VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (trešā palāta paplašinātā sastāvā)
2015. gada 14. septembrī (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Savienības pašu resursi – Dalībvalstu finansiālā atbildība – Pienākums samaksāt Komisijai summu, kas atbilst pašu resursu zaudējumiem – Komisijas vēstule – Nepārsūdzams akts – Nepieņemamība
Lieta T‑585/14
Slovēnijas Republika, ko pārstāv L. Bembič, pārstāvis,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv P. Ondrůšek, M. Wasmeier un M. Žebre, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt apgalvoto Komisijas Budžeta ģenerāldirektorāta 2014. gada 2. jūnija vēstulē BUDG/B/03MV D (2014) 1782918 iekļauto lēmumu, kurā pēdējais minētais ir konstatējis, ka, pirmkārt, Slovēnijas Republika, izsniedzot cukura importa licenci 2011. gadam, ir finansiāli atbildīga par tradicionālo pašu resursu zaudējumiem Eiropas Savienības budžetam un ka, otrkārt, šai dalībvalstij Savienības budžetā ir jāiemaksā summa, kas ir līdzvērtīga tradicionālo pašu resursu zaudējumiem.
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood], I. Labucka, E. Bieļūns [E. Bieliūnas] (referents) un V. Kreišics [V. Kreuschitz],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Saskaņā ar Slovēnijas tiesībām dibināta sabiedrība Kandit d.o.o. 2011. gada 7. oktobrī lūdza Agencija Republike Slovenije za kmetijske trge in razvoj podeželja (Slovēnijas Lauksaimniecības un lauku attīstības aģentūra, turpmāk tekstā – “Aģentūra”) izsniegt licenci 3000 tonnu cukura importam.
2 2011. gada 10. oktobrī Aģentūra saskaņā ar Komisijas 2009. gada 25. septembra Regulu (EK) Nr. 891/2009, ar ko atver dažas Kopienas tarifu kvotas cukura nozarē un paredz to pārvaldību (OV L 254, 82. lpp.), ar lietojumprogrammu “Agricultural Market Information Quota” (turpmāk tekstā – “AMIS‑Quota”) nosūtīja Eiropas Komisijai paziņojumu. Ar šo paziņojumu Aģentūra informēja Komisiju par sabiedrības Kandit lūgumu izsniegt licenci 3000 tonnu Horvātijas izcelsmes cukura importam atbilstoši tarifu kvotai Nr. 09.4328.
3 2011. gada 24. oktobrī Aģentūra izsniedza sabiedrībai Kandit licenci Horvātijas izcelsmes cukura importam, kas attiecās uz tarifu kvotu Nr. 09.4328.
4 2011. gada 2. novembrī Aģentūra saskaņā ar Regulas Nr. 891/2009 9. panta 2. punkta i) apakšpunktu ar lietojumprogrammu AMIS‑Quota informēja Komisiju, ka tā bija izsniegusi sabiedrībai Kandit minēto licenci.
5 2011. gada 7. novembrī sabiedrība Kandit, pamatojoties uz tai izsniegto licenci, mēģināja pirmo reizi importēt cukuru Slovēnijā. Taču Slovēnijas muitas pārvalde šajā sakarā konstatēja, ka attiecīgā cukura izcelsme bija no Serbijas, un tātad to, ka sabiedrības Kandit iesniegtajā importa licencē, kas attiecās uz Horvātiju un tarifu kvotu Nr. 09.4328, bija nepareizi norādīta sākuma valsts, izcelsmes valsts, kā arī tarifu kvotas numurs. Kad Aģentūra informēja par pieļauto administratīvo kļūdu, Slovēnijas muitas pārvalde atļāva importēt 71 tonnu cukura.
6 Šajā pašā dienā, proti, pirms Regulas Nr. 891/2009 9. panta 2. punkta i) apakšpunktā paredzētā termiņa beigām, lai paziņotu Komisijai par izsniegtajām licencēm, Aģentūra lietojumprogrammā AMIS‑Quota izlaboja savu paziņojumu Komisijai par faktiski izsniegto importa licenci, lai precizētu, ka tā bija piešķīrusi licenci Serbijas izcelsmes cukura importam atbilstoši tarifu kvotai Nr. 09.4326.
7 Ar tajā pašā dienā nosūtīto elektroniskā pasta vēstuli Aģentūra informēja Komisiju par šo labojumu. Aģentūra šai iestādei arī norādīja, ka tai bija jāizlabo iepriekš 2. punktā minētais 2011. gada 10. oktobra paziņojums, taču Regulas Nr. 891/2009 9. panta 1. punktā paredzētais termiņš, lai paziņotu par importa licenču pieprasījumiem, bija beidzies.
8 2011. gada 7. novembrī Komisijas dienesti informēja Aģentūru, ka 2011. gada 10. oktobra paziņojuma sniegšanas brīdī pieļauto kļūdu nebija iespējams labot ar atpakaļejošu spēku.
9 Sarakste starp Slovēnijas iestādēm un Komisijas dienestiem norisinājās 2012. un 2014. gadā.
10 Ar 2014. gada 2. jūnija vēstuli (turpmāk tekstā – “apstrīdētā vēstule”) Komisijas Budžeta ģenerāldirektorāta Pašu resursu un finanšu plānošanas direkcijas direktors (turpmāk tekstā – “direktors”) atgādināja par pieļauto administratīvo kļūdu. Viņš uzsvēra, ka daudzumam, kas tika importēts ar licencēm, taču nepamatoti, nevarēja piemērot samazinātu muitas nodokļu tarifu likmi un par to bija jāmaksā parastais muitas nodoklis.
11 Apstrīdētajā vēstulē direktors arī izskaidroja, ka Slovēnijas iestādes bija izsniegušas spēkā neesošu importa licenci atbilstoši tarifu kvotai Nr. 09.4326 (Serbija), par kuru netika attiecīgi paziņots. Šajā ziņā viņš atgādināja, ka Komisijas 2006. gada 31. augusta Regulas (EK) Nr. 1301/2006, ar ko nosaka kopīgus noteikumus lauksaimniecības produktu importa tarifu kvotu administrēšanai, izmantojot ievešanas atļauju sistēmu (OV L 238, 13. lpp.), 7. panta 1. punktā skaidri bija paredzēts, ka nedrīkstēja izdot nevienu importa licenci par daudzumu, par kuru nebija paziņots Komisijai. Viņš arī norādīja, ka pieļauto kļūdu Komisija nevarēja labot, jo, pirmkārt, saimnieciskās darbības subjektu pieļautās kļūdas nevarēja ņemt vērā, lai, iespējams, tās labotu, un, otrkārt, par attiecīgo kļūdu tika paziņots, kad paziņojumu apstiprināšanas process bija beidzies.
12 Direktors no tā secināja, ka daudzums, kas nepārsniedza 3000 tonnas cukura, varēja tikt importēts ārpus tarifu kvotas, ja importa licence tika izmantota pilnībā. Viņš piebilda, ka iespējamie tradicionālo pašu resursu maksimālie zaudējumi varēja būt EUR 1 257 000 apmērā, ciktāl īpašā muitas nodokļu summa par cukura importu tika noteikta EUR 419 par tonnu tīrsvara. Viņš lūdza Slovēnijas iestādēm iemaksāt Savienības budžetā tradicionālo pašu resursu zaudējumu summu, par kuru Slovēnijas iestādes bija finansiāli atbildīgas un kas varēja rasties pieļautās kļūdas dēļ. Lai ierobežotu Padomes 2000. gada 22. maija grozītās Regulas (EK, Euratom) Nr. 1150/2000, ar ko īsteno Lēmumu 2007/436/EK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 130, 1. lpp.), 11. pantā paredzēto nokavējuma procentu apmēru, viņš ieteica Slovēnijas iestādēm rīkoties pēc iespējas ātrāk. Viņš precizēja, ka Komisijas dienestiem bija jāpaziņo visi grāmatvedības dati, lai tie varētu aprēķināt nokavējuma procentus. Šajā nolūkā apstrīdētajai vēstulei tika pievienota aizpildāma tabula.
Tiesvedība
13 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 4. augustā, Slovēnijas Republika cēla šo prasību.
14 Prasības pieteikumā Slovēnijas Republika saskaņā ar 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 51. panta 1. punkta otro daļu lūdza, lai lietu izskatītu palāta, kuras sastāvā ir vismaz pieci tiesneši.
15 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 13. novembrī, Komisija izvirzīja iebildi par nepieņemamību atbilstoši 1991. gada 2. maija Reglamenta 114. panta 1. punktam.
16 Slovēnijas Republika 2015. gada 6. februārī iesniedza savus apsvērumus par iebildi par nepieņemamību.
17 Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2014. gada 28. novembrī un 2015. gada 13. martā, Portugāles Republika un Spānijas Karaliste saskaņā ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 115. pantu lūdza atļaut iestāties šajā lietā Slovēnijas Republikas atcelšanas prasījumu atbalstam.
18 Ņemot vērā iepriekš 14. punktā minēto lūgumu un 1991. gada 2. maija Reglamenta 51. panta 1. punkta otrās daļas formulējumu, Vispārējā tiesa 2015. gada 17. jūnijā nodeva lietu trešajai palātai paplašinātā sastāvā.
Lietas dalībnieku prasījumi
19 Prasības pieteikumā Slovēnijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apgalvoto apstrīdētajā vēstulē ietverto Komisijas Budžeta ģenerāldirektorāta lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
20 Iebildē par nepieņemamību Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– piespriest Slovēnijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
21 Slovēnijas Republikas apsvērumos par iebildi par nepieņemamību ietvertie prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt Komisijas iebildi par nepieņemamību;
– pakārtoti, lēmumu par iebildi par nepieņemamību pieņemt kopā ar lēmumu pēc būtības.
Juridiskais pamatojums
22 Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktu, ja atbildētāja to lūdz, Vispārējā tiesa var lemt par iebildi par nepieņemamību vai kompetences neesamību, neizskatot lietu pēc būtības. Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka lietas materiālos ir pietiekama informācija, un nolemj pieņemt lēmumu, neveicot tālākas procesuālās darbības.
23 Komisija apgalvo, ka prasība ir nepieņemama, jo nedz apstrīdētās vēstules saturs, nedz tās pieņemšanas konteksts, nedz arī tās pilnvaras nenorāda, ka minētā vēstule ietvertu saistošu lēmumu vai arī ka tā radītu saistošas tiesiskās sekas. Tā arī apgalvo, ka apstrīdētajai vēstulei ir sagatavojošs raksturs vai arī tā apstiprina iepriekšēju vēstuli.
24 Slovēnijas Republika apstrīd Komisijas argumentāciju. Pirmkārt, tā apgalvo, ka apstrīdētās vēstules autors ir Komisija, kas ir Savienības iestāde. Otrkārt, tā uzsver, ka tai bija jāievēro minētajā vēstulē iekļautie noilguma termiņi. Treškārt, tā apgalvo, ka apstrīdētā vēstule rada saistošas sekas. Šajā vēstulē Komisija, nenorādot juridisko pamatu, esot izdarījusi galīgus vērtējumus, saskaņā ar kuriem tā esot izdevusi rīkojumu iemaksāt Savienības budžetā pašu resursu zaudējumu summu, kas esot radušies šajā lietā. Turklāt apstrīdētā vēstule rada tiesiskās sekas trešām personām. Ceturtkārt, Slovēnijas Republika apgalvo, ka Komisija ir pārsniegusi tai piešķirtās pilnvaras, jo tā ir pieņēmusi lēmumu, kuram nav pamatojuma Savienības tiesībās. Piektkārt, tā apšauba apstrīdētās vēstules, iespējams, sagatavojošo vai apstiprinošo raksturu.
25 No pastāvīgās judikatūras, kas ir izstrādāta saistībā ar dalībvalstu vai iestāžu celtajām prasībām atcelt tiesību aktu, izriet, ka par apstrīdamiem tiesību aktiem LESD 263. panta izpratnē tiek uzskatīti visi iestāžu pieņemtie noteikumi, kuru mērķis ir radīt tiesiskas sekas, neatkarīgi no to formas (skat. spriedumu, 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija, C‑463/10 P un C‑475/10 P, Krājums, EU:C:2011:656, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Saskaņā ar judikatūru LESD 263. pantā paredzētajai pārbaudei tiesā nav pakļauti ne tikai sagatavojoši dokumenti, bet arī visi tiesību akti, kas nerada saistošas tiesiskas sekas, kā, piemēram, apstiprinoši akti un izpildes akti, vienkārši ieteikumi un atzinumi, kā arī principā iekšējās instrukcijas (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2012. gada 14. maijs, Sepracor Pharmaceuticals (Īrija)/Komisija, C‑477/11 P, EU:C:2012:292, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).
27 Tāpat saskaņā ar judikatūru ir jāpievērš uzmanība pasākuma, kuru prasa atcelt, būtībai, lai noteiktu, vai to var apstrīdēt, bet formai, kādā tas ticis noteikts, šajā gadījumā nav nozīmes (skat. rīkojumu, 2011. gada 26. janvāris, FIBE/Parlaments,T‑550/10, EU:T:2011:19, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).
28 Šajā lietā, pirmām kārtām, ir jānorāda, ka saskaņā ar Padomes 2007. gada 7. jūnija Lēmuma 2007/436/EK, Euratom par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 163, 17. lpp.) 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu pašu resursus, ko iekļauj Savienības vispārējā budžetā, veido ieņēmumi no maksājumiem, prēmijām, papildu vai kompensācijas summām, papildu summām vai faktoriem, kopējā muitas tarifa nodokļiem un citiem nodokļiem, kurus noteikušas vai noteiks Savienības iestādes attiecībā uz tirdzniecību ar ārpuskopienas valstīm, muitas nodokļiem par izstrādājumiem saskaņā ar spēku zaudējušo Eiropas Ogļu un tērauda kopienas līgumu, kā arī iemaksām un citiem nodokļiem, kas ir paredzēti saskaņā ar cukura tirgus kopīgo organizāciju.
29 Kā izriet no Lēmuma 2007/436 8. panta 1. punkta, minētā lēmuma 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētos Savienības pašu resursus iekasē dalībvalstis un tām ir pienākums minētos pašu resursus nodot Komisijas rīcībā (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2005. gada 15. novembris, Komisija/Dānija, C‑392/02, Krājums, EU:C:2005:683, 55. punkts, un 2010. gada 8. jūlijs, Komisija/Itālija, C‑334/08, Krājums, EU:C:2010:414, 40. punkts).
30 Turklāt saskaņā ar Tiesas judikatūru dalībvalstīm ir pienākums noteikt Savienības pašu resursus. Regulas Nr. 1150/2000 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstis nevar izvairīties no parādu noteikšanas, pat ja tās šos parādus apstrīd, lai nepieļautu, ka kādas dalībvalsts rīcība pat tikai uz laiku izjauc Savienības finansiālo līdzsvaru (spriedums, 2011. gada 17. marts, Komisija/Portugāle, C‑23/10, EU:C:2011:160, 58. punkts; pēc analoģijas skat. arī spriedumu Komisija/Dānija, minēts 29. punktā, EU:C:2005:683, 60. punkts).
31 Turklāt Regulas Nr. 1150/2000 9. panta 1. punktā būtībā ir paredzēts, ka dalībvalstis pašu resursus ieraksta kredītā kontā, ko Komisijas vārdā atver dalībvalsts kasē vai iestādē, ko tā norīkojusi.
32 Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 1. un 2. punktu dalībvalstīm ir pienākums veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar šīs pašas regulas 2. pantu noteiktajiem prasījumiem atbilstošā summa tiek nodota Komisijas rīcībā. Dalībvalstis ir atbrīvotas no tā tikai tad, ja iekasēšanu nav iespējams veikt nepārvaramas varas dēļ vai ja izrādās, ka no tām neatkarīgu apstākļu dēļ naudas piedziņa galīgi nav iespējama (skat. spriedumu Komisija/Itālija, minēts 29. punktā, EU:C:2010:414, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
33 Visbeidzot dalībvalsts, kas nenosaka Savienības pašu resursu prasījumus un atbilstošo summu nenodod Komisijas rīcībā, tādējādi neizpildot kādu no Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem, neizpilda tai Savienības tiesībās paredzētos pienākumus (skat. spriedumu, 2014. gada 3. aprīlis, Komisija/Apvienotā Karaliste, C‑60/13, EU:C:2014:219, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 Tādējādi no Lēmuma 2007/436 un Regulas Nr. 1150/2000 noteikumiem skaidri izriet, ka dalībvalstīm pašām ir jānovērtē tradicionālo pašu resursu zaudējumu esamība, kā arī pienākuma nodot šos resursus esamība. Tām ir jākonstatē tradicionālie Savienības pašu resursi un minētie resursi ir jānodod, ja šajos dokumentos paredzētie nosacījumi ir izpildīti, un tam nav vajadzīgs Komisijas lēmums. Tātad šajos dokumentos paredzētā pienākuma nodot pašu resursus izpilde izriet no dalībvalstu atbildības.
35 Dalībvalstu iestāžu atbildība attiecībā uz tradicionālo pašu resursu nodošanu ir apstiprināta, pirmkārt, Regulas Nr. 1150/2000 preambulas 2. apsvērumā, kurā ir norādīts, ka Lēmuma 2007/436 2. pantā minētajiem pašu resursiem ir jābūt pieejamiem Savienībai pēc iespējas ar vislabākajiem nosacījumiem, un, otrkārt, prasībā ātri un efektīvi nodot Savienības pašu resursus (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2007. gada 4. oktobris, Somija/Komisija, C‑457/06 P, EU:C:2007:582, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Otrām kārtām, ir jānorāda, ka Lēmumā 2007/436 un Regulā Nr. 1150/2000 nav paredzēta nekāda īpaša procedūra, kuras noslēgumā Komisijai būtu jāpieņem lēmums attiecībā uz dalībvalstu pienākumu iemaksāt Savienības budžetā tradicionālos pašu resursus.
37 No Regulas Nr. 1150/2000 preambulas 10. un 20. apsvēruma, kā arī 18. un 19. panta it īpaši izriet, ka Komisijai ir pilnvaras uzraudzīt un pārbaudīt dalībvalstu darbību, vajadzības gadījumā veicot pārbaudes uz vietas.
38 Turpretī Lēmumā 2007/436 vai Regulā Nr. 1150/2000 nav neviena noteikuma, ar kuru Komisijai tiktu piešķirtas pilnvaras pieņemt lēmumu attiecībā uz šajos tiesību aktos paredzēto pienākumu nodot tradicionālos pašu resursus.
39 Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka saskaņā ar LESD 258.–260. pantu izveidoto sistēmu dalībvalstu tiesības un pienākumi var tikt noteikti, kā arī to rīcība novērtēta tikai Tiesas spriedumā (spriedumi, 1998. gada 29. septembris, Komisija/Vācija, C‑191/95, Krājums, EU:C:1998:441, 45. punkts, un 2014. gada 15. janvāris, Komisija/Portugāle, C‑292/11 P, Krājums, EU:C:2014:3, 49. punkts)
40 Tādējādi, veicot savu uzraudzības uzdevumu attiecībā uz to, kā dalībvalstis pilda Lēmumā 2007/436 un Regulā Nr. 1150/2000 paredzēto pienākumu nodot tradicionālos pašu resursus, Komisija nevar ietekmēt Tiesas ekskluzīvo kompetenci spriest par rīcības saderību ar minēto regulu.
41 No tā izriet, ka, rodoties strīdam starp Komisiju un dalībvalsti par rīcības saderību ar Lēmumā 2007/436 un Regulā Nr. 1150/2000 paredzēto pienākumu nodot tradicionālos pašu resursus, Komisija pati nevar atrisināt šo strīdu, pieņemot galīgo lēmumu.
42 Tāpēc, tā kā nav tiesību normas, ar kuru Komisijai būtu piešķirtas pilnvaras pieņemt tiesību aktu, liekot dalībvalstij nodot pašu resursus, apstrīdētā vēstule var tikt uzskatīta tikai par tādu, kurai piemīt informatīva vērtība, un par vienkāršu uzaicinājumu Slovēnijas Republikai.
43 Komisijas apstrīdētajā vēstulē paustais viedoklis nevar radīt saistošas tiesiskās sekas, jo Savienības noteikumu par pašu resursu nodošanu piemērošana visupirms un galvenokārt izriet no dalībvalstu atbildības un nekādi Lēmuma 2007/436 un Regulas Nr. 1150/2000 noteikumi, kas ir pieņemti šajā jomā, nepiešķir Komisijai pilnvaras pieņemt lēmumus par to interpretāciju, tai ir tikai iespēja, kas tai vienmēr ir piedāvāta, paust savu viedokli, kas nekādā gadījumā valsts iestādēm nav saistošs (šajā ziņā skat. rīkojumus, 1989. gada 17. maijs, Itālija/Komisija, 151/88, Krājums, EU:C:1989:201, 22. punkts, un 1991. gada 13. jūnijs, Sunzest/Komisija, C‑50/90, Krājums, EU:C:1991:253, 13. punkts un tajā minētā judikatūra).
44 Citiem vārdiem sakot, tradicionālo pašu resursu nodošana ir jāveic dalībvalstīm un Komisija tikai var paust savu viedokli, kas nav saistošs dalībvalstīm, un šī viedokļa paušana norisinās, Komisijai sadarbojoties ar dalībvalsts iestādēm, kas ir atbildīgas par Savienības tiesiskā regulējuma piemērošanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 1998. gada 15. septembris, Oleifici Italiani un Fratelli Rubino/Komisija, T‑54/96, Krājums, EU:T:1998:204, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).
45 Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības iestādes nostājas nesaistošais raksturs nevar tikt apstrīdēts ar apstākli, ka valdība, kurai akts ir adresēts, to ir izpildījusi (skat. rīkojumu, 2006. gada 5. septembris, Comunidad autónoma de Madrid un Mintra/Komisija, T‑148/05, EU:T:2006:234, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
46 Trešām kārtām, ir jānorāda, ka, tā kā LESD 258. pantā paredzētās tiesvedības sakarā ar pienākumu neizpildi pirmstiesas stadijas vienīgais mērķis ir ļaut dalībvalstij labprātīgi izpildīt Līguma prasības vai vajadzības gadījumā dot tai iespēju pamatot savu nostāju, nevienam no šajā sakarā Komisijas pieņemtajiem aktiem nav saistoša spēka (skat. rīkojumu, 2005. gada 19. septembris, Aseprofar un Edifa/Komisija, T‑247/04, Krājums, EU:T:2005:327, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).
47 Attiecībā it īpaši uz argumentēta atzinuma izdošanu Tiesa arī ir konstatējusi, ka runa bija par iepriekšējās izskatīšanas procedūru, kas argumentēta atzinuma adresātam neradīja saistošas tiesiskās sekas (spriedums Komisija/Vācija, minēts 39. punktā, EU:C:1998:441, 44. punkts).
48 Tāpēc apstrīdētā vēstule, kurā Komisija neoficiāli aicināja Slovēnijas Republiku iemaksāt Savienības budžetā tradicionālos pašu resursus, a fortiori nevar būt apstrīdams tiesību akts.
49 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka apstrīdētā vēstule ir tikai rakstiska viedokļa paušana, kurai ir informatīvs mērķis un kurā ir iekļauts Slovēnijas Republikai adresēts uzaicinājums nodot tradicionālos pašu resursus. Tātad šī vēstule nevar būt lēmums, par kuru var celt prasību atcelt tiesību aktu, jo tā nevar radīt tiesiskās sekas un tās mērķis nav radīt šādas sekas.
50 Iepriekš 49. punktā formulēto secinājumu nevar atspēkot citi Slovēnijas Republikas izvirzītie argumenti.
51 Pirmkārt, attiecībā uz tradicionālo pašu resursu summu, šo resursu nodošanu, kā arī iespējamo nokavējuma procentu maksāšanas noteikumiem ir jāuzsver, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru pastāv nesaraujama saikne starp pienākumu konstatēt Savienības pašu resursus, pienākumu noteiktajos termiņos ierakstīt tos Komisijas kontā un pienākumu maksāt nokavējuma procentus. Turklāt pēdējie minētie ir maksājami neatkarīgi no iemesla, kura dēļ šie resursi Komisijas kontā tika ierakstīti ar nokavējumu. No tā izriet, ka nav jānošķir gadījums, kad dalībvalsts ir noteikusi pašu resursus, tos nenododot, no gadījuma, kad tā prettiesiski tos nav noteikusi, pat ja nav noteikts konkrēts termiņš (spriedumi, 1991. gada 16. maijs, Komisija/Nīderlande, C‑96/89, Krājums, EU:C:1991:213, 38. punkts, un Komisija/Dānija, minēts 29. punktā, EU:C:2005:683, 67. punkts).
52 Tādējādi apstrīdētās vēstules apstrīdamais raksturs saistībā ar to, ka tajā ir runa par attiecīgo tradicionālo pašu resursu apmēru, kā arī iespējamo nokavējuma procentu samaksu, nevar tikt vērtēts neatkarīgi no minētās vēstules apstrīdamā rakstura, ciktāl tajā ir minēts pienākums iemaksāt Savienības budžetā pašu resursus (šajā ziņā skat. spriedumu, 1986. gada 20. marts, Komisija/Vācija, 303/84, Krājums, EU:C:1986:140, 11. punkts).
53 Tomēr, ja nav Tiesas sprieduma, ar kuru ir konstatēta apstrīdētā Slovēnijas Republikas pienākuma neizpilde attiecībā uz Regulā Nr. 1150/2000 paredzēto tradicionālo pašu resursu nodošanu, Komisija nav pilnvarota pieņemt galīgu lēmumu par attiecīgo tradicionālo pašu resursu apmēru un galīgi atrisināt jautājumu par nokavējuma procentiem.
54 Tāpēc apstrīdētā vēstule, kas nerada saistošas tiesiskās sekas, ja tajā ir izteikts uzaicinājums Slovēnijas Republikai iemaksāt Savienības budžetā tradicionālos pašu resursus, a fortiori nevar radīt saistošas tiesiskās sekas, ja tajā ir runa par, iespējams, radušos pašu resursu zaudējumu apmēru un Regulas Nr. 1150/2000 11. pantā paredzēto pienākumu samaksāt nokavējuma procentus.
55 Otrkārt, ir jānoraida Slovēnijas Republikas argumenti par to, ka Komisija esot kļūdaini interpretējusi attiecīgos aplūkotā tiesiskā regulējuma noteikumus, vai par to, ka apstrīdētajai vēstulei nav juridiskā pamata.
56 Tā kā par apstrīdēto vēstuli nevar celt prasību atcelt tiesību aktu saskaņā ar LESD 263. pantu, Slovēnijas Republikas argumenti par to, ka šajā vēstulē minētie Komisijas vērtējumi ir kļūdaini vai tiem nav juridiskā pamata, ir jānoraida kā neatbilstoši.
57 Treškārt, to pašu iepriekš minēto iemeslu dēļ Slovēnijas Republikas argumentācija par to, ka apstrīdētā vēstule radot saistošas tiesiskās sekas trešām personām, it īpaši sabiedrībai Kandit, jo Komisija priekšlaicīgi esot pieņēmusi lēmumu par iespējamo kompensācijas procedūru vai muitas nodokļu maksāšanu par labu šai sabiedrībai, ir jānoraida kā neatbilstoša.
58 Katrā ziņā ir jānorāda, ka pienākums nodot pašu resursus attiecas uz attiecībām starp Savienību un tās dalībvalstīm. Turpretī muitas parāda piedziņa skar attiecības starp dalībvalsti un parādniekiem.
59 Kā ir atgādinājusi Tiesa sprieduma Komisija/Dānija, minēts 29. punktā, (EU:C:2005:683) 63. punktā, to, ka starp normām, kas attiecas uz pienākumu noteikt Savienības pašu resursu prasījuma tiesības, un normām, kuras attiecas uz dalībvalstu iespēju iekasēt nodokļus, pastāv šāda atšķirība, Tiesa ir atzinusi jau 1999. gada 7. septembra spriedumā De Haan (C‑61/98, Krājums, EU:C:1999:393).
60 Tādējādi iespēja sabiedrībai Kandit saņemt samaksāto muitas nodokļu atmaksu vai kompensāciju nevar būt atkarīga no apstākļa, ka Slovēnijas Republikai, iespējams, var būt pienākums iemaksāt Savienības budžetā pašu resursus.
61 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, apstrīdētā vēstule nav tiesību akts, par kuru var celt prasību atcelt tiesību aktu. Tāpēc prasība ir jānoraida kā nepieņemama bez nepieciešamības pārbaudīt Komisijas argumentus un lemt par Portugāles Republikas un Spānijas Karalistes pieteikumiem par iestāšanos lietā.
Par tiesāšanās izdevumiem
62 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
63 Tā kā Slovēnijas Republikai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.
64 Turklāt saskaņā ar Reglamenta 144. panta 10. punktu Slovēnijas Republika, Komisija, Portugāles Republika un Spānijas Karaliste sedz katra savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar pieteikumiem par iestāšanos lietā.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)
izdod rīkojumu:
1) prasību noraidīt;
2) par Portugāles Republikas un Spānijas Karalistes pieteikumiem par iestāšanos lietā nav jālemj;
3) Slovēnijas Republika sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus;
4) Slovēnijas Republika, Komisija, Portugāles Republika un Spānijas Karaliste sedz katra savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar iestāšanos lietā.
Luksemburgā, 2015. gada 14. septembrī