VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2009. gada 15. decembrī (*)
Valsts atbalsts – Francijas iestāžu EDF piešķirtais atbalsts – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu un noteikts to atgūt – Atbalsta saņēmēju procesuālās tiesības – Ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm – Privātā ieguldītāja kritērijs
Lieta T‑156/04
Électricité de France (EDF), Parīze (Francija), ko pārstāv M. Debrū [M. Debroux], avocat,
prasītāja,
ko atbalsta
Francijas Republika, ko pārstāv Ž. de Bergess [G. de Bergues] un A. L. Vendrolini [A.‑L. Vendrolini], pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv H. Buendija Sjerra [J. Buendía Sierra] un K. Žiolito [C. Giolito], pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Iberdrola, SA, Bilbao (Spānija), ko pārstāv H. Ruiss Kalsado [J. Ruiz Calzado] un E. Barbjē de La Serre [É. Barbier de La Serre], advokāti,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību atcelt Komisijas 2003. gada 16. decembra lēmuma par valsts atbalstu [uzņēmumam] EDF un elektroenerģijas un gāzes rūpniecībai (C 68/2002, N 504/2003 un C 25/2003) 3. un 4. pantu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Azizi [J. Azizi], tiesneši E. Kremona [E. Cremona] un S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen] (referents),
sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 25. novembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
EK līguma noteikumi
1 Saskaņā ar EKL 81. panta 1. punkta noteikumiem, ja vien Līgumā nav paredzēts citādi, ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.
2 Saskaņā ar EKL 88. panta 1. un 2. punktu:
“1. Komisija, sadarbojoties ar dalībvalstīm, pastāvīgi pārskata visas atbalsta piešķiršanas sistēmas, kas pastāv šajās valstīs. Tā iesaka šīm valstīm attiecīgus pasākumus, kas vajadzīgi sakarā ar kopējā tirgus pakāpenisku attīstību vai darbību.
2. Ja Komisija, likusi ieinteresētajām pusēm iesniegt piezīmes, konstatē, ka atbalsts, ko piešķīrusi kāda valsts vai kas piešķirts no šīs valsts līdzekļiem, ievērojot šā Līguma 87. pantu, nav saderīgs ar kopējo tirgu, vai arī konstatē, ka šādu atbalstu izlieto nepareizi, tā pieņem lēmumu par to, ka attiecīgajai valstij Komisijas noteiktā termiņā tāds atbalsts jāizbeidz vai jāmaina.”
Regula (EK) Nr. 659/1999
3 Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 1. panta b) punktā ir noteikts:
“[..] “pastāvošais atbalsts” ir:
i) jebkāds atbalsts, kas pastāvēja pirms Līguma stāšanās spēkā attiecīgajās dalībvalstīs, t.i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, kurš ieviests, pirms joprojām ir piemērojams pēc Līguma stāšanās spēkā;
[..]
v) atbalsts, ko uzskata par pastāvošu atbalstu, jo ir iespējams konstatēt, ka tā ieviešanas laikā tas nav bijis atbalsts, bet pēc tam kopējā tirgus attīstības dēļ – dalībvalstij neieviešot izmaiņas – tas kļuvis par atbalstu. Ja daži pasākumi kļūst par atbalstu tādēļ, ka Kopienas tiesību akti nosaka kādas darbības liberalizāciju, tad pēc datuma, kas noteikts liberalizācijai, šādus pasākumus neuzskata par pastāvošu atbalstu.”
4 Regulas Nr. 659/1999 15. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Eiropas Komisijas tiesībām atgūt atbalstu ir desmit gadu noilguma periods.
5 Saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 15. panta 2. punktu noilguma periods sākas dienā, kad nelikumīgais atbalsts piešķirts saņēmējam.
6 Regulas Nr. 659/1999 20. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir noteikts, ka pēc Komisijas lēmuma sākt oficiālās izmeklēšanas procedūru visas ieinteresētās personas var iesniegt piezīmes saskaņā ar minētās regulas 6. pantu.
Piemērojamās Francijas tiesības
7 Vispārīgā nodokļu likuma 38. panta 2. punktā ir noteikts:
“Tīrā peļņa ir starpība starp neto aktīviem tāda perioda, kura rezultātiem ir jākalpo par nodokļa bāzi, beigās un sākumā, no kā atņemti uzņēmuma vai tā partneru šajā periodā veiktie ieguldījumi un pieskaitītas summas, ko tie šajā periodā ir noņēmuši no konta. Neto aktīvi ir aktīvu vērtības pārpalikums, kad no tiem atņemti visi pasīvi, kuros ietilpst trešo personu parādi, amortizācija un atļautie izdevumi.”
8 1997. gada 11. novembra Likuma Nr. 97‑1026 par steidzamiem nodokļu un finanšu pasākumiem (1997. gada 11. novembra JORF, 16387. lpp.) 4. panta I un II punktā ir noteikts:
“I Vispārīgā elektroenerģijas apgādes tīkla ierīces tiek uzskatītas par esošām Électricité de France īpašumā kopš brīža, kad tai tika piešķirtas šī tīkla koncesijas tiesības.
II I [punkta] noteikumu piemērošanai 1997. gada 1. janvārī vispārīgā apgādes tīkla koncesijā nodotās mantas ekvivalentā vērtība, kas figurē Électricité de France pasīvā, tiek ierakstīta postenī “kapitālieguldījumi” un atbrīvota no attiecīgajām revalvācijas atšķirībām.”
Prāvas rašanās fakti
Vispārīgi lietas fakti
9 Prasītāja Électricité de France (EDF) ražo, pārvada un piegādā elektrību galvenokārt visā Francijas teritorijā.
10 Laikā, kad tika pieņemts lēmums ierosināt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procesu, 2002. gadā, EDF pilnībā bija valsts īpašumā, Francijas premjerministrs iecēla tās priekšsēdētāju un tās stratēģija tika veidota ciešā sadarbībā ar Francijas Enerģētikas ministriju.
11 EDF ir dibināta ar Francijas 1946. gada 8. aprīļa Likumu Nr. 46‑628 par elektroenerģijas un gāzes nacionalizāciju (1946. gada 9. aprīļa JORF, 2651. lpp.), ar kuru Francijā tika nacionalizēta elektroenerģijas nozare. Tā tika izveidota valsts rūpniecības un tirdzniecības uzņēmuma statusā.
12 Likuma Nr. 46‑628 36. pantā ir noteikts princips, ka EDF tiek nodotas nacionalizētās elektroenerģijas koncesijas, uzliekot koncesionāram pienākumu ievērot jaunos tipveida noteikumus, kuru izveide tika paredzēta minētā likuma 37. pantā.
13 1958. gadā dažādās valsts piešķirtās elektroenerģijas pārvades koncesijas tika apvienotas vienā koncesijā, sauktā “vispārīgais piegādes tīkls” (turpmāk tekstā – “VPT”), kura tipveida noteikumi tika apstiprināti 1956. gada 28. novembra Dekrētā Nr. 56‑1225 (1956. gada 4. decembra JORF, 11562. lpp.).
14 Šo tipveida noteikumu 2. pantā ir uzskaitīta koncesijā ietilpstošā manta (līnijas, ierīces utt.), un to 8. pantā precizēts, ka EDF pienākums ir “uz sava rēķina” veikt “uzturēšanas un atjaunošanas darbus, kas vajadzīgi, lai uzturētu koncesijas ierīces labā darba kārtībā”.
15 Pēc grozījumiem, kas izdarīti ar 1994. gada 23. decembra dekrētu (1994. gada 28. decembra JORF, 18564. lpp.), tipveida noteikumu 2. pants ir šāds:
“Koncesijā ietilpst līnijas, ierīces un vispārīgi esošās un ierīkojamās elektroiekārtas, kas koncesionāram ir vajadzīgas, lai pārvadītu un piegādātu elektroenerģiju, izņemot ražošanas iekārtas.
[..]”
16 VPT tomēr iepriekš atšķīrās no cita veida koncesijām, it īpaši tāpēc, ka, pirmkārt, nebija precizēts koncesijā nodotās mantas īpašumtiesību režīms, otrkārt, nebija paredzēts noteikums par nodotās mantas atpakaļnodošanas sistēmu un, treškārt, tai bija ļoti ilgs termiņš – 75 gadi.
17 Nepastāvot īpašiem koncesijām piemērojamiem grāmatvedības noteikumiem un saskaņā ar Conseil national de la comptabilité [Nacionālās grāmatvedības uzskaites padomes] (turpmāk tekstā – “CNC”) atļauju, EDF kopš 1946. gada tiek uzskatīta par VPT īpašnieci.
18 VPT manta tāpēc tika ierakstīta EDF bilances aktīvos kā tās manta, un tai tika piemērotas parastās grāmatvedības tiesības, amortizācijas aprēķinā izmantojot “vēsturisko izmaksu metodi”, kura deva lineāru amortizāciju visam iekārtu izmantošanas laikam, kas bija līdz 1986. gadam.
19 1982. gada vispārīgā grāmatvedības plāna, kurā bija īpaši koncesijām piemērojami grāmatvedības noteikumi, piemērošana EDF lika no 1987. gada izdarīt izmaiņas VPT grāmatvedībā, lai ņemtu vērā CNC 1975. gadā “Koncesiju rokasgrāmatā” formulētos ieteikumus.
20 Bija jāņem vērā specifiskās grūtības, ar kādām saskārās koncesionāri, kuriem ir pienākums koncesijas beigās atdot koncesijā nodoto mantu labā darba kārtībā saskaņā ar “sabiedrisko pakalpojumu pastāvības principu”.
21 Papildus koncesionāra pienākumam īpašā bilances aktīvu postenī iereģistrēt koncesijā nodoto pamatkapitālu 1982. gada vispārīgajā grāmatvedības plānā bija noteikts šāds princips:
“Koncesijā nodoto iekārtu uzturēšanu sabiedriskiem pakalpojumiem prasītajā kārtībā ir jāmēģina panākt, izmantojot amortizāciju vai vajadzības gadījumā piemērotus uzkrājumus. Ja iekārtas lietošanas vērtību var saglabāt ar piemērotu uzturēšanu, koncesionāra saimnieciskās darbības izmaksās tām netiek piešķirtas amortizācijas dotācijas vērtības samazināšanās dēļ. Uzkrājumi, kas izmantojami, lai uzturētu ražošanas potenciālu, ir atjaunošanai paredzēti uzkrājumi.”
22 Piemērojot 1982. gada vispārīgo grāmatvedības plānu, tika izveidots EDF grāmatvedības plāns. Šis grāmatvedības plāns tika uzskatīts par atbilstošu CNC 1984. gada 19. decembra atzinumā un vēlāk tika apstiprināts 1986. gada 21. decembra starpministriju rīkojumā (1986. gada 30. decembra JORF, 15794. lpp.).
23 Piemērojot speciālo EDF grāmatvedības plānu, VPT tika ierakstīts EDF bilances aktīvu postenī “Koncesijā nodotās nozares pamatlīdzekļi mantas izteiksmē”.
24 “Vēsturisko izmaksu metodes” piemērošanā iegūtajai lineārajai amortizācijai tika pievienoti speciāli uzkrājumi koncesijā nodoto pamatlīdzekļu atjaunošanai, uzkrājumi, kas bija domāti, lai ļautu koncesionāram koncesijas beigās atdot šo mantu koncedentam nevainojamā kārtībā.
25 Atjaunošanai paredzētie uzkrājumi tika izveidoti laikā no 1987. gada līdz 1996. gadam.
26 EDF atjaunošanai veltītie izdevumi bilancē tika ierakstīti postenī ar nosaukumu “Koncesijā nodotās mantas ekvivalentā vērtība”.
27 Šis postenis, saukts arī “Koncedenta tiesības”, ietvēra EDF ar nomainītās mantas atdošanu bez atlīdzības koncesijas beigās saistītu parādu Francijas valstij.
28 1994. gada ziņojumā Francijas Revīzijas palāta tomēr konstatēja:
“Nodokļu principi, ar kuriem izdarītas atkāpes no parastajām tiesībām, ir pamatoti ar to, ka koncesiju līgumam ir faktisks beigu termiņš, kas ir vienīgais, kas ļauj nošķirt atjaunojamo un neatjaunojamo pamatkapitālu. Šī termiņa ņemšana vērā veido grāmatvedības mehānisma būtību. No tās ir atkarīga iespēja koncesijā nodotās nozares pamatkapitālu atdot koncedentam, un tā pamato to, ka koncedenta tiesības ir ierakstītas bilances pasīvu daļā. Ar to ir pamatota uzkrājumu atjaunošanai pastāvēšana un iespējamība tos atskaitīt no nodokļiem, bet tie ļauj konstatēt, kādas izmaksas koncesionāram rada pēdējā vairs neatjaunojamā pamatkapitāla nodošana koncedentam [..].
Pastāvīga valsts publiska koncesionāra, kas izveidots saskaņā ar nacionalizācijas likumu, gadījumā jāšaubās par koncesijas mantas un koncesionāra mantas izšķiršanu grāmatvedībā un jāuzsver, ka tas, ka koncesija ir beztermiņa, neļauj piemērot koncesionāru uzņēmumu grāmatvedības rokasgrāmatā ietvertās rekomendācijas.”
29 Francijas Revīzijas palāta norādīja arī uz EDF pēc nelikumīgās uzkrājumu VPT atjaunošanai izveidošanas gūto nodokļu atvieglojumu nelikumīgo raksturu.
30 Francijas valsts tāpēc nolēma veikt VPT mantas statusa noskaidrošanu, kā arī EDF bilances pārstrukturēšanu.
31 1997. gada 8. aprīlī parakstītajā uzņēmuma līgumā “Valsts un EDF 1997–2000” tika paredzēts uzņēmuma grāmatvedības un tā finansiālo attiecību ar valsti regulējums Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 19. decembra Direktīvā 96/92/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu (OV 1997, L 27, 20. lpp.) plānotās elektroenerģijas tirgus atvēršanas aspektā:
“Elektroenerģijas tirgū [..] notiek lielas izmaiņas. Tikko kā ir noteikti iekšējā elektroenerģijas tirgus darbības noteikumi Eiropas Savienībā [..].
Visbeidzot, šī līguma saistībās tiks paredzēts arī stabilizēt valsts un EDF finansiālās attiecības un ieviest skaidrību valsts uzraudzības veikšanā pār EDF, nodrošinot uzņēmuma autonomiju kopēja projekta īstenošanā [..].
EDF bilance tiks pārstrukturēta divu mērķu dēļ – lai noskaidrotu uzņēmuma situāciju un stabilizētu finansiālās attiecības starp valsti un uzņēmumu uz parastām tiesībām tuviem principiem. Parlamentam 1997. gadā tiks iesniegts likuma projekts, lai šī pārstrukturēšana stātos spēkā 1997. gada 1. janvārī.”
32 Šādā nolūkā tika pieņemts Likums Nr. 97‑1026.
33 Pirms šī likuma pieņemšanas EDF bilance izskatījās šādi:
– aktīvu daļā bija postenis ar nosaukumu “Koncesijā nodotās nozares pamatlīdzekļi mantas izteiksmē” 285,7 miljardu Francijas franku (FRF) apmērā, no kuriem aptuveni FRF 90 miljardi attiecās uz VPT;
– pasīvu daļā bija postenis ar nosaukumu “Uzkrājumi”, no kuriem aptuveni FRF 38,5 miljardi attiecās uz VPT, kā arī postenis “Koncesijā nodotās mantas ekvivalentā vērtība”, kurā bija reģistrētas veiktās atjaunošanas izmaksas. Šajā postenī bija FRF 145,2 miljardi, no kuriem 18,3 miljardi attiecās uz VPT.
34 Pēc Likuma Nr. 97‑1026 pieņemšanas un, piemērojot tā 4. pantu, tika izlemts:
– pirmkārt, VPT manta, FRF 90,325 miljardi, tika pārgrupēta pie “pašu kapitāla” un tādējādi zaudēja nosaukumu “koncesijā nodotā manta”;
– otrkārt, neizmantotie uzkrājumi VPT atjaunošanai FRF 38,521 miljardu apmērā tika ierakstīti grāmatvedības uzskaitē kā nesadalītā peļņa, tos neatzīmējot peļņas un zaudējumu kontā, un FRF 20,225 miljardi tika pārgrupēti attiecībā uz jaunajiem zaudējumiem, tādējādi likvidējot šo kontu, bet atlikums FRF 18,296 miljardi tika ieskaitīts rezervē. Kaut gan šie pārgrupējumi netika ierakstīti rezultātu kontā, tie tika ņemti vērā, aprēķinot nodokļa bāzi, kura apliekama ar nodokli 41,66 % apmērā, piemērojot Vispārīgā nodokļu likuma 38. panta 2. punktu;
– treškārt, “koncedenta tiesības” tika tiešā veidā ietvertas kapitālieguldījumu postenī FRF 14,119 miljardu apmērā (no kopējās summas FRF 18,345 miljardiem), tās neierakstot rezultātu kontā, bet atlikumu ierakstot dažādos revalvācijas kontos.
35 Šī EDF bilances augšdaļas pārstrukturizācija ir izskaidrota Francijas ekonomikas, finanšu un rūpniecības ministra, budžeta valsts sekretāra un rūpniecības valsts sekretāra 1997. gada 22. decembrī EDF adresētās vēstules 1. pielikumā.
Administratīvais process
36 2001. gada 10. jūlija un 27. novembra vēstulēs Komisija aicināja Francijas iestādes tai iesniegt informāciju par dažiem pasākumiem attiecībā uz EDF, kuri varēja ietvert valsts atbalsta elementus.
37 Francijas iestādes 2001. gada 12. oktobra un 2002. gada 21. februāra vēstulēs paziņoja Komisijai zināmu informāciju. 2002. gada 9. aprīļa vēstulē tās sniedza precizējumus, kas bija ietverti Francijas Ekonomikas, finanšu un rūpniecības ministrijas Nodokļu ģenerāldirekcijas (turpmāk tekstā – “nodokļu ģenerāldirekcija”) komentārā, kurā it īpaši norādīts:
“Nevar piekrist argumentam, ka 1997. gadā veiktā [VPT] atjaunošanai paredzēto uzkrājumu grāmatvedības un finanšu pārkārtošana būtu ļāvusi konsolidēt nelikumīgus nodokļu atvieglojumus. Šajā ziņā ir jānošķir izmantoto uzkrājumu atjaunošanai, kas saskaņā ar EDF sniegto informāciju ir ietverti postenī “Koncedenta tiesības” par [FRF] 14,119 [miljardiem], nevis [FRF] 18,345 [miljardiem], pārkārtošana no vēl neizmantoto uzkrājumu [FRF] 38,5 [miljardu] apmērā pārkārtošanas.
Koncedenta tiesības saistībā ar VPT ir parāds, kas nepamatots un kas iekļaušanas kapitālā dēļ ir nelikumīgi atbrīvots no nodokļa.
Šie uzkrājumi tika iekļauti kapitālā, neietekmējot nodokļus, jo uz VPT neattiecas koncesiju nodokļu un grāmatvedības režīms. Tā kā VPT ietilpst tikai pašu kapitāls, EDF nebija nekāda pienākuma atdot šo kapitālu, tāpēc attiecīgās postenī “Koncedenta tiesības” ietvertās summas bija nevis faktisks pasīvs, bet gan no nodokļa neatbrīvots uzkrājums. Šādos apstākļos šis uzkrājums pirms tā ietveršanas kapitālā no uzņēmuma pasīviem, kur nebija tā vieta, bija jāpārskaita uz tīru kontu, bet tas radītu pozitīvas izmaiņas neto aktīvos, kas ir apliekami ar nodokli saskaņā ar jau minētā 38. panta [2. punktu].
Šādi iegūto nodokļu atvieglojumu iespējams novērtēt [FRF] 5,88 [miljardu] (14,119 x 41,66 %) apmērā.
Vienlaikus jāteic, ka izlīdzināšanā, kas veikta, tieši ierakstot kontā “nesadalītā peļņa”, nevis vispirms rezultātu kontā, tomēr tika konstatēti ienākumi, kas, piemērojot Vispārīgā nodokļu likuma 38. panta 2. punktu, bija apliekami ar nodokli FRF 38,5 miljardi (EUR 5,869 miljardi) apmērā. No tā izriet, ka nodokļu atbrīvojums, kas radās, atņemot neizmantotos uzkrājumus kopš to izveidošanas, faktiski tika neitralizēts.
[..]
No tā izriet, ka, lai gan jau izmantoto un postenī “Koncedenta tiesības” ietverto uzkrājumu atjaunošanai pārgrupēšanai kapitālā katrā ziņā būtu jāaprēķina nodokļi, tas tajā pašā gadā tika vairāk nekā pilnībā kompensēts, reintegrējot neizmantotos atjaunošanai paredzētos uzkrājumus.
Tā kā darbību vispārīgs novērtējums neliecina par nepamatotu atbrīvojumu, 1997. gadā veiktās grāmatvedības un nodokļu rakstura darbības nesniedza EDF atbalstu, kas varētu nepamatoti nostiprināt tās konkurences situāciju.”
38 2002. gada 6. maija vēstulē Komisija norādīja, ka tai joprojām trūkst zināma informācija, lai gan tā to iepriekš bija vairākas reizes pieprasījusi, un arī lūdza paskaidrojumus par pēdējo tai iesniegto informāciju.
39 2002. gada 28. jūnija vēstulē Francijas iestādes sniedza zināmu papildu informāciju, un 2002. gada 3. septembrī notika sanāksme.
40 2002. gada 16. oktobra vēstulē Komisija Francijas iestādēm paziņoja trīs saistītos lēmumus par EDF, kuri publicēti 2002. gada 16. oktobra Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī (OV C 280, 8. lpp.) oriģināla valodā (franciski) pēc kopsavilkumiem pārējās oficiālajās valodās.
41 Pirmkārt, Komisija Francijas iestādēm saskaņā ar EKL 88. panta 1. punktu kā lietderīgu pasākumu ierosināja atcelt neierobežoto valsts garantiju visām EDF saistībām, kura tai bija atbilstoši valsts iestādes ar rūpniecisku un komerciālu raksturu statusam, kas izslēdz tiesību aktu par grūtībās nonākušu uzņēmumu sanāciju un likvidēšanu tiesas ceļā piemērošanu. Otrkārt, Komisija saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu uzsāka oficiālo izmeklēšanas procedūru par priekšrocībām sakarā ar to, ka EDF nesamaksāja uzņēmuma ienākuma nodokli par no nodokļiem atbrīvotu uzkrājumu VPT atjaunošanai daļu (turpmāk tekstā – “lēmums par procedūras ierosināšanu”). Visbeidzot, Komisija Francijas iestādēm pieprasīja sniegt zināmu informāciju, kas bija vajadzīga šī nodokļu atvieglojuma pārbaudei.
42 Francijas iestādes savus apsvērumus Komisijai nosūtīja 2002. gada 11. decembra vēstulē, kurā tās atzina, ka EDF 1997. gadā bija saņēmusi nodokļu atvieglojumu.
43 2003. gada 12. februārī notika tehniskā sanāksme par EDF 1997. gadā gūto nodokļu atvieglojumu, un tajā piedalījās Komisija un Francijas iestādes.
44 2003. gada 12. jūnija vēstulē Francijas iestādes iesniedza Komisijai savus apsvērumus oficiālajā izmeklēšanas procedūrā.
45 2003. gada 17. novembrī starp Komisiju, Francijas iestādēm un EDF pārstāvjiem tika organizēta jauna tehniskā sanāksme par EDF 1997. gadā gūtajiem nodokļu atvieglojumiem. 2003. gada 20. novembra vēstulē Francijas iestādes nosūtīja papildu informāciju šajā jautājumā.
46 2003. gada 16. decembrī Komisija pieņēma lēmumu par valsts atbalstu [uzņēmumam] EDF un elektroenerģijas un gāzes rūpniecībai (C 68/2002, N 504/2003 un C 25/2003) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Apstrīdētais lēmums
47 Apstrīdētais lēmums attiecīgi attiecas uz Francijas Republikas EDF piešķirto “neierobežoto garantiju”, zināmiem elektrības un gāzes rūpniecības nozares pensiju sistēmas aspektiem un EDF 1997. gadā par no nodokļiem atbrīvotu uzkrājumu VPT atjaunošanai daļu nesamaksāto uzņēmuma ienākuma nodokli.
48 Apstrīdētā lēmuma 3. pantā ir noteikts:
“EDF uzņēmuma ienākuma nodokļa nemaksāšana 1997. gadā par no nodokļiem atbrīvotu uzkrājumu VPT atjaunošanai daļu, kas atbilst koncedenta tiesībām [FRF] 14,119 miljardu apmērā, kuri pārgrupēti kapitālieguldījumos, ir ar kopējo tirgu nesaderīgs valsts atbalsts.
Uzņēmuma ienākuma nodokļa nemaksāšanā ietvertā atbalsta daļa ir EUR 888,89 miljoni.”
49 Apstrīdētā lēmuma 4. pantā ir noteikts:
“Francija veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai no EDF atgūtu atbalstu, kas minēts 3. pantā un jau nelikumīgi nodots tās rīcībā.
Atgūšana notiek nekavējoties, saskaņā ar valsts tiesību aktos noteiktām procedūrām, ja tās ļauj tūlīt efektīvi izpildīt šo lēmumu. Atgūstamajā atbalstā ir arī iekļauti procenti, ko aprēķina no dienas, kad atbalsts nodots EDF rīcībā, līdz tā reālai atgūšanai. Procentus rēķina, pamatojoties uz bāzes likmi, kuru izmanto subsīdiju ekvivalenta aprēķinam reģionālā atbalsta ietvaros, un uz bāzes, kas izveidota saskaņā ar Komisijas paziņojumu par procentu likmēm, kuras izmantojamas nelikumīga atbalsta atgūšanas gadījumā.”
50 Par EDF 1997. gadā gūto nodokļu atvieglojumu Komisija uzskatīja:
“84. Tā kā Likumā [Nr. 97‑1026] ir noteikts, ka EDF uzskatāma par VPT īpašnieci kopš 1956. gada, jāpārbauda, vai šajā likumā nav paredzēta VPT īpašumtiesību pāriešana.
85. Saskaņā ar Francijas iestāžu sniegto informāciju EDF var uzskatīt par VPT īpašnieci kopš pirmajiem 1956. gada tipveida noteikumiem. Šo secinājumu pamato šādi fakti: dažādu veidu koncesijas līgumu iezīmes Francijas tiesību aktos, sākotnējās EDF koncesijas īpašās iezīmes, kas neietvēra precīzu atpakaļnodošanas noteikumu, attiecīgo aktīvu iegūšanas procedūra, par kuru EDF bija jāsamaksā nodoklis, kas bija līdzīgs atsavināšanas kompensācijai, un VPT uzturēšanas un attīstības finansēšanas nosacījumi uz EDF rēķina. Tāpēc Komisija uzskata, ka ar [Likumu Nr. 97‑1026] veiktā VPT īpašuma “noskaidrošana” pati par sevi neietver valsts atbalsta elementus.
86. Turpmāk jānoskaidro, vai [Likumā Nr. 97‑1026] šīs “noskaidrošanas” aspektā ir izdarīti visi secinājumi par nodokļiem un, ja tā nebūtu, vai EDF nav sniegtas priekšrocības nodokļu ziņā.
87. Laika posmā no 1987. gada līdz 1996. gadam EDF izveidoja no nodokļiem atbrīvotus uzkrājumus VPT atjaunošanai. Pēc [Likuma Nr. 97‑1026] pieņemšanas, kurā EDF atzīta par VPT īpašnieci kopš 1956. gada, šie uzkrājumi kļuva lieki un tādēļ tie bija jāpārceļ uz citiem bilances posteņiem.
88. Ekonomikas ministra vēstule, kurā izklāstītas EDF bilances pārstrukturēšanas nodokļu sekas, liecina, ka neizmantotajiem uzkrājumiem VPT atjaunošanai Francijas iestādes bija uzlikušas uzņēmuma ienākumu nodokli ar procentu likmi 41,66 %, kas piemērojama 1997. gadā.
89. Savukārt saskaņā ar Likuma [Nr. 97‑1026] 4. pantu daļa šo uzkrājumu – koncedenta tiesības, kas atbilst jau veiktajām atjaunošanas operācijām, – FRF 14,119 miljardu apmērā tika pārcelta uz kapitālieguldījumiem, to neapliekot ar uzņēmuma ienākumu nodokli. Francijas iestādes pašas atzīst šīs operācijas nelikumīgo raksturu. Komisijai nosūtītajā nodokļu ģenerāldirekcijas 2002. gada 9. aprīļa komentārā Francijas iestādes norāda, ka “koncedenta tiesības saistībā ar VPT ir parāds, kas nav pamatots un kas iekļaušanas kapitālā dēļ ir nelikumīgi atbrīvots no nodokļa”, un ka “šie uzkrājumi pirms to ietveršanas kapitālā bija no uzņēmuma pasīviem, kur nebija to vieta, jāpārskaita uz tīru kontu, bet tas radītu pozitīvas izmaiņas neto aktīvos, kas ir apliekami ar nodokli saskaņā ar [Vispārīgā nodokļu likuma] 38. panta 2. punktu”. Tās konstatē, ka “[EDF 1997. gadā] šādi iegūto nodokļu atvieglojumu iespējams novērtēt 5,88 miljardu franku (14,119 x 41,66 %) apmērā”, proti, EUR 888,89 miljonu apmērā.
90. Komisija, pirmkārt, konstatē, ka saskaņā ar [CNC] atzinumu kļūdu labojumi jāatspoguļo tā finanšu gada grāmatvedības uzskaitē, kurā tās tikušas konstatētas. Otrkārt, Komisija uzskata, ka, tā kā no nodokļiem atbrīvotie neizmantotie uzkrājumi par FRF 38,5 miljardiem 1997. gadā tika aplikti ar uzņēmuma ienākumu nodokli ar procentu likmi 41,66 %, nepastāv nekādi objektīvi iemesli, lai neapliktu ar nodokli tādas pašas likmes apmērā arī otru ar nodokli neaplikto uzkrājumu daļu.
91. Komisija uzskata, ka koncedenta tiesības bija jāapliek ar nodokli tajā pašā laikā un ar tādu pašu procentu likmi kā pārējie grāmatvedības uzkrājumi, kas izveidoti ar nodokļu atvieglojumiem. Tas nozīmē, ka koncedenta tiesības FRF 14,119 miljardu apmērā bija jāpieskaita neizlietotajiem uzkrājumiem FRF 38,5 miljardu apmērā, lai tos apliktu ar nodokli ar likmi 41,66 %, ko Francijas iestādes piemēro EDF bilances pārstrukturēšanai. Nemaksājot visu uzņēmuma ienākumu nodokli, kas bija jāmaksā bilances restrukturizācijas laikā, EDF ieekonomēja EUR 888,89 miljonus.
92. Komisija uzskata, ka atbalsts tiešām ir izmaksāts 1997. gadā, jo šajā laikā FRF 14,119 miljardi bija parāds valstij, kas bilancē ierakstīts kā koncedenta tiesības un ko valsts atlaida ar [Likumu Nr. 97‑1026].
93. Francijas iestādes apgalvo, ka pat bez uzkrājumiem VPT atjaunošanai EDF nebūtu bijusi spējīga maksāt uzņēmuma ienākumu nodokli no 1987. gada līdz 1996. gadam no iepriekšējiem gadiem pārnesto zaudējumu vērā ņemšanas nodokļu aprēķinā dēļ. Komisija uzskata, ka šis arguments nav būtisks, tā kā nodokļu atbrīvojums attiecas uz 1997. gadu, nevis iepriekšējiem gadiem. Turklāt Komisija atzīmē, ka bez šiem uzkrājumiem vajadzība ņemt vērā no iepriekšējiem gadiem pārnestos zaudējumus no 1987. gada līdz 1996. gadam būtu pakāpeniski izzudusi un tādējādi EDF nodokļu parāda summa 1997. gadā būtu bijusi daudz lielāka.
94. Francijas iestādes arī uzskata, ka, lai gan uzkrājumi VPT atjaunošanai izvērsās par priekšrocībām, tās sakarā ar 1997. gadā maksātā uzņēmumu nodokļa palielināšanos būtu jāuzskata par anulētām. Šo argumentu Komisija var tikai noraidīt. Kā tā ir tikko pierādījusi un kā 2002. gada 9. aprīļa paziņojumā norāda pašas Francijas iestādes, lai gan neizmantotie uzkrājumi tika normāli aplikti ar nodokli, koncedenta tiesības tika pārgrupētas kapitālieguldījumos, nesamaksājot uzņēmuma ienākumu nodokli. Tādējādi 1997. gadā EDF samaksātais nodoklis bija mazāks par normāli maksājamo nodokli.
95. Francijas iestādes turklāt apgalvo, ka 1997. gada grāmatvedības uzskaites reforma ir līdzvērtīga papildu kapitālieguldījumam par summu, kas vienāda ar daļēju atbrīvojumu no nodokļa. Tādējādi tie esot ieguldījumi, nevis atbalsts. Tās arī apgalvo, ka laika posmā no 1987. gada līdz 1996. gadam EDF kopumā pārskaitīja valstij summu, kas bija lielāka par uzņēmuma ienākuma nodokli, ko būtu maksājusi komerctiesību sabiedrība, kura nebūtu veidojusi uzkrājumus VPT atjaunošanai un kura būtu izmaksājusi saviem akcionāriem dividendēs 37,5 % no tīrās peļņas pēc nodokļu samaksas.
96. Komisija šos argumentus var tikai noraidīt, atgādinot, ka privātā ieguldītāja princips var darboties vienīgi saimnieciskās darbības īstenošanā, nevis regulēšanas pilnvaru īstenošanā. Valsts iestāde nevar izmantot argumentu par iespējamu ekonomisko peļņu, ko tā varētu iegūt kā uzņēmuma īpašniece, lai attaisnotu atbalstu, ko tā ir piešķīrusi pēc savas gribas, izmantojot prerogatīvas, kas tai ir attiecībā pret šo pašu uzņēmumu kā nodokļu administrācijas iestādei.
97. Tiešām, lai gan dalībvalsts papildus valsts varas funkciju veikšanai spēj darboties kā akcionāre, tā nevar jaukt valsts funkcijas valsts varas īstenošanā ar valsts kā akcionāra funkcijām. Atļaujot dalībvalstīm izmantot valsts varas prerogatīvas, veicot investīcijas uzņēmumos, kas darbojas konkurencei atvērtos tirgos, tiktu liegta Kopienas valsts atbalsta noteikumu lietderīgā iedarbība. Turklāt, lai gan Līgums saskaņā ar tā 295. pantu ir neitrāls attiecībā uz kapitāla īpašumu, valsts uzņēmumi ir jāpakļauj tādiem pašiem noteikumiem kā privāti uzņēmumi. Tomēr vienāda attieksme pret valsts un privātiem uzņēmumiem vairs nepastāvētu, ja valsts savas valsts varas prerogatīvas izmantotu to uzņēmumu labā, kur tā ir akcionāre.
98. Francijas iestādes apgalvo, ka EDF bilances pārstrukturēšanai jāpiemēro 1996. gada, nevis 1997. gada uzņēmuma ienākuma nodokļa likme. Kā jau norādīts, Komisija, atzīmē, pirmkārt, ka [CNC] uzskata, ka grāmatvedības uzskaites kļūdas jālabo tā finanšu gada laikā, kurā tās konstatētas. Tā kā uzkrājumi VPT atjaunošanai pēc Likuma [Nr. 97‑1026] pieņemšanas bija kļuvuši lieki, tad tie bija jāpārgrupē tieši 1997. finanšu gada laikā un tādējādi tiem jāpiemēro uzņēmuma ienākumu nodokļa likme, kas piemērojama šim finanšu gadam. Otrkārt, Komisija konstatē, ka Francijas iestādes pašas ar nodokli apliktajai uzkrājumu daļai ir piemērojušas 1997. gada uzņēmuma nodokļu likmi.
99. Tādējādi tas, ka EDF 1997. gadā nesamaksāja nodokļus EUR 888,89 miljonu apmērā, rada priekšrocības grupai. EDF varēja izmantot summu, kas līdzvērtīga nemaksātajam nodoklim, lai palielinātu pašu kapitālu, nepiesaistot ārējus finanšu resursus. Priekšrocība noteikti ir selektīva, jo uzņēmuma ienākuma nodokļa nemaksāšana par daļu no šiem grāmatvedības uzkrājumiem veido izņēmumu no parasti šādām operācijām piemērojamā nodokļu režīma. Tas, ka priekšrocības EDF tika piešķirtas ar speciālu tiesību aktu – Likumu [Nr. 97‑1026], apstiprina to vienreizējo un ārkārtējo raksturu.
[..]
154 Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, Komisija uzskata, ka aplūkotais atbalsts ir darbības atbalsts, kas ir nostiprinājis EDF konkurences stāvokli attiecībā pret tās konkurentiem. Tādējādi tas nav saderīgs ar kopējo tirgu.
155. Visbeidzot, Komisija uzskata, ka pretēji Francijas iestāžu apgalvotajam šajā gadījumā nav piemērojams noilguma noteikums. EDF no 1987. gada līdz 1996. gadam radīja no nodokļa atbrīvotus grāmatvedības uzkrājumus. Tomēr jānorāda, pirmkārt, ka [CNC] uzskata, ka kļūdu labojumiem, kas pēc sava rakstura attiecas uz agrākām grāmatvedības uzskaites operācijām, jābūt atspoguļotiem grāmatvedības uzskaites kopsavilkumā finanšu gadā, kurā tās konstatētas, un, otrkārt, ka likumā ir noteikts, ka koncedenta tiesības tiek pārgrupētas kapitālieguldījumos bez pakļaušanas uzņēmuma ienākumu nodoklim 1997. gada 10. novembrī. Tādējādi nodokļu atvieglojums ir sniegts 1997. gadā, bet noilgums nav piemērojams jaunam atbalstam, kas izmaksāts šajā datumā.”
51 Ieskaitot procentus, kas aprēķināti saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 4. pantu, kopējā summa, ko EDF tika lūgts atlīdzināt, bija EUR 1,217 miljardi. EDF atlīdzināja šo summu Francijas valstij.
Process un lietas dalībnieku prasījumi
52 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2004. gada 27. aprīlī, EDF cēla šo prasību.
53 Ar dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2004. gada 17. augustā, Francijas Republika lūdza iestāties šajā tiesvedībā EDF prasījumu atbalstam. Ar 2004. gada 20. septembra rīkojumu Pirmās instances tiesas trešās palātas priekšsēdētājs atļāva šo iestāšanos lietā. Francijas Republika iesniedza savu procesuālo rakstu noteiktajos termiņos.
54 2005. gada 18. februāra vēstulē Komisija lūdza Pirmās instances tiesu veikt procesa organizatorisko pasākumu – izslēgt no lietas materiāliem EDF apsvērumiem par Francijas Republikas iestāšanos rakstu pievienoto ziņojumu ar nosaukumu “Oxera ziņojums”, jo tas esot jauns pierādījums, kas šajā procesa stadijā nav pieņemams.
55 2005. gada 25. aprīļa vēstulē EDF lūdza Pirmās instances tiesu veikt procesa organizatorisko pasākumu – lūgt Komisiju izteikt savu viedokli par minētā ziņojuma saturu. Komisija apsvērumus par šo lūgumu sniedza 2005. gada 7. jūnijā.
56 Pirmās instances tiesa (trešā palāta) lūdza lietas dalībniekus rakstveidā atbildēt uz jautājumiem, ko kanceleja nosūtīja 2006. gada 12. jūnijā. Lietas dalībnieki šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.
57 Ar dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēts 2008. gada 3. martā, Iberdrola, SA lūdza iestāties šajā tiesvedībā Komisijas prasījumu atbalstam.
58 Tā kā minētais pieteikums par iestāšanos lietā tika iesniegts pēc Pirmās instances tiesas Reglamenta 115. panta 1. punktā paredzētā sešu nedēļu termiņa beigām, ar 2008. gada 5. jūnija rīkojumu Iberdrola tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam un sniegt apsvērumus mutvārdu procesā.
59 Pirmās instances tiesa (trešā palāta) lūdza lietas dalībniekus rakstveidā atbildēt uz jaunajiem jautājumiem, ko kanceleja nosūtīja 2008. gada 14. maijā. Lietas dalībnieki šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.
60 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, kurus Pirmās instances tiesa uzdeva 2008. gada 25. novembra tiesas sēdē.
61 EDF, ko atbalsta Francijas Republika, lūdz Pirmās instances tiesu:
– atcelt apstrīdētā lēmuma 3. un 4. pantu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
62 Komisija, ko atbalsta Iberdrola, lūdz Pirmās instances tiesu:
– prasību noraidīt kā nepamatotu;
– piespriest EDF atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
63 Apsvērumos par Francijas Republikas iestāšanās rakstu Komisija lūdz Pirmās instances tiesu arī piespriest Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
64 EDF galvenokārt izvirza trīs pamatus.
65 Pirmajā pamatā EDF, pirmkārt, apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi Regulas Nr. 659/1999 20. panta noteikumus, neļaujot tai iesniegt lietderīgus apsvērumus par lēmumā par procedūras ierosināšanu un apstrīdētajā lēmumā norādītās “analīzes maiņu”.
66 Otrkārt, EDF apgalvo, ka, tā kā tā procedūras laikā nebija informēta par “būtiskām izmaiņām analīzē”, tika pārkāptas tās “tiesības uz aizstāvību”.
67 Otrajā pamatā EDF būtībā apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā valsts atbalsta jēdziena interpretācijā un ka apstrīdētā lēmuma pamatojumā turklāt ir vairāki trūkumi.
68 Pirmkārt, EDF kopš 1997. gada ļoti strauji pieaugušo sabiedriskā pakalpojuma izmaksu “nepietiekamā kompensācija” atsverot jebkādas “teorētiskas priekšrocības”, ko tā varētu būt guvusi.
69 Otrkārt, apstrīdētie pasākumi esot bijuši jākvalificē kā kapitālieguldījumi un jāanalizē vispārīgi valsts un EDF finansiālo attiecību noskaidrošanas aspektā. Īstenojot šos pasākumus, valsts esot rīkojusies kā informēts privāts ieguldītājs tirgus ekonomikā.
70 Treškārt, Komisijai esot vispārīgi bijusi jāņem vērā 1997. gadā notikusī valsts un EDF finansiālo attiecību pārstrukturēšana, tad tā būtu secinājusi, ka kopumā EDF nekādas priekšrocības piešķirtas netika.
71 Ceturtkārt, apstrīdētie pasākumi neesot ietekmējuši tirdzniecību starp dalībvalstīm.
72 Trešajā pamatā EDF apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu, nepaskaidrojot savu lēmumu noraidīt argumentu, ka apstrīdētie pasākumi bija rekapitalizācijas operācija.
73 EDF turklāt apgalvo, ka Komisija esot kļūdaini interpretējusi 1997. gadā veiktās operācijas nodokļu aspektus.
74 EDF izvirza arī divus pakārtotus pamatus.
75 Pirmajā pakārtoti izvirzītajā pamatā EDF apgalvo, ka apstrīdētie pasākumi, pieņemot, ka tos varētu kvalificēt par atbalstu, lielākoties būtu jāuzskata par pastāvošu atbalstu, piemērojot Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta v) apakšpunktu, jo tie bija veikti pirms elektroenerģijas nozares faktiskas liberalizācijas. Turklāt lielākā daļa no tiem būtu jāuzskata par pastāvošu atbalstu Regulas Nr. 659/1999 15. panta 1. punkta izpratnē attiecībā uz noilgumu.
76 Otrajā pakārtoti izvirzītajā pamatā EDF apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā katrā ziņā esot pieļautas vairākas kļūdas aprēķinos un ka tas to padarot par spēkā neesošu.
77 Francijas Republika, pirmkārt, atbalsta otrā pamata daļu par to, ka Komisija nav piemērojusi privātā ieguldītāja kritēriju, otrkārt, trešo pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un, treškārt, EDF pakārtoti izvirzītos pamatus.
Par pirmo pamatu – pirmkārt, Regulas Nr. 659/1999 20. panta un, otrkārt, tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
78 Pirmā pamata pirmajā daļā EDF apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija esot ieņēmusi radikāli pretēju nostāju, nekā tā bija ieņēmusi lēmumā par procedūras ierosināšanu, it īpaši attiecībā uz apstrīdēto pasākumu kvalifikāciju.
79 EDF apgalvo, ka saskaņā ar lēmumu par procedūras ierosināšanu apgalvotā atbalsta elements izriet no uzkrājumu VPT atjaunošanai izveidošanas laika posmā no 1987. gada līdz 1996. gadam, jo tiek uzskatīts, ka šie uzkrājumi EDF katru gadu šajā periodā ir devuši nepamatotu nodokļu atvieglojumu, kas bija priekšrocība, ko daļēji kompensēja 1997. gadā veiktie grāmatvedības pielāgojumi un pārgrupēšana. EDF šajā sakarā atsaucas uz lēmuma par procedūras ierosināšanu 45., 49., 52., 56. un 84. punktu.
80 EDF uzskata, ka no lēmuma par procedūras ierosināšanu 45. un 49. punkta skaidri izriet, ka Komisija Likuma Nr. 97‑1026 noteikumus analizē tā, ka tie samazina iepriekš saņemtās priekšrocības, nevis rada minētās priekšrocības.
81 Vēl tā uzskata, ka Komisija, šķiet, tikai izmantojot jēdzienu “agrāko atbalstu konsolidācija” – kas turklāt ir jauns jēdziens, kas Regulā Nr. 659/1999 nav minēts –, vēlas apgalvotās priekšrocības mākslīgi saistīt vienīgi ar 1997. gadu, kaut gan tā turklāt apgalvo, ka tās esot iegūtas laika posmā no 1987. gada līdz 1996. gadam. EDF šajā sakarā īpaši atsaucas uz lēmuma par procedūras ierosināšanu 71. punktu.
82 EDF apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir mainījusi savu nostāju, uzskatot, ka Likuma Nr. 97‑1026 noteikumi, kurus tā līdz šim aprakstīja kā tādus, ar kuriem bija samazināta tās saņemto priekšrocību summa, īstenībā veidoja apgalvoto atbalstu. EDF šajā sakarā pamatojas uz apstrīdētā lēmuma 3. panta noteikumiem.
83 EDF turklāt uzskata, ka šīs izmaiņas analīzē ir ietekmējušas apstrīdēto pasākumu kvalificēšanu par jaunu atbalstu un atteikumu ņemt vērā to, ka tas šajā gadījumā bija pastāvošs atbalsts.
84 EDF apgalvo, ka, tiklīdz ir nolemts ierosināt izmeklēšanas procedūru, Komisijai ir pienākums ļaut valstij un trešām personām izteikt savus apsvērumus.
85 EDF atzīst, ka atbilstoši šī brīža judikatūrai – tā šajā sakarā atsaucas uz Pirmās instances tiesas 2000. gada 14. decembra spriedumu lietā T‑613/97 UFEX u.c./Komisija (Recueil, II‑4055. lpp.) – šīs procedūras stadijas mērķis drīzāk ir ļaut Komisijai savākt tās analīzei noderīgus faktus, nevis aizsargāt tās tiesības uz aizstāvību.
86 EDF atgādina, ka Regulas Nr. 659/1999 preambulas astotajā apsvērumā tomēr ir norādīts, ka “visos gadījumos, kad pēc sākotnējās izskatīšanas Komisija nevar konstatēt, ka atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu, būtu jāsāk oficiāla izmeklēšanas procedūra, lai Komisija varētu savākt visu informāciju, kas tai vajadzīga, lai novērtētu atbalsta saderību un lai ieinteresētās personas varētu iesniegt savas piezīmes; izmantojot [EKL] [88.] panta 2. punktā paredzēto oficiālo izmeklēšanas procedūru, var vislabāk aizsargāt ieinteresēto personu tiesības”.
87 It īpaši atsaucoties uz šī apsvēruma pēdējo teikumu, EDF uzskata, ka ieinteresētajām trešām personām ir tiesības, ko paredzēts nodrošināt ar oficiālo izmeklēšanas procedūru. Šīs tiesības ietverot iespēju sniegt Komisijai visu informāciju, kas tai ļautu veiksmīgi pabeigt tās analīzi.
88 Tādējādi, tā kā lēmums par oficiālās izmeklēšanas procedūras ierosināšanu var ietekmēt atbalsta saņēmēja tiesisko situāciju un būt tam nelabvēlīgs (Pirmās instances tiesas 2002. gada 30. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑195/01 un T‑207/01 Government of Gibraltar/Komisija, Recueil, II‑2309. lpp., 85. punkts), EDF esot bijis jādod iespēja visa administratīvā procesa laikā lietderīgi izteikt savu viedokli par faktu patiesību un nozīmību, kā arī par Komisijas iebildumiem un apgalvotajiem apstākļiem (šajā sakarā skat. Tiesas 1994. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑135/92 Fiskano/Komisija, Recueil, I‑2885. lpp., 40. punkts, un Pirmās instances tiesas 2000. gada 30. marta spriedumu lietā T‑65/96 Kish Glass/Komisija, Recueil, II‑1885. lpp., 32. punkts), un tas tā vēl jo vairāk esot bijis tāpēc, ka bija iesaistītas lielas naudas summas un lietā bija tikai viens saņēmējs.
89 EDF apgalvo, ka, tā kā Komisija neinformēja ieinteresētās trešās personas par “būtiskām izmaiņām” tās analīzē, tā nevarēja ne novērtēt apstrīdētā lēmuma finansiālās ietekmes apmēru, ne sniegt tai informāciju, kas noderētu situācijas pareizai izpratnei.
90 Atbilstoši EDF viedoklim gadījumos, kad tiek ierobežotas ieinteresēto trešo personu tiesības, ir jānodrošina “ļoti rūpīga” to ievērošana un tāpēc ir vajadzīgs, lai tā vismaz varētu izmantot savas vienīgās tiesības – iesniegt Komisijai noderīgus dokumentus un informāciju –, būdama pilnībā informēta par Komisijas veikto analīzi, citādi tām tiktu atņemta visa būtība.
91 Atbilstoši EDF viedoklim šajā lietā tas tā nav noticis, jo tā nebija informēta par Komisijas veiktās analīzes maiņu un tāpēc nevarēja sniegt lietderīgu informāciju un faktus, kas varētu, piemēram, mudināt Komisiju neatteikties no tās sākotnējās analīzes, kuras beigās lielākā daļa no apstrīdētajiem pasākumiem varētu tikt kvalificēti par pastāvošu atbalstu.
92 Tāpēc Komisija esot pārkāpusi Regulas Nr. 659/1999 20. pantu.
93 Pirmā pamata otrajā daļā EDF aicina Pirmās instances tiesu pārbaudīt “spēkā esošās judikatūras stingrību” “ieinteresēto trešo personu”, it īpaši apgalvotā atbalsta saņēmēja, “tiesību uz aizstāvību” jomā valsts atbalsta procedūrās.
94 EDF atgādina, ka 1990. gada 21. marta spriedumā lietā C‑142/87 Beļģija/Komisija, sauktā “Tubemeuse” (Recueil, I‑959. lpp.), Tiesa nosprieda, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana visā procesā, kurš uzsākts pret personu un kura beigās var tikt pieņemts tai negatīvs akts, ir Kopienu tiesību pamatprincips un tas ir jānodrošina, pat ja nav īpaša tiesiskā regulējuma (sprieduma 46. punkts).
95 Valsts atbalsta jomā tikai dalībvalstīm varot būt “īstas tiesības uz aizstāvību” šīs judikatūras izpratnē, jo procedūra ir ierosināta attiecībā pret tām, nevis trešām personām – saņēmējiem.
96 Atbilstoši EDF viedoklim šādu pieeju būtībā ir grūti savienot ar faktu, ka tieši trešās personas – saņēmējus – skar maksājuma rīkojums, bet dalībvalsts, tieši pretēji, finansiālā ziņā ir ieguvēja no šāda rīkojuma. Tāpēc starp dalībvalsti un saņēmēju esot iespējams “interešu konflikts”.
97 EDF būtībā apgalvo, ka šāda “potenciāla interešu konflikta” situācija, pirmkārt, uzsver vajadzību aizsargāt retās ieinteresētajām trešām personām atzītās tiesības valsts atbalsta procedūrās, it īpaši tiesības, kas tām ir atzītas Regulas Nr. 659/1999 20. pantā, un, otrkārt, pat papildus šajā tiesību normā paredzētajam attaisno vajadzību atzīt ieinteresētajām trešām personām vai vismaz atbalsta saņēmējiem “īstu tiesību uz aizstāvību aizsākumu”.
98 EDF šajā sakarā uzskata, ka vispārīgi ieinteresēto trešo personu tiesību un konkrēti atbalsta saņēmēja tiesību ievērošanai ir svarīgi, lai Komisija tiem ļautu lietderīgi izteikt savu viedokli un tādējādi – lai tā izdotu jaunu paziņojumu, ja tā gatavojas galīgajā lēmumā minēt ievērojami atšķirīgus faktus, iebildumus, analīzi vai apstākļus, nevis tos, kas ietverti minētajām trešām personām veiktajā paziņojumā.
99 Šajā lietā tas, ka Komisija galīgajā lēmumā “būtiski” mainīja apstrīdēto pasākumu rakstura analīzi un Oficiālajā Vēstnesī nepublicēja otru paziņojumu, atbilstoši EDF viedoklim esot smags tās tiesību uz aizstāvību pārkāpums.
100 Komisija apstrīd šos argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
– Par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
101 Jāatgādina, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru tiesību uz aizstāvību ievērošanā jebkādā procesā, kurš uzsākts pret personu un kura beigās var tikt pieņemts tai nelabvēlīgs akts, ir Kopienu tiesību pamatprincips un tas ir jānodrošina, pat ja nav īpaša tiesiskā regulējuma. Šis princips prasa, ka attiecīgajai personai ir jāļauj administratīvā procesa laikā lietderīgi paust savu viedokli par Komisijas apgalvojuma par Kopienu tiesību pārkāpumu pamatošanai izvirzīto faktu, iebildumu un apstākļu patiesumu un nozīmību (Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedums lietā 40/85 Beļģija/Komisija, Recueil, 2321. lpp., 28. punkts, un Pirmās instances tiesas 2003. gada 6. marta spriedums apvienotajās lietās T‑228/99 un T‑233/99 Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein‑Westfalen/Komisija, Recueil, II‑435. lpp., 121. punkts).
102 Tomēr administratīvais process valsts atbalsta jomā ir ierosināta tikai pret attiecīgo dalībvalsti. Uzņēmumi, kas ir atbalsta saņēmēji, šajā procedūrā tiek uzskatīti tikai par “ieinteresētajām personām”. Tie nevar paši pretendēt uz pretrunīgām debatēm ar Komisiju, kādas tiek atklātas šai dalībvalstij (Tiesas 2002. gada 24. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑74/00 P un C‑75/00 P Falck un Acciaierie di Bolzano/Komisija, Recueil, I‑7869. lpp., 81. un 83. punkts).
103 Šī judikatūra būtībā saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu uzsāktajā administratīvajā procesā ieinteresētajām personām piešķir Komisijas informācijas avota lomu. No tā izriet, ka ieinteresētām personām, kas nevar atsaukties uz tiesībām uz aizstāvību, kuras ir atzītas personām, pret ko ir uzsākta procedūra, ir tikai tiesības būt attiecīgi iesaistītām administratīvajā procesā, ņemot vērā lietas apstākļus (skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 25. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑371/94 un T‑394/94 British Airways u.c./Komisija, Recueil, II‑2405. lpp., 59. un 60. punkts un tajos minētā judikatūra, un iepriekš 101. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein-Westfalen/Komisija, 125. punkts).
104 Tāpēc jāatzīst, ka prasītāja nevar apgalvot, ka ir pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību, jo šādas tiesības tai administratīvajā procesā nav atzītas, pat ja tā pareizi apgalvo, ka dalībvalstij, kas ir piešķīrusi atbalstu, un tā saņēmējam Komisijas valsts atbalsta jomā veiktajās procedūrās varētu būt atšķirīgas intereses.
105 Tāpēc pirmā pamata pirmā daļa ir noraidāma.
– Par atbalsta saņēmēja kā ieinteresētās personas procesuālo tiesību pārkāpumu
106 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 88. panta 2. punktā paredzētajā izmeklēšanas stadijā Komisijai ir jāaicina ieinteresētās personas sniegt apsvērumus (skat. Tiesas 2008. gada 8. maija spriedumu lietā C‑49/05 P Ferriere Nord/Komisija, Krājumā nav publicēts, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).
107 Lai gan šīs ieinteresētās personas nevar pamatoties uz tiesībām uz aizstāvību, tām savukārt ir tiesības atbilstošā apmērā, ņemot vērā lietas apstākļus, tikt iesaistītām Komisijas veiktajā administratīvajā procesā (iepriekš 106. punktā minētais spriedums lietā Ferriere Nord/Komisija, 69. punkts).
108 Vēl Komisijai ir jāuzsāk oficiālā izmeklēšanas procedūra, paredzot par to informēt ieinteresētās personas, ja pēc iepriekšējās pārbaudes tai rodas būtiskas šaubas par minētā finanšu pasākuma saderību ar kopējo tirgu. No tā izriet, ka Komisijai nevar likt paziņojumā par šī procesa uzsākšanu sniegt pilnīgu analīzi par attiecīgo atbalstu, bet pietiek ar to, ka tā precīzi nosaka savas pārbaudes ietvarus, lai nezustu jēga ieinteresēto personu tiesībām iesniegt apsvērumus (Pirmās instances tiesas 2006. gada 31. maija spriedums lietā T‑354/99 Kuwait Petroleum(Nederland)/Komisija, Krājums, II‑1475. lpp., 85. punkts).
109 Turklāt jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 6. pantam, ja Komisija nolemj uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru, lēmumā par procedūras ierosināšanu var tikai apkopot nozīmīgos faktiskos un tiesību jautājumus, ieskaitot attiecīgā valsts pasākuma pagaidu vērtējumu, kura mērķis ir noteikt, vai tam ir atbalsta raksturs, un izklāstīt iemeslus, kas rada šaubas par šī pasākuma saderību ar kopējo tirgu (Pirmās instances tiesas 2002. gada 23. oktobra spriedums apvienotajās lietās T‑269/99, T‑271/99 un T‑272/99 Diputación Foral de Guipúzcoa u.c./Komisija, Recueil, II‑4217. lpp., 104. punkts).
110 Lēmumam par procedūras ierosināšanu tātad ir jāļauj ieinteresētajiem lietas dalībniekiem efektīvi piedalīties oficiālajā izmeklēšanas procedūrā, kuras laikā tiem būs iespēja izvirzīt savus argumentus. Šajā nolūkā ir pietiekami, ja ieinteresētie lietas dalībnieki ir informēti par iemesliem, kas Komisijai sākotnēji ir likuši uzskatīt, ka pasākums varētu būt jauns ar kopējo tirgu nesaderīgs atbalsts (skat. Pirmās instances tiesas 2008. gada 22. oktobra spriedumu apvienotajās lietās T‑309/04, T‑317/04, T‑329/04 un T‑336/04 TV 2/Dānija u.c./Komisija, Krājums, II‑2935. lpp., 139. punkts un tajā minētā judikatūra).
111 Jāatzīst, ka šajā lietā gan lēmumā par procedūras ierosināšanu, gan apstrīdētajā lēmumā Komisija pārbaudīja koncedenta tiesību aplikšanu ar nodokļiem ar Likumu Nr. 97‑1026 veiktajā EDF bilances pārstrukturēšanā (turpmāk tekstā – “apstrīdētais pasākums”) un ka tāpēc šajā ziņā pārbaudes ietvari abos šajos lēmumos ir vienādi.
112 Turklāt gan lēmuma par procedūras ierosināšanu 51. punktā, gan apstrīdētā lēmuma 89. apsvērumā Komisija paturēja nodokļa parāda aprēķinu, kā to bija iesniegušas Francijas iestādes, aprēķinu, atbilstoši kuram EDF gūto nodokļu atvieglojumu varēja aplēst FRF 5883 miljardu apmērā.
113 Tāpēc jāuzskata, ka ar lēmumu par procedūras ierosināšanu EDF bija pietiekami informēta par izmeklēšanas būtiskajiem ietvariem, kā arī iemesliem, kas Komisijai sākotnēji lika uzskatīt, ka apstrīdētais pasākums varētu būt ar kopējo tirgu nesaderīgs atbalsts, lai šajā sakarā varētu lietderīgi sniegt savus apsvērumus.
114 Tāpēc, pat ja EDF izvirzītos argumentus par to, ka Komisija esot veikusi tādu apstrīdētā pasākuma analīzi nodokļu un grāmatvedības aspektā, kas atšķiras no tās sākotnēji lēmumā par procedūras ierosināšanu norādītās analīzes, uzskatītu par pamatotiem, tie ir jānoraida kā nesvarīgi.
115 Tāpēc EDF izvirzītais pirmais pamats ir noraidāms.
Par otro pamatu, ka Komisija esot pārkāpusi EKL 87. pantu
Par pirmo daļu – EDF segto sabiedrisko pakalpojumu izmaksu nepietiekamās kompensācijas neņemšanu vērā
– Lietas dalībnieku argumenti
116 EDF būtībā apgalvo, ka valsts varas uzņēmumam uzticēto sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas izmaksas esot ļoti strauji pieaugušas kopš 1997. gada. Taču šīs papildu izmaksas neesot tikušas kompensētas ar elektroenerģijas pārdošanas tarifiem, jo tie šajā pašā periodā ir ļoti samazinājušies.
117 EDF būtībā apgalvo, ka sabiedriskā pakalpojuma izmaksu palielināšanās, kas izrietēja no valsts un tās attiecību pārstrukturēšanas, bija daļa no 1997. gada 8. aprīļa uzņēmuma līgumā noteiktā finansiālā līdzsvara (skat. iepriekš 31. punktu).
118 Lai pierādītu šo apgalvojumu, EDF min tai uzlikto sabiedriskā pakalpojuma pienākumu iepirkt elektroenerģiju no ražotājiem, kas ir izveidojuši koģenerācijas iekārtas; šis bija vislielākais pienākums attiecīgajā periodā.
119 Atbilstoši EDF viedoklim ar šo pienākumu vien ir pietiekami, lai konstatētu, ka atbilstošās izmaksas skaidri pārsniedz nodokļu priekšrocības, ko tā esot guvusi.
120 EDF apgalvo, ka Komisija 2003. gada 23. jūlija Lēmumā C(2003) 2508 neizteikt iebildumus par État belge [Beļģijas valsts] veikto La Poste SA/NV kapitāla palielinājumu saistībā ar La Poste sabiedriskā pakalpojuma pienākumiem atzina, ka, tā kā vispārīgu saimniecisko interešu pakalpojuma darbību papildu neto izmaksu “vēsturiski nepietiekamā kompensācija” bija lielāka par valsts paziņoto kapitālieguldījumu, tas pats par sevi nebija valsts atbalsts, jo tas nesniedza priekšrocības La Poste, vai arī bija ar kopējo tirgu saderīgs valsts atbalsts. Komisija tādējādi esot uzskatījusi, ka, tā kā paziņotais kapitālieguldījums šādi bija saderīgs ar kopējo tirgu, tai nebija jāanalizē, vai valsts lēmums ieguldīt atbilstošo kapitālu atbilda tam, kā rīkotos informēts privāts ieguldītājs tirgus ekonomikā.
121 Tāpēc atbilstoši EDF viedoklim pēc analoģijas ar šo Komisijas lēmumu ir jāuzskata, ka tās saņemtais kapitālieguldījums pats par sevi nav atbalsts, jo tas tai nedod priekšrocības, vai arī ir ar kopējo tirgu saderīgs valsts atbalsts.
122 Vēl EDF būtībā apgalvo, ka Komisija lēmuma par procedūras ierosināšanu 79. punktā ir rūpīgi noraidījusi argumentu par iespējamu sabiedriskā pakalpojuma izmaksu “nepietiekamu kompensāciju”, bet tā to ir darījusi, ņemot vērā visus izskatāmos atbalstus, ieskaitot tos, kuri beigās netika kvalificēti par atbalstu.
123 EDF turklāt būtībā apgalvo, ka, ja būtu jāuzskata, ka Francijas Republika nav izpildījusi savu pienākumu paziņot Komisijai tās lūgto informāciju par iespējamajām sabiedriskā pakalpojuma izmaksām oficiālās izmeklēšanas procedūras laikā un ka tāpēc šajā prasībā izvirzītos argumentus nevar ņemt vērā, jo atbalsta jomā pieņemta lēmuma likumība ir jāizvērtē, ņemot vērā informāciju, kas varēja būt Komisijas rīcībā, kad tā to pieņēma, un Komisijas veiktu sarežģītu novērtējumu var pārbaudīt, ņemot vērā tikai to informāciju, kas bija tās rīcībā, kad tā to veica, tādējādi EDF, kas nepiedalījās administratīvajā procesā, tiktu liegtas tiesības pamatoties uz šo tās pamata daļu. Tas apstiprinot to, ka ir pārkāptas tās “tiesības uz aizstāvību”, jo, tā kā Komisija to nebija “nopietni un pilnīgi” informējusi administratīvā procesa laikā, tai neesot tikusi dota iespēja izvirzīt šos argumentus, ko tā tagad vairs nevar izdarīt.
124 Komisija apstrīd šos argumentus.
– Vispārējās tiesas vērtējums
125 Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasības atcelt tiesību aktu ietvaros Kopienu tiesību akta tiesiskums ir jānovērtē, izmantojot to informāciju, kas pastāvēja akta pieņemšanas brīdī. It īpaši Komisijas veiktos sarežģītos novērtējumus var pārbaudīt, izmantojot tikai to informāciju, kas tai bija pieejama to veikšanas laikā (skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 23. novembra spriedumu lietā T‑217/02 Ter Lembeek/Komisija, Krājums, II‑4483. lpp., 82. punkts un tajā minētā judikatūra).
126 Šajā ziņā Komisijai nevar pārmest, ka tā nav ņēmusi vērā iespējamu informāciju, kas tai būtu varējusi tikt sniegta administratīvā procesa laikā, bet netika sniegta, jo Komisijai nav pienākuma pēc savas iniciatīvas un ar pieņēmumu palīdzību pārbaudīt, kādi fakti tai būtu varējuši tikt sniegti (iepriekš 125. punktā minētais spriedums lietā Ter Lembeek/Komisija, 83. punkts).
127 Ņemot vērā lēmuma par procedūras ierosināšanu 79. punkta un apstrīdētā lēmuma 153. apsvēruma saturu, kā arī šim apsvērumam pievienoto zemteksta piezīmi, jāuzskata, ka Komisija pareizi apgalvo, ka tā nevarēja pārbaudīt un tai nebija jāpārbauda iespējamās sabiedriskā pakalpojuma izmaksas, jo Francijas iestādes un ieinteresētās personas tai par to nebija iesniegušas informāciju, un ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī tā nevarēja ņemt vērā informāciju, kas tai bija darīta zināma tikai šajā prasībā.
128 Attiecībā uz EDF izvirzīto argumentu par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu – tas ir noraidāms, jo Francijas Republika un EDF, kaut gan tās tika aicinātas sniegt informāciju par šo jautājumu administratīvā procesa laikā, neuzskatīja par lietderīgu atbildēt. EDF tāpēc nevar savā prasībā Pirmās instances tiesā apgalvot, ka tai nebija dota iespēja izvērtēt vajadzību sniegt savus argumentus par šo jautājumu un ka, tagad nepārbaudot šos argumentus par šo jautājumu, tiks pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību.
129 Jāuzsver, ka iespējamas atšķirības lēmuma par procedūras ierosināšanu un apstrīdētā lēmuma analīzē nevar ietekmēt šo vērtējumu, jo Komisija lēmumā par procedūras ierosināšanu bija norādījusi, ka tā uzskata, ka tikai tas, ka ar nodokļiem tika aplikti grāmatvedības uzkrājumi VPT atjaunošanai, varēja veidot jaunu atbalstu. Tāpēc Francijas Republikai un EDF bija jāsecina, kādas procesuālas sekas tām varēja radīt šāda analīze, un jāsniedz informācija, kas būtu noderīga to viedokļa pamatošanai, ko tās neizdarīja.
130 Attiecībā uz argumentu, ka Komisija šo jautājumu tomēr esot apskatījusi lēmuma par procedūras ierosināšanu 79. punktā, bet tikai norādījusi, ka “pārbaudītie atbalsti [..] ir snieguši EDF operatīvas priekšrocības, un šajā stadijā šķiet, ka tās pārsniedz jebkāda sabiedriskā pakalpojuma izmaksas”, jāpiebilst, ka teikums, kura daļas citē EDF, faktiski ir jāskata tā kontekstā:
“EDF daļā savas uzņēmējdarbības sniedz sabiedriskos pakalpojumus. Jānorāda, ka, lai gan līdz šim Francijas iestādes šajā sakarā nav lūgušas [EKL] 86. panta 2. punkta piemērošanu, tās ir uzsvērušas, ka EDF ir pienākums veikt sabiedriskā pakalpojuma uzdevumus. Iestādes tomēr nav iesniegušas nevienu aprēķinu par EDF šo pienākumu dēļ radītajām izmaksām. Tāpēc nav iespējams pārbaudīt dažādu šī operatora saņemto valsts atbalstu attiecību pret tai radītajām sabiedriskajā pakalpojumā ietilpstošo uzdevumu izmaksām. Tomēr šķiet, ka šajā lietā pārbaudītie atbalsti, kas galvenokārt izpaužas kā izņēmuma atkāpes no parasti piemērojamām grāmatvedības un tirdzniecības tiesību normām, ir snieguši EDF operatīvas priekšrocības, un šajā stadijā šķiet, ka tās pārsniedz jebkāda sabiedriskā pakalpojuma izmaksas. EDF ilgu laiku nav saņēmusi kapitālieguldījumus. Pārbaudītie atbalsti faktiski ir palīdzējuši finansēt EDF ievērojamo ekspansiju, iegūstot uzņēmumu daļas ārzemēs. Šāda šo līdzekļu izmantošana vairs nav uzskatāma par pieļaujamu sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu.”
131 Šis tātad ir tikai pagaidu novērtējums un Francijas Republikai, kā arī EDF adresēts aicinājums sniegt informāciju, kas vajadzīga, lai, iespējams, mainītu šo sākotnējo analīzi. Prasītāja tāpēc ar to nevar pamatot savu argumentu.
132 Tāpat Komisijai nevar pārmest, ka lēmuma par procedūras ierosināšanu 79. punkts attiecas uz visiem tās pārbaudītajiem atbalstiem, nevis uz vienu atbalstu, ko tā beigās atzina par nesaderīgu ar kopējo tirgu, liekot to atgūt apstrīdētā lēmuma 3. un 4. pantā, proti, apstrīdēto pasākumu.
133 Otrā pamata pirmā daļa tāpēc ir noraidāma.
Par otro daļu – ietekmes neesamību uz tirdzniecību starp dalībvalstīm
– Lietas dalībnieku argumenti
134 EDF apgalvo, ka apstrīdētais pasākums nav ietekmējis tirdzniecību starp dalībvalstīm EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, jo, pirmkārt, Kopienu judikatūras aspektā jēdziens “tirdzniecība” būtu jāinterpretē kā “sinonīms” jēdzienam “konkurence” un, otrkārt, tirdzniecību starp vēsturiskajiem valstu ražotājiem, kam attiecīgajā laikā to attiecīgajās valstīs bija monopols, nevarot salīdzināt ar konkurences situāciju.
135 EDF apgalvo, ka Pirmās instances tiesa jēdzienu “tirdzniecība starp dalībvalstīm” ir skaidri saistījusi ar jēdzienu “konkurence”, un šajā sakarā atgādina, ka Pirmās instances tiesa ir atzinusi, ka valsts atbalsta jomā nosacījumi, kas attiecas attiecīgi uz tirdzniecības starp dalībvalstīm ietekmēšanu un konkurences traucējumiem, principā ir nesaraujami saistīti (Pirmās instances tiesas 2000. gada 15. jūnija spriedums apvienotajās lietās T‑298/97, T‑312/97, T‑313/97, T‑315/97, no T‑600/97 līdz T‑607/97, T‑1/98, no T‑3/98 līdz T‑6/98 un T‑23/98 Alzetta u.c./Komisija, Recueil, II‑2319. lpp., 81. punkts, un 2001. gada 4. aprīļa spriedums lietā T‑288/97 Regione autonoma Friuli-Venezia Giulia/Komisija, Recueil, II‑1169. lpp., 44. punkts).
136 EDF apgalvo, ka šādu analīzi esot apstiprinājusi Tiesa 1997. gada 23. oktobra spriedumā lietā C‑159/94 Komisija/Francija (Recueil, I‑5815. lpp.), kurā tā noraidīja Komisijas argumentu, ka EDF un Gaz de France (GDF) ekskluzīvo importēšanas un eksportēšanas tiesību izbeigšana veicinot tirdzniecības attīstību Eiropas Kopienu interesēs, un nolēma, ka Komisijas pienākums bija iepriekš definēt Kopienu intereses, kuru aspektā bija jānovērtē šīs tirdzniecības attīstība. Tiesa tādējādi atbilstoši EDF viedoklim jēdzienu “konkurences traucējums” saistīja ar jēdzienu “tirdzniecība starp dalībvalstīm”.
137 EDF apgalvo, ka, lai gan Komisija apstrīdētajā lēmumā bieži min tirdzniecību, kas būtu varējusi notikt starp elektroenerģijas operatoriem, kuri pirms šīs nozares liberalizācijas dalībvalstīs galvenokārt bija monopola situācijās, ir skaidrs, ka pirms šīs nozares liberalizācijas, kas tika pakāpeniski veikta ar Direktīvas 96/92 transponēšanu valsts tiesībās, nepastāvēja nekāda “patiesa konkurence”.
138 Runājot tieši par Franciju konkrētajā laika posmā (1986–1997), EDF apgalvo, ka tur elektroenerģijas nozarē noteikti nekādas konkurences nav bijis. Lai gan šajā periodā tika pieņemtas vairākas direktīvas (Padomes 1990. gada 29. oktobra Direktīva 90/547/EEK par elektroenerģijas tranzītu pa pārvades un sadales tīkliem (OV L 313, 30. lpp.) un Direktīva 96/92), to transponēšana vairākās dalībvalstīs tomēr esot prasījusi laiku “sākotnēji sarežģītās situācijas un Kopienā pastāvošo elektroenerģijas struktūru dažādības dēļ”, kā esot atzinis K. van Mīrts [K. Van Miert], toreizējais konkurences komisārs.
139 EDF uzskata, ka tāpēc nevar apgalvot, ka Francijā vai pat gandrīz visās Eiropas valstīs laika posmā no 1987. gada līdz 1996. gadam būtu pastāvējusi “patiesa konkurence”.
140 EDF šajā sakarā norāda, ka daudzie Komisijas apstrīdētajā lēmumā minētie piemēri, no kuriem secināts, ka tirdzniecība starp dalībvalstīm ietekmēja konkurenci, attiecās uz periodu pēc 1997. gada: tas tā bija it īpaši Vācijas uzņēmuma EnBW Energie Baden‑Württemberg AG trešdaļas kapitāla un London Electricty ražošanas un izplatīšanas iekārtu iegādes, uzņēmuma Fenice kontroles pārņemšanas, sadarbības ar Fiat izveidošanas Montedison iegādei un sadarbības ar Véolia Environnement ar sabiedrības Dalkia starpniecību gadījumā.
141 Secinot, EDF uzskata, ka, lai gan tā no 1987. gada līdz 1996. gadam veica tirdzniecību ar citiem Eiropas valsts ražotājiem, ar kuriem tā lielākoties bija saistīta ar ilgtermiņa līgumiem, kas šos operatorus bieži atbrīvoja no ražošanas ieguldījumu veikšanas, tā kā lielākā daļa no EDF “kolēģiem” savās attiecīgajās valstīs bija monopola situācijās, šī tirdzniecība nemaz neietekmēja konkurenci Kopienas iekšienē.
142 Komisija apstrīd šos argumentus.
– Vispārējās tiesas vērtējums
143 Ar EKL 87. panta 1. punktu ir aizliegti valsts atbalsti, kas ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un rada vai draud radīt konkurences traucējumus.
144 Lai valsts pasākumu varētu atzīt par valsts atbalstu, nav jākonstatē, ka atbalsts tiešām ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un traucē konkurenci, bet tikai jāpārbauda, vai šis atbalsts var ietekmēt šādu tirdzniecību un traucēt konkurenci (skat. Tiesas 2006. gada 10. janvāra spriedumu lietā C‑222/04 Cassa di Risparmio di Firenze u.c., Krājums, I‑289. lpp., 140. punkts un tajā minētā judikatūra).
145 Vēl, ja Komisija ir pareizi norādījusi, kāpēc apstrīdētajam atbalstam varētu būt šādas sekas, tai nav jāveic attiecīgā tirgus faktiskās situācijas, atbalsta saņēmēju uzņēmumu tirgus daļu, konkurējošo uzņēmumu stāvokļa un attiecīgās dalībvalstu apmaiņas ekonomiskā analīze (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 29. septembra spriedumu lietā T‑55/99 CETM/Komisija, Recueil, II‑3207. lpp., 102. punkts, un 2006. gada 6. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑304/04 un T‑316/04 Itālija un Wam/Komisija, Krājumā nav publicēts, 64. punkts).
146 Ja dalībvalsts piešķirts atbalsts nostiprina kāda uzņēmuma stāvokli attiecībā pret citiem konkurējošiem uzņēmumiem Kopienas iekšējā tirdzniecībā, ir jāuzskata, ka atbalsts ir ietekmējis minēto tirdzniecību (iepriekš 144. punktā minētais spriedums lietā Cassa di Risparmio di Firenze u.c., 141. punkts un tajā minētā judikatūra).
147 Šajā sakarā tas, ka kāda tautsaimniecības nozare tiek liberalizēta Kopienas līmenī, var liecināt par faktisku vai iespējamu atbalsta ietekmi uz konkurenci, kā arī par tā ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm (skat. iepriekš 144. punktā minēto spriedumu lietā Cassa di Risparmio di Firenze u.c., 142. punkts un tajā minētā judikatūra).
148 Turklāt nav vajadzīgs, lai uzņēmums, kas saņem atbalstu, pats piedalītos Kopienas iekšējā tirdzniecībā. Ja dalībvalsts piešķir atbalstu kādam uzņēmumam, darbība tā valstī var saglabāties tāda pati vai pieaugt, taču tādējādi tiek samazinātas citās dalībvalstīs reģistrētu uzņēmumu izredzes iekļūt šīs dalībvalsts tirgū. Turklāt tāda uzņēmuma nostiprināšana, kurš līdz šim nav piedalījies Kopienas iekšējā tirdzniecībā, var to nostādīt tādā stāvoklī, kas ļauj tam iekļūt citas dalībvalsts tirgū (skat. iepriekš 144. punktā minēto spriedumu lietā Cassa di Risparmio di Firenze u.c., 143. punkts un tajā minētā judikatūra).
149 Šajā lietā jāatzīst, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 104.–112. un 114. un 115. apsvērumā ir norādījusi, ka, pat neatkarīgi no direktīvām, kurās bija paredzēts liberalizēt elektroenerģijas nozari, šajā nozarē pastāvēja zināma konkurence vismaz dažos tirgos, kas it īpaši varēja būt tirgi, kuros vērā ņemamajā periodā darbojās EDF, vai atsevišķās dalībvalstīs citi tirgi, kas vēl nebija pilnībā atvērti konkurencei.
150 Šos faktus EDF nav apstrīdējusi.
151 EDF nav apstrīdējusi arī to, ka tā eksportēja elektroenerģiju uz citām dalībvalstīm, kur tirgus jau bija atvērts.
152 Tāpēc tam, ka Francijas iekšējais tirgus vai vismaz tā daļa bija konkurencei slēgts, nav nozīmes, pat ja tas tā būtu.
153 Tādējādi ir jāuzskata, ka Komisijai nevar pārmest, ka tā nav precīzāk raksturojusi iespēju, ka apstrīdētais pasākums varēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.
154 Tādējādi EDF argumentus par šo punktu nevar pieņemt.
155 Jāsecina, ka otrā pamata otrā daļa tādējādi ir noraidāma.
Par otrā pamata trešo daļu – pirmkārt, par apstrīdēto pasākumu kvalificēšanu par kapitālieguldījumu un, otrkārt, par valsts rīcību šo pasākumu īstenošanā, rīkojoties tā, kā būtu rīkojies informēts privāts ieguldītājs tirgus ekonomikā
– Lietas dalībnieku argumenti
156 EDF atgādina, ka 1997. gadā valsts bija tās vienīgais akcionārs. Tajā laikā EDF esot bijusi “pavisam nepietiekami kapitalizēta” un tās bilance esot bijusi “acīmredzami nelīdzsvarota”. Tās pašu kapitāls esot bijis FRF 24,2 miljardi, tās aizņēmuma parāds esot bijis FRF 131,9 miljardi (tas ir, tīrā parāda un pašu kapitāla attiecība 480 %) un tīrie aktīvi – FRF 696,4 miljardi.
157 EDF apgalvo, ka valsts tādējādi vēlējās palielināt valsts uzņēmuma pašu kapitālu un izdarīt izmaiņas starp tām abām pastāvošajā finanšu līdzsvarā, vēloties tuvināt tās situāciju tās Eiropas elektroenerģijas nozares lielo konkurentu situācijai, lai tas tai ļautu sagatavoties “lielajām izmaiņām ekonomiskajā un normatīvajā ziņā”. Valsts tāpēc esot rīkojusies kā informēts privāts ieguldītājs, kur šis jēdziens – atbilstoši EDF viedoklim – esot jāinterpretē atkarībā no ekonomiskās nozares, kurā darbojas šis uzņēmums, ļoti īpašajām iezīmēm.
158 EDF šajā sakarā apgalvo, ka 1997. gadā tika nolemts veikt VPT mantas statusa noskaidrošanu, izbeidzot tai raksturīgās “neskaidrības” un arī tās specifisko grāmatvedības režīmu, ko bija kritizējusi Francijas Revīzijas palāta, kā arī vienlaikus īstenot EDF bilances pārstrukturēšanu.
159 Šie abi mērķi – VPT mantas statusa noskaidrošana ar no tām izrietošajām grāmatvedības sekām un EDF bilances pārstrukturēšana – esot bijuši norādīti 1997. gada 8. aprīļa uzņēmuma līgumā (skat. iepriekš 31. punktu) un “pavisam skaidri” esot bijuši minēti Likuma Nr. 97‑1026 izstrādes materiālos.
160 EDF, ko atbalsta Francijas Republika, būtībā apgalvo, ka koncedenta tiesību pārgrupēšana, kas izrietēja no Likuma Nr. 97‑1026, ir kapitālieguldījums, precizējot, ka Francijas Republika administratīvajā procesā vienmēr aizstāvēja šo viedokli, bet Komisija šo argumentu noraidīja, to neizskatot pēc būtības, divu apstrīdētā lēmuma 96. un 97. apsvērumā minēto iemeslu dēļ.
161 Atbilstoši EDF viedoklim Komisija šādi esot parādījusi, ka tā “acīmredzami neizprot” rekapitalizācijas operācijas ekonomisko raksturu. Tā tāpēc esot nepareizi interpretējusi “valsts atbalsta” jēdzienu un EKL 87. pantu.
162 EDF būtībā apgalvo, ka rekapitalizācijas operācija, kas tika veikta, koncedenta tiesības no pasīva posteņa ar nosaukumu “Koncesijā nodotās mantas ekvivalentā vērtība” tiešā veidā ierakstot pasīva postenī “Kapitālieguldījumi” FRF 14,119 miljardu apmērā 1996. gada 31. decembrī, tika īstenota ar ekonomiskā un nodokļu ziņā “neitrāliem līdzekļiem” un “šajā gadījumā visdabiskākajā veidā”, proti, likumdošanas ceļā, efektivitātes nolūkos izmantojot to pašu likumu, kas bija vajadzīgs, lai noteiktu, ka EDF bija VPT īpašniece.
163 EDF uzsver, ka šiem grāmatvedības pielāgojumiem to rakstura dēļ faktiski bija vajadzīga likuma pieņemšana. Koncesijā nodotās mantas ekvivalentās vērtības kapitālieguldījums esot ietilpis likumdošanas jomā, jo EDF kapitāls bija dibināts ar Likuma Nr. 46‑628 16. pantu, kurā ir noteikts, ka tas “pieder tautai”, “ir neatsavināms” un ka “ekspluatācijas zaudējumu gadījumā tas ir jāatjauno no vēlāku gadu rezultātiem”. Saskaņā ar 1956. gada 14. maija Dekrēta Nr. 56‑493 par EDF un GDF piešķirtajiem kapitālieguldījumiem (1956. gada 19. maija JORF, 4613. lpp.) 1. pantu tie ir pakļauti tādiem pašiem noteikumiem, kā tiem, kas noteikti Likuma Nr. 46‑628 16. pantā.
164 EDF, ko atbalsta Francijas Republika, apgalvo, – ko tās ir apliecinājušas atbildēs uz Pirmās instances tiesas rakstveidā uzdotajiem jautājumiem, – ka valstij bija izvēle starp diviem risinājumiem (ko EDF sauc par “īso shēmu” un “garo shēmu”) ar pilnīgi vienādiem iznākumiem: vai nu veikt papildu kapitālieguldījumu, tiešā veidā ar likuma palīdzību pārgrupējot grāmatvedības uzkrājumus VPT atjaunošanai ar nodokļa atbrīvojumu, vai arī vispirms ieskaitīt EDF kapitālā tīru summu pēc uzņēmuma ienākuma nodokļa atskaitīšanas, lūgt EDF pārskaitīt nodokli, kas atbilstu tīro aktīvu izmaiņām, un veikt papildu kapitālieguldījumu samaksātā nodokļa summas apmērā.
165 Atbilstoši EDF viedoklim valsts nosprieda, ka pirmais risinājums bija “ekonomiski loģisks un arī finansiāli tikpat neitrāls” kā otrais un ka šo pieeju turklāt bija atbalstījusi Francijas Revīzijas palāta.
166 No Komisijas izvirzītā argumenta skaidri izrietot, ka, ja valsts būtu izvēlējusies izmantot otro risinājumu, lai veiktu kapitāla palielināšanu, Komisija būtu piemērojusi informēta privātā ieguldītāja kritēriju. Tas atbilstoši EDF viedoklim liecinot, ka tikai valsts izmantotā līdzekļa izvēle kapitāla palielināšanai ir likusi Komisijai principā atteikties no privātā ieguldītāja kritērija piemērošanas.
167 EDF apgalvo, ka no apstrīdētā lēmuma 96. apsvēruma un Komisijas dokumentiem izriet, ka tā kritizē tieši kapitāla palielināšanai izmantotā līdzekļa izvēli. Tomēr šādi argumenti esot “pilnīgi formāli un nenozīmīgi”.
168 Atbilstoši EDF viedoklim apstrīdētajā lēmumā paustais apgalvojums, ka Komisija “šos argumentus [par rekapitalizāciju] var tikai noraidīt”, apgalvojot, ka privātā ieguldītāja kritērijs “var darboties vienīgi saimnieciskās darbības īstenošanā, nevis regulēšanas pilnvaru īstenošanā”, pirmkārt, veido iejaukšanos valsts tiesību procedūrās, kas nav saistītas ar Kopienu tiesībām, un, otrkārt, liecina par konkurences tiesībām neraksturīgu formālismu.
169 EDF atzīst, ka valsts, protams, izmantoja tādu līdzekli kapitāla palielināšanai, kas nebija pieejams saskaņā ar parastām tiesībām dibinātām sabiedrībām, proti, koncedenta tiesību pārgrupēšanu ar likuma palīdzību. Tomēr tā neesot rīkojusies regulējošo pilnvaru ietvaros vai izmantojusi savas valsts varas prerogatīvas.
170 Pirmkārt, uzskatīt pretējo nozīmētu neievērot, ka paši EDF statūti un kapitāla noteikšana ietilpa likumdošanas jomā.
171 EDF būtībā precizē, ka, ņemot vērā uzņēmuma īpašo raksturu, valstij, lai veiktu šo operāciju, bija jāizmanto likums. Tā uzskata, ka, tā kā bija vajadzīgs likums, lai noteiktu, ka EDF bija VPT īpašniece ab initio, nav saprotams, kāpēc, lai likumdevējs “neizmantotu visas iespējas”, kas aprakstītas 1997. gada 8. aprīļa uzņēmuma līgumā (skat. iepriekš 31. punktu), pārstrukturējot uzņēmuma bilanci ar grozījumiem Likuma Nr. 46‑628 16. pantā.
172 Otrkārt, EDF būtībā apgalvo, ka šādi valsts faktiski ir rīkojusies kā uzņēmuma “informēts akcionārs” rīkotos parastos tirgus apstākļos, kuri ir obligāti novērtējami, atsaucoties uz pieejamiem objektīviem un pārbaudāmiem pierādījumiem (Tiesas 2003. gada 3. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑83/01 P, C‑93/01 P un C‑94/01 P Chronopost u.c./Ufex u.c., Recueil, I‑6993. lpp., 38. punkts).
173 Treškārt, EDF apgalvo, ka, a priori liedzot Francijas valstij tiesības veikt valsts uzņēmuma rekapitalizāciju tādā veidā, ko tā uzskata par vispiemērotāko, Komisija pieļauj vēl vienu kļūdu tiesību piemērošanā, pārkāpjot EKL 295. pantu, kurā ir noteikts, ka “Kopienu tiesības nekādi neietekmē dalībvalstu īpašumtiesību sistēmas”.
174 Ceturtkārt, EDF uzskata, ka, pat pieņemot, ka varētu izvēlēties citu veidu, nekas neattaisnojot pārlieko formālismu, ar kādu darbojas Komisija, kas pat bez apspriešanas ir noraidījusi argumentu par uzņēmuma rekapitalizāciju tikai tāpēc, ka līdzeklis, ar kādu tā tika īstenota, “principā” bija uzskatāms par valsts iejaukšanos valsts atbalsta veidā. Atbilstoši EDF viedoklim Kopienu judikatūras centrā, gluži pretēji, ir tas, ka pasākums, kas eventuāli tiek atzīts par valsts atbalstu, var izpausties dažādās formās.
175 EDF būtībā apgalvo, ka, lai pasākumu varētu kvalificēt par valsts atbalstu, judikatūrā nav piešķirta nozīme formai, kādā tas var izpausties, vai valsts iestādei, kas izlemj to sniegt, jo šiem apsvērumiem nav nozīmes, veicot analīzi saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu.
176 Vēl EDF apgalvo, ka saskaņā ar Komisijas pašas apgalvoto, analizējot atbalstu saderību ar kopējo tirgu, tā “pārbauda atbalsta saderību nevis formas, bet iedarbības ziņā” (Komisijas Paziņojuma par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu pasākumiem, kas saistīti ar tiešajiem nodokļiem uzņēmējdarbībai (OV C 384, 3. lpp.), 7. punkts). Tāpēc Komisijai nebija jānoraida arguments, ka operācija bija rekapitalizācija, to nepārbaudot, bet apsverot tikai tā veidu, proti, šīs rekapitalizācijas veikšanai izmantoto līdzekli.
177 EDF uzskata, ka, tā kā veidam, kādā pasākums tiek veikts, nav nozīmes valsts atbalsta kvalifikācijā, šo veidu Komisija arī nevar izmantot par argumentu un a fortiori par vienīgo argumentu, lai noraidītu pierādījumus, ar kuriem apstrīdēta tieši šī valsts atbalsta kvalifikācija.
178 Piektkārt, EDF atgādina, ka Komisija jau vairākās lietās ir apsvērusi, ka kapitāla ieguldījums var izpausties dažādos veidos: kā uzņēmuma obligāciju iegāde (Komisijas 1994. gada 27. jūlija Lēmums 94/662/EK par CDC‑Participations veikto Air France obligāciju iegādi (OV L 258, 26. lpp.)), kapitālieguldījumam izmantota parāda dzēšana (Komisijas 1988. gada 13. jūlija Lēmums 89/58/EEK par Apvienotās Karalistes Rover – uzņēmuma, kas ražo mehāniskos transportlīdzekļus, – grupai piešķirto valsts atbalstu (OV 1989, L 25, 92. lpp.)), aizdevumu pārvēršana kapitālā (Komisijas 1989. gada 24. maija Lēmums 90/224/EEK par Itālijas valdības Aluminia un Comsal, diviem valsts uzņēmumiem alumīnija nozarē, piešķirtu atbalstu (OV 1990, L 118, 42. lpp.)), parādu pārvēršana uzņēmuma daļās, kas tika uzskatīta par tās pašas summas kapitāla ieguldījumu (Komisijas 1994. gada 7. oktobra Lēmums 94/696/EK par Grieķijas valsts uzņēmumam Olympic Airways piešķirto atbalstu (OV L 273, 22. lpp.)), tādu uzkrājumu “norakstīšanai”, kas veidoti nākotnes vecuma pensiju izmaksai un to pārskaitīšanai palielinātas vērtības rezervē (Lēmums C(2003) 2508 (skat. iepriekš 120. punktu)).
179 Vēl atbilstoši EDF viedoklim Komisija jau ir izmantojusi privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā kritēriju pasākumam, kura veikšana tika noteikta ar likumu un kurš tādējādi bija pasākums, kas izrietēja no valsts prerogatīvu izmantošanas, kā tas bija lietā Siciliana Acque Minerali (Komisijas 2000. gada 21. jūnija Lēmums 2000/648/EK par valsts atbalstu sabiedrībai Siciliana Acque Minerali Srl (OV L 272, 36. lpp.)).
180 Secinot par šo punktu: tas, ka kapitālieguldījums tika īstenots ar likuma palīdzību, tātad nevarot liegt privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu šim pasākumam.
181 Atbilstoši EDF viedoklim Komisijai tāpēc bija pienākums pārbaudīt, vai pēc Likuma Nr. 97‑1026 pieņemšanas veiktie pasākumi bija “likumīga kapitāla palielināšana noteikumu un summas aspektā”, kā to apgalvoja Francijas valsts.
182 EDF turklāt atgādina, ka saskaņā ar Tiesas atzīto, lai novērtētu, vai valsts pasākums ir valsts atbalsts, ir jānovērtē, vai labumu gūstošais uzņēmums saņem ekonomiskas priekšrocības, ko tas nebūtu saņēmis parastos tirgus apstākļos (iepriekš 172. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Chronopost u.c./Ufex u.c., 38. punkts).
183 Atbilstoši EDF viedoklim jēdziens “parasti tirgus apstākļi” ir svarīgs arī tad, ja pasākumu, kas nāk par labu valsts uzņēmumam, gadījumā ir jāpiemēro vienlīdzīgas attieksmes princips. No vienlīdzīgas attieksmes pret valsts un privātiem uzņēmumiem principa izriet, ka kapitāls, ko valsts ir tieši vai netieši nodevusi uzņēmuma rīcībā apstākļos, kas atbilst parastiem tirgus apstākļiem, nevar kvalificēt par valsts atbalstu (Tiesas 2002. gada 16. maija spriedums lietā C‑482/99 Francija/Komisija, Recueil, I‑4397. lpp., 69. punkts).
184 Atbilstoši EDF viedoklim, ja tiktu pieļauta Komisijas aizstāvētā pieeja, EDF nevarētu pamatoties uz šo judikatūru, jo apstākļi, kuros apstrīdētais pasākums tika veikts, nebija parasti tirgus apstākļi tikai tāpēc, ka tas, ka valsts izmantoja savas nodokļu pilnvaras, atšķiras no parastajām tiesībām. EDF tomēr apgalvo, ka, lai gan tā nenoliedz, ka valsts izmantotais līdzeklis atšķīrās no parastajām tiesībām, valsts atbalsta kvalifikācija nevar būt atkarīga tikai no formāla aspekta un tādējādi atbrīvot no lietas izskatīšanas pēc būtības.
185 EDF turklāt uzskata, ka Tiesas 2003. gada 28. janvāra spriedums lietā C‑334/99 Vācija/Komisija (Recueil, I‑1139. lpp.), ko Komisija min savos dokumentos, spriedums, saskaņā ar kuru ir jānošķir pienākumi, kas valstij ir jāuzņemas kā kādas sabiedrības akcionārei, un pienākumi, kas tai var rasties kā valsts varas institūcijai, principā atbalsta tās viedokli, jo tajā ir paredzēts, ka ir jāveic valsts rīcības, kad tā rīkojas kā ieguldītāja, salīdzinājums ar privāta ieguldītāja rīcību parastos tirgus apstākļos. Apstrīdētajā lēmumā Komisija esot ab initio atteikusies veikt šādu analīzi, kas esot pretrunā neitralitātes principam.
186 Atbildot uz Komisijas argumentiem, ka lieta esot tikai par “nodokļu dāvanu” vai “parāda atlaišanu”, no kā EDF esot guvusi labumu, tā apgalvo, ka arī privāts akcionārs var veikt meitas uzņēmuma kapitāla palielināšanu ar tāda mehānisma palīdzību kā parāda iekļaušana kapitālā, un šāds mehānisms būtībā esot ekonomiskā ziņā pielīdzināms Komisijas kritizētajai “parāda atlaišanai”.
187 Prasītāja apgalvo, ka mātes uzņēmums, kuram tā meitas uzņēmums ir parādā, var nolemt vienkārši atlaist šo parādu, tādējādi radot peļņu meitas uzņēmumam, par kuru principā ar nodokļiem ir jāapliek meitas uzņēmums, izņemot nepietiekama nodokļu reporta gadījumu. Pēc nodokļa uzlikšanas meitas uzņēmums šo summu var izmantot pēc savas izvēles, piemēram, dividenžu izmaksai, rezervju veidošanai vai citādi. Tomēr mātes uzņēmums varētu arī nolemt par parādam atbilstošo summu palielināt meitas uzņēmuma kapitālu. EDF, ko atbalsta Francijas Republika, apgalvo, ka pēdējā mehānisma gadījumā saskaņā ar Francijas nodokļu tiesībām meitas uzņēmumam nerodas ar nodokļiem apliekama peļņa.
188 EDF apgalvo, ka, lai gan šis mehānisms atšķiras no apstrīdētās rekapitalizācijas operācijas izmantotā līdzekļa ziņā, tomēr valsts šajā lietā būtībā ekonomiskā ziņā ir rīkojusies līdzīgi kapitāla palielināšanai ar parāda inkorporācijas palīdzību. Šāds mehānisms esot pieejams arī privātiem uzņēmumiem.
189 EDF apgalvo, ka tādējādi, lai noteiktu, vai pastāv “parasti tirgus apstākļi”, Komisija nevarēja mākslīgā veidā formāli pārbaudīt tikai vienīgi izmantoto līdzekli, bet, gluži pretēji, tai pārbaude bija jāveic pēc būtības, proti, par operācijas ekonomisko jēgu, un šai analīzei bija jāattiecas uz attiecīgā perioda apstākļiem un Komisijai bija jāatturas no tās vērtējuma pamatošanas ar vēlāk radušos situāciju.
190 EDF precizē, ka iepriekš 172. punktā minētajā spriedumā apvienotajās lietās Chronopost u.c./Ufex u.c. (38. punkts), Tiesa nolēma, ka, tā kā nebija iespējams salīdzināt La Poste situāciju ar privātas uzņēmumu grupas situāciju, kas nedarbojās rezervētā nozarē, “parasti tirgus apstākļi”, kas noteikti ir teorētiski, ir jāizvērtē, izmantojot pieejamus objektīvus un pārbaudāmus pierādījumus.
191 EDF apgalvo, ka apvienotajās lietās, kurās taisīts iepriekš 172. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Chronopost u.c./Ufex u.c., bija jāsalīdzina izmaksas, bet šajā lietā ir jāsalīdzina tirgus apstākļi, kuros tiek veikta kapitāla palielināšana. Tomēr parasti tirgus apstākļi saskaņā ar iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Chronopost u.c./Ufex u.c. noteikumiem ir jāizvērtē, izmantojot pieejamus objektīvus un pārbaudāmus pierādījumus. No tā atbilstoši EDF viedoklim izriet, ka Komisija nevar, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā un izkropļojot valsts atbalsta jēdzienu, “izvairīties” no šīs analīzes, pilnīgi formāli aizbildinoties ar valsts šajā kapitāla palielināšanā izmantoto līdzekli.
192 Visbeidzot, EDF būtībā apgalvo, ka privātā ieguldītāja kritērijs būtu bijis izpildīts, ja Komisija to būtu piemērojusi.
193 Šajā sakarā prasības pieteikumā un replikā minēto argumentu pamatošanai EDF, sniedzot apsvērumus par Francijas Republikas iestāšanās rakstu, iesniedza “Oxera ziņojumu”, kurš Vispārējai tiesai sniedza papildu analīzes elementus, kas ļāva apliecināt, ka privātā ieguldītāja kritērijs būtu bijis izpildīts, ja Komisija to būtu piemērojusi.
194 Komisija paliek pa sava viedokļa, ka šajā lietā nevarēja piemērot privātā ieguldītāja kritēriju.
195 Komisija uzskata, ka, pieņemot Likuma Nr. 97‑1026 nosacījumus, valsts izmantoja regulējošās pilnvaras, lai daļēji atbrīvotu EDF no tās nodokļu samaksas. Tā neesot rīkojusies kā EDF valsts akcionārs, kas vēlas vidējā vai ilgtermiņā gūt peļņu no uzņēmuma.
196 Komisija apgalvo, ka, ja tā piekristu EDF aizstāvētajam viedoklim, tā ļautu valstij nodokļu administrācijas statusā brīvi īstenot visa veida “diskrimināciju”, izmantojot tās rīcībā atšķirībā no privātiem ieguldītājiem esošo nodokļu instrumentu. Šie pēdējie apkopot kapitālu ieguldījumu veikšanai varot tikai pēc tam, kad tie ir nokārtojuši savas nodokļu saistības.
197 Komisija turklāt būtībā apgalvo, ka, ja valstij tiktu atļauts izvirzīt privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu, kad tā darbojas regulētāja statusā, izmantojot savas nodokļu pilnvaras, tas novestu pie “bīstamas situācijas”, jo valsts tātad varētu apgalvot, ka nevienam no ekonomiski veseliem valsts uzņēmumiem piešķirtiem nodokļu atvieglojumiem nebūtu jāpiemēro valsts atbalstiem piemērojamās tiesību normas tiktāl, ciktāl tās atbilstu privātā ieguldītāja kritērijam. Šāda situācija radītu tādu “uzņēmumu diskrimināciju, kuriem nav paveicies ar to, ka to akcionārs un/vai ieguldītājs ir valsts”.
198 Saskaņā ar Komisijas teikto EDF izvirzītie argumenti tāpēc esot pretēji EKL 87. pantam, jo tie šai tiesību normai liedzot tās lietderīgo iedarbību, kas izriet no apstrīdētā lēmuma 97. apsvēruma.
199 Saskaņā ar Komisijas teikto viss prasītājas argumentācijas pamatojums ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, ka privātā ieguldītāja kritēriju ir iespējams piemērot visai operācijai, proti, ne tikai apgalvotajam kapitālieguldījumam, bet arī iepriekšējai stadijai, kad valsts ir rīkojusies nodokļu administrācijas statusā, lai pieņemtu “nodokļu atbrīvojumu”, kas ir apstrīdētais pasākums.
200 Saskaņā ar Komisijas teikto, ja būtu jāsalīdzina Francijas valsts un privāta ieguldītāja rīcība, par EDF atbilstoši koncedenta tiesībām nelikumīgi radītajiem uzkrājumiem, pirms to iespējamas iekļaušanas EDF kapitālā, vispirms būtu jāsamaksā uzņēmuma ienākumu nodoklis. Tikai šāda uzkrājumu aplikšana ar nodokli varētu Francijas valsti “nostādīt vienlīdzīgā situācijā” ar privātu ieguldītāju un ļautu Komisijai pieļaut Francijas valsts rīcības salīdzinājumu ar privāta uzņēmuma rīcību. Tā kā šis pieņēmums esot bijis nepareizs, Komisija neesot varējusi veikt šādu salīdzinājumu.
201 Komisija apgalvo, ka, ja Francijas valsti “nostādītu vienlīdzīgā situācijā” ar privātu ieguldītāju, nebūtu iespējams apstrīdēt, ka “valsts–regulētājas” “nodokļu dāvanai” nav tāda pati cena kā “valsts–ieguldītājas” ieguldījumam. Pirmajā gadījumā, lai uzņēmums gūtu EUR 100 peļņu, valstij pietiek atteikties uzlikt šādas pašas summas nodokli. Savukārt, lai uzņēmums šādu pašu summu iegūtu no privāta ieguldītāja, it īpaši būtu jāpieskaita par šo summu samaksātie nodokļi, lai tā varētu ar to brīvi rīkoties. Tādējādi šajā gadījumā šī summa EUR 100 apmērā esot bijusi jāapliek ar uzņēmuma ienākuma nodokli 41,66 % likmes apmērā. No tā izriet, ka, lai piešķirtu EUR 100, privātam ieguldītājam faktiski būtu jāapkopo EUR 141,66.
202 Šajos apstākļos Komisija apgalvo, ka EDF minētie piemēri par mātes uzņēmuma parāda atlaišanu savam meitas uzņēmumam attiecas nevis uz valsts varas pilnvarām, bet gan uz privāta ieguldītāja tirgū izmantotiem instrumentiem – tie faktiski esot komerciāli, nevis nodokļu parādi. Tāpēc šeit nav runas par formālām atšķirībām, jo valsts izmaksas noteikti esot mazākas, nekā tās būtu privāta ieguldītāja gadījumā.
203 Komisija atgādina, ka saskaņā ar EKL 295. pantā paredzēto neitralitātes principu saistībā ar uzņēmumu īpašumtiesību režīmu tās rīcība nevar ne veicināt, ne kavēt valsts varas iestādes attiecībā uz to uzņēmumos veiktiem kapitālieguldījumiem. Saskaņā ar Komisijas teikto ne tā, ne, cik tai zināms, Tiesa un Pirmās instances tiesa nekad nav atzinušas, ka akcionāre valsts, kas izmanto savas nodokļu pilnvaras ārpus parastām tiesībām, būtu pielīdzināma privātam ieguldītājam.
204 Komisija būtībā uzsver, ka tas, ka tā neakceptē “nodokļu dāvanas”, nav vienkārši formālu apsvērumu dēļ, bet pamatots ar to, ka juridiski atbalsts var izpausties kā tiešas subsīdijas, kā arī atteikšanās no parāda. Šādu “nodokļu dāvanu” a priori aizliegums esot tikai iepriekš minētā neitralitātes principa piemērošana, ko Tiesa esot pieļāvusi, nosakot, ka “ir jānošķir pienākumi, kas valstij jāuzņemas kā sabiedrības akcionārei, un pienākumi, kas tai var būt kā valsts varas īstenotājai” (iepriekš 185. punktā minētais spriedums lietā Vācija/Komisija, 134. punkts).
205 Komisija uzsver, ka šajā lietā jautājums ir par to, vai “valsts–ieguldītāja” tiešām var izvirzīt privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu, lai tai netiktu piemērots EKL 87. panta 1. punkts. Lai tas tā būtu, esot jāpierāda, ka valsts ir rīkojusies tādos apstākļos, kas būtu parasti privātam ieguldītājam. Saskaņā ar Komisijas teikto Tiesa šajā spriedumā atgādina, ka valsts varas prerogatīvu pastāvēšana nav parasts tirgus apstāklis.
206 Komisija turklāt atgādina, ka 2002. gada 9. aprīlī iesniegtā nodokļu ģenerāldirekcijas ziņojumā šī pēdējā ir uzskatījusi, ka “koncedenta tiesības saistībā ar VPT ir nepamatots parāds, kuru inkorporēšana kapitālā ir nepamatoti atbrīvojusi no nodokļiem”. No tā skaidri izrietot, ka runa ir par “nodokļu dāvanu”, nevis ieguldījumu.
207 Komisija apgalvo, ka pretēji EDF apgalvotajam apstrīdētajai operācijai nav nekādas saistības ar parāda atlaišanu, to inkorporējot uzņēmuma kapitālā, un ka EDF kļūdaini mēģina jautājumu reducēt uz to, ka Komisija esot veikusi formālu pieeju, neizanalizējot operācijas ekonomisko jēgu.
208 Atgādinājusi, ka privātā ieguldītāja kritērija piemērošanas galvenā doma ir novērst jebkādu “diskrimināciju” starp publiskiem un privātiem uzņēmumiem, lai pareizi piemērotu EK līguma tiesību normas valsts atbalsta jomā, Komisija uzsver, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “tāda privāta ieguldītāja, kas darbojas parastos tirgus ekonomikas apstākļos, uzvedības kritērijs ir viena no vienlīdzīgas attieksmes principa izpausmēm privātajā un publiskajā nozarē un saskaņā ar šo principu valsts tieši vai netieši veiktu kapitāla nodošanu uzņēmuma rīcībā apstākļos, kas atbilst parastiem tirgus apstākļiem, nevar kvalificēt par valsts atbalstu” (iepriekš 183. punktā minētais spriedums lietā Francija/Komisija, 69. punkts, un Pirmās instances tiesas 2000. gada 12. decembra spriedums lietā T‑296/97 Alitalia/Komisija, Recueil, II‑3871. lpp., 80. punkts).
209 Tādējādi, lai gan nav šaubu, ka valsts var nodot uzņēmuma rīcībā kapitālu, privātā ieguldītāja kritērija piemērošanā šāds darījums ir jākvalificē par valsts atbalstu, izņemot gadījumu, kad apstākļi, kuros tas tiek sniegts, “atbilst parastiem tirgus apstākļiem”.
210 Komisija uzskata, ka no šīs judikatūras izriet, ka privātā ieguldītāja kritērijs ir piemērojams tikai tad, ja apstākļi, kuros darbojas valsts, ir līdzīgi prastiem tirgus apstākļiem. No tā izrietot arī, ka valsts izmantotie līdzekļi ir minēto apstākļu sastāvdaļa un tas tā vēl jo vairāk ir tad, ja tāda rakstura un iezīmju līdzekļi kā izmantotie nav privātu ieguldītāju rīcībā, kuri darbojas parastos tirgus apstākļos.
211 Turklāt nodokļu atbrīvojums pēc sava rakstura radot tādas sekas, kas nekādā gadījumā nav nošķiramas no valsts lomas, kurai vienīgajai ir suverēnas tiesības iekasēt un pārdalīt nodokļus. Tā kā šīs tiesības ir “valsts varas visabsolūtākā izpausme”, to izmantošanai, kas izpaužas kā aplikšana ar nodokļiem vai atbrīvošana no tiem, neesot ekvivalenta privāta ieguldītāja gadījumā.
212 Saistībā ar iepriekš 172. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Chronopost u.c./Ufex u.c. Komisija uzsver, ka ir pretrunīgi, pirmkārt, apgalvot, ka tai šajā lietā bija jāpiemēro privātā ieguldītāja kritērijs, un, otrkārt, atsaukties uz šo spriedumu, kurā Tiesa sakarā ar to, ka nebija iespējams veikt salīdzinājumu, izmantoja argumentus, kas ir pilnīgi pretēji argumentiem, kuri saistīti ar parastiem tirgus apstākļiem. Komisija atgādina, ka tikai valsts var vienlaikus darboties nodokļu administrācijas un ieguldītāja statusā.
213 Visbeidzot, Komisija būtībā pakārtoti apgalvo, ka apstrīdētais pasākums nekādā gadījumā nebūtu atbildis privātā ieguldītāja kritērijam, ja tā to būtu piemērojusi.
214 Atbildē uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem Komisija būtībā apliecina, pirmkārt, ka tai nebija jāpiemēro privātā ieguldītāja kritērijs un, otrkārt, ka tai bija jānoraida “Oxera ziņojums”, it īpaši tāpēc, ka EDF to iesniedza par vēlu.
215 Turklāt tiesas sēdē Komisija izvirzīja vairākus papildu argumentus.
216 Vispirms tā apgalvoja, ka neviens privāts ieguldītājs nespētu par tādām izmaksām savākt tāda apmēra kapitālu. Tāpēc nekādā ziņā neeksistējot privāts ieguldītājs, ar kuru iespējams veikt salīdzinājumu.
217 Vēl atbildē uz EDF un Francijas Republikas argumentiem, ka izmaksas, piemērojot ikvienu no abiem risinājumiem, ko valsts varēja īstenot (skat. iepriekš 164. punktu), bija vienādas, Komisija apgalvoja, ka izmaksas nebūtu vienādas “ilgtermiņa shēmā”. Komisija uzskata, ka “ilgtermiņa shēmā” EDF būtu vispirms samaksājusi nodokļus un tās finansiālās vērtības vērtējums būtu bijis citādāks privātā ieguldītāja kritērija piemērošanā. Šīs “ilgtermiņa shēmas” piemērošana visticamāk tāpēc būtu novedusi pie citādāka iznākuma, ja būtu piemērots privātā ieguldītāja kritērijs.
218 Visbeidzot, Komisija tiesas sēdē arī apgalvoja, ka nodokļa summa bija jāpārskaita valstij kaut vai uz īsu brīdi, pirms tās pārskaitīšanas atpakaļ EDF, un ka maksājamajiem nodokļiem bija jāuzrādās EDF bilancē.
219 Komisija turklāt uzsver, ka, pat pieņemot, ka Pirmās instances tiesa piekristu apgalvojumam, ka apstrīdētais pasākums bija ieguldījums kapitāla formā, kas bija jāpārbauda, piemērojot privātā ieguldītāja kritēriju, ko tā apstrīd, Pirmās instances tiesai tāpēc būtu jāatceļ apstrīdētais lēmums acīmredzamas kļūdas vērtējumā dēļ, neanalizējot to, vai Francijas valsts rīcība atbilst šim kritērijam, bet šī otrā apstrīdētā pasākuma pārbaudes stadija būtu jāveic Komisijai lēmumā, kas pieņemams pēc sprieduma par apstrīdētā lēmuma atcelšanu pasludināšanas. Pirmās instances tiesa nevarot izvērtēt šo jautājumu, jo šāda analīze neietilpstot Kopienu tiesas kompetencē.
220 Iberdrola tiesas sēdē, it īpaši atsaucoties uz ģenerāladvokāta Ležē [Léger] 2003. gada 14. janvāra secinājumiem lietā C‑280/00 Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, kurā Tiesa ir pasludinājusi 2003. gada 24. jūlija spriedumu (Recueil, I‑7747. un I‑7788. lpp.), apgalvo, ka informēta privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā kritēriju principā nevar piemērot tad, kad valsts atbalstu piešķir, izmantojot valsts varas prerogatīvas. Persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka šī kritērija piemērošanas mērķis ir nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret publiskiem un privātiem uzņēmumiem. Šī kritērija piemērošana nodokļu parāda pārvēršanā kapitālieguldījumā faktiski piešķir publiskiem uzņēmumiem priekšrocību, kuru privāti uzņēmumi nekad nevarētu iegūt. No tā izrietot ar piešķirtā atbalsta formu saistīta atkāpe no vienlīdzīgas attieksmes tikai publisku uzņēmumu labā. Persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka šis formālais faktors tātad ir noteicošs un tādā gadījumā privātā ieguldītāja kritēriju nekad nevar piemērot.
– Vispārējās tiesas vērtējums
221 Jāatgādina, ka EKL 87. panta mērķis ir novērst, ka tirdzniecību starp dalībvalstīm varētu ietekmēt valsts iestāžu dažādos veidos piešķirtas priekšrocības, kas traucē vai rada risku traucēt konkurenci, sniedzot priekšrocības zināmiem uzņēmumiem vai precēm. Jēdziens “[valsts] atbalsts” tāpēc var ietvert ne tikai tādu pozitīvu palīdzību kā subsīdijas, aizdevumus vai uzņēmuma kapitāldaļu iegādi, bet arī dažāda veida darbības, kas atvieglo izmaksas, kuras parasti tiek segtas no uzņēmuma budžeta, un kam, lai gan tās nav subsīdijas vārda tiešajā nozīmē, ir tāds pats raksturs vai sekas (skat. Tiesas 2003. gada 8. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑328/99 un C‑399/00 Itālija un SIM 2 Multimedia/Komisija, Recueil, I‑4035. lpp., 35. punkts un tajā minētā judikatūra). Novērtējot pasākumu EKL 87. panta izpratnē, ir jāņem vērā visi būtiskie faktori un to apstākļi (iepriekš 101. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein‑Westfalen/Komisija, 270. punkts).
222 Saskaņā ar Tiesas judikatūru valsts varas iejaukšanās uzņēmuma kapitālā jebkādā veidā var veidot valsts atbalstu, ja ir izpildīti visi EKL 87. panta 1. punktā minētie nosacījumi (skat. iepriekš 221. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Itālija un SIM 2 Multimedia/Komisija, 36. punkts un tajā minētā judikatūra). Tā tas tomēr, piemērojot vienlīdzīgas attieksmes pret publiskiem un privātiem uzņēmumiem principu, nav gadījumā, kad valsts kapitālu ir tieši vai netieši nodevusi uzņēmuma rīcībā parastos tirgus apstākļos (skat. iepriekš 221. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Itālija un SIM 2 Multimedia/Komisija, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
223 No judikatūras izriet, ka valsts atbalsta jomā Tiesa nošķir divas situācijas – tādas, kur valsts darbībai ir ekonomisks raksturs, un tādas, kur valsts darbība ietilpst valsts varas īstenošanā (šajā sakarā skat. Tiesas 1994. gada 14. septembra spriedumu apvienotajās lietās no C‑278/92 līdz C‑280/92 Spānija/Komisija, Recueil, I‑4103. lpp., 22. punkts, un iepriekš 185. punktā minēto spriedumu lietā Vācija/Komisija, 134. punkts; iepriekš 220. punktā minētos ģenerāladvokāta Ležē secinājumus lietā, kurā pasludināts spriedums Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, 20. punkts).
224 Privāta uzņēmēja kritērijs ir piemērojams tikai pirmajā gadījumā situāciju, kas aptver gadījumus, kad publiskas iestādes iegūst kāda uzņēmuma kapitāldaļas (šajā sakarā skat. Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedumu lietā 234/84 Beļģija/Komisija, Recueil, 2263. lpp., 14. punkts; iepriekš 94. punktā minēto spriedumu lietā Tubemeuse, 26. punkts, un 1991. gada 21. marta spriedumu lietā C‑305/89 Itālija/Komisija, sauktu “Alfa Romeo”, Recueil, I‑1603. lpp., 19. punkts), piešķir zināmiem uzņēmumiem aizdevumu (šajā sakarā skat. Tiesas 1990. gada 14. februāra spriedumu lietā C‑301/87 Francija/Komisija, sauktu “Boussac”, Recueil, I‑307. lpp., 38.–41. punkts, un Pirmās instances tiesas 1998. gada 30. aprīļa spriedumu lietā T‑16/96 Cityflyer Express/Komisija, Recueil, II‑757. lpp., 8. un 51. punkts), piešķir valsts galvojumu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 13. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑204/97 un T‑270/97 EPAC/Komisija, Recueil, II‑2267. lpp., 67. un 68. punkts), pārdod tirgū preces vai piedāvā pakalpojumus (šajā sakarā skat. Tiesas 1988. gada 2. februāra spriedumu apvienotajās lietās 67/85, 68/85 un 70/85 Van der Kooy u.c./Komisija, Recueil, 219. lpp., 28.–30. punkts; 1996. gada 29. februāra spriedumu lietā C‑56/93 Beļģija/Komisija, Recueil, I‑723. lpp., 10. punkts, un 1996. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑39/94 SFEI u.c., Recueil, I‑3547. lpp., 59.–62. punkts) vai piešķir atvieglojumus sociālo iemaksu veikšanai (šajā sakarā skat. Tiesas 1999. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑342/96 Spānija/Komisija, Recueil, I‑2459. lpp., 46. punkts) vai darbinieku izmaksu atlīdzībai. Šāda veida situācijās privātā uzņēmēja kritērijs ir svarīgs, jo valsts darbību vismaz principā varētu veikt privāts uzņēmējs peļņas gūšanas nolūkā (šajā sakarā skat. iepriekš 220. punktā minētos ģenerāladvokāta Ležē secinājumus lietā, kurā pasludināts spriedums Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, 20. un nākamie punkti).
225 Savukārt privāta uzņēmēja kritērijam nav nekādas nozīmes, ja valsts darbībai vispār nav ekonomiska rakstura. Tā tas ir gadījumā, ja publiskas iestādes uzņēmumam izmaksā tiešas subsīdijas, piešķir nodokļu atbrīvojumu (šajā sakarā skat. Tiesas 1994. gada 15. marta spriedumu lietā C‑387/92 Banco Exterior de España, Recueil, I‑877. lpp., 14. punkts; 1999. gada 19. maija spriedumu lietā C‑6/97 Itālija/Komisija, Recueil, I‑2981. lpp., 16. punkts, un 2000. gada 19. septembra spriedumu lietā C‑156/98 Vācija/Komisija, Recueil, I‑6857. lpp., 25.–28. punkts) vai piešķir uzņēmuma izmaksu samazinājumu (Tiesas 1999. gada 17. jūnija spriedums lietā C‑75/97 Beļģija/Komisija, Recueil, I‑3671. lpp., 24. un 25. punkts, un Pirmās instances tiesas 1998. gada 27. janvāra spriedums lietā T‑67/94 Ladbroke Racing/Komisija, Recueil, II‑1. lpp., 110. punkts).
226 Šāda veida situācijās valsts darbību privāts uzņēmējs nevar veikt peļņas gūšanas nolūkā un tā ir tāda valsts varas īstenošanas darbība kā nodokļu politika vai sociālā politika (šajā sakarā skat. iepriekš 220. punktā minētos ģenerāladvokāta Ležē secinājumus lietā, kurā pasludināts spriedums Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, 20. un nākamie punkti).
227 Tas pats attiecas arī uz valsts izmaksām, kas ir saistītas ar darbinieku atlaišanu, bezdarbnieku pabalsta maksāšanu un citiem sociālajiem pakalpojumiem (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1999. gada 21. janvāra spriedumu apvienotajās lietās T‑129/95, T‑2/96 un T‑97/96 Neue Maxhütte Stahlwerke un Lech-Stahlwerke/Komisija, Recueil, II‑17. lpp., 119. punkts), kā arī rūpniecības struktūras atjaunošanu, valsts piešķirtu aizdevumu ar neparastiem nosacījumiem vai arī izmaksām, lai atjaunotu vietu, kas ļautu izveidot tehnikas izstrādes centru (šajā sakarā skat. iepriekš 223. punktā minēto 1994. gada 14. septembra spriedumu apvienotajās lietās Spānija/Komisija, 22. punkts, un iepriekš 185. punktā minēto 2003. gada 28. janvāra spriedumu lietā Vācija/Komisija, 140. punkts; Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑198/01 Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija, Krājums, II‑2717. lpp., 108. punkts).
228 Valsts darbības, kas ir domātas tādu tās pienākumu izpildei, kuri tai ir valsts varas īstenotājas statusā, nevar salīdzināt ar privāta ieguldītāja darbībām tirgus ekonomikā.
229 Lai izvērtētu, vai valsts veikti pasākumi pieder pie tās valsts varas prerogatīvām, vai izriet no pienākumiem, kas tai jāuzņemas kā akcionārei, šie pasākumi ir jānovērtē nevis to formas, bet gan to rakstura, to priekšmeta un tiem piemērojamo noteikumu aspektā, vienlaikus ņemot vērā apstrīdēto pasākumu mērķi (šajā sakarā skat. Tiesas 1994. gada 19. janvāra spriedumu lietā C‑364/92 SAT Fluggesellschaft, Recueil, I‑43. lpp., 30. punkts).
230 Tāpēc tāda uzņēmuma gadījumā, kura pamatkapitāls pieder publiskām iestādēm, it īpaši ir jānovērtē, vai līdzīgos apstākļos tāda lieluma privāts ieguldītājs, ko var salīdzināt ar iestādēm, kas vada publisko sektoru, būtu veicis tikpat lielu kapitālieguldījumu, pamatojoties uz paredzamajām peļņas iespējām un abstrahējoties no jebkādiem sociāla rakstura vai reģionālās vai nozaru politikas apsvērumiem (šajā sakarā skat. iepriekš 224. punktā minēto 1986. gada 10. jūlija spriedumu lietā Beļģija/Komisija, 14. punkts, un iepriekš 221. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Itālija un SIM 2 Multimedia/Komisija, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
231 Visbeidzot, jāprecizē, ka tas, ka valsts kā akcionāra rīcība tiek vērtēta salīdzinājumā ar informētu privāto ieguldītāju, kaut gan jebkura privātā ieguldītāja rīcība šādi vērtēta netiek, nav vienlīdzīgas attieksmes pret valsti un šādu privātu ieguldītāju neievērošana, jo valsts akcionārs nav tādā pašā situācijā kā privātais ieguldītājs. Atšķirībā no privātā ieguldītāja, kas, lai finansētu savus ieguldījumus, var rēķināties tikai ar saviem paša resursiem, valstij ir pieejami finanšu resursi, kas izriet no valsts varas izmantošanas, it īpaši resursi no nodokļu ieņēmumiem (iepriekš 101. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein‑Westfalen/Komisija, 271. un 272. punkts).
232 Tāpēc tas vien, ka valstij ir pieejami finanšu resursi, kas izriet no valsts varas izmantošanas, neļauj pamatot to, ka valsts darbības tiek uzskatītas par tādām, kas ietilpst valsts varas prerogatīvās. Tādā gadījumā informēta privātā ieguldītāja kritērija piemērošana valsts kā akcionāra rīcībai riskētu tikt reducēta uz nulli vai vismaz nesamērīgi ierobežota, jo kā valstij tai vienmēr ir pieejami finanšu resursi, kas izriet no valsts varas izmantošanas, it īpaši nodokļu ieņēmumi.
233 Ievērojot iepriekš minēto, ņemot vērā lietas konkrētos apstākļus, ir jānoskaidro, vai valsts dalība vai iesaistīšanās uzņēmuma, kas no tā gūst labumu, kapitālā tiek veikta ar ekonomisku mērķi, kāds varētu būt arī privātam ieguldītājam, un tātad valsts rīkojas kā ekonomisks uzņēmējs tāpat kā privāts uzņēmējs, vai, tieši pretēji, tas tiek pamatots ar sabiedrisko interešu mērķi un ir jāuzskata par valsts kā valsts varas īstenotājas intervences formu, un šādā gadījumā valsts rīcību nevar salīdzināt ar privāta uzņēmēja vai ieguldītāja rīcību tirgus ekonomikā.
234 Tādējādi jāuzskata, ka, ja valsts darbība pēc tās rakstura un priekšmeta, ņemot vērā tās mērķi, nav ieguldījums, ko varētu veikt privāts ieguldītājs, šī darbība varētu būt valsts darbība valsts varas īstenotājas statusā, tādējādi izslēdzot informēta privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu.
235 Savukārt, ja valsts darbība pēc tās rakstura un priekšmeta, ņemot vērā tās mērķi, ir ieguldījums, ko varētu veikt privāts ieguldītājs, šī darbība ir jāpārbauda, piemērojot privātā ieguldītāja kritēriju. Šajā pārbaudē ir jānoskaidro, vai šāds ieguldītājs, līdzīgos apstākļos un, pamatojoties uz iespējamās peļņas prognozēm, būtu veicis tikpat lielu kapitālieguldījumu neatkarīgi no veida, kādā izpaužas šī valsts darbība, un tā, vai tai ir pieejami tādi resursi, kas izriet no valsts varas īstenošanas, tādi kā nodokļu ieņēmumi, kuri nav pieejami privātam ieguldītājam.
236 Citiem vārdiem sakot, pasākums ir jāpārbauda nevis tikai atkarībā no tā formas, bet arī tā rakstura, priekšmeta un mērķiem, kas nozīmē, ka tas ir jāapsver, ievērojot visus šos aspektus un ņemot vērā apstākļus, kādos tas ir īstenots.
237 No tā turklāt izriet, ka ar to vien, ka valsts darbība tiek veikta, izdodot likumu, nepietiek, lai noraidītu iespēju, ka valsts dalībai uzņēmuma kapitālā ir ekonomisks mērķis, kāds varētu būt arī privātam ieguldītājam.
238 Šajā lietā ir pierādīts, ka Francijas Republika 1997. gadā bija vienīgā EDF akcionāre.
239 Turklāt ir jāatgādina, ka pirms Likuma Nr. 97‑1026 pieņemšanas EDF bilance bija šāda:
– aktīvu daļā bija postenis ar nosaukumu “Koncesijā nodotās nozares pamatlīdzekļi” FRF 285,7 miljardu apmērā, no kuriem aptuveni FRF 90 miljardi attiecās uz VPT;
– pasīvu daļā bija postenis ar nosaukumu “Uzkrājumi”, no kuriem aptuveni FRF 38,5 miljardi attiecās uz VPT, kā arī postenis “Koncesijā nodotās mantas ekvivalentā vērtība”, kurā bija reģistrētas veiktās atjaunošanas izmaksas. Šajā postenī, kas ietvēra EDF parādu valstij, pirms Likuma Nr. 97‑1026 pieņemšanas bija FRF 145,2 miljardi, no kuriem 18,3 miljardi attiecās uz VPT.
240 Ir noskaidrots, ka ar Likumu Nr. 97‑1026 Francijas Republika pārstrukturēja EDF bilanci un veica uzņēmuma rekapitalizāciju. Tādējādi pēc šīs darbības, pirmkārt, VPT veidojošā manta FRF 90,325 miljardu apmērā tika iedalīta uzņēmuma “pašu resursos”. Otrkārt, neizmantotie uzkrājumi VPT atjaunošanai FRF 38,521 miljarda apmērā tika ierakstīti grāmatvedības uzskaitē kā nesadalītā peļņa, tos neatzīmējot peļņas un zaudējumu kontā, un FRF 20,225 miljardi tika pārgrupēti attiecībā uz jaunajiem zaudējumiem, tādējādi likvidējot šo kontu, bet atlikums FRF 18,296 miljardi tika ieskaitīts rezervē. Šie pārgrupējumi tika aplikti ar nodokli, piemērojot Vispārīgā nodokļu likuma 38. panta 2. punktu. Visbeidzot, treškārt, “koncedenta tiesības”, proti, “koncesijā nodotās mantas ekvivalentā vērtība”, tika tiešā veidā ietverta kapitālieguldījumu postenī FRF 14,119 miljardu apmērā (no kopējās summas FRF 18,345 miljardiem), to neierakstot rezultātu kontā, bet atlikumu ierakstot dažādos revalvācijas kontos.
241 Tomēr Komisija par valsts atbalstu uzskatīja tikai “koncedenta tiesību” neaplikšanu ar nodokli pirms kapitālieguldījuma veikšanas. Ne to, ka EDF tika ar atpakaļejošu spēku kopš 1956. gada padarīta par VPT īpašnieci, ne neizmantoto uzkrājumu pārgrupēšanu, sākot no brīža, kad tie bija apliekami ar nodokli, ne kapitālieguldījumu FRF 14,119 miljardu apmērā Komisija par valsts atbalstu neuzskatīja.
242 Jākonstatē, ka visi lietas dalībnieki piekrīt, ka par summu FRF 14,119 miljardu apmērā pirms tās ierakstīšanas postenī “Kapitālieguldījumi” bija jāsamaksā nodoklis. Neatkarīgi no šīs analīzes pamatotības jāatzīst, ka lietas dalībnieki tātad neapstrīd principā koncedenta tiesībām piemērojamo nodokļu režīmu.
243 Tomēr jānorāda, ka Likuma Nr. 97‑1026 4. panta mērķis ir pārstrukturēt EDF bilanci un palielināt tās pašu resursus. Tā tātad pati par sevi nav nodokļu rakstura tiesību norma, ko apliecina ekonomikas, finanšu un rūpniecības ministra, valsts budžeta sekretāra un valsts rūpniecības sekretāra 1997. gada 22. decembrī EDF adresētā vēstule.
244 Turklāt jākonstatē, ka Komisija pārbaudīja tikai Likuma Nr. 97‑1026 4. panta ietekmi uz nodokļiem un precizēja, ka tai nebija jāņem vērā ar šīm likuma tiesību normām veiktā kapitāla palielināšana, ne Francijas Republikas paskaidrojumi, lai kopumā pamatotu veiktās operācijas ekonomisko jēgu.
245 Komisija šo attieksmi pamato ar tās identificētās priekšrocības nodokļu raksturu un precizē, – kā izriet gan no apstrīdētā lēmuma, gan no tās iesniegumiem un atbildēm uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem – ka privātā ieguldītāja kritēriju nevar piemērot kapitāla palielināšanai, kas veikta, atbrīvojot no nodokļa parāda, jo šāda atteikšanās izriet no tā, ka valsts izmanto savas regulēšanas pilnvaras vai arī savas valsts varas prerogatīvas.
246 Tāpēc ir jāpārbauda, vai dalībvalsts, kas ir gan publiska uzņēmuma nodokļu kreditors, gan tā vienīgais akcionārs, tiešām var pamatoties uz privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu, kad tā palielina šī uzņēmuma kapitālu, atbrīvojot no šī nodokļu parāda, vai ir jāuzskata, ka, ņemot vērā parāda nodokļu raksturu un to, ka valsts, atbrīvojot no šī parāda, izmanto savas valsts varas prerogatīvas, Komisijai bija tiesības atteikties piemērot šo kritēriju attiecīgajai kapitāla palielināšanai.
247 Šajā sakarā jāuzskata, ka, ņemot vērā ar Likumu Nr. 97‑1026 veikto EDF rekapitalizācijas mērķi, tikai šī uzņēmuma parāda Francijas valstij nodokļu raksturs un tas, ka tā tam ir izmantojusi likumu, neļauj Komisijai atteikties pārbaudīt, vai līdzīgos apstākļos privāts ieguldītājs būtu varējis veikt tāda paša lieluma kapitāla palielinājumu un tādējādi – vai valsts kapitālu ieguldīja tādos apstākļos, kas atbilst parastiem tirgus apstākļiem.
248 No tā izriet, ka privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu nevar atteikt tikai tāpēc, ka EDF kapitāla palielināšana ir notikusi tāpēc, ka valsts ir atteikusies no nodokļu parāda, ko EDF tai bija parādā.
249 Komisijai tādos apstākļos ir jāpārbauda, vai privāts ieguldītājs līdzīgos apstākļos būtu veicis līdzīgas summas ieguldījumu neatkarīgi no valsts darbības, lai palielinātu EDF kapitālu, formas un eventuālas nodokļu resursu izmantošanas šajā sakarā, lai pārbaudītu šī ieguldījuma ekonomisko jēgu un to salīdzinātu ar to, kā tādos pašos apstākļos rīkotos šāds ieguldītājs attiecībā uz šo pašu uzņēmumu.
250 Šāds Komisijas pienākums pārbaudīt, vai valsts kapitālu ir ieguldījusi apstākļos, kas atbilst parastiem tirgus apstākļiem, faktiski pastāv neatkarīgi no tā, kādā veidā valsts kapitālu ir ieguldījusi un vai tas ir vai nav līdzīgs veidam, ko varētu būt izmantojis privāts ieguldītājs.
251 Parastu tirgus apstākļu vērtējums ir balstīts uz valsts veiktā ieguldījuma salīdzinošu ekonomisku analīzi. Šajā sakarā ir jāanalizē, vai privāts ieguldītājs būtu veicis līdzīgas summas ieguldījumu līdzīgu finanšu un peļņas izredžu apstākļos. Veidam, kādā šis ieguldījums ir veikts – vai tas ir tiešs kapitālieguldījums, izmantojot naudas līdzekļus no valsts iekasētiem nodokļiem vai paņemta aizdevuma, vai parādu pārvēršana kapitālā –, faktiski nav nozīmes. Savukārt nevar izslēgt, kā ir apgalvojusi Komisija tiesas sēdē, ka veids, kādā ieguldījums ir veikts, var radīt atšķirības kapitāla savākšanas izmaksu un kapitāla nestās peļņas aspektā, kas varētu likt domāt, ka privāts ieguldītājs līdzīgos apstākļos šādu ieguldījumu nebūtu veicis. Tomēr, lai to secinātu, vispirms ir jāveic ekonomiska analīze, piemērojot privātā ieguldītāja kritēriju, ko Komisija šajā lietā apzināti atteicās darīt.
252 Šāda analīze bija pamatota, ņemot vērā lietas apstākļus, jo, pirmkārt, kā ir minējušas EDF un Francijas Republika un ko nav apstrīdējusi Komisija, kapitāla palielināšana var izrietēt no parāda, ko uzņēmums ir parādā privātam akcionāram, ieguldīšanas, kas šajā gadījumā ir pieļaujams saskaņā ar Francijas tiesībām, un, otrkārt, likuma izmantošanu šajā nolūkā varēja uzskatīt par obligātām sekām tam, ka paši noteikumi par EDF kapitālu bija noteikti likumā, ko Komisija nav apstrīdējusi. Šis pēdējais apstāklis, kas raksturo apstrīdēto pasākumu, nevarēja apstrīdēt privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu šajā lietā.
253 Ievērojot vajadzību apstrīdēto pasākumu izvērtēt tā apstākļos, Komisija tādējādi nevarēja pārbaudīt tikai Francijas Republikas pieņemtās nodokļu tiesību normas, vienlaikus nepārbaudot un, iespējams, šīs pārbaudes beigās noraidot Francijas Republikas argumentu pamatotību, apgalvojot, ka atteikšanos no nodokļu parāda EDF bilances pārstrukturēšanas un kapitāla palielināšanas ietvaros, kas bija Likuma Nr. 97‑1026 4. panta priekšmets, varēja uzskatīt par darījumu, kas atbilda privātā ieguldītāja kritērijam.
254 Šajā sakarā, pirmkārt, nevar piekrist Komisijas argumentam, ka, ievērojot Tiesas judikatūru, kas izriet no iepriekš 185. punktā minētā sprieduma lietā C‑334/99 Vācija/Komisija, privātā ieguldītāja kritēriju nevarēja piemērot, jo Francijas valsts šajā lietā bija izmantojusi savas valsts varas prerogatīvas, izmantojot likumu, lai atteiktos no nodokļu parāda samaksas, un tāpēc tā nebija rīkojusies kā privāta akcionāre.
255 No judikatūras tiešām izriet, ka privātā ieguldītāja kritērija piemērošanā ir jānošķir pienākumi, kas valstij ir jāuzņemas kā kādas sabiedrības akciju īpašniecei, no pienākumiem, kas tai var būt kā valsts varas īstenotājai (iepriekš 185. punktā minētais 2003. gada 28. janvāra spriedums lietā Vācija/Komisija, 134. punkts).
256 It īpaši no spriedumiem, kuros šis kritērijs ir piemērots (iepriekš 223. punktā minētais 1994. gada 14. septembra spriedums apvienotajās lietās Spānija/Komisija, iepriekš 185. punktā minētais 2003. gada 28. janvāra spriedums lietā Vācija/Komisija un iepriekš 227. punktā minētais spriedums lietā Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija), izriet, ka lietās, kurās pasludināti šie spriedumi, tas, ka runa bija par pienākumiem, kas valstij bija tās valsts varas īstenotājas statusā, neļāva piemērot privātā ieguldītāja kritēriju saistībā ar no tiem izrietošajām izmaksām. Šīs izmaksas bija maksājumi, kas izrietēja no darbinieku atlaišanas, bezdarbnieku pabalsta maksājumi, atbalsts rūpniecības struktūras atjaunošanai, valsts piešķirts aizdevums ar neparastiem nosacījumiem un, visbeidzot, maksājumi, lai atjaunotu vietu, kas ļautu izveidot tehnikas izstrādes centru. Tās tātad nevarēja ņemt vērā, aprēķinot uzņēmuma likvidācijas izmaksas salīdzinājumā ar šī uzņēmuma pārpirkšanas izmaksām, jo tās izrietēja no saistībām, kādu privātam akcionāram nebija.
257 Tomēr atšķirībā no iepriekš 256. punktā aprakstītajām situācijām, kā ir atzinusi Komisija tiesas sēdē, šajā lietā nevarēja runāt par valsts pienākumiem valsts varas īstenotājas statusā šīs judikatūras izpratnē un nebija jānovērtē zināmas izmaksas, kas valstij izrietēja no tās valsts varas pienākumiem.
258 Ja – tā kā šajā lietā – valsts, kas ir uzņēmuma vienīgā akcionāre, veic tā kapitāla palielināšanu, it īpaši lai novērstu šī uzņēmuma bilanci ietekmējošas problēmas, jākonstatē, ka tā rīkojas tā, kā varētu rīkoties privāts ieguldītājs, un a priori nevar izslēgt, ka tās rīcības mērķis varētu būt līdzīgs šāda ieguldītāja mērķim. Lai noskaidrotu, vai tas tā tiešām ir, kas ļautu izslēgt apstrīdētā pasākuma kvalificēšanu par atbalstu, ir jāpārbauda, vai nav izpildīts privātā ieguldītāja kritērijs, ko Komisija atteicās darīt.
259 Šajā sakarā jāatgādina, ka, pirmkārt, Likuma Nr. 97‑1026 4. panta mērķis bija pārstrukturēt bilanci un palielināt EDF pašu kapitālu, kas sliecas liecināt par to, ka valsts veiktā ieguldījuma mērķi bija iespējams salīdzināt ar privāta ieguldītāja mērķi, un, otrkārt, tas vien, ka attiecīgā kapitāla palielināšana daļēji izrietēja no atteikšanās no nodokļa parāda un tai bija nodokļu sekas, nepamato privātā ieguldītāja kritērija piemērošanas noraidīšanu. Šādos apstākļos un ņemot vērā, ka, lai veiktu grāmatvedības pielāgojumus, ar kuriem tika mainīts uzņēmuma pašu kapitāls, bija jāpieņem likums, šajā lietā nevar uzskatīt, ka valsts darbības veids uzreiz izslēgtu privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu.
260 Otrkārt, jānoraida arī Komisijas argumenti, ka privātā ieguldītāja kritēriju nevar piemērojot nodokļu parāda pārvēršanai kapitālā, jo uzņēmums nekad nevarētu būt parādā privātam ieguldītājam šādu parādu, bet tikai civiltiesību vai komerctiesību parādu, un ka, ja šīs abas situācijas tiktu salīdzinātas, tas izjauktu vienlīdzīgu attieksmi pret valsti un šādu ieguldītāju. Piekrist šiem argumentiem nozīmētu uzskatīt, ka tikai tad, ja uzņēmums valstij būtu parādā civiltiesību vai komerctiesību parādu, šādu darījumu varētu veikt apstākļos, kas ir līdzīgi tiem, kādos ir privāts ieguldītājs.
261 Privātā ieguldītāja kritērija mērķis tieši ir pārbaudīt, vai, lai gan valstij ir tādi līdzekļi, kādu nav privātam ieguldītājam, šis pēdējais tādos pašos apstākļos būtu pieņēmis lēmumu veikt valsts ieguldījumam līdzīgu ieguldījumu. Kapitālā pārvērstā parāda raksturam un tam, ka privātam ieguldītājam neviens nevar būt parādā nodokļu parādu, tāpēc nav nozīmes attiecībā uz to, vai nav jāpiemēro privātā ieguldītāja kritērijs.
262 Tāpēc ir noraidāms arī Komisijas arguments, ka darījumu var īsumā raksturot kā EDF piešķirtu “nodokļu dāvanu” un to nevar uzskatīt par ieguldījumu. Kā jebkurš kreditors, kuram pieder sabiedrība, valsts var atteikties no parāda, šo parādu pārvēršot vienlīdzīgas summas kapitālā. Šis darījums, ar kuru sabiedrības īpašnieks palielina kapitālu, atbrīvojot no parāda, ko sabiedrība tam ir parādā, ir kompensācija, ko varētu veikt arī informēts privāts ieguldītājs parastos tirgus apstākļos.
263 Tādējādi, ņemot vērā visus lietas apstākļus, Komisijai nebija pamata noraidīt Francijas Republikas apgalvojumu, kā arī privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu uz tās iepriekš 262. punktā minēto argumentu pamata.
264 Treškārt, saistībā ar Komisijas argumentu, ka privātam ieguldītājam līdzīgā situācijā būtu bijis jāmaksā nodoklis, pirmkārt, jāatzīst, ka apstrīdētajā lēmumā ir norādīts tikai, ka “priekšrocība noteikti ir selektīva, jo uzņēmuma ienākuma nodokļa nemaksāšana par daļu no šiem grāmatvedības uzkrājumiem veido izņēmumu no parasti šādām operācijām piemērojamā nodokļu režīma”.
265 Vēl jānorāda, ka savos iesniegumos atbildēs uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem Komisija ir apgalvojusi, ka privātam ieguldītājam vispirms būtu bijis jāsamaksā nodoklis, ja tas būtu vēlējies veikt kapitāla palielināšanu, inkorporējot parādu, ko uzņēmums, kura akcionārs tas ir, tam bija parādā. Saskaņā ar Komisijas teikto tas tāpēc privātam ieguldītājam noteikti radītu lielākas izmaksas, jo, lai piešķirtu EUR 100, privātam ieguldītājam reāli būtu bijuši nepieciešami EUR 141,66. Komisija uzskata, ka tikai šī nodokļa iepriekšēja samaksa būtu ļāvusi piemērot privātā ieguldītāja kritēriju FRF 5,6 miljardu kapitālieguldījuma pārbaudē.
266 Pat ja ir jānorāda, ka gan Francijas Republika, gan EDF ir atzinušas, ka šajā lietā EDF bija jāmaksā nodoklis, jāteic, ka tās apstrīd Komisijas veikto Francijas nodokļu tiesību un Vispārīgā nodokļu likuma 38. panta 2. punkta interpretāciju it īpaši attiecībā uz sabiedrības akcionāra ar parāda inkorporāciju veikta kapitālieguldījuma nodokļu tiesiskajām sekām.
267 Francijas Republika un EDF savās atbildēs un mutvārdu apsvērumos ir apgalvojušas, ka saskaņā ar Vispārīgā nodokļu likuma 38. panta 2. punkta noteikumiem ar parāda, ko uzņēmuma akcionāram ir parādā uzņēmums, inkorporēšanu veiktas kapitāla palielināšanas radītās neto aktīvu izmaiņas netiek ņemtas vērā uzņēmuma ienākuma nodokļa aprēķinā un ka tādējādi saskaņā ar šīs tiesību normas noteikumiem šī parāda pārvēršana kapitālā nenozīmē, ka šī parāda summa būtu apliekama ar nodokli.
268 Pirmkārt, jāatgādina, ka lēmuma par procedūras ierosināšanu 51. punktā Komisija pati uzskatīja, ka, “tā kā kapitāla palielināšana netiek uzskatīta par sabiedrības neto kapitāla palielinājumu uzņēmuma ienākuma nodokļa aprēķinā, ar [koncedenta tiesību] pārkvalificēšanu par [kapitālieguldījumu] tika konsolidēts nodokļu atvieglojums, kas [EDF par šiem uzkrājumiem bija laikā no 1987. gada līdz 1996. gadam]”.
269 Tādējādi šķiet, ka šajā lēmuma par procedūras ierosināšanu punktā Komisija vismaz vispārīgā veidā piekrita Francijas Republikas un EDF analīzei par ar parāda inkorporēšanu veiktas kapitāla palielināšanas rezultātā radušos neto aktīva izmaiņu nodokļu tiesiskajām sekām. Šādā skatījumā privāta ieguldītāja izmaksas tirgus ekonomikā šķiet vienādas ar valsts izmaksām.
270 Otrkārt, Komisijas argumenti faktiski liek pārbaudīt kopējās izmaksas, kas rastos privātam ieguldītājam, lai ieguldītu FRF 14,119 miljardus, kas ir summa, kas atbilst koncedenta tiesībām, kaut gan koncedenta tiesību pārgrupēšanu FRF 14,119 miljardu apmērā Komisija neuzskatīja par atbalstu, tāpat kā to, ka EDF tika padarīta par sākotnēji valstij piederošā VPT īpašnieci, jo apstrīdētajā lēmumā bija apsvērta tikai atteikšanās no nodokļa iekasēšanas par šīm tiesībām. Komisijas argumenti, kuru rezultātā analīzē faktiski tiek iekļauta summa FRF 14,119 miljardu apmērā, turklāt ir pretrunā tam, kā priekšrocība ir definēta apstrīdētajā lēmumā. Šie argumenti tāpēc ir noraidāmi.
271 Treškārt, jānorāda, ka Komisijas argumenti katrā ziņā nav konsekventi. Komisija atzīst, ka tā būtu pārbaudījusi papildu kapitālieguldījumu FRF 5,6 miljardu apmērā, ja EDF iepriekš būtu šo summu samaksājusi nodokļos un vēlāk Francijas Republika tai šo pašu summu būtu atdevusi atpakaļ, jo tādā gadījumā un tikai tādā gadījumā valsts un privāta ieguldītāja attiecīgās izmaksas būtu iespējams salīdzināt.
272 Jānorāda, ka tādā gadījumā izmaksas valstij faktiski būtu tādas pašas un EDF saņemtā summa būtu tāda pati, kā tā, ko tā saņēma risinājumā, ko Francijas Republika pieņēma Likumā Nr. 97‑1026. Pieņemot šo likumu, valsts veica kapitālieguldījumu FRF 14,119 miljardu apmērā. Saskaņā ar Komisijas argumentiem šīs operācijas izmaksas esot tikai FRF 14,119 miljardi, bet, ja EDF būtu samaksājusi nodokli, valsts izmaksas būtu citādākas un varētu piemērot privātā ieguldītāja kritēriju. Tomēr jākonstatē, ka, ja valsts būtu EDF kapitālā ieguldījusi FRF 14,119 miljardus, pēc tam saņemtu nodokļus FRF 5,6 miljardu apmērā un šo pēdējo summu no jauna pārskaitītu EDF, valsts kopējās izmaksas tāpat būtu FRF 14,119 miljardi, jo saņemto nodokļu summu neitralizētu identiskā EDF atmaksātā summa. Bet EDF būtu saņēmusi kopā FRF 14,119 miljardus, proti, tādu pašu summu, kā tā saņēma saskaņā ar Likumu Nr. 97‑1026.
273 Ceturtkārt, pieņemot, ka Komisijas veiktā Francijas nodokļu tiesību un it īpaši Vispārīgā nodokļu likuma 38. panta 2. punkta interpretācija būtu pareiza, bet Francijas iestāžu veiktā šo pašu tiesību interpretācija būtu kļūdaina, jāuzskata, ka tāda privāta ieguldītāja kapitālieguldījuma izmaksas, kas veikts ar parāda inkorporāciju, ja tam tiešām tādā gadījumā būtu jāmaksā nodoklis, būtu FRF 5,6 miljardi.
274 Tomēr jāteic, ka, atsakoties iekasēt nodokli šīs FRF 5,6 miljardu summas apmērā, pārgrupējot koncedenta tiesības kapitālieguldījumā, valstij būtu jāveic izmaksas, kas acīmredzot arī būtu vienādas ar FRF 5,6 miljardiem, jo pretēji Komisijas apgalvotajam atteikšanās no nodokļu parāda valstij nebija bez izmaksām. Tāpēc tai visticamāk būtu radušās tādas pašas izmaksas kā privātam ieguldītājam. Tādējādi Komisijas apgalvojums par atšķirīgajām izmaksām nešķiet pierādīts tāpat kā secinājumi, ko tā izdara saistībā ar privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu.
275 Vēl jāpiebilst, ka tikai privātā ieguldītāja kritērija piemērošana ļautu pārbaudīt un eventuāli konstatēt iespējamas izmaksu atšķirības.
276 Piektkārt, pat ja rekapitalizācijas FRF 14,119 miljardu apmērā, – kas pēc Komisijas ieskatiem nav atbalsts – izmaksas valstij būtu bijušas FRF 0, bet privātam ieguldītājam FRF 5,6 miljardi, šī izmaksu starpība nekādā ziņā neliegtu piemērot privātā ieguldītāja kritēriju. Šādā gadījumā Komisijai, piemērojot šo kritēriju, būtu jāpārbauda, vai šāds privāts ieguldītājs būtu maksājis FRF 5,6 miljardus, lai veiktu šādu rekapitalizāciju, un nav izslēgts, ka šīs pārbaudes beigās Komisija secinātu, ka tas tā nebūtu, taču, lai nonāktu pie šī secinājuma, tai vispirms ir jāveic šī analīze.
277 Visbeidzot, tiktāl, ciktāl Komisija ar šo argumentu faktiski vēlas, pirmkārt, pierādīt, ka tādējādi EDF būtu radušās citādas izmaksas, jo tā gan vienā, gan otrā gadījumā būtu spiesta maksāt nodokli, kas varētu ietekmēt uzņēmuma vērtību, un, otrkārt, nodokļa samaksas gadījumā izslēgt iespēju, ka privāts ieguldītājs tiešām būtu ieguldījis tādu summu uzņēmumā, kaut gan valsts tikai atteicās no nodokļu parāda, jākonstatē, ka šī argumenta mērķis ir pierādīt, ka ieguldījuma izmaksas un tā iespējamās peļņas izredzes valstij un privātam ieguldītājam būtu atšķirīgas. Taču, lai šo faktoru varētu ņemt vērā, bija jāpiemēro privātā ieguldītāja kritērijs, ko Komisija atteicās darīt.
278 Ceturtkārt, jānoraida Komisijas tiesas sēdē izvirzītais arguments, ka katrā ziņā neesot tāda atskaites privāta ieguldītāja, kas būtu spējis savākt tikt lielu kapitālu kā valsts, jo vispirms Komisija nevienā vietā nav konstatējusi, ka trūka atskaites privāta ieguldītāja, ar kuru šajā lietā salīdzināt publisko ieguldītāju. Vēl tas, ka trūkst atskaites privāta ieguldītāja, nekavē to, ka operācija ir jāpārbauda “parastu tirgus apstākļu” aspektā, kuri, tātad obligāti būdami hipotētiski, ir jānovērtē, izmantojot pieejamus objektīvus un pārbaudāmus faktus (šajā sakarā skat. iepriekš 172. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Chronopost u.c./Ufex u.c., 38. punkts).
279 Piektkārt, jāatzīst, ka Komisija nav izvirzījusi nevienu pierādījumu, lai pamatotu savu pirmoreiz tiesas sēdē izvirzīto argumentu, ko ir apstrīdējusi Francijas Republika, ka kapitāla palielināšanu saskaņā ar Francijas tiesībām nevarēja veikt, ieinkorporējot nodokļu parādu. Šis arguments tāpēc ir noraidāms.
280 Sestkārt, Komisijas arī pirmoreiz tiesas sēdē izvirzītais arguments, ka nodoklim bija jāparādās uzņēmuma bilancē, ir jānoraida divu iemeslu dēļ.
281 No vienas puses, ar šo argumentu Francijas Republikai faktiski tiek pārmesta Komisijas 1980. gada 25. jūnija Direktīvas 80/723/EEK par dalībvalstu un publisku uzņēmumu finansiālo attiecību pārskatāmību (OV L 195, 35. lpp.) neizpilde. Pieņemot, ka Francijas Republikai var pārmest šādu pienākumu neizpildi, tam tomēr nav nekādas saistības ar Komisijas apstrīdētā lēmuma 96. un 97. apsvērumā norādītajiem argumentiem un tas neietekmē jautājumu par to, vai bija jāpiemēro privātā ieguldītāja kritērijs.
282 No otras puses, Komisija nespēja paskaidrot, kurā bilancē bija jāparādās maksājamajam nodoklim. Pirms Likuma Nr. 97‑1026 pieņemšanas un pirms EDF tika uzskatīta par VPT īpašnieci, nekāds nodoklis nebija jāmaksā. Vēlāk, tā kā Francijas Republika atteicās iekasēt nodokli, tas arī nebija maksājams un tādējādi nevarēja parādīties bilancē kā uzņēmuma parāds.
283 Visbeidzot, septītkārt, saistībā ar Komisijas argumentu, ka privātā ieguldītāja kritērija piemērošanas pieļaušana varētu novest pie tā, ka tiktu atļauti visi dalībvalstu noteikti nodokļu atbrīvojumi, jo tie vienmēr atbilst šim kritērijam, pirmkārt, jāatgādina, ka šeit runa nav par vienkāršu uzņēmumam piešķirtu nodokļa atbrīvojumu, bet gan par atteikšanos no nodokļa parāda kapitāla palielināšanas ietvaros tādā uzņēmumā, kuras vienīgais akcionārs ir valsts. Otrkārt, nevar iepriekš lemt par šī kritērija piemērošanas rezultātu, bez kā tas būtu nederīgs vai neatbilstošs. Treškārt, katrā ziņā nevar izslēgt, ka šajā lietā privātā ieguldītāja kritērija piemērošana varētu likt uzskatīt, ka valsts rīcība neatbilda tam, kāda būtu varējusi būt privāta ieguldītāja rīcība. Komisijas argumentam tāpēc nav nozīmes.
284 Secinājums – neviens no Komisijas, ko atbalsta Iberdrola, izvirzītajiem argumentiem nav pieņemams, un ir jāuzskata, ka, atsakoties pārbaudīt apstrīdēto pasākumu tā apstākļos un piemērot privātā ieguldītāja kritēriju, Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un pārkāpusi EKL 87. pantu.
285 Tā kā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka Komisija nepareizi ir noraidījusi šī kritērija piemērošanu, tai ir jāveic pasākumi šī sprieduma izpildei. Kopienu tiesa, kura izskata prasību atcelt tiesību aktu, valsts atbalsta jomā nav kompetenta mainīt lēmumus, kuru likumību tā pārbauda, un šajā gadījumā pati veikt analīzi, kas ietver privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu. Ja Komisija to uzskata par pamatotu, tai tāpēc ir jāpieņem jauns lēmums, ievērojot iepriekš 220.–253. punktā norādītos apsvērumus.
286 Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, apstrīdētā lēmuma 3. un 4. pants ir jāatceļ EKL 87. panta pārkāpuma dēļ, bet citi prasītājas celtie pamati un pamatu daļas, kā arī lūgumi veikt procesa organizatoriskos pasākumus attiecībā uz “Oxera ziņojumu” nav jāizskata.
Par tiesāšanās izdevumiem
287 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem.
288 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstis, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. No tā izriet, ka Francijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
289 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta trešajai daļai Vispārējā tiesa var nolemt, ka personai, kas iestājusies lietā, savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašai. Šajā gadījumā Iberdrola, kas iestājusies lietā Komisijas atbalstam, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)
nospriež:
1) atcelt Komisijas 2003. gada 16. decembra lēmuma par valsts atbalstu [uzņēmumam] EDF un elektroenerģijas un gāzes rūpniecībai (C 68/2002, N 504/2003 un C 25/2003) 3. un 4. pantu;
2) Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Électricité de France (EDF) tiesāšanās izdevumus;
3) Francijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati;
4) Iberdrola, SA sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Azizi | Cremona | Frimodt Nielsen |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2009. gada 15. decembrī.
Coulon
Satura rādītājs
Atbilstošās tiesību normas
EK līguma noteikumi
Regula (EK) Nr. 659/1999
Piemērojamās Francijas tiesības
Prāvas rašanās fakti
Vispārīgi lietas fakti
Administratīvais process
Apstrīdētais lēmums
Process un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Par pirmo pamatu – pirmkārt, Regulas Nr. 659/1999 20. panta un, otrkārt, tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
Vispārējās tiesas vērtējums
– Par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
– Par atbalsta saņēmēja kā ieinteresētās personas procesuālo tiesību pārkāpumu
Par otro pamatu, ka Komisija esot pārkāpusi EKL 87. pantu
Par pirmo daļu – EDF segto sabiedrisko pakalpojumu izmaksu nepietiekamās kompensācijas neņemšanu vērā
– Lietas dalībnieku argumenti
– Vispārējās tiesas vērtējums
Par otro daļu – ietekmes neesamību uz tirdzniecību starp dalībvalstīm
– Lietas dalībnieku argumenti
– Vispārējās tiesas vērtējums
Par otrā pamata trešo daļu – pirmkārt, par apstrīdēto pasākumu kvalificēšanu par kapitālieguldījumu un, otrkārt, par valsts rīcību šo pasākumu īstenošanā, rīkojoties tā, kā būtu rīkojies informēts privāts ieguldītājs tirgus ekonomikā
– Lietas dalībnieku argumenti
– Vispārējās tiesas vērtējums
Par tiesāšanās izdevumiem