VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2016. gada 9. jūnijā (*)
Dempings – Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes bioetanola imports – Galīgais antidempinga maksājums – Prasība atcelt tiesību aktu – Apvienība – Biedru tieša skāruma neesamība – Nepieņemamība – Valsts līmeņa antidempinga maksājums – Individuāla pieeja – Pārbaude izlases veidā – Tiesības uz aizstāvību – Nediskriminācija – Rūpības pienākums
Lieta T‑276/13
Growth Energy, Vašingtona, Kolumbijas apgabals (Amerikas Savienotās Valstis),
Renewable Fuels Association, Vašingtona,
ko sākotnēji pārstāvēja P. Vander Schueren, advokāts, vēlāk – P. Vander Schueren un M. Peristeraki, advokāti,
prasītājas,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv S. Boelaert, pārstāve, kurai sākotnēji palīdzēja G. Berrisch, advokāts, un B. Byrne, solicitor, vēlāk – R. Bierwagen un C. Hipp, advokāti,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, kuru pārstāv M. França un T. Maxian Rusche, pārstāvji,
un
ePURE, de Europese Producenten Unie van Hernieuwbare Ethanol, ko pārstāv O. Prost un A. Massot, advokāti,
personas, kas iestājušās lietā,
par prasību daļēji atcelt Padomes 2013. gada 18. februāra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 157/2013, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes bioetanola importam (OV L 49, 10. lpp.), ciktāl tā attiecas uz prasītājām un to apvienību biedriem.
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. Ditrihs [A. Dittrich], tiesneši J. Švarcs [J. Schwarcz] un V. Tomļenoviča [V. Tomljenović] (referente),
sekretāre K. Hērena [C. Heeren], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2015. gada 20. un 21. maija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītājas Growth Energy un Renewable Fuels Association ir apvienības, kas pārstāv ASV bioetanola ražotājus, kā arī citas organizācijas, kuras darbojas biodegvielas jomā, kā tas ir Growth Energy gadījumā, un etanola ražošanas nozares atbalstītājas Amerikas Savienotajās Valstīs [turpmāk tekstā – “ASV”], kā tas ir Renewable Fuels Association gadījumā.
2 Kad ePURE, de Europese Producenten Unie van Hernieuwbare Ethanol (Eiropas Atjaunojamā etanola ražotāju asociācija, turpmāk tekstā – “ePURE”) iesniedza sūdzību, Eiropas Komisija saskaņā ar Padomes 2009. gada 30. novembra Regulas (EK) Nr. 1225/2009 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV L 343, 51. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatregula”), 5. pantu sāka antidempinga procedūru attiecībā uz ASV izcelsmes bioetanola importu Eiropas Savienībā.
3 Prasītājas apgalvo, ka antidempinga procedūras gaitā tām bija pārstāvības apvienību statuss un ka visu izmeklēšanas laiku tām tika piemērots ieinteresētajām personām paredzētais režīms.
4 Paziņojumā par antidempinga procedūras sākšanu attiecībā uz Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes bioetanola importu (OV 2011, C 345, 7 lpp.) Komisija informēja, ka ASV eksportētāju/ražotāju, kā arī Savienības ražotāju lielā skaita dēļ tā atbilstoši Pamatregulas 17. pantam plāno gan pirmajiem, gan otrajiem piemērot pārbaudi izlases veidā.
5 2012. gada 16. janvārī Komisija vēstulē informēja Marquis Energy LLC, Patriot Renewable Fuels LLC, Plymouth Energy Company LLC, POET LLC un Platinum Ethanol LLC (turpmāk tekstā – “izlasē iekļautie ražotāji”), sabiedrības, kas ir prasītāju apvienību biedri, ka tās ir tikušas iekļautas ASV eksportētāju/ražotāju izlasē. Pēc tam, 2012. gada 22. februārī, šīs sabiedrības Komisijai nosūtīja attiecīgi savas atbildes uz dempinga aptaujas anketas jautājumiem, un Komisija veica pārbaudes apmeklējumus to telpās.
6 2012. gada 26. martā prasītājas Komisijai nosūtīja savus rakstveida komentārus par antidempinga procedūras sākšanu.
7 2012. gada 24. augustā Komisija prasītājām nosūtīja pagaidu informatīvo dokumentu, kurā tā izklāstīja faktus un apsvērumus, uz kā pamata tā ir nolēmusi turpināt izmeklēšanu, nenosakot pagaidu pasākumus (turpmāk tekstā – “pagaidu informatīvais dokuments”). Minētā dokumenta 45.–47. punktā tā konstatēja tostarp, ka šajā stadijā nav iespējams izvērtēt, vai ASV izcelsmes bioetanola eksports ir ticis īstenots par dempinga cenām, jo izlasē iekļautie ražotāji nav nošķīruši pārdošanas apjomu vietējā tirgū un eksportam paredzēto pārdošanas apjomu un visu pārdošanas apjomu ir realizējuši pie tādiem nesaistītiem tirgotājiem/maisījumu izgatavotājiem Amerikā, kuri bioetanolu pēc tam sajauc ar benzīnu un pārdod to tālāk. Tātad izlasē iekļautajiem ražotājiem vispār nebija zināms ražojuma galamērķis un tā eksporta cena. Līdz ar to Komisija nolēma turpināt izmeklēšanu un to izvērst, attiecinot to arī uz tirgotājiem/maisījumu izgatavotājiem, lai iegūtu informāciju par eksporta cenu, kā arī bioetanola tirgus kopainu (minētā dokumenta 50. punkts).
8 2012. gada 11. septembrī pēc prasītāju Plymouth Energy Company un POET pieprasījuma notika uzklausīšana pie Komisijas uzklausīšanas amatpersonas.
9 2012. gada 24. septembrī prasītājas sniedza komentārus par pagaidu informatīvo dokumentu.
10 2012. gada 6. decembrī Komisija nosūtīja prasītājām galīgo informatīvo dokumentu, kurā tā, pamatojoties uz nesaistīto tirgotāju/maisījumu izgatavotāju sniegto informāciju, pārbaudīja tāda dempinga esamību, kas radītu zaudējumus Savienības ražošanas nozarei (turpmāk tekstā – “galīgais informatīvais dokuments”). Tā līdz ar to plānoja piemērot galīgus valsts līmeņa pasākumus 9,6 % apmērā trīs gadus ilgā laikposmā.
11 Prasītājas savus komentārus par šo dokumentu iesniedza 2012. gada 17. decembrī.
12 Ar 2012. gada 21. decembra vēstuli Komisija nosūtīja papildu informatīvo dokumentu, kurā tā, pirmkārt, pauda nodomu būtībā pagarināt galīgā antidempinga pasākuma darbības laikposmu no trīs uz pieciem gadiem un, otrkārt, aicināja prasītājas iesniegt rakstveida komentārus par šo grozījumu, kā arī galīgo informatīvo dokumentu līdz, vēlākais, 2013. gada 2. janvārim.
13 2013. gada 2. janvārī prasītājas iesniedza savus komentārus par šo dokumentu.
14 Ar 2013. gada 30. janvāra vēstuli Komisija atbildēja uz prasītāju komentāriem par galīgo informatīvo dokumentu.
15 2013. gada 18. februārī Eiropas Savienības Padome pieņēma Īstenošanas regulu (ES) Nr. 157/2013, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes bioetanola importam (OV L 49, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”), ar kuru tā noteica antidempinga maksājumu izmantošanai degvielā paredzētajam bioetanolam, sauktam par “degvielas etanolu”, t.i., etilspirtam, ko ražo no lauksaimniecības produktiem, denaturētam vai nedenaturētam, izņemot tādus ražojumus, kuru sastāvā ūdens pārsniedz 0,3 % (m/m), ko mēra saskaņā ar standartu EN 15376, bet ieskaitot etilspirtu, kuru ražo no lauksaimniecības produktiem un kurš atrodams benzīna maisījumos ar etilspirta saturu virs 10 % (v/v), un kura izcelsmes valsts ir ASV, un kuru pašreiz klasificē ar šādiem KN kodiem: ex 2207 10 00, ex 2207 20 00, ex 2208 90 99, ex 2710 12 21, ex 2710 12 25, ex 2710 12 31, ex 2710 12 41, ex 2710 12 45, ex 2710 12 49, ex 2710 12 51, ex 2710 12 59, ex 2710 12 70, ex 2710 12 90, ex 3814 00 10, ex 3814 00 90, ex 3820 00 00 un ex 3824 90 97 (TARIC kodi 2207100012, 2207200012, 2208909912, 2710122111, 2710122592, 2710123111, 2710124111, 2710124511, 2710124911, 2710125111, 2710125911, 2710127011, 2710129011, 3814001011, 3814009071, 3820000011 un 3824909767), 9,5 % apmērā valsts līmenī, kurš ir definēts kā fiksēts maksājums EUR 62,30 apmērā par neto tonnu un ir piemērojams proporcionāli bioetanola masas saturam piecus gadus ilgā laikposmā.
16 Attiecībā uz ASV eksportētāju/ražotāju pārbaudi izlases veidā Padome apstrīdētās regulas preambulas 12.–16. apsvērumā ir konstatējusi, ka izmeklēšanā ir noskaidrojies, ka neviens no šī sprieduma 5. punktā minētajiem izlasē iekļautajiem ražotājiem neeksportēja bioetanolu uz Savienības tirgu. Patiesībā tie pārdeva bioetanolu nesaistītiem tirgotājiem/maisījumu izgatavotājiem vietējā tirgū, kuri pēc tam to sajauca ar benzīnu un pārdeva tālāk vietējā tirgū vai eksportam, it īpaši uz Savienību. Ir iespējams, ka šie ražotāji nezināja, vai to produkcija ir paredzēta Savienības tirgum, un tiem vispār nebija zināmas tirgotāju/maisījumu izgatavotāju noteiktās pārdošanas cenas. Tas nozīmējot, ka ASV bioetanola ražotāji nav attiecīgā ražojuma eksportētāji uz Savienību. Eksportētāji patiesībā esot tirgotāji/maisījumu izgatavotāji. Lai varētu pabeigt dempinga izmeklēšanu, Padome pamatojās uz datiem, ko bija snieguši divi tirgotāji/maisījumu izgatavotāji, kuri bija piekrituši sadarboties izmeklēšanā.
17 Attiecībā uz konstatējumu par dempinga esamību Padome apstrīdētās regulas preambulas 62.–64. apsvērumā skaidro, ka tā uzskata par lietderīgu noteikt valsts līmeņa dempinga starpību. Kaut gan daži ražotāji iebilda, ka ir iespējams identificēt un izsekot, kuri no to ražojumiem tiek pārdoti ASV uzņēmējiem, tomēr tie nevarēja pierādīt saikni starp saviem pārdošanas darījumiem ASV tirgū un citu uzņēmēju eksportu uz Savienību, un tiem arī nebija zināms eksporta uz Savienību cenu apmērs. Kā ir norādījusi Padome, ņemot vērā bioetanola ražošanas nozares struktūru un veidu, kā attiecīgais ražojums tika ražots un pārdots ASV tirgū un eksportēts uz Savienību, nav iespējams ASV ražotājiem noteikt individuālas dempinga starpības.
18 Ar 2013. gada 20. februāra vēstuli Komisija atbildēja uz prasītāju un Plymouth Energy Company komentāriem par papildu informatīvo dokumentu.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
19 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 15. maijā un grozīts ar 2013. gada 17. maija vēstuli, prasītājas cēla šo prasību.
1. Par pieteikumu par apvienošanu ar lietu T‑277/13 Marquis Energy/Padome
20 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 18. jūnijā, prasītājas lūdza apvienot šo lietu ar lietu T‑277/13 Marquis Energy/Padome. Savos apsvērumos Padome lūdza Vispārējo tiesu pārtraukt lemt par iespējamu abu lietu apvienošanu līdz tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanai un tikmēr, kamēr tā nebūs izskatījusi lietas dalībnieku argumentus par pieņemamību.
21 2013. gada 31. jūlijā Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētājs nolēma neapvienot šo lietu ar lietu T‑277/13 Marquis Energy/Padome.
2. Par iestāšanos lietā
22 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 16. jūlijā, Komisija lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam. Prasītājas un Padome neizvirzīja iebildumus par šo iestāšanos.
23 Ar dokumentu, kas iesniegts 2013. gada 20. septembrī, ePURE lūdza atļauju iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam. Prasītājas un Padome neizvirzīja iebildumus par šo iestāšanos.
24 Ar Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētāja 2014. gada 4. februāra rīkojumiem pieteikumi par iestāšanos lietā tika apmierināti.
25 2014. gada 18. aprīlī Komisija un ePURE iesniedza iestāšanās rakstus.
3. Par procesa organizatoriskajiem pasākumiem un tiesvedības mutvārdu daļu
26 Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu un, īstenojot tās 1991. gada 2. maija Reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, uzdeva Padomei un prasītājām rakstveida jautājumus. Lietas dalībnieki uz rakstveida jautājumiem atbildēja noteiktajā termiņā.
27 Tomēr Padome ar 2015. gada 29. aprīļa vēstuli Vispārējo tiesu informēja, ka tā uzskata, ka noteikta informācija, kas ir vajadzīga, lai atbildētu uz minētajiem jautājumiem, ir konfidenciāla, aicinot Vispārējo tiesu noteikt pierādījumu savākšanas pasākumus, lai Padome varētu “iesniegt šos dokumentus”, lūdzot attiecībā uz tiem ievērot konfidencialitāti.
28 Ar 2015. gada 19. maija vēstuli prasītājas Vispārējai tiesai izteica trīs lūgumus, pirmkārt, noteikt pierādījumu savākšanas pasākumus, izdodot rīkojumu Padomei izsniegt minētos dokumentus, otrkārt, svītrot Padomes atbildes uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem i) sadaļas 1. punktu vai, pakārtoti, atļaut tām paust rakstveida apsvērumus un, treškārt, dot tām iespēju paust rakstveida apsvērumus, lai izlabotu Padomes atbildē pieļautās faktu kļūdas.
29 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2015. gada 20. un 21. maija tiesas sēdē. Tajā prasītājas daļēji atteicās no saviem 2015. gada 19. maija lūgumiem, atsaucot konkrēti savu otro un trešo lūgumu, kas tikuši izklāstīti šī sprieduma 28. punktā; Vispārējā tiesa par to izdarīja ierakstu tiesas sēdes protokolā.
30 Tiesas sēdes beigās Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētājs pārcēla tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanu uz vēlāku datumu.
31 Tā kā Vispārējā tiesa neuzskatīja par vajadzīgu noteikt iepriekš minēto pierādījumu savākšanas pasākumu, lietas dalībnieki ar 2015. gada 9. decembra vēstuli tika informēti par to, ka tiesvedības mutvārdu daļa šajā pašā datumā ir pabeigta.
4. Par pieteikumiem par konfidencialitātes ievērošanu
32 Ar dokumentu, kas iesniegts 2013. gada 22. novembrī, prasītājas lūdza ievērot konfidencialitāti, neatklājot ePURE noteiktus prasības pieteikumam pievienotus dokumentus, daļu no to replikas raksta, kā arī noteiktus tam pievienotus dokumentus.
33 Ar dokumentu, kas iesniegts 2015. gada 15. maijā, prasītājas lūdza ievērot konfidencialitāti, daļēji neizpaužot ePURE Padomes atbildi uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem, īstenojot procesa organizatoriskos pasākumus.
34 ePURE saņēma tikai minēto dokumentu nekonfidenciālās versijas un neizvirzīja nekādus iebildumus pret attiecībā uz to izteiktajiem pieteikumiem par konfidencialitātes ievērošanu.
5. Par lietas dalībnieku prasījumiem
35 Prasības pieteikumā, kurā grozījumi izdarīti ar 2013. gada 17. maija vēstuli, ietvertie prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecas uz prasītājām, kā arī to apvienību biedriem;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
36 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– pakārtoti – noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
37 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– pakārtoti – noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
38 ePURE prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasītāju izvirzītos pamatus;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
39 Savas prasības pamatošanai prasītājas izvirza desmit pamatus. Pirmais pamats attiecas uz Pamatregulas 2. panta 8. punkta, 9. panta 5. punkta un 18. panta 1., 3. un 4. punkta pārkāpumu, tiesiskās noteiktības, tiesiskās paļāvības un labas pārvaldības principu neievērošanu, kā arī uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā. Otrais pamats attiecas uz acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā un Pamatregulas 2. panta 10. punkta pārkāpumu. Trešais pamats attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā un nediskriminācijas principa neievērošanu, kā arī Pamatregulas 3. panta 2. punkta pārkāpumu. Ceturtais pamats attiecas uz Pamatregulas 3. panta 2. punkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Piektais pamats attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā un Pamatregulas 1. panta 4. punkta, 3. panta 1.–3. un 5.–7. punkta un 4. panta 1. punkta pārkāpumu. Sestais pamats attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā un Pamatregulas 3. panta 1. punkta pārkāpumu. Septītais pamats attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar cēloņsakarību. Astotais pamats attiecas uz Pamatregulas 9. panta 2. punkta pārkāpumu un samērīguma principa neievērošanu. Devītais pamats attiecas uz Pamatregulas 5. panta 2. un 3. punkta pārkāpumu un labas pārvaldības un nediskriminācijas principu neievērošanu. Visbeidzot, desmitais pamats attiecas uz Pamatregulas 6. panta 7. punkta, 19. panta 1. un 2. punkta, 20. panta 2., 4. un 5. punkta un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un nediskriminācijas un labas pārvaldības principu neievērošanu, kā arī uz pietiekama pamatojuma neesamību.
40 Šajā kontekstā ir jānorāda, ka procesuālajos rakstos prasītājas izvirza virkni argumentu, kuru mērķis gan ir konstatēt apstrīdētās regulas prettiesiskumu, tomēr tie norāda uz “Komisijas” veiktiem tiesību pārkāpumiem. Piemēram, pirmais līdz piektais, septītais un devītais pamats, kas ir atspoguļoti prasības pieteikuma 5. punktā, ir pamatoti ar konstatējumu par dažādiem “Komisijas” veiktiem Pamatregulas pārkāpumiem. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka atsauce uz pārkāpumiem, kuri izrietot no apstrīdētās regulas un kurus esot veikusi “Komisija”, nevis “Padome”, ir pārrakstīšanās kļūda prasītājas procesuālajos rakstos. Faktiski, pirmkārt, interpretējot prasītāju procesuālos rakstus, no tiem nepārprotami izriet, ka prasītāju argumentācijas mērķis ir panākt apstrīdētās regulas atcelšanu Padomes veiktu pārkāpumu dēļ. Otrkārt, ir jānorāda, ka Padomes un Komisijas sniegtā atbilde uz šiem argumentiem parāda, ka tās ir uzskatījušas, ka prasītājas patiesībā atsaucas uz Padomes veiktiem pārkāpumiem. Šādos apstākļos šie prasītāju argumenti ir jāaplūko iepriekš minētajā nozīmē, ko ir atzinušas arī Padome un Komisija.
41 Padome, ko atbalsta Komisija un ePURE, kaut arī formāli neizvirza iebildi par nepieņemamību atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktam, tomēr uzsver, ka prasība ir nepieņemama. Tā uzskata, ka prasītājām nav tiesību celt prasību ne kā to apvienību biedru pārstāvēm, ne arī personīgi, jo, kā uzskata Padome, nav izpildīti LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētie nosacījumi. Turklāt Komisija uzsver, ka prasītājām nav intereses celt prasību.
1. Par pieņemamību
42 Tā kā prasītājas ir apvienības, kas pārstāv Amerikas bioetanola ražošanas nozares intereses, vispirms ir jāaplūko jautājums, vai šādas apvienības šajā lietā var izmantot tiesības celt prasību, un pēc tam ir jāpārbauda, vai tām ir tiesības celt prasību individuāli, un arī, vai tām ir tiesības celt prasību noteiktu savu biedru vārdā. Visbeidzot, ir jāpārbauda prasītāju interese celt prasību šajā lietā.
Par tādu apvienību, kādas ir prasītājas, tiesībām celt prasību
43 Padome uzskata, ka prasītājas kā apvienības, kas pārstāv to biedru intereses, var prasīt atcelt apstrīdēto regulu tikai tiktāl, ciktāl tā ietekmē prasītāju apvienību biedrus, kurus tā skar individuāli. Padome arī uzsver, ka, izņemot gadījumu ar Marquis Energy, kura nolēma vērsties pret apstrīdēto regulu personīgi (lietā T‑277/13, Marquis Energy/Padome), apstrīdētā regula attiecībā uz prasītāju apvienību biedriem ir kļuvusi galīga. Šajā ziņā tā apgalvo, ka šī prasība, ko ir cēlusi apvienība, gadījumā, ja tā būtu pieņemama un pamatota, nevar izraisīt to, ka tiek apšaubīts apstrīdētās regulas galīgais raksturs, jo citādi netiktu ievērots Savienības tiesībās nostiprinātais vispārējais tiesiskās noteiktības princips.
44 Prasītājas apstrīd Padomes argumentāciju, apgalvojot, ka pēdējā minētā laupa apvienībām tiesības celt prasību Vispārējā tiesā. Gluži pretēji, apvienības celtai prasībai atcelt tiesību aktu, ja tā ir pieņemama, esot jārada sekas attiecībā uz visiem apvienības biedriem, kuri prasības celšanas brīdī ir bijuši tajā likumīgi reģistrēti.
45 No judikatūras izriet, ka prasība, ko ir cēlusi apvienība, kura ir pilnvarota aizstāvēt tās biedru kolektīvās intereses, var tikt atzīta par pieņemamu tikai trīs veidu situācijās, proti, pirmkārt, ja tas ir tieši paredzēts tiesību normā (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2004. gada 10. decembris, EFfCI/Parlaments un Padome, T‑196/03, Krājums, EU:T:2004:355, 42. punkts), otrkārt, ja uzņēmumiem, kurus apvienība pārstāv, vai dažiem no tiem ir tiesības celt prasību individuāli vai, treškārt, ja tā var atsaukties uz personīgu ieinteresētību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 22. jūnijs, Beļģija un Forum 187/Komisija, C‑182/03 un C‑217/03, Krājums, EU:C:2006:416, 56. punkts un tajā minētā judikatūra, un rīkojumu, 2014. gada 24. jūnijs, PPG un SNF/ECHA, T‑1/10 RENV, EU:T:2014:616, 30. punkts).
46 Tātad ir jānoskaidro, vai prasītājas šajā lietā atsaucas uz vienu vai otru, vai arī uz vairākiem no šiem trim gadījumiem.
47 Pirmkārt, attiecībā uz pirmo gadījumu, kurā apvienības celta prasība ir pieņemama, ja tas ir tieši paredzēts tiesību normā, ir jānorāda, ka, no vienas puses, prasītājas nav minējušas nevienu tiesību normu, ar ko tām būtu piešķirtas konkrētas tiesības celt prasību, un ka, no otras puses, neviens fakts, kas izriet no Vispārējai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, neļauj secināt, ka tiesību norma, uz kuru prasītājas šajā ziņā varētu atsaukties, pastāv.
48 Šī prasība līdz ar to nevar tikt atzīta par pieņemamu tāpēc, ka pastāvētu konkrēta tiesību norma, ar kuru prasītājām būtu piešķirta atļauja celt prasību.
49 Otrkārt, attiecībā uz otro gadījumu, kurā apvienības celta prasība ir pieņemama, ja apvienība pārstāv uzņēmumu vai uzņēmumus, kuriem ir tiesības celt prasību individuāli, ir jākonstatē, ka prasītājas būtībā norāda, ka tām ir tiesības celt prasību tāpēc, ka daži to biedri ir “ASV izcelsmes bioetanola eksportētāji no Amerikas uz Savienību”.
50 Runājot par prasītāju apvienību biedriem, tādējādi ir jāpārbauda, vai tiesības celt prasību ir četrām turpinājumā uzskaitītajām uzņēmēju kategorijām:
– Marquis Energy, kas ir Amerikas bioetanola ražotāja, kura tikusi iekļauta izlasē un kura cēlusi patstāvīgu prasību par apstrīdēto regulu lietā T‑277/13 Marquis Energy/Padome;
– četri papildus Marquis Energy izlasē iekļautie Amerikas bioetanola ražotāji, kuri ir minēti apstrīdētās regulas preambulas 36. apsvērumā (turpmāk tekstā – “četri izlasē iekļautie ražotāji”), proti, Patriot Renewable Fuels, Plymouth Energy Company, POET un Platinum Ethanol, un no kuriem ikviens ir vismaz vienas prasītāju apvienības biedrs. Faktiski šīs četras ražotāju grupas ir pirmās prasītājas Growth Energy biedri, bet Patriot Renewable Fuels, kā arī Plymouth Energy Company ir arī otrās prasītājas Renewable Fuels Association biedri;
– bioetanola tirgotāji/maisījumu izgatavotāji Murex un CHS;
– visi pārējie prasītāju apvienību biedri.
51 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka ir jāatzīst par neiespējamu, ka šī prasība varētu būt pieņemama pirmā no šiem iemesliem dēļ, proti, tāpēc, ka prasītājas pārstāv Marquis Energy. Faktiski saskaņā ar judikatūru ir pieļaujams, ka apvienība, kas rīkojas kā tās biedru pārstāve, ceļ prasību atcelt tiesību aktu, ja tie nav cēluši prasību paši, kaut gan tiem būtu pieļaujams to darīt (skat. rīkojumu, 2012. gada 29. marts, Asociación Española de Banca/Komisija, T‑236/10, Krājums, EU:T:2012:176, 23. un 24. punkts un tajos minētā judikatūra). No šīs judikatūras tātad izriet, ka šajā lietā, tā kā Marquis Energy ir cēlusi patstāvīgu prasību Vispārējā tiesā lietā T‑277/13, Marquis Energy/Padome par apstrīdēto regulu, šī prasītāju celtā prasība, ciktāl tās atsaucas uz to, ka pārstāv Marquis Energy, katrā ziņā ir nepieņemama. Šis secinājums tomēr nekādi neietekmē vajadzību aplūkot jautājumu, vai prasītāju prasība būtu pieņemama tiktāl, ciktāl tās pārstāv arī citus biedrus.
52 Otrkārt, runājot par prasītāju apvienību biedriem, kas ir tirgotāji/maisījumu izgatavotāji bioetanola eksportētāji, ir jānorāda, ka tiesas sēdē prasītājas izvirzīja argumentu, saskaņā ar kuru divi to “asociētie” biedri Murex un CHS ir tirgotāji/maisījumu izgatavotāji, kas ir bioetanola eksportētāji. Murex esot Growth Energy “asociētais biedrs” un CHS esot Renewable Fuels Association “asociētais biedrs”. Tādējādi šī iemesla dēļ prasītājas uzskata, ka tām ir tiesības celt prasību kā abu minēto pārstāvēm. Turklāt prasītājas ir vērsušas uzmanību uz to, ka šie divi eksportētāji esot iesnieguši atlases anketas.
53 Nav apstrīdams, ka CHS ir Renewable Fuels Association “asociētais” biedrs. Tomēr, kā tiesas sēdē pareizi norādīja Komisija, Renewable Fuels Association statūtu IV panta 4. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka šīs apvienības “asociētajam” biedram ir tiesības piedalīties biedru sapulcēs, turpretim nav tiesību balsot, par ko tika veikts ieraksts tiesas sēdes protokolā.
54 Attiecībā uz Murex nav apstrīdams, ka tā ir Growth Energy “asociētais” biedrs. Tomēr, kā tiesas sēdē pareizi norādīja Komisija, Growth Energy “articles of incorporation” (statūti) ceturtajā pantā ir paredzētas biedru kategorijas ar vai bez balsstiesībām, par ko tika veikts ieraksts tiesas sēdes protokolā. Konkrētāk, saskaņā ar Growth Energy “Second Amended and Restated Bylaws” (otrie labotie un grozītie statūti) II panta 2.01. punkta c) apakšpunktu šīs apvienības “asociētajam” biedram nav balsstiesību.
55 Tādējādi, tā kā CHS un Murex nav balsstiesību, iespējamā situācijā, kad attiecīgā apvienība tās pārstāvētu, tās nevarētu aizstāvēt savas intereses. Šādos apstākļos un tā kā nav citu faktu, ar kuriem varētu tikt pierādīts, ka “asociētajam” biedram būtu iespējams aizstāvēt savas intereses, ir jāsecina, ka šajā lietā Renewable Fuels Association nav tiesību celt prasību, ciktāl tā apgalvo, ka pārstāv CHS, un ka Growth Energy nav tiesību celt prasību, ciktāl tā apgalvo, ka pārstāv Murex.
56 No šī sprieduma 51.–55. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka, lai gan ir jāatzīst par neiespējamu, ka šī prasība varētu būtu pieņemama, ciktāl prasītājas atsaucas uz faktu, ka pārstāv Marquis Energy, kā arī CHS un Murex, tomēr ir jāpārbauda, vai to prasība ir pieņemama, ciktāl tās atsaucas uz faktu, ka pārstāv, pirmkārt, četrus papildus Marquis Energy grupai izlasē iekļautos ražotājus un, otrkārt, visus pārējos biedrus, izņemot četrus izlasē iekļautos ražotājus, Marquis Energy vai tirgotājus/maisījumu izgatavotājus CHS un Murex.
57 Treškārt, ir jānoraida arī prasītāju arguments, saskaņā ar kuru apvienības celtai prasībai atcelt tiesību aktu, ja tā ir pieņemama, ir jārada sekas attiecībā uz visiem apvienības biedriem, kuri ir bijuši tajā likumīgi reģistrēti prasības celšanas brīdī.
58 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai gan ir tiesa, ka, ņemot vērā LESD 263. panta ceturtajā daļā minētos kritērijus, regulām, ar kurām tiek noteikti antidempinga maksājumi, to veida un piemērojamības dēļ faktiski ir normatīvs raksturs, jo tās ir piemērojamas attiecībā uz visiem konkrētajiem saimnieciskās darbības subjektiem, tomēr nav atzīstams par neiespējamu, ka noteiktiem saimnieciskās darbības subjektiem ir tiesības celt prasību par noteiktām to normām (šajā ziņā skat. spriedumus, 1984. gada 21. februāris, Allied Corporation u.c./Komisija, 239/82 un 275/82, Krājums, EU:C:1984:68, 11. punkts, un 1985. gada 20. marts, Timex/Padome un Komisija, 264/82, Krājums, EU:C:1985:119, 12. punkts).
59 Tomēr saskaņā ar judikatūru, ja ar regulu, ar ko nosaka antidempinga maksājumu, virknei sabiedrību tiek piemēroti atšķirīgi maksājumi, sabiedrībai ir tiesības celt prasību vienīgi par tām tiesību normām, ar kurām tai ir piemērots individuāls antidempinga maksājums un ir noteikts tā apmērs, nevis attiecībā uz tām tiesību normām, ar kurām antidempinga maksājums ir piemērots citām sabiedrībām, tā ka šīs sabiedrības prasība ir pieņemama tikai, ciktāl ar to tiek lūgts atcelt tās regulas normas, kas attiecas tikai un vienīgi uz šo sabiedrību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2001. gada 15. februāris, Nachi Europe, C‑239/99, Krājums, EU:C:2001:101, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).
60 Turklāt no 2012. gada 21. marta sprieduma Fiskeri og Havbruksnæringens Landsforening u.c./Padome (T‑115/06, EU:T:2012:136) 29. punkta, uz kuru šajā ziņā atsaucas prasītājas, to aplūkojot kopsakarā ar šī paša sprieduma 27. un 28. punktu, izriet, ka atcelšana var radīt sekas attiecībā uz visiem apvienības biedriem tikai tad, ja minēto biedru prasības ir bijušas pieņemamas.
61 Faktiski, ja būtu citādi, profesionālā apvienība varētu atsaukties uz dažu tās biedru tiesībām celt prasību, lai panāktu regulas atcelšanu visu tās biedru labā, ieskaitot tos biedrus, kuri individuāli neatbilst LESD 263. panta ceturtajā daļā minētajiem nosacījumiem. Tādējādi tiktu apieti noteikumi par tādu prasību pieņemamības nosacījumiem, kas var tikt celtas par regulām, ar kurām tiek noteikti antidempinga maksājumi.
62 Līdz ar to prasītājas šajā lietā var lūgt atcelt apstrīdēto regulu to biedru labā tikai, ciktāl šī regula skar tos šo apvienību biedrus, kuriem pašiem attiecībā uz apstrīdēto regulu ir tiesības celt prasību atcelt tiesību aktu saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu.
63 Ceturtkārt, runājot par trešo gadījumu, kad apvienības prasība ir pieņemama, ja tā var atsaukties uz personīgu ieinteresētību, prasītājas uzskata, ka tām ir tiesības celt prasību individuāli kā galveno etanola ražotāju pārstāvības apvienībām, un atgādina, ka tās ir bijušas ieinteresētās personas administratīvajā antidempinga procedūrā. Tādējādi šajā ziņā ir jāizpēta, vai prasītājām ir personīga ieinteresētība šajā lietā kā apvienībām, kuras ir piedalījušās antidempinga procedūrā (skat. šī sprieduma 75.–87. punktu).
Par prasītāju tiesībām celt prasību
64 Ir jāatgādina, ka LESD 263. panta ceturtajā daļā ir paredzēti trīs gadījumi, kad jebkura fiziska vai juridiska persona var celt prasību atcelt tiesību aktu. Saskaņā ar šī panta pirmajā un otrajā daļā paredzētajiem nosacījumiem tā, pirmkārt, var celt prasību par tiesību aktiem, kas tai ir adresēti. Otrkārt, tā var celt prasību par tiesību aktiem, kas to skar tieši un individuāli, kā arī, treškārt, par reglamentējošiem aktiem, kas to skar tieši, bet kas nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem.
65 Ir jānorāda, ka tieša skāruma kritēriji LESD 263. panta ceturtajā daļā minētajā otrajā un trešajā gadījumā ir identiski (rīkojums, 2015. gada 13. marts, European Coalition to End Animal Experiments/ECHA, T‑673/13, Krājums, EU:T:2015:167, 67. punkts).
66 Šajā lietā ir skaidrs, ka prasītājas nav apstrīdētās regulas adresātes. Līdz ar to ir jāaplūko jautājums, vai prasītājas var celt prasību atcelt tiesību aktu par apstrīdēto regulu, pamatojoties uz LESD 263. panta ceturtajā daļā minēto otro vai trešo gadījumu, vai nu, pirmkārt, ja tās ceļ prasību individuāli, vai arī, otrkārt, ja tās ceļ prasību kā vienas no to uzņēmēju kategorijas pārstāvēm, kuri ir prasītāju apvienību biedri.
67 Runājot par LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētā tiešā skāruma jēdzienu, ir jākonstatē, ka attiecībā uz to pastāv prasība, lai būtu izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi, proti, pirmkārt, lai tiesību akts, kura atcelšanu cenšas panākt prasītājas, pirmkārt, radītu tiešas sekas attiecībā uz to tiesisko stāvokli un, otrkārt, lai ar šo tiesību aktu netiktu piešķirta nekāda novērtējuma brīvība šī pasākuma adresātiem, kam ir uzticēta tā īstenošana, kura noris tīri automātiski un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (rīkojums, 2009. gada 24. septembris, Município de Gondomar/Komisija, C‑501/08 P, EU:C:2009:580, 25. punkts, un spriedums, 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija, C‑463/10 P un C‑475/10 P, Krājums, EU:C:2011:656, 66. punkts).
68 Attiecībā uz LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto individuālā skāruma jēdzienu saskaņā ar pastāvīgo judikatūru citi tiesību subjekti, kuri nav lēmuma adresāti, var apgalvot, ka ir individuāli skarti tikai tad, ja šis lēmums tos ietekmē tiem raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu faktisko apstākļu dēļ, kas tos atšķir no visām citām personām, un tādējādi tos individualizē, līdzīgi kā tas būtu ar šāda lēmuma adresātu (spriedumi, 1963. gada 15. jūlijs, 25/62, Plaumann/Komisija, Krājums, EU:C:1963:17, 223. punkts, un 2005. gada 13. decembris, Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum, C‑78/03 P, Krājums, EU:C:2005:761, 33. punkts).
69 Runājot par aizsardzības pret dempinga praksi jomu, pirmkārt, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tiesību akti, ar ko nosaka antidempinga maksājumus, var skart tieši un individuāli tos ražotājus un eksportētājus uzņēmumus, kuri spēj pierādīt, ka tie Komisijas vai Padomes tiesību aktos ir identificēti vai ka tos ir skārusi sagatavošanas izmeklēšana (spriedumi Allied Corporation u.c./Komisija, minēts 58. punktā, EU:C:1984:68, 12. punkts, un 1985. gada 23. maijs, Allied Corporation u.c./Padome, 53/83, Krājums, EU:C:1985:227, 4. punkts).
70 Otrkārt, attiecīgā ražojuma, kura tālākpārdošanas cenas tikušas ņemtas vērā, nosakot eksporta cenas, importētājus, uz ko līdz ar to attiecas konstatējumi par dempinga prakses esamību, tieši un individuāli skar regulas, ar ko nosaka antidempinga maksājumus (spriedumi, 1990. gada 14. marts, Nashua Corporation u.c./Komisija un Padome, C‑133/87 un C‑150/87, Krājums, EU:C:1990:115, 15. punkts, un Gestetner Holdings/Padome un Komisija, C‑156/87, Krājums, EU:C:1990:116, 18. punkts). Tas pats attiecas uz tiem importētājiem, kuri ir saistīti ar trešo valstu eksportētājiem, kuru ražojumiem ir tikuši piemēroti antidempinga maksājumi, it īpaši gadījumā, kad eksporta cena ir tikusi aprēķināta no šo importētāju piemērotajām tālākpārdošanas cenām Savienības tirgū, un gadījumā, kad pats antidempinga maksājums ir aprēķināts, pamatojoties uz šīm tālākpārdošanas cenām (šajā ziņā skat. spriedumu, 1990. gada 11. jūlijs, Neotype Techmashexport/Komisija un Padome, C‑305/86 un C‑160/87, Krājums, EU:C:1990:295, 19. un 20. punkts).
71 Treškārt, Tiesa ir atzinusi, ka oriģināliekārtu izgatavotāju, kas nav jākvalificē kā importētājs vai eksportētājs, tieši un individuāli skar regulas tiesību normas attiecībā uz tāda ražotāja dempinga praksi, pie kura tas iegādājies ražojumus, tā tirdzniecības attiecību ar šo ražotāju īpašo pazīmju dēļ. Faktiski Tiesa uzskatīja, ka, tieši lai ievērotu šīs īpašās pazīmes, Padome, veidojot normālo vērtību, bija noteikusi konkrētu peļņas procenta apmēru, kas pēc tam tika ņemts vērā, aprēķinot dempinga starpību, uz kuras pamata tika noteikts antidempinga maksājums, līdz ar to oriģināliekārtu izgatavotāju skāra konstatējumi par inkriminētās dempinga prakses esamību (šajā ziņā skat. spriedumus Nashua Corporation u.c./Komisija un Padome, minēts 70. punktā, EU:C:1990:115, 17.–20. punkts, un Gestetner Holdings/Padome un Komisija, minēts 70. punktā, EU:C:1990:116, 20.–23. punkts).
72 Ceturtkārt, judikatūrā ir tikušas atzītas Savienības ražotāja tiesības celt prasību, jo regula, ar kuru bija ticis noteikts antidempinga maksājums, bija pamatota ar šī ražotāja, galvenā attiecīgā ražojuma izgatavotāja Savienībā, individuālo situāciju. Tiesa pie šī konstatējuma nonāca, atzinusi, ka minētā ražotāja izvirzītie iebildumi ir bijuši pamatā sūdzībai, kuras dēļ tika uzsākta izmeklēšanas procedūra, ka šajā procedūrā ir tikuši uzklausīti šī ražotāja apsvērumi, turklāt minētie apsvērumi ir lielā mērā ietekmējuši procedūras norisi, un ka antidempinga maksājums ir ticis noteikts, pamatojoties uz sekām, ko konstatētais dempings bija radījis šim ražotājam (šajā ziņā skat. spriedumu Timex/Padome un Komisija, minēts 58. punktā, EU:C:1985:119, 14. un 15. punkts).
73 Piektkārt, Tiesa ir atzinusi arī, ka dažu saimnieciskās darbības subjektu kategoriju tiesību celt prasību atcelt antidempinga regulu atzīšana nevar būt kavēklis tam, ka šāda regula var individuāli skart arī citus saimnieciskās darbības subjektus tiem raksturīgu īpašu pazīmju dēļ, kas tos atšķir no visām citām personām. Līdz ar to Tiesa atzina par pieņemamu prasītāja šajā lietā celto prasību, pamatojoties uz to, ka tas ir ražojuma, uz kuru ir attiecināts antidempinga pasākums, nozīmīgākais importētājs – šī ražojuma gala lietotājs, tā saimnieciskās darbības ir ļoti lielā mērā atkarīgas no šī importa un strīdīgā regula tās nopietni ietekmē (šajā ziņā skat. spriedumu, 1991. gada 16. maijs, Extramet Industrie/Padome, C‑358/89, Krājums, EU:C:1991:214, 16.–18. punkts).
74 Prasītājas šajā lietā tiesības celt prasību ir jāaplūko šo apsvērumu gaismā.
Par prasītājas tiesībām celt prasību individuāli
75 Prasītājas uzsver, ka tās ir apvienības, kuru biedri ir galvenie Amerikas etanola ražotāji, kas ir aktīvi piedalījušies administratīvajā procedūrā, kuras noslēgumā ir tikusi pieņemta apstrīdētā regula. To mērķis esot aizsargāt Amerikas etanola ražošanas nozari. Ņemot vērā, ka apstrīdētās regulas pieņemšana prasītājām ir nopietna problēma un ka tās visu antidempinga procedūras laiku ir bijušas atzītas par ieinteresētajām personām, tām būtu jābūt tiesībām celt šo prasību individuāli pašām savā vārdā.
76 Padome, ko atbalsta Komisija, iebilst, ka, lai varētu celt prasību Vispārējā tiesā, nepietiek ar to, ka prasītājas apgalvo, ka pārstāv Amerikas bioetanola ražošanas nozari kopumā vai cīnās par tās interesēm, vai arī ir izmeklēšanā sadarbojušās ar Komisiju, pārstāvot to biedru intereses. Padome apgalvo, ka nav īpašu apstākļu, kas prasītājas individualizētu.
77 Tādējādi šajā lietā ir jāizpēta, vai apstrīdētā regula prasītājas atsevišķi skar tieši un individuāli, tādējādi, ka tiek izmainīts to tiesiskais stāvoklis šī sprieduma 67. punktā minētās judikatūras izpratnē.
78 Pirmkārt, uzreiz ir jānorāda, ka nav noliedzams, ka ar apstrīdēto regulu tiek piemērots vienots antidempinga maksājums visam bioetanola tīrā veidā, t.i., etilspirta, kuru iegūst no lauksaimniecības produktiem, kā arī bioetanola maisījuma ar benzīnu proporcijā, kas pārsniedz 10 % (v/v), importam piegādātājas valsts, proti, ASV, līmenī. Otrkārt, netiek apstrīdēts, ka, lai arī prasītājas ir apvienības, par kurām ir skaidrs, ka tās pārstāv Amerikas bioetanola ražošanas nozares intereses un ka tās ir piedalījušās antidempinga procedūrā, tām tomēr nav pienākuma realizēt minētās tiesības individuāli.
79 Līdz ar to ir jākonstatē, ka apstrīdētā regula, ciktāl antidempinga maksājumi ar to tiek piemēroti tikai prasītāju apvienību biedru ražojumiem, neizmaina prasītāju tiesisko stāvokli. Faktiski, ar apstrīdēto regulu piemērojot antidempinga maksājumus prasītāju apvienību biedru ražojumiem, nav tikušas izmainītas prasītāju individuāli izmantojamās tiesības vai tām uzticētie pienākumi.
80 Kaut gan tas, ka prasītājas ir bijušas antidempinga procedūras dalībnieces, nekādi neietekmē konstatējumu, ka antidempinga maksājumu piemērošana to biedru ražojumiem nerada tām nekādas tiesības un nekādus pienākumus, uzmanība ir jāvērš uz to, ka prasītājas prasības desmitajā pamatā uzsver, ka, tā kā tās ir bijušās ieinteresētās personas antidempinga procedūrā, tām ir personīga ieinteresētība panākt apstrīdētās regulas atcelšanu, jo esot tikušas pārkāptas to procesuālās tiesības, proti, tiesības, kas izriet no Pamatregulas 6. panta 7. punkta, 19. panta 1. un 2. punkta un 20. panta 2., 4. un 5. punkta.
81 Tomēr no judikatūras izriet, ka fakts, ka persona tā vai citādi iesaistās procesā, kas izraisa Savienības tiesību akta pieņemšanu, var šo personu individualizēt attiecībā uz konkrēto tiesību aktu tikai tad, ja ar piemērojamo Savienības tiesisko regulējumu tai ir piešķirtas noteiktas procesuālās garantijas (pēc analoģijas skat. spriedumus, 1983. gada 4. oktobris, Fediol/Komisija, 191/82, Krājums, EU:C:1983:259, 31. punkts, un 2002. gada 17. janvāris, Rica Foods/Komisija, T‑47/00, Krājums, EU:T:2002:7, 55. punkts).
82 Tādējādi ir jāpārbauda, vai ar uzskaitītajām Pamatregulas tiesību normām, kas tika minētas šī sprieduma 80. punktā, tiek piešķirtas procesuālās garantijas personām, kas ir piedalījušās regulas, ar kuru ir noteikti antidempinga maksājumi, pieņemšanas procesā, kā apgalvo prasītājas.
83 Ar Pamatregulas 6. panta 7. punktu tādām pārstāvības apvienībām kā prasītājas, kas ir informējušas par sevi saskaņā ar Pamatregulas 5. panta 10. punktu, ir piešķirtas tiesības uz rakstiska lūguma pamata pārbaudīt visu to informāciju, kuru kāda puse ir darījusi zināmu izmeklēšanas vajadzībām un kura neietilpst Savienības vai tās dalībvalstu institūciju sagatavotajos iekšējos dokumentos, kura ir būtiska to interešu aizstāvībai un kura nav konfidenciāla 19. panta nozīmē, un kura tiek izmantota izmeklēšanā. Turklāt tām ir piešķirtas tiesības sagatavot atbildes uz šo informāciju un to komentāri ir jāņem vērā, ja vien tie ir pietiekami pamatoti.
84 Papildus tam ar šīs pašas regulas 20. panta 2., 4. un 5. punktu pārstāvības apvienībām ir piešķirtas tiesības pieprasīt galīgo informāciju par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata ir paredzēts ieteikt galīgo pasākumu ieviešanu vai pārtraukt izmeklēšanu vai lietas izskatīšanu, neieviešot pasākumus. Tām ir tiesības vismaz 10 dienu ilgā termiņā iesniegt komentārus par galīgo informāciju. Šajā lietā nav apstrīdams, ka prasītājām bija piekļuve nekonfidenciālajiem izmeklēšanas materiāliem un ka tās saņēma galīgo informāciju atbilstoši Pamatregulas 20. panta 2. punktam, kā arī – 2012. gada 21. decembrī – papildu informāciju.
85 Līdz ar to, ciktāl prasītājas savu prasību pamato ar to procesuālo garantiju aizsardzību, kuras tām ir piešķirtas ar Pamatregulas 6. panta 7. punktu, 19. panta 1. un 2. punktu un 20. panta 2., 4. un 5. punktu, ir jākonstatē, ka šī prasība ir pieņemama, ciktāl tā skar prasītājas, kas prasību ceļ individuāli.
86 Šajā kontekstā prasītājas uzsver, ka tām ir tiesības celt prasību, jo tās ir piedalījušās antidempinga procedūrā kā pārstāvības apvienības, kas ir bijušas sarunu starp Komisiju un “Amerikas bioetanola ražošanas nozari kopumā” veicējas. Tās šajā ziņā atsaucas uz 1993. gada 24. marta spriedumu CIRFS u.c./Komisija (C‑313/90, Krājums, EU:C:1993:111, 28.–30. punkts), kurā Tiesa atzina, ka attiecīgais lēmums ir skāris apvienības kā pārrunu veicējas pozīciju. Tomēr, pirmkārt, ir jākonstatē, ka prasītāju kā pārstāvības apvienību atbilstoši Pamatregulai pozīcija nav pielīdzināma pārrunu veicēja, kurš formāli darbojas savu biedru vārdā, pozīcijai. Otrkārt, uzmanība ir jāvērš uz to, ka minētais spriedums bija par apvienības celtu prasību atcelt tiesību aktu, kas bija valsts atbalsta jomā pieņemts lēmums, proti, Komisijas atteikums uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru ar mērķi konstatēt, ka piešķirtais atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu. CIRFS nepārstāvēja tostarp sabiedrības, kas bija attiecīgā atbalsta saņēmēja, intereses. Taču šī lieta attiecas uz regulu, kas ir pieņemta antidempinga jomā. Ar apstrīdēto regulu Padome nav atteikusies uzsākt jebkādu procedūru, un prasītājas sevi uzskata par saimnieciskās darbības subjektu, kuru ražojumiem ir piemērots antidempinga pasākums, interešu pārstāvēm. Šī lieta tādējādi attiecas uz atšķirīgu situāciju no tās, par kuru tika taisīts spriedums CIRFS u.c./Komisija, minēts iepriekš (EU:C:1993:111), kam šajā ziņā nav nozīmes attiecībā uz šīs lietas gadījumu.
87 Ņemot vērā šī sprieduma 77.–86. punktā izklāstītos apsvērumus, ir jāsecina, ka ir jāatzīst prasītāju kā procedūrā ieinteresēto personu tiesības celt prasību tieša un individuāla skāruma dēļ, bet par pieņemamu var tikt atzīts tikai desmitais pamats, kas ir vienīgais pamats, ar kuru tiek lūgts aizsargāt to procesuālās tiesības.
Par prasītāju tiesībām celt prasību to apvienību biedru pārstāvju statusā
88 Padome, ko atbalsta Komisija, uzskata, ka prasītājām nav tiesību celt prasību to apvienību biedru pārstāvju statusā.
89 Prasītājas šo argumentāciju apstrīd.
90 Šajā lietā, pārbaudot tiesības celt prasību, ir jānošķir četri izlasē iekļautie Amerikas bioetanola ražotāji un pārējie prasītāju apvienību biedri.
91 Lai noteiktu, vai četriem izlasē iekļautajiem Amerikas ražotājiem ir tiesības celt prasību par apstrīdēto regulu, ir jāpārbauda, vai tā tos skar tieši un individuāli LESD 263. panta ceturtajā daļā minētā otrā gadījuma izpratnē.
– Par prasītāju kā izlasē iekļauto bioetanola ražotāju pārstāvju tiešu skārumu
92 Attiecībā uz jautājumu, vai apstrīdētā regula četrus izlasē iekļautos ražotājus ir skārusi tieši, ir jākonstatē, ka sabiedrību, kuras ražojumiem ir piemēroti antidempinga maksājumi, tieši skar regula, ar ko nosaka šo antidempinga maksājumu, jo ar pēdējo minēto regulu dalībvalstu muitas iestādēm tiek noteikts pienākums iekasēt noteikto maksājumu, neatstājot tām nekādu novērtējuma brīvību (šajā ziņā skat. spriedumus, 1997. gada 25. septembris, Shanghai Bicycle/Padome, T‑170/94, Krājums, EU:T:1997:134, 41. punkts un tajā minētā judikatūra, un 1998. gada 19. novembris, Champion Stationery u.c./Padome, T‑147/97, Krājums, EU:T:1998:266, 31. punkts).
93 Šajā lietā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka tā vietā, lai piemērotu individuālu maksājumu katram attiecīgā ražojuma piegādātājam, ar apstrīdētās regulas 1. panta 1. punktu tiek piemērots vienots antidempinga maksājums visam bioetanola tīrā veidā, t.i., etilspirta, kuru iegūst no lauksaimniecības produktiem, kā arī bioetanola maisījuma ar benzīnu proporcijā, kas pārsniedz 10 % (v/v), importam piegādātājas valsts, proti, ASV, līmenī. Konkrētāk, ar to tiek noteikts valsts līmeņa antidempinga maksājums atbilstoši likmei EUR 62,30 par neto tonnu, to piemērojot proporcionāli bioetanola masas saturam. Līdz ar to ir jākonstatē, ka apstrīdētajā regulā bioetanola imports nav identificēts pēc tā individuālā avota, norādot subjektus, kuriem ražojuma piegādes ķēdē ir nozīme eksporta kontekstā.
94 Otrkārt, apstrīdētās regulas preambulas 12. apsvērumā, kā arī iebildumu rakstā Padome norāda, ka, tā kā neviens no četriem izlasē iekļautajiem ražotājiem pats bioetanolu uz Savienības tirgu neeksportēja, tie bioetanolu iekšējā tirgū pārdeva nesaistītiem tirgotājiem/maisījumu izgatavotājiem, kuri to pēc tam sajauca ar benzīnu, lai pārdotu tālāk vietējā tirgū un eksportētu, it īpaši uz Savienību.
95 Treškārt, tajā pašā apstrīdētās regulas preambulas 12. apsvērumā Padome norāda, ka pieci izlasē iekļautie Amerikas ražotāji “atlases anketā norādīja bioetanola eksportu uz Savienību”.
96 Apstrīdētās regulas preambulas 10. un 11. apsvērumā Padome norāda, ka administratīvās antidempinga procedūras laikā Komisija izveidoja no sešiem ASV bioetanola ražotājiem sastāvošu izlasi, ņemot vērā vislielāko reprezentatīvo bioetanola eksporta apjomu uz Savienību, ko atvēlētajā laikā varēja pienācīgi pārbaudīt. Viena sabiedrība izmeklēšanas gaitā tika no izlases izslēgta, jo tika konstatēts, ka tā izmeklēšanas laikposmā, t.i., laikposmā no 2010. gada 1. oktobra līdz 2011. gada 30. septembrim, savu produkciju uz Savienību neeksportēja, toties pārējie pieci izlasē iekļautie ražotāji palika izlasē.
97 Tātad no šī sprieduma 92.–96. punktā izklāstītajiem konstatējumiem attiecībā uz bioetanola tirgus darbību, kā to ir fiksējusi Padome, izriet, ka pēdējā minētā pati apstrīdētajā regulā ir uzskatījusi, ka ievērojams četru izlasē iekļauto ražotāju saražotā bioetanola apjoms izmeklēšanas laikposmā tika likumīgi eksportēts uz Savienību.
98 Šī sprieduma 97. punktā veiktais konstatējums turklāt ir apstiprināts vērtējumos, ko Padome un Komisija pauda antidempinga procedūras gaitā, kā arī to rakstveida un mutvārdu paskaidrojumos.
99 Faktiski vispirms ir jānorāda, ka, pirmkārt, Padome savā atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem konstatēja, ka “šķiet ļoti iespējams”, ka Eiropas standartu specifikācijām (turpmāk tekstā –”EN specifikācijas”) atbilstošais bioetanols, ko Savienībā pārdeva tirgotāji/maisījumu izgatavotāji, kuri izmeklēšanā sadarbojās ar Komisiju, “satur [konfidenciāla informācija] (1) ražotu bioetanolu”. Otrkārt, Padome uzskatīja, ka ir “iespējams”, ka bioetanols, ko Savienībā pārdeva divi pārējie tirgotāji/maisījumu izgatavotāji, “satur [konfidenciāla informācija] ražotu bioetanolu”.
100 Turpinājumā ir jānorāda, ka Komisija izmeklēšanas laikā savā 2013. gada 30. janvāra prasītājām adresētajā vēstulē apstiprināja, ka astoņi tās identificētie tirgotāji/maisījumu izgatavotāji, kuri pārdod izlasē iekļauto ražotāju saražoto bioetanolu, izmeklēšanas laikposmā veidoja vairāk nekā 90 % no visa bioetanola eksporta uz Savienību.
101 Turklāt atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem Padome norādīja skaitlisku informāciju par EN specifikācijām atbilstošo kopējo [bioetanola] daudzumu, ko astoņi tirgotāji/maisījumu izgatavotāji, kuri izmeklēšanas gaitā tika aptaujāti, izmantojot aptaujas anketas, izmeklēšanas laikposmā bija iegādājušies no pieciem izlasē iekļautajiem Amerikas ražotājiem. Šī summa atbilda vairāk nekā [konfidenciāla informācija] no astoņu tirgotāju/maisījumu izgatavotāju ASV izcelsmes bioetanola importa šajā pašā laikposmā.
102 Visbeidzot Padome tiesas sēdē norādīja, ka tā neapstrīd, ka lielākā daļa no pārdotā EN specifikācijām atbilstošā bioetanola tika eksportēta uz Savienību. Faktiski Padome iebildumu rakstā šajā ziņā tikai norādīja, ka tirgotāji/maisījumu izgatavotāji, kas procedūras laikā sadarbojās, bioetanolu iegādājās pie dažādiem ražotājiem, to sajauca un pārdeva eksportam. Tā norāda, ka līdz ar to eksporta uz Savienību brīdī vairs nebija iespējams ne noskaidrot ražotāju, ne arī atsevišķi izsekot visiem pirkumiem un salīdzināt normālās vērtības ar attiecīgajām eksporta cenām.
103 No šiem apsvērumiem izriet, ka ir ticis pietiekami pierādīts, ka ļoti ievērojami bioetanola apjomi, ko astoņi tirgotāji/maisījumu izgatavotāji, par kuriem tika veikta izmeklēšana, izmeklēšanas laikposmā iegādājās no izlasē iekļautajiem Amerikas bioetanola ražotājiem, lielā apmērā tika eksportēti uz Savienību. Padome nav sniegusi nekādu informāciju, kas būtu pretrunā šim konstatējumam vai varētu atņemt tam nozīmi.
104 Līdz ar to ir jākonstatē, ka četrus izlasē iekļautos Amerikas ražotājus šī sprieduma 67. un 92. punktā minētās judikatūras izpratnē tieši skar ar apstrīdēto regulu noteiktais antidempinga maksājums, jo tie bija tādu ražojumu ražotāji, kuriem brīdī, kad tie tika importēti Savienībā, kopš apstrīdētās regulas spēkā stāšanās tika piemērots antidempinga maksājums.
105 Pārējie Padomes un Komisijas argumenti nevar atņemt šim konstatējumam nozīmi.
106 Pirmkārt, Padome, ko atbalsta Komisija, vērš uzmanību uz to, ka prasītājas attiecībā uz izmeklēšanas laikposmu pārstāvēja bioetanola ražotājus, nevis bioetanola eksportētājus. Taču bioetanola ražotājus, atšķirībā no maisījumu izgatavotājiem/eksportētājiem, tieši neskāra apstrīdētā regula, jo Padome apstrīdētajā regulā tiem “[ne]pārmet” dempinga prakses īstenošanu un to tieši pārdotajiem ražojumiem antidempinga maksājumi netika piemēroti.
107 Šajā ziņā ir jānorāda, ka pretēji tam, uz ko netieši norāda Padomes un Komisijas argumentācija, principā nevar atzīt par neiespējamu, ka izlasē iekļautie ražotāji, atšķirībā no eksportētājiem, varētu pamatoti celt prasību par apstrīdēto regulu.
108 Faktiski, kā izriet no šī sprieduma 67., 69. un 92. punktā minētās judikatūras, prasības par regulu, ar ko tiek piemēroti antidempinga maksājumi, pieņemamība nav atkarīga no [prasītāja] ražotāja vai eksportētāja statusa.
109 Turklāt ir jāatgādina, ka antidempinga noteikumu mērķis ir nodrošināt aizsardzību pret importu par dempinga cenām. Pirmkārt, saskaņā ar Pamatregulas 1. panta 1. punktu antidempinga maksājumu var piemērot visām precēm par dempinga cenām, kuru brīva apgrozība Savienībā rada zaudējumus. Otrkārt, saskaņā ar judikatūru antidempinga procedūras principā attiecas uz jebkādu noteiktas kategorijas ražojumu importu no trešajām valstīm, nevis uz noteiktu uzņēmumu ražojumu importu (spriedums, 1993. gada 7. decembris, Rima Eletrometalurgia/Padome, C‑216/91, Krājums, EU:C:1993:912, 17. punkts). Pārbaudot tieša skāruma esamību, tādējādi nav svarīgi noskaidrot, kam iestādes “pārmet” konkrētās dempinga prakses īstenošanu.
110 No iepriekš minētā izriet, ka, ņemot vērā, ka antidempinga maksājumi ir saistīti ar eksportētajiem ražojumiem, var būt tā, ka ražotāju, pat ja tam nav minēto ražojumu eksportētāja statusa, būtiski skar šādu antidempinga maksājumu piemērošana attiecīgajam Savienībā importētajam ražojumam.
111 Šajā ziņā ir jāizceļ, ka šajā lietā ir skaidrs, ka četri izlasē iekļautie ražotāji izmeklēšanas laikposmā ražoja bioetanolu tīrā veidā un ka ražojumi, kurus tirgotāji/maisījumu izgatavotāji sajauca ar benzīnu un eksportēja uz Savienību, bija šo ražotāju ražojumi.
112 No šī sprieduma 107.–111. punktā minētajiem apsvērumiem izriet, ka Padomes un Komisijas norādītie apstākļi, saskaņā ar kuriem apstrīdētajā regulā prasītāju apvienību biedriem “[netiek] pārmest[a]” antidempinga prakses īstenošana, to tieši pārdotajiem ražojumiem nav tikuši piemēroti antidempinga maksājumi un tie būtībā nav eksportētāji, nav iemesls, lai principā noraidītu, ka tos kā izlasē iekļautos ražotājus ir tieši skārusi apstrīdētās regulas pieņemšana.
113 Otrkārt, Komisija uzsver, ka apstrīdētajai regulai nav tiesisku seku attiecībā uz prasītāju apvienību biedriem un tai attiecībā uz tiem var būt tikai netiešas sekas, jo tie pārdeva bioetanolu trešajām personām, kuras savukārt varēja daļu šī bioetanola eksportēt uz Savienību. Tā norāda, ka ar konstatējumu par ekonomiskām sekām attiecībā uz prasītāju apvienību biedru stāvokli vien nepietiek, lai pierādītu to tiešo skārumu.
114 Šajā ziņā, pat ja tiktu pieņemts, ka tirgotāji/maisījumu izgatavotāji atbalsta antidempinga maksājumu un ka ir noskaidrojies, ka bioetanola piegādes ķēde ir bijusi pārtraukta un līdz ar to tiem nav iespējams novirzīt antidempinga maksājumu uz ražotājiem, tomēr ir jāatgādina, ka antidempinga maksājuma noteikšana izmaina tiesiskos apstākļus, kādos notiek četru izlasē iekļauto ražotāju saražotā bioetanola realizācija Savienības tirgū. Līdz ar to attiecīgo ražotāju tiesiskais stāvoklis Savienības tirgū katrā ziņā tiek tieši un būtiski ietekmēts.
115 Tātad tā paša iemesla dēļ ir jākonstatē, ka Komisija kļūdās arī, apstrīdot, ka pret antidempinga maksājumu, “kas ir vērsts pret eksportētāja, nevis ražojuma piegādes ķēdē ietilpstošo uzņēmumu, dempinga praksi”, varētu iebilst cits uzņēmums ražojuma piegādes ķēdē, nevis šis pēdējais eksportētājs, par kuru ir konstatēts, ka tas īsteno dempingu.
116 Treškārt, Komisija uzskata, ka apstrīdētajai regulai attiecībā uz prasītāju apvienību biedriem ir tikai netiešas sekas, jo antidempinga maksājums tieši skarot darījumu starp tirgotāju/maisījumu izgatavotāju un importētāju. Šajā ziņā ir jānorāda, ka līgumisko vienošanos starp bioetanola piegādes ķēdē ietilpstošajiem saimnieciskās darbības subjektiem struktūrai nav nekādas nozīmes attiecībā uz jautājumu, vai bioetanola ražotāju tieši skar apstrīdētā regula. Faktiski, no vienas puses, ja tiktu izdarīts pretējs secinājums, tad būtu jāuzskata, ka vienīgi ražotāju, kas savu ražojumu tieši pārdod importētājam Savienībā, var tieši skart regula, ar ko tā saražotajam ražojumam tiek noteikts antidempinga maksājums; tas no Pamatregulas nekādā gadījumā neizriet. No otras puses, šāda pieeja izraisītu to, ka tiktu ierobežota to ražojumu ražotāju tiesiskā aizsardzība, kuriem antidempinga maksājumi ir piemēroti tikai saistībā ar attiecīgā ražotāja eksporta komerciālo struktūru.
117 Šajā kontekstā kā nepārliecinošs ir jānoraida arī tiesas sēdē izvirzītais Komisijas arguments, saskaņā ar kuru, lai ražotājam būtu tiesības celt prasību, tam ir jāapzinās, ka tā konkrētais ražojums tiek eksportēts uz Savienību. Faktiski tam, ka ražotājs skaidri zina, kuras no tā saražotajām precēm tiek eksportētas uz Savienību, nav nozīmes attiecībā uz jautājumu, vai to tieši skar apstrīdētā regula.
118 No šī sprieduma 106.–117. punktā veiktās pārbaudes izriet, ka Padomes un Komisijas argumenti, saskaņā ar kuriem četrus izlasē iekļautos ražotājus apstrīdētā regula tieši neskar, ir jānoraida.
– Par prasītāju kā izlasē iekļauto bioetanola ražotāju pārstāvju individuālu skārumu
119 Attiecībā uz jautājumu, vai četrus izlasē iekļautos Amerikas ražotājus apstrīdētā regula ir skārusi individuāli, ir jāatgādina, kā tika konstatēts šī sprieduma 69. punktā, ka tiesību akti, ar ko nosaka antidempinga maksājumus, tieši un individuāli var skart tos ražotājus un eksportētājus uzņēmumus, kuri spēj pierādīt, ka tie Komisijas vai Padomes tiesību aktos ir identificēti vai ka tos ir skārusi sagatavošanas izmeklēšana.
120 Ir tiesa, ka lietas dalībnieki nav vienisprātis attiecībā uz jautājumu, vai četriem izlasē iekļautajiem ražotājiem šajā lietā ir to saražoto ražojumu eksportētāju statuss.
121 Tomēr ir jānorāda, ka saskaņā ar šī sprieduma 73. punktā izklāstīto judikatūru, nav neiespējami, ka arī šādus saimnieciskās darbības subjektus šāda regula var individuāli skart tiem raksturīgu īpašu pazīmju dēļ, kas tos atšķir no visām citām personām. Ja prasītājas četru izlasē iekļauto ražotāju vārdā apstrīd paša lēmuma, ar kuru ir ticis noteikts antidempinga maksājums, pamatotību, tām ir jāpierāda, ka šiem ražotājiem ir īpašs statuss sprieduma Plaumann/Komisija, minēts 68. punktā (EU:C:1963:17, 223. lpp.), izpratnē (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum, minēts 68. punktā, EU:C:2005:761, 37. punkts).
122 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, pat ja tiktu pieņemts, ka runa ir par ražotājiem, kuru izstrādājumiem ir piemēroti antidempinga maksājumi, bet kuri nekādi nav iesaistīti tā eksportā, tas tā noteikti būtu gadījumā, ja, pirmkārt, tie varētu pierādīt, ka tie Komisijas un Padomes tiesību aktos ir identificēti vai ka tos ir skārusi sagatavošanas izmeklēšana (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu Allied Corporation u.c./Komisija, minēts 58. punktā, EU:C:1984:68, 12. punkts), un, otrkārt, ja to pozīciju tirgū būtiski būtu ietekmējis antidempinga maksājums, kas ir apstrīdētās regulas priekšmets (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum, minēts 68. punktā, EU:C:2005:761, 37. punkts).
123 Šajā lietā attiecībā uz četru izlasē iekļauto Amerikas ražotāju piedalīšanos administratīvajā procedūrā vispirms ir jānorāda, kā uzsver prasītājas, ka tās kā Amerikas bioetanola ražotājas, atbildot uz Komisijas paziņojumu par procedūras sākšanu, iesniedza atlases anketas (skat. šī sprieduma 4. punktu). Tās tika iekļautas izlasē un palika izlasē visu izmeklēšanas laiku.
124 Turpinājumā ir jākonstatē, ka četri izlasē iekļautie Amerikas ražotāji piedalījās sagatavošanas izmeklēšanā. Kā izlasē iekļauti ražotāji tie sadarbojās izmeklēšanā, tostarp sniedzot atbildes uz Komisijas aptaujas anketas jautājumiem un uzņemot savās telpās tās dienestus pārbaudes apmeklējumu veikšanai.
125 Piedevām to sniegtie dati tika izmantoti, lai aprēķinātu normālo vērtību pagaidu informatīvā dokumenta [sagatavošanas] stadijā.
126 Visbeidzot citi fakti norāda, ka daži no četriem izlasē iekļautajiem Amerikas ražotājiem bija iesaistīti arī citos attiecīgās antidempinga procedūras posmos. Faktiski, pirmkārt, Komisijas 2012. gada 15. novembra ziņojumā par 2012. gada 11. septembra uzklausīšanu uzklausīšanas amatpersona apstiprināja, ka to sarīkot lūdza prasītājas, kā arī Plymouth Energy Company un POET. Otrkārt, 2013. gada 20. februāra vēstulē, kas bija adresēta prasītāju advokātiem, Komisija norāda, ka tā atbild uz tostarp “Plymouth” izvirzītajiem argumentiem par to rakstveida protestiem attiecībā uz 2012. gada 21. decembra informatīvo dokumentu.
127 Līdz ar to ir jākonstatē, ka četri izlasē iekļautie Amerikas ražotāji bija intensīvi iesaistīti sagatavošanas izmeklēšanā. Tie gan paši no sava, gan no Komisijas skatpunkta bija personas, kas piedalījās sagatavošanas izmeklēšanā, un Komisija procedūrā, kuras noslēgumā tika noteikts antidempinga maksājums, izskatīja to nostāju.
128 Turklāt attiecībā uz jautājumu, vai četru izlasē iekļauto Amerikas ražotāju pozīciju tirgū būtiski ietekmēja antidempinga maksājums, kas ir apstrīdētās regulas priekšmets, šī sprieduma 93.–103. punktā jau tika izklāstīts, ka ļoti ievērojami bioetanola apjomi, ko astoņi tirgotāji/maisījumu izgatavotāji, par kuriem tika veikta izmeklēšana, izmeklēšanas laikposmā iegādājās no izlasē iekļautajiem Amerikas bioetanola ražotājiem, lielā apmērā tika eksportēti uz Savienību un ka kopš apstrīdētās regulas spēkā stāšanās četru izlasē iekļauto Amerikas ražotāju saražotajam bioetanolam brīdī, kad tas tiek importēts Savienībā, tiek piemērots ar pēdējo minēto noteiktais antidempinga maksājums. Faktiski netiek apstrīdēts, ka tie, kas izmeklēšanas laikposmā ražoja uz Savienību eksportēto bioetanolu, bija izlasē iekļautie ražotāji, nevis tirgotāji/maisījumu izgatavotāji, kuri to sajauca ar benzīnu un eksportēja uz Savienību. Šajā jautājumā uzmanība ir jāvērš uz to, ka pēdējie minētie apstrīdētajā regulā nav definēti kā attiecīgā ražojuma ražotāji.
129 No šiem konstatējumiem izriet, ka četrus izlasē iekļautos Amerikas ražotājus skāra sagatavošanas izmeklēšana, jo tie tajā intensīvi piedalījās, un ka tos būtiski skāra antidempinga maksājums, kas ir apstrīdētās regulas priekšmets.
130 No šī sprieduma 119.–129. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka četrus izlasē iekļautos ražotājus, kas ir prasītāju apvienību biedri, apstrīdētā regula skar individuāli atbilstoši LESD 263. panta ceturtajā daļā minētajam otrajam gadījumam.
131 Pārējie Padomes un Komisijas izvirzītie argumenti šo secinājumu neietekmē.
132 Pirmkārt, Padome, ko atbalsta Komisija, sākumā pauž uzskatu, ka apstrīdētā regula prasītāju apvienību biedrus neskar individuāli, jo, lai gan daži to biedri apstrīdētajā regulā ir identificēti kā ražotāji, dempinga praksi īstenoja tirgotāji/maisījumu izgatavotāji un tās īstenošanā tiek apsūdzēti pēdējie minētie.
133 Vispirms uzreiz ir jānorāda, kā tika konstatēts šī sprieduma 123.–127. punktā, ka četri izlasē iekļautie ražotāji pilnībā piedalījās sagatavošanas izmeklēšanā un ka Komisija procedūrā, kuras noslēgumā tika noteikts antidempinga maksājums, izskatīja to nostāju. Piedevām šī sprieduma 128.–129. punktā tika izskaidrots, ka antidempinga maksājums, kas ir apstrīdētās regulas priekšmets, būtiski ietekmēja četru izlasē iekļauto prasītāju apvienību biedru pozīciju tirgū. Šo iemeslu dēļ ir jāuzskata, ka apstrīdētā regula četrus izlasē iekļautos ražotājus skar individuāli.
134 Turpinājumā attiecībā uz Komisijas piebildi, ka četriem izlasē iekļautajiem ražotājiem nav tikusi “pārmesta” dempinga prakses īstenošana un ka apstrīdētā regula nav lēmums, kas tos skar to pašu rīcības dēļ, ir jāatgādina, ka ar minēto regulu ir noteikts valsts līmeņa antidempinga maksājums bioetanola importam uz Savienību, tostarp attiecībā uz četru izlasē iekļauto ražotāju produkciju. Jautājumam, kurš tieši ir īstenojis konkrēto dempinga praksi, tādējādi nav nozīmes, nosakot, vai apstrīdētā regula četrus izlasē iekļautos ražotājus skar individuāli. Faktiski attiecīgos ražotājus ietekmē apsūdzības dempinga prakses īstenošanā sekas, pat ja šīs prakses īstenošanā tie netiek apsūdzēti.
135 Visbeidzot, ciktāl Padome apgalvo, ka četri izlasē iekļautie ražotāji neesot skarti individuāli atbilstoši 2002. gada 28. februāra sprieduma BSC Footwear Supplies u.c./Padome (T‑598/97, Krājums, EU:T:2002:52) 45. punktam, jo tie nevar tikt uzskatīti par ražotājiem vai eksportētājiem, “kuri tiek apsūdzēti dempinga prakses īstenošanā”, ir jākonstatē, ka tāda uzņēmuma apsūdzēšana dempinga prakses īstenošanā, kura tiesības celt prasību tiek pārbaudītas, nav obligāts nosacījums, kas ļautu secināt, ka tas ir skarts individuāli. Turklāt saskaņā ar šī sprieduma 73. punktā izklāstīto judikatūru dažu saimnieciskās darbības subjektu kategoriju tiesību celt prasību atcelt antidempinga regulu atzīšana nevar būt kavēklis tam, ka šāda regula var individuāli skart arī citus saimnieciskās darbības subjektus tiem raksturīgu īpašu pazīmju dēļ, kas tos atšķir no visām citām personām. Šajā ziņā ir jānorāda, ka ražotāja vai eksportētāja apsūdzēšana dempinga prakses īstenošanā ir fakts, kas var to individualizēt, bet nav uz šiem saimnieciskās darbības subjektiem attiecināms priekšnoteikums. Faktiski Savienības tiesa ir atzinusi šādu saimnieciskās darbības subjektu individuālu skārumu, nepamatojoties uz faktu, ka tie var tikt apsūdzēti dempinga prakses īstenošanā (spriedumi Allied Corporation u.c./Padome, minēts 69. punktā, EU:C:1985:227, 4. punkts; Shanghai Bicycle/Padome, minēts 92. punktā, EU:T:1997:134, 39. punkts, un Champion Stationery u.c./Padome, minēts 92. punktā, EU:T:1998:266, 47. punkts).
136 Līdz ar to nevar piekrist Padomes argumentam, saskaņā ar kuru prasītāju apvienību biedri nav skarti individuāli, jo tie nevarot tikt uzskatīti par ražotājiem vai eksportētājiem, kuri, pamatojoties uz informāciju saistībā ar to komercdarbību, ir tikuši apsūdzēti dempinga prakses īstenošanā. Faktiski, ja rīkotos citādi, tas būtu pretrunā principam, kurš izriet no šī sprieduma 69.–73. punktā izklāstītās judikatūras un saskaņā ar kuru neiespējami nav pat tas, ka tiesības celt prasību varētu būt gan importētājiem, gan Savienības ražotājiem.
137 Otrkārt, Padome, ko atbalsta Komisija, uzskata, ka faktors, kas individualizē noteiktus uzņēmumus attiecībā pret citiem uzņēmumiem pievienotās vērtības veidošanas ķēdē, ir tas, ka dempings ir ticis konstatēts, pamatojoties uz datiem, ko ir snieguši tie [paši] un kas attiecas uz to komerciālām darbībām. Padome un Komisija šajā ziņā norāda uz judikatūru par saistīto importētāju individuālu skārumu. Konkrētāk, Komisija norāda, ka no sprieduma Nashua Corporation u.c./Komisija un Padome, minēts 70. punktā (EU:C:1990:115), kā arī rīkojuma, 2014. gada 7. marts, FESI/Padome (T‑134/10, EU:T:2014:143) izriet, ka noteicošais fakts ir tas, vai iestādes faktiski ir datus izmantojušas tā, ka tos sniegušais uzņēmums ir ticis individualizēts.
138 Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka judikatūrai, uz kuru atsaucas Komisija, nav nozīmes šajā lietā, jo četru izlasē iekļauto ražotāju situācija nav pielīdzināma saistīto importētāju situācijai. Judikatūrā ir tikuši nošķirti nosacījumi, kādos ražotājus un eksportētājus, no vienas puses, un importētājus, no otras puses, individuāli skar regulas, ar kurām tiek noteikti antidempinga maksājumi (spriedumi Nashua Corporation u.c./Komisija un Padome, minēts 70. punktā, EU:C:1990:115, 14. un 15. punkts, un Gestetner Holdings/Padome un Komisija, minēts 70. punktā, EU:C:1990:116, 17. un 18. punkts).
139 Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Padome, fakts, ka tā nolēma neizmantot izlasē iekļauto bioetanola ražotāju sniegtos datus, lai attiecībā uz tiem aprēķinātu individuālu dempinga starpību, – kas ir tieši tas, pret ko ar savu pirmo pamatu iebilst prasītājas, – neliedz atzīt par pieņemamu šo ražotāju celtu prasību.
140 Šajā ziņā ir jānorāda, ka lietā Shanghai Bicycle/Padome (minēta 92. punktā, EU:T:1997:134, 38. punkts), kurā vienots antidempinga maksājums bija piemērots attiecīgā Ķīnas izcelsmes ražojuma importam, Vispārējā tiesa konstatēja, ka uzņēmumu, kurus individuāli skar antidempinga maksājums, tiesību aizsardzību tiesā nevar ietekmēt tas apstāklis vien, ka attiecīgais maksājums ir vienots un ir noteikts ar atsauci uz valsti, nevis ar atsauci uz individuāliem uzņēmumiem. Tā paša iemesla dēļ fakts, ka antidempinga maksājums, kas ir piemērots šajā lietā ar apstrīdēto regulu, ir vienots antidempinga maksājums, kurš ir piemērots valsts līmenī, nevis ar atsauci uz izlasē iekļautajiem ražotājiem, nevar liegt prasītāju apvienību biedru tiesību aizsardzību tiesā.
141 Pirmkārt, tas, ka iestādes ir izveidojušas izlasi, faktiski nevar būt derīgs iemesls to izlasē neiekļauto ražotāju tiesību celt prasību noraidīšanai, kuru datus iestādes nav izmantojušas. Tas izriet tostarp no 1996. gada 11. jūlija sprieduma Sinochem Heilongjiang/Padome (T‑161/94, Krājums, EU:T:1996:101, 47. un 48. punkts), kurā Vispārējā tiesa konstatēja, ka Komisijas lēmums neizmantot informāciju, ko ir sniedzis eksportētājs un kas attiecas uz lietas būtību, nevar ietekmēt secinājumu, ka šo eksportētāju ir skārusi sagatavošanas izmeklēšana. Tas līdz ar to vēl jo vairāk attiecas uz to ražotāju situāciju, kuri ir iekļauti izlasē.
142 Otrkārt, ja prasības, ko ir cēlis izlasē iekļauts ražotājs vai eksportētājs, pieņemamība tiktu padarīta atkarīga no tā, vai tā sniegtie dati ir tikuši izmantoti, pēc Padomes domām, pilnīgi tiktu liegta iespēja veikt Pamatregulas piemērošanas tādiem ražotājiem kā tie, uz kuriem attiecas šī lieta, tiešu pārbaudi Vispārējā tiesā.
143 Līdz ar to ir jānoraida arguments, saskaņā ar kuru faktors, kas individualizē noteiktus uzņēmumus attiecībā pret citiem uzņēmumiem pievienotās vērtības veidošanas ķēdē, ir tas, ka dempings ir ticis konstatēts, pamatojoties uz to sniegtajiem datiem.
144 Treškārt, Komisija, atšķirībā no prasītājām, uzskata, ka to biedru produkcijas ievērojamais apjoms nav būtisks fakts, noskaidrojot, vai apstrīdētā regula ir tos individuāli skārusi. Šajā ziņā uzmanība ir jāvērš uz to, kā izriet no šī sprieduma 119.–130. punktā izklāstītajiem konstatējumiem, ka četrus izlasē iekļautos ražotājus, kuri ir prasītāju apvienību biedri, apstrīdētā regula skar individuāli, un nav jāpārbauda, cik ievērojams ir to saražotā attiecīgā ražojuma produkcijas apjoms.
145 Līdz ar to no šī sprieduma 132.–144. punktā izdarītajiem konstatējumiem izriet, ka Padomes un Komisijas argumenti, saskaņā ar kuriem četrus izlasē iekļautos ražotājus apstrīdētā regula individuāli neskar, ir jānoraida.
– Par alternatīvu tiesību aizsardzības līdzekļu esamību
146 Komisija apgalvo, ka prasītāju apvienību biedriem nebūtu atņemti tiesību aizsardzības līdzekļi gadījumā, ja tie vēlētos uzsākt bioetanola eksportu uz Savienību. Pirmkārt, tie savos līgumos ar importētājiem varētu paredzēt, ka uzņemas apmaksāt muitas nodokļus, lai varētu dalībvalstu tiesās apstrīdēt muitas parādu. Otrkārt, biedriem, uz kuriem attiecas antidempinga maksājums, esot arī iespēja lūgt veikt jaunā eksportētāja pārbaudi atbilstoši Pamatregulas 11. panta 4. punktam. Kā norāda Komisija, saskaņā ar šo tiesību normu attiecīgās eksportētājvalsts jaunie eksportētāji, kas izmeklēšanas laikposmā, kurš ir pamatā noteiktajiem pasākumiem, nav eksportējuši ražojumu, varot pretendēt uz šādas pārbaudes sākšanu, ja tie pierāda, ka faktiski ir eksportējuši uz Savienību pēc izmeklēšanas laikposma, vai arī ja tie spēj pierādīt, ka ir uzņēmušies neatsaucamas līgumsaistības eksportēt uz Savienību ievērojamu ražojumu daudzumu. Spēkā esošais maksājums attiecībā uz šo importu esot atcelts, un tam tiek piemērota reģistrācija. Iestādes veicot paātrinātu pārbaudi, kuras noslēgumā tiekot noteikta dempinga esamība vai neesamība jaunā eksportētāja gadījumā. Ja vajadzīgs, tās iekasējot maksājumu ar atpakaļejošu datumu.
147 Vispirms ir jākonstatē, ka jautājums, vai prasītāju apvienību biedriem būtu citi tiesību aizsardzības līdzekļi to tiesību īstenošanai, nekādi neietekmē tieša un individuāla skāruma pārbaudi saistībā ar apstrīdēto regulu.
148 Turpinājumā, ciktāl Komisija ar šo argumentu ierosina, ka, lai varētu valsts tiesās apstrīdēt valsts iestāžu izdotu paziņojumu par muitas parādu, ražotājam vai eksportētājam būtu savas preces jāpārdod ar komerclīgumu izpildes nosacījumu (Incoterm) “piegādāts ar nodevas samaksu” (DDP), vai arī jāapsver komercdarījums ar pircēju Savienībā, lai varētu muitas parādu apstrīdēt valsts tiesās un, iespējams, Tiesā, ir jānorāda, ka atbilstoši šī sprieduma 69.–73. un 122. punktā izklāstītajiem apsvērumiem šāds ierobežojums tādu ražotāju kā četri izlasē iekļautie ražotāji celtas prasības pieņemamībai nepastāv. Faktiski, kā tika norādīts šī sprieduma 109. un 110. punktā, antidempinga maksājumi ir piesaistīti attiecīgajam ražojumam. No tā izriet, ka līgumiska saikne starp eksportētāju un ražotāju nekādi neietekmē jautājumu, vai ir jābūt izpildītiem minētajā judikatūrā paredzētajiem nosacījumiem vai nē. Līdz ar to šis Komisijas arguments ir jānoraida.
149 Visbeidzot, ciktāl Komisija ar savu argumentu atsaucas uz iespēju lūgt veikt jaunā eksportētāja pārbaudi atbilstoši Pamatregulas 11. panta 4. punktam, pirmkārt, ir jākonstatē, ka minētā punkta ceturtajā daļā ir konkrēti liegta iespēja šādu pārbaudi veikt situācijās, kad Komisija ir piemērojusi pārbaudes izlases veidā metodi. Otrkārt, minētais punkts katrā ziņā nav piemērots alternatīvs tiesību aizsardzības līdzeklis ražotājam, kurš atbilst šī sprieduma 69.–73. punktā izklāstītajā judikatūrā paredzētajiem nosacījumiem. Faktiski šī judikatūra tam neļauj, piemēram, novērst antidempinga maksājuma sekas attiecībā uz tā produkciju, ja attiecīgais ražotājs nav uzsācis to tieši eksportēt uz Savienību. Tādējādi šis arguments ir jānoraida.
150 No visiem šī sprieduma 92.–149. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka atbilstoši LESD 263. panta ceturtajā daļā minētajam otrajam gadījumam prasītājām ir tiesības celt šo prasību, ja ar to tiek lūgts atcelt apstrīdēto regulu, ciktāl pēdējā minētā attiecas uz četriem izlasē iekļautajiem ražotājiem.
Par prasītāju tiesībām celt prasību kā pārējo to apvienību biedru, izņemot četrus izlasē iekļautos ražotājus, pārstāvēm
151 Ir jākonstatē, ka prasītājas savos procesuālajos rakstos nav norādījušas nevienu konkrētu argumentu un nav sniegušas nekādu Vispārējās tiesas lietas materiālos ietvertu informāciju, kas pēdējai minētajai ļautu secināt, ka vienu vai vairākus prasītāju apvienību biedrus, kas nebija iekļauti Amerikas ražotāju izlasē, būtu tieši skāris ar apstrīdēto regulu noteiktais antidempinga maksājums.
152 Faktiski, izņemot četrus izlasē iekļautos Amerikas ražotājus, Marquis Energy, Murex un CHS, prasītājas nav konkrēti identificējušas nevienu citu to biedru, kuram, kā tās apgalvo, varētu būt tiesības celt prasību šajā lietā.
153 Turklāt prasītājas nav norādījušas nevienu faktu, kas pierādītu, ka uz Savienību ir ticis eksportēts tā vai cita biedra saražotais bioetanols, kuram tādējādi ir ticis piemērots attiecīgais antidempinga maksājums. Šādos apstākļos nevar tikt uzskatīts, ka citus prasītāju apvienību biedrus varētu būt tieši skārusi apstrīdētā regula.
154 Ņemot vērā, ka nav konstatēts, ka apstrīdētā regula būtu tieši skārusi citus prasītāju apvienību biedrus, kas nav četri izlasē iekļautie ražotāji, ir jānorāda, ka saskaņā ar šī sprieduma 65. punktā minēto judikatūru atbilstoši LESD 263. panta ceturtajā daļā minētajam otrajam un trešajam gadījumam prasītājām nav tiesību celt šo prasību, ja ar to tiek lūgts atcelt apstrīdēto regulu, ciktāl pēdējā minētā attiecas uz pārējiem to biedriem, izņemot četrus izlasē iekļautos ražotājus.
Par interesi celt prasību
155 Ir jānorāda, ka Komisijas ieskatā prasītājām nav radušās un pastāvošas intereses atcelt apstrīdēto regulu. Tā uzsver, ka prasītājas nav apstrīdējušas, ka to biedri izmeklēšanas laikposmā nav eksportējuši bioetanolu uz Savienību, un ka tās arī nav pierādījušas, ka to biedri prasības celšanas datumā būtu uzsākuši to darīt. To pārdošanas darījumiem tādējādi netiekot piemērots ar apstrīdēto regulu noteiktais antidempinga maksājums. No tā izrietot, ka apstrīdētās regulas atcelšanai nevar būt tiesiskas sekas attiecībā uz prasītāju apvienību biedriem.
156 Prasītājas šos argumentus apstrīd.
157 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. panta ceturto daļu pieteikumā par iestāšanos lietā ietvertie argumenti drīkst tikai atbalstīt vienas puses prasījumu. Turklāt saskaņā ar Reglamenta 142. panta 3. punktu personai, kas iestājusies lietā, ir jāpieņem lieta tāda, kāda tā ir iestāšanās laikā. No tā izriet, ka Komisijai nav tiesību izvirzīt iebildi par nepieņemamību saistībā ar prasītāju intereses celt prasību neesamību, [jo] šo iebildi nav izvirzījusi Padome, un ka Vispārējai tiesai līdz ar to nav pienākuma šo pamatu par nepieņemamību izskatīt. Tomēr, ja runa ir par absolūtu šķērsli tiesas procesam, prasītāju interese celt prasību tiesai ir jāpārbauda pēc savas ierosmes (šajā ziņā skat. spriedumu CIRFS u.c./Komisija, minēts 86. punktā, EU:C:1993:111, 20.–23. punkts).
158 Ir jākonstatē, ka interese celt prasību ir pirmais un būtiskais nosacījums, vēršoties tiesā (spriedums, 2013. gada 10. aprīlis, GRP Security/Revīzijas palāta, T‑87/11, EU:T:2013:161, 44. punkts), un tai, ņemot vērā prasības priekšmetu, ir jāpastāv tās celšanas stadijā, ja vien prasība ir pieņemama. Interesei celt prasību ir jāpastāv līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai (skat. spriedumu, 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija, C‑362/05 P, Krājums, EU:C:2007:322, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
159 Nosacījums intereses celt prasību esamībai ir tāds, ka lietas dalībniekam, kas ir cēlis šo prasību, ir jābūt iespējai tās rezultātā gūt kādu labumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 19. jūlijs, Padome/Zhejiang Xinan Chemical Industrial Group, C‑337/09 P, Krājums, EU:C:2012:471, 46. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2009. gada 18. marts, Shanghai Excell M&E Enterprise un Shanghai Adeptech Precision/Padome, T‑299/05, Krājums, EU:T:2009:72, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
160 Šajā lietā ir pietiekami konstatēt, ka Komisija būtībā uzskata, ka ar apstrīdēto regulu noteiktais antidempinga maksājums prasītāju apvienību biedru saražotajam bioetanolam netiek piemērots tāpēc, ka to eksportē tirgotāji/maisījumu izgatavotāji. Tomēr šī sprieduma 104. punktā jau tika konstatēts, ka četri izlasē iekļautie Amerikas ražotāji bija tāda ražojuma ražotāji, kuriem brīdī, kad tas tika importēts Savienībā, tika piemērots antidempinga maksājums. Tādējādi, pirmkārt, prasītājām šajā lietā ir interese celt prasību, ciktāl ar apstrīdēto regulu noteiktā antidempinga maksājuma, kas tiek piemērots to izlasē iekļauto biedru saražotā bioetanola importam uz Savienību, atcelšana var minētajiem biedriem sniegt labumu. Otrkārt, ir jānorāda, ka prasītājām šajā lietā ir interese celt prasību, ciktāl tās ar desmito pamatu apgalvo, ka ir tikušas pārkāptas to pašu procesuālās tiesības.
161 No visa iepriekš minētā izriet, ka:
– šī prasība ir jānoraida kā nepieņemama, ciktāl ar to tiek lūgts atcelt apstrīdēto regulu daļā, kurā tā attiecas uz Marquis Energy (skat. šī sprieduma 51. punktu);
– deviņi pirmie pamati ir jānoraida kā nepieņemami, ciktāl prasītājas apgalvo, ka tām ir tiesības celt prasību personīgi (skat. šī sprieduma 87. punktu);
– šī prasība ir jānoraida kā nepieņemama, ciktāl ar to tiek lūgts atcelt apstrīdēto regulu daļā, kurā tā attiecas uz prasītāju apvienību biedriem, kas nav pieci izlasē iekļautie Amerikas ražotāji (skat. šī sprieduma 55. un 154. punktu).
162 Tomēr ir jākonstatē, ka šī prasība ir pieņemama, ciktāl prasītājas lūdz:
– pirmkārt, atcelt apstrīdēto regulu daļā, kurā tā attiecas uz četriem izlasē iekļautajiem Amerikas ražotājiem (skat. šī sprieduma 150. punktu), un,
– otrkārt, atcelt apstrīdēto regulu, ciktāl tās ar desmito pamatu apgalvo, ka antidempinga procedūrā ir tikušas pārkāptas to pašu procesuālās tiesības (skat. šī sprieduma 87. punktu).
2. Par lietas būtību
Par pirmo pamatu, kurš attiecas uz Pamatregulas 2. panta 8. punkta, 9. panta 5. punkta un 18. panta 1., 3. un 4. punkta pārkāpumu, tiesiskās noteiktības, tiesiskās paļāvības un labas pārvaldības principu neievērošanu, kā arī uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā, ko ir pieļāvusi Padome, atsakoties aprēķināt individuālu dempinga starpību un vajadzības gadījumā noteikt izlasē iekļautajiem prasītāju apvienību biedriem individuālu antidempinga maksājumu
163 Ciktāl šī prasība ir pieņemama, jo tā ir celta četru izlasē iekļauto Amerikas ražotāju vārdā, lietas izskatīšana pēc būtības ir jāuzsāk, aplūkojot pirmo pamatu.
164 Ar savu pirmo pamatu prasītājas būtībā apgalvo, ka, atsakoties aprēķināt individuālas dempinga starpības to apvienību biedriem, kas ir ražotāju/eksportētāju izlasē iekļautie attiecīgā ražojuma ražotāji ASV, un tā vietā nosakot dempinga starpību valsts līmenī, Padome ir pārkāpusi vairākus Pamatregulas pantus, kā arī tiesiskās noteiktības, tiesiskās paļāvības un labas pārvaldības principus.
165 Pirmais pamats ir sadalīts četrās daļās. Pirmā daļa attiecas uz Pamatregulas 2. panta 8. punkta pārkāpumu saistībā ar eksporta cenas noteikšanu. Otrā daļa attiecas uz minētās regulas 9. panta 5. punktu, kurā ir definēts iestāžu pienākums piemērot individuālus maksājumus katram piegādātājam. Trešā daļa attiecas uz to, ka šķietami ir ticis pārkāpts minētās regulas 18. panta 1., 3. un 4. punkts, kuros runa ir par labāko pieejamo datu izmantošanu, jo iestādes, aprēķinot dempinga starpību valsts līmenī, ir izmantojušas nesaistītu tirgotāju/maisījumu izgatavotāju sniegtos datus. Visbeidzot, ceturtā daļa attiecas uz tiesiskās noteiktības, tiesiskās paļāvības un labas pārvaldības principu neievērošanu.
166 Turpinājumā ir jāsāk izskatīt pirmā pamata otro daļu.
167 Ar pirmā pamata otro daļu prasītājas būtībā apgalvo, ka Padomei katram no četriem izlasē iekļautajiem Amerikas ražotājiem bija jāaprēķina individuāla dempinga starpība, kā arī individuāls antidempinga maksājums. Tā vietā piemērojot dempinga starpību un antidempinga maksājumu valsts līmenī visām personām, kas ASV darbojas bioetanola ražošanas nozarē, Padome esot pārkāpusi Pamatregulas 9. panta 5. punktu, neesot ievērojusi tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principus, kā arī neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.
168 Konkrētāk, prasītājas uzskata, ka ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu Savienības tiesībās ir transponēts Nolīguma par 1994. gada Vispārējā nolīguma par tarifiem un tirdzniecību VI panta īstenošanu (VVTT) (OV L 336, 103. lpp.; turpmāk tekstā – “PTO Antidempinga nolīgums”) 6.10. un 9.2. pants. Kā norāda prasītājas, ar PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pantu ir noteikts pienākums aprēķināt individuālas dempinga starpības un noteikt individuālus antidempinga maksājumus ražotājiem un eksportētājiem, izņemot[, pirmkārt,] izlasē neiekļautos “eksportētājus” gadījumā, ja tiek piemērota pārbaude izlases veidā, un, otrkārt, tos eksportētājus, kuri veido vienotu ekonomisku subjektu ar valsti. Līdz ar to kļūdaina un prettiesiska esot Pamatregulas 9. panta 5. punktā lietotā apzīmējuma “nav iespējams” interpretācija, kuru ir sniegusi Komisija un saskaņā ar kuru pienākumam noteikt atšķirīgas dempinga starpības un individuālus antidempinga maksājumus esot iespējams piemērot vēl citus izņēmumus nekā šie, piemēram, tādus [kas attiecas uz] Amerikas bioetanola eksporta struktūru vai veidu, kādā ražojums ir ticis eksportēts.
169 Padome, ko atbalsta ePURE, šos argumentus apstrīd. Pirmkārt, tā būtībā uzskata, ka, ja iestādes nespēj ne izsekot katram pirkumam, ne arī salīdzināt normālās vērtības ar attiecīgajām eksporta cenām, kā tas ir šīs lietas gadījumā, ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu tām nevar tikt paredzēts pienākums noteikt individuālus antidempinga pasākumus katram ražotājam. To izdarīt nebūtu iespējams. Otrkārt, tā apgalvo, ka Pamatregulas 9. panta 5. punktā lietotajam formulējumam “nav iespējams” ir vispārīgāka nozīme nekā tam, kas ir lietots PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pantā, tādējādi pienākumam noteikt dempinga starpības un individuālus antidempinga maksājumus šajā lietā esot pieļaujams piemērot izņēmumu.
170 Šajā ziņā ir jānorāda, ka Pamatregulas 9. panta 5. punkta pirmajā daļā tās sākotnējā redakcijā, – kas ir piemērojama šajā lietā, jo Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 13. jūnija Regulas (ES) Nr. 765/2012, ar kuru groza Pamatregulu (OV L 237, 1. lpp.), 2. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka Pamatregulas 9. panta 5. punkta grozīto redakciju piemēro visām izmeklēšanām, kas ir sāktas pēc Regulas Nr. 765/2012 spēkā stāšanās dienas, – ir noteikts, ka preču importam no visiem avotiem, par kuru konstatēts, ka tas ir imports par dempinga cenām un rada zaudējumus, ikreiz piemēro attiecīgu antidempinga maksājumu, nepieļaujot diskrimināciju, ja vien tas nav imports no avotiem, ar kuru piedāvātās saistības ir pieņemtas saskaņā ar Pamatregulas noteikumiem. Šajā pašā punktā ir paredzēts arī, ka ar regulu, ar ko piemēro maksājumu, nosaka katra piegādātāja maksājumu vai arī, ja tas nav iespējams, parasti šīs pašas regulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktā minētajos gadījumos nosaka attiecīgās piegādātājvalsts maksājumu.
171 PTO Antidempinga nolīguma 6.10. pantā ir paredzēts šādi:
“Institūcijas, kā noteikums, nosaka individuālu dempinga starpību (maržu) katram izmeklēšanā esošās līdzīgās preces zināmajam attiecīgajam eksportētājam vai ražotājam. Gadījumos, kad eksportētāju, ražotāju, importētāju vai ietverto preču veidu skaits ir tik liels, ka tas padara šādu noteikšanu neiespējamu, institūcijas var aprobežot izmeklēšanu vai nu līdz saprātīgam ieinteresēto pušu vai preču skaitam, izmantojot paraugus, kuri ir statistiski derīgi, pamatojoties uz atlases laikā institūcijām pieejamo informāciju, vai līdz vislielākajam eksporta apjoma no attiecīgās valsts procentuālajam īpatsvaram, ko var reāli izmeklēt.”
172 PTO Antidempinga nolīguma 9.2. pantā ir paredzēts šādi:
“Ja antidempinga nodeva tiek piemērota kādai precei, šāda antidempinga nodeva tiek iekasēta attiecīgajā apmērā katrā gadījumā atsevišķi, nepieļaujot diskrimināciju, par šādas preces importu no visiem avotiem, kas atzīti par dempingam pakļautiem un zaudējumus radošiem, izņemot importus no tiem avotiem, no kuriem šī Līguma ietvaros pieņemti cenu labojumi. Institūcijām jānorāda attiecīgās preces piegādātājs vai piegādātāji. Ja tomēr ir iesaistīti vairāki piegādātāji no vienas un tās pašas valsts un nav iespējams nosaukt visus šos piegādātājus, institūcijas var nosaukt attiecīgo piegādātāju valsti.”
173 Lai noteiktu, vai Padome pamatoti varēja aprēķināt dempinga starpību valsts līmenī un līdz ar to šajā līmenī noteikt antidempinga maksājumu, tātad ir jānoskaidro, pirmkārt, vai PTO Antidempinga nolīgumam ir nozīme attiecībā uz Pamatregulas 9. panta 5. punkta interpretāciju šajā lietā, otrkārt, vai četriem izlasē iekļautajiem Amerikas ražotājiem vispārīgi ir tiesības uz to, lai tiem tiktu piemērots individuāls antidempinga maksājums atbilstoši Pamatregulas 9. panta 5. punktam, un, treškārt, vai Padome ir pamatoti uzskatījusi, ka pastāv izņēmums no šī vispārējā noteikuma, jo ar apstrīdēto regulu individuālās summas attiecībā uz katru piegādātāju precizēt “nav iespējams”.
Par PTO Antidempinga nolīguma piemērošanu šajā lietā
174 No Pamatregulas preambulas un, konkrēti, no tās 3. apsvēruma izriet, ka minētās regulas mērķis it īpaši ir transponēt Savienības tiesībās jaunos detalizētos noteikumus, kas ir ietverti PTO Antidempinga nolīgumā (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2003. gada 9. janvāris, Petrotub un Republica/Padome, C‑76/00 P, Krājums, EU:C:2003:4, 55. punkts, un 2008. gada 24. septembris, Reliance Industries/Padome un Komisija, T‑45/06, Krājums, EU:T:2008:398, 89. punkts). Turklāt šajā pašā apsvērumā ir paredzēts arī, ka, lai nodrošinātu minēto noteikumu pienācīgu un pārredzamu piemērošanu, nolīguma formulējumi būtu pēc iespējas jāievieš Savienības tiesību aktos. Pie minētajā apsvērumā uzskaitītajiem noteikumiem, kuri ar Pamatregulu ir tikuši transponēti Savienības tiesībās, it īpaši pieder noteikumi par antidempinga maksājumu piemērošanu, proti, PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pants.
175 Tomēr atkārtoti ir ticis atzīts, ka, ņemot vērā Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) nolīgumu, – pie kuriem pieder PTO Antidempinga nolīgums, – raksturu un sistēmu, tie principā nav pieskaitāmi standartiem, pēc kuriem Savienības tiesa pārbauda Savienības iestāžu tiesību aktu tiesiskumu (skat. spriedumus Petrotub un Republica/Padome, minēts 174. punktā, EU:C:2003:4, 53. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2014. gada 18. decembris, LVP, C‑306/13, Krājums, EU:C:2014:2465, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).
176 Turklāt Savienības tiesa ir paudusi uzskatu, ka, ja tiktu atzīts, ka uzdevums nodrošināt Savienības tiesību atbilstību PTO noteikumiem ir tiešs Savienības tiesas pienākums, Savienības likumdošanas vai izpildvaras iestādēm tiktu atņemta rīcības brīvība, kas ir līdzīgām Savienības tirdzniecības partneru iestādēm. Faktiski nav noliedzams, ka dažas līgumslēdzējas puses, kuras tirdzniecības ziņā ir Savienības nozīmīgākās partneres, ņemot vērā PTO nolīgumu priekšmetu un mērķi, ir tieši izdarījušas secinājumu, ka šie līgumi nepieder pie standartiem, pēc kuriem to tiesu iestādes pārbauda savu valsts tiesību normu likumību. Ja tiktu pieļauts, ka šādas savstarpējības nav, pastāvētu risks izjaukt līdzsvaru PTO noteikumu piemērošanā (skat. spriedumus, 2008. gada 9. septembris, FIAMM u.c./Padome un Komisija, C‑120/06 P un C‑121/06 P, Krājums, EU:C:2008:476, 119. punkts un tajā minētā judikatūra, un LVP, minēts 175. punktā, EU:C:2014:2465, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
177 Vienīgi gadījumā, ja Savienība ir vēlējusies izpildīt konkrētu pienākumu, ko tā ir uzņēmusies kā PTO dalībniece, vai gadījumā, ja Savienības tiesību aktā ir tieša norāde uz konkrētām PTO nolīgumu normām, Savienības tiesai ir jāpārbauda attiecīgā Savienības tiesību akta likumība, ņemot vērā PTO noteikumus (skat. spriedumus Petrotub un Republica/Padome, minēts 174. punktā, EU:C:2003:4, 54. punkts un tajā minētā judikatūra, un LVP, minēts 175. punktā, EU:C:2014:2465, 47. punkts).
178 Runājot par PTO Antidempinga nolīguma transponēšanu ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu, uzmanība ir jāvērš uz to, ka pēdējais minētais punkts, – kura sākotnējā redakcija ir piemērojama šajā lietā, – ir ticis grozīts ar Regulu Nr. 765/2012 saistībā ar to, ka ir tikuši pieņemti PTO Strīdu izšķiršanas padomes (turpmāk tekstā – “SIP”) Apelācijas institūcijas 2011. gada 15. jūlija ziņojums (WT/DS397/AB/R, turpmāk tekstā – “Apelācijas institūcijas 2011. gada 15. jūlija ziņojums par Savienotājelementu lietu”) un Ekspertu grupas 2010. gada 3. decembra ziņojums (WT/DS397/R), kas grozīts ar Apelācijas institūcijas ziņojumu, par lietu ar nosaukumu “Eiropas Kopienas – Galīgie antidempinga pasākumi konkrētiem dzelzs un tērauda savienotājelementiem no Ķīnas” (turpmāk tekstā – “Savienotājelementu lieta”).
179 Regulas Nr. 765/2012 preambulas apsvērumos Savienības likumdevējs atgādina PTO ziņojumos izdarīto konstatējumu, tostarp, ka Pamatregulas 9. panta 5. punkts nav saderīgs ar PTO Antidempinga nolīguma 6.10., 9.2. un 18.4. pantu un PTO izveidošanas līguma (OV 1994, L 336, 3. lpp.) XVI.4. pantu. Regulas Nr. 765/2012 preambulas 5. un 6. apsvērumā Savienības likumdevējs ir apstiprinājis, ka grozījumus Pamatregulas 9. panta 5. punktā tas ir veicis ar ieceri īstenot ieteikumus un nolēmumus, ko SIP ir pieņēmusi Savienotājelementu lietā, tā, lai būtu izpildīti Savienības pienākumi PTO.
180 Ir jākonstatē, ka pati Regulas Nr. 765/2012 pieņemšana norāda uz Savienības likumdevēja uzskatu, ka ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu Savienība ir vēlējusies īstenot konkrētu pienākumu, ko tā ir uzņēmusies saistībā ar dalību PTO un kas šajā gadījumā ir ietverts PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pantā.
181 Pirmkārt, kā pamatoti norāda prasītājas, no šiem konstatējumiem izriet, ka Regulā Nr. 765/2012 ir atzīts, ka ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu Savienības tiesībās ir transponēti no PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. panta izrietošie pienākumi.
182 Otrkārt, ir jākonstatē, ka saskaņā ar Regulu Nr. 765/2012 Pamatregulas 9. panta 5. punkta formulējumā izdarītie grozījumi ir saistīti ar izmaiņām izņēmumā no pienākuma piemērot individuālus antidempinga maksājumus attiecībā uz eksportētājiem, kuriem tiek piemērots Pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunkts. Tātad tie būtībā neattiecas uz to Pamatregulas 9. panta 5. punkta daļu, kura ir nozīmīga šajā lietā un atbilstoši kurai ar regulu, ar ko nosaka maksājumu, precizē katram piegādātājam noteiktā maksājuma apmēru vai, ja tas nav iespējams, attiecīgās piegādātājvalsts nosaukumu.
183 Konkrētāk, ir jākonstatē, ka Savienības likumdevējs nav uzskatījis, ka, lai īstenotu ieteikumus un nolēmumus, ko SIP ir pieņēmusi Savienotājelementu lietā, tā, lai būtu izpildīti Savienības pienākumi PTO, būtu vajadzība grozīt formulējumu “preču importam no visiem avotiem, par kuru konstatēts, ka tas ir imports par dempinga cenām un rada zaudējumus”, tāpat kā formulējumus “piegādātājs” un “nav iespējams”. Tātad šajā lietā nozīmīgajiem formulējumiem Pamatregulas 9. panta 5. punktā tā sākotnējā redakcijā ir tāda pati nozīme kā tā redakcijā, kas izriet no grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu Nr. 765/2012.
184 Līdz ar to no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Pamatregulas 9. panta 5. punkts tā sākotnējā redakcijā, ciktāl tam ir nozīme šajā lietā, ir jāinterpretē atbilstoši PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pantam.
Par jautājumu, vai četriem izlasē iekļautajiem Amerikas ražotājiem ir tiesības uz to, lai tiem atbilstoši Pamatregulas 9. panta 5. punktam tiktu piemērots individuāls antidempinga maksājums
185 Prasītājas uzskata, ka izlasei izraudzītam ražotājam, tādam kā četri izlasē iekļautie Amerikas ražotāji, ir tiesības uz to, lai tiem atbilstoši Pamatregulas 9. panta 5. punktam tiktu piemērots individuāls antidempinga maksājums.
186 Padome iebilst, ka ne PTO Antidempinga nolīgumā, ne Pamatregulā no iestādēm netiek prasīts veikt “neiespējamo”. Ja iestādēm neesot iespējams ne izsekot katram pirkumam, ne arī salīdzināt normālās vērtības ar attiecīgajām eksporta cenām, kā tas ir šajā lietā, tām neesot pienākuma noteikt katram ražotājam individuālus antidempinga pasākumus.
187 Lai noteiktu, vai izlasē iekļautam ražojuma, attiecībā uz kuru tiek īstenots dempings, ražotājam bija tiesības uz to, lai tam tiktu piemērots individuāls antidempinga maksājums, ir jānorāda, ka Pamatregulas 9. panta 5. punktā, kā arī PTO Antidempinga nolīguma 9.2. pantā ir noteikts, ka antidempinga maksājums principā ir piemērojams ražojuma importam no visiem avotiem, par kuru ir konstatēts, ka tas īsteno dempingu un rada zaudējumus, individuāli attiecībā uz katru piegādātāju. No šo tiesību normu formulējuma izriet, ka uzņēmējam, kurš netiek uzskatīts par tādu, kuram ir “piegādātāj[a]” statuss, nav tiesību uz to, lai attiecībā uz to tiktu piemērots individuāls antidempinga maksājums.
188 Šajā kontekstā ir jānorāda, ka saskaņā ar Apelācijas institūcijas 2011. gada 15. jūlija ziņojuma par Savienotājelementu lietu 624. punkta a) apakšpunkta i) punktu Pamatregulas 9. panta 5. punkts attiecas ne tikai uz antidempinga maksājumu piemērošanu, bet arī uz dempinga starpības aprēķināšanu.
189 Runājot par PTO tiesībām, ir jākonstatē, ka gadījumos, kad iestādes piemēro pārbaudes izlases veidā metodi, PTO Antidempinga nolīguma 6.10.2. pantā ir paredzēts, ka tām ir jānosaka individuāla dempinga starpība jebkuram sākotnēji neizraudzītam eksportētājam vai ražotājam, kas iesniedz nepieciešamo informāciju laikā, lai šo informāciju izskatītu izmeklēšanas gaitā, izņemot, ja eksportētāju vai ražotāju skaits ir tik liels, ka individuālā izvērtēšana varētu pārmērīgi apgrūtināt institūcijas un aizkavēt savlaicīgu izmeklēšanas pabeigšanu.
190 No šīs tiesību normas izriet, ka izņemot gadījumus, kad eksportētāju vai ražotāju skaits ir ļoti liels, izmeklēšanas iestādei ir paredzēts noteikt individuālu dempinga starpību jebkuram sākotnēji neizraudzītam eksportētājam vai ražotājam, kas iesniedz nepieciešamo informāciju laikā, lai šo informāciju izskatītu izmeklēšanas gaitā. Šajā ziņā saskaņā ar Ekspertu grupas 2001. gada 28. septembra ziņojuma par lietu (WT/DS189/R) ar nosaukumu “Argentīna – Galīgie antidempinga pasākumi attiecībā uz Itālijas izcelsmes keramikas grīdas flīžu importu” 6.90. punktu ir ticis norādīts, ka PTO Antidempinga nolīguma 6.10. pantā izteiktais vispārējais noteikums, ar kuru tiek prasīts, lai individuālas dempinga starpības tiktu noteiktas katram izmeklēšanā esošā ražojuma zināmajam eksportētājam vai ražotājam, ir pilnībā piemērojams attiecībā uz eksportētājiem, kas ir tikuši izraudzīti izmeklēšanai saskaņā ar šī paša panta otro teikumu. Ar minēto teikumu izmeklēšanas iestādei esot atļauts savu izmeklēšanu ierobežot, to attiecinot uz konkrētiem eksportētājiem vai ražotājiem, taču tajā neesot ietverta atkāpe no vispārējā noteikuma, ar kuru tiek prasīts, lai individuālās starpības tiktu noteiktas eksportētājiem vai ražotājiem, uz kuriem attiecas izmeklēšana. Ja ražotāji, kuri nav tikuši iekļauti sākotnējā izlasē, var pamatoti izmantot tiesības uz individuālas starpības aprēķinu, tad, kā ir norādīts minētajā ziņojumā, no tā izriet, ka to var arī ražotāji, kas šajā izlasē ir tikuši iekļauti.
191 Līdz ar to ir jākonstatē, ka izmeklēšanas iestādei ir paredzēts noteikt individuālu dempinga starpību jebkuram eksportētājam vai ražotājam, kas ir ticis izraudzīts ražojuma, attiecībā uz kuru tiek īstenots dempings, piegādātāju izlasei.
192 No tā izriet, ka saskaņā ar PTO tiesībām jebkurš eksportētājs vai ražotājs, kurš ir bijis izraudzīts izlasei un kurš tādējādi visu izmeklēšanas laiku ir sadarbojies ar izmeklēšanas iestādi, atbilst nosacījumiem, lai tiktu uzskatīts par “piegādātāju” PTO Antidempinga nolīguma 9.2. panta izpratnē.
193 Attiecībā uz Pamatregulas normām ir jānorāda, kā jau tika konstatēts šī sprieduma 183. un 184. punktā, ka minētās regulas 9. panta 5. punkts tā sākotnējā redakcijā, ciktāl tam ir nozīme šajā lietā, ir jāinterpretē atbilstoši PTO Antidempinga nolīguma normām. Turklāt Pamatregulas 17. panta 1. punktā arī ir paredzēts, ka gadījumos, kad ir daudz sūdzību iesniedzēju, eksportētāju vai importētāju, preču vai darījumu veidu, izmeklēšanu var ierobežot ar pieņemamu pušu, produktu vai darījumu skaitu, ko nosaka, veicot atlasi. Šī paša panta 3. punktā ir noteikts, ka gadījumos, kad Komisija veic pārbaudi izlases veidā, tomēr tiek aprēķināta individuāla dempinga starpība katram sākotnēji neizvēlētam eksportētājam vai ražotājam, kurš ir iesniedzis vajadzīgo informāciju noteiktajos termiņos, izņemot gadījumus, kad eksportētāju vai ražotāju skaits ir tik liels, ka atsevišķas pārbaudes būtu pārmērīgi apgrūtinošas un neļautu savlaicīgi pabeigt izmeklēšanu. Ir jākonstatē, ka arī no minētajām Pamatregulas normām, tās interpretējot atbilstoši PTO tiesībām, izriet, ka, ja pat ražotāji, kuri nav tikuši iekļauti sākotnējā izlasē, var pamatoti izmantot tiesības uz individuālas starpības aprēķinu, tad to vēl jo vairāk var arī ražotāji, kas šajā izlasē ir tikuši iekļauti. Šajā ziņā ir jānorāda arī, ka Pamatregulas 9. panta 6. punkta pēdējā teikumā ir atgādināts, ka precēm, ko importē eksportētāji vai ražotāji, uz kuriem attiecas minētās regulas 17. pantā paredzētie individuālie noteikumi, ir piemērojami individuālie maksājumi.
194 No tā izriet, ka, piemērojot Pamatregulas normas, jebkurš eksportētājs vai ražotājs, kurš ir bijis izraudzīts izlasei un kurš tādējādi visu izmeklēšanas laiku ir sadarbojies ar izmeklēšanas iestādi, atbilst nosacījumiem, lai tiktu uzskatīts par “piegādātāju” minētās regulas 9. panta 5. punkta izpratnē.
195 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ražotāju eksportētāju izlases izveides mērķis ir, veicot ierobežotu izmeklēšanu, iespējami precīzi noteikt Savienības ražošanas nozarē piedzīvoto cenu spiedienu. Līdz ar to Komisija ir pilnvarota jebkurā brīdī atkarībā no izmeklēšanas vajadzībām izmainīt izlases sastāvu. Faktiski nevienā PTO Antidempinga nolīguma vai Pamatregulas normā iestādēm nav izteikts pienākums ražojuma, attiecībā uz kuru tiek īstenots dempings, piegādātāju izlasē paturēt sākotnēji iekļautos ražotājus, ja tās uzskata, ka tiem nav piegādātāju statusa vai ka tie nav ražojuma, attiecībā uz kuru tiek īstenots dempings un kurš rada zaudējumus, importa avots. Attiecībā uz jautājumu, vai uzņēmējs ir jāpatur izlasē, ir jākonstatē, ka Komisijai ekonomisko, politisko un tiesisko situāciju, kuras tai ir jāpārbauda, sarežģītības dēļ ir liela novērtējuma brīvība (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2007. gada 27. septembris, Ikea Wholesale, C‑351/04, Krājums, EU:C:2007:547, 40. punkts). Tātad, ja Komisija kādu ražotāju, kas bija iekļauts ražojuma, attiecībā uz kuru tiek īstenots dempings, piegādātāju izlasē, no tās nebija izslēgusi, tai principā bija pienākums tam aprēķināt individuālu dempinga starpību, kā arī noteikt individuālu antidempinga maksājumu.
196 Jautājums, vai četriem izlasē iekļautajiem Amerikas ražotājiem bija tiesības uz to, lai tiem tiktu piemērots individuāls antidempinga maksājums atbilstoši Pamatregulas 9. panta 5. punktam, ir jāaplūko šo apsvērumu gaismā.
197 Šajā lietā vispirms ir jākonstatē, ka, lai gan Komisija vienu sākotnēji izlasē iekļautu ražotāju no tās izslēdza, jo tā ražotais bioetanols netika eksportēts uz Savienību un šis ražotājs līdz ar to nebija ražojuma, uz kuru attiecās dempings, avots, tomēr četrus izlasē iekļautos Amerikas ražotājus tā ražojuma, uz kuru attiecās dempings, piegādātāju izlasē paturēja līdz administratīvās procedūras beigām.
198 Attiecībā uz tāda bioetanola importa uz Savienību esamību, kura avots ir četri izlasē iekļautie Amerikas ražotāji un par kuru tika konstatēts, ka attiecībā uz to tiek īstenots dempings un tas rada zaudējumus, šī sprieduma 93.–104. punktā tika minēts, ka daļa no to saražotā bioetanola tika eksportēta uz Savienību un ka kopš apstrīdētās regulas spēkā stāšanās eksportam no šīs produkcijas tika piemērots noteiktais antidempinga maksājums. Turklāt, kā ir norādīts Apelācijas institūcijas 2011. gada 15. jūlija ziņojuma par Savienotājelementu lietu 338. punktā, PTO Antidempinga nolīguma 9.2. pantā izteiktās prasības, saskaņā ar kurām antidempinga maksājumi katram gadījumam atbilstošā apmērā tiek iekasēti par importu neatkarīgi no to avota, uz eksportētājiem vai ražotājiem, par kuriem tiek veikta izmeklēšana, attiecas individuāli. Šajā ziņā apstrīdētās regulas preambulas 60. apsvērumā ir noteikts, ka izmeklēšana attiecās, pirmkārt, uz bioetanola ražotājiem un, otrkārt, uz tirgotājiem/maisījumu izgatavotājiem, kas eksportēja attiecīgo ražojumu uz Savienības tirgu. No tā izriet, ka četri izlasē iekļautie Amerikas ražotāji ir ražojuma, kuram ir piemērots ar apstrīdēto regulu noteiktais antidempinga maksājums, importa “avoti” Pamatregulas 9. panta 5. punkta, kā arī PTO Antidempinga nolīguma 9.2. panta izpratnē.
199 Turklāt uzmanība ir jāvērš uz to, ka Padome neapstrīd faktu, ka četri izlasē iekļautie Amerikas ražotāji visu izmeklēšanas laiku sadarbojās ar iestādēm un ka tādējādi nebija nekāda iemesla tos izslēgt no izlases nesadarbošanās dēļ.
200 Piedevām ir jānorāda, ka iestādes neizslēdza četrus izlasē iekļautos Amerikas ražotājus no izlases tāpēc, ka tiem nebija piegādātāju statusa. Tieši pretēji, apstrīdētās regulas preambulas 63. apsvērumā Padome pauž uzskatu, ka, ņemot vērā bioetanola ražošanas nozares struktūru un veidu, kā attiecīgais ražojums tika ražots un pārdots ASV tirgū un eksportēts uz Savienību, ASV ražotājiem nebija iespējams noteikt atsevišķas dempinga starpības. Kā norāda Padome, tai nebija iespējams atsevišķi izsekot visiem pirkumiem un salīdzināt normālās vērtības ar attiecīgajām eksporta cenām attiecībā uz izlasē iekļautajiem ražotājiem, un secina, ka tai nebija iespējams atbilstoši Pamatregulas 9. panta 5. punktam noteikt individuālas dempinga starpības. No šīs argumentācijas izriet, ka Padomes nodoms bija četru izlasē iekļauto Amerikas ražotāju produkcijā ietilpstošajiem ražojumiem antidempinga maksājumu piemērot, nenošķirot gadījumus, kad to eksportēja tirgotāji/maisījumu izgatavotāji, un gadījumus, kad to eksportēja šie ražotāji.
201 No minētā izriet, ka, paturot četrus izlasē iekļautos Amerikas ražotājus Amerikas ražotāju un eksportētāju izlases sastāvā, Komisija tādējādi atzina, ka tie ir ražojuma, attiecībā uz kuru tiek īstenots dempings, “piegādātāji”, un ka līdz ar to Padomei saskaņā ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu principā bija pienākums katram no tiem aprēķināt individuālu dempinga starpību, kā arī noteikt individuālus antidempinga maksājumus.
202 Šo konstatējumu neietekmē Padomes arguments, saskaņā ar kuru, ja iestādes nespēj ne izsekot katram pirkumam, ne arī salīdzināt normālās vērtības ar attiecīgajām eksporta cenām, kā tas ir šīs lietas gadījumā, tām nav pienākuma noteikt katram ražotājam individuālus antidempinga pasākumus.
203 Uzreiz ir jākonstatē, ka 2012. gada 15. novembra spriedumā Zhejiang Aokang Shoes/Padome (C‑247/10 P, EU:C:2012:710, 33. punkts) tika atzīts, ka Pamatregulas 2. panta 7. punkts pieder pie šīs regulas normām, kurās ir regulēta vienīgi normālās vērtības noteikšana, toties šīs pašas regulas 17. pants, kas attiecas uz pārbaudi izlases veidā, pieder pie tiesību normām, kuru priekšmets ir it īpaši dempinga starpības noteikšanai pieejamās metodes, un ka līdz ar to runa ir par tiesību normām ar atšķirīgiem mērķiem un saturu. Šajā ziņā ir jānorāda, ka tāds pats princips pēc analoģijas ir piemērojams attiecībām starp, pirmkārt, Pamatregulas 2. panta 8. un 9. punktu, kuru priekšmets ir dempinga starpības aprēķināšanai nozīmīgās vērtības, un, otrkārt, šīs pašas regulas 9. panta 5. punktu, kā priekšmets ir pati dempinga starpība. Līdz ar to Pamatregulas normām, kurās ir regulēta normālās vērtības vai eksporta cenas noteikšana, ir no tiesību normām, kā priekšmets ir dempinga starpības noteikšanai pieejamās metodes, tādām kā tās, kas ir paredzētas šīs pašas regulas 9. panta 5. punktā un 17. pantā, atšķirīgs saturs un mērķis.
204 Turklāt arī no Apelācijas institūcijas 2011. gada 15. jūlija ziņojuma par Savienotājelementu lietu 325. punkta izriet, ka tas, ka iestādei ir jārekonstruē normālā vērtība un/vai eksporta cena vienam vai vairākiem eksportētājiem vai ražotājiem, obligāti nenozīmē atkāpi no vispārējā noteikuma par individuālas dempinga starpības noteikšanu un ka dempinga starpības, kuru pamatā ir normālā vērtība un eksporta cena, kas ir veidota, pamatojoties uz vienu un to pašu informāciju attiecībā uz daudziem piegādātājiem, nav identiskas ar starpību, kura ir piemērojama valsts līmenī.
205 Šajā ziņā ir jānorāda, ka ne Pamatregulas 9. panta 5. punktā, ne arī PTO Antidempinga nolīguma 6.10. vai 9.2. pantā nav paredzēts, ka institūcijām, lai tām būtu pienākums aprēķināt individuālu dempinga starpību un piemērot katram piegādātājam individuālu antidempinga maksājumu, ir jāspēj izsekot visiem pirkumiem un salīdzināt normālās vērtības ar attiecīgajām eksporta cenām. Šādām grūtībām tādējādi nav nekādas nozīmes attiecībā uz jautājumu, vai ir jāpiemēro individuāls antidempinga maksājums, un uzmanība ir jāvērš uz to, ka Pamatregulā šādas situācijas novēršanai ir paredzēti citi instrumenti.
206 Tomēr, ja iestādes sastopas ar grūtībām normālās vērtības vai eksporta cenas noteikšanā noteiktiem ražotājiem un eksportētājiem, Pamatregulas 2. panta 3. un 9. punktā ir definēti noteikumi attiecībā uz iespēju šīs vērtības rekonstruēt.
207 Faktiski Pamatregulas 2. panta 9. punktā ir paredzēts, ka gadījumos, kad eksporta cenas nav vai izrādās, ka tā nav ticama, jo eksportētājs un importētājs vai trešā persona ir savstarpēji saistīti vai ir vienojušies par kompensāciju mehānismu, eksporta cena var tikt noteikta, pamatojoties uz cenu, par kādu importētās preces pirmo reizi pārdod tālāk neatkarīgam pircējam, vai arī izmantojot kādu citu pieņemamu pamatu, ja preces netiek pārdotas tālāk neatkarīgam pircējam vai tās tiek tālāk pārdotas tādā stāvoklī, kādā tikušas importētas. Lai noteiktu drošu eksporta cenu, šādos gadījumos Savienības robežas līmenī tiek koriģētas visas izmaksas, ietverot maksājumus un nodokļus, kas rodas laikā starp importēšanu un tālāku pārdošanu, kā arī uzkrāto peļņu.
208 Turklāt un no citas puses, Pamatregulas 18. panta 1. un 3. punktā ir paredzēti nosacījumi, ar kuriem iestādes var attiecīgi izmantot pieejamos faktus, ja kāda no ieinteresētajām pusēm nesniedz vajadzīgo informāciju vai ja tās sniedz informāciju, kas nav nevainojama visos aspektos. Ekspertu grupas 2003. gada 22. aprīļa ziņojuma (WT/DS241/R) par lietu ar nosaukumu “Argentīna – Galīgie antidempinga pasākumi attiecībā uz mājputnu gaļu no Brazīlijas” 7.215. un 7.216. punktā tika konstatēts tostarp, ka faktam, ka izmeklēšanas iestāde iegūst informāciju, kas nav izmantojama vai uzticama, nebūtu jātraucē aprēķināt eksportētājam individuālu dempinga starpību, jo PTO Antidempinga nolīgumā izmeklēšanas iestādēm ir konkrēti atļauts papildināt datus, kas attiecas uz konkrētu eksportētāju, lai noteiktu dempinga starpību, ja paziņotā informācija nav uzticama vai ja vajadzīgā informācija vienkārši nav tikusi sniegta.
209 Šajā lietā, runājot par normālo vērtību četriem izlasē iekļautajiem ražotājiem, no pagaidu informatīvā dokumenta 45. punkta izriet, ka pati Komisija ir skaidrojusi, ka tai, piemērojot Pamatregulas 2. panta 3. punktu, bija iespējams uz šiem ražotājiem attiecināmo normālo vērtību rekonstruēt, pamatojoties uz ražošanas izmaksām izcelsmes valstī, tai pieskaitot pārdošanas, administratīvās un vispārējās izmaksas saprātīgā apmērā un saprātīgu peļņu. Padome šo konstatējumu neapstrīd.
210 Ciktāl Padome apstrīdētās regulas preambulas 76. apsvērumā secina, ka izlasē iekļautajiem Amerikas ražotājiem nav iespējams noteikt ticamu eksporta cenu un dempinga starpību, ir jānorāda, ka ar Pamatregulas 2. panta 9. punktu tiek pieļauta eksporta cenas rekonstruēšana gadījumos, kad uzņēmēja, uz kuru attiecas izmeklēšana, eksporta cena nav zināma. Faktiski, kā tika aprakstīts šī sprieduma 207. punktā, ar šo tiesību normu tiek pieļauta eksporta cenas rekonstruēšana, pamatojoties uz cenu, par kādu importētās preces pirmo reizi tiek pārdotas tālāk neatkarīgam pircējam, vai arī izmantojot kādu citu pieņemamu pamatu un veicot atbilstošus pielāgojumus. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no šī sprieduma 203. punktā aprakstītās judikatūras izriet, ka, lai gan Pamatregulas 2. panta 8. un 9. punktā ir izsmeļoši noteiktas iespējamās eksporta cenas noteikšanas metodes, grūtībām minētās cenas noteikšanā nav nekādas nozīmes attiecībā uz jautājumu, vai pastāv pienākums noteiktiem uzņēmējiem piemērot individuālu antidempinga maksājumu.
211 Līdz ar to ir jānoraida Padomes arguments, saskaņā ar kuru iestādēm nebija pienākuma katram izlasē iekļautajam ražotājam šajā lietā noteikt individuālus antidempinga pasākumus.
212 Ņemot vērā šī sprieduma 201. punktā aprakstīto konstatējumu, tādējādi turpinājumā ir jāpārbauda, vai Padome varēja atsaukties uz izņēmumu no pienākuma četriem izlasē iekļautajiem Amerikas ražotājiem šajā lietā noteikt individuālu dempinga starpību.
Par jautājumu, vai šajā lietā nebija iespējams noteikt individuālus antidempinga maksājumus
213 Turpinājumā lietas dalībnieku strīda centrā ir Pamatregulas 9. panta 5. punktā ietvertā formulējuma “nav iespējams” interpretācija.
214 Kā uzskata prasītājas, formulējums “nav iespējams” būtībā ir jāinterpretē atbilstoši PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pantam un Apelācijas institūcijas 2011. gada 15. jūlija ziņojuma par Savienotājelementu lietu formulējumam.
215 Padome uzskata, ka Pamatregulas 9. panta 5. punkta otrajai daļai ir vispārīgāka piemērošanas joma nekā minētajiem PTO Antidempinga nolīguma pantiem, jo tajā nav precizēti apstākļi, kādos ir uzskatāms, ka piemērot individuālus maksājumus “nav iespējams”. Šajā ziņā tā atgādina principu, saskaņā ar kuru Savienības iestādēm Savienības dokumenti ir jāinterpretē, cik iespējams, ņemot vērā starptautiskās tiesības. Tādējādi Padome būtībā uzskata, ka šī atšķirība pati par sevi saistībā ar Pamatregulas 9. panta 5. punktu attaisno atšķirīgu formulējuma “nav iespējams” interpretāciju.
216 Pirmkārt, ir jāpārbauda, vai saskaņā ar PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pantu ir pieļaujams izdarīt tādu izņēmumu no pienākuma katram zināmajam attiecīgajam eksportētājam vai ražotājam noteikt individuālu dempinga starpību, kas šajā lietā varētu attaisnot valsts līmeņa antidempinga maksājuma noteikšanu.
217 Attiecībā uz PTO Antidempinga nolīguma 6.10. pantu Apelācijas institūcijas 2011. gada 15. jūlija ziņojuma par Savienotājelementu lietu 316.–318. punktā ir noteikts, ka tā pirmajā teikumā, saskaņā ar kuru iestādes nosaka individuālu dempinga starpību katram zināmajam attiecīgajam eksportētājam vai ražotājam, ir izteikts noteikums, kas ir imperatīvs, nevis atkarīgs no tā, kam tiek dota priekšroka. Tajos ir noteikts arī, ka šis pienākums nav absolūts un ka tam var būt izņēmumi. Pārbaude izlases veidā ir individuālas dempinga starpības noteikšanas katram zināmajam attiecīgajam eksportētājam vai katram attiecīgajam ražotājam vienīgais izņēmums, kas ir konkrēti paredzēts minētā nolīguma 6.10. pantā. Faktiski minētā panta otrajā teikumā ir paredzēts izņēmums gadījumos, kad eksportētāju, ražotāju, importētāju vai ietverto preču skaits ir tik liels, ka šāda noteikšana nav iespējama. Šajos gadījumos institūcijas var izmeklēšanu ierobežot vai nu līdz saprātīgam ieinteresēto pušu vai preču skaitam, izmantojot paraugus, kuri ir statistiski derīgi, pamatojoties uz atlases laikā institūcijām pieejamo informāciju, vai līdz vislielākajam eksporta apjoma no attiecīgās valsts procentuālajam īpatsvaram, ko var reāli izmeklēt.
218 Kā ir norādīts Apelācijas institūcijas 2011. gada 15. jūlija ziņojuma par Savienotājelementu lietu 320. punktā, PTO Antidempinga nolīguma 6.10. pantā ietvertā formulējuma “kā noteikums, nosaka” mērķis ir neizteikt pienākumu, kas būtu pretrunā citām šī paša nolīguma normām, ļaujot papildus izņēmumam saistībā ar pārbaudi izlases veidā izdarīt [vēl citas] atkāpes no individuālu dempinga starpību noteikšanas pienākuma. Lai novērstu pienākuma noteikt individuālas dempinga starpības apiešanu, šiem izņēmumiem būtu jābūt paredzētiem Vienošanās par noteikumiem un procedūrām, kas reglamentē strīdu izšķiršanu, minētajos nolīgumos (turpmāk tekstā – “minētie nolīgumi”). Līdz ar to PTO dalībvalstīm neesot neierobežotas iespējas radīt PTO Antidempinga nolīguma 6.10. panta izņēmumus.
219 Apelācijas institūcijas 2011. gada 15. jūlija ziņojuma par Savienotājelementu lietu 323. punktā Apelācijas institūcija ir noraidījusi argumentu, ka ražotājam noteiktās dempinga starpības attiecināšana uz tirgotāju, kas eksportē ražojumu, esot izņēmums. Faktiski PTO Antidempinga nolīguma 6.10. pantā ietvertā atsauce uz “eksportētājiem vai ražotājiem” pieļaujot, ka iestādes nenosaka atsevišķu dempinga starpību tā paša ražojuma ražotājam un eksportētājam, bet nosaka tikai vienu starpību abiem. Tas esot viens pienākuma noteikt individuālas dempinga starpības piemērošanas [veids].
220 Kā ir norādīts Apelācijas institūcijas 2011. gada 15. jūlija ziņojuma par Savienotājelementu lietu 327. punktā, visiem izņēmumiem no PTO Antidempinga nolīguma 6.10. panta pirmajā teikumā izteiktā vispārējā noteikuma tādējādi ir jābūt paredzētiem minētajos nolīgumos.
221 Visbeidzot, Apelācijas institūcijas 2011. gada 15. jūlija ziņojuma par Savienotājelementu lietu 328. punktā ir konstatēts, ka PTO nolīgumos nav paredzēts neviens izņēmums, tāds kā tas, kurš ir minēts Pamatregulas 9. panta 5. punktā, attiecībā uz to valstu individuālajiem ražotājiem eksportētājiem, kas nav tirgus ekonomikas valstis, kurām ir piemērojams šīs pašas regulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunkts un uz kurām tiek attiecināts valsts līmeņa antidempinga maksājums, izņemot gadījumu, kad šie eksportētāji var pierādīt, ka izpilda nosacījumus, kas ļauj pretendēt uz individuālu pieeju.
222 Attiecībā uz PTO Antidempinga nolīguma 9.2. pantu Apelācijas institūcijas 2011. gada 15. jūlija ziņojuma par Savienotājelementu lietu 344. punktā ir izskaidrots, ka starp to un PTO Antidempinga nolīguma 6.10. pantu pastāv liela atbilstība, ciktāl ar pēdējo minēto ir izvirzīts pienākums noteikt individuālas dempinga starpības, no kā izriet attiecīgo iestāžu pienākums piemērot individuāli noteiktus antidempinga maksājumus, kā ir paredzēts šī paša nolīguma 9.2. pantā. Turklāt Apelācijas institūcija konstatē, ka minētajos pantos, lai aprakstītu gadījumus, kad ir piemērojams izņēmums, ir vienlaikus lietoti tie paši formulējumi “[padara] neiespējamu” vai “nav iespējams”, šādi norādot, ka abi izņēmumi attiecas uz situāciju, kurā iestāde nosaka dempinga starpības, izmantojot izlasi. Tomēr PTO Apelācijas institūcija ir vērsusi uzmanību arī uz to, ka tai uzdotais jautājums nav ne par PTO Antidempinga nolīguma 9.2. pantā paredzētā izņēmuma apjomu, ne arī par to, vai šis un šī paša nolīguma 6.10. pantā paredzētais izņēmums tieši pārklājas.
223 Tomēr Apelācijas institūcijas 2011. gada 15. jūlija ziņojuma par Savienotājelementu lietu 354. punktā ir izdarīts secinājums, ka ar PTO Antidempinga nolīguma 9.2. pantu iestādēm ir noteikts pienākums precizēt katram piegādātājam piemērotos maksājumus, izņemot gadījumu, kad tas nav iespējams, ja runa ir par vairākiem piegādātājiem.
224 Visbeidzot, kā ir norādīts Apelācijas institūcijas 2011. gada 15. jūlija ziņojuma par Savienotājelementu lietu 376. punktā, PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pants neliedz izmeklēšanas iestādei noteikt vienotu dempinga starpību un vienotu [anti]dempinga maksājumu noteiktam eksportētāju skaitam, ja tā konstatē, ka tie veido vienu subjektu minēto pantu piemērošanas vajadzībām.
225 Līdz ar to no Apelācijas institūcijas 2011. gada 15. jūlija ziņojuma par Savienotājelementu lietu apskates izriet, ka, ja iestāde piemēro pārbaudi izlases veidā, kā šajā lietā, Antidempinga nolīgumā ir paredzēts pienākums noteikt individuālas dempinga starpības un individuālus antidempinga maksājumus katram piegādātājam, kas sadarbojas izmeklēšanā, un ka izņēmumi no šī pienākuma principā ir, pirmkārt, izlasē neiekļauto ražotāju vai eksportētāju gadījumā, izņemot tos, kas ir minēti PTO Antidempinga nolīguma 6.10.2. pantā, un, otrkārt, to uzņēmēju gadījumā, kuri veido vienu subjektu. No PTO Antidempinga nolīguma tomēr neizriet, ka pienākumam noteikt individuālu antidempinga maksājumu izlasē iekļautam ražotājam, kurš ir sadarbojies izmeklēšanā, pastāv izņēmums, ja iestādes uzskata, ka nespēj konstatēt tā individuālo eksporta cenu.
226 Otrkārt, ir jāpārbauda, vai šie konstatējumi par PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. panta interpretāciju Apelācijas institūcijas 2011. gada 15. jūlija ziņojumā par Savienotājelementu lietu ir attiecināmi arī uz gadījumu, kad Padome piemēro Pamatregulas 9. panta 5. punktu.
227 Attiecībā uz Padomes argumentu, saskaņā ar kuru pienākums Pamatregulu interpretēt, ņemot vērā PTO Antidempinga nolīgumu, ir ierobežots, jo attiecīgo tiesību normu formulējums ir atšķirīgs, pirmkārt, ir jāatgādina, ka Pamatregulas 9. panta 5. punktā, tāpat kā PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pantā, ir lietoti formulējumi “[padara] neiespējamu” vai “nav iespējams”, kas ir sinonīmi. Turklāt uzmanība ir jāvērš uz to, ka Pamatregulas 9. panta 5. punkta formulējums neietver elementus, kas liegtu formulējumu “nav iespējams” interpretēt atbilstoši PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pantam. Turklāt tas vien, ka Pamatregulas 9. panta 5. punktā attiecībā uz formulējumu “nav iespējams” nav sniegti precizējumi, neļauj izdarīt secinājumu, kuru izvirza Padome, ka ar minēto tiesību normu šādi būtu paredzēts izņēmums ar plašāku piemērošanas jomu nekā PTO Antidempinga nolīguma normās paredzētais izņēmums.
228 Otrkārt, ir jāatgādina, ka no Pamatregulas 9. panta 5. punkta formulējuma skaidri izriet, ka dempinga starpības noteikšana un antidempinga maksājuma piemērošana valsts līmenī ir izņēmums no vispārējā noteikuma. “Vispārīgāka” formulējuma “nav iespējams” interpretācija, tāda kā tā, ko iesaka Padome, piešķirtu šai iestādei ārkārtīgi plašu novērtējuma brīvību attiecībā uz iespējām atteikties no individuālu antidempinga maksājumu noteikšanas. Šāda interpretācija būtu pretrunā likumdevēja mērķim īstenot ieteikumus un nolēmumus, ko SIP ir pieņēmusi Savienotājelementu lietā, tā, lai būtu izpildīti Savienības pienākumi PTO (skat. šī sprieduma 179. punktu).
229 Faktiski no Regulas Nr. 765/2012 preambulas apsvērumiem izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies PTO Apelācijas institūcijas nolēmumu minētajā lietā īstenot pilnā apjomā. Konkrēti ar Regulas Nr. 765/2012 1. pantu Savienības likumdevējs no Pamatregulas 9. panta 5. punkta pirmās daļas ir svītrojis atsauci uz minētās regulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktu, kā arī otro daļu, kurā bija precizēti nosacījumi, ar kādiem to valstu individuālie ražotāji/eksportētāji, kas nav tirgus ekonomikas valstis, var pierādīt, ka izpilda nosacījumus, kas ļauj pretendēt uz individuālu pieeju. Piedevām no Regulas Nr. 765/2012 preambulas 2. apsvēruma izriet, ka Savienības likumdevējs Pamatregulas 9. panta 5. punktā ir iekļāvis jaunu otro daļu, lai ietvertu PTO Apelācijas institūcijas sniegtos precizējumus par apstākļiem, kādos iestādes var noteikt vienotu dempinga starpību un [anti]dempinga maksājumu vairākiem eksportētājiem, kas veido vienu subjektu.
230 Turklāt, kā tika konstatēts šī sprieduma 182. punktā, Pamatregulas 9. panta 5. punktā izdarītie grozījumi būtībā neattiecas uz to daļu, kura ir nozīmīga šajā lietā un atbilstoši kurai ar regulu, ar ko nosaka maksājumu, ir precizēts katram piegādātājam noteiktā maksājuma apmērs vai, ja tas nav iespējams, attiecīgās piegādātājvalsts nosaukums.
231 No tā izriet, ka Padome kļūdās, uzskatīdama, ka Pamatregulas 9. panta 5. punkta, kā arī PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. panta formulējumi, ciktāl tiem ir nozīme šajā lietā, ir būtiski atšķirīgi. Līdz ar to Padomes arguments, saskaņā ar kuru Pamatregulas 9. panta 5. punktā minētajam formulējumam “nav iespējams” esot vispārīga nozīme, ir jānoraida.
232 No iepriekš minētā izriet, ka Pamatregulas 9. panta 5. punktā minētais formulējums “nav iespējams” ir jāinterpretē atbilstoši PTO Antidempinga nolīguma 6.10. un 9.2. pantā lietotajam analoģiskajam formulējumam. Līdz ar to, ja iestāde ir piemērojusi pārbaudi izlases veidā, Pamatregulas 9. panta 5. punktā lietotais formulējums “nav iespējams” pieļauj principā divus izņēmumus individuālu dempinga starpību noteikšanai, kā arī individuālu antidempinga maksājumu noteikšanai uzņēmējiem, kuri ir sadarbojušies izmeklēšanā, proti, pirmkārt, izlasē neiekļauto ražotāju vai eksportētāju gadījumā, izņemot tos, attiecībā uz kuriem Pamatregulas 17. panta 3. punktā ir paredzēta individuāla dempinga starpība, un, otrkārt, to uzņēmēju gadījumā, kuri veido vienu subjektu. Citiem vārdiem sakot, ja iestādes ir piemērojušas pārbaudi izlases veidā, kā šajā lietā, izņēmums individuālu dempinga starpību noteikšanai, kā arī individuālu antidempinga maksājumu noteikšanai principā ir iespējams tikai attiecībā uz uzņēmumiem, kuri nav iekļauti izlasē un kuriem arī citādi nav tiesību uz tieši tiem noteiktu individuālu antidempinga maksājumu. Pamatregulas 9. panta 5. punkts it īpaši nepieļauj izņēmumu no pienākuma noteikt individuālu antidempinga maksājumu izlasē iekļautam ražotājam, kurš ir sadarbojies izmeklēšanā, ja iestādes uzskata, ka nespēj konstatēt tā individuālo eksporta cenu.
233 Līdz ar to no Pamatregulas 9. panta 5. punkta izriet, ka, ja ražotāji un/vai eksportētāji ir iekļauti izlasē, iestādēm ir pienākums precizēt katra piegādātāja maksājamos antidempinga maksājumus.
234 Treškārt, tas, vai Padome šajā lietā pamatoti varēja izdarīt tādu izņēmumu no pienākuma noteikt individuālu dempinga starpību katram attiecīgajam zināmajam eksportētājam vai ražotājam, kas varētu attaisnot antidempinga maksājuma noteikšanu valsts līmenī, ir jāizvērtē šo apsvērumu gaismā.
235 Šajā lietā no apstrīdētās regulas preambulas 6.–10. apsvēruma izriet, ka ASV eksportētāju/ražotāju lielā skaita dēļ Komisija nolēma piemērot pārbaudi izlases veidā atbilstoši Pamatregulas 17. pantam.
236 Saskaņā ar apstrīdētās regulas preambulas 64. apsvērumu ir tikusi noteikta valsts līmeņa dempinga starpība attiecībā uz ASV. Tādējādi ar apstrīdēto regulu ir noteikts valsts līmeņa antidempinga maksājums atbilstoši likmei EUR 62,30 par neto tonnu, to piemērojot proporcionāli bioetanola masas saturam.
237 Apstrīdētās regulas preambulas 63. apsvērumā Padome valsts līmeņa dempinga starpības noteikšanu šajā lietā pamato, norādot, ka, ņemot vērā bioetanola ražošanas nozares struktūru un veidu, kā attiecīgais ražojumus tika ražots un pārdots ASV tirgū, kā arī eksportēts uz Savienību, ASV ražotājiem nebija iespējams noteikt individuālas dempinga starpības. Tā norāda, ka ASV izlasē iekļautie ražotāji neeksportēja attiecīgo ražojumu uz Savienību un tirgotāji/maisījumu izgatavotāji, uz ko attiecās izmeklēšana, iegādājās bioetanolu no dažādiem ražotājiem, izgatavoja tā maisījumus un to pārdeva, it īpaši, lai eksportētu uz Savienību. Līdz ar to Padome uzskata, ka nebija iespējams atsevišķi izsekot visiem pirkumiem un salīdzināt normālās vērtības ar attiecīgajām eksporta cenām, kā arī nebija iespējams noteikt ražotāju brīdī, kad ražojums tiek eksportēts uz Savienību.
238 Padome tādējādi būtībā uzskata, ka tā nav varējusi noteikt individuālas dempinga starpības atbilstoši Pamatregulas 9. panta 5. punktam, jo nav bijis iespējams četriem izlasē iekļautajiem Amerikas ražotājiem noteikt ticamu eksporta cenu un dempinga starpību, ņemot vērā, ka tie izmeklēšanas laikposmā neeksportēja attiecīgo ražojumu uz Savienību, ka Padomei līdz ar to nebija iespējams izsekot to ražojumu eksportam uz Savienību un tiem vispārīgi nebija informācijas par eksportēšanas laika grafiku, kā arī par Savienības importētāju maksāto vai maksājamo cenu (skat. apstrīdētās regulas preambulas 76. apsvērumu).
239 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka Padome tātad to, ka tā ir piemērojusi izņēmumu no noteikuma par individuālu dempinga starpību un individuālu antidempinga maksājumu noteikšanu, pamato ar citiem iemesliem, nevis ar izņēmumu attiecībā uz izlasē neiekļautiem ražotājiem vai eksportētājiem, ja iestāde piemēro pārbaudi izlases veidā, vai izņēmumu attiecībā uz uzņēmējiem, kas veido vienu subjektu (skat. šī sprieduma 225. un 232. punktu).
240 Otrkārt, ir jākonstatē, ka Padome neatsaucas uz to, ka tās piemērotais izņēmums būtu ticis pamatots ar citu izņēmumu, kas izriet no minētajiem nolīgumiem, uz kuriem ir izdarīta atsauce šī sprieduma 218. un 220. punktā.
241 Līdz ar to Padome ir kļūdījusies, secinādama, ka noteikt individuālus antidempinga maksājumus Amerikas eksportētāju izlases dalībniekiem “nav iespējams” Pamatregulas 9. panta 5. punkta izpratnē.
242 Faktiski attiecībā uz iespēju aprēķināt individuālas dempinga starpības šī sprieduma 202.–211. punktā tika izskaidrots, ka, ja iestādes sastopas ar grūtībām noteiktiem ražotājiem vai eksportētājiem noteikt normālo vērtību vai eksporta cenu, Pamatregulas 2. panta 3. un 9. punktā ir definēti noteikumi attiecībā uz iespēju šīs vērtības rekonstruēt.
243 Turklāt, runājot par apsvērumiem, ka izlasē iekļauto ražotāju ražojumiem, kas tika eksportēti uz Savienību, nebija iespējams izsekot un ka izlasē iekļautajiem ražotājiem vispārīgi nebija informācijas par eksportēšanas laika grafiku, kā arī par Savienības importētāju maksāto vai maksājamo cenu, pietiek vien konstatēt, ka Komisija, izmantojot savu plašo novērtējuma brīvību, varēja četrus izlasē iekļautos Amerikas ražotājus no ražotāju un eksportētāju izlases izslēgt, jo tie nebija bioetanola eksportā uz Savienību iesaistīti piegādātāji, ņemot vērā, ka atbilstoši tās un Padomes norādēm tie bioetanola eksporta brīdī uz Savienību nebija identificējami. Tomēr Komisija tos minētajā izlasē paturēja visu izmeklēšanas laiku.
244 Līdz ar to fakts, ka iestādes uzskatīja, ka tām ir grūtības atsevišķi izsekot visiem pirkumiem vai salīdzināt normālās vērtības ar attiecīgajām eksporta cenām attiecībā uz izlasē iekļautajiem ražotājiem, neļauj uzskatīt, ka šajā lietā noteikt individuālus antidempinga maksājumus Amerikas eksportētāju izlases dalībniekiem “[nebija] iespējams” Pamatregulas 9. panta 5. punkta izpratnē.
245 Ir jāsecina, ka ar apstrīdēto regulu ir ticis pārkāpts Pamatregulas 9. panta 5. punkts, jo ar to ir noteikts antidempinga maksājums valsts līmenī attiecībā uz četriem izlasē iekļautajiem Amerikas ražotājiem.
246 No iepriekš minētā izriet, ka pirmā pamata otrā daļa un līdz ar to pirmais pamats kopumā ir jāapstiprina, nepastāvot vajadzībai izskatīt minētā pamata pārējās daļas, kā arī saistībā ar otro daļu izvirzītos argumentus, kuros prasītājas vispārīgi atsaucas uz tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principu neievērošanu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.
Par desmito pamatu, kas attiecas uz Pamatregulas 6. panta 7. punkta, 19. panta 1. un 2. punkta, 20. panta 2., 4. un 5. punkta, kā arī tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, nediskriminācijas un labas pārvaldības principu neievērošanu un pietiekama pamatojuma neesamību
247 Ciktāl šī prasība ir pieņemama, jo to ir cēlušas prasītājas individuāli, ir jāizskata arī desmitā pamata pamatotība.
248 Saistībā ar desmito pamatu prasītājas būtībā apgalvo, ka iestādes esot veikušas vairākus procesuālus pārkāpumus, kuri ir izraisījuši to, ka ir tikušas pārkāptas to procesuālās tiesības.
249 Desmitais pamats ir sadalīts četrās daļās, kuras attiecas uz, respektīvi, pirmā – Pamatregulas 20. panta 2. un 4. punkta pārkāpumu un nepietiekamu pamatojumu, otrā – Pamatregulas 20. panta 5. punkta pārkāpumu, trešā – šīs pašas regulas 6. panta 7. punkta un 19. panta 1. un 2. punkta, kā arī tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un ceturtā – minētās regulas 20. panta 5. punkta, kā arī tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.
Ievada apsvērumi
250 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana ikvienā procedūrā, kura sākta pret kādu personu un kuras rezultātā var tikt pieņemts šai personai nelabvēlīgs akts, ir Savienības tiesību pamatprincips, kas ir jānodrošina, pat ja attiecīgajai procedūrai nav vispār nekāda tiesiskā regulējuma. Šis princips ietver prasību, ka tādu lēmumu adresātiem, kuri būtiski ietekmē to intereses, ir jānodrošina iespēja atbilstoši paust savu viedokli (skat. spriedumu, 2009. gada 1. oktobris, Foshan Shunde Yongjian Housewares & Hardware/Padome, C‑141/08 P, Krājums, EU:C:2009:598, 83. punkts un tajā minētā judikatūra).
251 Šajā ziņā ir jāuzsver, ka tiesību uz aizstāvību ievērošanai ir būtiska nozīme tādās procedūrās kā tā, kas tika veikta šajā lietā (skat. spriedumu Foshan Shunde Yongjian Housewares & Hardware/Padome, minēts 250. punktā, EU:C:2009:598, 93. punkts un tajā minētā judikatūra).
252 Tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas, ja pastāv iespēja, ka Komisijas izdarīta pārkāpuma dēļ tās veiktajai administratīvajai procedūrai varēja būt atšķirīgs iznākums. Prasītājs pierāda, ka šāds pārkāpums ir noticis, juridiski pietiekami pierādot nevis, ka apstrīdētajam nolēmumam varēja būt citāds saturs, bet gan to, ka, ja nebūtu bijis šī pārkāpuma, tas būtu varējis labāk nodrošināt savu aizstāvību, piemēram, tāpēc, ka tas būtu savai aizstāvībai varējis izmantot dokumentus, kuriem tam administratīvajā procedūrā ir tikusi atteikta piekļuve (šajā ziņā skat. spriedumu Foshan Shunde Yongjian Housewares & Hardware/Padome, minēts 250. punktā, EU:C:2009:598, 94. punkts un tajā minētā judikatūra).
253 Turklāt, ja regula, ar ko piemēro galīgos antidempinga maksājumus, ietilpst pasākumu kopuma sistēmā, nevar tikt prasīts, lai tās pamatojumā būtu precizēti dažādie faktiskie un tiesiskie apstākļi, – kuri dažkārt ir ļoti daudzskaitlīgi un sarežģīti, – kas ir šīs regulas priekšmets, ne arī lai iestādes paustu nostāju attiecībā uz visiem ieinteresēto personu izvirzītajiem argumentiem. Tieši pretēji – pietiek ar to, ka akta autors izklāsta faktus un juridiskos apsvērumus, kam apstrīdētās regulas kontekstā ir būtiska nozīme (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 13. septembris, Whirlpool Europe/Padome, T‑314/06, Krājums, EU:T:2010:390, 114. punkts).
254 Taču ir jānorāda, ka saskaņā ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets un izvirzīto pamatu kopsavilkums. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šai informācijai ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētāja puse varētu sagatavot savu aizstāvību un Vispārējā tiesa – lemt par prasību, vajadzības gadījumā iztiekot bez papildu informācijas. Lai nodrošinātu tiesisko noteiktību un pareizu tiesvedību un lai prasība būtu pieņemama, būtiskajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, ar kuriem prasība ir pamatota, vismaz kopsavilkuma veidā, bet loģiski un saprotami ir jāizriet no paša prasības pieteikuma teksta (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2013. gada 11. janvāris, Charron Inox un Almet/Komisija un Padome, T‑445/11 un T‑88/12, EU:T:2013:4, 57. punkts).
255 Argumenti, kurus prasītājas ir izvirzījušas saistībā ar desmitā pamata četrām daļām, ir jāizvērtē šo apsvērumu gaismā.
Par desmitā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz galīgā informatīvā dokumenta nepilnīgumu un Pamatregulas 20. panta 2. un 4. punkta pārkāpumu, kā arī apstrīdētajā regulā pieļautajām kļūdām pamatojumā
256 Prasītājas apgalvo, ka galīgajā informatīvajā dokumentā nebija ietverta pietiekama informācija par dažādiem apstākļiem, kas attiecās uz dempinga starpības un zaudējumu aprēķinu, dažām korekcijām, Savienības ražošanas nozari un piemēroto pasākumu darbības laikposma grozīšanu, [palielinot to] uz pieciem gadiem. Kā norāda prasītājas, no tā izriet, ka ir ticis pārkāpts Pamatregulas 20. panta 2. un 4. punkts un apstrīdētā regula tātad nav pareizi pamatota. Šajā ziņā prasītājas izvirza septiņus atšķirīgus iebildumus.
257 Padome šos argumentus apstrīd.
258 Uzmanība vispirms ir jāvērš uz to, ka atbilstoši prasības pieteikumā ietvertā desmitā pamata virsrakstam prasītājas atsaucas uz “daudziem prasītāju un to apvienību biedru tiesību uz aizstāvību pārkāpumiem”. Attiecībā uz šī pamata pirmo daļu ir jākonstatē, ka no prasības pieteikuma 152. punkta izriet, ka tas attiecas uz “galīgo informatīvo dokumentu, ko saņēma [prasītājas]”. Piedevām prasītājas prasības pieteikumā nekādā ziņā nekonstatē, ka šī daļa attiektos uz galīgā informatīvā dokumenta paziņošanu kādam citam administratīvās procedūras dalībniekam. No tā izriet, ka šī daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tā attiecas uz šķietamiem prasītāju kā antidempinga procedūrā ieinteresēto personu procesuālo tiesību pārkāpumiem.
259 Ir jākonstatē, ka Pamatregulas 20. panta 2. punktā ir paredzēts tostarp, ka sūdzību iesniedzēji, importētāji un eksportētāji, un to pārstāvības apvienības, un eksportētājvalsts pārstāvji var pieprasīt galīgo informāciju par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata ir paredzēts ieteikt galīgo pasākumu ieviešanu. Saskaņā ar šīs pašas regulas 20. panta 4. punktu informācijas galīgā nodošana ir veicama rakstveidā un, ievērojot prasību par konfidenciālas informācijas aizsardzību, galīgā informācija ir sniedzama pēc iespējas ātrāk un parasti ne vēlāk kā vienu mēnesi pirms galīgā lēmuma pieņemšanas vai Komisijas priekšlikuma par galīgo rīcību iesniegšanas. Tajā ir paredzēts arī, ka, ja Komisija tajā brīdī nevar informēt par konkrētiem faktiem vai apsvērumiem, tie ir jādara zināmi pēc iespējas ātrāk.
260 Ar pirmo iebildumu prasītājas apgalvo, ka galīgajā informatīvajā dokumentā, izņemot dažus vispārīgus izteikumus, nav sniegta nekāda informācija par dempinga starpības aprēķinu un valsts līmeņa zaudējumiem. Šīs informācijas neesamības dēļ prasītājām “un to apvienību biedriem” neesot bijis iespējams sniegt nekādus komentārus par administratīvu kļūdu neesamību aprēķinos, par metodoloģisku kļūdu neesamību piemērotajā metodoloģijā, par jautājumu, vai pārdošanas cenas valsts tirgū bija koriģētas atbilstīgi EXW cenām, un jautājumu, vai tikušas veiktas vajadzīgās korekcijas.
261 Pirmkārt, attiecībā uz kaitējuma starpību ir jākonstatē, ka pirmajam iebildumam pretrunā ir otrais iebildums (skat. šī sprieduma 268.–270. punktu), saskaņā ar kuru Komisija esot darījusi pieejamu “skaidrojumu un Excel tabulas kaitējuma starpību aprēķina pamatošanai”. Līdz ar to pirmais iebildums, ciktāl tas attiecas uz informāciju saistībā ar kaitējuma starpību, ir jānoraida.
262 Otrkārt, attiecībā uz dempinga starpību uzmanība ir jāvērš uz to, ka, no vienas puses, prasītājas savos procesuālajos rakstos neidentificē galīgajā informatīvajā dokumentā ietvertos “dažus vispārīgos izteikumus” par dempinga starpības aprēķinu, uz kuriem tās atsaucas. No otras puses, prasītājas nepaskaidro, kādu iemeslu dēļ tās uzskata, ka šie izteikumi ir neatbilstoši, un neidentificē, kas tā ir par informāciju, kura tām, pēc to domām, bija vajadzīga. Ja nav šādu precizējumu, saskaņā ar šī sprieduma 252. punktā minēto judikatūru, kā arī atbilstoši judikatūrai, kas minēta šī sprieduma 254. punktā, pirmais iebildums ir jānoraida kā nepieņemams.
263 Katrā ziņā, runājot par dempinga starpību, ir jāatgādina, ka saskaņā ar galīgā informatīvā dokumenta 60.–74. punktā norādītajiem apvērumiem attiecībā uz dempingu, kuri būtībā atbilst apstrīdētās regulas preambulas 60.–62., 64.–68., 72., 74. un 75. apsvērumam, kā arī daļēji – 70., 73. un 76. apsvērumam, šī starpība šajā lietā tika noteikta, pamatojoties uz nesaistīto tirgotāju/maisījumu izgatavotāju sniegtajiem datiem, proti, to vietējām tirgus pārdošanas cenām normālās vērtības noteikšanai un pārdošanas cenām klientiem Savienībā – eksporta cenas noteikšanai. Tātad šī informācija, kā pareizi norāda Padome, vispārīgi ir tirgotāju/maisījumu izgatavotāju konfidenciāli dati, kuri, ja vien nepastāv īpaši apstākļi, nedrīkst tikt paziņoti tādām ieinteresētajām personām, kādas ir prasītājas, kas pārstāv savu piegādātāju intereses.
264 Tāpat ir jānorāda, ka prasītājas neuzrāda, kā, ja nebūtu noticis šis pārkāpums šī sprieduma 252. punktā minētās judikatūras izpratnē, tās būtu varējušas labāk nodrošināt savu aizstāvību. Faktiski tās nemin nevienu argumentu attiecībā uz iestāžu pieļautu kļūdu faktos vai tiesību piemērošanā, bet gan vienīgi konstatē, ka tām nav bijusi iespēja sniegt komentārus par hipotētiskām situācijām, piemēram, saistībā ar administratīvu kļūdu neesamību aprēķinos un metodoloģisku kļūdu neesamību piemērotajā metodoloģijā, un par jautājumu, vai tika veiktas vajadzīgās korekcijas. Turklāt ir jākonstatē, ka prasītājas nekādi nepaskaidro, kā tās būtu varējušas sniegt nozīmīgus komentārus attiecībā uz nekonfidenciālu informāciju saistībā ar attiecīgo tirgotāju/maisījumu izgatavotāju cenām un nepaskaidro arī, kādas korekcijas, pēc to domām, varēja būt vajadzīgas.
265 Runājot par to, ka prasītājām it kā neesot bijusi iespēja sniegt komentārus “par jautājumu, vai pārdošanas cenas valsts tirgū bija koriģētas atbilstīgi EXW cenām”, tās neprecizē, uz kādu aprēķinu tās atsaucas. Šis arguments tādējādi nav izvirzīts loģiski un saprotami šī sprieduma 254. punktā izklāstītās judikatūras izpratnē un ir jānoraida kā nepieņemams. Katrā ziņā ir jākonstatē, ka no galīgā informatīvā dokumenta 94. punkta un apstrīdētās regulas preambulas 97. apsvēruma izriet, ka izlasē iekļauto Savienības ražotāju ražojumu veida vidējās svērtās pārdošanas cenas nesaistītiem klientiem Savienības tirgū bija koriģētas atbilstīgi EXW cenām.
266 Treškārt, ciktāl prasītājas apgalvo, ka “to apvienību biedriem” esot bijusi liegta iespēja sniegt noteiktus komentārus, pietiek vērst uzmanību uz to, ka prasītājas savos procesuālajos rakstos nepaskaidro, kuri ir tie, uz ko attiecas prasītāju arguments. Līdz ar to no prasītāju procesuālajiem rakstiem saprotami šī sprieduma 254. punktā izklāstītās judikatūras izpratnē neizriet, kuri ir tie biedri, uz ko tās atsaucas, un tādējādi pirmais iebildums, ciktāl tas attiecas uz prasītāju apvienību biedru procesuālo tiesību pārkāpumu antidempinga procedūrā, ir jānoraida kā nepieņemams.
267 No tā izriet, ka pirmais iebildums ir jānoraida pilnībā.
268 Ar otro iebildumu prasītājas apgalvo, ka, runājot par diviem tirgotājiem/maisījumu izgatavotājiem, kuri sadarbojās izmeklēšanā, Komisija nav darījusi pieejamu ne skaidrojumu par dempinga starpības aprēķināšanai izmantoto metodi, ne Excel formāta tabulas ar pamatojumu dempinga starpības aprēķinam elektronisko versiju, un tas “vēl vairāk apgrūtināja gala iznākuma izpratni”.
269 Ir jāpiemin, ka prasītājas, pretēji šī sprieduma 252. punktā minētajā judikatūrā izvirzītajām prasībām, nepaskaidro, kādā ziņā apgalvotā pārkāpuma neesamības gadījumā antidempinga procedūrai būtu varējis būt atšķirīgs iznākums.
270 Katrā ziņā un tā vai citādi, pirmkārt, ir jānorāda, ka Padome iebilst, norādot, ka abi tirgotāji/maisījumu izgatavotāji, kuri sadarbojās izmeklēšanā, pēc to komentāru sniegšanas par galīgo informatīvo dokumentu saņēma dempinga starpības aprēķinu, kā arī papildu informatīvo dokumentu. Padome apstiprina, ka tā nevarēja pievienot šos dokumentus nekonfidenciālajiem lietas materiāliem, jo tajos bija ietverta informācija, kas prasītājām nedrīkstēja tikt paziņota konfidencialitātes dēļ. Prasītājas šo argumentu neapstrīd. Otrkārt, runājot par apgalvoto skaidrojuma nesniegšanu attiecībā uz dempinga starpības aprēķināšanai izmantoto metodi prasītājas nenorāda, kādā ziņā, pēc to domām, galīgā informatīvā dokumenta 72. un 73. punktā sniegtie skaidrojumi, kuri ir atkārtoti apstrīdētās regulas preambulas 74. un 75. apsvērumā, nav atbilstoši. Treškārt, runājot par Excel formāta tabulu nepieejamību, ir jākonstatē, ka iestādēm nekādā ziņā nav pienākuma izsniegt ieinteresētajām personām “Excel tabulu ar pamatojumu dempinga starpības aprēķinam elektronisko versiju”.
271 No tā izriet, ka otrais iebildums ir jānoraida.
272 Ar trešo iebildumu prasītājas apgalvo, ka Komisija galīgajā informatīvajā dokumentā nav izskatījusi argumentus, ko prasītājas un to apvienību biedri ir izvirzījuši savos komentāros par pagaidu informatīvo dokumentu, it īpaši, “par konkrētajiem motīviem, uz kuru pamata, neņemot vērā prasītāju apvienību biedru iesniegtos pierādījumus, tā secināja, ka izlasē iekļautajām sabiedrībām nav [nosakāma] eksporta cena”.
273 Pirmkārt, runājot par prasītāju argumentiem komentāros, ko tās sniedza atbildē uz pagaidu informatīvo dokumentu, attiecībā uz to, ka izlasē iekļautajām sabiedrībām nav [nosakāma] eksporta cena, no vienas puses, ir jānorāda, ka galīgā informācija Pamatregulas 20. panta 2. punkta izpratnē attiecas uz būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata ir paredzēts ieteikt galīgo pasākumu ieviešanu. No tā ir secināms, ka no šīs tiesību normas neizriet pienākums Komisijai galīgajā informatīvajā dokumentā izskatīt argumentus, ko ieinteresētā persona ir izvirzījusi savos komentāros par pagaidu informatīvo dokumentu, ja tā neuzskata, ka šie argumenti attiecas uz būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata paredzēts ieteikt galīgo pasākumu ieviešanu.
274 Otrkārt, šajā lietā ir jānorāda, ka Komisija galīgā informatīvā dokumenta 62. un 68. punktā, kuri būtībā atbilst apstrīdētās regulas preambulas 63. un 69. apsvērumam, ir vērsusi uzmanību uz apstākli, ka izlasē iekļautie Amerikas ražotāji nebija attiecīgo ražojumu eksportējuši uz Savienību, ka nebija iespējams atsevišķi izsekot visiem pirkumiem un salīdzināt normālās vērtības ar attiecīgajām eksporta cenām, ka nebija iespējams eksporta uz Savienību brīdī noskaidrot ražotāju un ka šie ražotāji nebija informēti par eksporta uz Savienību cenu apmēru. Uz šī pamata tā noraidīja dažu Amerikas ražotāju argumentu, saskaņā ar kuru cena, par kādu ASV ražotāji pārdod ražojumu savas valsts nesaistītajiem tirgotājiem/maisījumu izgatavotājiem, varētu tikt pieņemta par eksporta cenu. Prasītājas nepaskaidro, kādā ziņā šie konstatējumi nebūtu atbilstoši.
275 Otrkārt, runājot par argumentiem, ka Komisija galīgajā informatīvajā dokumentā nav izskatījusi argumentus, ko prasītājas un to apvienību biedri ir izvirzījuši savos komentāros par pagaidu informatīvo dokumentu, un ka tā nav ņēmusi vērā “vairāku prasītāju apvienību biedru iesniegtos pierādījumus”, ir jākonstatē, ka prasītājas nenorāda, kuri ir tie argumenti, ko Komisija neesot izskatījusi galīgajā informatīvajā dokumentā, kuri no to apvienību biedriem tos ir izvirzījuši vai kādus pierādījumus Komisija neesot ņēmusi vērā. Šie argumenti līdz ar to neatbilst nosacījumiem, kuri ir paredzēti 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta d) apakšpunktā un saskaņā ar kuriem ir prasīts, lai būtiskie faktiskie un tiesiskie apstākļi, ar kuriem prasība ir pamatota, loģiski un saprotami izrietētu no paša prasības pieteikuma teksta (skat. šī sprieduma 254. punktu), un tie līdz ar to ir jānoraida kā nepieņemami.
276 Tāpēc trešais iebildums ir jānoraida pilnībā.
277 Ar ceturto iebildumu prasītājas apgalvo, ka galīgajā informatīvajā dokumentā nav sniegti nekādi paskaidrojumi par Amerikas importa apjoma korekcijas neveikšanu atbilstoši degvielas procentuālajam daudzumam, kaut gan šāda korekcija bija tikusi veikta attiecībā uz importu no visām pārējām valstīm.
278 Šajā ziņā ir jānorāda, ka saistībā ar šo iebildumu prasītājas, pretēji šī sprieduma 252. punktā minētajā judikatūrā izvirzītajām prasībām, nepaskaidro, kā apgalvotā pārkāpuma neesamības gadījumā antidempinga procedūrā būtu varēts nonākt pie atšķirīga iznākuma. Katrā ziņā no trešā pamata izriet, ka galīgajā informatīvajā dokumentā šajā ziņā sniegtais skaidrojums ļāva prasītājām apstrīdēt analogas korekcijas neesamību importa no ASV gadījumā. Līdz ar to arī ceturtais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.
279 Ar piekto iebildumu prasītājas apgalvo, ka galīgajā informatīvajā dokumentā nav sniegti nekādi paskaidrojumi par iemeslu, kāpēc tas, ka “jau no paša sākuma” no Savienības ražošanas nozares tika izslēgti maisījumu E85 un analogu maisījumu ražotāji, nekādi neietekmēja būtisko zaudējumu noteikšanu. Neviens no lietas materiālos minētajiem faktiem šajā ziņā nepamatojot Komisijas atbildē uz prasītāju komentāriem par galīgo informatīvo dokumentu ietverto konstatējumu, ka šādu maisījumu produkcijai “[ir] ļoti ierobežots apmērs”.
280 Šajā ziņā Padome iebildumu rakstā skaidro, ka šie apgalvojumi ir kļūdaini, jo Komisija “jau no paša sākuma” neizslēdza maisījumus E85. Saskaņā ar pieejamo informāciju Savienībā bija tikai daži maisījumu E85 ražotāji, kuru produkcija apmēra ziņā šķita ļoti ierobežota, jo divu Savienības ražotāju nekonfidenciālajās aptaujas anketās bija norādīts, ka tie ražo E85 nelielā daudzumā, un šie konstatētie nelielie daudzumi līdz ar to tika izmantoti aprēķinos.
281 Pirmkārt, ir jākonstatē, ka prasītājas nepamato apzīmējumu “līdzīgi maisījumi”. Tādējādi arguments attiecībā uz minētajiem “līdzīgajiem maisījumiem” nav ticis izvirzīts loģiski un saprotami šī sprieduma 254. punktā izklāstītās judikatūras izpratnē un ir jānoraida kā nepieņemams.
282 Otrkārt, prasītājas neapstrīd Padomes iebildumu rakstā uzskaitīto faktu patiesumu. Līdz ar to ir jānorāda, ka no Padomes skaidrojumiem izriet, ka maisījumi E85 netika “jau no paša sākuma” izslēgti no izmeklēšanas un ka administratīvās lietas materiālos bija minēti fakti, kas pamatoja to, ka attiecīgo maisījumu produkcijai Savienībā bija “ļoti ierobežots apmērs”. Tādējādi piektais iebildums pārējā daļā ir jānoraida kā nepamatots.
283 Ar sesto iebildumu prasītājas apgalvo, ka, neņemot vērā to uzklausīšanā Komisijā uzklausīšanas amatpersonai izteikto pieprasījumu, Padome nav norādījusi datus par Savienības ražošanas nozares ražotāju izejmateriālu izmaksām. Ja to rīcībā būtu bijuši šie dati, tas būtu tām ļāvis “ar lielāku pārliecību” pierādīt, ka apgalvotos būtiskos zaudējumus bija izraisījis Savienības ražošanas nozares ražotāju izejmateriālu izmaksu pieaugums.
284 Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka prasītājas 2012. gada 11. septembra uzklausīšanas laikā pieprasīja, lai tās tiktu informētas par “datiem attiecībā uz ražošanas un izejmateriālu izmaksu tendencēm”. Saskaņā ar šīs uzklausīšanas protokolu uzklausīšanas amatpersona aicināja Komisijas izmeklēšanas grupu sniegt rakstveida paskaidrojumus līdz, vēlākais, 2012. gada 18. septembrim. Pirmkārt, ir jānorāda, ka prasītājas savos procesuālajos rakstos nekādā ziņā neapgalvo, ka šis uzklausīšanas amatpersonas pieprasījums nebūtu ticis pienācīgi izpildīts. Otrkārt, prasītājas arī nepierāda, ka saistībā ar informācijas galīgo nodošanu atbilstoši Pamatregulas 20. panta 2. punktam tās savu pieprasījumu būtu izteikušas atkārtoti.
285 Turpinājumā ir jākonstatē, ka prasītājas nav minējušas nekādus faktus, kas norādītu, ka tās būtu pieprasījušas Padomei tām darīt zināmus attiecīgos datus.
286 Visbeidzot, Padome skaidro, ka informācija, saskaņā ar kuru vairums Savienības ražošanas nozares ražotāju ierobežo izejmateriālu cenu svārstību risku, ir konfidenciāla un tādējādi to nav iespējams pievienot nekonfidenciālajiem lietas materiāliem; prasītājas to neapšauba.
287 No tā izriet, ka prasītājas nav pierādījušas, ka iestādes saistībā ar pienākumiem, kas izriet no Pamatregulas 20. panta 2. un 4. punkta, nebūtu apmierinoši izpildījušas to pieprasījumus attiecībā uz piekļuvi papildu informācijai par Savienības ražošanas nozares ražotāju izejmateriālu izmaksām. Līdz ar to argumentam, ar kuru ir pamatots sestais iebildums, nevar piekrist.
288 Ar septīto iebildumu prasītājas apgalvo, ka papildu informatīvais dokuments, kurā Komisija ierosināja grozīt ierosinātā galīgā antidempinga pasākuma darbības laikposmu no trim uz pieciem gadiem, nav bijis pietiekami pamatots, jo tā esot “vienīgi noraidījusi divus no trim iemesliem, uz kuru pamata Padome sākotnēji bija ierosinājusi trīs gadus ilgu [pasākumu] darbības laikposmu”, un neesot “izskatījusi trešo iemeslu”.
289 Ir jākonstatē, kā pareizi ir minējusi Padome, kurai prasītājas šajā ziņā neiebilst, ka, piemērojot Pamatregulas 11. panta 2. punktu, parastais antidempinga pasākumu darbības laikposms ir pieci gadi. Tātad ar papildu informatīvo dokumentu tika paredzēta atgriešanās atpakaļ pie parastā laikposma. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka pienākums norādīt pamatojumu saistībā ar antidempinga pasākumiem neliek iestādēm paskaidrot, kāpēc kādā noteiktā antidempinga procedūras stadijā paredzēta nostāja, iespējams, ir bijusi nepamatota (šajā ziņā skat. spriedumu Whirlpool Europe/Padome, minēts 253. punktā, EU:T:2010:390, 116. punkts).
290 Prasītājas piedevām neatklāj, kāda ietekme ir “trešā iemesla”, – uz kuru sākotnēji atsaucās Komisija, lai pamatotu tikai trīs gadus ilgu [pasākumu] darbības laikposmu, – neizskatīšanai galīgajā informatīvajā dokumentā.
291 Tādējādi septītais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.
292 Ņemot vērā, ka nevar piekrist septiņiem no prasītāju izvirzītajiem iebildumiem, ir jānoraida arī prasītāju arguments, saskaņā ar kuru apstrīdētā regula “nav pareizi pamatota”, jo galīgais informatīvais dokuments neesot pilnīgs. Līdz ar to desmitā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota.
Par desmitā pamata otro daļu, kas attiecas uz faktu, ka papildu informatīvais dokuments tika nosūtīts vispirms dalībvalstīm un sūdzības iesniedzējai un pēc tam prasītājām, un tādējādi netika ievēroti labas pārvaldības un nediskriminācijas principi, tiesības uz aizstāvību, kā arī Pamatregulas 20. panta 5. punkts
293 Prasītājas būtībā apgalvo, ka Komisija priekšlikumu grozīt pasākumu darbības laikposmu no trim uz pieciem gadiem iesniedza dalībvalstu pārstāvjiem Padomdevējā komitejā un sūdzības iesniedzējai, pirms šī informācija tika sniegta tām, un tādējādi netika ievēroti nediskriminācijas un labas pārvaldības principi, kā arī tika pārkāptas prasītāju un “to apvienību biedru” tiesības uz aizstāvību. Piedevām ar to, ka Padomdevēja komiteja pasākumu darbības laikposma grozījumus esot apstiprinājusi sanāksmē, kura notika divas dienas pirms galīgā informatīvā dokumenta nosūtīšanas ieinteresētajām personām, un tātad pirms prasītāju komentāru iesniegšanas, esot pārkāpts Pamatregulas 20. panta 5. punktā paredzētais pienākums ņemt vērā komentārus attiecībā uz galīgo informatīvo dokumentu.
294 Padome prasītāju argumentus apstrīd.
295 Ir jāatgādina, ka atbilstoši Pamatregulas 20. panta 5. punktam “protestus [komentārus], kas tikuši iesniegti pēc informācijas galīgās nodošanas atklātībai, ņem vērā tikai tad, ja tos saņem laikposmā, kādu Komisija nosaka katram atsevišķam gadījumam, un tam ir jābūt vismaz 10 dienas ilgam, pienācīgi ņemot vērā lietas steidzamību”.
296 Pirmkārt, attiecībā uz šķietamo tiesību uz aizstāvību pārkāpumu pietiek konstatēt, ka prasītājas nepaskaidro, kā, ja nebūtu bijis prezumētā pārkāpuma, tās pašas vai to apvienību biedri būtu varējuši labāk nodrošināt savu aizstāvību. Līdz ar to, ņemot vērā šī sprieduma 252. punktā minēto judikatūru, šis arguments ir jānoraida.
297 Otrkārt, attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru sūdzības iesniedzējs par pasākumu darbības laikposma grozīšanu tika informēts, pirms šī informācija tika sniegta citām ieinteresētajām personām, prasītājas atsaucas uz 2012. gada 20. decembrī ePURE interneta vietnē publiskoto paziņojumu presei, kurā pēdējā minētā esot paziņojusi, ka Savienība esot pavirzījusies uz priekšu antidempinga pasākumu piemērošanas perspektīvā šajā lietā, [palielinot pasākumu darbības] laikposmu līdz pieciem gadiem, jo šādu “lēmumu” esot “apstiprinājis” vairums dalībvalstu.
298 Padome apstrīd šo apgalvojumu un iebildumu rakstā uzsver, ka Komisija par priekšlikumu grozīt pasākumu darbības laikposmu visas ieinteresētās personas, tostarp sūdzības iesniedzēju, informēja vienlaikus, proti, 2012. gada 21. decembrī. Tā piebilst, ka tai nav pienākuma skaidrot vai aizstāvēt trešās personas publicētu paziņojumu presei.
299 Šajā ziņā ir jānorāda, ka minētais paziņojums presei ir tikai norāde, kas nepierāda, ka Padome vai Komisija patiesībā sūdzības iesniedzēju par pasākumu ilguma grozīšanu būtu informējusi agrāk nekā tās, un ka prasītājas nav norādījušas nevienu citu faktu, kas pamatotu to apgalvojumu. Tādējādi šis arguments ir jānoraida, jo prasītājas tam nav sniegušas pierādījumu.
300 Treškārt, ir jāizskata arguments, saskaņā ar kuru priekšlikums grozīt pasākumu darbības laikposmu esot ticis priekšlaicīgi darīts zināms dalībvalstu pārstāvjiem Padomdevējā komitejā.
301 Kā norāda prasītājas, ePURE 2012. gada 20. decembra paziņojumā esot minēta atsauce uz balsojumu Padomdevējas komitejas sanāksmē, kas notika 2012. gada 19. decembrī, un tas pierādot, ka Komisija priekšlikumu grozīt pasākumu darbības laikposmu no trim uz pieciem gadiem esot iesniegusi dalībvalstu pārstāvjiem Padomdevējā komitejā un sūdzības iesniedzējai, pirms šī informācija tika sniegta tām. Taču Padome šo argumentu apstrīd un iebildumu rakstā apgalvo, ka Komisija par priekšlikumu grozīt pasākumu darbības laikposmu dalībvalstis un ieinteresētās personas informēja vienlaikus, proti, 2012. gada 21. decembrī.
302 Runājot, pirmkārt, par Savienības iestāžu šķietamo nediskriminācijas principa neievērošanu, ir jānorāda, ka tas nozīmē, ka tās ir līdzīgās situācijās piemērojušas atšķirīgu attieksmi, radot dažiem uzņēmējiem nelabvēlīgu situāciju salīdzinājumā ar citiem, un šī atšķirīgā attieksme nav bijusi pamatota ar to, ka ir pastāvējušas samērā nozīmīgas objektīvas atšķirības (spriedums, 2003. gada 23. oktobris, Changzhou Hailong Electronics & Light Fixtures un Zhejiang Yankon/Padome, T‑255/01, Krājums, EU:T:2003:282, 60. punkts).
303 Šajā ziņā pietiek norādīt, ka dalībvalstu pārstāvji Padomdevējā komitejā, atšķirībā no prasītājām, nav antidempinga procedūrā ieinteresētās personas. No tā izriet, ka prasītājas un dalībvalstis nebija judikatūras izpratnē līdzīgās situācijās. Līdz ar to informācijas sniegšana dalībvalstīm nav regulēta ar Pamatregulas 20. pantu, bet gan tiek īstenota atbilstoši tās 15. panta 2. punktam tā sākotnējā redakcijā, kura ir piemērojama šajā lietā un saskaņā ar kuru Komisija pirms Padomdevējas komitejas sanāksmes dalībvalstīm “sniedz visu būtisko informāciju”.
304 Otrkārt, runājot par šķietamo labas pārvaldības principa neievērošanu, ir jāatgādina, ka Komisijai un Padomei administratīvajā procedūrā ir pienākums ievērot Savienības pamattiesības, pie kurām pieder tiesības uz labu pārvaldību, kas ir nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā, kurā ir sagrupēta virkne konkrētu tiesību. Tādējādi labas pārvaldības princips pats par sevi nepiešķir indivīdiem tiesības, izņemot, ja ar to tiek izpaustas konkrētas tiesības Pamattiesību hartas 41. panta izpratnē (spriedums, 2006. gada 4. oktobris, Tillack/Komisija, T‑193/04, Krājums, EU:T:2006:292, 127. punkts). Tomēr prasītājas uz šādām konkrētām tiesībām nekādi neatsaucas.
305 Katrā ziņā, pat ja tiktu pieņemts, ka prasītāju arguments ir jāsaprot tā, ka ar to tiek apgalvots, ka nav ticis izpildīts rūpības pienākums, ir jāatgādina, ka minētais pienākums kompetentajai iestādei liek rūpīgi un objektīvi izvērtēt visus izskatāmās lietas nozīmīgos apstākļus (šajā ziņā skat. spriedumu, 2004. gada 12. decembris, Crown Equipment (Suzhou) un Crown Gabelstapler/Padome, T‑643/11, Krājums (Izvilkumi), EU:T:2014:1076, 46. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr, tā kā šajā lietā prasītājas nav norādījušas nevienu faktu, kas spētu prasītajā veidā pierādīt, ka Komisija vai Padome nav šo pienākumu izpildījusi, arguments attiecībā uz labas pārvaldības principa neievērošanu līdz ar to ir jānoraida kā nepamatots.
306 Tādējādi prasītāju arguments attiecībā uz nediskriminācijas un labas pārvaldības principu neievērošanu ir jānoraida.
307 Ceturtkārt, ir jānoraida arī prasītāju arguments, saskaņā ar kuru esot ticis pārkāpts Pamatregulas 20. panta 5. punkts, jo priekšlikums grozīt pasākumu darbības laikposmu tika Padomdevējai komitejai iesniegts un tā to “ratificēja”, pirms ieinteresētās personas iesniedza savus komentārus. Pat ja tiktu pieņemts, ka ar šo tiesību normu, kā apgalvo prasītājas, ir radīts pienākums “iestādēm” ņemt vērā “protestus [komentārus] attiecībā uz galīgo informatīvo dokumentu”, pietiek vien norādīt, ka prasītājas, pretēji šī sprieduma 252. punktā minētajā judikatūrā izvirzītajām prasībām, nepaskaidro, kādā ziņā apgalvotā pārkāpuma neesamības gadījumā antidempinga procedūrai būtu varējis būt atšķirīgs iznākums. Katrā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Pamatregulas 9. panta 4. punktu tā sākotnējā redakcijā, kura ir piemērojama šajā lietā, Padome pirms galīgā antidempinga maksājuma noteikšanas konsultējas ar Padomdevēju komiteju, kura turklāt nav iestāde. Ir tiesa, ka Pamatregulas 15. panta 2. punkta sākotnējā redakcijā ir paredzēts, ka Komisija pirms sanāksmes dalībvalstīm “sniedz visu būtisko informāciju”. Taču, pirmkārt, prasītājas neapgalvo, ka Padome to 2013. gada 2. janvārī iesniegtos komentārus par pasākumu ilgumu apstrīdētās regulas pieņemšanas kontekstā nav ņēmusi vērā. Otrkārt, prasītājas neapgalvo arī, ka to 2013. gada 2. janvārī iesniegtajos komentāros ir bijusi ietverta noderīga informācija, ko saskaņā ar to pašu [minētās tiesību normas] punktu Komisijai būtu bijis pienākums sniegt dalībvalstīm.
308 Tādējādi ir jāsecina, ka desmitā pamata otrā daļa ir jānoraida.
Par desmitā pamata trešo daļu, kas attiecas uz pilnīgas piekļuves nekonfidenciālajiem izmeklēšanas lietas materiāliem [nenodrošināšanu], pārkāpjot tiesības uz aizstāvību un Pamatregulas 6. panta 7. punktu un 19. panta 1. un 2. punktu
309 Prasītājas apgalvo, ka Komisija tām ir atteikusi piekļuvi noteiktai informācijai, noteiktiem pierādījumiem un noteiktiem dokumentiem, kaut gan tās izmeklēšanas gaitā ir šajā ziņā izteikušas vairākus pieprasījumus. Tas esot pretrunā Pamatregulas 6. panta 7. punktam un 19. panta 1. un 2. punktam, un šādi tiekot pārkāptas to tiesības uz aizstāvību. Prasītājas izvirza piecus iebildumus, ar kuriem tās apstiprina, ka Komisija nav tām piešķīrusi pilnīgu piekļuvi nekonfidenciālajiem izmeklēšanas lietas materiāliem.
310 Padome prasītāju argumentus apstrīd.
311 Pamatregulas 6. panta 7. punktā ir paredzēts:
“Atbildot uz rakstisku lūgumu, sūdzību iesniedzēji, importētāji un eksportētāji, un to pārstāvības apvienības, lietotāji un patērētāju organizācijas, kas ir informējuši par sevi saskaņā ar 5. panta 10. punktu, kā arī eksportētājvalsts pārstāvji, var pārbaudīt to visu informāciju, kuru kāda puse ir darījusi zināmu izmeklēšanas vajadzībām un kura neietilpst [Savienības] vai tās dalībvalstu institūciju sagatavotajos iekšējos dokumentos, un kura ir būtiska konkrētās puses lietai, un kura nav konfidenciāla 19. panta nozīmē, un kuru izmanto izmeklēšanā. Puses var sagatavot atbildes uz šo informāciju, un viņu komentārus ņem vērā, ja vien tie ir pietiekami pamatoti.”
312 Saskaņā ar Pamatregulas 19. panta 1. punktu “ar informāciju, kas pēc sava rakstura ir konfidenciāla (piemēram, tā nodrošinātu ievērojamas priekšrocības konkurentam vai ļoti negatīvi ietekmētu personu, kura šādu informāciju ir sniegusi vai no kuras šāda informācija ir iegūta) vai kuru izmeklēšanai pakļautās puses sniedz konfidenciāli, iestādes apietas kā ar konfidenciālu, ja tam ir pamatots iemesls”.
313 Pamatregulas 19. panta 5. punkts ir izteikts šādi:
“Bez ziņu sniedzēja īpašas atļaujas Padome, Komisija un dalībvalstis vai to ierēdņi neatklāj nekādu informāciju, kas saņemta, ievērojot šo regulu, vai kuru ziņu sniedzējs lūdz uzskatīt par konfidenciālu. Informācijas apmaiņu starp Komisiju un dalībvalstīm vai informāciju, kas attiecas uz konsultācijām, ko rīko, ievērojot 15. pantu, vai iekšējos dokumentus, ko sagatavoju[si Savienība] vai tās dalībvalstu iestādes, neizpauž, izņemot gadījumus, ko īpaši paredz šī regula.”
314 Tiesību piekļūt izmeklēšanas lietas materiāliem pārkāpums apstrīdētās regulas atcelšanu var izraisīt tikai tad, ja attiecīgo dokumentu izpaušana ir saistīta ar kaut nelielu iespēju, ka administratīvā procedūra varētu noslēgties ar atšķirīgu iznākumu, ja attiecīgais uzņēmums minētās procedūras gaitā būtu varējis uz šiem dokumentiem atsaukties (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 16. februāris, Padome un Komisija/Interpipe Niko Tube un Interpipe NTRP, C‑191/09 P un C‑200/09 P, Krājums, EU:C:2012:78, 174. punkts).
315 Runājot par pirmo iebildumu, prasītājas uzskata, ka Komisija ir atteikusies sniegt piekļuvi dažāda importa apjoma un vērtības noteikšanai izmantotajai Eurostat (Eiropas Savienības Statistikas birojs) datubāzei un citām valstu muitas datubāzēm vai izveidot to nekonfidenciālu kopsavilkumu.
316 Ir jākonstatē, ka prasītājas, pretēji šī sprieduma 252. un 314. punktā minētajā judikatūrā izvirzītajām prasībām, pirmajā iebildumā nepaskaidro, kādā ziņā apgalvotā pārkāpuma neesamības gadījumā antidempinga procedūrai būtu varējis būt atšķirīgs iznākums. Līdz ar to pirmais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.
317 Ar otro iebildumu prasītājas apgalvo, ka Komisija ir atteikusies tām izsniegt iekšēju dokumentu, kas ietver tās Nodokļu politikas un muitas savienības ģenerāldirektorāta (ĢD) atzinumu par attiecīgā ražojuma definīciju.
318 Pirmkārt, ir jākonstatē, ka ar šo iebildumu prasītājas, pretēji šī sprieduma 252. un 314. punktā minētajā judikatūrā izvirzītajām prasībām, nepaskaidro, ciktāl apgalvotā pārkāpuma neesamības gadījumā antidempinga procedūrai būtu varējis būt atšķirīgs iznākums. Otrkārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar Pamatregulas 19. panta 5. punktu iekšējos dokumentus neizpauž, izņemot gadījumus, kas ir īpaši paredzēti minētajā regulā. Līdz ar to otrais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.
319 Ar trešo iebildumu prasītājas apgalvo, ka, runājot par etanola, kas ir ražots no cukurbietēm, ražošanas daļas noteikšanu, Komisija ir pamatojusies uz sūdzības iesniedzējas elektronisko vēstuli, kurā tā minēja skaitli 12 %, bet nav sniegusi nekādu sīkāku informāciju par izmantoto datu avotu un metodoloģiju, kuru tā bija piemērojusi, lai pie šīs aplēses nonāktu. Prasītājas uzskata, ka tām līdz ar to nebija iespējams Komisijai pierādīt, ka to norādītais etanola, kas ir ražots no cukurbietēm, ražošanas daļas “lielāks daudzums” ir “pareizais daudzums”.
320 Ir jānorāda, ka ar šo argumentu prasītājas, pretēji šī sprieduma 252. un 314. punktā minētajā judikatūrā izvirzītajām prasībām, nepaskaidro, kādā ziņā aprēķinam izmantotā avota un metodes paziņošanas gadījumā antidempinga procedūrai būtu varējis būt atšķirīgs iznākums.
321 Katrā ziņā Komisija skaidro, ka tai nebija tiesību attiecīgo informāciju izpaust, jo tā ietvēra sūdzības iesniedzējas sniegtu konfidenciālu komerciālu informāciju. Šajā ziņā, pirmkārt, prasītājas nepaskaidro, kādā ziņā attiecīgo datu avota noskaidrošanai nepietiek ar attiecīgās elektroniskās vēstules daļā, ko tās min prasības pieteikuma A.10. pielikuma 434. lappusē, ietverto norādi, ka procentuālo daudzumu 12 % apmērā ir minējis biznesa analītiķis. Otrkārt, no minētās atsauces nekādi neizriet, ka šajā elektroniskajā vēstulē būtu bijis ietverts attiecīgās tirgus daļas aprēķina metodes apraksts.
322 Tādējādi trešais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.
323 Ar ceturto iebildumu prasītājas apgalvo, ka nekonfidenciālajos lietas materiālos nav ietverts neviens fakts, kas pamatotu apstrīdētās regulas preambulas 141. apsvērumā izdarīto konstatējumu, saskaņā ar kuru vairums Savienības ražošanas nozares ražotāju ierobežo izejmateriālu cenu svārstību risku.
324 Pirmkārt, ir jānorāda, ka ar ceturto iebildumu prasītājas neapgalvo, ka būtu noticis jebkāds to tiesību piekļūt nekonfidenciālajiem lietas materiāliem pārkāpums. Līdz ar to šis iebildums ir neefektīvs un ir jānoraida.
325 Otrkārt un katrā ziņā, Padome skaidro, ka pārbaudēs uz vietas Savienības ražotāji sniedza sīkus paskaidrojumus attiecībā uz risku ierobežošanu un ka attiecīgajai informācijai ir konfidenciāls raksturs, un tādējādi to pievienot nekonfidenciālajiem lietas materiāliem nav iespējams. Piedevām prasītājas neapstrīd Padomes apgalvojumu, ka prakse, kas ietver cenu svārstību riska ierobežošanu, attiecīgajā nozarē ir ierasta un ka to var viegli pārbaudīt, izmantojot sabiedrībai pieejamu informāciju Savienības ražotāju gada pārskatos. Tādējādi arī ceturtais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.
326 Ar piekto iebildumu prasītājas pauž viedokli, ka ePURE komentāri par pasākumu darbības laikposma grozīšanu no trim uz pieciem gadiem nekonfidenciālajiem lietas materiāliem laicīgi nav tikuši pievienoti tāpēc, lai ļautu tām līdz 2013. gada 2. janvārim sagatavot to komentārus par šo grozījumu. ePURE komentāri nekonfidenciālajiem lietas materiāliem esot tikuši pievienoti tikai 2013. gada 4. februārī.
327 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasītājas nepaskaidro, kādā ziņā apgalvotā pārkāpuma neesamības gadījumā antidempinga procedūrai būtu varējis būt atšķirīgs iznākums, kā ir prasīts šī sprieduma 252. un 314. punktā minētajā judikatūrā.
328 Katrā ziņā Padome uzsver, ka 2012. gada 21. decembra papildu informatīvajā dokumentā Komisija ir atspoguļojusi ePURE argumentus attiecībā uz [pasākumu] darbības laikposmu un izskaidrojusi iemeslus, kāpēc tā ir atgriezusies pie parastā piecu gadu laikposma. Attiecībā uz sūdzības iesniedzējas komentāriem uzmanība ir jāvērš uz to, ka papildu informatīvajā dokumentā būtībā ir ietverta tā pati informācija, kas apstrīdētās regulas preambulas 173. apsvērumā, un tātad tajā ir vēlreiz izklāstīti būtiskie faktiskie un tiesiskie apstākļi, uz kuriem iestādes vēlas pamatoties šajā lietā. Turpretim prasītājas savā replikas rakstā vienīgi apstrīd Padomes apgalvojumu, neprecizējot, kuri ePURE komentāri papildu informatīvajā dokumentā nebija pietiekami atspoguļoti.
329 Replikas rakstā prasītājas turklāt pauž viedokli, ka papildu informatīvajā dokumentā ir vienkārši noliegti argumenti par labu Komisijas sākotnēji ierosinātajam darbības laikposmam bez jebkāda reāla skaidrojuma. Ir jākonstatē, ka, piemērojot 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 48. panta 2. punktu, šis jaunais iebildums ir novēlots, jo tas ir ticis izvirzīts replikas rakstā, un ir jānoraida kā nepieņemams (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2009. gada 24. septembris, Alcon/ITSB, C‑481/08 P, EU:C:2009:579, 17. punkts, un spriedumu, 2015. gada 30. aprīlis, VTZ u.c./Padome, T‑432/12, EU:T:2015:248, 158. punkts). Pat ja tiktu pieņemts, ka šis jaunais iebildums nav ticis izvirzīts novēloti, pietiktu vien konstatēt, ka prasītājas ar to vispār neatsaucas uz to tiesību piekļūt nekonfidenciālajiem izmeklēšanas lietas materiāliem pārkāpumu. Tātad tas arī ir jānoraida kā neefektīvs.
330 Līdz ar to ir jāsecina, ka prasītājām bija iespējams attiecībā uz antidempinga pasākumu darbības laikposma grozījumiem laicīgi sagatavot savus komentārus. Līdz ar to piektais iebildums, kā arī jaunais iepriekšējā punktā minētais iebildums ir jānoraida.
331 No tā izriet, ka desmitā pamata trešā daļa ir jānoraida.
Par desmitā pamata ceturto daļu, kas attiecas uz to, ka prasītājām, pārkāpjot Pamatregulas 20. panta 5. punktu un tiesības uz aizstāvību, ir ticis piešķirts nepietiekami ilgs laikposms to komentāru par galīgo informatīvo dokumentu iesniegšanai
332 Prasītājas uzskata, ka Padome tām komentāru par galīgo informatīvo dokumentu iesniegšanai nav piešķīrusi Pamatregulas 20. panta 5. punktā paredzēto minimālo likumisko 10 dienu termiņu. Katrā ziņā minimālo likumisko 10 dienu termiņš, pēc to domām, neesot bijis pietiekams termiņš komentāru par tik sarežģītu informatīvo dokumentu iesniegšanai kā tas, kas tika paziņots šajā lietā.
333 Padome prasītāju argumentus apstrīd.
334 Uzmanība uzreiz ir jāvērš uz to, ka saskaņā ar desmitā pamata ceturtās daļas virsrakstu prasības pieteikumā Padome nav “prasītājām” piešķīrusi pietiekami daudz laika to komentāru par galīgo informatīvo dokumentu iesniegšanai. Taču prasības pieteikumā prasītājas apgalvo, ka pietiekami daudz laika komentāru iesniegšanai nav bijis tām “un to apvienību biedriem”.
335 Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītājas savos procesuālajos rakstos nepaskaidro, kuri no to apvienību biedriem bija tie, kas saņēma galīgo informatīvo dokumentu. Līdz ar to, ciktāl prasītājas ar šo [prasības pamata] daļu vēlas apgalvot, ka ir tikušas pārkāptas “to apvienību biedru” procesuālās tiesības, ir jānorāda, ka tik neprecīza prasība neatbilst nosacījumiem, kas ir paredzēti 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktā, kurā ir prasīts, lai būtiskie faktiskie un tiesiskie apstākļi, ar ko prasība ir pamatota, loģiski un saprotami izrietētu no paša prasības pieteikuma teksta (skat. šī sprieduma 254. punktu). Tādējādi, ciktāl prasītājas apgalvo, ka to apvienību biedriem nav bijis pietiekami daudz laika komentāru par galīgo informatīvo dokumentu iesniegšanai, šī daļa ir jānoraida kā nepieņemama.
336 Attiecībā uz argumentu, ka Padome nav piešķīrusi prasītājām pietiekami daudz laika komentāru par galīgo informatīvo dokumentu iesniegšanai, ir jāatgādina, ka Pamatregulas 20. panta 5. punktā būtībā ir paredzēts, ka iestādēm ir pienākums ņemt vērā ieinteresēto personu iesniegtos komentārus, ja tie ir saņemti Komisijas noteiktajā termiņā, kuram ir jābūt vismaz 10 dienas ilgam.
337 Šajā lietā Komisija prasītājām galīgo informatīvo dokumentu nosūtīja 2012. gada 6. decembrī, lūdzot iespējamos komentārus iesniegt “10 dienu termiņā [..], t.i., līdz 2012. gada 17. decembrim, līdz pusdienlaikam”. Pamatregulas 20. panta 5. punktā paredzētais 10 dienu termiņš komentāru sniegšanai par šo dokumentu beidzās svētdienā, 2012. gada 16. decembrī. Saskaņā ar Padomes 1971. gada 3. jūnija Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1182/71, ar ko nosaka laikposmiem, datumiem un termiņiem piemērojamus noteikumus (OV L 124, 1. lpp.), 3. panta 4. punktu, ja laikposma pēdējā diena ir svētdiena, periods izbeidzas līdz ar nākošās darbadienas pēdējās stundas izbeigšanos, proti, ar 2012. gada 17. decembra pēdējās stundas izbeigšanos. Taču Komisija aicināja ieinteresētās personas savus komentārus par šo dokumentu iesniegt līdz 2012. gada 17. decembra pusdienlaikam, nevis līdz pusnaktij. Tomēr prasītājas savus komentārus iesniedza Komisijas noteiktajā termiņā. Ar 2012. gada 21. decembra vēstuli Komisija nosūtīja papildu informatīvo dokumentu par ierosināto pasākumu ilguma grozījumiem. Tomēr šajā vēstulē Komisija lūdza lietas dalībniekus iesniegt to komentārus par ierosināto grozījumu, kā arī par 2012. gada 6. decembra galīgo informatīvo dokumentu vēlākais līdz 2013. gada 2. janvārim, darba dienas beigām.
338 Pirmkārt, ir jākonstatē, ka prasītājas savos procesuālajos rakstos nepaskaidro, kā, pēc to domām, administratīvajai procedūrai prezumētā pārkāpuma dēļ būtu varējis būt atšķirīgs iznākums. Šajā ziņā ir ticis atzīts, ka Pamatregulas 20. panta 5. punktā paredzētā 10 dienu termiņa neievērošana apstrīdētās regulas atcelšanu var izraisīt tikai tad, ja pastāv iespēja, ka šī pārkāpuma dēļ administratīvajai procedūrai būtu varējis būt atšķirīgs iznākums, tādējādi tieši ietekmējot prasītāja tiesības uz aizstāvību (šajā ziņā skat. spriedumu Foshan Shunde Yongjian Housewares & Hardware/Padome, minēts 250. punktā, EU:C:2009:598, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).
339 Otrkārt, kā pareizi uzsver Padome, Komisija savā 2012. gada 21. decembra vēstulē prasītājām komentāru par 2012. gada 6. decembra galīgo informatīvo dokumentu iesniegšanai piešķīra papildu termiņu. No tā izriet, ka iestādes nav pieļāvušas Pamatregulas 20. panta 5. punkta pārkāpumu.
340 Attiecībā uz argumentu, ka 10 dienu termiņš nebija pietiekams termiņš komentāru par tik sarežģītu informatīvo dokumentu iesniegšanai, un ņemot vērā, ka nav regulas, ar kuru būtu noteikti pagaidu maksājumi un kurā būtu ietverts dempinga starpības pagaidu aprēķins, pietiek vien atgādināt, kā tika aprakstīts šī sprieduma 337. punktā, ka prasītājām bija ne tikai iespēja izmantot minimālo likumisko termiņu, bet ka Komisija vēlāk, 2012. gada 21. decembrī, tām piešķīra papildu termiņu – 12 kalendārās dienas – komentāru par šo dokumentu sniegšanai. Prasītājas neapgalvo, ka šis pagarinātais termiņš būtu bijis nepietiekams.
341 Piedevām replikas rakstā prasītājas apgalvo, ka saistībā ar 2012. gada 21. decembra papildu informatīvo dokumentu iestādes ir pieļāvušas vēl citu procesuālā noteikuma pārkāpumu, jo konsultāciju ar antidempinga Padomdevēju komiteju tās ir veikušas jau 2012. gada 19. decembra sanāksmē, kad nebija zināms būtisks apstāklis, proti, prasītāju un Amerikas ražotāju viedoklis par ierosināto pasākumu grozīto darbības laikposmu. Piemērojot 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 48. panta 2. punktu, ir jākonstatē, ka šis jaunais iebildums ir novēlots, jo ir ticis izvirzīts replikas rakstā, un ir jānoraida kā nepieņemams (skat. šī sprieduma 329. punktā izklāstīto judikatūru).
342 No tā izriet, ka desmitā pamata ceturtā daļa arī ir jānoraida.
343 No iepriekš minētā izriet, ka desmitais pamats ir jānoraida pilnībā.
344 Līdz ar to, ņemot vērā, ka pirmā pamata otrā daļa un līdz ar to minētais pamats tika apstiprināts, apstrīdētā regula ir jāatceļ, ciktāl tā attiecas uz Patriot Renewable Fuels, Plymouth Energy Company, POET un Platinum Ethanol, kas ir prasītāju apvienību biedri. Pārējā daļā šī prasība ir jānoraida daļēji kā nepieņemama un daļēji kā nepamatota.
Par tiesāšanās izdevumiem
345 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. un 3. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Ja lietas dalībniekiem nolēmums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tomēr Vispārējā tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.
346 Tā kā šajā lietā prasītājām un Padomei spriedums ir daļēji nelabvēlīgs, tās sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
347 Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. un 3. punktam Komisija un ePURE sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
nospriež:
1) atcelt Padomes 2013. gada 18. februāra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 157/2013, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes bioetanola importam, ciktāl tā attiecas uz Patriot Renewable Fuels LLC, Plymouth Energy Company LLC, POET LLC un Platinum Ethanol LLC;
2) pārējā daļā prasību noraidīt;
3) Growth Energy, Renewable Fuels Association, Eiropas Savienības Padome, Eiropas Komisija un ePURE, de Europese Producenten Unie van Hernieuwbare Ethanol sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Dittrich | Schwarcz | Tomljenović |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2016. gada 9. jūnijā.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Tiesvedības priekšvēsture
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
1. Par pieteikumu par apvienošanu ar lietu T‑277/13 Marquis Energy/Padome
2. Par iestāšanos lietā
3. Par procesa organizatoriskajiem pasākumiem un tiesvedības mutvārdu daļu
4. Par pieteikumiem par konfidencialitātes ievērošanu
5. Par lietas dalībnieku prasījumiem
Juridiskais pamatojums
1. Par pieņemamību
Par tādu apvienību, kādas ir prasītājas, tiesībām celt prasību
Par prasītāju tiesībām celt prasību
Par prasītājas tiesībām celt prasību individuāli
Par prasītāju tiesībām celt prasību to apvienību biedru pārstāvju statusā
– Par prasītāju kā izlasē iekļauto bioetanola ražotāju pārstāvju tiešu skārumu
– Par prasītāju kā izlasē iekļauto bioetanola ražotāju pārstāvju individuālu skārumu
– Par alternatīvu tiesību aizsardzības līdzekļu esamību
Par prasītāju tiesībām celt prasību kā pārējo to apvienību biedru, izņemot četrus izlasē iekļautos ražotājus, pārstāvēm
Par interesi celt prasību
2. Par lietas būtību
Par pirmo pamatu, kurš attiecas uz Pamatregulas 2. panta 8. punkta, 9. panta 5. punkta un 18. panta 1., 3. un 4. punkta pārkāpumu, tiesiskās noteiktības, tiesiskās paļāvības un labas pārvaldības principu neievērošanu, kā arī uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā, ko ir pieļāvusi Padome, atsakoties aprēķināt individuālu dempinga starpību un vajadzības gadījumā noteikt izlasē iekļautajiem prasītāju apvienību biedriem individuālu antidempinga maksājumu
Par PTO Antidempinga nolīguma piemērošanu šajā lietā
Par jautājumu, vai četriem izlasē iekļautajiem Amerikas ražotājiem ir tiesības uz to, lai tiem atbilstoši Pamatregulas 9. panta 5. punktam tiktu piemērots individuāls antidempinga maksājums
Par jautājumu, vai šajā lietā nebija iespējams noteikt individuālus antidempinga maksājumus
Par desmito pamatu, kas attiecas uz Pamatregulas 6. panta 7. punkta, 19. panta 1. un 2. punkta, 20. panta 2., 4. un 5. punkta, kā arī tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, nediskriminācijas un labas pārvaldības principu neievērošanu un pietiekama pamatojuma neesamību
Ievada apsvērumi
Par desmitā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz galīgā informatīvā dokumenta nepilnīgumu un Pamatregulas 20. panta 2. un 4. punkta pārkāpumu, kā arī apstrīdētajā regulā pieļautajām kļūdām pamatojumā
Par desmitā pamata otro daļu, kas attiecas uz faktu, ka papildu informatīvais dokuments tika nosūtīts vispirms dalībvalstīm un sūdzības iesniedzējai un pēc tam prasītājām, un tādējādi netika ievēroti labas pārvaldības un nediskriminācijas principi, tiesības uz aizstāvību, kā arī Pamatregulas 20. panta 5. punkts
Par desmitā pamata trešo daļu, kas attiecas uz pilnīgas piekļuves nekonfidenciālajiem izmeklēšanas lietas materiāliem [nenodrošināšanu], pārkāpjot tiesības uz aizstāvību un Pamatregulas 6. panta 7. punktu un 19. panta 1. un 2. punktu
Par desmitā pamata ceturto daļu, kas attiecas uz to, ka prasītājām, pārkāpjot Pamatregulas 20. panta 5. punktu un tiesības uz aizstāvību, ir ticis piešķirts nepietiekami ilgs laikposms to komentāru par galīgo informatīvo dokumentu iesniegšanai
Par tiesāšanās izdevumiem