Lieta T‑462/12
Pilkington Group Ltd
pret
Eiropas Komisiju
Konkurence – Administratīvā procedūra – Automašīnu stiklu Eiropas tirgus – Lēmuma, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums, publicēšana – Tāda pieteikuma noraidīšana, kura mērķis ir panākt konfidencialitātes ievērošanu attiecībā uz informāciju, kura, iespējams, attiecas uz komercnoslēpumu – Pienākums norādīt pamatojumu – Konfidencialitāte – Dienesta noslēpums – Tiesiskā paļāvība
Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2015. gada 15. jūlija spriedums
1. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Uzklausīšanas amatpersonas lēmums, ar ko konkurences noteikumu piemērošanas ietvaros noraidīts pieteikums ievērot konfidencialitāti attiecībā uz informāciju
(LESD 101., 102. un 296. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 28. panta 2. punkts, Komisijas Lēmuma 2011/695 8. pants)
2. Konkurence – Administratīvais process – Dienesta noslēpums – Uzklausīšanas amatpersona – Kompetence, kas ierobežota ar attiecīgā uzņēmuma pieteikumu – Šī pieteikuma pieņemšana Komisijā – Sekas – Uzklausīšanas amatpersonas saistītā kompetence – Neiespējamība izpaust informāciju, kas kvalificēta kā konfidenciāla
(LESD 101. un 102. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 28. panta 2. punkts, Komisijas Lēmuma 2011/695 8. pants)
3. Konkurence – Savienības tiesību normas – Pārkāpumi – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums vai uzlikts naudas sods – Publicēšanas pienākums – Piemērojamība
(LESD 101., 102. un 339. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 28. pants un 30. panta 1. un 2. punkts)
4. Konkurence – Administratīvais process – Dienesta noslēpums – Informācijas, uz kuru attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu, noteikšana – Kritēriji
(LESD 101., 102. un 339. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 28. un 30. pants)
5. Konkurence – Administratīvais process – Dienesta noslēpums – Informācijas, uz kuru attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu, noteikšana – Kritēriji – Noteiktas tādas informācijas konfidencialitātes ņemšana vērā, kas aizsargāta ar izņēmumu no piekļuves tiesībām dokumentiem – Ierobežojumi
(LESD 101., 102. un 339. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1049/2001 4. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punkts, 28. un 30. pants; Komisijas Regulas Nr. 773/2004 6., 8. 15. un 16. pants)
6. Konkurence – Administratīvais process – Dienesta noslēpums – Informācijas, uz kuru attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu, noteikšana – Vēsturiska informācija – Izslēgšana – Ierobežojumi
(LESD 101., 102. un 339. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 30. panta 2. punkts)
7. Konkurence – Administratīvais process – Dienesta noslēpums – Informācijas, uz kuru attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu, noteikšana – Tiesības publicēt informāciju, kas konkurentiem jau darīta zināma apmaiņā pret prettiesisko vienošanos – Ar pārkāpumu skarto personu interešu ņemšana vērā, tādējādi atvieglojot zaudējumu atlīdzības panākšanu
(LESD 101., 102. un 339. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 30. panta 2. punkts)
8. Konkurence – Savienības tiesību normas – Pārkāpumi – Komisijas Lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums vai uzlikts naudas sods – Publicēšanas pienākums – Apjoms – Tiesības publicēt pilnīgāku versiju par minimāli noteikto – Komisijas pieejas izmaiņas attiecībā uz publicētās informācijas detalizācijas līmeni – Vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās paļāvības principu pārkāpums – Neesamība
(LESD 101., 102. un 339. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 30. panta 2. punkts)
1. Saskaņā ar Lēmuma 2011/695 par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā 8. panta 2. punktu uzklausīšanas amatpersona var konstatēt, ka informāciju var izpaust, jo tā nav komercnoslēpums vai cita konfidenciāla informācija vai tāpēc, ka pastāv prioritāras intereses, kuru dēļ tā ir jāizpauž. Līdz ar to šo konstatējumu izklāsta argumentētā lēmumā, atsaucoties uz apsvērumiem, kas uzklausīšanas amatpersonai likuši uzskatīt, ka attiecīgā informācija nav komercnoslēpums vai citāda konfidenciāla informācija vai arī, pat ja tas tā būtu, ka tās izpaušanu pamato prioritāras intereses.
Šajā kontekstā apstāklis, ka viens vai vairāki motīvi konfidenciāla rakstura piešķiršanai tiek noraidīti saistībā ar virkni informācijas, kurai pēc uzklausīšanas amatpersonas domām ir kopīgas īpašības, neietekmē pamatojuma pilnīgumu, ciktāl no apstrīdētā lēmuma ir iespējams secināt uzklausīšanas amatpersonas secinājumu pamatojumu.
Arī apstāklis, ka uzklausīšanas amatpersona nav izvērtējusi atsevišķi katru lēmuma apsvērumu, uz kuriem attiecās lūgums, nenozīmē, ka apstrīdētajam lēmumam trūkst pamatojuma, ja ieinteresētā personai bija iespējams reāli apstrīdēt uzklausīšanas amatpersonas veikto analīzi un ja Savienības tiesai ir sniegti elementi, lai tā par to varētu sniegt savu vērtējumu.
(sal. ar 22., 23. un 27. punktu)
2. No Lēmuma 2011/695 par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā 8. panta 1. un 2. punkta izriet, ka gadījuma, kad pie tās vērsies uzņēmums, kas iebilst pret tādas informācijas izpaušanu, kas saistīta ar Savienības konkurences noteikumu pārkāpumu, uzklausīšanas amatpersonas kompetence aprobežojas ar tai izskatīšanā nodoto lūgumu un tā nevar apšaubīt Komisijas pieņemtos lēmumus, ja tie attiecas uz lēmuma par konfidencialitātes piemērošanu pieņemšanu.
(sal. ar 31. un 34. punktu)
3. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 42. un 43. punktu)
4. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 44. un 45. punktu)
5. Šajā kontekstā Regulas Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem 4. panta, Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punkta un 28. panta 2. punkta un Regulas Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar EKL 81. un 82. pantu, ko vada Komisija, 6., 8., 15. un 16. panta kombinācija, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta ņemšana vērā, lai aizliegtu Komisijai publicēt jebkādu informāciju tādēļ, ka šai iestādei ir tiesības atbilstoši pēdējai minētajai norma atteikt piekļuvi dokumentiem, kuros ietverta šī informācija, atsaucoties uz vispārīgu pieņēmumu, laupīti jēgu Regulas Nr. 1/2003 30. pantam. Pirmkārt, šādai interpretācijai būtu tādas sekas, ka Komisijai tiktu atņemta iespēja publicēt pat būtiskāko no tās lēmuma satura, ciktāl tam katrā ziņā jāizriet no izmeklēšanas lietas materiālu elementiem. Otrkārt, tās sekas turklāt būtu tādas, ka praksē tiktu pārnests pierādīšanas pienākums, kas konfidenciālas informācijas apstrādes jomā ir uzlikts tam, kurš lūdz veikt šādu apstrādi, jo viņam pietiktu atsaukties uz vispārējo pieņēmumu, uz kuru var atsaukties iestādes, un faktiski likt Komisijai pierādīt, ka strīdīgā informācija var tikt iekļauta lēmuma publicētajā versijā.
Līdz ar to fakts, ka, sastopoties ar pieprasījumu piekļūt veselam kopumam vispārīgi aprakstītu dokumentu, kuri ietilpst izmeklēšanas materiālos par konkurences noteikumu pārkāpumu, Komisija var atsaukties uz vispārēju pieņēmumu saistībā ar kādas no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā uzskaitītajām interesēm aizsardzību, nekādi neskar apmēru, kādā šī iestāde var veikt publikāciju Regulas Nr. 1/2003 30. panta ietvaros.
(sal. ar 46., 47. un 89. punktu)
6. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 58. punktu)
7. Kad uzņēmums, pret kuru tiek veikta izmeklēšana par konkurences noteikumu pārkāpumu, ir izvēlējies atteikties no informācijas slepenības, to darot tieši zināmu saviem konkurentiem apmaiņā pret prettiesisku vienošanos par to darbībām nākotnē, kuras mērķis ir novērst nenoteiktību, kas raksturīga konkurences vidē tieši šādas informācijas konfidencialitātes dēļ it īpaši attiecībā uz konkurentiem, šis uzņēmums nevar pamatoti uzskatīt, ka attiecīgo elementu publicēšana lēmumā, ar ko konstatēts pārkāpums, nevēlami paplašinās to personu loku, kam šī informācija ir zināma, jo tieši šis uzņēmums pats ar šo informāciju dalījās ar saviem galvenajiem konkurentiem. Šai kontekstā risks, ka attiecīgā informācija nonāks attiecīgā uzņēmuma konkurentu rokās, nav vairs aktuāls prasītājas pašas darbību dēļ. Tā kā sabiedrība kopumā nav spējīga kaitēt šī uzņēmuma komercinteresēm, apstāklim, ka attiecīgā informācija būs pieejama publiski, nav juridiskas nozīmes. Līdz ar to Komisija šo informāciju var iekļaut sava lēmuma publicējamā versijā, pat ja nav pierādīts, ka šāda iekļaušana ir obligāti nepieciešama, lai personas, kurām ar pārkāpumu nodarīts kaitējums, varētu savas intereses aizstāvēt tiesā.
(sal. ar 59., 60., 66., 71., 81.–84. un 88. punktu)
8. Skat. nolēmuma tekstu.
(sal. ar 77. un 78. punktu)