Pagaidu versija
EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)
2016. gada 12. maijā
Lieta F‑102/15
FS
pret
Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju (EESK)
Civildienests – Pagaidu darbinieki – Pamattiesību hartas 41. pants – Ikvienas personas tiesības piekļūt lietas materiāliem, kas uz viņu attiecas – Piekļuve dokumentiem par mediācijas mēģinājumu – Tābrīža EESK priekšsēdētāja mediācijas mēģinājums un rīcība bijušā EESK priekšsēdētāja pārraudzībā – Tiesības piekļūt šīs mediācijas noslēgumā izstrādātajam ziņojumam – Administratīvā izmeklēšana, kas uzsākta pēc mediācijas – Civildienesta noteikumu IX pielikuma 3. pants
Priekšmets Prasība, kura celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kas piemērojams EAEK līgumam atbilstoši tā 106.a pantam, un ar kuru FS būtībā lūdz, pirmkārt, atcelt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) priekšsēdētāja 2014. gada 10. un 19. novembra lēmumus, ar kuriem viņai būtībā tiek atteikta piekļuve sarakstei starp vienu EESK locekli un priekšsēdētāju, lai gan uz viņu attiecas šī sarakste un dokumenti, kas saistīti ar apgalvoto šī locekļa veikto izmeklēšanu brīdī, kad 2014. gada 6. oktobrī tika uzsākta administratīvā izmeklēšana Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 86. panta izpratnē. Otrkārt, prasītāja lūdz piespriest EESK atlīdzināt morālo kaitējumu, kuru tā esot cietusi.
Nolēmums Atcelt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) priekšsēdētāja 2014. gada 19. novembra lēmumu daļā par ziņojuma, kas attiecas uz FS un kuru izstrādājis agrākais EESK priekšsēdētājs pēc tābrīža EESK priekšsēdētāja pieprasījuma, neizsniegšanu. Prasījumiem saistībā ar atcelšanu pārējā daļā ir zudis priekšmets. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja izmaksā FS summu EUR 1000 apmērā kā kompensāciju par nodarīto morālo kaitējumu. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja sedz savus, kā arī atlīdzina FS tiesāšanās izdevumus.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Disciplinārlieta – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Pienākums paziņot ieinteresētajai personai ziņojumu, kurš izveidots mediācijas rezultātā un pirms administratīvās izmeklēšanas uzsākšanas
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunkts)
2. Ierēdņu celta prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Apstrīdētā akta atcelšana, kas nenodrošina pienācīgu atlīdzību par morālo kaitējumu – Finansiālas atlīdzības piešķiršana
(EKL 340. panta 2. punkts)
1. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka ikvienai personai ir tiesības piekļūt materiāliem, kas uz to attiecas, ievērojot konfidencialitātes, kā arī profesionālā noslēpuma un komercnoslēpuma likumīgas aizsardzības apsvērumus.
Turklāt disciplinārlietas sacīkstes raksturs un tiesības uz aizstāvību šādā lietā pieprasa, lai attiecīgā persona un, nepieciešamības gadījumā, viņas advokāts varētu iepazīties ar visu faktu informāciju, ar kuru administrācija var pamatot lēmumu šīs disciplinārlietas noslēgumā, un tas jādara savlaicīgi, lai viņi varētu iesniegt savus apsvērumus. Faktiski tiesību uz aizstāvību ievērošana pieprasa, lai ieinteresētai personai tiktu dota iespēja savlaicīgi izteikt savu viedokli par faktu atbilstību, bet arī lai tā varētu ieņemt nostāju vismaz attiecībā uz iestādes izvēlētajiem dokumentiem, kas atklāj būtiskus faktus viņas tiesību uz aizstāvību īstenošanai.
Šajā sakarā, ja iestādes loceklim tiek uzticēts mediācijas uzdevums, iestādes priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs ir rīkojies kā institūcija, kas ir pilnvarota noslēgt darba līgumus. Tālāk, ja no šī locekļa ziņojuma satura izriet, ka tas ir uzklausījis vairākus iestādes ierēdņus un darbiniekus, kā arī tās locekļus un ka tas savā ziņojumā ir apstiprinājis faktu konstatējumus, kas izriet no viņa izmeklēšanas, šie elementi norāda, ka šī darbība nav bijusi tikai mediācija vien, bet acīmredzami, tieši pretēji, tā ir bijusi administratīva izmeklēšana. Tāpat minētais ziņojums parāda tāda ziņojuma īpašības, tieši uz kura pamata institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, vēlāk nolēma uzsākt formālu administratīvo izmeklēšanu.
Šādos apstākļos jāuzskata, ka šis ziņojums saskaņā ar Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktu bija likumīgi jānodod prasītājai, jo uz to attiecās jēdziens “lietas materiāli, kas uz to attiecas” šīs normas izpratnē.
(skat. 47., 48. un 50.–52. punktu)
Atsauce
Civildienesta tiesa: spriedums, 2015. gada 17. marts, AX/ECB, F‑73/13, EU:F:2015:9, 115. punkts un tajā minētā judikatūra.
2. Lai gan prettiesiska akta atcelšana pati par sevi var būt pienācīgs un principā pietiekams atlīdzinājums visam morālajam kaitējumam, ko šis akts ir varējis radīt, tas tā nav, ja prasītājs pierāda, ka viņš ir cietis tādu morālu kaitējumu, kurš ir nošķirams no prettiesiskuma, kas pamato atcelšanu, un kuru nav iespējams pilnībā atlīdzināt ar šo atcelšanu.
Nav strīda par to, ka sajūta par nodarīto netaisnību un ciešanas, kuras personai izraisa nepieciešamība uzsākt pirmstiesas procesu un pēc tam tiesvedību, lai tiktu atzītas viņas tiesības, konkrētos apstākļos var būt kaitējums, kuru var secināt tikai no tā fakta, ka administrācija ir izdarījusi pārkāpumu.
(skat. 58. un 59. punktu)
Atsauces
Tiesa: spriedums, 1990. gada 7. februāris, Culin/Komisija, C‑343/87, EU:C:1990:49, 27. un 28. punkts.
Pirmās instances tiesa: spriedums, 2006. gada 6. jūnijs, Girardot/Komisija, T‑10/02, EU:T:2006:148, 131. punkts.
Civildienesta tiesa: spriedumi, 2015. gada 19. maijs, Brune/Komisija, F‑59/14, EU:F:2015:50, 80. punkts, un 2015. gada 16. jūlijs, Murariu/EAAPI, F‑116/14, EU:F:2015:89, 152. punkts.