ĢENERĀLADVOKĀTES E. ŠARPSTONES [E. SHARPSTON]
SECINĀJUMI,
sniegti 2011. gada 15. septembrī (1)
Lieta C‑465/10
Ministre de l’Intérieur, de l’Outre-mer et des Collectivités territoriales
pret
Chambre de commerce et d’industrie de l’Indre
(Conseil d’État (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzība – Eiropas Reģionālās attīstības fonda piešķirtais finansējums – Finansējuma saņēmēja neatbilstība publisko iepirkumu procedūrām – Pienākums atgūt finansējumu pārkāpuma gadījumā – Noilguma termiņš
1. Šis Francijas Conseil d’État (Valsts Padome) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Regulas Nr. 2052/88 (2), Regulas Nr. 4253/88 (3) un Regulas Nr. 2988/95 (4) interpretāciju. Lietas faktisko apstākļu laikā šie tiesību akti (turpmāk tekstā – “piemērojamās regulas”) bija starp tiem, kuri regulēja Eiropas Savienības struktūrfondus (5). Struktūrfondi (6) ir Eiropas Savienības galvenais instruments sociālās un ekonomiskās attīstības atbalstīšanai dalībvalstīs. Tie aptver vienu trešdaļu ES budžeta.
2. Iesniedzējtiesa jautā, pirmkārt, vai saskaņā ar ES tiesībām ir jāatgūst no ERAF piešķirtais finansējums, ja saņēmējs (kas ir līgumslēdzējiestāde (7)) izmanto atbalstu, lai īstenotu darbību, kas neatbilst ES publiskā iepirkuma noteikumiem. Otrkārt, tā lūdz interpretēt Regulas Nr. 2988/95 3. pantā noteikto noilguma periodu šāda veida atgūšanai.
Atbilstošās tiesību normas
Regula Nr. 2052/88
3. Starp Regulā Nr. 2052/88 noteiktajiem mērķiem ir minēta struktūrfondu efektivitātes palielināšana un to aktivitāšu koordinēšana (8).
4. 3. panta 5. punktā Padomei ir uzdots pieņemt nepieciešamos noteikumus, lai nodrošinātu dažādu fondu koordinēšanu savā starpā, no vienas puses, un ar Eiropas Investīciju banku (EIB) un citiem pastāvošajiem finanšu instrumentiem, no otras puses.
5. 7. pants ir nosaukts “Saderīgums un kontrole”. Tajā ir noteikts, ciktāl tas ir atbilstošs:
“1. Struktūrfondu finansētajiem pasākumiem [..] ir jāatbilst Līgumu noteikumiem, atbilstoši tiem pieņemtajiem noteikumiem un Kopienas politikām, tai skaitā attiecībā uz valsts līgumu piešķiršanu.
2. Neskarot Finanšu regulu, 3. panta 4. un 5. punktā minētie noteikumi paredz saskaņotus noteikumus strukturālu darbību pārbaudes stiprināšanai [..].” [Neoficiāls tulkojums]
Regula Nr. 4253/88
6. Padomes Regulā Nr. 4253/88 ir noteikti Regulas Nr. 2052/88 ieviešanas noteikumi attiecībā uz fondu aktivitāšu koordinēšanu.
7. Regulas Nr. 2082/93 (9), ar kuru tika grozīta Regula Nr. 4253/88, preambulas sestajā apsvērumā ir paredzēts:
“[..] piemērojot subsidiaritātes principu un neskarot Komisijas pilnvaras, it īpaši ciktāl tā atbild par Kopienu finanšu resursu pārvaldi, atbildība par Kopienas atbalsta programmu ietvaros veikto pasākumu formu īstenošanu galvenokārt jāuzņemas dalībvalstīm attiecīgajā teritoriālajā līmenī saskaņā ar katras dalībvalsts specifiku” [neoficiāls tulkojums].”
8. Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punktā noteikts:
“Lai nodrošinātu, ka valsts vai privāto ieguldītāju īstenotās darbības ir veiksmīgas, dalībvalstis darbību īstenošanas laikā veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai:
– regulāri pārbaudītu, vai Kopienas finansētās darbības ir veiktas pareizi,
– novērstu pārkāpumus un uzliktu par tiem sodus,
– atgūtu līdzekļus, kas zaudēti pārkāpuma vai nolaidības rezultātā. Izņemot gadījumus, kad dalībvalsts un/vai starpnieks, un/vai ieguldītājs pierāda, ka nav vainīgs pārkāpumā vai nolaidībā, dalībvalsts ir pakārtoti atbildīga par nepamatoti izmaksāto summu atmaksāšanu. Attiecībā uz vispārējiem aizdevumiem starpnieks ar dalībvalsts un Komisijas piekrišanu var izmantot bankas garantiju vai jebkādu citu šā riska nodrošinājumu.
Dalībvalstis informē Komisiju par šajā nolūkā veiktajiem pasākumiem un it īpaši paziņo Komisijai to kontroles un pārvaldības sistēmu aprakstu, kas izveidotas, lai nodrošinātu efektīvu darbību izpildi. Dalībvalstis regulāri informē Komisiju par administratīvo un tiesas procesu gaitu.
[..]”
9. [Regulas] 24. pantā ir noteikts:
“Atbalsta samazināšana, apturēšana un atcelšana
1. Ja izrādās, ka darbības vai pasākuma izpilde ne daļēji, ne pilnībā neattaisno piešķirto finanšu atbalstu, Komisija uzsāk šim gadījumam atbilstošu pārbaudi partnerības ietvaros, lūdzot dalībvalstij vai iestādēm, kuras dalībvalsts nozīmējusi darbības īstenošanai, noteiktā termiņā iesniegt savus apsvērumus.
2. Pēc šīs pārbaudes Komisija var samazināt vai apturēt atbalstu attiecīgajai darbībai vai pasākumam, ja pārbaude apstiprina pārkāpuma vai būtisku grozījumu esamību, kuri ietekmē darbības vai pasākuma īstenošanas raksturu vai apstākļus un attiecībā uz kuriem nav lūgts Komisijas apstiprinājums.
3. Visas nelikumīgi saņemtās summas ir jāatmaksā Komisijai. Summa, kas netiek pārskaitīta paredzētajā termiņā, ir apliekama ar kavējuma procentiem [..].”
Regula Nr. 2988/95
10. Regula Nr. 2988/95 nosaka vairākus vispārīgus noteikumus par pārbaudēm, administratīvajiem pasākumiem un sodiem saistībā ar pārkāpumiem gadījumos, kad saņēmēji saņem maksājumus saskaņā ar Kopienas politikām. Agrāk nebija nekādu kopēju noteikumu, kas definētu šādus pārkāpumus.
11. Regulas Nr. 2988/95 preambulas trešais, ceturtais un piektais apsvērums ir īpaši svarīgi. Trešajā apsvērumā ir noteikts, ka sīki izstrādātie noteikumi par šo decentralizēto vadību un līdzekļu izmantošanas uzraudzību izklāstīti atšķirīgos katrai attiecīgajai Kopienas politikai izstrādātos noteikumos, bet visās jomās jāapkaro darbības, kas kaitē Kopienu finansiālajām interesēm (10). Ceturtajā apsvērumā ir noteikts, ka, lai efektīvi apkarotu krāpšanu, kas kaitē Kopienu finansiālajām interesēm, visās Kopienas politikas jomās jāievieš vienots tiesību normu kopums. Piektajā apsvērumā ir atgādināts, ka šai Regulai Nr. 2988/95 atbilstošajos nozaru noteikumos paredzēta nelikumīga rīcība un ar to saistītie administratīvie pasākumi un sodi. Visbeidzot, kā tas izriet no 14. apsvēruma, Regulai Nr. 2988/95 ir pietiekami plaša horizontālā iedarbība, lai tā būtu balstīta uz EKL 235. pantu un EAEKL 203. pantu.
12. Regulas Nr. 2988/95 1. pantā ir noteikts:
“1. Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzībai ar šo tiek pieņemti vispārīgi noteikumi par vienveida pārbaudēm un administratīviem pasākumiem un sodiem, kas saistīti ar Kopienas tiesību pārkāpumiem.
2. “Pārkāpums” nozīmē Kopienas tiesību normas pārkāpumu, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas kaitē vai varētu kaitēt Kopienu budžetam vai to pārvaldītiem budžetiem: mazinot vai zaudējot ienākumus no Kopienu vārdā tieši izveidotajiem pašu resursiem vai veicot nepamatotus izdevumus.”
13. 2. panta attiecīgie noteikumi ir šādi:
“1. Administratīvās pārbaudes, pasākumus un sodus piemēro tiktāl, ciktāl tie vajadzīgi, lai nodrošinātu Kopienas tiesību aktu pareizu piemērošanu. Tiem jābūt iedarbīgiem, samērīgiem ar nodarījumu un jāattur no pārkāpumiem, tādējādi pietiekami jāaizsargā Kopienas finansiālās intereses.
[..]
3. Kopienas tiesību aktos nosaka, kādiem un ar kādu darbības jomu jābūt administratīvajiem pasākumiem un sodiem, kas vajadzīgi konkrēto noteikumu pareizai piemērošanai, ņemot vērā pārkāpuma veidu un smagumu, piešķirto vai saņemto labumu un atbildības pakāpi.
4. Kopienas pārbaužu, pasākumu un sodu piemērošanas kārtību regulē dalībvalstu tiesību akti, ievērojot attiecīgos Kopienas tiesību aktus.”
14. 3. pantā inter alia ir noteikts:
“1. Lietas noilguma termiņš ir četri gadi no 1. panta 1. punktā minētā pārkāpuma izdarīšanas brīža. Nozaru noteikumos tomēr var paredzēt īsāku laiku, kas nevar būt mazāks par trim gadiem.
Ja pārkāpums ir nepārtraukts vai vairākkārtējs, noilguma termiņš sākas dienā, kad pārkāpums beidzies. Vairākgadu programmās noilguma termiņš visos gadījumos ir līdz programmas pilnīgai pabeigšanai.
Noilguma termiņu pārtrauc kompetento iestāžu lēmumi, kas attiecas uz pārkāpumu izmeklēšanu vai iztiesāšanu un kuri konkrētajām personām darīti zināmi. Noilguma termiņš pēc katra pārtraukuma atsākas.
Tomēr noilgums iestājas ne vēlāk kā dienā, kad pagājis laiks, kas divreiz ilgāks par noilguma termiņu un kurā kompetentās iestādes nav uzlikušas sodus, izņemot gadījumus, kad administratīvā lieta pārtraukta saskaņā ar 6. panta 1. punktu [(11)].
[..]
3. Dalībvalstis patur iespēju piemērot termiņus, kas ir ilgāki par attiecīgi 1. un 2. punktā paredzētajiem.”
15. 4. pantā kā vispārīgā noteikumā ir noteikts, ka tad, kad uzņēmējs ir nepamatoti guvis labumu pārkāpuma dēļ, šim labumam ir jātiek atsauktam (vai nu atmaksājamās, vai nepamatoti saņemtās samaksas vai atmaksas veidā, vai pilnīgi vai daļēji konfiscējot garantijas ķīlu).
16. 5. pantā ir noteikta administratīvo sodu iespējamība, kas piemērojumi gadījumos, kad pieļauti tīši pārkāpumi vai pārkāpumi nolaidības dēļ.
Regula Nr. 1083/2006
17. Regulas Nr. 1083/2006 2. panta 7. punkts (12), uz kuru ir atsauce rakstveida apsvērumos Tiesai (13), pārkāpumu definē kā “[..] jebkur[u] Kopienas tiesību aktu pārkāpum[u], kas noticis saimnieciskās darbības subjekta darbības vai bezdarbības dēļ un kas rada vai varētu radīt kaitējumu Eiropas Savienības vispārējam budžetam, prasot no vispārējā budžeta segt nepamatotu izdevumu daļu”.
Valsts tiesiskais regulējums
18. Lietas faktisko apstākļu laikā Francijas Civilkodeksa 2262. pantā bija noteikts: “Visu darbību in rem vai in personam noilguma termiņš ir 30 gadi [..].”
Faktiskie apstākļi, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi
19. No valsts reģistra izriet, ka 1995. gada 5. decembrī Chambre de commerce et d’industrie du département de l’Indre (Indras Tirdzniecības un rūpniecības kamera, turpmāk tekstā – “CCI”) iesniedza lūgumu departamenta prefektam (turpmāk tekstā – “prefekts”) par finansiālo atbalstu darbībai ar nosaukumu “Objectif Entreprises” [mērķuzņēmumi] (turpmāk tekstā – “darbība”). Darbības mērķis ir veikt pētījumu, lai noteiktu, vai Francijas un ārvalstu uzņēmumi varētu vēlēties investēt un veikt uzņēmējdarbību Indras departamentā. CCI nolēma noslēgt līgumu ar sabiedrību par šīs darbības īstenošanu CCI vārdā.
20. Atbildot uz atbilstoši Reglamenta 54.a pantam Tiesas uzdotajiem rakstiskajiem jautājumiem, Francijas valdība iesniedza papildu informāciju un atsevišķus dokumentus. No tiem izriet, ka CCI ar 1995. gada 27. septembra vēstuli informēja prefektu, ka tā vēlas slēgt līgumu ar sabiedrību DDB‑Needham par šīs darbības īstenošanu. Šī vēstule tika izsūtīta pirms uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma ietvaros publicēšanas 1995. gada 4. novembrī valsts oficiālajā vēstnesī (Bulletin officiel des annonces des marchés publics [Publisko iepirkumu uzaicinājumu oficiālais vēstnesis]).
21. Pēc iesniegto piedāvājumu izvērtēšanas 1995. gada 8. decembrī DDB‑Needham tika izraudzīta, pamatojoties uz to, ka tās sniegto pakalpojumu kvalitāte bija augstāka un cenas zemākas nekā konkurējošām sabiedrībām.
22. 1996. gada 29. maijā CCI noslēdza līgumu ar DDB‑Needham par pakalpojumu sniegšanu trīs gadu garumā. Noteiktais honorārs bija FF 3 895 380 (EUR 600 000) par 1996. gadu un aptuveni FF 2 725 560 (EUR 420 000) par 1997. un 1998. gadu.
23. Saskaņā ar 1996. gada 20. decembrī noslēgto līgumu (kurā ir atsauce uz Regulu Nr. 2081/93 un Regulu Nr. 2082/93 (14)) CCI saņēma ERAF finansējumu FF 400 000 (EUR 60 979,60) apmērā darbības atbalstam. Divreiz šim pašam mērķim CCI tika piešķirti līdzekļi no valsts budžeta. Tomēr izskatāmajā lietā runa ir tikai par ERAF finansējumu.
24. CCI ar 2000. gada 9. maija vēstuli tika informēta, ka Centra reģiona prefekta (turpmāk tekstā – “reģiona prefekts”) vadībā tiks veikts šīs darbības audits. Ziņojumu ar nosaukumu Audit sur l’utilisation des fonds structurels européens [Audits par Eiropas Savienības struktūrfondu izlietojumu] (turpmāk tekstā – “audita ziņojums”) 2001. gada 14. martā bija parakstījis reģiona prefekts un reģiona kase [trésorerie générale] (finanšu departaments). Tas tika nosūtīts CCI 2001. gada 18. jūlijā.
25. Audita ziņojumā tika konstatēti šādi pārkāpumi. Pirmkārt, līgums ar DDB‑Needham tika noslēgts, pārkāpjot ES publiskā iepirkuma noteikumus. Konkrētāk, CCI informēja prefektu par savu izvēli par labu DDB‑Needham pirms uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma ietvaros publicēšanas. Turklāt, nekas nenorādīja, ka paziņojums par līguma noslēgšanu attiecībā uz konkrēto darbību būtu bijis publicēts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī (kā to dēvēja tolaik). Otrkārt, līgums bija parakstīts, bet tajā nebija norādīts datums.
26. 2002. gada 23. janvārī reģiona prefekts paziņoja CCI, ka ticis izsūtīts rīkojums, ar kuru inter alia pieprasīta ERAF finansējuma atmaksa darbības īstenošanas neatbilstību ES publiskā iepirkuma noteikumiem dēļ.
27. CCI pārsūdzību par šo rīkojumu trésorier-payeur général [galvenais kases pilnvarotais] noraidīja ar netiešu lēmumu.
28. 2004. gada 3. jūnijā tika noraidīta CCI iesniegtā prasība Tribunal administratif de Limoges [Limožas Administratīvajā tiesā] (Francija) par reģiona prefekta rīkojuma un trésorier-payeur général lēmuma atcelšanu.
29. Cour administrative d’appel de Bordeaux [Bordo Adminstratīvā apelācijas tiesa] (Francija) atcēla Tribunal administratif de Limoges 2007. gada 12. jūnija spriedumu. Tā uzskatīja, ka līgumā nebija neviena skaidra noteikuma, kas apstiprinātu, ka CCI bija jāievēro ES publiskās iepirkumu procedūras, kā arī nevienā ES tiesību normā nebija noteikta konkrēto līdzekļu atgūšana.
30. Ministre de l’Intérieur, de l’Outre-mer et des Collectivités territoriales (iekšlietu, aizjūras teritoriju un vietēju un reģionālu iestāžu ministrs) kasācijas kārtībā pārsūdzēja šo spriedumu Conseil d’État, kura apturēja tiesvedību un iesniedza Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Par juridiskā pamata esamību, no kura izrietot CCI piešķirtā atbalsta atgūšanas pienākums:
Vai gadījumā, ja ERAF finansējuma saņēmējs darbības īstenošanā ir pārkāpis vienu vai vairākas publisko iepirkumu procedūras saskaņā ar Eiropas Savienības tiesībām un ja netiek apstrīdēts, ka projekts var saņemt šī fonda finansējumu un ka tas ir ticis īstenots, ir kāda Eiropas Savienības tiesību norma, it īpaši Regulā Nr. 2052/88 un Regulā Nr. 4253/88, kas nosaka pienākumu atgūt piešķirto finansējumu? Ja pastāv šāds pienākums, vai tas attiecas uz visām publisko iepirkumu procedūrām vai tikai dažām no tām? Pēdējā gadījumā – uz kurām?
2) Gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiek sniegta vismaz daļēji apstiprinoša atbilde:
a) Vai tas, ka līgumslēdzēja iestāde, kura saņem ERAF ietvaros piešķirto atbalstu, nav ievērojusi vienu vai vairākas publisko tiesību līguma piešķiršanu regulējošās tiesību normas, izvēloties pakalpojumu sniedzēju, kura uzdevums būtu īstenot finansēto darbību, ir uzskatāms par pārkāpumu Regulas Nr. 2988/95 izpratnē? Vai tas, ka kompetentā valsts iestāde brīdī, kad tika pieņemts lēmums par finansējuma, kurš tika lūgts no ERAF, piešķiršanu, nevarēja nepamanīt, ka uzņēmums, kurš gūst labumu, nav ievērojis publiskā līguma piešķiršanu regulējošās tiesību normas, jau pirms atbalsta piešķiršanas noslēdzot līgumu ar pakalpojumu sniedzēju, kura uzdevums ir veikt šī atbalsta finansētas darbības, var ietekmēt pārkāpuma kvalificēšanu Regulas Nr. 2988/95 izpratnē?
b) Gadījumā, ja uz 2. jautājuma a) punktu tiek atbildēts apstiprinoši un ja, kā Tiesa to ir noteikusi spriedumā apvienotajās lietās Josef Vosding Schlacht-, Kühl- und Zerlegebetrieb [(15)], Regulas Nr. 2988/95 3. pantā paredzētais noilguma termiņš ir piemērojams tādiem administratīviem pasākumiem kā atbalsta, ko uzņēmums ir nepamatoti saņēmis paša pieļauta pārkāpuma dēļ, atgūšana:
– Vai par noilguma termiņa sākumu ir jānosaka diena, kad atbalsts tika izmaksāts tā saņēmējam, vai diena, kad saņēmējs ir izmantojis saņemto finansējumu, lai izmaksātu atlīdzību pakalpojumu sniedzējam, ar kuru tika noslēgts līgums, pārkāpjot vienu vai vairākas publiskā iepirkuma procedūras?
– Vai ir jāuzskata, ka šis termiņš tika pārtraukts brīdī, kad kompetentā valsts iestāde finansējuma saņēmējam nosūtīja kontroles ziņojumu, kurā tika konstatēta publiskā [iepirkuma] līguma piešķiršanu regulējošo tiesību normu neievērošana un tādējādi valsts iestādei noteikts pienākums panākt izmaksātās summas atmaksu?
– Kad dalībvalsts piemēro tai ar Regulas Nr. 2988/95 3. panta 3. punktu piešķirtās tiesības lietā piemērot ilgāku noilguma termiņu, it īpaši Francijā, [kur parastais noilguma termiņš lietas faktisko apstākļu norises laikā ir 30 gadi], vai šāda noilguma termiņa atbilstība Eiropas Savienības tiesībām, tostarp proporcionalitātes principam, ir jānosaka saskaņā ar maksimālo lietas noilguma termiņu atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam, kurā noteikts tiesiskais pamats kompetentās valsts iestādes atmaksas pieprasījumam, vai atbilstoši faktiski konkrētajā lietā piemērojamajam noilguma termiņam?
c) Gadījumā, ja uz 2. jautājuma a) punktu tiek sniegta noliedzoša atbilde, vai Eiropas Savienības finanšu intereses rada šķērsli tam, lai tāda atbalsta, kāds ir apskatīts šajā tiesvedībā, atmaksai tiesa piemērotu tādus valsts noteikumus par lēmumu, ar kuriem tiek piešķirtas tiesības, atcelšanu, saskaņā ar kuriem valsts iestāde indivīdam adresētu prettiesisku lēmumu, ar kuru tiek piešķirtas tiesības, var atsaukt tikai četru mēnešu laikā no šī lēmuma pieņemšanas brīža, izņemot gadījumus, ja šis lēmums nav spēkā, ir iegūts krāpnieciskā veidā, kā arī pēc adresāta lūguma, tomēr individuālam administratīvajam lēmumam, ja tas ir uzskatāms par atbalsta piešķiršanu, var pievienot atceļoša rakstura nosacījumus, kuru īstenošana ļauj attiecīgo atbalstu atgūt bez termiņa nosacījuma – precizējot, ka Conseil d’Etat ir nospriedusi, ka šis valsts noteikums ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda nepamatoti piešķirta atbalsta, kurš ir piešķirts, piemērojot Eiropas Savienības tiesības, saņēmējs uz to var atsaukties tikai tad, ja tas ir saņemts labticīgi?”
31. Rakstiskus apsvērumus iesniedza Francijas un Polijas valdības un Komisija. Tiesas sēde nav tikusi lūgta un nav arī notikusi.
Novērtējums
Ievada apsvērumi
32. Pirms analīzes daļas jāiztirzā atsevišķas ievada piezīmes.
33. Pirmkārt, pamata lietā netiek apstrīdēts, ka ERAF finansiālais atbalsts varēja tikt piešķirts minētajai darbībai.
34. Otrkārt, valsts tiesā nav strīda par to, ka attiecībā uz līgumu starp CCI un DDB‑Needham ir piemērojama Direktīva 92/50/EEK (16). [Šī līguma] vērtība pārsniedz šīs direktīvas 7. pantā noteikto minimumu EUR 200 000 un tas attiecas uz I A pielikumā uzskaitītajiem pakalpojumiem. Līdz ar to CCI kā līgumslēdzējai iestādei, lai piemērotu Direktīvu 92/50/EEK, bija jāpublicē noteiktais paziņojums Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī (17).
35. Treškārt, attiecībā uz piemērojamajām regulām Regula Nr. 2988/95 ieviesa vispārēju struktūru administratīviem pasākumiem un sodiem attiecībā uz ES tiesību pārkāpumiem, lai “visās jomās” apkarotu “darbības, kas kaitē [Savienības] finanšu interesēm” (18). Šī Regula ir jāpiemēro kopsakarā ar konkrētajā lietā piemērojamajiem ES tiesību aktiem, proti, Regulu Nr. 2052/88 (19) un Regulu Nr. 4253/88 (20).
36. Regulas Nr. 2988/95 4. panta 1. punktā kā vispārējs noteikums ir paredzēts, ka pārkāpuma gadījumā nelikumīgi gūtais labums atgūstams (kā es to izprotu, [pārkāpuma] sekas [ir atgūšana]) (21). Precīzāk, Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkts nosaka pienākumu dalībvalstīm veikt nepieciešamos pasākumus, lai pārbaudītu, vai struktūrfondu finansētās darbības ir tikušas atbilstoši īstenotas, lai nepieļautu pārkāpumus un vērstos pret tiem, un lai atgūtu visus līdzekļus, kas zaudēti pārkāpuma vai nolaidības rezultātā (22).
37. Ceturtkārt, dalīta vadība – tas ir, sadarbība starp dalībvalstīm un Komisiju – ir ES likumdevēja izraudzīta metode, lai īstenotu budžetu saistībā ar struktūrfondiem. Tomēr fondu atbalsta īstenošana ir galvenokārt dalībvalstu atbildība.
38. Turklāt, kā tas skaidri izriet no EKL līguma 280. panta (tagad – LESD 325. pants), Eiropas Savienība un dalībvalstis novērš krāpšanu un jebkuras citas nelikumīgas darbības, kas ietekmē Savienības finanšu intereses.
39. Bez tam Tiesa ir nolēmusi, ka, īstenojot savus pienākumus, dalībvalstīm nav rīcības brīvības attiecībā uz iespēju prasīt vai neprasīt tādu Kopienas līdzekļu atmaksu, kas piešķirti nepamatoti vai nepareizi (23).
40. Piektkārt, Tiesa ir nolēmusi, ka ar Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punktu ir radīts pienākums dalībvalstīm atgūt līdzekļus, kas “zaudēti” pārkāpuma vai nolaidības rezultātā, un tam nav nepieciešama pilnvaru piešķiršana valsts tiesību aktos (24).
41. Sestkārt, Regulas Nr. 4253/88 24. pantā nav nošķirts tādu pārkāpumu kvantitatīvais vai kvalitatīvais raksturs, kuru rezultātā varētu tikt samazināts atbalsts (25). Tas, vai pārkāpums izraisījis ievērojamus zaudējumus vai tam ir “tehnisks raksturs”, nav būtiski. Pārkāpums paliek pārkāpums (26).
42. Visbeidzot, konkrētajā gadījumā netiek apstrīdēts, ka darbība (Objectif Entreprises) patiesībā tika īstenota. Pamatojoties uz šo, apsvērumus Tiesā iesniegušās puses viena otrai piekrīt, ka konkrētais atbalsts šaurākā nozīmē nevar Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkta izpratnē tikt uzskatīts par “zaudējumiem”.
1. un 2.a jautājums
43. 1. un 2.a jautājums ir jāizskata kopā. Tie abi attiecas uz “pārkāpuma” nozīmi un to, vai piemērojamās regulas uzliek pienākumu dalībvalstīm atgūt no fondiem izmaksātos līdzekļus.
44. 1. jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai dalībvalstīm ir pienākums atgūt no ERAF izmaksātos līdzekļus, ja finansējuma saņēmējs ir pārkāpis Eiropas Savienības publisko iepirkumu procedūras, kad tas noslēdza līgumu ar sabiedrību finansētās darbības īstenošanai. Valsts tiesa arī jautā, vai šāds pienākums, ja tāds pastāv, attiecas uz katru neatbilstību šīm tiesību normām. Ja tā, tad tā jautā, vai šāda neatbilstība Regulas Nr. 2988/95 izpratnē ir uzskatāma par pārkāpumu?
45. Francijas valdība uzskata, ka Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkts ir jāinterpretē kopsakarībā ar Regulu Nr. 2052/88 un Regulu Nr. 2988/95.
46. Francija turpmāk apgalvo, ka finansējuma atgūšanas pamats nav Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkta trešais ievilkums, jo konkrētie līdzekļi nevar šī noteikuma izpratnē tikt uzskatīti par “zaudējumiem”. Drīzāk par atgūšanas tiesisko pamatu jāuzskata 23. panta 1. punkta otrais ievilkums (“novērst pārkāpumus un uzlikt par tiem sodus”). Francija papildus norāda, ka Tiesas judikatūra attiecībā uz Regulas Nr. 4253/88 24. pantu ir jāpiemēro pēc analoģijas: tādēļ konkrētie līdzekļi jāuzskata par nepamatoti izmaksātiem.
47. Polija apgalvo, ka šādos gadījumos ir jāņem vērā Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkta mērķis, proti, garantēt darbību, kuras saņem finansiālo atbalstu no fondiem, pabeigtību. Katrs gadījums ir jāizvērtē pēc būtības. Polija apgalvo, ka Regulas Nr. 1083/2006 2. panta 7. punkts (27) ir jāpiemēro pēc analoģijas Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkta interpretācijai. Tādējādi, lai apgalvotu pārkāpumu esamību, kas radies no neatbilstības ES tiesībām, šī pārkāpuma sekām ir jābūt tādām, ka tiek nodarīts kaitējums Eiropas Savienības budžetam, tam uzliekot nepamatotus izdevumus.
48. Polija uzskata, ka publiskā iepirkuma procedūrām, kuru ietvaros nav publicēts uzaicinājums iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma ietvaros, ir šādas sekas, un tādējādi dalībvalstij jāveic pasākumi, lai atgūtu izmaksātos līdzekļus. Tomēr Polija norāda, ka neatbilstība ES publisko iepirkumu procedūrām, kurai nav ietekmes uz Eiropas Savienības budžetu, nav uzskatāma par pārkāpumu Regulas Nr. 1083/2006 2. panta 7. punkta izpratnē. Līdz ar to neatbilstība nevar tikt uzskatīta par pārkāpumu Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkta izpratnē.
49. Komisija uzskata, ka piemērojamās regulas ir jāinterpretē kopā viena ar otru. Tas, ka konkrētie līdzekļi nav “zaudējumi”, neatbilst jautājumam, vai Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkts nodrošina tiesisku pamatu ERAF finansējuma atgūšanai.
50. Līdzīgi kā Francijas valdība un Komisija es uzskatu, ka piemērojamās regulas jāinterpretē kopsakarībā.
51. Tā kā Regulas Nr. 1083/2006 2. panta 7. punkts nav piemērojams attiecībā uz lietas faktiskajiem apstākļiem, to konkrētā jautājuma ietvaros var atstāt neskatītu.
52. Jēdziens “pārkāpums” nav definēts Regulā Nr. 2052/88 un Regulā Nr. 4253/88.
53. Tomēr piemērojamās regulas jāinterpretē kopsakarībā viena ar otru, “pārkāpums” ir jāskaidro atbilstoši – tas ir, vienādi katrā regulā.
54. Regulas Nr. 2052/88 7. panta 1. punktā ir noteikts, ka struktūrfondu finansētajiem pasākumiem jāatbilst līgumiem un Kopienas politikām, it īpaši attiecībā uz publisko līgumu piešķiršanu.
55. Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punktā ir noteikts, ka pārkāpums nozīmē jebkuru “Kopienu tiesību normas pārkāpumu, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība”, kas “kaitē Kopienu budžetam vai to pārvaldītiem budžetiem” [..], “mazinot vai zaudējot ienākumus no Kopienu vārdā tieši izveidotajiem pašu resursiem vai veicot nepamatotus izdevumus”.
56. Konkrētais Kopienu tiesību (tagad ES tiesību) pārkāpums netiek apšaubīts. Ir atzīts, ka CCI (kā “saimnieciskās darbības subjekts” Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta izpratnē un “līgumslēdzēja iestāde” Direktīvas 92/50/EEC izpratnē) nav ievērojusi ES publisko iepirkumu procedūras, noslēdzot līgumu par darbības “Objectif Entreprises” īstenošanu.
57. No minētā izriet, ka ERAF finansētā darbība neatbilst Regulas Nr. 2052/88 7. panta 1. punktam.
58. Vai šis ES tiesību pārkāpums Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta izpratnē nodara kaitējumu Eiropas Savienības budžetam vai tās pārvaldītiem budžetiem (tādiem kā struktūrfondi)?
59. Šķiet, ka likumdevēja nodoms, ieviešot Regulas Nr. 2052/88 7. panta 1. punktu, bija nodrošināt, ka Eiropas Savienības radītie zaudējumi struktūrfondu kontekstā ir stingri ierobežoti attiecībā uz darbības subjektiem, kuri atbilst ES tiesību normām un kuri netiek izlietoti, lai finansētu tām pretēju rīcību (28).
60. No minētā izriet, ka pretrunā ES tiesībām radušies zaudējumi dabiski tiktu uzskatīti par tādiem, kuri nodara kaitējumu ES budžetam.
61. Tiesa spriedumā lietā Komisija/Īrija (29) uzskatīja, ka Komisijai ir pilnvaras atbilstoši Regulas Nr. 4253/88 24. pantam atgūt Eiropas Sociālā fonda (turpmāk tekstā – “ESF”) ietvaros Īrijai piešķirtos līdzekļus. Īrijas kompetentās iestādes atzīst, ka pārkāpums (kaut arī nejaušs) ir uzskatāms par notikušu tiktāl, ciktāl audita posmu izsekojamība nebija atbilstoša ESF labajai praksei (30). Pārkāpums neizraisīja Kopienas nepamatotu vai pārmērīgu līdzfinansējumu konkrētajā gadījumā. Tomēr Komisija atbilstoši Regulas Nr. 4253/88 24. pantam mēģināja samazināt sākotnēji piešķirtā finansiālā atbalsta apmēru.
62. Tiesa noraidīja Īrijas apgalvojumu, ka “tehniska” rakstura pārkāpumi nerada kaitējumu ES budžetam. Tiesa uzskatīja, ka pat pārkāpumi, kuriem nav specifiskas finansiālas ietekmes, var nopietni kaitēt Eiropas Savienības finansiālajām interesēm un atbilstībai ES tiesībām un šī iemesla dēļ ir pamatoti, ka Komisija piemēro finanšu korekciju (31).
63. Spriedumā lietā Vereniging Nationaal Overlegorgaan Sociale Werkvoorziening (32) Tiesa uzsvēra, ka Regulas Nr. 4253/88 23. un 24. pants ir jāinterpretē kopsakarā.
64. Es tādējādi uzskatu, ka Tiesas pieeja spriedumā lietā Komisija/Īrija pēc analoģijas jāpiemēro Regulas Nr. 4253/88 23. panta interpretācijai.
65. Tādēļ pat pārkāpumi, kuriem nav specifiskas finansiālas ietekmes un kuri nav kvantificējami kā tādi, tomēr ir jāuzskata par nopietnu kaitējumu ES finanšu interesēm.
66. Vai kaitējums ES budžetam (vai ES pārvaldītajiem budžetiem) šajā gadījumā rodas no zaudētās peļņas vai nepamatoti segtiem izdevumiem?
67. Konkrētajā gadījumā nav ziņu par pārkāpuma specifiskajām finansiālajām izmaksām. Patiesībā to, iespējams, nevar noteikt (33).
68. Tomēr var saprātīgi pieņemt, ka, ja CCI kā līgumslēdzējiestāde būtu nodrošinājusi atbilstību ES publisko iepirkumu procedūrām, kopējās darbības finansējuma izmaksas, iespējams, būtu bijušas mazākas. Šajā apmērā ERAF finansējuma izmaksa varētu tikt uzskatīta par nepamatotiem izdevumiem Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta izpratnē.
69. Tādējādi es uzskatu, ka no piemērojamo regulu formulējuma un teleoloģijas un Tiesas sprieduma lietā Komisija/Īrija pēc analoģijas izriet, ka Regulas Nr. 2052/88 7. panta 1. punkta neievērošana nodara kaitējumu Eiropas Savienības budžetam vai struktūrfondu budžetiem, radot nepamatotus izdevumus, un tādējādi atzīstama par pārkāpumu Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta un Regulas Nr. 4253/88 23. panta izpratnē.
70. Šādos apstākļos dalībvalstīm ir jāveic pasākumi, lai atgūtu nepamatoti veiktos maksājumus.
71. Vai tas nozīmē, ka tām ir jāsoda finansējuma saņēmējs attiecībā uz pilnu atbalsta apmēru?
72. Regulas Nr. 2988/95 2. panta 1. punkts nosaka pienākumu dalībvalstīm ieviest administratīvus pasākumus “[..] tiktāl, ciktāl tie vajadzīgi, lai nodrošinātu Kopienu tiesību aktu pareizu piemērošanu [..]”. Šiem pasākumiem ir jābūt “efektīviem, samērīgiem un preventīviem”, lai nodrošinātu piemērotu Eiropas Savienības finansiālo interešu aizsardzību. 2. panta 3. punktā ir paredzēts, ka “Kopienu tiesību aktos nosaka, kādiem un ar kādu darbības jomu jābūt administratīvajiem pasākumiem un sodiem, kas vajadzīgi konkrēto noteikumu pareizai piemērošanai, ņemot vērā pārkāpuma veidu un smagumu, piešķirto vai saņemto labumu un atbildības pakāpi” (34).
73. Lai pasargātu ES budžetu (un Eiropas Savienības pārvaldītos individuālos budžetus, tādus kā struktūrfondi), dalībvalstīm ir pienākums atgūt pārkāpuma gadījumā izmaksāto atbalstu. Saskaņā ar Regulas Nr. 2988/95 4. panta 1. punktu pārkāpuma gadījumā nelikumīgi iegūtais labums atgūstams (35). Šī pienākuma izpildē dalībvalstīm tādējādi ir jārod iespēja atgūt summu, kas uzskatāma par “nelikumīgi iegūtu labumu”. Tam var būt vajadzīga visa sākotnēji piešķirtā atbalsta atmaksu, kā arī tikai daļēja, mazāka apmēra atmaksa (36).
74. Valsts tiesas konstatētie fakti liecina, ka visi nepieciešamie posmi, izraugoties pakalpojumu sniedzēju “Objectif Entreprises” īstenošanai, tika veikti pirms atbalsta piešķiršanas (37). Radušos pārkāpumu īpašais raksturs (ES tiesību aktiem neatbilstoša iepirkumu procedūra) tomēr nozīmē, ka ir neiespējami noteikt un aprēķināt specifiskos zaudējumus, kurus “izraisījis” pārkāpums. Sākotnēji noteiktais un sekojoši izraudzītais pakalpojuma sniedzējs, šķiet, piedāvāja vislabāko cenas un vērtības attiecību īstenotajā valsts publiskā iepirkuma procedūrā. Tomēr, ja līgums būtu bijis atbilstoši izsludināts saskaņā ar ES publisko iepirkumu procedūrām, iespējams, varēja ieinteresēties citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzēji un, iespējams, tie būtu iesnieguši piedāvājumu ar labāku cenas un vērtības attiecību. Turklāt, tā kā darbību daļēji finansē no ERAF un daļēji no valsts budžeta, nav iespējams noteikt, cik lielu, iespējamu (hipotētisku) ietaupījumu būtu izdevies gūt ES budžetam un cik lielu – valsts budžetam.
75. Var pavisam droši apgalvot, ka darbība, par kuru tika gūts labums, patiešām tika ieviesta, bet ne to, ka tās izmaksas, iespējams, būtu zemākas, ja būtu ievērotas ES publisko iepirkumu procedūras, ka pakalpojumu sniedzējs nebūtu tas pats un ka būtu bijis atbilstošs samazinājums valsts budžetam un ES budžetam.
76. Ko šādos apstākļos darīt valsts tiesai?
77. Teorētiski ir trīs iespējas: neatgūt neko, atgūt atbalstu pilnībā vai atgūt kādu starpsummu, kura ir atbilstoša ES budžetam nodarītajam zaudējumam, kas radies, neievērojot ES publisko iepirkumu procedūras.
78. Iepriekšminēto iemeslu dēļ es konkrētajā gadījumā izslēgtu trešo iespēju.
79. Tādējādi paliek iespēja neko neatgūt vai atgūt atbalstu pilnībā.
80. Neatgūšana pilnībā man šķiet nesavienojama ar līdz šim Tiesas judikatūrā atzītajiem principiem (38). Tā norādītu uz absolūti nepareizu pieeju attiecībā uz ES fondu finansējuma saņēmēju pienākumu ievērot šo fondu finansējumu regulējošās tiesību normas.
81. Protams, atgūšana pilnībā šajā gadījumā var šķist ļoti skarbs rezultāts. Patiesībā, iespējams, ka ES budžetam ir nodarīts niecīgs vai arī nekāds kaitējums. Tomēr man šķiet, ka, neskatoties uz to, ir vismaz trīs svarīgi iemesli, kas ļauj secināt, ka atbalsts atgūstams pilnībā.
82. Vispirms, atbilstoši Regulas Nr. 2988/95 2. panta 3. punktam valsts iestādēm, izpildot savu pienākumu atgūt konkrētās summas, ir inter alia jāņem vērā pārkāpuma veids un smagums un atbilstošās atbildības smagums. Šajā gadījumā iepriekšēja prefekta informēšana, norādot uz absolūtu ES publisko iepirkumu procedūru neievērošanu, manuprāt, ir ļoti nozīmīgs faktors, kurš jāņem vērā.
83. Otrkārt, ES publisko iepirkumu procedūras ir paredzētas piemērošanai attiecībā uz visiem līgumiem, kuri pārsniedz robežvērtību, tieši, lai padarītu šos līgumus pieejamus potenciālajiem pakalpojumu sniedzējiem no citām dalībvalstīm. Protams, vienmēr ir cerība, lai procedūra (bieži) ļautu panākt vislabāko cenas un vērtības attiecību, salīdzinot ar to, kāda būtu tikai valsts publiskā iepirkuma gadījumā. Bet tā ir tikai viena monētas puse. Otrs tikpat svarīgs elements ir tas, ka procedūru ievērošana veicina stabilu vienota tirgus darbību.
84. Treškārt, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, izvēle starp absolūtu neatgūšanu un atgūšanu pilnībā ir neizbēgama. Piemērojot Regulas Nr. 2988/95 2. panta 1. punktu (saskaņā ar kuru pasākumiem, ar kuriem nodrošina [ES] tiesību pareizu piemērošanu, jābūt “iedarbīgiem, samērīgiem un ar atturošu mērķi”), absolūta neatgūšana nebūtu ne iedarbīga, ne atturoša. Atgūšana pilnībā ir gan iedarbīga, gan atturoša. Tā kā daļēja atgūšana šeit netiek uzskatīta par iespēju, atgūšana pilnībā arī ir samērīga.
85. Iesniedzējtiesa tomēr vēlas noskaidrot, vai kvalificēšanu par pārkāpumu var ietekmēt tas, ka prefekts, piešķirot ERAF finansējumu CCI, noteikti apzinājās, ka, izraugoties pakalpojumu sniedzēju, nav ievērotas ES publisko iepirkumu procedūras.
86. Spriedumā lietā Emsland-Stärke (39) Tiesa nosprieda, ka tas, ka kompetentā valsts iestāde bija informēta par pārkāpumu, pats par sevi nenozīmē, ka konkrētais pārkāpums nevar tikt raksturots kā “pārkāpums nolaidības dēļ” vai “tīšs pārkāpums” Regulas Nr. 2988/95 5. panta 1. punkta izpratnē. Līdz ar to šādi apstākļi nevar mainīt konkrētās rīcības kā pārkāpuma klasifikāciju Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkta izpratnē.
87. Manuprāt, atbildei uz pirmo jautājumu un 2.a jautājumu tādējādi jābūt tādai, ka, ja struktūrfondu finansējuma saņēmējs, kas ir līgumslēdzēja iestāde ES publisko iepirkumu procedūru izpratnē, nav, izvēloties pakalpojumu sniedzēju, ievērojis minētās procedūras, lai vadītu pilnīgi vai daļēji no minētajiem fondiem finansētu darbību, Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkta otrajā ievilkumā ir noteikts, ka dalībvalstīm jāveic pasākumi konkrētā finansējuma atgūšanai. Šādos apstākļos finansējuma saņēmēja rīcība ir uzskatama par pārkāpumu Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta izpratnē.
2.b jautājums
88. 2.b jautājums attiecas uz Regulas Nr. 2988/95 3. panta interpretāciju.
89. Iesniedzējtiesa uzdod trīs jautājumus saistībā ar pamata lietas apstākļiem piemērojamo noilguma termiņu. Pirmkārt, no kura brīža tas sākas? Otrkārt, vai to pārtrauca tas, ka reģiona prefekts iesniedza audita ziņojumu CCI? Treškārt, kādi kritēriji nosaka maksimālo noilguma termiņa noteikšanu Regulas Nr. 2988/95 3. panta 3 punkta izpratnē?
90. Komisija uzskata, ka noilguma termiņš sākās, kad CCI nolēma piešķirt līgumu DDB‑Needham, pārkāpjot ES publisko iepirkumu procedūras, vai, alternatīvi, kad tā nolēma, kuras procedūras ievērot un vai publicēt uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma ietvaros.
91. Francija apgalvo, ka [noilguma] termiņš sākās, kad CCI veica samaksu DDB‑Needham līguma ietvaros. Šī samaksa uzskatāma par pārkāpumu spēkā esošo tiesību aktu izpratnē, jo CCI līdz tam jebkurā brīdī varēja izvēlēties īstenot tiesisku iepirkuma procedūru.
92. Polijas valdība uzskata, ka noilguma termiņš skaitāms no dienas, kad veikta ERAF finansējuma samaksa CCI. Polija norāda, ka ES publisko iepirkumu procedūru pārkāpums kļūst par pārkāpumu Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta izpratnē tikai brīdī, kad ES budžetam ir nodarīts kaitējums. Tāds pārkāpums notiek, kad fondi ir izmaksāti ārpus [paredzētā] budžeta. Polija tālāk apgalvo, ka atgūstamie līdzekļi ir vienādi ar starpību starp pilnu neatbilstošai procedūrai sekojošu samaksu un summu, kas būtu jāmaksā, ja pakalpojuma sniedzējs būtu izraudzīts atbilstoši ES publisko iepirkumu procedūrām (40).
93. Regulā Nr. 4253/88 nav paredzēti nekādi noteikumi saistībā ar piemērojamo noilguma termiņu nepamatoti piešķirto summu atgūšanai. Manuprāt, tādējādi ir jāpiemēro Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punktā noteiktais termiņš (41).
94. Atbilstoši šim noteikumam, to interpretējot kopsakarā ar šīs regulas 1. panta 1. un 2. punktu, noilguma termiņš sākas, kad finansējuma saņēmēja rīcība vai nolaidība rada kaitējumu ES budžetam (vai ES pārvaldītajiem budžetiem, tādiem kā struktūrfondi), inter alia radot nepamatotus izdevumus.
95. Tā notika, kad ERAF finansējums tika piešķirts CCI. Nolīguma par atbalsta piešķiršanu datums (1996. gada 20. decembris) tādējādi Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta izpratnē iezīmēja noilguma perioda sākumu. Tas bija brīdis, kurā tika veikts ERAF maksājums. Šajā posmā iepirkuma procedūras pārkāpumi – precīzāk, tas, ka CCI izraudzījās DDB‑Needham, nepublicējot Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā un norādīja savu nodomu izvēlēties šo sabiedrību pat pirms uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā publicēšanas, – jau bija notikuši (42).
96. Attiecībā uz otro jautājumu – saistībā ar to, vai noilguma termiņu pārtrauca reģiona prefekta CCI iesniegtā audita ziņojuma iesniegšana, – no Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta trešā apakšpunkta skaidri izriet, ka noilguma termiņu pārtrauc jebkuri kompetentās valsts iestādes lēmumi, kas attiecas uz pārkāpumu izmeklēšanu vai iztiesāšanu un kas konkrētām personām darīti zināmi. Noilguma termiņš pēc katra pārtraukuma atsākas (43).
97. Audita ziņojuma iesniegšana ir atzīstama par kompetentās valsts iestādes lēmumu saistībā ar pārkāpuma izmeklēšanu (44). Audita ziņojums manā skatījumā bija pietiekami detalizēts un precīzs, lai pārtrauktu lietas noilguma termiņu Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta trešās daļas izpratnē (45).
98. Trešais jautājums ir: kādi kritēriji nosaka maksimālo noilguma termiņu?
99. Kā Tiesa atzina spriedumā apvienotajās lietās Ze Fu Fleischhandel (46), dalībvalstīm saskaņā ar Regulas Nr. 2988/95 3. panta 3. punktu ir rīcības brīvība noteikt ilgākus noilguma termiņus, nekā noteikts šīs regulas 3. panta 1. punktā.
100. Tomēr Tiesa vēl arī norādīja, ka, “ņemot vērā Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzības mērķi, Savienības likumdevējs uzskatīja, ka noilguma termiņš četri gadi, pat trīs gadi, jau ir pietiekams, lai valsts iestādēm ļautu izmeklēt pret šīm finanšu interesēm vērsto pārkāpumu un tās varētu pieņemt tādu pasākumu kā nepamatoti saņemtas priekšrocības atgūšana, ir acīmredzams, ka minētajām iestādēm paredzētais 30 gadu termiņš pārsniedz to, kas vajadzīgs rūpīgai valsts iestādei” (47).
101. Manuprāt, Tiesas apsvērumi spriedumā apvienotajās lietās Ze Fu Fleischhandel pēc analoģijas ir jāpiemēro šajā lietā.
102. No minētā izriet, ka, ja iesaistītās dalībvalstis īsteno rīcības brīvību, kura tām piešķirta saskaņā ar Regulas Nr. 2988/95 3. panta 3. punktu, samērīguma princips tomēr izslēdz 30 gadu noilguma termiņa piemērošanu lietā attiecībā uz nepamatoti saņemtā atbalsta atmaksu.
2.c jautājums
103. Ar 2.c jautājumu būtībā tiek jautāts, vai, ja Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta izpratnē nav pārkāpuma, tad jebkura atgūšanas rīkojuma izdošana jāveic saskaņā ar valsts tiesībām, vai arī vai Eiropas Savienības finansiālajām interesēm līdzekļu atgūšana izslēdz valsts tiesām iespēju piemērot valsts tiesību normas par lēmumu, ar kuriem tiek noteiktas tiesības, atsaukšanu.
104. Tā kā es uzskatu, ka šo jautājumu regulē Eiropas Savienības tiesību akti, no minētā izriet, ka valsts tiesību akti nav piemērojami un ka tādējādi nav jāatbild uz šo jautājuma daļu.
Secinājumi
105. Atbilstoši izklāstītajam uzskatu, ka Tiesai uz Francijas Conseil d’État uzdotajiem jautājumiem būtu jāatbild šādi:
Ja struktūrfondu finansējuma saņēmējs, kas ir līgumslēdzēja iestāde ES publisko iepirkumu procedūru izpratnē, neievēro šīs tiesību normas, izraugoties pakalpojumu sniedzēju šo fondu finansētai vai līdzfinansētai darbības īstenošanai:
– Padomes 1988. gada 19. decembra Regulas (EEK) Nr. 4253/88, ar ko paredz īstenošanas noteikumus Regulai (EEK) Nr. 2052/88 attiecībā uz struktūrfondu, struktūrfondu un Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finansēšanas instrumentu darbības koordināciju, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2082/93, 23. panta 1. punkta otrajā ievilkumā ir noteikts dalībvalstu pienākums veikt pasākumus konkrētā finansējuma atgūšanai;
– finansējuma saņēmēja rīcība ir uzskatāma par pārkāpumu Padomes 1995. gada 18. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību un interpretāciju 1. panta 2. punkta izpratnē;
– tas, ka kompetentā valsts iestāde nevarēja nebūt informēta par pārkāpumu, neietekmē šīs rīcības kvalificēšanu par pārkāpumu Regulas Nr. 4253/88 23. panta 1. punkta izpratnē;
– noilguma termiņš sākas dienā, kad ERAF finansējums tika piešķirts finansējuma saņēmējam Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta ietvaros;
– kompetentās valsts iestādes iesniegtais audita ziņojums ir pietiekami detalizēts un precīzs, lai pārtrauktu noilguma termiņu Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta izpratnē;
– ja iesaistītā dalībvalsts piemēro tai ar Regulas Nr. 2988/95 3. panta 3. punktu noteikto rīcības brīvību, samērīguma princips tomēr izslēdz 30 gadu noilguma termiņa piemērošanu lietā saistībā ar nepamatoti veikto maksājumu atmaksu.