TIESAS SPRIEDUMS
1963. gada 15. jūlijā (*)
Lieta 25/62
Plaumann & Co. uzņēmums, Hamburga,
ko pārstāv Ķelnes Advokātu kolēģijas advokāts Haralds Ditgess [Harald Ditges], kas norādīja adresi Luksemburgā: Audry, Fédération des commerçants, 8 avenue del’Arsenal,
prasītājs,
pret
Eiropas Ekonomikas kopienas Komisiju, ko pārstāv Ibērs Ērings [Hubert Ehring], pārstāvis, Eiropas izpildvaru juriskonsults,
kam palīdz Ernsts Šteindorfs [Ernst Steindorff], Tībingas [Tubingue] universitātes tiesību zinātņu profesors, kas norādīja adresi Luksemburgā: Henri Manzanarès, Eiropas izpildvaru juridiskā dienesta sekretārs, 2 Place de Metz,
atbildētāja,
par prasību
– atcelt Komisijas 1962. gada 22. maija Lēmumu S III 03079, ar ko Vācijas Federatīvajai Republikai aizliedz daļēji atcelt muitas nodokļus attiecībā uz “svaigiem mandarīniem un klementīniem”, kas ievesti no trešām valstīm;
– noteikt zaudējumu atlīdzību DM 39 414,01 apmērā.
TIESA
šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. M. Donners [A.M. Donner], palātas priekšsēdētāji L. Delvo [L. Delvaux] un R. Lekūrs [R. Lecourt], tiesneši Š. L. Amī [Ch. L. Hammes], R. Rosi [R. Rossi] (referents), A. Trabuki [A. Trabucchi] un V. Štrauss [W. Strauss],
ģenerāladvokāts K. Rēmers [K. Roemer],
sekretārs A. van Houte [A. Van Houtte],
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
I – Par prasību atcelt tiesību aktu
Par pieņemamību
Saskaņā ar EEK līguma 173. panta otro daļu “jebkura fiziska vai juridiska persona [..] var vērsties Tiesā par lēmumu [..], kas – kaut arī [..] lēmuma formā adresēts citai personai – tomēr šo personu skar tieši un individuāli”.
Atbildētāja uzskata, ka vārdi “cita persona”, kas minēti šajā daļā, neattiecas uz dalībvalstīm kā suverēniem subjektiem un ka tādēļ indivīds nevar celt prasību atcelt Komisijas vai Padomes lēmumus, kas adresēti dalībvalstīm.
Līguma 173. panta otrā daļa tomēr ļauj indivīdiem celt prasību atcelt lēmumu, kas adresēts “citai personai” un kas tos skar tieši un individuāli, bet šis pants nedz nosaka, nedz arī ierobežo šo vārdu nozīmi.
Iepriekš minētās normas tiešā un gramatiskā jēga ir pamats visplašākajai interpretācijai.
Turklāt Līguma noteikumus par ieinteresēto personu tiesībām celt prasību nedrīkst interpretēt sašaurināti.
Tā kā Līgumā tas nav paredzēts, nevar pieņemt, ka šādi ierobežojumi pastāv.
Tāpēc atbildētājas apgalvojumu nevar uzskatīt par pamatotu.
Atbildētāja turklāt uzskata, ka apstrīdētais lēmums pēc būtības ir regula individuāla lēmuma veidā un ka tādēļ, tāpat kā vispārpiemērojamu tiesību aktu gadījumā, indivīds nevar celt prasību par to.
Tomēr no EEK līguma 189. un 191. panta izriet, ka lēmuma raksturīga iezīme ir ierobežots adresātu skaits. Lai noteiktu, vai tiesību akts ir vai nav lēmums, ir jānoskaidro, vai minētais tiesību akts attiecas uz noteiktiem subjektiem.
Apstrīdētais lēmums ir adresēts Vācijas Federatīvās Republikas valdībai, un tas aizliedz daļēji atcelt muitas nodokļus attiecībā uz atsevišķiem produktiem, kas ievesti no trešām valstīm.
Tāpēc apstrīdētais akts ir jāuzskata par lēmumu, kas attiecas uz noteiktu subjektu un ir saistošs tikai šim subjektam.
Saskaņā ar Līguma 173. panta otro daļu fiziskas personas var vērsties Tiesā par tādu lēmumu atcelšanu, kas – kaut arī adresēti citai personai – tomēr skar tās tieši un individuāli, bet atbildētāja šajā lietā iebilst, ka apstrīdētais lēmums prasītāju skar tieši un individuāli.
Vispirms jānoskaidro, vai ir izpildīts otrais pieņemamības nosacījums, jo, ja minētais lēmums prasītāju neskar individuāli, zūd nepieciešamība noskaidrot, vai tas prasītāju skar tieši.
Personas, kas nav lēmuma adresāti, var prasīt atzīt, ka lēmums skar tās individuāli, tikai tad, ja šis lēmums tās ietekmē šīm personām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu apstākļu dēļ, kas šīs personas atšķir no visām citām personām, un tad, ja visi šie faktori tās individuāli nošķir tieši tāpat kā lēmuma adresātus.
Šajā lietā apstrīdētais lēmums skar prasītāju kā klementīnu importētāju, t.i., kā tādas komercdarbības veicēju, ko jebkurā brīdī var veikt jebkura persona un kas tādējādi nenošķir prasītāju attiecībā uz apstrīdēto lēmumu tāpat kā adresātus.
Šo apsvērumu dēļ ir jāsecina, ka šī prasība atcelt tiesību aktu ir jāatzīst par nepieņemamu.
II – Par prasību par zaudējumu atlīdzību
Par pieņemamību
Atbildētāja uzskata, ka prasījumi šajā lietā, kas pirmo reizi tikuši formulēti replikā, bija iesniegti ar nokavēšanos un nav pieņemami saskaņā ar Reglamenta 38. panta 1. punkta d) apakšpunktu.
Tomēr prasītājs prasības pieteikumā ir iekļāvis prasījumu atzīt iespējamos zaudējumus, kādi var rasties apstrīdētā lēmuma dēļ. Rakstveida un mutvārdu procesa laikā tas precizēja šā prasījuma priekšmetu un noteica nodarīto zaudējumu apmērus.
Tāpēc prasības par zaudējumu atlīdzību prasījumus var uzskatīt par pieņemamu papildinājumu prasības pieteikumā formulētajiem prasījumiem. Tādēļ tie ir pieņemami saskaņā ar minētā 38. panta 1. punkta d) apakšpunktu.
Par lietas būtību
Prasītāja prasījumos prasīta zaudējumu atlīdzības izmaksa, kas līdzvērtīga muitas nodokļu un apgrozījuma nodokļa summai, kas prasītājam bija jāsamaksā saskaņā ar lēmumu, attiecībā uz kuru tas vienlaikus iesniedza prasību to atcelt.
Pastāvot šādiem apstākļiem, ir jāatzīst, ka prasītāja apgalvoto zaudējumu pamatā ir šis lēmums un ka prasības par zaudējumu atlīdzību patiesais mērķis ir to tiesisko seku likvidēšana, ko apstrīdētais lēmums radījis prasītājam.
Šajā lietā apstrīdētais lēmums nav atcelts.
Administratīvs akts, kas nav atcelts, nevar per se radīt tiesību aizskārumu, kas rada zaudējumus tā subjektiem. Tāpēc tie nevar prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas radušies šā akta dēļ.
Izskatot prasību par zaudējumu atlīdzību, Tiesa nevar lemt, lai tiktu atceltas tāda lēmuma tiesiskās sekas, kas, kā norādīts iepriekš, pats vēl nav atcelts.
Tādēļ prasītāja prasība tiek noraidīta kā nepamatota.
III – Par tiesāšanās izdevumiem
Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, tam ir jāatlīdzina tiesāšanās izdevumi.
Ar šādu pamatojumu
TIESA,
noraidot visus pārējos papildu vai pretējos prasījumus, nospriež:
1) noraidīt prasību atcelt tiesību aktu kā nepieņemamu;
2) noraidīt prasību par zaudējumu atlīdzību kā nepamatotu;
3) prasītājs atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts Luksemburgā 1963. gada 15. jūlijā.
A. Van Houtte | | A. M. Donner |