Lieta T‑156/04
Électricité de France (EDF)
pret
Eiropas Komisiju
Valsts atbalsts – Francijas iestāžu EDF piešķirtais atbalsts – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu un noteikts to atgūt – Atbalsta saņēmēju procesuālās tiesības – Ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm – Privātā ieguldītāja kritērijs
Sprieduma kopsavilkums
1. Valsts atbalsts – Pārbaude, ko veic Komisija – Administratīvais process – Komisijas pienākums likt ieinteresētajām personām iesniegt apsvērumus – Atbalsta saņēmēja tiesības tikt atbilstošā apmērā iesaistītam procesā
(EKL 88. panta 2. punkts; Padomes Regulas Nr. 659/1999 6. pants)
2. Valsts atbalsts – Komisijas lēmums – Tiesiskuma vērtējums, pamatojoties uz lēmuma pieņemšanas brīdī pieejamo informāciju
(EKL 87. pants)
3. Valsts atbalsts – Ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm – Konkurences apdraudējums – Novērtējuma kritēriji
(EKL 87. panta 1. punkts)
4. Valsts atbalsts – Jēdziens – Informēta privātā ieguldītāja kritērija piemērošana valsts ieguldītājiem
(EKL 87. panta 1. punkts)
5. Valsts atbalsts – Jēdziens – Dalībvalsts, kas atbrīvo no nodokļu samaksas un kurai piemīt nodokļu kreditora un valsts uzņēmuma vienīgā akcionāra īpašības, kura kapitāls tiek palielināts, atbrīvojot no nodokļu parāda – Privātā ieguldītāja kritērija piemērojamība
(EKL 87. panta 1. punkts)
1. EKL 88. panta 2. punktā paredzētajā izmeklēšanas stadijā Komisijai ir jāļauj ieinteresētajām personām sniegt apsvērumus. Lai gan šīs ieinteresētās personas nevar pamatoties uz tiesībām uz aizstāvību, tām savukārt ir tiesības atbilstošā apmērā, ņemot vērā lietas apstākļus, tikt iesaistītām Komisijas veiktajā administratīvajā procesā. Vēl Komisijai ir jāuzsāk oficiālā izmeklēšanas procedūra, paredzot par to informēt ieinteresētās personas, ja pēc iepriekšējās pārbaudes tai rodas būtiskas šaubas par minētā finanšu pasākuma saderību ar kopējo tirgu. No tā izriet, ka Komisijai nevar likt paziņojumā par šī procesa uzsākšanu sniegt pilnīgu analīzi par attiecīgo atbalstu, bet pietiek ar to, ka tā precīzi nosaka savas pārbaudes ietvarus, lai nezustu jēga ieinteresēto personu tiesībām iesniegt apsvērumus. Turklāt atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 6. pantam, ja Komisija nolemj uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru, lēmumā par procedūras ierosināšanu var tikai apkopot nozīmīgos faktiskos un tiesību jautājumus, ieskaitot attiecīgā valsts pasākuma pagaidu vērtējumu, kura mērķis ir noteikt, vai tam ir atbalsta raksturs, un izklāstīt iemeslus, kas rada šaubas par šī pasākuma saderību ar kopējo tirgu.
Lēmumam par procedūras ierosināšanu tātad ir jāļauj ieinteresētajiem lietas dalībniekiem efektīvi piedalīties oficiālajā izmeklēšanas procedūrā, kuras laikā tiem būs iespēja izvirzīt savus argumentus. Šajā nolūkā ir pietiekami, ja ieinteresētie lietas dalībnieki ir informēti par iemesliem, kas Komisijai sākotnēji ir likuši uzskatīt, ka pasākums varētu būt jauns ar kopējo tirgu nesaderīgs atbalsts.
(sal. ar 106.–110. punktu)
2. Prasības atcelt tiesību aktu ietvaros Kopienu tiesību akta tiesiskums ir jānovērtē, izmantojot to informāciju, kas pastāvēja akta pieņemšanas brīdī. It īpaši Komisijas veiktos sarežģītos novērtējumus var pārbaudīt, izmantojot tikai to informāciju, kas tai bija pieejama to veikšanas laikā. Šajā ziņā Komisijai nevar pārmest, ka tā nav ņēmusi vērā iespējamu informāciju, kas tai būtu varējusi tikt sniegta administratīvā procesa laikā, bet netika sniegta, jo Komisijai nav pienākuma pēc savas iniciatīvas un ar pieņēmumu palīdzību pārbaudīt, kādi fakti tai būtu varējuši tikt sniegti.
(sal. ar 125. un 126. punktu)
3. Lai valsts pasākumu varētu atzīt par valsts atbalstu, nav jākonstatē, ka atbalsts tiešām ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un traucē konkurenci, bet tikai jāpārbauda, vai šis atbalsts var ietekmēt šādu tirdzniecību un traucēt konkurenci. Komisijai nav jāveic attiecīgā tirgus faktiskās situācijas, atbalsta saņēmēju uzņēmumu tirgus daļu, konkurējošo uzņēmumu stāvokļa un attiecīgās dalībvalstu apmaiņas ekonomiskā analīze.
Ja dalībvalsts piešķirts atbalsts nostiprina kāda uzņēmuma stāvokli attiecībā pret citiem konkurējošiem uzņēmumiem Kopienas iekšējā tirdzniecībā, ir jāuzskata, ka atbalsts ir ietekmējis minēto tirdzniecību. Šajā sakarā tas, ka kāda tautsaimniecības nozare tiek liberalizēta Kopienas līmenī, var liecināt par faktisku vai iespējamu atbalsta ietekmi uz konkurenci, kā arī par tā ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm.
Turklāt nav vajadzīgs, lai uzņēmums, kas saņem atbalstu, pats piedalītos Kopienas iekšējā tirdzniecībā. Ja dalībvalsts piešķir atbalstu kādam uzņēmumam, darbība tā valstī var saglabāties tāda pati vai pieaugt, taču tādējādi tiek samazinātas citās dalībvalstīs reģistrētu uzņēmumu izredzes iekļūt šīs dalībvalsts tirgū. Turklāt tāda uzņēmuma nostiprināšana, kurš līdz šim nav piedalījies Kopienas iekšējā tirdzniecībā, var to nostādīt tādā stāvoklī, kas ļauj tam iekļūt citas dalībvalsts tirgū.
(sal. ar 144.–148. punktu)
4. Tāda uzņēmuma gadījumā, kura pamatkapitāls pieder publiskām iestādēm, it īpaši ir jānovērtē, vai līdzīgos apstākļos tāda lieluma privāts ieguldītājs, ko var salīdzināt ar iestādēm, kas vada publisko sektoru, būtu veicis tikpat lielu kapitālieguldījumu, pamatojoties uz paredzamajām peļņas iespējām un abstrahējoties no jebkādiem sociāla rakstura vai reģionālās vai nozaru politikas apsvērumiem.
Tas, ka valsts kā akcionāra rīcība tiek vērtēta salīdzinājumā ar informētu privāto ieguldītāju, kaut gan jebkura privātā ieguldītāja rīcība šādi vērtēta netiek, nav vienlīdzīgas attieksmes pret valsti un šādu privātu ieguldītāju neievērošana, jo valsts akcionārs nav tādā pašā situācijā kā privātais ieguldītājs. Atšķirībā no privāta ieguldītāja, kas, lai finansētu savus ieguldījumus, var rēķināties tikai ar saviem paša resursiem, valstij ir pieejami finanšu resursi, kas izriet no valsts varas izmantošanas, it īpaši resursi no nodokļu ieņēmumiem. Tāpēc tas vien, ka valstij ir pieejami finanšu resursi, kas izriet no valsts varas izmantošanas, neļauj pamatot to, ka valsts darbības tiek uzskatītas par tādām, kas ietilpst valsts varas prerogatīvās. Tādā gadījumā informēta privātā ieguldītāja kritērija piemērošana valsts kā akcionāra rīcībai riskētu tikt reducēta uz nulli vai vismaz nesamērīgi ierobežota, jo kā valstij tai vienmēr ir pieejami finanšu resursi, kas izriet no valsts varas izmantošanas, it īpaši nodokļu ieņēmumi.
(sal. ar 230.–232. punktu)
5. Valsts atbalsta jomā ir jānošķir divas situācijas – tādas, kur valsts darbībai ir ekonomisks raksturs, un tādas, kur valsts darbība ietilpst valsts varas īstenošanā. Ja valsts darbība pēc tās rakstura un priekšmeta, ņemot vērā tās mērķi, nav ieguldījums, ko varētu veikt privāts ieguldītājs, šī darbība varētu būt valsts darbība valsts varas īstenotājas statusā, tādējādi izslēdzot informēta privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu. Savukārt, ja valsts darbība pēc tās rakstura un priekšmeta, ņemot vērā tās mērķi, ir ieguldījums, ko varētu veikt privāts ieguldītājs, šī darbība ir jāpārbauda, piemērojot privātā ieguldītāja kritēriju. Šajā pārbaudē ir jānoskaidro, vai šāds ieguldītājs, līdzīgos apstākļos un, pamatojoties uz iespējamās peļņas prognozēm, būtu veicis tikpat lielu kapitālieguldījumu neatkarīgi no veida, kādā izpaužas šī valsts darbība, un tā, vai tai ir pieejami tādi resursi, kas izriet no valsts varas īstenošanas, tādi kā nodokļu ieņēmumi, kuri nav pieejami privātam ieguldītājam.
Citiem vārdiem sakot, pasākums ir jāpārbauda nevis tikai atkarībā no tā formas, bet arī tā rakstura, priekšmeta un mērķiem, kas nozīmē, ka tas ir jāapsver, ievērojot visus šos aspektus un ņemot vērā apstākļus, kādos tas ir īstenots. No tā turklāt izriet, ka ar to vien, ka valsts darbība tiek veikta, izdodot likumu, nepietiek, lai noraidītu iespēju, ka valsts dalībai uzņēmuma kapitālā ir ekonomisks mērķis, kāds varētu būt arī privātam ieguldītājam.
Tāpēc, ņemot vērā katras lietas konkrētos apstākļus, ir jānoskaidro, vai valsts dalība vai iesaistīšanās uzņēmuma, kas no tā gūst labumu, kapitālā tiek veikta ar ekonomisku mērķi, kāds varētu būt arī privātam ieguldītājam, un tātad valsts rīkojas kā ekonomisks uzņēmējs tāpat kā privāts uzņēmējs, vai, tieši pretēji, tas tiek pamatots ar sabiedrisko interešu mērķi un ir jāuzskata par valsts kā valsts varas īstenotājas intervences formu, un šādā gadījumā valsts rīcību nevar salīdzināt ar privāta uzņēmēja vai ieguldītāja rīcību tirgus ekonomikā.
Tāpēc ir jāpārbauda, vai dalībvalsts, kas ir gan publiska uzņēmuma nodokļu kreditors, gan tā vienīgais akcionārs, tiešām var pamatoties uz privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu, kad tā palielina šī uzņēmuma kapitālu, atbrīvojot no šī nodokļu parāda, vai ir jāuzskata, ka, ņemot vērā parāda nodokļu raksturu un to, ka valsts, atbrīvojot no šī parāda, izmanto savas valsts varas prerogatīvas, Komisijai bija tiesības atteikties piemērot šo kritēriju attiecīgajai kapitāla palielināšanai.
Tādējādi, ja dalībvalsts, kas ir uzņēmuma vienīgā akcionāre, veic tā kapitāla palielināšanu, it īpaši lai novērstu šī uzņēmuma bilanci ietekmējošas problēmas, jākonstatē, ka tā rīkojas tā, kā varētu rīkoties privāts ieguldītājs, un a priori nevar izslēgt, ka tās rīcības mērķis varētu būt līdzīgs šāda ieguldītāja mērķim. Lai noskaidrotu, vai tas tā tiešām ir, kas ļautu izslēgt apstrīdētā pasākuma kvalificēšanu par atbalstu, ir jāpārbauda, vai nav izpildīts privātā ieguldītāja kritērijs.
(sal. ar 223., 233.–237., 246. un 258. punktu)