Lieta C‑34/17

Eamonn Donnellan

pret

The Revenue Commissioners

(High Court (Augstā tiesa) (Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Savstarpēja palīdzība prasījumu piedziņā – Direktīva 2010/24/ES – 14. pants – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 47. pants – Pieprasījuma saņēmējas iestādes iespēja atteikt palīdzību piedziņā tādēļ, ka par prasījumu nav pienācīgi paziņots

Kopsavilkums – Tiesas (otrā palāta) 2018. gada 26. aprīļa spriedums

1.        Tiesību aktu tuvināšana – Savstarpēja palīdzība nodokļu prasījumu piedziņā – Savstarpējas uzticēšanās princips – Apjoms – Ierobežojumi – Šaura interpretācija

(Padomes Direktīva 2010/24)

2.        Tiesību aktu tuvināšana – Savstarpēja palīdzība nodokļu prasījumu piedziņā – Piedziņas pasākumi vai izpildes nodrošināšanas pasākumi – Domstarpības – Pieprasījuma saņēmējas iestādes kompetence – Kompetence atteikt palīdzību piedziņā – Nosacījumi

(Padomes Direktīvas 2010/24 14. panta 2. punkts; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants)

3.        Tiesību aktu tuvināšana – Savstarpēja palīdzība nodokļu prasījumu piedziņā – Piedziņas pasākumi vai izpildes nodrošināšanas pasākumi – Domstarpības – Prasījuma attiecībā uz citā dalībvalstī piemērotu naudas sodu piedziņas pieprasījums – Pieprasījuma saņēmējas iestādes atteikums izpildīt minēto pieprasījumu tādēļ, ka par prasījumu nav pienācīgi paziņots – Pieļaujamība

(Padomes Direktīvas 2010/24 14. panta 1. un 2. punkts; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants)

1.      Uzreiz jāatgādina, ka savstarpējas uzticēšanās starp dalībvalstīm principam Savienības tiesībās ir fundamentāla nozīme, jo tas ļauj izveidot un uzturēt telpu bez iekšējām robežām. Konkrētāk, it īpaši attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu ar savstarpējas uzticēšanās principu katrai no šīm valstīm ir noteikts pienākums uzskatīt, izņemot ārkārtas apstākļus, ka visas pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesības, it īpaši šajās tiesībās atzītās pamattiesības (Atzinums 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK), 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 191. punkts un tajā minētā judikatūra).

Tā kā Direktīva 2010/24 ietilpst iekšējā tirgus, nevis brīvības, drošības un tiesiskuma telpas jomā, tā ir balstīta arī uz iepriekš atgādināto savstarpējas uzticēšanās principu. Ar šo direktīvu ieviestās savstarpējās palīdzības sistēmas īstenošana ir atkarīga no tā, vai starp attiecīgajām valstu iestādēm pastāv šāda uzticēšanās.

Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka savstarpējas uzticēšanās principa ierobežojumi ir jāinterpretē šauri (it īpaši skat. spriedumus, 2013. gada 14. novembris, Baláž, C‑60/12, EU:C:2013:733, 29. punkts; 2015. gada 16. jūlijs, Diageo Brands, C‑681/13, EU:C:2015:471, 41. punkts; 2016. gada 25. maijs, Meroni, C‑559/14, EU:C:2016:349, 38. punkts, un 2018. gada 23. janvāris, Piotrowski, C‑367/16, EU:C:2018:27, 48. punkts).

(skat. 40., 41. un 50. punktu)

2.      Lai gan ar Direktīvu 2010/24 pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts struktūrām nekādi nav piešķirtas pilnvaras pārbaudīt prasījuma iesniedzējas dalībvalsts darbības, tās 14. panta 2. punktā šo struktūru pārbaudes pilnvaras ir skaidri ierobežotas ar pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts darbībām.

Protams, ja darbībām, ko dalībvalstis veic atbilstoši ar Direktīvu 2010/24 izveidotajai savstarpējās palīdzības sistēmai, ir jāatbilst Savienības pamattiesībām, kuru vidū ir Hartas 47. pantā noteiktās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, no tā nekādi neizriet, ka būtu jāpastāv iespējai pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts darbības apstrīdēt gan šīs dalībvalsts tiesās, gan pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesās. Gluži pretēji, tas, ka šī palīdzības sistēma ir balstīta tostarp uz savstarpējas uzticēšanās principu, ļauj palielināt tiesisko noteiktību attiecībā uz tās dalībvalsts noteikšanu, kuras kompetencē ir izskatīt domstarpības, un tādējādi novērst forum shopping [labvēlīgākās tiesību sistēmas izvēli] (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, N. S. u.c., C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 79. punkts).

No tā izriet, ka prasība, ko ieinteresētā persona pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī ceļ, lai tiktu noraidīts samaksas pieteikums, kuru tai ir nosūtījusi šīs dalībvalsts kompetentā iestāde, lai piedzītu prasījumu, kas radies pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī, nevar izraisīt šī prasījuma tiesiskuma pārbaudi.

Savukārt, kā Tiesa jau ir norādījusi, nevar izslēgt, ka pieprasījuma saņēmēja iestāde izņēmuma kārtā var nolemt nesniegt palīdzību pieprasījuma iesniedzējai iestādei. Tādējādi prasījuma piedziņas pieprasījuma izpilde var tikt atteikta, ja izrādās, ka šī izpilde varētu apdraudēt tās dalībvalsts sabiedrisko kārtību, kurā atrodas pieprasījuma saņēmēja iestāde (attiecībā uz Direktīvas 76/308 12. pantu, kam būtībā atbilst Direktīvas 2010/24 14. pants, skat. spriedumu, 2010. gada 14. janvāris, Kyrian, C‑233/08, EU:C:2010:11, 42. punkts).

Tādējādi Tiesai ir jāpārbauda robežas, līdz kādām dalībvalsts iestādes, atsaukdamās uz savu valsts koncepciju, piemēram, attiecībā uz savu sabiedrisko kārtību, var atteikties palīdzēt citai dalībvalstij Savienības likumdevēja izveidotajā sadarbības sistēmā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 28. aprīlis, Apostolides, C‑420/07, EU:C:2009:271, 56. un 57. punkts, kā arī 2016. gada 25. maijs, Meroni, C‑559/14, EU:C:2016:349, 39. un 40. punkts).

(skat. 44.–47. un 49. punktu)

3.      Padomes Direktīvas 2010/24/ES (2010. gada 16. marts) par savstarpēju palīdzību prasījumu piedziņā saistībā ar noteiktiem maksājumiem, nodokļiem, un citiem pasākumiem 14. panta 1. un 2. punkts, lasot tos kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neliedz dalībvalsts iestādei atteikties izpildīt piedziņas pieprasījumu saistībā ar prasījumu attiecībā uz citā dalībvalstī piemērotu naudas sodu, kāds aplūkots pamatlietā, tādēļ ka lēmums, ar ko šis sods ir piemērots, nav pienācīgi paziņots ieinteresētajai personai, pirms minētajai iestādei tika iesniegts piedziņas pieprasījums saskaņā ar šo direktīvu.

Kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 70. punktā, situācija, kurā pieprasījuma iesniedzēja iestāde pieprasa piedzīt prasījumu, kas pamatots ar lēmumu, kurš nav paziņots ieinteresētajai personai, neatbilst piedziņas pieprasījumus reglamentējošajam nosacījumam, kas izvirzīts Direktīvas 2010/24 11. panta 1. punktā. Tā kā saskaņā ar šo tiesību normu piedziņas pieprasījumu šīs direktīvas izpratnē nevar iesniegt tikmēr, kamēr prasījums un/vai instruments, kas ļauj veikt tā piedziņas izpildi izcelsmes dalībvalstī, ir apstrīdēti šajā dalībvalstī, šādu pieprasījumu nevar iesniegt arī tad, ja ieinteresētā persona nav informēta par pašu šī prasījuma esamību, jo minētā informēšana ir nepieciešams priekšnoteikums tam, lai šis prasījums varētu tikt apstrīdēts.

Šī interpretācija turklāt ir nostiprināta ar Hartas 47. pantu un Tiesas judikatūru attiecībā uz tiesas dokumentu paziņošanu un izsniegšanu. No šīs judikatūras izriet – lai garantētu minētajā 47. pantā paredzēto tiesību ievērošanu, ir jānodrošina ne vien tas, ka dokumenta adresāts faktiski saņem attiecīgo dokumentu, bet arī ka viņš var uzzināt un reāli un pilnīgi saprast ārvalstīs pret viņu uzsāktās tiesvedības jēgu un apjomu tā, ka viņš var lietderīgi aizstāvēt savas tiesības izcelsmes dalībvalstī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. septembris, Alpha Bank Cyprus, C‑519/13, EU:C:2015:603, 31. un 32. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Šiem apsvērumiem ir nozīme arī saistībā ar Direktīvu 2010/24. No iepriekš izklāstītā izriet, ka ārkārtas situācija, kāda aplūkota pamatlietā, kurā vienas dalībvalsts iestāde lūdz citas dalībvalsts iestādei piedzīt prasījumu attiecībā uz naudas sodu, par ko ieinteresēta persona nav zinājusi, var būt leģitīms pamats pēdējās minētās iestādes atteikumam palīdzēt šajā piedziņā. Direktīvā 2010/24 paredzētā palīdzība, kā norādīts tās virsrakstā un dažādos preambulas apsvērumos, ir kvalificēta kā “savstarpēja”, kas tostarp nozīmē, ka pieprasījuma iesniedzējai iestādei, pirms tā iesniedz piedziņas pieprasījumu, ir jārada apstākļi, kuros pieprasījuma saņēmēja iestāde varēs derīgi un saskaņā ar Savienības tiesību pamatprincipiem sniegt savu palīdzību.

(skat. 57., 58., 61. un 62. punktu un rezolutīvo daļu)