VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2018. gada 1. februārī (*)
Eiropas Savienības preču zīme – Spēkā neesamības atzīšanas process – Eiropas Savienības grafiska preču zīme “Superior Quality Cigarettes FILTER CIGARETTES Raquel” – Agrāka starptautiska grafiska preču zīme “Marlboro” – Relatīvs atteikuma pamats – Reputācija – Pierādījumu sniegšana pirmo reizi apelācijas padomē – Apelācijas padomes rīcības brīvība – Regulas (EK) Nr. 207/2009 76. panta 2. punkts (tagad – Regulas (ES) 2017/1001 95. panta 2. punkts) – Regulas (EK) Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punkts
Lieta T‑105/16
Philip Morris Brands Sàrl, Neišatele [Neuchâtel] (Šveice), ko pārstāv L. Alonso Domingo, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv A. Folliard-Monguiral un M. Simandlova, pārstāvji,
atbildētājs,
otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā –
Explosal Ltd, Larnaka [Larnaca] (Kipra), ko pārstāv D. McFarland, barrister,
par prasību par EUIPO Apelācijas pirmās padomes 2016. gada 4. janvāra lēmumu lietā R 2775/2014‑1 attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp Philip Morris un Explosal.
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: tiesneši S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen], I. S. Foresters [I. S. Forrester] (referents) un E. Perillo [E. Perillo],
sekretāre: K. Lopesa Bankalari [X. Lopez Bancalari], administratore,
ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 17. martā,
ņemot vērā EUIPO atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 26. maijā,
ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 15. jūnijā,
pēc 2017. gada 12. maija tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2011. gada 1. jūlijā persona, kas iestājusies lietā, Explosal Ltd, iesniedza Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar grozīto Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.) (aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.)).
2 Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir šāds grafisks apzīmējums:
3 Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta reģistrācija, ietilpst 34. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un atbilst šādam aprakstam: “Tabakmaki; tabaka; smēķējamā tabaka; tabaka, cigāri un cigaretes; kaltēta tabaka”.
4 2013. gada 28. maijā šā sprieduma 2. punktā attēlotais grafiskais apzīmējums tika reģistrēts kā Eiropas Savienības preču zīme.
5 2014. gada 15. janvārī prasītāja, Philip Morris Brands Sàrl, iesniedza pieteikumu par konkrētās preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 53. panta 1. punkta a) apakšpunktam (tagad – Regulas 2017/1001 60. panta 1. punkta a) apakšpunkts), to aplūkojot kopsakarā ar Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu (tagad – Regulas 2017/1001 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts) un 8. panta 5. punktu (tagad – Regulas 2017/1001 8. panta 5. punkts).
6 Pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu tika balstīts uz trīspadsmit agrākām grafiskām preču zīmēm.
7 Ar 2014. gada 8. septembra lēmumu Anulēšanas nodaļa noraidīja pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, procesuālās ekonomijas apsvērumu dēļ galvenokārt veicot salīdzinājumu starp apstrīdēto preču zīmi un šādu agrāku starptautisku preču zīmi, kas reģistrēta ar numuru 1064851 (turpmāk tekstā – “agrākā preču zīme”):
8 Anulēšanas nodaļa secināja, pirmkārt, ka vājā attiecīgo preču zīmju līdzība nerada sajaukšanas iespēju Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē un, otrkārt, ka saistībā ar Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punktu prasītāja nav sniegusi nekādus pierādījumus, kas liecinātu par agrākās preču zīmes reputāciju.
9 2014. gada 29. oktobrī prasītāja iesniedza apelācijas sūdzību par Anulēšanas nodaļas lēmumu. 2014. gada 10. novembrī tā iesniedza arī pieteikumu par restitutio in integrum, pamatojoties uz to, ka procesā Anulēšanas nodaļā tai neesot tikusi dota iespēja sniegt pierādījumus par agrākās preču zīmes reputāciju.
10 2014. gada 5. decembrī Anulēšanas nodaļa noraidīja pieteikumu par restitutio in integrum, uzskatot, ka prasītāja nav veikusi visus vajadzīgos pasākumus, lai ievērotu termiņu, kas bija noteikts tās pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu pamatojošo dokumentu iesniegšanai. Prasītāja šo lēmumu nepārsūdzēja.
11 Ar 2016. gada 4. janvāra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Apelācijas padome noraidīja apelācijas sūdzību par Anulēšanas nodaļas lēmumu.
12 Pirmkārt, Apelācijas padome noraidīja prasītājas argumentus saistībā ar Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu. Apelācijas padome konstatēja, ka dominējošie elementi konfliktējošajos grafiskajos apzīmējumos ir vārdiskie elementi “marlboro” un “raquel”, savukārt tumšas krāsas ģeometriskā forma, kas atrodama apzīmējumu augšējā daļā, t.i., “jumta forma”, uz kuru atsaucas prasītāja, ir drīzāk “rotājums”, nevis atšķirtspējīgs elements. Apelācijas padome secināja, ka līdz ar to, neraugoties uz attiecīgo preču identiskumu, konkrētie grafiskie apzīmējumi nav līdzīgi vai tiem ir ļoti vāja līdzības pakāpe, kas izslēdz jebkādu sajaukšanas iespēju.
13 Otrkārt, Apelācijas padome noraidīja pierādījumus, kas pirmoreiz tika iesniegti procesā šajā padomē un kas attiecās uz agrākās preču zīmes izmantošanā iegūto augsto atšķirtspēju, it īpaši attiecībā uz tās grafisko elementu “jumta formā”. Šajā ziņā Apelācijas padome balstījās uz Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktu (tagad – Regulas 2017/1001 95. panta 2. punkts), ar kuru tai ir piešķirta plaša rīcības brīvība, lai izlemtu, vai tai ir vai nav jāņem vērā novēloti iesniegti fakti un pierādījumi. Turklāt saskaņā ar Komisijas Regulas (EK) Nr. 2868/95 (1995. gada 13. decembris), ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1995, L 303, 1. lpp.), 50. noteikuma 1. punktu apelācijas sūdzība tiekot izvērtēta vienīgi saistībā ar pierādījumiem, kas iesniegti procesā pirmajā instancē. Līdz ar to jaunu pierādījumu pieņemamība esot pakļauta nosacījumam, ka tie ir papildinoši, bet šis nosacījums Apelācijas padomes ieskatā konkrētajā gadījumā neesot izpildīts.
14 Apelācijas padome izvērtēja faktorus, kas prasītājas ieskatā attaisno to, ka pierādījumi nav iesniegti procesā Anulēšanas nodaļā, tostarp prasītājas apgalvojumu, ka tās nodoms bija šos pierādījumus iesniegt pēc personas, kas iestājusies lietā, apsvērumu saņemšanas; tomēr, tā kā pēdējā minētā persona noteiktajā termiņā nebija sniegusi atbildi, procesa sacīkstes daļa tika noslēgta. Apelācijas padome uzskatīja, ka šis attaisnojums nav pārliecinošs šādu iemeslu dēļ. Pirmām kārtām, Regulas Nr. 2868/95 37. noteikuma b) punkta iv) apakšpunkts esot jāinterpretē tādējādi, ka ar to pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējiem tiek prasīts savus argumentus un pierādījumus iesniegt pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas brīdī. Otrām kārtām, Regulas Nr. 2868/95 40. noteikuma 2. punkts (tagad – Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2017/1430 (2017. gada 18. maijs), ar ko papildina Regulu Nr. 207/2009 un atceļ Regulas Nr. 2868/95 un (EK) Nr. 216/96 (OV 2017, L 205, 1. lpp.), 17. panta 2. punkts) ļaujot Anulēšanas nodaļai lemt par pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, pamatojoties uz tās rīcībā esošiem pierādījumiem, pat bez personas, kas iestājusies lietā, apsvērumiem. Trešām kārtām, ņemot vērā, ka neesot nekāda laika ierobežojuma, lai iesniegtu pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, prasītājai esot bijis pietiekami daudz laika, lai savāktu pierādījumus, kas tās ieskatā būtu bijuši jāpievieno tās pieteikumam.
15 Ņemot vērā visus šos apsvērumus, Apelācijas padome nolēma neņemt vērā pierādījumus, kurus prasītāja pirmoreiz iesniegusi procesā šajā padomē.
16 Treškārt, Apelācijas padome noraidīja prasītājas argumentus par apgalvoto Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punkta pārkāpumu, jo pierādījumi par agrākās preču zīmes reputāciju esot iesniegti pirmoreiz procesā Apelācijas padomē un līdz ar to nevarot tikt ņemti vērā. Turklāt Apelācijas padome secināja, ka, pat ja šī reputācija tiktu pierādīta, konfliktējošo preču zīmju līdzības pakāpe, kas esot ārkārtīgi vāja, nebūtu pietiekama, lai sabiedrības uztverē varētu rasties saikne starp šīm preču zīmēm.
Lietas dalībnieku prasījumi
17 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– atzīt apstrīdēto preču zīmi par spēkā neesošu vai, pakārtoti, nodot lietu atpakaļ Apelācijas padomei, lai tā veiktu dziļāku pārbaudi, ņemot vērā iesniegtos pierādījumus par agrākās preču zīmes reputāciju un paaugstinātu atšķirtspēju;
– piespriest EUIPO un personai, kas iestājusies lietā, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18 EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
19 Personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
20 Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirza trīs pamatus, kas saistīti, pirmkārt, ar Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punkta pārkāpumu, otrkārt, Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta un šīs pašas regulas 76. panta 1. punkta (tagad – Regulas 2017/1001 95. panta 1. punkts) pārkāpumu un, treškārt, Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punkta pārkāpumu.
21 Savā pirmajā pamatā prasītāja būtībā pārmet Apelācijas padomei, ka tā esot atteikusies ņemt vērā pierādījumus par agrākās preču zīmes reputāciju un augstu atšķirtspēju, kurus tā pirmoreiz bija iesniegusi procesā Apelācijas padomē. Līdz ar to Apelācijas padome apstrīdētajā lēmumā esot pieļāvusi Regulas Nr. 207/2009 76. panta pārkāpumu.
22 Otrais prasītājas izvirzītais pamats ir iedalāms divās daļās. Pirmajā daļā prasītāja pārmet Apelācijas padomei kļūdas apstrīdētās preču zīmes un agrākās preču zīmes sajaukšanas iespējas visaptverošajā vērtējumā. Otrajā daļā prasītāja pārmet Apelācijas padomei, ka tā neesot ņēmusi vērā agrākās preču zīmes augsto atšķirtspēju, tādējādi pārkāpjot Regulas Nr. 207/2009 76. panta 1. punktu un šīs pašas regulas 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu.
23 Ar savu trešo pamatu prasītāja būtībā apgalvo, ka Apelācijas padome esot pieļāvusi kļūdu vērtējumā, secinot, ka, pat ja pierādījumi par agrākās preču zīmes reputāciju tiktu ņemti vērā, konfliktējošo apzīmējumu līdzības pakāpe nebūtu pietiekama, lai patērētāju uztverē varētu rasties saikne.
24 Šā sprieduma vajadzībām Vispārējā tiesa vispirms izskatīs kopā pirmo prasības pamatu un otrā pamata otro daļu, jo tie abi attiecas uz Regulas Nr. 207/2009 76. panta interpretāciju.
25 Prasītāja pārmet EUIPO, ka tas esot nepareizi piemērojis Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktu, to aplūkojot kopsakarā ar Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punktu, ciktāl pierādījumus par agrākās preču zīmes reputāciju un augstu atšķirtspēju Apelācijas padome noraidīja, pamatojoties uz to, ka šie pierādījumi pirmoreiz tika iesniegti procesā šajā padomē.
26 Šajā ziņā prasītāja, pamatojoties uz Regulas Nr. 2868/95 redakciju angļu valodā, norāda, ka Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punktā nav liegts pieņemt izskatīšanai jaunus pierādījumus, jo vārdi “jauni” (nouveaux) un “papildinoši” (supplémentaires) abi ir iekļauti šīs tiesību normas tekstā, kas nozīmējot, ka Apelācijas padome varēja ņemt vērā jaunus, t.i., pirmoreiz procesā šajā padomē iesniegtos, faktus un pierādījumus. Prasītāja uzsver to, ka jaunajiem pierādījumiem, ko tā iesniegusi procesā Apelācijas padomē, acīmredzami ir nozīme, to, ka otra lietas dalībniece, proti, persona, kas iestājusies lietā, varēja lietderīgi tos apstrīdēt, kā arī klaju pretrunu starp apstrīdēto lēmumu un vienu agrāku Apelācijas padomes lēmumu, kas pieņemts dažus mēnešus pirms apstrīdētā lēmuma un kas attiecās uz agrāko preču zīmi un tās grafisko elementu jumta formā.
27 Neapstrīdot Apelācijas padomes rīcības brīvību ņemt vērā novēloti iesniegtos faktus un pierādījumus, prasītāja uzskata, ka šī brīvība nedrīkst pārvērsties par patvaļību, ja šādiem jauniem elementiem varētu būt reāla nozīme attiecībā uz procesa iznākumu. Šajā ziņā prasītāja atsaucas uz 2007. gada 13. marta spriedumu ITSB/Kaul (C‑29/05 P, EU:C:2007:162), lai apgalvotu, ka EUIPO nemaz nav aizliegts ņemt vērā novēloti iesniegtos faktus un pierādījumus. Gluži pretēji, tiesiskās noteiktības un labas pārvaldības apsvērumi drīzāk liekot pieņemt izskatīšanai šādus elementus.
28 Turklāt prasītāja atsaucas uz agrāku EUIPO Apelācijas pirmās padomes 2015. gada 27. februāra lēmumu lietā R 1585/2013‑1, kurā strīds bija starp prasītāju un Eiropas Savienības grafiskas preču zīmes “SUPER ROLL” īpašnieku (turpmāk tekstā – “lēmums “SUPER ROLL””) un kurā tika atzīts, ka preču zīme “Marlboro” un tās grafiskais elements jumta formā ir ieguvuši “augstu reputāciju” visā Eiropas Savienībā konkrētās sabiedrības daļas uztverē.
29 Prasītāja apgalvo, ka procesā Apelācijas padomē tā bija iesniegusi lēmuma “SUPER ROLL” kopiju kopā ar pierādījumiem par agrākās preču zīmes reputāciju. Tomēr Apelācijas padome esot noraidījusi gan pierādījumus, gan lēmuma “SUPER ROLL” saturu, pretēji minētajam lēmumam secinot, ka tumšas krāsas ģeometriskā forma tiks uztverta vienkārši kā “rotājums”, kuru patērētāji nesaglabās atmiņā.
30 Prasītājas ieskatā no tā izriet, ka Apelācijas padome nav ievērojusi Regulas Nr. 207/2009 76. panta 1. punktu, ciktāl tā nav ņēmusi vērā “vispārzināmus faktus”, proti, grafiskā elementa “jumta formā” un agrākās preču zīmes komerciālā noformējuma reputāciju un augstu atšķirtspēju. Prasītāja būtībā norāda, ka Regulas Nr. 207/2009 76. panta 1. punkts nevar tikt interpretēts tādējādi, ka ar to EUIPO būtu noteikts pienākums pieņemt lēmumus, pamatojoties uz faktiskiem pieņēmumiem, kas ir acīmredzami nepilnīgi vai “pretēji īstenībai”, a fortiori tad, ja tie ir pretrunā agrāku, šādā pašā kontekstā pieņemtu lēmumu saturam.
31 EUIPO apgalvo, ka Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktā tam ir piešķirta rīcības brīvība, lai – motivējot savu lēmumu šajā ziņā – lemtu par to, vai būtu vai nebūtu jāņem vērā informācija, kas iesniegta pēc noteikto termiņu beigām (spriedums, 2007. gada 13. marts, ITSB/Kaul, C‑29/05 P, EU:C:2007:162, 43. punkts). Pierādījumi, ko prasītāja pirmoreiz iesniegusi procesā Apelācijas padomē, esot nevis papildinoši, bet gan pavisam jauni elementi, un šī iemesla dēļ saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tie esot atzīstami par nepieņemamiem, jo tie nav iesniegti sākotnēji noteiktajā termiņā (spriedumi, 2013. gada 26. septembris, Centrotherm Systemtechnik/ITSB, C‑610/11 P, EU:C:2013:593, 86.–88. un 117. punkts, un 2013. gada 21. novembris, Recaro/ITSB – Certino Mode (“RECARO”), T‑524/12, nav publicēts, EU:T:2013:604, 62.–66. punkts).
32 EUIPO uzsver, ka Apelācijas padome tomēr ir izskatījusi jautājumu, vai kādi īpaši apstākļi ļauj pamatot to pierādījumu ņemšanu vērā, kurus prasītāja iesniedza novēloti, un pēc tam secinājusi, ka šādu apstākļu nav, it īpaši ievērojot faktu, ka nepastāv nekādu laika ierobežojumu, lai iesniegtu pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, un ka konkrētajā gadījumā prasītāja apzināti nav iesniegusi pierādījumus procesā pirmajā instancē.
33 EUIPO uzskata, ka pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa un labas pārvaldības principa gaismā, kā arī ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt procesu pareizu norisi un efektivitāti, Apelācijas padomei ir bijis iemesls nepiešķirt nepamatotu priekšrocību vienai no procesa pusēm par sliktu otrai. Fakts, ka prasītāja “naivi” pieņēma, ka tā varētu iesniegt pierādījumus vēlāk, nevarot tikt uzskatīts par leģitīmu iemeslu; tieši pretēji, šāda rīcība esot jāatzīst par nolaidīgu.
34 Runājot par to, ka agrākās preču zīmes grafiskais elements “jumta formā” it kā esot pazīstams visā pasaulē, pārsniedzot vienkāršu rotājuma elementa lomu, EUIPO apgalvo, ka prasītāja nav sniegusi nekādus pierādījumus tam, ka šis elements ir atpazīstams kā izcelsmes norāde. Runa esot par elementāru ģeometrisku formu, proti, piecstūri, kuram trīs no piecām malām sakrīt ar cigarešu paciņas formu. Nekas neliecinot, ka patērētāji pievērsīs vairāk uzmanības tieši šim vienkāršajam grafiskajam elementam, nevis atšķirtspējīgajam vārdiskajam elementam, t.i., “marlboro”.
35 Saistībā ar prasītājas atsaukšanos uz lēmumu “SUPER ROLL”, kurā atzīta agrākās preču zīmes augsta atšķirtspēja, EUIPO uzskata, ka minētais lēmums nekādi nav saistošs Apelācijas padomei, jo šāda atzīšana ir ierobežota ar katru atsevišķu procesu (spriedums, 2015. gada 23. oktobris, Calida/ITSB – Quanzhou Green Garments (“dadida”), T‑597/13, nav publicēts, EU:T:2015:804, 42.–48. punkts). Pretējs secinājums būtu pretrunā spēkā neesamības atzīšanas procesa otra dalībnieka tiesībām uz aizstāvību un ar to res judicata spēka princips nepamatoti tiktu attiecināts uz administratīvu lēmumu.
36 Savukārt persona, kas iestājusies lietā, lūdz noraidīt prasību un būtībā apgalvo, ka prasības pieteikumā neesot precīzi identificēti prasības pamati un apgalvotās kļūdas tiesību piemērošanā, ko Apelācijas padome pieļāvusi apstrīdētajā lēmumā, bet tajā esot tikai ietvertas vilšanās un neapmierinātības izpausmes un vispārīgi aicinājumi. Persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir “pamatīgs” un nav balstīts uz kādu kļūdu tiesību piemērošanā vai kļūdu faktos. Apelācijas padomes veiktais attiecīgo preču zīmju analītiskais vērtējums esot pareizs un pienācīgi pamatots un atbilstot Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 5. punkta prasībām.
37 Vispirms ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punkta trešajā daļā, kas pēc analoģijas ir piemērojama spēkā neesamības atzīšanas procesiem, būtībā ir paredzēts, ka apelācijas padome, izskatot apelācijas sūdzību, aprobežojas ar procesā Iebildumu nodaļā iesniegtajiem faktiem un pierādījumiem, ja vien apelācijas padome neuzskata, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktu ir jāņem vērā papildu vai papildinoši fakti un pierādījumi. Šajā pēdējā minētajā tiesību normā ir paredzēts, ka EUIPO var neņemt vērā faktus vai pierādījumus, ko attiecīgie lietas dalībnieki nav iesniegušai laicīgi.
38 Regulā Nr. 207/2009 tātad ir tieši paredzēts, ka apelācijas padomei, izskatot apelācijas sūdzību par Anulēšanas nodaļas lēmumu, ir no Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punkta trešās daļas un no Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punkta izrietošā rīcības brīvība izlemt, vai tai būtu vai nebūtu jāņem vērā papildu vai papildinoši fakti un pierādījumi, kas nav iesniegti Anulēšanas nodaļas noteiktajos vai precizētajos termiņos (skat. spriedumus, 2013. gada 3. oktobris, Rintisch/ITSB, C‑122/12 P, EU:C:2013:628, 33. punkts, un 2014. gada 24. oktobris, Grau Ferrer/ITSB – Rubio Ferrer (“Bugui va”), T‑543/12, nav publicēts, EU:T:2014:911, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).
39 Šajā ziņā Tiesai jau ir bijusi iespēja norādīt, ka Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punkta trešās daļas franču valodas redakcija atšķiras no spāņu, vācu un angļu valodas redakcijām vienā būtiskā aspektā. Proti, šajās pēdējās minētajās redakcijās ir paredzēts, ka apelācijas padome var ņemt vērā tikai “papildu vai papildinošus” faktus un pierādījumus, savukārt franču valodas redakcijā šie paši fakti un pierādījumi ir kvalificēti kā “jauni vai papildinoši” (“nouveaux ou supplémentaires”).
40 Pamatojoties uz tiesiskā regulējuma, kurā ietilpst Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punkts, tostarp Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punkta, kas ir minētās tiesību normas juridiskais pamats, vispārējo sistēmu un mērķi, Tiesa secināja, ka, runājot par preču zīmes izmantošanas pierādījumiem, ja EUIPO noteiktajā termiņā šajā ziņā nav iesniegti nekādi pierādījumi, EUIPO pēc savas ierosmes ir jānoraida iebildumi. Turpretim, ja kādi pierādījumi ir iesniegti EUIPO noteiktajā termiņā, joprojām var tikt iesniegti papildinoši pierādījumi (skat. spriedumu, 2016. gada 21. jūlijs, EUIPO/Grau Ferrer, C‑597/14 P, EU:C:2016:579, 24.–26. punkts un tajos minētā judikatūra).
41 Tiesa uzsvēra, ka tā pati Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punkta interpretācija ir jāattiecina uz pierādījumiem par preču zīmes pastāvēšanu, spēkā esamību un aizsardzības apjomu, jo minētajā noteikumā ietvertajai tiesību normai šīs regulas sistēmā piemīt horizontāla loma, ciktāl tā ir piemērojama neatkarīgi no konkrētā procesa rakstura. No tā izriet, ka Regulas Nr. 2868/95 50. noteikums nevar tikt interpretēts tādējādi, ka ar to apelācijas padomes rīcības brīvība ir paplašināta, to attiecinot arī uz jauniem pierādījumiem (spriedums, 2016. gada 21. jūlijs, EUIPO/Grau Ferrer, C‑597/14 P, EU:C:2016:579, 27. punkts), bet tā attiecas tikai uz tā sauktiem “papildu” vai “papildinošiem” pierādījumiem, kas ir paredzēti, lai tos pievienotu noteiktajā termiņā iesniegtiem atbilstošiem pierādījumiem (skat. spriedumu, 2014. gada 11. decembris, CEDC International/ITSB – Underberg (Zāles stiebra pudelē forma), T‑235/12, EU:T:2014:1058, 89. punkts un tajā minētā judikatūra).
42 Līdz ar to ir jānoskaidro, vai pierādījumi, kas pirmoreiz iesniegti procesā Apelācijas padomē, varētu tikt kvalificēti par “papildu” vai “papildinošiem” pierādījumiem Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punkta trešās daļas izpratnē.
43 Nav strīda par to, ka prasītāja nav sniegusi nevienu pierādījumu par agrākās preču zīmes reputāciju atbilstoši Regulas Nr. 2868/95 37. noteikuma b) punkta iv) apakšpunktam, proti, pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas brīdī, nedz turklāt kādā citā brīdī procesā Anulēšanas nodaļā, lai gan pavadvēstulē 2014. gada 15. janvāra pieteikumam par spēkā neesamības atzīšanu tā bija norādījusi, ka tā iesniegšot pierādījumus par agrākās preču zīmes reputāciju kopā ar attiecīgajiem argumentiem “atbilstošā brīdī”.
44 Konkrētajā gadījumā nav apstrīdēts, ka šis nodoms nekādi nav konkretizējies, pirms Anulēšanas nodaļa noslēdza procesu sešus mēnešus vēlāk, proti, 2014. gada 21. jūlijā.
45 Saistībā ar tiesas sēdē prasītājas izvirzīto argumentu, ka Anulēšanas nodaļai esot bijusi jāaicina prasītāja papildināt tās lietas materiālus, tostarp iesniedzot pierādījumus par agrākās preču zīmes reputāciju, ir jānorāda, ka likumdevējs ir noteicis pamata atšķirību starp nosacījumiem, kuriem jāatbilst pieteikumam par spēkā neesamības atzīšanu, lai tas būtu pieņemams, no vienas puses, un nosacījumiem, kas saistīti ar šī pieteikuma atbalstam paredzēto faktu, pierādījumu un apsvērumu, kā arī apliecinošo dokumentu iesniegšanu un kas attiecas uz pieteikuma izskatīšanu, no otras puses. Tikai saistībā ar pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pieņemamības nosacījumiem likumdevējs Regulas Nr. 2868/95 38. noteikuma 1. punktā (tagad – Regulas 2017/1001 146. panta 7. punkts) un šīs pašas regulas 39. noteikuma 3. punktā (tagad – Deleģētās regulas 2017/1430 15. panta 4. punkts) ir paredzējis, ka Anulēšanas nodaļai ir pienākums ļaut attiecīgajai pusei novērst tās pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu pieļautos trūkumus, ja šo trūkumu dēļ minētais pieteikums varētu tikt atzīts par nepieņemamu, savukārt nepastāv nekāds analogs pienākums attiecībā uz nosacījumiem, kuriem ir jābūt izpildītiem, lai pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu varētu tikt atzīts par pamatotu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2002. gada 13. jūnijs, Chef Revival USA/ITSB – Massagué Marín (“Chef”), T‑232/00, EU:T:2002:157, 54. punkts, un – šajā nozīmē un pēc analoģijas – spriedumu, 2008. gada 17. jūnijs, El Corte Inglés/ITSB – Abril Sánchez un Ricote Saugar (“BoomerangTV”), T‑420/03, EU:T:2008:203, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).
46 Tātad pretēji prasītājas argumentācijai nevienā Regulas Nr. 2868/95 normā Anulēšanas nodaļai nav noteikts pienākums informēt prasītāju par to, ka tās pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu nav pamatots ar pierādījumiem, kas attiecas uz agrākās preču zīmes reputāciju.
47 Šajos apstākļos, tā kā 2014. gada 15. janvāra pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pavadvēstulē izteiktais apgalvojums par agrākās preču zīmes reputācijas esamību ir tikai vienkāršs apgalvojums, kas nav pamatots ar konkrētiem pierādījumiem, procesā Apelācijas padomē iesniegtie pierādījumi nevar tikt uzskatīti par “papildu” vai “papildinošiem” pierādījumiem, kas būtu paredzēti pievienošanai prasītājas jau iesniegtiem pierādījumiem.
48 Šajos apstākļos Apelācijas padomei principā bija pienākums tos neņemt vērā atbilstoši Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma 1. punktam un Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktam.
49 Tomēr vēl ir jāizskata prasītājas argumentācija, saskaņā ar kuru būtībā apstāklis, ka netika ņemts vērā lēmums “SUPER ROLL”, esot pretrunā labas pārvaldības apsvērumiem.
50 No lietas materiāliem izriet, ka lēmums “SUPER ROLL” attiecās uz iebildumu procesu, ko prasītāja, pamatojoties uz savu Eiropas Savienības preču zīmi Nr. 4179801, bija ierosinājusi pret Eiropas Savienības grafiskas preču zīmes “SUPER ROLL” reģistrāciju.
51 No faktu konstatējumiem, ko Apelācijas padome bija izdarījusi lēmumā “SUPER ROLL”, izriet, ka “[preču zīmei] “Marlboro” ir laba reputācija un tās plaši pazīstamajam iepakojumam, kas ietver trīsstūrainu elementu, piemīt augsta atšķirtspēja”, kā arī ka “preču zīme “Marlboro” un pats grafiskais elements jumta formā (kas ir daļa no preču zīmes “Marlboro”) ir ieguvuši augstu reputāciju visā Eiropā konkrētās sabiedrības daļas uztverē”.
52 Kad procesā Apelācijas padomē prasītāja atsaucās uz lēmuma “SUPER ROLL” nozīmīgumu, apstrīdētā lēmuma 51. punktā tās arguments tika norādīts, pamatojot ar to, ka agrākais lēmums bija saistīts ar atšķirīgu situāciju un attiecās uz atšķirīgu vēlāku Eiropas Savienības preču zīmi un ka pierādījumi par agrāko preču zīmju reputāciju ir pilnā apjomā iesniegti procesā Iebildumu nodaļā.
53 Pretēji šim apgalvojumam prasītāja būtībā norāda, ka ar lēmuma “SUPER ROLL” esamības faktu esot bijis jāpietiek, lai Apelācijas padome atzītu agrākās preču zīmes reputāciju kā “vispārzināmu faktu”, atturoties no tāda lēmuma pieņemšanas, kas būtu pretrunā secinājumiem, ko Apelācijas padome bija izdarījusi agrāk tādā pašā kontekstā.
54 Šim argumentam nevar piekrist tiktāl, ciktāl prasītāja būtībā vēlas panākt automātisku agrākās preču zīmes reputācijas atzīšanu, pamatojoties vienīgi uz agrāko EUIPO lēmumpieņemšanas praksi.
55 Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru lēmumi, kas apelācijas padomēm ir jāpieņem saskaņā ar Regulu Nr. 207/2009, pieder pie saistošās kompetences, nevis rīcības brīvības īstenošanas. Līdz ar to minēto lēmumu tiesiskums ir jāizvērtē, vienīgi balstoties uz šo regulu, kā to interpretē Savienības tiesas, nevis pamatojoties uz agrāko lēmumpieņemšanas praksi (skat. rīkojumu, 2016. gada 14. aprīlis, KS Sports/EUIPO, C‑480/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:266, 36. punkts un tajā minētā judikatūra). No tā izriet, ka Apelācijas padomes veiktā iespējamās agrākās preču zīmes reputācijas atzīšana nevarēja būt atkarīga no minētās reputācijas atzīšanas, kas veikta citā procesā, kurš attiecās uz citiem juridiskiem un faktiskiem apstākļiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 23. oktobris, “dadida”, T‑597/13, nav publicēts, EU:T:2015:804, 43. punkts).
56 Tātad ikvienai pusei, kas atsaucas uz savas agrākās preču zīmes reputāciju, katra procesa, kurā tā piedalās, konkrētos ietvaros, pamatojoties uz faktiskiem apstākļiem, kurus tā uzskata par atbilstošākajiem, ir jāpierāda, ka minētā preču zīme ir ieguvusi šādu reputāciju, un tā nevar aprobežoties ar apgalvojumu, ka tā ir sniegusi šādus pierādījumus, ciktāl šāda reputācija – tostarp attiecībā uz šo pašu preču zīmi – ir atzīta kādā citā administratīvajā procesā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 23. oktobris, “dadida”, T‑597/13, nav publicēts, EU:T:2015:804, 45. punkts).
57 Ja pietiktu ar to, ka prasītāja atsaucas uz kādu agrāku apelācijas padomes lēmumu, lai pierādītu agrākās preču zīmes reputāciju, tas, pirmkārt, nozīmētu personas, kas iestājusies lietā, tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo šī pēdējā persona nevarētu izskatīt, izvērtēt un apstrīdēt faktiskos elementus, uz kuriem būtu balstījusies apelācijas padome, un, otrkārt, līdz ar to res judicata spēka princips kļūdaini tiktu paplašināts, to attiecinot uz administratīvu lēmumu, kas ir attiecies uz citām pusēm nekā konkrētajā procesā, tādējādi veidojot šķērsli administratīvā lēmuma tiesiskuma kontrolei tiesā, un tas būtu acīmredzami pretrunā tiesiskuma principam (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 23. oktobris, “dadida”, T‑597/13, nav publicēts, EU:T:2015:804, 46. punkts).
58 No šiem apsvērumiem izriet, ka pretēji prasītājas apgalvojumiem EUIPO nebija nekāda pienākuma automātiski atzīt agrākās preču zīmes reputāciju, pamatojoties vienīgi uz konstatējumiem, kas izdarīti citā procesā, kurā pieņemts cits lēmums, konkrētajā gadījumā – lēmums “SUPER ROLL”.
59 Runājot vēl par prasītājas iebildumu, ka agrākās preču zīmes reputācija esot bijusi jāatzīst pēc savas iniciatīvas atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 76. panta 1. punktam, tas tāpat ir noraidāms, jo no minētās tiesību normas izriet, ka EUIPO noteiktais pienākums izskatīt faktus pēc savas iniciatīvas attiecas tikai uz atbilstošiem faktiem, kas varētu likt piemērot absolūtus atteikuma pamatus, pārbaudītājiem un – apelācijas kārtā – apelācijas padomēm pārbaudot Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu minētās preču zīmes reģistrācijas procesā. Turpretim tādā procesā, kāds tiek aplūkots konkrētajā lietā, agrākās preču zīmes īpašniekam ir jāpierāda minētās preču zīmes pastāvēšana, spēkā esamība un tās aizsardzības apjoms (saistībā ar iebildumu procesu skat. spriedumu, 2016. gada 28. septembris, Pinto Eliseu Baptista Lopes Canhoto/EUIPO – University College London (“CITRUS SATURDAY”), T‑400/15, nav publicēts, EU:T:2016:569, 38. punkts).
60 No visa iepriekš minētā izriet, ka agrākās preču zīmes reputācija nevar tikt pierādīta ar prezumpcijām, bet tai ir jābalstās uz konkrētiem un objektīviem elementiem, kas to pierāda.
61 Taču ir jānorāda, ka pierādījumi, kurus prasītāja pirmoreiz iesniegusi procesā Apelācijas padomē, bija vērsti tieši uz šo mērķi. Prasītāja būtībā apgalvo, ka tiesiskās noteiktības un labas pārvaldības apsvērumi drīzāk lika pieņemt izskatīšanai novēloti iesniegtos pierādījumus.
62 Šajā ziņā ir jāuzsver, ka EUIPO sava kompetence ir jāīsteno atbilstoši vispārējiem Savienības tiesību principiem, tādiem kā labas pārvaldības princips (spriedums, 2011. gada 10. marts, Agencja Wydawnicza Technopol/ITSB, C‑51/10 P, EU:C:2011:139, 73. punkts). Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktu tiesības uz labu pārvaldību ietver tostarp ikvienas personas tiesības uz jautājumu taisnīgu izskatīšanu.
63 Ir acīmredzami, ka atbilstīgās tiesvedības nodrošināšanas intereses prasa, lai apelācijas padome, kad tā lemj tajā ierosinātajos procesos, varētu pieņemt lēmumus, pilnībā pārzinot faktus. Tādēļ tai rūpīgi un objektīvi ir jāizvērtē faktiskie un tiesiskie elementi, kas vajadzīgi tās rīcības brīvības īstenošanai.
64 Konkrētajā lietā nav strīda par to, ka Apelācijas padomes uzmanība ir vērsta uz lēmuma “SUPER ROLL”, kas pieņemts tikai vienpadsmit mēnešus pirms apstrīdētā lēmuma, saturu un ka līdz ar to tā zināja par minētajā lēmumā izdarītajiem konstatējumiem attiecībā uz preču zīmes “Marlboro”, kā arī tās “grafiskā elementa jumta formā”, kas ir neatņemama sastāvdaļa no šajā lietā aplūkotās agrākās preču zīmes, “augsto reputāciju”.
65 Tātad tās judikatūras gaismā, kas liek EUIPO ņemt vērā jau pieņemtus lēmumus un pievērst īpašu uzmanību jautājumam par to, vai konkrētais gadījums būtu jāizlemj tāpat (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 10. marts, Agencja Wydawnicza Technopol/ITSB, C‑51/10 P, EU:C:2011:139, 74. punkts), lēmums “SUPER ROLL” acīmredzami liecināja par to, ka agrākajai preču zīmei varētu būt reputācija Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punkta izpratnē.
66 Šajos apstākļos pierādījumiem, ko prasītāja iesniegusi procesā Apelācijas padomē, skaidri varēja būt reāla nozīme attiecībā uz procesa iznākumu, jo to mērķis bija pierādīt agrākās preču zīmes reputāciju Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punkta izpratnē. Tādējādi, atsakoties izskatīt pierādījumus tādēļ, ka tie iesniegti novēloti, Apelācijas padome nav izvērtējusi faktoru, kuram potenciāli bija nozīme šīs tiesību normas piemērošanā.
67 Neskarot Regulas Nr. 2868/95 50. noteikuma un Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punkta interpretāciju, kāda tā ir sniegta šī sprieduma 40.–42. punktā, un šī sprieduma 50. punktā izdarīto secinājumu, plašā rīcības brīvība, kas ir EUIPO tā uzdevumu veikšanā, nevar to atbrīvot no pienākuma savākt visus faktiskos un tiesiskos elementus, kas vajadzīgi tā rīcības brīvības īstenošanai, gadījumos, kad atteikšanās ņemt vērā noteiktus novēloti iesniegtus elementus nonāktu pretrunā labas pārvaldības principam.
68 Līdz ar to konkrētajos šīs lietas apstākļos Apelācijas padomei atbilstoši tās labas pārvaldības pienākumam bija jāpieņem izskatīšanai pierādījumi, kuri pirmoreiz ir iesniegti procesā šajā padomē, par agrākās preču zīmes reputāciju, lai arī vien tāpēc, lai tos noraidītu.
69 Šo secinājumu nevar atspēkot EUIPO arguments, ka gadījumā, ja Apelācijas padome būtu atzinusi konkrētos pierādījumus par pieņemamiem, netiktu ievērots pušu procesuālo tiesību vienlīdzības princips.
70 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 75. panta otrajam teikumam (tagad – Regulas 2017/1001 94. panta 1. punkta otrais teikums) EUIPO lēmumi balstās tikai uz tādiem motīviem, par ko attiecīgajām pusēm ir bijusi iespēja iesniegt savus apsvērumus. Šī tiesību norma attiecas gan uz faktiskiem motīviem, gan tiesiskiem motīviem, kā arī uz pierādījumiem (spriedums, 2006. gada 4. oktobris, Freixenet/ITSB (Balta slīpēta stikla pudeles forma), T‑190/04, nav publicēts, EU:T:2006:291, 28. punkts).
71 Taču konkrētajā gadījumā no lietas materiāliem izriet, ka par pierādījumiem par agrākās preču zīmes reputāciju, kas iesniegti procesa Apelācijas padomē stadijā, kā arī par personas, kas iestājusies lietā, apsvērumiem par šiem pierādījumiem pilnā mērā ir notikušas sacīkstes principam atbilstošas debates. Tostarp no lietas materiāliem izriet, ka prasītājas Apelācijas padomei iesniegtais 2015. gada 8. janvāra raksts, kurā ir norādīts apelācijas sūdzības pamatojums un kurā ir ietverti pierādījumi par agrākās preču zīmes reputāciju, pienācīgi tika paziņots personai, kas iestājusies lietā, tādējādi ievērojot tās procesuālās tiesības un sniedzot tai iespēju izteikt šajā ziņā savu viedokli. Tāpat no lietas materiāliem izriet, ka personai, kas iestājusies lietā, pat tika piešķirts termiņa pagarinājums, pirms tā iesniedza savus apsvērumus 2015. gada 14. maijā. Turklāt ir svarīgi uzsvērt, ka savos apsvērumos persona, kas iestājusies lietā, patiešām pauda savu viedokli par pierādījumiem, kurus prasītāja bija iesniegusi, lai pamatotu agrākās preču zīmes reputāciju, apstrīdēja to nozīmīgumu un uzskatīja tos par nepietiekamiem.
72 Šajos apstākļos ir skaidrs, ka personai, kas iestājusies lietā, bija visas iespējas un visi nepieciešamie termiņi, lai izteiktu savu viedokli un lai izskatītu, izvērtētu un apstrīdētu prasītājas iesniegtos pierādījumus. Tātad gadījumā, ja Apelācijas padome būtu īstenojusi savu rīcības brīvību atbilstoši labas pārvaldības prasībām un, ievērojot īpašos šīs lietas apstākļus, būtu piekritusi ņemt vērā minētos pierādījumus, tai nevarētu tikt pārmests nekāds pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa pārkāpums.
73 Šā sprieduma 67. punktā izdarītais secinājums tāpat nevarētu tikt vājināts ar apstrīdētā lēmuma 50. punktā izklāstīto Apelācijas padomes nostāju, saskaņā ar kuru pat gadījumā, ja agrākās preču zīmes reputācija tiktu pierādīta, Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punkta piemērošanas mērķiem konfliktējošo preču zīmju līdzības pakāpe katrā ziņā nebūtu pietiekama, lai sabiedrības uztverē varētu rasties saikne starp šīm preču zīmēm.
74 Šajā ziņā ir jānorāda, kā to apgalvojusi prasītāja savā trešajā prasības pamatā, ka šī nostāja ir pretrunā pastāvīgajai judikatūrai, saskaņā ar kuru saiknes starp agrāko preču zīmi un apstrīdēto preču zīmi esamība Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punkta izpratnē ir jāvērtē visaptveroši, ņemot vērā visus faktorus, kam ir nozīme konkrētajā lietā, starp kuriem it īpaši ir konfliktējošo preču zīmju līdzības pakāpe un preču, ko aptver šīs preču zīmes, līdzības pakāpe, kā arī agrākās preču zīmes reputācijas intensitāte un tās atšķirtspējas pakāpe (spriedums, 2011. gada 24. marts, Ferrero/ITSB, C‑552/09 P, EU:C:2011:177, 64. punkts).
75 Turklāt, tā kā Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punktā ir prasīts vienīgi, ka esošajai līdzībai ir jābūt tādai, lai konkrētā sabiedrības daļa nevis sajauktu konfliktējošos apzīmējumus, bet tos sasaistītu, proti, izveidotu starp tiem saikni, šajā tiesību normā attiecībā uz preču zīmēm ar reputāciju paredzētā aizsardzība var tikt piemērota pat tad, ja konfliktējošajiem apzīmējumiem ir mazāka līdzības pakāpe (spriedums, 2015. gada 10. decembris, El Corte Inglés/ITSB, C‑603/14 P, EU:C:2015:807, 42. punkts).
76 Līdz ar to pat gadījumā, ja konfliktējošajām preču zīmēm būtu tikai vāja līdzības pakāpe, pretēji Apelācijas padomes konstatējumam no tā nevarētu tikt secināts, ka Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punkta piemērošana ir katrā ziņā izslēgta. Līdz ar to iespējamajai pierādījumu, ko prasītāja pirmoreiz iesniegusi procesā Apelācijas padomē, pieņemšanai, kā arī to izskatīšanai varēja būt ietekme uz procesa iznākumu, ciktāl runa ir par Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punkta piemērošanu.
77 No visa iepriekš minētā ir konstatējams, ka, uzskatot, ka pierādījumi, kurus prasītāja pirmoreiz iesniedza procesā Apelācijas padomē, nebija jāņem vērā to novēlotās iesniegšanas dēļ, Apelācijas padome ir pieļāvusi procesuālo pārkāpumu pretēji labas pārvaldības principam.
78 Tomēr procedūras pārkāpums var izraisīt lēmuma pilnīgu vai daļēju atcelšanu tikai tad, ja tiek konstatēts, ka šāda pārkāpuma neesamības gadījumā apstrīdētajam lēmumu varētu būt cits saturs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 8. jūnijs, Wilfer/ITSB (“ROCKBASS”), T‑315/03, EU:T:2005:211, 33. punkts).
79 Konkrētajā gadījumā, kā tas jau ir norādīts šā sprieduma 65. un 66. punktā, nevar tikt izslēgts, ka pierādījumi, kurus Apelācijas padome nepamatoti ir atteikusies ņemt vērā, varētu likt mainīt apstrīdētā lēmuma saturu, konkrēti saistībā ar Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punkta piemērošanu. Līdz ar to apstāklis, ka Apelācijas padome nav izskatījusi šos pierādījumus, ir pamats atcelt šo lēmumu. Tādējādi ir jāapmierina pirmais pamats un otrā pamata otrā daļa un jāatceļ apstrīdētais lēmums, nepastāvot nepieciešamībai izskatīt pārējos prasības pamatus.
80 Attiecībā uz prasītājas otro prasījumu, kurā tā lūdz, lai Vispārējā tiesa atzītu apstrīdēto preču zīmi par spēkā neesošu vai, pakārtoti, nodotu lietu atpakaļ Apelācijas padomei dziļākas izskatīšanas veikšanai, ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 207/2009 65. panta 3. punktā (tagad – Regulas 2017/1001 72. panta 3. punkts) Vispārējai tiesai atzītās lēmumu grozīšanas tiesības nepiešķir tai pilnvaras ar savu vērtējumu aizstāt EUIPO apelācijas padomes vērtējumu un arī veikt vērtējumu, par kuru minētā padome vēl nav paudusi viedokli. Līdz ar to grozīšanas tiesību īstenošana principā ir veicama vienīgi situācijās, kurās Vispārējā tiesa pēc apelācijas padomes veiktā vērtējuma pārbaudes, pamatojoties uz konstatētajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, var noteikt, kāds lēmums apelācijas padomei bija jāpieņem (skat. spriedumu, 2011. gada 5. jūlijs, Edwin/ITSB, C‑263/09 P, EU:C:2011:452, 71. un 72. punkts un tajos minētā judikatūra).
81 Tomēr šajā gadījumā tas tā nav. Tā kā apstrīdētais lēmums tiek atcelts tādēļ, ka Apelācijas padome kļūdaini ir atteikusies ņemt vērā pierādījumus par agrākās preču zīmes reputāciju, un tā kā tātad Apelācijas padomei ir no jauna jālemj par minēto pierādījumu pierādījuma spēku, Vispārējai tiesai nav jālemj par apstrīdētās preču zīmes spēkā neesamību.
82 Līdz ar to prasītājas otrais prasījums ir jānoraida, ciktāl Vispārējai tiesai ir lūgts atzīt apstrīdēto preču zīmi par spēkā neesošu.
Par tiesāšanās izdevumiem
83 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Turklāt saskaņā ar Reglamenta 134. panta 2. punktu, ja nolēmums ir nelabvēlīgs vairākiem lietas dalībniekiem, Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumu sadali.
84 Tā kā šajā lietā EUIPO un personai, kas iestājusies lietā, spriedums būtībā nav labvēlīgs, tiem jāpiespriež atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
nospriež:
1) Atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas pirmās padomes 2016. gada 4. janvāra lēmumu lietā R 2775/2014‑1.
2) Prasību pārējā daļā noraidīt.
3) EUIPO un Explosal Ltd sedz savus, kā arī atlīdzina Philip Morris Brands Sàrl tiesāšanās izdevumus.
Frimodt Nielsen | Forrester | Perillo |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 1. februārī.
[Paraksti]