrukturēšanas plāna versiju. Saskaņā ar šo versiju, pirmkārt, aizdevuma summa EUR 99,8 miljonu apmērā tika samazināta līdz EUR 99,7 miljoniem un, otrkārt, diviem grozītajā pārstrukturēšanas plānā paredzētajiem aizdevumiem piemērojamā procentu likme tika palielināta no 6,05 % uz 8,55 %.
13 2011. gada 24. oktobrī Komisija pieņēma pārsūdzēto lēmumu un tajā pašā dienā to paziņoja Francijas iestādēm. Šī lēmuma 16. un 17. apsvērumā Komisija precizē, ka pārsūdzētais lēmums attiecas, pirmkārt, uz grozītajā pārstrukturēšanas plānā paredzētajiem pasākumiem, proti, SeaFrance kapitāla palielinājumu un diviem aizdevumiem EUR 99,7 miljonu apmērā un EUR [konfidenciāla informācija] miljonu apmērā, un, otrkārt, uz glābšanas atbalstu, kas apstiprināts ar tās 2010. gada 18. augusta lēmumu. Savukārt šis lēmums neattiecas ne uz līgumu par naudas līdzekļiem, kas noslēgts starp SNCF un SeaFrance, ne arī aizdevumu, kas tai tika piešķirts pirkšanas tiesību īstenošanai attiecībā uz prāmi Berlioz (skat. iepriekš 6. punktu), par kuriem 2011. gada 22. jūnijā ir aizsākta cita LESD 108. panta 2. punktā paredzētā procedūra.
14 Apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā cita starpā ir noteikts:
“1. pants
Kapitāla palielināšana EUR 166,3 miljonu apmērā un aizdevumi EUR 99,7 miljonu un EUR [konfidenciāla informācija] miljonu apmērā, ko [Francija] caur SNCF plāno īstenot kā pārstrukturēšanas atbalstu uzņēmumam SeaFrance, ir valsts atbalsta pasākumi LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un nav saderīgi ar iekšējo tirgu.
2. pants
Aizdevums, ko Francija caur SNCF kā glābšanas atbalstu ir piešķīrusi uzņēmumam SeaFrance un uz ko attiecas Komisijas 2010. gada 18. augusta lēmums, ir atbalsts, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu.
3. pants
1. Francijai caur SNCF no atbalsta saņēmēja ir jāatgūst 2. pantā minētais atbalsts, kā arī līgumiskie procenti, kas vēl nav nomaksāti šā lēmuma paziņošanas dienā.
[..]”
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
15 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 2. janvārī, Francijas Republika cēla šo prasību.
16 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (astotā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.
17 Vispārējā tiesa 2014. gada 19. jūnija tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.
18 Tiesas sēdē Komisija iesniedza dokumentu, kurā bija ietverta sarakste starp tās dienestiem un Francijas iestādēm tā argumenta atbalstam, kas izvirzīts atbildē uz prasības otro pamatu. Palātas priekšsēdētājs nolēma pievienot šo dokumentu lietas materiāliem un aicināja Francijas Republiku paust savu viedokli par šī dokumenta pieņemamību un saturu vēlākais līdz 2014. gada 26. jūnijam. Lēmums par šī dokumenta pieņemamību tika atlikts.
19 Francijas Republika savus apsvērumus iesniedza noteiktajā termiņā.
20 Mutvārdu process tika pabeigts 2014. gada 3. jūlijā.
21 Francijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt pārsūdzēto lēmumu pilnībā;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
22 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
23 Vispirms ir jānorāda, ka četri pamati, ko Francijas Republika izvirza savas prasības atbalstam, attiecas uz Komisijas vērtējumu par diviem aizdevumiem, proti, EUR 99,7 miljonu un EUR [konfidenciāla informācija] apmērā, kas paredzēti grozītajā pārstrukturēšanas plānā (turpmāk tekstā kopā saukti – “aplūkotie aizdevumi”). Francijas Republika neapstrīd, ka pasākums, kas izpaudās kā SeaFrance kapitāla palielināšana līdz EUR 166,3 miljoniem, ir valsts atbalsts.
24 Pirmie divi Francijas Republikas prasības pieteikumā izvirzītie pamati ir saistīti ar LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, jo Komisija aplūkotos aizdevumus esot kvalificējusi kā valsts atbalstu. Trešais pamats ir par kļūdām tiesību piemērošanā un faktos, jo Komisija esot uzskatījusi, ka pārstrukturēšanas atbalsts neesot saderīgs ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktau, to interpretējot pamatnostādņu par valsts atbalstu pārstrukturēšanai gaismā. Ceturtais prasības pamats attiecas uz LESD 345. panta pārkāpumu.
Par pirmo pamatu, kas ir saistīts ar valsts atbalsta jēdziena LESD 107. panta 1. punkta izpratnē neievērošanu, jo Komisija esot uzskatījusi, ka aplūkoto aizdevumu pārdomātība ir jāvērtē kopā ar glābšanas un rekapitalizācijas atbalstu
25 Izvirzīdama šo pamatu, Francijas Republika būtībā uzskata, ka Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka, piemērojot privātā ieguldītāja testu, aplūkotie aizdevumi, SeaFrance piešķirtais glābšanas atbalsts, kā arī tās kapitāla palielināšana, kas paredzēti grozītajā pārstrukturēšanas plānā, būtu jāaplūko kopā.
26 Šim pamatam ir divas daļas, proti, šajā gadījumā kļūdaina 1998. gada 15. septembra sprieduma BP Chemicals/Komisija (T‑11/95, Krājums, EU:T:1998:199; turpmāk tekstā – “BP Chemicals spriedums”) interpretācija un piemērošana.
27 Pirmajā daļā Francijas Republika savā prasības pieteikumā būtībā norāda, ka, tā kā BP Chemicals spriedums (EU:T:1998:199, minēts 26. punktā) attiecas tikai un vienīgi uz atteikumu uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru, nevis uz privātā ieguldītāja principa piemērošanu pēc būtības, kritēriji, kas par to liecina, neesot piemērojami formālās izmeklēšanas procedūrā, lai izlemtu, vai izvērtētie pasākumi ir vai nav nodalāmi. Tiesas sēdē, ņemot vērā 2013. gada 19. marta spriedumu Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija (C‑399/10 P un C‑401/10 P, Krājums, EU:C:2013:175), Francijas Republika šī pamata daļu atsauca un tas tika fiksēts tiesas sēdes protokolā.
28 Otrajā daļā Francijas Republika norāda, ka Komisija esot šajā gadījumā kļūdaini piemērojusi iepriekš 26. punktā minēto BP Chemicals spriedumu (EU:T:1998:199) un kļūdaini secinājusi, ka aplūkotie aizdevumi faktiski nav nodalāmi no glābšanas un rekapitalizācijas atbalsta.
29 Ir jāatgādina, ka attiecībā uz atbalsta jēdzienu, kā tas ir definēts LESD 107. panta 1. punktā un kuram ir juridisks raksturs, un kurš ir jāinterpretē, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, Savienības tiesai, principā un ņemot vērā gan strīda konkrētos apstākļus, kas tai ir darīti zināmi, gan arī Komisijas veiktā vērtējuma tehnisko vai komplekso raksturu, ir jāīsteno pilnīga kontrole pār jautājumu, vai pasākums iekļaujas LESD 107. panta 1. punkta tvērumā (skat. spriedumus, 2008. gada 22. decembris, British Aggregates/Komisija, C‑487/06 P, Krājums, EU:C:2008:757, 111. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2008. gada 17. decembris, Ryanair/Komisija, T‑196/04, Krājums, EU:T:2008:585, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
30 Attiecībā uz uzņēmumu īstenota pasākuma kvalificēšanu par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē tiek prasīts, lai tiktu izpildīti četri nosacījumi. Pirmkārt, ir jābūt valsts pasākumam vai pasākumiem, kas saistīti ar valsts līdzekļu piešķiršanu. Otrkārt, tam jābūt piemērotam, lai ietekmētu tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, ar to ir jāpiešķir ekskluzīvas priekšrocības noteiktiem uzņēmumiem vai komercdarbības nozarei. Ceturtkārt, tam jārada vai iespējami jārada konkurences izkropļojumi (skat. spriedumu, 2000. gada 29. septembris, CETM/Komisija, T‑55/99, Krājums, EU:T:2000:223, 39. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā ziņā skat. arī spriedumu, 2006. gada 23. marts, Enirisorse, C‑237/04, Krājums, EU:C:2006:197, 38. un 39. punkts un tajos minētā judikatūra).
31 Katrā ziņā no judikatūras arī izriet, ka nosacījumi, kuriem ir jāatbilst pasākumam, lai to varētu kvalificēt par “atbalstu” LESD 107. panta izpratnē, nav izpildīti, ja saņēmējs uzņēmums tādu pašu labumu kā to, ko tas guvis līdz ar valsts līdzekļu nodošanu tā rīcībā, būtu varējis gūt apstākļos, kas atbilst parastiem tirgus apstākļiem, un šis novērtējums valsts uzņēmumu gadījumā principā tiek veikts, piemērojot privātā ieguldītāja kritēriju (skat. spriedumu, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF u.c., C‑124/10 P, Krājums, EU:C:2012:318, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 Saskaņā ar judikatūru Komisijai, vērtējot privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu, ir vienmēr jāizvērtē strīdīgā darījuma atbilstošie apstākļi un tā konteksts (skat. spriedumu, 2010. gada 13. septembris, Grieķija/Komisija, T‑415/05, T‑416/05 un T‑423/05, Krājums, EU:T:2010:386, 172. punkts un tajā minētā judikatūra).
33 Runājot par privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu vairākiem secīgiem pasākumiem, kur iejaukusies valsts, Komisijai ir jāizvērtē, vai šādi pasākumi ar iejaukšanos tiešām ir tik cieši saistīti, ka tos nav iespējams vienu no otra nodalīt, un vai tādējādi šādi vairāki pasākumi LESD 107. panta 1. punkta kontekstā nav jāuzskata par tikai vienu iejaukšanās pasākumu (šajā ziņā skat. spriedumu Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija, minēts 27. punktā, EU:C:2013:175, 103. punkts).
34 Vairāku iejaukšanās pasākumu no valsts puses nedalāmības izvērtēšana ir jāveic, ņemot vērā judikatūrā atvasinātos kritērijus, kas tostarp ir šo valsts iejaukšanās pasākumu hronoloģiskums, to mērķis un saņēmēja uzņēmuma stāvoklis šīs iejaukšanās laikā (šajā ziņā skat. spriedumus Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija, minēts 27. punktā, EU:C:2013:175, 104. punkts, un BP Chemicals, minēts 26. punktā, EU:T:1998:199, 170.–178. punkts).
35 Turklāt ir jāatgādina, ka Komisijas vērtējuma par jautājumu, vai pasākums atbilst privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā kritērijam, pamatā ir sarežģīts ekonomiskais vērtējums. Komisijai, pieņemot tiesību aktu, kam ir vajadzīgs šāds vērtējums, tādējādi ir plaša rīcības brīvība, un akta pārbaude tiesā attiecas vienīgi uz vērtējumu, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi un noteikumi par pamatojumu, kļūdas tiesību piemērošanā neesamību, minēto faktu materiālo precizitāti un acīmredzamas kļūdas šo faktu vērtējumā neesamību, kā arī pilnvaru nepareizas izmantošanas neesamību. Tostarp Vispārējai tiesai nav pienākuma aizstāt lēmuma autora ekonomisko vērtējumu ar savējo (skat. spriedumu Ryanair/Komisija, minēts 29. punktā, EU:T:2008:585, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Tieši šo principu gaismā būtu jāizvērtē pirmā pamata otrajā daļā izvirzītais galvenais arguments, saskaņā ar kuru Francijas Republika Komisijai pārmet, ka tā nav izvērtējusi visu atbilstošo faktu un juridisko elementu kopumu, nosakot SeaFrance labā pieņemto pasākumu nedalāmību, it īpaši, procentu likmes un nodrošinājumus, kas saistīti ar aplūkotajiem aizdevumiem. Francijas Republika Komisijai arī pārmet, ka tā pārsūdzētajā lēmumā ir pieņēmusi, ka, tā kā aplūkotajiem aizdevumiem SeaFrance ir tāds pats mērķis kā rekapitalizācijai un tie ir tikuši piešķirti vienlaicīgi ar rekapitalizāciju, lai gan SeaFrance finansiālā situācija ir nemainīga, šos aizdevumus nevar pamatoti nodalīt no glābšanas atbalsta un rekapitalizācijas un tādējādi pieņemt, ka šos aizdevumus nav piešķīris privāts ieguldītājs.
37 Šī argumenta pamatotības vērtējums ir jāveic divos posmos. Pirmkārt, ir jāpārbauda, vai korekts ir Komisijas secinājums, ka šie aplūkotie aizdevumi nav nodalāmi no rekapitalizācijas un glābšanas atbalsta un ka tādējādi tie nevar tikt uzskatīti par diviem autonomiem pasākumiem privātā ieguldītāja kritērija kontekstā. Citiem vārdiem, ir jāpārbauda, vai Komisija pareizi ir noteikusi, kam tai minētais kritērijs ir bijis jāpiemēro. Otrkārt, ir jāpārbauda, vai Komisija privātā ieguldītāja kritēriju pārsūdzētajā lēmumā minētajiem pasākumiem ir piemērojusi pareizi.
38 Pirmkārt, saistībā ar jautājumu par to, vai pareizi ir tas, ka Komisija ir secinājusi, ka aplūkotie aizdevumi nav nodalāmi no rekapitalizācijas un glābšanas atbalsta, sākotnēji ir jānorāda, ka pārsūdzētā lēmuma 129. apsvērumā – atbildē uz Francijas iestāžu argumentu, saskaņā ar kuru aplūkotie aizdevumi ir piešķirti, ievērojot tirgus apstākļus, un tādējādi atbilst privātā ieguldītāja kritērijam, Komisija ir norādījusi šādi:
“[..] Proti, šajā gadījumā SNCF uzņēmumam SeaFrance jau ir sniedzis glābšanas atbalstu un plāno sniegt atkārtotu atbalstu, proti, rekapitalizāciju. Aizdevumiem un pārējiem atbalsta pasākumiem ir viens un tas pats mērķis, proti, glābt un pārstrukturēt SeaFrance. Tos īstenos vienlaicīgi ar pārstrukturēšanas atbalsta pasākumiem un tad, kad SeaFrance būs grūtībās nonākuša uzņēmuma statusā. Tas ir pašsaprotami attiecībā uz EUR 99,7 miljonu aizdevumu, kura mērķis, tāpat kā rekapitalizācijas gadījumā, ir ļaut SeaFrance apmierināt esošās kapitāla vajadzības. Tomēr tas pats attiecas arī uz EUR [konfidenciāla informācija] miljonu aizdevumu, kas paredzēts prāmja Molière līzinga līguma refinansēšanai un izpirkšanai pirms paredzētā termiņa. Proti, ražošanas līdzekļu, šajā gadījumā kuģa, finansēšana ir cieši saistīta ar SeaFrance ikdienas darbu. Līzingu refinansējot un [kuģi] izpērkot pirms termiņa, SeaFrance plāno samazināt darbības izmaksas, tas ir paredzēts uzņēmuma pārstrukturēšanas ietvaros. Tādējādi EUR [konfidenciāla informācija] miljonu aizdevums arī iekļaujas SeaFrance pārstrukturēšanā.”
39 Tālāk 130.–132. punktā Komisija ir atgādinājusi noteikumus, kas izskaidroti iepriekš 26. punktā minētajā spriedumā BP Chemicals (EU:T:1998:199).
40 Visbeidzot, 133. punktā Komisija ir analizējusi jautājumu par to, vai rekapitalizācija ir valsts atbalsts, un konstatējusi, ka, tā kā “abiem aizdevumiem un rekapitalizācijai ir viens un tas pats mērķis, proti, segt pārstrukturēšanas izmaksas, tā kā uzņēmuma finansiālā situācija ir nemainīga (uzņēmums ir grūtībās) un tā kā aizdevumi tiek piešķirti vienlaicīgi ar rekapitalizāciju, šos aizdevumus nevar pamatoti nodalīt no glābšanas atbalsta un rekapitalizācijas.”
41 Šis pamatojums rādās esam ļoti īss. Katrā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka Komisijas secinājumos par SeaFrance veikto pasākumu hronoloģiskumu un mērķi, kā arī situāciju nav vērojama kļūda vērtējumā.
42 Attiecībā uz šo pasākumu hronoloģiskumu lietas dalībnieku starpā nav strīda par to, ka aplūkotie aizdevumi ir pastāvējuši līdztekus rekapitalizācijai un ka šie trīs pasākumi bija paredzēti vienā un tajā pašā pārstrukturēšanas plānā, kas Komisijas vērtējumam tika iesniegts sešus mēnešus pēc glābšanas atbalsta pasākuma ieviešanas.
43 Lietas dalībnieku starpā arī nav strīda saistībā ar saņēmējas sabiedrības stāvokli, to, ka kopš 2008. gada SeaFrance bija ievērojamās finansiālās grūtībās un rezultātā 2010. gada 30. jūnijā, proti, pirms glābšanas atbalsta paziņošanas, šai sakarā tika aizsākta sanācijas procedūra un tā turpinājās, līdz tika aizsākta likvidācijas procedūra, kas sekoja pēc pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas (skat. iepriekš 4., 5. un 7. punktu). Tādējādi ievērojamās finansiālās grūtības SeaFrance bija gan tad, kad tā saņēma glābšanas atbalstu, gan arī tad, kad SNCF tai plānoja paredzēt vēl trīs citus pārstrukturēšanas plānā paredzētos pasākumus.
44 Attiecībā uz pasākumu mērķi ir skaidrs, ka aizdevumam EUR 99,7 miljonu apmērā ir bijis tāds pats mērķis kā rekapitalizācijai, proti, pārstrukturēšanas finansēšana. Attiecībā uz aizdevumu EUR [konfidenciāla informācija] miljonu apmērā Francijas Republikas arguments, saskaņā ar kuru šis aizdevums kalpojot mantiskam mērķim, proti, nodrošinot aktīvus ar pirkšanas tiesību īstenošanu uz prāmi Molière, un tādējādi tam esot cits, nevis rekapitalizācijas mērķis, ir jānoraida. Faktiski pamatoti ir tas, ka Komisija ir secinājusi, ka šis aizdevums iekļaujas SeaFrance pārstrukturēšanas sistēmā, jo tas kalpojot prāmja Molière līzinga līguma refinansēšanai un izpirkšanai pirms paredzētā termiņa un tādējādi tā mērķis esot samazināt darbības izmaksas, kas saistītas ar ražošanas līdzekļu finansējumu. Turklāt Komisija pamatoti atbildes rakstā ir norādījusi, ka, lai arī tā uzskata, ka šī aizdevuma vienīgais mērķis esot bijis aizstāt ārpusbilances saistības, kas saistītas ar SeaFrance maksājumiem atbilstoši līzinga līgumam, Francijas Republika tik un tā neesot iesniegusi pierādījumus par to, ka pirms šī aizdevuma [izsniegšanas] SNCF jau būtu bijusi tiešā redzeslokā un finansiāli atbildīga par līzinga maksājumiem.
45 Tālāk vairāki pārsūdzētajā lēmumā norādītie Komisijas elementi, kas ir daļa no SeaFrance pārstrukturēšanas konteksta, katrā ziņā stiprina secinājumu, saskaņā ar kuru aplūkotie aizdevumi, glābšanas un pārstrukturēšanas un rekapitalizācijas atbalsts būtu jāvērtē kopā, ņemot vērā privātā ieguldītāja kritēriju.
46 Šai sakarā, pirmkārt, no pārsūdzētā lēmuma izriet, ka pēc tam, kad SNCF piešķīra SeaFrance kredītlīniju EUR [konfidenciāla informācija] miljonu apmērā, ko Komisija apstiprināja kā glābšanas atbalstu, Francijas iestādes 2011. gada 18. februārī iesniedza sākotnējo SeaFrance pārstrukturēšanas plānu (pārsūdzētā lēmuma 1., 2. un 24. apsvērums). Tā kā šajā plānā bija paredzēts tikai viens atbalsta pasākums, proti, SeaFrance kapitāla palielināšana līdz EUR 223 miljoniem, ko parakstīja tikai un vienīgi SNCF Participations, Komisija par to pauda kritiku lēmumā par formālas procedūras uzsākšanu, pamatojot, ka SeaFrance pašu ieguldījums savas pārstrukturēšanas finansēšanā esot pārāk mazs un nenoteikts (pārsūdzētā lēmuma 4., 24. un 149. apsvērums). No pārsūdzētā lēmuma arī izriet, ka atbildē uz šo kritiku Francijas iestādes 2011. gada 12. septembrī iesniedza grozītu pārstrukturēšanas plānu, paredzot, ka sākotnēji paredzētais kapitāla palielinājums tiks samazināts līdz EUR 166,3 miljoniem, kas jāparaksta SNCF Participations, un ka šis samazinājums tiks kompensēts ar aizdevumu EUR 99,7 miljonu apmērā, ko piešķirs SNCF un kura mērķis būs finansēt SeaFrance pārstrukturēšanu kā daļu no tās pašu ieguldījuma (pārsūdzētā lēmuma 24., 27., 28. un 150. apsvērums). Šo aplūkoto aizdevumu, it īpaši aizdevuma EUR 99,7 miljonu apmērā, piešķiršana tādējādi, šķiet, ir sākotnēji vienīgā paredzētā atbalsta pasākuma grozīšanas rezultāts.
47 Otrkārt, no pārsūdzētā lēmuma izriet, ka SNCF, kurai ir divējāda loma – kā atbalsta piešķīrējai un pašu ieguldīto līdzekļu aizdevējai –, bija vienīgā, kurai bija jāpiešķir SeaFrance vajadzīgie līdzekļi pārstrukturēšanas finansēšanai. Neviens ārējs, ar SNCF grupu nesaistīts ieguldītājs šajā darījumā faktiski neiesaistījās. Šajā sakarā Komisija arī norādīja, ka, neraugoties uz tās pieprasījumiem, Francijas iestādes tai neiesniedza aizdevuma piedāvājuma paraugu, ko būtu sagatavojusi neatkarīga finanšu iestāde (pārsūdzētā lēmuma 138. apsvērums).
48 SeaFrance pārstrukturēšanas konteksts, it īpaši pārstrukturēšanas plāna attīstība, tādējādi atspoguļo to, ka, lai kompensētu, ka SeaFrance pašu ieguldījuma tās pārstrukturēšanā gandrīz nav, Francijas iestādes – tā vietā, lai meklētu ārēju kreditoru vai ieguldītāju, vai tādēļ, ka tie vispār nav atrasti, – piedāvāja risinājumu, kurā SNCF viena pati veica šo ieguldījumu gandrīz pilnā apmērā, proti, EUR 99,7 miljonus no kopējā ieguldījuma EUR [konfidenciāla informācija] miljonu apmērā (skat. pārsūdzētā lēmuma 150. apsvērumu un tālāk šī sprieduma 63. un 79. punktu), un tādējādi iesaistījās, it kā tā būtu ārējs kreditors. Taču šāds risinājums –, kas pamatots ar vienkāršu sākotnēji paredzētā atbalsta grozīšanu un SNCF lomas divkāršošanu, kura, no vienas puses, ar SNCF Participations starpniecību rīkojās kā valsts atbalsta piešķīrēja iestāde un, no otras puses, kā privāts ieguldītājs, kas tai pašā laikā bija vienīgais ieguldītājs, kas iesaistījās SeaFrance glābšanā un pārstrukturēšanā, – nav pieņemams, jo ar to netiek piemēroti pamatnostādnēs par valsts atbalstu pārstrukturēšanai minētie noteikumi par pašu ieguldījumu.
49 Visbeidzot, atšķirībā no Francijas Republikas viedokļa no aplūkotajiem aizdevumiem izrietošās procentu likmes un nodrošinājumi nav daļa no būtiskiem elementiem, kas Komisijai bija jāņem vērā, izvērtējot jautājumu par to, vai šie aizdevumi bija nodalāmi no rekapitalizācijas un glābšanas atbalsta. Aplūkoto aizdevumu piešķiršanas nosacījumu vērtējums faktiski ietilpst vērtējumā par šo aizdevumu rentabilitāti, citiem vārdiem, privātā ieguldītāja kritērija piemērošanas. Savukārt vērtējuma par aplūkoto aizdevumu nodalāmību no diviem citiem pasākumiem mērķis ir pierādīt, vai privātā ieguldītāja kritērijs ir jāpiemēro šiem aizdevumiem, kas tiek uzskatīti par autonomu ieguldījumu, vai arī visiem pārsūdzētajā lēmumā minētajiem pasākumiem, kas tiek uzskatīti par vienotu veselumu. Šis vērtējums tātad ir posms pirms privātā ieguldītāja kritērija piemērošanas.
50 Tāpat no iepriekš 33. punktā minētās judikatūras – atšķirībā no tā, ko uzskata Francijas Republika, – izriet, ka formāla atšķirība starp aizdevumu un rekapitalizāciju neliedz uzskatīt, ka šie pasākumi ir nedalāmi. Noteicošā faktiski nav forma, kādā attiecīgā valsts iejaukšanās notiek, bet tas, ka šī dažāda veida iejaukšanās, ņemot vērā tās hronoloģiskumu, tās mērķi un uzņēmuma stāvokli šīs iejaukšanās brīdī, ir savstarpēji tik cieši saistītas, ka tās nav iespējams nodalīt.
51 Otrkārt, attiecībā uz privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu pārsūdzētajā lēmumā aplūkotajiem pasākumiem ir jānorāda, ka pārsūdzētā lēmuma 133. un 134. apsvērumā Komisija ir norādījusi šādi:
“(133) Francija neapstrīd, ka rekapitalizācija ir atbalsts, jo tā nekādi nevar nest tādu peļņu, kas atbilstu tam, ko pieprasītu privāts ieguldītājs. Tas izriet arī no 35. apsvērumā attēlotās tabulas, kas norāda nepieciešamo finansējumu laikposmam no 2011. līdz 2017. gadam. Uzņēmums šajā laikposmā nevar izmaksāt dividendes. Ņemot vērā ievērojamās izmaksas, ko veido [aplūkoto] aizdevumu procentu un pamatsummas maksājumi, un zemo peļņu, ko paredz pārstrukturēšanas plāns, šī situācija, ļoti iespējams, turpināsies ilgāk par 2017. gadu, līdz pat aizdevumu pilnīgai atmaksai 2023. gadā. Taču privāts ieguldītājs tradicionālajā rūpniecībā, piemēram, jūras transportā, nepiekristu uz [divpadsmit] gadiem ieguldīt EUR 166,3 miljonus, par to negūstot nekādu peļņu. [..]
(134) Kopumā vērtējot, peļņa, ko gūst no glābšanas atbalsta, rekapitalizācijas un abiem aizdevumiem, ir zemāka par to, ko pieprasītu privāts ieguldītājs, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos. Kā iepriekš paskaidrots, SNCF nevar gūt nekādu peļņu no rekapitalizācijas ātrāk kā 2023. gadā. [..]”
52 Ir jākonstatē, ka ienesīguma, ko varētu sagaidīt no pārsūdzētajā lēmumā minētajiem pasākumiem, analīze, kas sniegta pārsūdzētā lēmuma 133. un 134. apsvērumā, ir koncentrēta un vērsta uz rekapitalizāciju.
53 Katrā ziņā, no vienas puses, Komisija pareizi ir piemērojusi privātā ieguldītāja kritēriju visam nedalāmajam pasākumu, kuros ietilpst aplūkotie aizdevumi, rekapitalizācija un glābšanas atbalsts, kopumam. Ņemot vērā, kā procentu maksājumi un aplūkoto aizdevumu atmaksa ietekmēja rekapitalizācijas rentabilitāti, Komisija iesaistījās globālā ienesīguma, ko SNCF kā vienīgais privātais ieguldītājs varēja gaidīt no pasākumiem, kurus tas īstenoja vai plānoja SeaFrance glābšanai un pārstrukturēšanai, kas vērtēti kā vienots kopums, analīzē. Tādējādi tā, nepieļaudama acīmredzamu kļūdu vērtējumā, varēja secināt, ka globālais ienesīgums, kas gaidāms no šī nedalāmā pasākumu kopuma, neatbilst tam, ko privātais ieguldītājs būtu gaidījis, nepastāvot vajadzībai veikt precīzu analīzi saistībā ar jautājumu par to, vai ikkatra aplūkotā aizdevuma piešķiršanas nosacījumi atbilst tirgus apstākļiem.
54 No otras puses, iepriekš 48. punktā minēto iemeslu dēļ SeaFrance pārstrukturēšanas konteksta elementi, kas minētie iepriekš 46. un 47. punktā, stiprina secinājumu, saskaņā ar kuru privātais ieguldītājs tirgus ekonomikas apstākļos nebūtu SeaFrance paredzējis visus tos pasākumus, ko SNCF veica un kas minēti pārsūdzētajā lēmumā.
55 No iepriekš minētā izriet, ka Komisija atbilstoši iepriekš 32. punktā minētajai judikatūrai ir vērtējusi aplūkoto aizdevumu SeaFrance piešķiršanas globālo kontekstu. No tā – atšķirībā no Francijas Republikas viedokļa – arī izriet, ka Komisija ir nevis pieņēmusi, bet gan –, ņemot vērā aplūkoto aizdevumu mērķi, hronoloģiskumu un sabiedrības saņēmējas stāvokli, kā arī ņemot vērā citus būtiskos lietas materiālus, tādus kā pārstrukturēšanas plāna attīstība, SNFC lomas divkāršošana un ārēja, ar SNCF grupu nesaistīta ieguldītāja neesamība, – pierādījusi, ka aplūkotos aizdevumus pamatoti nevar nodalīt no SeaFrance rekapitalizācijas un tai paredzētās kredītlīnijas atvēršanas glābšanas atbalsta ietvaros un tādējādi tie ir jāuzskata par autonomu ieguldījumu privātā ieguldītāja kritērija kontekstā.
56 No iepriekš minētā arī izriet, ka, SeaFrance rīcībā nododama aplūkotos aizdevumus, tos sasummējot kopā ar rekapitalizāciju un glābšanas atbalstu, Francijas valsts, rīkodamās ar SNCF starpniecību, ir piešķīrusi SeaFrance priekšrocību, kuru pēdējā minētā nebūtu varējusi saņemt parastos tirgus apstākļos. Tādēļ Komisija pamatoti pārsūdzētā lēmuma 142. apsvērumā šos aizdevumus ir kvalificējusi kā valsts atbalstu.
57 Šis secinājums nekādi nevar tikt apšaubīts ar Francijas Republikas argumentiem saistībā ar iepriekšējo Komisijas praksi.
58 Saskaņā ar judikatūru atsevišķa pasākuma valsts atbalsta raksturs ir jāvērtē tikai saistībā ar LESD 107. panta 1. punktu, nevis ievērojot iespējamu Komisijas agrāku lēmumu pieņemšanas praksi (spriedums, 2011. gada 15. novembris, Komisija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste, C‑106/09 P un C‑107/09 P, Krājums, EU:C:2011:732, 136. punkts). Turklāt ne īpaši korekti būtu balstīties uz Komisijas iepriekšējo praksi glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsta jomā, kurā katra gadījuma vērtējums visnotaļ ir atkarīgs no atbalsta saņēmēja individuālās finansiālās situācijas, tās nozares vispārīgā ekonomiskā stāvokļa, kurā tas darbojas, un tiesiskā regulējuma, atbilstoši kuram tas attīstās.
59 No tā izriet, ka Francijas Republika nevar balstīties uz Komisijas agrāko lēmumu pieņemšanas praksi, lai pierādītu kļūdu, ko otrā minētā pieļāvusi vērtējumā par to, vai šajā gadījumā ir konstatējams valsts atbalsts.
60 Katrā ziņā šo argumentu vērtējums pēc būtības, kas izklāstīts turpinājumā, neļauj atklāt kļūdu pārsūdzētajā lēmumā.
61 Pirmkārt, Francijas Republika norāda, ka Komisijas agrākā lēmumu pieņemšanas prakse nav pamats iepriekš 26. punktā minētajā spriedumā BP Chemicals (EU:T:1998:199) pieņemtā risinājuma vispārināšanai. Tā 2010. gada 26. maija lēmumā par atbalstu SNCB kravas pārvadājumu pārstrukturēšanai (Nr. 726/2009) (turpmāk tekstā – “SNCB kravas pārvadājumu lēmums”), kurā bija iesaistīts mātesuzņēmums, kas piešķīra atbalstu, un kur bija līdzīgi apstākļi tiem, kas tika izvērtēti pārsūdzētajā lēmumā, Komisija neesot veikusi atbalsta pasākumu globālu analīzi un esot atzinusi, ka SNCB piešķirtais aizdevums tā jaunajam meitasuzņēmumam, kas ticis radīts, pārstrukturējot kravas pārvadājumus un paredzot šī meitasuzņēmuma kapitāla palielinājumu, ko veiks SNCB, esot ticis piešķirts atbilstoši tirgus apstākļiem. Šis aizdevums tātad neesot bijis valsts atbalsts un esot varēts ņemt vērā saistībā ar šī meitasuzņēmuma pašu ieguldījumu pārstrukturēšanā. Francijas Republikas skatījumā šī atšķirība analīzē līdzīgos gadījumos, kas nevarot tikt izskaidroti ar atšķirībām piemērojamajās tiesību normās, neesot saderīga ar tiesiskās drošības, labas pārvaldības un vienlīdzīgas attieksmes principu.
62 Jākonstatē, ka, izvirzīdama argumentu, kas balstīts uz SNCB kravas pārvadājumu lēmumu, Francijas Republika būtībā Komisijai pārmet, ka tā pārsūdzētajā lēmumā ir noraidījusi, ka aizdevums EUR 99,7 miljonu apmērā, ko SNCF piešķīris SeaFrance, varētu būt daļa no SeaFrance pašu ieguldījuma pārstrukturēšanas finansēšanā, lai gan SNCB kravas pārvadājumu lēmumā tā uzskatīja, ka aizdevums, ko SNCB piešķīra savam meitasuzņēmumam, kas nodarbojas ar kravas pārvadājumiem – tā kā tas tika piešķirts atbilstoši tirgus apstākļiem – neesot valsts atbalsts un tādējādi to esot bijis iespējams iekļaut šī meitasuzņēmuma pašu ieguldījumos pārstrukturēšanas finansēšanai.
63 Šai sakarā vispirms, neraugoties uz to, ka atšķirībā no SeaFrance pārstrukturēšanas SNCB kravas pārvadājumu pārstrukturēšana notika nevis grūtībās nonākuša uzņēmuma glābšanas kontekstā, bet gan vispārīga nozares industriālas un komerciālas pārstrukturēšanas plāna sakarā, ir jānorāda uz būtisku atšķirību piemērojamajās tiesību normās. Uz SNCB kravu pārvadājumu darbību pārstrukturēšanu attiecās Kopienas vadlīnijas atbalstam dzelzceļa uzņēmumiem (OV 2008, C 184, 13. lpp.). Šīs vadlīnijas ir īpašs tiesisks regulējums dzelzceļa pārvadājumu nozarē, atkāpjoties no pamatnostādnēm par valsts atbalstu pārstrukturēšanai, proti, attiecībā uz atbalsta saņēmēja pašu ieguldījuma līmeni. Šo pamatnostādņu 82. punktā ir paredzēts, ka Komisijai var būt pieņemami pašu ieguldījumi, kuru apjoms ir mazāks par pamatnostādnēs par valsts atbalstu pārstrukturēšanai paredzēto. Atbilstoši šim juridiskajam pamatam Komisija akceptēja SNCB meitasuzņēmuma kravas pārvadājumu jomā pašu ieguldījumu no 15 līdz 25 % no pārstrukturēšanas finansējumam vajadzīgā apjoma (skat. SNCB kravas pārvadājumu lēmuma 246.–249. apsvērumu). Tālāk, lai arī ir taisnība, ka Komisija SNCB kravas pārvadājumu lēmumā atzina, ka SNCB meitasuzņēmuma kravas pārvadājumu jomā pašu ieguldījumā ietilpst SNCB piešķirtais aizdevums atbilstoši tirgus apstākļiem, no šī lēmuma 113. apsvēruma izriet, ka pārstrukturēšanas finansēšanas vajadzībām šim meitasuzņēmumam kredītiestādē bija jānoslēdz līgums par ārēju kredītlīniju EUR 50 miljonu apmērā. Tā atšķirībā no SeaFrance pārstrukturēšanas plāna SNCB kravas pārvadājumu darbību pārstrukturēšanas plānā bija paredzēta ārēju, ar SNCB grupu nesaistītu subjektu iesaistīšanās. Visbeidzot, aizdevuma summa, kas SNCB bija jāpiešķir savam meitasuzņēmumam kravas pārvadājumu jomā, bija relatīvi ierobežota pašu ieguldījumu daļa. Faktiski šis aizdevums bija EUR 25 miljoni, kravas pārvadājumu meitasuzņēmuma pašu ieguldījums bija EUR 135 miljoni un kopējās pārstrukturēšanas izmaksas bija EUR 490 miljoni (skat. SNCB kravas pārvadājumu lēmuma 248. apsvērumu). Savukārt saskaņā ar grozīto SeaFrance pārstrukturēšanas plānu aizdevums EUR 99,7 miljonu apmērā no 85 līdz 95 % bija no SeaFrance pašu ieguldījuma pārstrukturēšanas finansēšanā, paturot prātā, ka kopējā šī ieguldījuma summa sasniedza EUR [konfidenciāla informācija] miljonus, un kopējās pārstrukturēšanas izmaksas bija EUR [konfidenciāla informācija] miljoni (skat. pārsūdzētā lēmuma 35. un 150. apsvērumu).
64 No šiem apsvērumiem izriet, ka atšķirībā no tā, ko uzskata Francijas Republika, Komisijas vērtētie gadījumi SNCB kravas pārvadājumu lēmumā un pārsūdzētajā lēmumā nav bijuši līdzīgi. Apgalvotā atšķirība tās analīzē tādējādi nav uzskatāma par nesaderīgu ar tiesiskās drošības, labas pārvaldības un vienlīdzīgas attieksmes principu.
65 Otrkārt, Francijas Republika norāda, ka iepriekšējos lēmumos Komisija esot nodalījusi vienlaicīgi paziņotus pasākumus un tos privātā ieguldītāja kritērija piemērošanas labad nošķīrusi. Šai sakarā tā atsaucas uz Komisijas 2009. gada 8. aprīļa Lēmumu 2009/613/EK par pasākumiem C 7/07 (ex NN 82/06 un NN 83/06), ko īsteno Apvienotā Karaliste Royal Mail atbalstam (OV L 210, 16. lpp.; turpmāk tekstā – “Royal Mail lēmums”), kurā Komisija esot nodalījusi dažādus Royal Mail paredzētus atbalsta pasākumus, jo tie kalpojot dažādiem mērķiem, un uz Komisijas 2009. gada 13. jūlija Lēmumu 2009/973/EK par pārstrukturēšanas atbalstu Combus AS (OV L 345, 28. lpp.; turpmāk tekstā – “Combus lēmums”), kurā Komisija esot uzskatījusi, ka divas 1999. gada maijā un 2001. gada janvārī veiktās kapitāla piesaistes esot jāuzskata par diviem dažādiem pasākumiem, lai gan valsts, kas piešķīrusi atbalstu, uzskatīja, ka šiem pasākumiem ir viens un tas pats mērķis, proti, Combus pārstrukturēšana un rekapitalizācija tā privatizēšanas nolūkiem.
66 Attiecībā uz Royal Mail lēmumu, lai gan, neraugoties uz Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izvirzītajiem argumentiem, Komisija secināja, ka pasākumi, proti, Apvienotās Karalistes 2007. gadā veiktie pasākumi par labu Royal Mail – aizdevuma mehāniska grozīšana, pasākums saistībā ar Royal Mail nodarbināto pensiju sistēmu un akcionāru aizdevums, to analīzes privātā ieguldītāja principa kontekstā labad ir jānodala, no šī lēmuma 101. un 102. apsvēruma izriet, ka šis secinājums tika balstīts uz padziļinātu izpēti pēc būtības, šo pasākumu mērķiem un hronoloģiskumu, kas veikta šī lēmuma 5.2., 5.3. un 5.4. apsvērumā. Šajā vērtējumā Komisija nonāca pie secinājuma, ka 2007. gada aizdevuma mehānisms ir jau 2003. gadā noteikto pasākumu turpinājums, lai gan pasākums saistībā ar pensijām tika ieviests 2007. gadā. Tāpat atbalsta pensiju sistēmas finansēšanas specifikas dēļ uz šo pēdējo minēto pasākumu neattiecās noteikumi par pārstrukturēšanas atbalstu. Saistībā ar akcionāru aizdevumu Komisija apstiprināja, ka tas ir ticis piešķirts pēc diviem citiem pasākumiem un kalpo citam mērķim.
67 Attiecībā uz Combus lēmumu pietiek vien norādīt, ka šajā lēmumā Komisija noraidīja Dānijas Karalistes argumentu, saskaņā ar kuru divas 1999. un 2011. gadā par labu Columbus notikušās kapitāla piesaistes esot viens atbalsta pasākums un tādēļ esot jāizskata kopā galvenokārt tādēļ, ka, tā kā pirmā kapitāla piesaiste Komisijai neesot tikusi paziņota un nebija ietverta pārstrukturēšanas plānā atbilstoši tobrīd spēkā esošajiem noteikumiem, tā būtu jāuzskata par nelikumīgu atbalstu un nesaderīgu ar iekšējo tirgu (skat. šī lēmuma 287., 318. un 328. apsvērumu).
68 Tā Francijas Republikas minēto lēmumu vērtējums parāda tikai to, ka gan tas, ka Komisija SNCB kravas pārvadājumu lēmumā nav piemērojusi ar iepriekš 26. punktā minēto spriedumu BP Chemicals pamatoto argumentāciju (EU:T:1998:199), gan arī tas, ka Royal Mail un Combus lēmumos tā, balstīdamās uz saviem apsvērumiem, nav pieņēmusi Apvienotās Karalistes un Dānijas Karalistes argumentus un nolēmusi aplūkoto pasākumu izvērtēšanai tos nodalīt, ir izskaidrojams ar īpašiem, katrā no šajos lēmumos atrodamiem apstākļiem, kas nav salīdzināmi ar šajā lietā aplūkotā gadījuma apstākļiem.
69 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pirmais prasības pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu, kas ir saistīts ar valsts atbalsta jēdziena LESD 107. panta 1. punkta nozīmē neievērošanu, jo Komisija kļūdaini esot uzskatījusi, ka Francijas iestādes nav pierādījušas, ka, aizdevumus aplūkojot atsevišķi, tie ir tikuši piešķirti pēc tirgus likmes
70 Izvirzīdama otro pamatu, Francijas Republika būtībā norāda, ka Komisija kļūdaini esot uzskatījusi, ka aplūkotie aizdevumi, tos aplūkojot katru atsevišķi, neesot piešķirti pēc tirgus likmes. Argumenti, ko šī pamata ietvaros izvirza Francijas Republika, ir balstīti uz apgalvojumu, ka tāda publiskā tiesību subjekta piešķirts aizdevums, kurš ievēro Komisijas 2008. gada 19. janvāra paziņojumā par atsauces likmes un diskonta likmes noteikšanas metodes pārskatīšanu (OV 2008, C 14, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par atsauces likmi”) noteikto likmi, ir jāuzskata par aizdevumu, kas piešķirts pēc tirgus likmes. Šāds aizdevums tādējādi tā saņēmējam neradot nekādas priekšrocības un neesot uzskatāms par valsts atbalstu.
71 Šim pamatam ir divas daļas, kurās Francijas Republika Komisijai pārmet, pirmkārt, ka tā nav piemērojusi paziņojumu par atsauces likmi un, otrkārt, ka tā kļūdaini ir secinājusi, ka, lai likmes būtu atbilstīgas tirgum, to lielumam būtu jābūt ap 14 %.
72 Šai sakarā ir jāprecizē, ka aplūkoto aizdevumu atsevišķa vērtēšana šiem aizdevumiem piemērotās likmes atbilstības salīdzinājumā ar tirgus likmi kontekstā pārsūdzētajā lēmumā ir tikusi veikta pakārtoti. Pārsūdzētā lēmuma 134. apsvērumā secinādama, ka aizdevumi ir valsts atbalsts, jo, tā kā tie ir jāvērtē kopā ar rekapitalizāciju un glābšanas atbalstu, peļņa, ko SNCF gūst, ir zemāka par to, ko pieprasītu privāts ieguldītājs, Komisija tajā pašā apsvērumā arī norādīja, ka, “pat ja atsevišķi vērtējot peļņa no abiem aizdevumiem atbilstu tirgus apstākļiem (quod non), ar to nepietiktu, lai pasākumi kopumā atbilstu principam par privātu ieguldītāju, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos”. Komisija pārsūdzētā lēmuma 135.–141. apsvērumā vērtēja arī jautājumu par to, kāda likme aplūkojamiem aizdevumiem, tos vērtējot individuāli, būtu jāparedz, lai tā atbilstu tirgus apstākļiem. Šajā vērtējumā tā secināja, ka likmei būtu jābūt apmēram 14 %, kas pārsniedz Francijas iestāžu piedāvāto likmi 8,5 % apmērā.
73 No judikatūras izriet, ka tiktāl, ciktāl noteikti lēmuma pamati paši par sevi ir juridiski pietiekami šī lēmuma pamatošanai, kļūdas citos šī lēmuma pamatos nekādi neietekmē tā rezolutīvo daļu. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru – ja pamats, pat ja tas ir pamatots, nav iemesls atcelt tiesību aktu, ko vēlas panākt prasītājs, tas ir jānoraida kā nenozīmīgs (skat. rīkojumu, 2013. gada 26. februāris, Castiglioni/Komisija, T‑591/10, EU:T:2013:94, 44. un 45. punkts un tajos minētā judikatūra). Šajā lietā no iepriekš 55. un 56. punkta izriet, ka Komisija pareizi ir secinājusi, ka aplūkotie aizdevumi nav nodalāmi no rekapitalizācijas un glābšanas atbalsta un, tos vērtējot kopā, šie pasākumi ir valsts atbalsts. Iespējamās Komisijas pieļautās kļūdas individuālā aplūkoto aizdevumu vērtējumā tādējādi nevar ietekmēt pārsūdzētā lēmuma tiesiskumu. Tādēļ otrais Francijas Republikas izvirzītais pamats ir jānoraida kā nenozīmīgs, nepastāvot vajadzībai pieņemt lēmumu par Komisijas tiesas sēdē iesniegtā dokumenta pieņemamību (skat. iepriekš 18. punktu).
Par trešo pamatu, kas ir saistīts ar kļūdām tiesību normu piemērošanā un faktos, jo Komisija ir uzskatījusi, ka pārstrukturēšanas atbalsts nav saderīgs ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, to interpretējot pamatnostādņu par valsts atbalstu pārstrukturēšanai gaismā
74 Izvirzīdama trešo pamatu, Francijas Republika būtībā norāda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas tiesību normu piemērošanā un faktos savā vērtējumā par pārstrukturēšanas atbalsta SeaFrance saderīgumu ar iekšējo tirgu, jo tā ir secinājusi, ka nav vērojama atbilsme prasībām par pastāvošu, ar valsts atbalstu nesaistītu reālu un iespējami augstu ieguldījumu, kā tas paredzēts pamatnostādnēs par valsts atbalstu pārstrukturēšanai.
75 Šai sakarā ir jāatgādina noteikumi, kas regulē pašu ieguldījumu un ir minēti pamatnostādņu par valsts atbalstu pārstrukturēšanai 7., 43. un 44. punktā.
76 Vispirms pamatnostādņu par valsts atbalstu pārstrukturēšanai 7. punktā ir paredzēts, ka “[saistībā ar grozījumiem 2004. gada pamatnostādnēs par valsts atbalstu pārstrukturēšanai] ir svarīgi atkārtot un vēl skaidrāk atzīt principu, ka šādam [saņēmēja] ieguldījumam [pārstrukturēšanā] jābūt reālam un nesaistītam ar atbalstu. Saņēmēja ieguldījumam ir divkāršs nolūks – no vienas puses, tas parāda, ka tirgus (īpašnieki, kreditori) tic iespējai atjaunot uzņēmuma dzīvotspēju saprātīgā laika posmā. No otras puses, ieguldījums nodrošina, ka pārstrukturēšanas atbalsts nepārsniedz minimumu, kas uzņēmumam nepieciešams dzīvotspējas atjaunošanai, un tajā pašā laikā ierobežo konkurētspējas kropļošanu”.
77 Vēl atbilstoši pamatnostādņu par valsts atbalstu pārstrukturēšanai 43. punktam “atbalsta apjoms un intensitāte nedrīkst pārsniegt noteiktu pārstrukturēšanas izmaksu minimumu, kas nepieciešams pārstrukturēšanai, ņemot vērā uzņēmuma, tā akcionāru vai grupas, kurai uzņēmums pieder, finanšu resursus [..]. Sagaida, ka atbalsta saņēmēji veiks nozīmīgu ieguldījumu pārstrukturēšanas plānā no pašu resursiem, tajā skaitā no uzņēmuma dzīvotspējai nesvarīgu aktīvu pārdošanas, vai izmantojot ārēju finansējumu pēc tirgus nosacījumiem. Šāds ieguldījums apliecina, ka tirgi tic iespējai atjaunot dzīvotspēju. Ieguldījumam jābūt reālam, t.i., faktiskam, izņemot visa veida nākotnē sagaidāmo peļņu, piemēram, naudas plūsmu, un pēc iespējas lielam”.
78 Visbeidzot, pamatnostādņu par valsts atbalstu pārstrukturēšanai 44. punktā ir noteiktas robežas prasītajam pašu ieguldījumam, lieliem uzņēmumiem nosakot 50 % no vajadzīgā pārstrukturēšanas finansējuma. Tajā arī ir paredzēts, ka ārkārtas gadījumos Komisija var piekrist mazāka apmēra ieguldījumam.
79 Šajā gadījumā Komisija pārsūdzētā lēmuma 150. apsvērumā ir norādījusi, ka atbilstoši grozītajam pārstrukturēšanas plānam SeaFrance pašu ieguldījums tās pārstrukturēšanā ir EUR [konfidenciāla informācija] miljoni un tajā ietilpst EUR 99,7 miljoni un trīs kuģu pārdošana par EUR [konfidenciāla informācija] miljoniem. Komisija no šī pašu ieguldījuma izslēdza EUR 99,7 miljonu aizdevumu, ņemot vērā divus elementus.
80 Pirmkārt, tā pārsūdzētā lēmuma 158. un 160. apsvērumā norādīja, ka tāpat kā aizdevums EUR [konfidenciāla informācija] miljonu apmērā arī aizdevums EUR 99,7 miljonu apmērā ir valsts atbalsts un tādēļ tas nav ņemams vērā saistībā ar pašu ieguldījumu, kas ar atbalstu nav saistāms.
81 Otrkārt, Komisija pārsūdzētā lēmuma 161. un 163. apsvērumā norādīja, ka katrā ziņā saskaņā ar pamatnostādņu par valsts atbalstu pārstrukturēšanai 7. un 43. punktu pašu ieguldījumam ir jāapliecina tirgus ticība uzņēmuma dzīvotspējas atjaunošanai. Taču šajā gadījumā, tā kā iestāde, kas atbalstu piešķīrusi, un atbalsta saņēmējs mātesuzņēmums ir viena un tā pati persona, proti, SNCF, un ņemot vērā arī attiecīgo pasākumu vienlaicīgumu, šis mērķis nav sasniegts, jo nav reāla no ieguldītāja vai ārēja, ar SNCF nesaistīta kreditora saņemta ieguldījuma. Komisijas skatījumā iestādes, kas piešķir atbalstu, rīcība neapliecina tirgus ticību uzņēmuma dzīvotspējas atjaunošanai.
82 Tādējādi pārsūdzētā lēmuma 165. apsvērumā Komisija secināja, ka ar atbalstu nesaistītais SeaFrance pašu ieguldījums ir tikai EUR [konfidenciāla informācija] miljoni, kas ir mazāk kā [konfidenciāla informācija] % no pārstrukturēšanas izmaksām, un ka, ņemot vērā pamatnostādņu par valsts atbalstu pārstrukturēšanai 44. punkta noteikumus, tas nav pietiekams.
83 Šai sakarā Francijas Republika vispirms norāda, ka aizdevums EUR 99,7 miljonu apmērā nav valsts atbalsts, un apstiprina, ka Komisija kļūdaini šo aizdevumu esot izslēgusi no SeaFrance pašu ieguldījuma.
84 Tālāk Francijas Republika arī min, ka, lai izpildītu Komisijas pamatnostādnēs paredzētos nosacījumus, pietiek vien pierādīt, ka plānotais finansējums kā pašu ieguldījums ir reāls, iespējami augsts un tāds, kas nav saistīts ar valsts atbalstu. Tā uzskata, ka, apgalvodama, ka pašu ieguldījumam vēl būtu jāpierāda tirgus ticība uzņēmuma dzīvotspējas atjaunošanai, Komisija šo ticamību ir dibinājusi uz atsevišķu un papildu nosacījumu, nevis uz nosacījumu par saistības ar valsts atbalstu neesamību un tādējādi nav sapratusi pašu ieguldījuma jēdzienu.
85 Visbeidzot, Francijas Republika uzskata, ka Komisija nav ievērojusi pašu ieguldījuma jēdzienu, jo tā pārsūdzētā lēmuma 161., 163. un 164. apsvērumā ir apstiprinājusi, ka SNCF finansējums SeaFrance pārstrukturēšanai nepierādot tirgus ticību SeaFrance dzīvotspējas atjaunošanai, it īpaši tādēļ, ka, iestāde, kas piešķir atbalstu, un atbalsta saņēmējs mātesuzņēmums, līdzekļu devējs, ir viena un tā pati juridiskā persona.
86 No pirmā pamata analīzes izriet, ka Komisija ir pareizi secinājusi, ka aplūkotie aizdevumi, rekapitalizācija un glābšanas atbalsts, tos vērtējot kopā, ir valsts atbalsts. Tādēļ ir arī jāsecina, ka pareizi ir bijis tas, ka Komisija aizdevumu EUR 99,7 miljonu apmērā ir izslēgusi no SeaFrance pašu ieguldījuma, nepastāvot vajadzībai izskatīt citus Francijas Republikas izvirzītos argumentus.
87 Visbeidzot, Francijas Republika norāda, ka Komisija kļūdaini pārsūdzētā lēmuma 166. apsvērumā ir vērsusi uzmanību uz to, ka Francijas iestādes neesot atsaukušās uz pamatnostādņu par valsts atbalstu pārstrukturēšanai 44. punktā paredzētajiem ārkārtas gadījumiem, ne arī iesniegušas pierādījumus par šādas ārkārtas situācijas esamību.
88 Šis arguments ir jānoraida. Protams, Francijas iestādes 2011. gada 18. februāra paziņojumā un 2011. gada 12. septembra vēstulē īsi ir atsaukušās uz pamatnostādņu par valsts atbalstu pārstrukturēšanai 44. punktu, saskaņā ar kuru ārkārtas apstākļos un īpašās grūtībās, kas dalībvalstij jāpierāda, Komisija var piekrist mazākam ieguldījumam nekā lieliem uzņēmumiem piemērojamie 50 %.
89 Katrā ziņā ir jākonstatē, ka, lai pamatotu minētajā punktā paredzēto ārkārtas apstākļu klauzulu, attiecīgajām iestādēm ir vien jānorāda, pirmkārt, ka ekonomiskā krīze, kas skar Apvienotās Karalistes tirgu, kā arī finanšu tirgu sašaurināšana SeaFrance radīja īpašas grūtības un, otrkārt, ka SNCB kravas pārvadājumu lēmumā Komisija ir apstiprinājusi pašu ieguldījumu no 15 līdz 25 %. Taču, tā kā ekonomiskā krīze un finanšu tirgu sašaurināšana skar uzņēmumus vispār, ārkārtas apstākļi vai īpašas grūtības nevar tikt konstatēti tikai attiecībā uz vienu uzņēmumu. Ārkārtas apstākļu vai īpaši grūtas situācijas esamību pārstrukturēšanas atbalsta saņēmējā uzņēmumā nepierāda arī atsaukšanās uz Komisijas iepriekšējo praksi. Tādēļ Komisija varēja secināt, ka Francijas iestādes nav iesniegušas nekādus pierādījumus par šādiem apstākļiem.
90 No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka trešais pamats ir jānoraida.
Par ceturto pamatu, kas ir saistīts ar LESD 345. panta pārkāpumu
91 Izvirzīdama ceturto pamatu, Francijas Republika norāda, ka Komisija esot pārkāpusi LESD 345. pantu, kurā ir paredzēts, ka līgumi nekādi neietekmē dalībvalstu tiesību aktus, kas reglamentē īpašumtiesību sistēmu, un ar kuru atbilstoši judikatūrai ir iedibināts vienlīdzīgas attieksmes princips starp uzņēmumiem, kuru vienīgais vai viens no īpašniekiem ir valsts vai valsts uzņēmumi, no vienas puses, un uzņēmumiem, kuri pieder privātpersonām.
92 Saskaņā ar galveno šajā pamatā izvirzīto argumentu Francijas Republika norāda, ka Komisija esot pārkāpusi šo vienlīdzīgas attieksmes principu, jo no pārsūdzētā lēmuma izrietot, ka, lai saņemtu atbalstu pārstrukturēšanai, grūtībās nonākušam uzņēmumam, valsts uzņēmuma meitasuzņēmumam, finansējums ir jāmeklē tirgū pie ārējiem kreditoriem, tādējādi papildinot saņemto atbalstu. Taču šajā pašā situācijā uzņēmumu grupas meitasuzņēmums savai pārstrukturēšanai varēja paļauties uz valsts atbalstu un tā akcionāru palīdzību, nepastāvot vajadzībai pierādīt šī finansējuma pārdomātību. Tā Komisija savu lēmumu esot pamatojusi ar pieņēmumu par valsts uzņēmuma akcionāra rīcības nesaderīgumu ar tirgu. Vienlīdzīgas attieksmes starp valsts uzņēmumiem un privātiem uzņēmumiem principa pārkāpums pārsūdzētajā lēmumā acīmredzami slēpjoties Komisijas atteikumā ņemt vērā SNCF piedāvāto aizdevumu raksturojošās pazīmes privātā ieguldītāja kritērija īstenošanas kontekstā. No pārsūdzētā lēmuma tādējādi izrietot, ka tāds uzņēmums kā SeaFrance, kura vienīgais īpašnieks ir valsts uzņēmums, nevar saņemt aizdevumu no viena vienīgā akcionāra, ja šis akcionārs arī piedalās šī uzņēmuma rekapitalizācijā.
93 Šis Francijas Republikas arguments izriet no kļūdainas vienlīdzīgas attieksmes starp valsts un privātiem uzņēmumiem principa interpretācijas un tā, ka nepareizi ir saprasts, kāda nozīme ir privātā ieguldītāja kritērijam šī principa piemērošanā; tādējādi šis arguments ir jānoraida.
94 Jāatgādina, ka privātā ieguldītāja kritērijs ir vienlīdzīgas attieksmes principa izpausme privātajā un publiskajā nozarē un saskaņā ar šo principu valsts tieši vai netieši veikta kapitāla nodošana uzņēmuma rīcībā apstākļos, kas atbilst parastiem tirgus apstākļiem, nevar tikt kvalificēta par valsts atbalstu (skat. spriedumu, 1996. gada 12. decembris, Air France/Komisija, T‑358/94, Krājums, EU:T:1996:194, 70. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi šī kritērija piemērošana ļauj izvairīties no diskriminācijas, kas izpaužas kā priekšrocības piešķiršana uzņēmumam ar valsts līdzekļu palīdzību, taču tirgus apstākļos tiek uzskatīta par valsts atbalstu tikai tādēļ vien, ka šos līdzekļus piešķir valsts.
95 Šajā gadījumā Komisija savu lēmumu nav pamatojusi ar pieņēmumu par to, ka valsts uzņēmuma akcionāra rīcība nav saderīga ar tirgu, bet gan ar secinājumu, ka, tā kā aplūkotie aizdevumi ir tikuši piešķirti no valsts līdzekļiem, tie ir uzskatāmi par valsts atbalstu. Lai izvairītos no tā, ka šie aizdevumi automātiski tiek kvalificēti par valsts atbalstu, un tādējādi arī no vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma, uz ko atsaucas Francijas Republika, Komisija tos izvērtēja privātā ieguldītāja kritērija kontekstā. Tā tādējādi secināja, ka šie aizdevumi nav nodalāmi no citiem Francijas valsts ar SNCF starpniecību īstenotajiem vai plānotajiem pasākumiem attiecībā uz SeaFrance un ka, tos vērtējot kopā, šie pasākumi un minētie aizdevumi neatbilst privātā ieguldītāja kritērijam.
96 Tādēļ tas, ka SeaFrance nav varējusi saņemt aizdevumu no tās vienīgā akcionāra, jo šis akcionārs piedalījās arīdzan šī uzņēmuma rekapitalizācijā, nav atzīstams par vienlīdzīgas attieksmes starp privātiem un valsts uzņēmumiem principa pārkāpumu, bet gan par pareizu privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu.
97 Nav pieņemami arī citi Francijas Republikas argumenti, ko tā izvirza šajā pamatā.
98 Pirmkārt, Francijas Republikas skatījumā Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes starp valsts un privātiem uzņēmumiem principu, jo, pamatojot, ka aizdevumus EUR 99,7 miljonu un EUR [konfidenciāla informācija] miljonu apmērā neesot piedāvājis ārējs, ar SNCF nesaistīts kreditors, tā Francijas iestādēm esot pieprasījusi iesniegt aizdevuma piedāvājuma paraugu no neatkarīgas kredītiestādes un kotējumu vai likmes piedāvājumu no komercbankas, nevis šiem aizdevumiem piemērojusi likmi, kas izriet no paziņojuma par references likmi.
99 Šis arguments nekādi nepamato vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ko Komisija, iespējams, ir pieļāvusi. Komisijas pieprasījumi būtu jāuzskata par vienkāršām, ar pārbaudi, vai aplūkotie aizdevumi atbilst privātā ieguldītāja kritērijam, saistītām darbībām, kas tiek veiktas saskaņā ar judikatūru, kurā Komisijai, ja izrādās, ka privātā ieguldītāja kritērijs varētu būt piemērojams, ir noteikts pienākums lūgt attiecīgajai dalībvalstij tai sniegt visu būtisko informāciju, kas tai ļautu pārbaudīt, vai šī kritērija piemērojamības un piemērošanas nosacījumi ir izpildīti (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/EDF u.c., minēts 31. punktā, EU:C:2012:318, 104. punkts).
100 Otrkārt, Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes starp valsts un privātiem uzņēmumiem principu, jo tā esot uzskatījusi, ka aplūkotie aizdevumi nevarot tikt uzskatīti par SeaFrance pašu ieguldījumu tās pārstrukturēšanā, tā vienīgā iemesla dēļ, ka tos neesot piedāvājis ārējs, ar SNCF nesaistīts kreditors.
101 Šis arguments izriet no fakta, ka ir pārprasts pārsūdzētajā lēmumā rakstītais. Kā jau tas ir ticis norādīts iepriekš 80. punktā, Komisija aizdevumu EUR 99,7 miljonu apmērā izslēdza no pašu ieguldījuma, pamatojot, ka šis aizdevums neesot uzskatāms par tādu, kas nav saistīts ar atbalstu.
102 No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka ceturtais pamats ir jānoraida.
103 Līdz ar to prasība ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
104 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Francijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 15. janvārī.
[Paraksti]