Lieta T‑279/02
Degussa AG
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Konkurence – EKL 81. pants – Aizliegtas vienošanās – Metionīna tirgus – Pārkāpuma vienotais un ilgstošais raksturs – Naudas sods – Pamatnostādnes naudas soda apmēra noteikšanai – Pārkāpuma smagums un ilgums – Sadarbība administratīvajā procedūrā – Regulas Nr. 17/62 15. panta 2. punkts – Nevainīguma prezumpcija
Sprieduma kopsavilkums
1. Kopienu tiesības – Vispārējie tiesību principi – Tiesiskā drošība – Sodu likumība
2. Konkurence – Naudas sods – Apmērs – Noteikšana
(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas paziņojums 98/C 9/03)
3. Konkurence – Naudas sods
(EKL 81. un 82. pants un 83. panta 1. punkts un 2. punkta a) un d) apakšpunkts, 202. panta trešais ievilkums un 211. panta pirmais ievilkums; Padomes Regula Nr. 17)
4. Konkurence – Administratīvā procedūra – Komisijas lēmums, ar kuru tiek konstatēts pārkāpums
5. Kopienu tiesības – Principi – Pamattiesības – Nevainīguma prezumpcija
(Vienotā Eiropas akta preambula; Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punkts; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants)
6. Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Saskaņotas darbības – Jēdziens
(EKL 81. panta 1. punkts)
7. Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Aizliegums – Pārkāpumi
(EKL 81. panta 1. punkts)
8. Konkurence – Naudas sods – Lēmums, ar ko nosaka naudas sodus
(EKL 253. pants; Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts)
9. Konkurence – Naudas sods – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpumu smagums
(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts)
10. Konkurence – Naudas sods – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpumu smagums
(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts)
11. Konkurence – Naudas sods – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Naudas soda preventīvā ietekme
(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas paziņojuma 98/C 9/03 1.A punkta ceturtā, piektā un sestā daļa)
12. Konkurence – Naudas sods – Apmērs – Noteikšana
(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas paziņojuma 98/C 9/03 1.A punkta sestā daļa)
13. Konkurence – Naudas sods – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpumu smagums – Atbildību mīkstinoši apstākļi
(Padomes Regulas Nr. 17 15. pants)
14. Konkurence – Naudas sods – Apmērs – Noteikšana
(EKL 18. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts)
15. Konkurence – Naudas sods – Apmērs – Noteikšana – Naudas soda neuzlikšana vai samazināšana sakarā ar apsūdzētā uzņēmuma sadarbību
(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas paziņojuma 96/C 207/04 D sadaļas 1. punkts)
16. Kopienu tiesības – Vispārējie tiesību principi – Krimināltiesību normu atpakaļejoša spēka aizliegums
(Padomes Regulas Nr. 17 15. pants; Komisijas paziņojums 98/C 9/03)
17. Konkurence – Administratīvā procedūra – Dienesta noslēpums
(EKL 287. pants)
1. Sodu likumības princips ir nenovēršami saistīts ar tādu Kopienu tiesību vispārējo principu kā tiesiskās drošības princips, saskaņā ar kuru jebkuram Kopienu tiesiskajam regulējumam, it īpaši, ja tas nosaka vai ļauj noteikt sodu, ir jābūt skaidram un precīzam, lai attiecīgajām personām nepārprotami būtu zināmas no tā izrietošās tiesības un pienākumi un lai tās varētu veikt atbilstošus pasākumus. Šis princips, kas ir daļa no dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām un kas ir nostiprināts vairākos starptautiskos līgumos, konkrēti, Eiropas Cilvēktiesību aizsardzības konvencijas 7. pantā, attiecas gan uz krimināltiesiska rakstura normām, gan īpašiem administratīviem instrumentiem, kas nosaka vai ļauj noteikt administratīvus sodus. Tas attiecas ne tikai uz normām, kas nosaka pārkāpumu veidojošos elementus, bet arī uz normām, kuras definē sekas, ko rada pirmo minēto normu pārkāpums. No minētās konvencijas 7. panta 1. punkta izriet, ka likumam ir skaidri jādefinē pārkāpumi un par tiem paredzētie sodi. Šis nosacījums ir izpildīts tad, ja attiecīgā persona no atbilstošās normas formulējuma un vajadzības gadījumā izmantojot tiesu sniegto normas interpretāciju var uzzināt, par kādām darbībām vai bezdarbību tai iestāsies kriminālatbildība.
No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka, lai izpildītu minētās normas prasības, normām, saskaņā ar kurām ir uzlikti šie sodi, nav jābūt tik precīzām, ka sekas, kas varētu rasties šo normu pārkāpuma rezultātā, būtu absolūti precīzi paredzamas. Minētā judikatūra paredz, ka plaši formulētas normas nebūt nerada Eiropas Cilvēktiesību aizsardzības konvencijas 7. panta pārkāpumu un tas, ka likums piešķir izvērtēšanas pilnvaras, pats par sevi nav pretrunā prasībai par paredzamību, ja vien šādu pilnvaru izmantošanas apjoms un kārtība, ņemot vērā attiecīgo leģitīmo mērķi, ir pietiekami skaidri definēti, lai indivīdam nodrošinātu atbilstošu aizsardzību pret patvaļu. Šajā sakarā papildus paša likuma tekstam Eiropas Cilvēktiesību tiesa ņem vērā to, vai izmantotie, bet neskaidrie jēdzieni ir precizēti pastāvīgajā un publicētajā judikatūrā. Tas vien, ka tiek ņemtas vērā dalībvalstu kopējās konstitucionālās tradīcijas, neko nemaina tāda Kopienu tiesību vispārējā principa interpretācijā, par kādu ir uzskatāms sodu likumības princips.
(sal. ar 66.–69. un 71.–73. punktu)
2. Ja pieņem, ka Eiropas Cilvēktiesību aizsardzības konvencijas 7. panta 1. punkts ir piemērojams attiecībā uz sodiem, ko Komisija ir noteikusi par Kopienu konkurences tiesību normu pārkāpumu, Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts par naudas sodu noteikšanu uzņēmumiem, kuri ir izdarījuši Kopienu konkurences tiesību normu pārkāpumu, nav pretrunā sodu likumības principam, ņemot vērā šādus apstākļus:
– Komisijai nav piešķirtas neierobežotas izvērtēšanas pilnvaras, lai noteiktu naudas sodus, jo tai ir jāievēro maksimālais apmērs, kas noteikts atkarībā no attiecīgo uzņēmumu apgrozījuma, un ir jāņem vērā pārkāpuma smagums un ilgums;
– Komisijai, nosakot naudas sodus, ir jāievēro vispārējie tiesību principi, it īpaši vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma princips;
– šie paši ierobežojumi ir jāievēro, Komisijai izmantojot savas izvērtēšanas pilnvaras, lai novērtētu, vai ir jānosaka naudas sods;
– Kopienu tiesas īstenotā kontrole ļāva, izmantojot pastāvīgo un publicēto judikatūru, precīzi noskaidrot neskaidros jēdzienus, kas varēja būt iekļauti Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā;
– Komisija ir izveidojusi zināmu un pieejamu administratīvo praksi, kas neveido naudas sodu noteikšanas juridisko pamatu, bet uz kuru tomēr var atsaukties saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu, ņemot vērā, ka naudas sodu apmēru jebkurā brīdī ir iespējams palielināt, ievērojot iepriekš minētā 15. panta 2. punktā noteiktos ierobežojumus, ja tas ir nepieciešams konkurences tiesību normu efektīvai piemērošanai;
– Komisija ir pieņēmusi Pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai un tādā veidā pati ir ierobežojusi savu izvērtēšanas pilnvaru īstenošanu, tādējādi sekmējot tiesiskās drošības nodrošināšanu, un tai ir jāievēro vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās paļāvības aizsardzības princips;
– Komisijai atbilstoši EKL 253. pantam ir jāpamato lēmumi, ar kuriem tiek noteikts naudas sods.
(sal. ar 71. un 74.–84. punktu)
3. Nevar uzskatīt, ka pilnvaras uzlikt naudas sodus par EKL 81. un 82. panta pārkāpumu jau sākotnēji ir tikušas piešķirtas Padomei, kas tās nodevusi vai kuru īstenošanu tā deleģējusi Komisijai EKL 202. panta trešā ievilkuma nozīmē. Saskaņā ar EKL 83. panta 1. punktu un 2. punkta a) un d) apakšpunktu un 211. panta pirmo ievilkumu šīs pilnvaras ir saistītas ar attiecīgajām Komisijas funkcijām nodrošināt Kopienu tiesību piemērošanu un šīs funkcijas attiecībā uz EKL 81. un 82. panta piemērošanu ir precizētas, nostiprinātas un formāli izklāstītas Regulā Nr. 17. Pilnvaras uzlikt naudas sodus, ko šī regula piešķir Komisijai, tādējādi izriet no pašā Līgumā paredzētā, un to mērķis ir ļaut efektīvi īstenot minētajos pantos paredzētos aizliegumus.
(sal. ar 86. un 87. punktu)
4. Prasība par uzņēmējiem nodrošināmo tiesisko drošību nozīmē to, ka, pastāvot strīdam par to, vai ir noticis konkurences tiesību normu pārkāpums, Komisija, kam ir uzlikts pienākums pierādīt konstatētos pārkāpumus, iesniedz juridiski pietiekamus pierādījumus tam, ka pastāv apstākļi, kas veido pārkāpumu. Attiecībā uz minēto pārkāpuma ilgumu tas pats tiesiskās drošības princips paredz, ka tad, ja nav pierādījumu, pamatojoties uz kuriem varētu tieši pierādīt pārkāpuma ilgumu, Komisija iesniedz vismaz tādus pierādījumus, kas attiecas uz apstākļiem, kas ir pietiekami tuvi laika ziņā, tā, lai saprātīgi varētu atzīt, ka šis pārkāpums ir turpinājies nepārtraukti laika posmā no viena līdz otram minētajam datumam.
(sal. ar 114. un 153. punktu)
5. Nevainīguma prezumpcijas princips, kas izriet no Eiropas Cilvēktiesību aizsardzības konvencijas 6. panta 2. punkta, ir daļa no pamattiesībām, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru, kā tas apstiprināts Vienotā Eiropas akta preambulā un Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punktā, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, ir atzītas Kopienu tiesību sistēmā. Ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu, kā arī ar tiem saistīto sodu raksturu un smaguma pakāpi, nevainīguma prezumpcijas princips attiecas uz procedūrām, kas saistītas ar uzņēmumiem piemērojamo konkurences tiesību normu pārkāpumiem, kuru rezultātā var tik uzlikti naudas sodi vai kavējuma naudas.
(sal. ar 115. punktu)
6. Ar “saskaņotu darbību” jēdzienu saprot zināma veida koordināciju starp uzņēmumiem, kas, nepanākot to, ka tiek noslēgta vienošanās šī vārda īstajā nozīmē, apzināti aizstāj praktisku savstarpējo sadarbību, apdraudot konkurenci. Konkrētie koordinācijas un sadarbības kritēriji, kam nebūt nav vajadzīga īsta “plāna” izstrādāšana, ir jāaplūko, ņemot vērā koncepciju, kas ir raksturīga Līguma normām par konkurenci un saskaņā ar kuru visiem uzņēmumiem patstāvīgi ir jānosaka politika, ko tie ir paredzējuši piemērot kopējā tirgū. Kaut arī šī prasība par patstāvīgu [politikas noteikšanu] patiešām neizslēdz uzņēmumu tiesības saprātīgi pielāgoties konstatētajai rīcībai vai iepriekš rēķināties ar saviem konkurentiem, tā tomēr stingri aizliedz tiešu vai netiešu uzņēmumu savstarpēju sazināšanos, kuras mērķis ir vai nu ietekmēt pašreizējā vai iespējamā konkurenta rīcību tirgū vai arī atklāt šādam konkurentam to, kā viņš ir nolēmis vai paredzējis rīkoties tirgū, vai arī ja tāds ir šīs sazināšanās rezultāts.
Tādējādi, lai pierādītu saskaņotas darbības, nav jāpierāda, ka konkrēts konkurents attiecībā uz vienu no vairākiem citiem konkurentiem ir formāli apņēmies rīkoties noteiktā veidā vai ka konkurenti ir kopīgi vienojušies par turpmāku rīcību tirgū. Pietiek ar to, ka konkurents, paziņojot par savu nodomu, ir novērsis vai vismaz būtiski samazinājis šaubas par tā sagaidāmo rīcību tirgū. Turklāt, kaut arī tas, ka aizliegtas vienošanās dalībnieki viens otram darīja zināmu savu nodomu to izbeigt, nav uzskatāms par apstākli, kas liecina par tās izbeigšanu, jāatzīst, ka, tiklīdz uzņēmums, pat ne aktīvi, bet tomēr piedalās uzņēmumu sanāksmēs, kuru mērķis ir nesaderīgs ar konkurenci, un tiklīdz tas publiski nenorobežojas no sanāksmēs nolemtā, tādējādi liekot pārējiem dalībniekiem domāt, ka tas piekrīt sanāksmēs nolemtajam un ka tas lēmumu pildīs, var uzskatīt, ka ir pierādīts, ka tas ir minētajās sanāksmēs panāktās aizliegtās vienošanās dalībnieks.
Turklāt, kaut arī no EKL 81. panta 1. punkta izriet, ka saskaņotas darbības ir ne tikai uzņēmumu apspriešanās, bet arī šīs apspriešanās rezultātā veiktā darbība tirgū un cēloņsakarība starp tām, ja vien nav pretēju pierādījumu, kurus iesniegt ir pienākums iesaistītajiem uzņēmējiem, ir jāpieņem, ka uzņēmumi, kas piedalās apspriedēs un kas turpina darboties tirgū, ir ņēmuši vērā informāciju, ar kuru tie apmainījušies ar saviem konkurentiem, lai noskaidrotu to rīcību tirgū. Tā tas vēl jo vairāk ir tad, ja apspriešanās notiek regulāri ilgā laika posmā.
(sal. ar 132.–134. un 136. punktu)
7. Par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu var atzīt ne tikai atsevišķu darbību, bet arī darbību virkni vai arī ilgstošu darbību. Šo interpretāciju nevar apstrīdēt ar to, ka vienu vai vairākus šīs darbību virknes vai ilgstošās darbības elementus arī pašus par sevi katru atsevišķi varētu atzīt par minētās normas pārkāpumu. Ja dažādas darbības iekļaujas “kopējā plānā”, jo tām ir identisks priekšmets, kas apdraud konkurenci kopējā tirgū, Komisijai ir tiesības uzlikt atbildību par šīm darbībām atkarībā no dalības pārkāpumā kopumā.
(sal. ar 155. punktu)
8. Attiecībā uz naudas sodu apmēra aprēķināšanu, ko Komisija uzlikusi par Kopienas konkurences tiesību pārkāpumu, ir jāatgādina, ka prasības saistībā ar tādu būtisku formalitāti, par kādu ir uzskatāms pienākums norādīt pamatojumu, ir izpildītas, ja Komisija savā lēmumā norāda novērtējuma elementus, kas tai ļāva noteikt pārkāpuma smagumu un ilgumu. Pienākuma norādīt pamatojumu apjoms ir jānosaka, ņemot vērā to, ka pārkāpumu smagums ir jānosaka atkarībā no ļoti daudziem apstākļiem, nepastāvot ierobežojošam vai izsmeļošam kritēriju sarakstam, kas ir obligāti jāņem vērā. Turklāt pienākums norādīt pamatojumu nenozīmē to, ka Komisijai savā lēmumā ir jānorāda skaitliski dati, kas attiecas uz naudas sodu aprēķināšanas veidu, bet gan tikai novērtējumam izmantotie apstākļi, kuri tai ļāva noteikt pārkāpuma smagumu un ilgumu.
(sal. ar 193. un 194. punktu)
9. Nosakot konkurences tiesību normu pārkāpuma smagumu, ir jāņem vērā prettiesiskās rīcības normatīvais un ekonomiskais konteksts. Lai katrā atsevišķā gadījumā, kad tas ir iespējams, novērtētu pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu, Komisijai ir jānorāda tie konkurences apstākļi, kādi parasti būtu pastāvējuši, ja nebūtu bijis pārkāpuma. No tā izriet, ka, runājot par aizliegtām vienošanām par cenām, Komisijas secinājums par to, ka vienošanās faktiski ļāva attiecīgiem uzņēmumiem panākt tādu darījumu cenu, kas augstāka par to, kura būtu pastāvējusi, ja nebūtu panākta aizliegta vienošanās, ļauj Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, ņemt vērā būtisko pārkāpuma ietekmi uz tirgu un tādējādi, ņemot vērā pārkāpuma smagumu, noteikt tādu sodanaudas apmēru, kas ir augstāks par to, kas būtu noteikts, ja nebūtu šāda secinājuma. Veicot šo novērtējumu, Komisijai ir jāņem vērā visi objektīvie apstākļi, kas pastāv attiecīgajā tirgū, ņemot vērā ekonomisko un, iespējams, normatīvo kontekstu, kas dominē. Attiecīgā gadījumā ir jāņem vērā tas, ka pastāv “objektīvi ekonomiski faktori”, kas liecina par to, ka “brīvas konkurences apstākļos” cenu līmenis nebūtu pieaudzis līdzīgi faktiski sasniegto cenu līmenim.
(sal. ar 216. un 222.–224. punktu)
10. Konkurences tiesību normu pārkāpuma smagumu var noteikt, atsaucoties uz prettiesiskās rīcības raksturu un priekšmetu. Nosakot naudas soda apmēru, apstākļiem, kas attiecas uz rīcības priekšmetu, var būt lielāka nozīme nekā tiem, kuri attiecas uz rīcības sekām. Ar konkurenci nesaderīgas prakses sekas nav noteicošais kritērijs, novērtējot to, vai naudas soda apmērs ir piemērots. Apstākļiem, kas attiecas uz nodomu, var būt lielāka nozīme nekā tiem, kuri attiecas uz minētajām sekām, it īpaši ja runa ir par ļoti smagiem pārkāpumiem, piemēram, cenu noteikšanu un tirgu sadali. Turklāt horizontālas aizliegtas vienošanās jautājumā par cenu vienmēr ir uzskatītas par tādām, kas veido vissmagākos Kopienu konkurences tiesību pārkāpumus.
(sal. ar 250.–252. punktu)
11. Nosakot naudas sodu apmēru par konkurences tiesību pārkāpumu, Komisijai ir jāņem vērā ne tikai pārkāpuma smagums un īpaši apstākļi, kādi pastāv attiecīgajā gadījumā, bet arī apstākļi, kādos minētais pārkāpums tika izdarīts, un jārūpējas par savas darbības preventīvo raksturu, galvenokārt saistībā ar tāda veida pārkāpumiem, kas īpaši traucē sasniegt Kopienas mērķus.
Šajā sakarā Pamatnostādnes sodanaudas noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, paredz, ka, neņemot vērā pārkāpuma attiecīgo raksturu, tā konkrēto ietekmi uz tirgu un tā ģeogrāfisko izplatību, ir jāņem vērā pārkāpuma izdarītāju faktiskās ekonomiskās iespējas nodarīt būtisku kaitējumu pārējiem tirgus dalībniekiem, it īpaši patērētājiem, un jānosaka tāds naudas sods, kas būtu pietiekami preventīvs (1.A punkta ceturtā daļa). Var ņemt vērā arī to, ka lieli uzņēmumi pat var labāk novērtēt savas rīcības prettiesiskumu un no tās izrietošās sekas (1.A punkta piektā daļa).
Attiecībā uz pirmo apstākli ir jāatgādina, ka mērķis novērst pārkāpumu, ko Komisijai ir tiesības ņemt vērā, nosakot naudas soda apmēru, tiek izvirzīts tāpēc, lai nodrošinātu to, ka uzņēmumi ievēro Līgumā noteiktās konkurences normas, veicot uzņēmējdarbību Kopienā vai Eiropas Ekonomikas zonā. Šo mērķi var pienācīgi sasniegt, tikai ņemot vērā uzņēmuma stāvokli dienā, kad ir uzlikts naudas sods. Ir jānošķir, pirmkārt, pārkāpuma izplatība tirgū un atbildības daļa, kas par to ir uzlikta katram aizliegtas vienošanās dalībniekam (uz ko attiecas Pamatnostādņu 1.A punkta ceturtā un sestā daļa), un, otrkārt, preventīvā ietekme, kas ir jānodrošina naudas soda uzlikšanai.
Attiecībā uz tirgū izdarītā pārkāpuma apmēru un katra aizliegtas vienošanās dalībnieka attiecīgo atbildības daļu ir atzīts, ka tā apgrozījuma daļa, kas realizēta ar precēm, uz kurām attiecas pārkāpums, var precīzi liecināt par attiecīgajā tirgū izdarītā pārkāpuma apmēru. Apgrozījums, kas realizēts ar precēm, uz kurām attiecās ierobežojumi, ir objektīvs apstāklis, kas precīzi norāda to, cik lielā mērā šie ierobežojumi kaitēja normālai konkurencei.
Tomēr saskaņā ar vajadzību nodrošināt naudas sodam pietiekami preventīvu ietekmi, tā kā tā neattaisno naudas sodu vispārējā apmēra palielināšanu, īstenojot konkurences politiku, naudas soda apmērs ir jāpielāgo tā, lai tiktu ņemta vērā tā vēlamā ietekme uz uzņēmumu, kam tas uzlikts, lai naudas sods nekļūtu nenozīmīgs vai tieši pretēji pārmērīgs, īpaši ņemot vērā attiecīgā uzņēmuma finansiālo stāvokli, ievērojot prasības, kuras balstītas, pirmkārt, uz vajadzību nodrošināt naudas soda efektivitāti un, otrkārt, uz samērīguma principa ievērošanu. Cesijas vai koncentrācijas rezultātā uzņēmuma kopējie resursi var būtiski samazināties vai palielināties salīdzinoši īsā laika posmā, it īpaši no pārkāpuma izbeigšanas brīža līdz lēmuma, ar ko noteikts naudas sods, pieņemšanai.
No tā izriet, ka, ievērojot samērīguma principu, minētie resursi ir jānovērtē dienā, kad ir noteikts naudas sods, lai pareizi sasniegtu mērķi novērst pārkāpumu. Šajā sakarā šo pašu iemeslu dēļ ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu naudas soda, kas noteikts 10 % apmērā no attiecīgā uzņēmuma apgrozījuma, augstākā robeža ir nosakāma atkarībā no kopējā apgrozījuma, kurš realizēts kalendārajā gadā pirms lēmuma pieņemšanas. Tāpat arī, nosakot iespējamo naudas soda palielinājumu, kura mērķis ir tam nodrošināt preventīvu ietekmi, ir svarīgi ņemt vērā uzņēmuma faktisko finansiālo stāvokli un tā rīcībā esošos resursus brīdī, kad tam tiek noteikts naudas sods, nevis aptuvenu apgrozījumu, kas fiktīvi ierakstīts tā bilancē, atbilstoši grāmatvedības normām, kuras ir piemērojamas attiecīgajam uzņēmumam.
Attiecībā uz otro apstākli, proti, juridiska un ekonomiska rakstura infrastruktūru, kas ir uzņēmumu rīcībā, lai tie varētu novērtēt savas rīcības prettiesisko raksturu, ir jānorāda, ka tā mērķis ir drīzāk sodīt lielus uzņēmumus, attiecībā uz kuriem tiek prezumēts, ka to rīcībā ir informācija un pietiekami strukturālie līdzekļi, lai apzinātos, ka to rīcība ir prettiesiska, un lai novērtētu iespējamos ieguvumus. Apgrozījums, pamatojoties uz kuru Komisija nosaka attiecīgo uzņēmumu lielumu un tādējādi arī to spēju noteikt savas rīcības raksturu un sekas, ir tas, kurš atbilst to stāvoklim pārkāpuma izdarīšanas brīdī.
(sal. 95., 96., 272.–274., 278.–280., 283., 285., 289., 290. un 302. punktu)
12. Pieeju, kas paredz aizliegtas vienošanās dalībniekus sadalīt vairākās kategorijās, lai noteiktu dažādiem aizliegtas vienošanās dalībniekiem uzliktu naudas sodu apmēru, kā rezultātā iepriekš ir jānosaka konkrēta sākumsumma attiecībā uz uzņēmumiem, kuri pieder vienai un tai pašai kategorijai, kaut arī netiek ņemtas vērā atšķirības vienā un tajā pašā kategorijā ietilpstošo uzņēmumu lielumā, principā nevajadzētu aizliegt. Komisijai, nosakot naudas sodu apmēru, kas tiek uzlikti vairākiem uzņēmumiem, kuri iesaistīti vienā un tajā pašā pārkāpumā, nav jānodrošina tas, ka naudas sodu galīgās summas atspoguļo visas atšķirības starp attiecīgajiem uzņēmumiem saistībā ar to kopējo apgrozījumu.
Tomēr, veicot šādu sadalīšanu kategorijās, ir jāievēro vienlīdzīgas attieksmes princips, saskaņā ar kuru ir aizliegts līdzīgās situācijās piemērot atšķirīgus noteikumus un atšķirīgās situācijās – līdzīgus noteikumus, ja vien tas nav objektīvi pamatots. Šajā pašā sakarā Pamatnostādņu sodanaudas noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, 1.A punkta sestā daļa paredz, ka “būtiska” atšķirība to uzņēmumu lielumā, kas izdarījuši vienāda rakstura pārkāpumu, var attaisnot diferenciāciju, lai novērtētu pārkāpuma smagumu. Naudas sodu apmēram ir jābūt vismaz samērīgam attiecībā pret apstākļiem, kas ņemti vērā, lai novērtētu pārkāpuma smagumu. Tādējādi, ja Komisija sadala attiecīgos uzņēmumus kategorijās, lai noteiktu naudas sodu apmēru, katrai šādi izveidotai kategorijai robežas ir jānosaka saskaņoti un ar objektīvu pamatojumu.
Ņemot vērā izvirzīto mērķi, proti, noteikt naudas soda apmēru atkarībā no uzņēmuma kopējiem resursiem un spējas savākt līdzekļus, kas vajadzīgi minētā naudas soda samaksai, pamatapmēra palielinājuma likmes noteikšana, lai nodrošinātu naudas sodam pietiekami preventīvu ietekmi, vairāk ir vērsta uz to, lai nodrošinātu naudas soda efektivitāti, nevis lai ņemtu vērā pārkāpuma kaitīgo ietekmi uz parasti pastāvošo konkurenci un minētā pārkāpuma smagumu. No tā izriet, ka prasība, kas attiecas uz metodes, saskaņā ar kuru uzņēmumi tiek klasificēti kategorijās, objektīvu pamatotību, ir jāinterpretē sašaurināti gadījumā, kad šī klasifikācija tiek veikta, nevis lai noteiktu naudas soda apmēru atkarībā no pārkāpuma smaguma, bet lai noteiktu pamatapmēra palielinājumu nolūkā nodrošināt uzliktajam naudas sodam pietiekami preventīvu ietekmi.
Nosakot naudas soda apmēru atkarībā no pārkāpuma smaguma, pat ja, ņemot vērā sadalījumu grupās, dažiem uzņēmumiem tiek piemērots vienāds pamatapmērs, kaut arī to lielums atšķiras, šo atšķirīgo attieksmi objektīvi pamato tas, ka, nosakot pārkāpuma smagumu, pārkāpuma raksturam ir piešķirta lielāka nozīme nekā uzņēmuma lielumam. Tomēr šo pamatojumu nav paredzēts attiecināt uz naudas soda palielinājuma likmes noteikšanu, lai nodrošinātu tam pietiekami preventīvu ietekmi, ņemot vērā to, ka šis palielinājums galvenokārt un objektīvi ir balstīts uz uzņēmumu lielumu un resursiem, nevis uz pārkāpuma raksturu.
(sal. ar 323.–325. un 328.–331. punktu)
13. Kaut arī, nosakot par konkurences tiesību normu pārkāpumu uzlikta naudas soda apmēru, patiešām ir nozīme tam, ka uzņēmums ir veicis pasākumus, lai novērstu to, ka personāls arī turpmāk izdara jaunus Kopienu konkurences tiesību pārkāpumus, tas tomēr neko nemaina faktā, ka konstatētais pārkāpums pastāv. Tādējādi tas vien, ka dažos gadījumos Komisija savā lēmumu pieņemšanas praksē kā atbildību mīkstinošu apstākli ir ņēmusi vērā to, ka ir izstrādāta programma stāvokļa uzlabošanai, nerada tai pienākumu attiecīgā gadījumā rīkoties tādā pašā veidā. Komisijai šis apstāklis nav jāņem vērā kā atbildību mīkstinošs apstāklis, ja vien tā ir ievērojusi vienlīdzīgas attieksmes principu, kas nozīmē to, ka šajā sakarā atšķirīgi nevajadzētu novērtēt uzņēmumus, kuri ir viena un tā paša lēmuma adresāti.
Turklāt nav šaubu, ka tas vien, ka uzņēmums pieņem programmu, lai panāktu atbilstību konkurences tiesību normām, nav atzīstams par atbilstošu un drošu garantiju tam, ka uzņēmums minētās normas turpmāk un ilgu laiku ievēros, līdz ar to šāda programma nevarētu būt par iemeslu, lai Komisija samazinātu naudas sodu tāpēc vien, ka mērķis novērst pārkāpumu, ko tā mēģina nodrošināt, vismaz daļēji jau ir sasniegts.
(sal. ar 350., 351. un 361. punktu)
14. Kaut arī aizliegums balstīties uz vispārējo prevenciju attiecas uz īpašu situāciju, kas saistīta ar pasākumiem, kuri paredz atkāpi no EKL 18. panta 1. punktā paredzētā principa par Eiropas Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos un kurus dalībvalstis veikušas sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ, tas nebūt nav atzīstams par vispārēju principu un tādējādi šo aizliegumu acīmredzot nevar tā vienkārši attiecināt uz situācijām, kas saistītas ar naudas sodiem, ko Komisija ir uzlikusi uzņēmumiem par Kopienu konkurences tiesību pārkāpumu. Tieši pretēji – Komisija var ņemt vērā to, ka ar konkurenci nesaderīga prakse ir sastopama salīdzinoši bieži, ņemot vērā labumu, ko daži ieinteresētie uzņēmumi var no tā gūt, kaut arī tās prettiesiskums ir atzīts jau kopš Kopienas konkurences politikas ieviešanas, un tādējādi uzskatīt, ka ir jāpaaugstina naudas sodu apmērs, lai pastiprinātu to preventīvo ietekmi, kas vismaz daļēji atbilst vajadzībai naudas sodiem nodrošināt preventīvu ietekmi attiecībā pret uzņēmumiem, kuriem naudas sodi nav uzlikti.
(sal. ar 359. un 360. punktu)
15. Naudas soda samazināšana gadījumā, kad uzņēmumi, kas ir piedalījušies Kopienu konkurences tiesību pārkāpumos, sadarbojas, ir balstīta uz apsvērumu, ka šāda sadarbība atvieglo Komisijas uzdevumu.
Līdz ar to uzņēmums, kas administratīvā procesa laikā vienkārši norāda, ka neizteiks savu nostāju par Komisijas izteiktajiem faktiskajiem apgalvojumiem, un tādējādi atturas atzīt to patiesumu, faktiski neatvieglo Komisijas uzdevumu. Tāpat arī nepietiek ar to, ka uzņēmums vispārīgi apstiprina, ka neapstrīd attiecīgos faktiskos apstākļus atbilstoši Paziņojumam par sadarbību lietās par aizliegtu vienošanos, ja šajā gadījumā pastāvošajos apstākļos šis apgalvojums ne mazākā mērā nepalīdz Komisijai. Visbeidzot, samazinājums, kas veikts, pamatojoties uz Paziņojumu par sadarbību, ir attaisnots tikai tad, ja attiecīgā uzņēmuma sniegto informāciju un konkrētāk tā rīcību šajā sakarā var uzskatīt par tādu, kas pierāda tā patiesu sadarbību. Kā tas izriet no paša sadarbības jēdziena, kas norādīts Paziņojuma par sadarbību tekstā un it īpaši šī paziņojuma ievadā un D daļas 1. punktā, tikai tad, ja attiecīgā uzņēmuma rīcība liecina par šādu sadarbības garu, pamatojoties uz minēto paziņojumu var veikt šādu samazinājumu.
(sal. ar 380.–383. punktu)
16. Lai kontrolētu to, vai ir ievērots atpakaļejoša spēka aizlieguma princips, ir jāpārbauda, vai izmaiņas Komisijas kopējā konkurences politikā naudas sodu jautājumā, proti, izmaiņas Pamatnostādnēs sodanaudas noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, varēja saprātīgi paredzēt brīdī, kad tika izdarīti attiecīgie pārkāpumi.
Šajā sakarā ir jāsecina, ka galvenais Pamatnostādņu jauninājums ir tāds, ka par aprēķina sākumsummu ņem pamatapmēru, kas noteikts, balstoties uz šajā sakarā paredzētām kategorijām, šīm kategorijām atspoguļojot dažādas pārkāpumu smaguma pakāpes, bet kam pašām par sevi nav saistības ar attiecīgo apgrozījumu. Šī metode tādējādi ir balstīta galvenokārt uz relatīvu un elastīgu naudas sodu apmēra noteikšanu. Tādējādi ir svarīgi pārbaudīt, vai par šo jauno naudas sodu aprēķināšanas metodi, ja pieņem, ka tās rezultātā tiktu palielināts uzlikto naudas sodu apmērs, varēja attiecīgi paredzēt brīdī, kad tika izdarīti attiecīgie pārkāpumi. Tas, ka agrāk Komisija par dažādiem pārkāpumiem uzlika naudas sodus noteiktā apmērā, neliedz tai palielināt šos naudas sodus, ievērojot Regulā Nr. 17 noteiktās robežas, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu Kopienas konkurences politikas īstenošanu, un Kopienas konkurences tiesību normu efektīvai piemērošanai tieši pretēji ir nepieciešams, lai Komisija jebkurā brīdī varētu naudas soda apmēru pielāgot šīs politikas vajadzībām.
No tā izriet, ka uzņēmumiem, kas ir iesaistīti administratīvā procesā, kurā var tikt uzlikts naudas sods, nevajadzētu tiesiski paļauties ne uz to, ka Komisija nepārsniegs iepriekš noteikto naudas sodus apmēru, ne arī uz naudas sodu aprēķināšanas metodi. Tā rezultātā minētajiem uzņēmumiem ir jāņem vērā iespēja, ka Komisija jebkurā brīdī var nolemt, ievērojot tās darbību reglamentējošās normas, paaugstināt naudas sodu apmēru salīdzinājumā ar to, kas tika piemērots iepriekš. Tā tas ir ne tikai tad, ja Komisija paaugstina naudas soda apmēru, uzliekot naudas sodus ar individuāliem lēmumiem, bet arī tad, kad naudas sods katrā atsevišķā gadījumā tiek paaugstināts, piemērojot tādas vispārpiemērojamas uzvedības normas kā Pamatnostādnes. No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka prasība, lai likums būtu paredzams, ir izpildīta arī tad, ja attiecīgajai personai vajag vērsties pēc atbilstoša padoma, lai attiecīgos apstākļos saprātīgi novērtētu sekas, kādas varētu radīt konkrēta darbība. Tā tas būs it īpaši gadījumā ar personām, kas veic profesionālo darbību un ir pieradušas, veicot savu darbību, rīkoties ar īpašu rūpību. No viņām var arī sagaidīt to, ka tās pieliks īpašas pūles, lai novērtētu ar šādu darbību saistītos riskus.
No tā ir jāsecina, ka par Pamatnostādnēm un it īpaši tajās iekļauto jauno naudas sodu aprēķināšanas metodi, ja pieņem, ka tās rezultātā tiktu palielināts uzlikto naudas sodu apmērs, uzņēmumi varēja attiecīgi paredzēt brīdī, kad tika izdarīts attiecīgais pārkāpums.
(sal. 388.–396. punktu)
17. EKL 287. pants uzliek Kopienu iestāžu locekļiem, ierēdņiem un darbiniekiem pienākumu “neizpaust informāciju, uz ko attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu, jo īpaši informāciju par uzņēmumiem, to darījumu attiecībām vai to ražošanas izmaksām”. Kaut gan šī norma galvenokārt attiecas uz informāciju, kas iegūta no uzņēmumiem, apstākļa vārds “jo īpaši” norāda uz to, ka runa ir par vispārēju principu, kurš attiecas arī uz citu konfidenciālu informāciju. Sacīkstes procesā, kurā var piespriest sodu, uz piedāvātā soda raksturu un lielumu principā attiecas dienesta noslēpums tikmēr, kamēr sods nav galīgi apstiprināts un paziņots. Šis princips izriet it īpaši no vajadzības ievērot ieinteresētās personas reputāciju un cieņu tikmēr, kamēr tai nav piespriests sods.
Tādējādi Komisijas pienākums neizpaust presei informāciju par precīzu paredzēto sodu sakrīt ne tikai ar tās pienākumu glabāt dienesta noslēpumu, bet arī ar tās pienākumu nodrošināt labu pārvaldību. Visbeidzot, nevainīguma prezumpcijas princips attiecas uz procesiem, kas ir saistīti ar konkurences tiesību normu pārkāpumiem, ko ir izdarījuši uzņēmumi, un kuru rezultātā var tikt uzlikti naudas sodi vai kavējuma nauda. Komisija acīmredzami šo prezumpciju nav ievērojusi, jo pirms formālas soda piespriešanas apsūdzētajam uzņēmumam tā paziņoja presei spriedumu, kas nodots apspriešanai konsultatīvajā komitejā un komisāru kolēģijā.
Tomēr, pirmkārt, pārkāpuma pastāvēšanu, kas ir faktiski pierādīta administratīvā procesa beigās, nevar apšaubīt, balstoties uz pierādījumiem par to, ka Komisija priekšlaicīgi ir paziņojusi, ka, viņasprāt, pārkāpums pastāv, un ir darījusi zināmu naudas soda apmēru, ko tādējādi tā ir paredzējusi uzlikt uzņēmumam. Turklāt nevajadzētu apgalvot, ka tas, ka lēmuma saturu Komisija atklāja administratīvā procesa beigās un pirms formālas tā pieņemšanas, pats par sevi varētu pierādīt, ka tā ir iepriekš izlēmusi lietu vai veikusi izmeklēšanu ar aizspriedumiem.
Otrkārt, šāda veida pārkāpuma rezultātā attiecīgu lēmumu var atcelt, ja ir pierādīts, ka tad, ja šāda veida pārkāpums nebūtu izdarīts, minētais lēmums būtu bijis savādāks.
Šo pēdējo apstākli nevar analizēt, pārkāpjot indivīdu tiesības uz to tiesību efektīvu tiesisku aizsardzību, kas tiem ir paredzētas Kopienas tiesību sistēmā, kura ir daļa no vispārējiem tiesību principiem, kas izriet no dalībvalstīm kopīgām konstitucionālajām tradīcijām, un kas ir nostiprinātas arī Eiropas Cilvēktiesību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantā. Šī aizsardzība ir jāsaskaņo ar tiesiskās drošības principu un likumīguma prezumpciju, kas attiecas uz Kopienu iestāžu tiesību aktiem.
(sal. ar 409.–411., 414.–416. un 421.–423. punktu)