VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)
2023. gada 20. decembrī (*)
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Euro procentu likmju atvasināto instrumentu nozare – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – EURIBOR starpbanku pamatlikmju manipulācijas – Apmaiņa ar konfidenciālu informāciju – Konkurences ierobežojums mērķa dēļ – Vienots un turpināts pārkāpums – “Hibrīda” procedūra, kas sadalīta laikā – Nevainīguma prezumpcija – Objektivitāte – Naudas sodi – Pamatsumma – Pārdošanas apjoma vērtība – Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts – Pienākums norādīt pamatojumu – Lēmums par grozījumiem, ar kuru papildina pamatojumu – Vienlīdzīga attieksme – Samērīgums – Neierobežota kompetence
Lietā T‑106/17
JPMorgan Chase & Co., Ņujorka, Ņujorka (Amerikas Savienotās Valstis),
JPMorgan Chase Bank, National Association, Kolumbusa [Columbus], Ohaijo [Ohio] (Amerikas Savienotās Valstis),
J.P. Morgan Services LLP, Londona (Apvienotā Karaliste),
ko pārstāv B. Tormey, A. Holroyd, L. Ream, N. French, N. Frey, D. Das, D. Hunt, N. English, solicitors, M. Lester, KC, D. Piccinin un D. Heaton, barristers,
prasītājas,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv F. van Schaik, T. Baumé un M. Farley, pārstāvji,
atbildētāja,
VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)
apspriežu laikā šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši A. Kornezovs [A. Kornezov], E. Butidžidžs [E. Buttigieg] (referents), K. Kovalika‑Baņčika [K. Kowalik‑Bańczyk] un G. Hese [G. Hesse],
sekretāre: I. Kurme, administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu, it īpaši:
– 2019. gada 5. jūnija un 2021. gada 31. marta lēmumus apturēt tiesvedību atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 69. panta d) punktam,
– grozījumu rakstu, ko Vispārējās tiesas kancelejā prasītājas iesniedza 2021. gada 8. septembrī, un Komisijas apsvērumus par šo rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2021. gada 26. novembrī,
pēc 2022. gada 18. marta tiesas sēdes,
ņemot vērā 2023. gada 12. janvāra spriedumu, HSBC Holdings u.c./Komisija (C‑883/19 P, EU:C:2023:11), un tajā iesaistīto lietas dalībnieku apsvērumus,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums (1)
[..]
III. Juridiskais pamatojums
[..]
A. Par prasību atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta c) punktu
[..]
1. Par prasītājām pārmestās pārkāpjošās rīcības esamību (prasības pieteikuma pirmais, otrais un trešais pamats)
[..]
a) Par pirmo pamatu, ar kuru tiek apstrīdēta “JP Morgan” līdzdalība pārkāpjošajā rīcībā
[..]
1) Par “JP Morgan” līdzdalības konkrētajās darbībās apstrīdēšanu
i) Par līdzdalību EURIBOR likmes manipulāciju darbībās
274 Prasītājas apgalvo, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, nav piedalījies nekādā rīcībā, kuras mērķis ir manipulēt ar EURIBOR vai EONIA. Šajā ziņā tās norāda, ka Komisijas pret tām izvirzītais apgalvojums, kas turklāt neesot pamatots ar pašas Komisijas konstatētajiem faktiem, pilnībā atšķiras no apgalvojuma, ko tā ir izvirzījusi pret citiem apstrīdētā lēmuma adresātiem, jo no konkrētās informācijas apmaiņas neizrietot nekāds lūgums manipulēt ar EURIBOR par labu JP Morgan darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus, vai JP Morgan darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, lūgums par labu Deutsche Bank darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus. Tāpēc neesot pierādīts, ka prasītājas ir veicinājušas jebkādas manipulācijas ar EURIBOR, kuras bija aizliegtās vienošanās nolūks. Pieņemot, ka šādus lūgumus var identificēt, Komisija neesot konstatējusi, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, ir saņēmis šādus lūgumus vai rīkojies saskaņā ar tiem, sazinoties ar savas finanšu resursu nodaļas darbiniekiem. Visbeidzot, Komisija neesot pierādījusi, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, ir mēģinājis manipulēt arī ar EONIA likmi.
275 Komisijas konstatējumi, pat pieņemot, ka tie ir pareizi, labākajā gadījumā varot liecināt, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, ir guvis labumu no Deutsche Bank darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, sniegtās informācijas saistībā ar šī pēdējā minētā veiktām manipulācijām. Taču šāds apgalvojums par pasīvu līdzdalību pārkāpumā, to netieši apstiprinot, apstrīdētajā lēmumā neesot izvirzīts un katrā ziņā neesot pierādīts, jo Komisija nav parādījusi, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, būtu bijis informēts par jebkādu pretkonkurences vienošanos starp citām bankām un būtu piedalījies sanāksmē, kuras laikā ir noslēgta pretkonkurences vienošanās.
276 Komisija apstrīd prasītāju argumentus un apgalvo, ka pierādījumi, tos uzskatot kā netiešu pierādījumu kopumu un ņemot vērā faktu un tirgus kontekstā, parāda, ka JP Morgan ir piedalījusies visos apstrīdētajā lēmumā norādītajos kolūzijas veidos.
277 Šajā ziņā no JP Morgan darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, no vienas puses, un no Deutsche Bank un Barclays darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, no otras puses, informācijas apmaiņas, kuras esamība ir apstiprināta šajā spriedumā (skat. šīs sprieduma 273. punktu), aplūkojot to citu pierādījumu kontekstā, izriet, ka Komisija ir pareizi atzinusi, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, ir piedalījies rīcībā, kas saistīta ar EURIBOR likmes manipulācijām.
278 Iesākumā jānoraida kā nepamatots prasītāju arguments, ka tām pārmesto rīcību veidojot vienīgi tieši lūgumi veikt manipulācijas ar EURIBOR likmes piedāvājumiem. Proti, kā to pareizi norāda Komisija, kā tas arī ir izklāstīts šajā spriedumā, prasītājām pārmestās rīcības izpausmes formas ir bijušas dažādas, atbilstoši to uzskaitījumam apstrīdētā lēmuma 358. apsvērumā un atgādinātajam šī sprieduma 16. punktā. Tādējādi, apgalvojot, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pierādījusi, ka JP Morgan ir piedalījusies EURIBOR manipulāciju darbībās, jo Komisija nav pierādījusi, ka Deutsche Bank darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, ir lūdzis JP Morgan darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, [pirmā minētā] interesēs ietekmēt EURIBOR piedāvājumus, vai ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, būtu paudis līdzīgu lūgumu Deutsche Bank darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus, prasītājas apstrīdēto lēmumu interpretē kļūdaini, pamatojoties tikai uz tā 490. apsvērumu, un ierobežo Komisijas tām izvirzīto iebildumu apjomu.
279 Turpinājumā jāatgādina, ka uzņēmuma dalība sanāksmē ar pretkonkurences mērķi rada prezumpciju par šīs dalības prettiesisko raksturu un šim uzņēmumam šī prezumpcija ir jāatspēko, pierādot publisku norobežošanos, kas par tādu ir jāuztver pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 81. un 82. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2012. gada 3. maijs, Comap/Komisija, C‑290/11 P, nav publicēts, EU:C:2012:271, 74.–76. punkts un tajos minētā judikatūra). Šis tiesību princips ir balstīts uz apsvērumu, ka uzņēmums, piedaloties attiecīgajā sapulcē un publiski nenorobežojoties no šīs sapulces satura, pārējiem tikšanās dalībniekiem ir devis iemeslu pieņēmumam, ka uzņēmums piekrīt tikšanās rezultātiem un rīkosies atbilstoši tiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 82. punkts, un 2007. gada 25. janvāris, Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, C‑403/04 P un C‑405/04 P, EU:C:2007:52, 48. punkts).
280 Šajā lietā jānorāda, ka, pretēji prasītāju apgalvotajam, no pierādījumiem, uz kuriem Komisija ir balstījusies kā uz netiešu pierādījumu kopumu, izriet, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, ir iesaistījies sarunās ar Deutsche Bank un Barclays darbiniekiem, kuri veic tirdzniecības darījumus, ar mērķi ietekmēt EURIBOR likmes līmeni atbilstoši viņu interesēm.
281 Pirmkārt, JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, 2006. gada 27. un 28. septembra informācijas apmaiņas ietvaros, atbildot uz Deutsche Bank darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, lūgumu iesniegt paaugstinātu piedāvājumu, ko viņš grasījās pārbaudīt savā finanšu resursu nodaļā (skat. šī sprieduma 98. un 107. punktu), piekrita lūgt savas bankas finanšu resursu nodaļai iesniegt piedāvājumu EURIBOR atbilstoši Deutsche Bank darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, vēlmēm.
282 Otrkārt, 2006. gada 8. novembra informācijas apmaiņa (skat. šī sprieduma 178.–181. punktu) nepārprotami pierāda, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, un Deutsche Bank darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, izvērtēja iespēju pielāgot savu attiecīgo banku nākotnes EURIBOR piedāvājumu atbilstoši viņu vēlmēm uz zemu EURIBOR‑1M noteikšanu (fixing).
283 Treškārt, 2006. gada 25. oktobra informācijas apmaiņā Barclays darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, nepārprotami piedāvāja JP Morgan darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus, nevilcināties lūgt Barclays darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus, EURIBOR noteikšanu (fixings) atbilstoši viņa interesēm, un JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, piedāvājumu nenoraidīja vai citādi nenorobežojās no tā šī sprieduma 279. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē. Tāpat no 2006. gada 26. oktobra informācijas apmaiņas izriet, ka Deutsche Bank darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, ierosināja JP Morgan darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus, vērsties pie viņa ar lūgumu iesniegt piedāvājumus EURIBOR‑1M atbilstoši [pēdējā minētā] interesēm. JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, nenorobežojās no šāda piedāvājuma un atteicās no tā tikai tādēļ, ka tajā brīdī zemais noteikšanas (fixing) līmenis atbilda viņa interesēm.
284 Ceturtkārt, no 2006. gada 27., 28. un 29. septembra, 2006. gada 25. un 26. oktobra un 2006. gada 8. novembra informācijas apmaiņas izriet, ka tās dalībnieki bija iecerējuši iesaistīties pret konkurenci vērstās manipulācijās ar EURIBOR, jo tie vismaz pārbaudīja iespēju salāgot savu attiecīgo banku nākotnes piedāvājumu līmeni.
285 Piektkārt, no vienas puses, attiecībā uz manipulācijām ar EURIBOR likmi decembra IMM laikā, no 2006. gada 15. decembra informācijas apmaiņas starp atbildīgo par piedāvājumu iesniegšanu un JP Morgan darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, izriet, ka pēdējam minētajam bija vismaz nopietnas šaubas par šīm manipulācijām un Deutsche Bank iesaistīšanos tajās. 2006. gada 18. decembra informācijas apmaiņā ar Deutsche Bank darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, viņš atzina, ka ir apmierināts ar EURIBOR‑3M noteikšanu (fixing), pat ja viņa tirdzniecības pozīcija ir pieticīga, tomēr viņam vismaz nebija pretējas intereses (skat šī sprieduma 211. punktu). No tā izriet, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, guva labumu no darbībām, kuru mērķis ir manipulēt ar EURIBOR likmi, 2006. gada 18. decembrī, pielāgojot savu tirdzniecības pozīciju, kas viņam ļāva izvairīties no zaudējumiem, pat ja viņš aktīvi nepiedalījās šo manipulāciju īstenošanā.
286 No otras puses, attiecībā uz manipulācijām ar EURIBOR likmi marta IMM laikā, pierādījumi nepārprotami parāda, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, zināja vai viņam vismaz bija nopietnas aizdomas par šīm manipulācijām (skat. 2007. gada 16. marta informācijas apmaiņu starp JP Morgan darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, un šīs bankas atbildīgo par piedāvājumu iesniegšanu, šī sprieduma 258. punkts). Turklāt, ņemot vērā bankas E paziņojumus, 2006. gada 29. septembra informācijas apmaiņu un 2006. gada 15. decembra informācijas apmaiņu (skat. šī sprieduma 208. un 209. punktu) starp JP Morgan darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, un viņa bankas atbildīgo par piedāvājumu iesniegšanu, Komisija apstrīdētā lēmuma 490. apsvērumā pamatoti varēja atzīt, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, zināja, ka Deutsche Bank darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, ir gatavs un spēj ietekmēt EURIBOR pamatlikmju līmeņus. Tādējādi var ticami uzskatīt, ka tad, kad pēdējais minētais viņam 2007. gada 4. un 8. janvārī un 2007. gada 6. februārī paziņoja informāciju par savu tirdzniecības pozīciju šajā datumā, kā arī par savu tirdzniecības stratēģiju, norādot, ka šāda pozīcija nerada lielu risku, JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, varēja saprātīgi paredzēt, ka šī tirdzniecības stratēģija atspoguļo Deutsche Bank darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, prognozes par EURIBOR likmes līmeni, kāds izrietētu no manipulācijām, kurās šis pēdējais minētais iesaistījās.
287 2007. gada 16. un 19. marta informācijas apmaiņā JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, tieši apstiprināja, ka ir ņēmis vērā informāciju, kuru viņam bija sniedzis Deutsche Bank darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, un tāpēc ir samazinājis savu īso pozīciju un pat ir ieņēmis “nedaudz garu” pozīciju attiecībā uz 2007. gada marta IMM nākotnes līgumiem. Tādējādi viņš samazināja savus zaudējumus. Pēc tam viņš pateicās Deutsche Bank darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus, par viņa padomiem.
288 No tā izriet, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, guva labumu no darbībām, kuru mērķis ir samazināt EURIBOR likmi 2007. gada marta IMM laikā, darbībām, par kurām viņam bija labi zināms, lai gan, kā norāda prasītājas, atbilstoši Komisijas izvēlētajiem pierādījumiem Deutsche Bank darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, viņu nebija informējis par šī plāna detaļām, un tādējādi viņš nav aktīvi piedalījies tā īstenošanā.
289 Šajā ziņā jāatgādina, kā to dara Komisija apstrīdētā lēmuma 348. un 364. apsvērumā, ka pasīvie dalības pārkāpumā veidi, tādi kā uzņēmuma klātbūtne apspriedēs, kurās noslēgti nolīgumi, kuriem ir pretkonkurences mērķis, atklāti pret to neiebilstot, ir līdzdalība, kas uzņēmumam var radīt atbildību atbilstoši LESD 101. pantam, jo pretlikumīga pasākuma netieša apstiprināšana, publiski nepaziņojot par norobežošanos no apspriedēs nolemtā vai to neizpaužot administratīvām iestādēm, veicina pārkāpuma turpināšanos un kavē tā atklāšanu (skat. spriedumu, 2015. gada 22. oktobris, AC‑Treuhand/Komisija, C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
290 Tādējādi atbilstoši šī sprieduma 279. punktā atgādinātajai judikatūrai, lai atspēkotu prezumpciju par to, ka šāda dalība pretkonkurences sanāksmē ir bijusi prettiesiska, uzņēmumam ir jāiesniedz pierādījums par savu publisku norobežošanos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 7. februāris, Slovenská sporiteľňa, C‑68/12, EU:C:2013:71, 27. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr prasītājas nav iesniegušas nevienu šādu pierādījumu ne saistībā ar manipulācijām ar 2006. gada 18. decembra likmi, ne attiecībā uz Deutsche Bank darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, JP Morgan darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus, paziņoto informāciju par viņa tirdzniecības stratēģiju 2007. gada marta IMM laikā. Gluži pretēji, kā norādīts šī sprieduma 285. un 286. punktā, JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, pielāgoja savu tirdzniecības stratēģiju, lai varētu gūt labumu no šīm manipulācijām.
291 Prasītājas norāda, ka tām nevar pārmest šādu pasīvu līdzdalību konkrētajā pārkāpumā, jo pienākumam publiski norobežoties no pārkāpuma esot nozīme tikai tad, ja Komisija pierāda, ka uzņēmums ir piedalījies sanāksmē, kuras laikā ir noslēgts pretkonkurences nolīgums.
292 Tomēr, ņemot vērā konkrētā pārkāpuma raksturu, kas izpaudās kā divpusēju kontaktu tīkls starp dažādiem dalībniekiem (skat. apstrīdētā lēmuma 357. un 360. apsvērumu), Komisija nevarēja atzīt dalību “sanāksmē” prasītāju argumenta izpratnē. Tādējādi tā varēja pamatoti atzīt, ka prasītājas ir pasīvi piedalījušās dažās darbībās, kuru mērķis ir manipulēt ar likmēm, jo JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, zināja, ka pastāv manipulācijas ar likmēm, ko konkrēti veica Deutsche Bank darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, ar kuru viņš uzturēja divpusējus kontaktus. Prasītājas neapstrīd, ka šādas manipulācijas ar likmēm ir pārkāpums, ne arī to, ka JP Morgan darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus, bija jāzina par šādu darbību pārkāpjošo raksturu (skat. apstrīdētā lēmuma 360. apsvērumu).
293 Sestkārt, no informācijas apmaiņas 2006. gada 27. un 28. septembrī un 2006. gada 8. novembrī izriet, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, ir paziņojis vai vismaz netieši apņēmies paziņot savam konkurentam informāciju, kas saņemta no viņa bankas atbildīgajiem par piedāvājumu iesniegšanu. Proti, 2006. gada 27. un 28. septembrī apsolot “pārbaudīt” savas finanšu resursu nodaļas piedāvājuma līmeni, JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, vēlējās novērst neskaidrības attiecībā uz tās paredzēto piedāvājumu līmeni un tādējādi netieši apņēmās ziņot par kontaktiem, ko bija paredzējis ar to nodibināt. Tāpat 2006. gada 8. novembra informācijas apmaiņā JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, sniedza Deutsche Bank darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus, informāciju par viņa bankas piedāvājumu līmeni, ko viņš bija guvis, iepriekš sazinoties ar savas finanšu resursu nodaļas darbiniekiem.
294 Septītkārt, 2006. gada 2. oktobrī, 2006. gada 18. decembrī un 2007. gada 19. martā JP Morgan un Deutsche Bank darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, iesaistījās informācijas apmaiņā nolūkā kontrolēt vai uzraudzīt aizliegtās vienošanās dalībnieku rīcību, vai nu pārbaudot Deutsche Bank piedāvājumu līmeni, vai arī apmainoties ar informāciju par savu apmierinātību attiecībā uz EURIBOR likmes līmeni, par kuru viņi zināja vai par kuru viņiem vismaz bija aizdomas, ka tas ir manipulēts.
295 Visbeidzot, no 2006. gada 27. un 28. septembra, 2006. gada 26. oktobra un 2006. gada 8. novembra sarunām nepārprotami izriet, ka Deutsche Bank un JP Morgan darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, viens otram paziņoja savas vēlmes attiecībā uz EURIBOR noteikšanu (fixings) vai savu tirdzniecības pozīciju, ļaujot noteikt šādas vēlmes, kas viņiem ļāva pārliecināties, ka viņu intereses sakrīt, pirms turpināt saskaņošanu nolūkā ietekmēt savu attiecīgo banku EURIBOR piedāvājumus atbilstoši šīm interesēm.
296 No iepriekš minētā izriet, ka 2006. gada 27., 28. un 29. septembra, 2006. gada 2., 25. un 26. oktobra, 2006. gada 8. novembra, 2006. gada 18. decembra, 2007. gada 4. un 8. janvāra, 2007. gada 6. februāra, kā arī 2007. gada 16. un 19. marta informācijas apmaiņā JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, piedalījās rīcībā, kas saistīta ar manipulācijām ar EURIBOR likmi.
297 Šo secinājumu neatspēko citi prasītāju argumenti.
298 Pirmām kārtām, prasītājas norāda, ka Komisija nav konstatējusi, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, būtu lūdzis JP Morgan piedāvājumu iesniedzējiem ietekmēt EURIBOR un EONIA likmes vai iesniegt piedāvājumus, kas atbilst kontaktiem ar citiem darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus. Tās arī atzīmē, ka JP Morgan finanšu resursu nodaļa iesniedza piedāvājumu, kas neatbilst apgalvotās aizliegtās vienošanās interesēm.
299 Šajā ziņā vispirms jāatgādina (skat. šī sprieduma 278. punktu), ka JP Morgan pārmestā pārkāpjošā rīcība nav manipulācijas ar EURIBOR kā tādas, bet gan informācijas apmaiņa starp darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, atspoguļojot viņu nodomu ietekmēt savu banku piedāvājumus EURIBOR izlases bankām atbilstoši savām interesēm. Proti, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 113. apsvēruma a)–f) punkta, 358. apsvēruma a)–f) punkta un 392. apsvēruma a)–f) punkta, kas apkopoti šī sprieduma16. punktā, šie informācijas apmaiņas gadījumi bija saistīti ar vēlmēm pēc noteikta EURIBOR likmes līmeņa, ko dažkārt papildināja saziņa par ieņemtajām tirdzniecības pozīcijām, par tirdzniecības pozīciju un EURIBOR piedāvājumu saskaņošanas iespēju, par iesaistītā darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, solījumu sazināties ar atbildīgo par EURIBOR likmju piedāvājumu iesniegšanu viņa bankā nolūka tam lūgt piedāvājumu noteiktā virzienā vai konkrētā līmenī, un par ziņojumu par šīs personas atbildi.
300 Darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, savstarpējā informācijas apmaiņa skaidri atklāj, ka notika saziņa par vēlamajām likmēm, saistītajām tirdzniecības pozīcijām un JP Morgan darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, piedāvājumu vai nodomu ietekmēt savas bankas piedāvājumu atbilstoši Deutsche Bank darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, interesēm, vai par pēdējā minētā un Barclays darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, nodomu ietekmēt savu attiecīgo banku piedāvājumus atbilstoši JP Morgan darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, interesēm.
301 Apstrīdētā lēmuma 125., 135. un 634. apsvērumā Komisija būtībā ir atzinusi tikai, ka vienošanās starp darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, tika “papildinātas” un “īstenotas”, tiem savstarpēji sazinoties ar atbildīgajiem par likmju piedāvājumu iesniegšanu viņu banku finanšu resursu nodaļās, un “laiku pa laikam” ar šo pēdējo minēto personu faktiski iesniegtiem EURIBOR likmju piedāvājumiem, kas ir paziņoti, saskaņoti vai par kuriem ir panākta vienošanās. Prasītāju argumenti par to, ka JP Morgan finanšu resursu nodaļa nav bijusi iesaistīta darbībās, kuru mērķis ir ietekmēt EURIBOR likmi, labākajā gadījumā var pierādīt tikai to, ka bankas finanšu resursu nodaļa nav īstenojusi pret konkurenci vērstu rīcību, nevis to, ka darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, nav piedalījušies šajā rīcībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1991. gada 24. oktobris, Atochem/Komisija, T‑3/89, EU:T:1991:58, 100. punkts).
302 Šajā kontekstā jānorāda, ka katrā ziņā vairāki Komisijas izvēlētie pierādījumi, tos skatot kā netiešu pierādījumu kopumu, padara ticamu, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, rīkojās atbilstoši sarunām par vēlamo EURIBOR likmes līmeni ar Deutsche Bank darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, nodibinot kontaktus ar savas bankas atbildīgajiem par piedāvājumu iesniegšanu, un tādējādi īstenoja koluzīvu informācijas apmaiņu.
303 Proti, 2006. gada 27. un 28. septembra informācijas apmaiņa, kuras laikā JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, piekrita lūgt savas bankas finanšu resursu nodaļai iesniegt EURIBOR piedāvājumus atbilstoši Deutsche Bank darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, vēlmēm, ir jālasa netiešu pierādījumu kopuma kontekstā, kas ietver bankas E paziņojumus un informācijas apmaiņu 2006. gada 28. septembrī plkst. 10.13, 2006. gada 29. septembrī un 2006. gada 8. novembrī, kā arī informācijas apmaiņu starp JP Morgan darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, un viņa bankas atbildīgo par piedāvājumu iesniegšanu 2007. gada 8. februārī. Šis netiešo pierādījumu kopums ļauj pierādīt, pirmkārt, ka starp konkrētajiem darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, un viņu attiecīgajām finanšu resursu nodaļām pastāvēja saskaņotas darbības attiecībā uz EURIBOR piedāvājumiem, kā arī to, ka darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, uzskatīja, ka viņi var gūt labumu no savu finanšu resursu nodaļas sadarbības attiecībā uz piedāvājumiem EURIBOR izlasei atkarībā no savām interesēm. Otrkārt, šis netiešo pierādījumu kopums parāda, ka darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, bija pieraduši apmainīties ar informāciju, lai koordinētu EURIBOR piedāvājumus atkarībā no viņu attiecīgajām tirdzniecības pozīcijām, un ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, zināja, ka šāda rīcība nozīmē kontaktēties ar viņu attiecīgo banku finanšu resursu nodaļām (skat šī sprieduma 73. punktu).
304 2007. gada 8. februāra informācijas apmaiņa īpaši parāda faktu, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, nevilcinājās lūgt savas bankas atbildīgajiem par piedāvājumu iesniegšanu iesniegt piedāvājumus EURIBOR banku izlasei atbilstoši savām interesēm (apstrīdētā lēmuma 265. apsvērums, skat. šī sprieduma 242. punktu), un to, ka JP Morgan atbildīgais par piedāvājumu iesniegšanu bija gatavs piekrist šādam lūgumam, atbildot uz to, ka finanšu resursu nodaļas darbinieki “darīs, ko varēs”.
305 Šie pierādījumi kā netiešu pierādījumu kopums padara ticamu faktu, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, mēģināja ietekmēt savas bankas finanšu resursu nodaļas piedāvājuma līmeni. Katrā ziņā viņš skaidri piekrita apmierināt šādu konkurējoša darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, lūgumu.
306 Otrām kārtām, prasītājas norāda, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, nav guvis būtisku labumu no jebkādām manipulācijām ar indeksiem, it īpaši attiecībā uz 2007. gada 19. marta manipulācijām, pretēji tam, kas izriet no apstrīdētā lēmuma 364. apsvēruma.
307 Šajā ziņā jānorāda, ka šajā iebildumā prasītājas izvirza tikai argumentus saistībā ar 2007. gada 19. marta manipulācijām. Runājot par šīm manipulācijām, kā tas izriet no 2007. gada 16. un 19. marta informācijas apmaiņas, JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, skaidri atzina, ka ir pielāgojis savu tirdzniecības stratēģiju, sekojot Deutsche Bank darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, ieteikumam ieņemt garo nostāju attiecībā uz IMM marta noteikšanu (fixing), un ir guvis no tā peļņu, pat ja tā nebija nozīmīga. No tā jāsecina, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, ņēma vērā informāciju, ar kuru apmainījās ar savu konkurentu, lai noteiktu savu rīcību tirgū. Šis fakts ir konstatēts arī attiecībā uz 2006. gada 18. decembra manipulācijām.
308 Katrā ziņā attiecībā uz citiem informācijas apmaiņas gadījumiem saistībā ar manipulācijām ar likmi šāds arguments labākajā gadījumā var parādīt, ka pēc informācijas apmaiņas starp darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, nesekoja pretkonkurences ietekme tirgū. Tomēr šim jautājumam nav nozīmes attiecībā uz konkurenci ierobežojošu rīcību mērķa dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 8. jūlijs, Komisija/Anic Partecipazioni, C‑49/92 P, EU:C:1999:356, 123. un 124. punkts). Tādējādi šāds arguments attiecīgā gadījumā varētu izrādīties būtisks, ja prasītājas pierādītu, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, atzīstot, ka konkrētā rīcība ir bijusi konkurenci ierobežojoša mērķa dēļ, kas ir jāpārbauda otrā pamata ietvaros.
309 Visbeidzot, prasītājas būtībā norāda, ka Komisijas secinājumam, ka JP Morgan centās manipulēt ar EONIA, nav nekāda pamata.
310 Šajā ziņā, kā atzīst Komisija, tā apstrīdētajā lēmumā nevienā brīdī nav secinājusi, ka JP Morgan būtu piedalījusies EONIA manipulāciju darbībās, bet gan to, ka tā ir piedalījusies pārkāpumā ar mērķi izkropļot parasto cenu sastāvdaļu noteikšanas gaitu EURIBOR un/vai EONIA piesaistītu EIRD nozarē (skat. apstrīdētā lēmuma 1. punktu). Prasītāju argumenti, ka Komisija neesot pierādījusi JP Morgan darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, nodomu manipulēt ar EONIA likmi, tātad ir neefektīvi.
311 Turklāt jānorāda, ka konkrēto pārkāpumu, kā tas ir definēts apstrīdētajā lēmumā, veidoja ne tikai manipulācijas ar pamatindeksiem, bet arī sensitīvas informācijas apmaiņa par tostarp ar EONIA saistītiem darījumiem. Prasītājas vienīgi norāda uz atvasināto instrumentu, kuru pamatā ir EURIBOR, un to, kuru pamatā EONIA, tirgus segmentācijas esamību, tomēr nepamatojot šo apgalvojumu ne ar kādiem pierādījumiem. Katrā ziņā tas vien, ka EURIBOR svārstībām nav tiešas vai netiešas “automātiskas” ietekmes uz EONIA, uz ko atsaucas prasītājas, pieņemot, ka tas ir pierādīts, nevar konstatēt, ka EIRD līgumi, kas ir piesaistīti EURIBOR, un EIRD līgumi, kas ir piesaistīti EONIA, nepieder pie viena EIRD tirgus. Tādējādi Komisija bija tiesīga konstatēt JP Morgan līdzdalību pārkāpumā ar mērķi izkropļot parasto cenu sastāvdaļu noteikšanas gaitu EURIBOR un/vai EONIA piesaistīto EIRD nozarē, pat ja tā nekonstatēja, ka JP Morgan piedalījās darbībās, kuru mērķis ir manipulācijas ar EONIA.
312 No iepriekš minētā izriet, ka, neskarot otrā pamata pārbaudi (skat. šī sprieduma 308. punktu), prasītāju iebildumi, kuru mērķis ir pierādīt, ka JP Morgan nepiedalījās manipulācijās ar EURIBOR, ir jānoraida kā nepamatoti.
[..]
2. Par Komisijas norādīto vienota pārkāpuma kvalifikāciju (prasības pieteikuma ceturtais pamats)
[..]
a) Par ceturtā pamata otro daļu, kas izriet no tā, ka Komisija nav pierādījusi, ka prasītājas zināja vai varēja saprātīgi paredzēt pārējo pušu iecerēto vai īstenoto pārkāpjošo rīcību
475 Ceturtā pamata otrajā daļā prasītājas būtībā norāda, ka Komisija ir kļūdaini atzinusi, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, zināja vai varēja saprātīgi paredzēt citu uzņēmumu iecerēto vai īstenoto pārkāpjošo rīcību, kuras mērķis ir manipulēt ar EURIBOR noteikšanu (fixings). It īpaši tās apgalvo, ka ne apstrīdētā lēmuma pamatojums attiecībā uz JP Morgan, kas ietverts apstrīdētā lēmuma 478.–482. apsvērumā, ne pamatojums attiecībā uz visām bankām, kas ietverts tā 458.–465. apsvērumā, neļauj pierādīt, ka JP Morgan zināja vai tai būtu bijis jāzina par aizliegtās vienošanās vispārējo apjomu un tās pamatiezīmēm kopumā. Visbeidzot, pamatojoties uz judikatūru, prasītājas apgalvo, ka tādā gadījumā, kā šajā lietā, informētībai ir jāattiecas uz konkrētiem termiņiem un norādēm, ar kurām konkrētās puses bija iecerējušas manipulēt. Taču apstrīdētais lēmums neizpildot šo kritēriju.
476 Komisija šos argumentus apstrīd.
477 Attiecībā uz visām bankām kopīgo pamatojumu jānorāda, ka tas ir balstīts uz apstrīdētā lēmuma 457. apsvērumā minēto konstatējumu, ka darbinieki, kuri veic tirdzniecības darījumus un kuri piedalījās pret konkurenci vērstajā informācijas apmaiņā, bija kvalificēti profesionāļi un zināja vai viņiem bija jāzina par aizliegtās vienošanās vispārējo apjomu un pamatiezīmēm.
478 Šajā ziņā Komisija, pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 458. apsvērumā atsaucās uz ļoti specifisko darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, darbošanās vidi, kam raksturīga divpusēja, ierakstīta un kontrolēta informācijas apmaiņa, kuras ietvaros darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, kuri savstarpēji un regulāri sazinās vienmēr par viena veida darījumiem, izmanto kodificētu valodu. Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 459. apsvērumā tā uzsvēra, ka informācijas apmaiņā iesaistītie darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, zināja, ka citu banku darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, bija gatavi piedalīties tāda paša veida koluzīvā rīcībā saistībā ar cenu sastāvdaļu noteikšanu un citiem EIRD vienošanos nosacījumiem. Treškārt, apstrīdētā lēmuma 460. un 461. apsvērumā tā norādīja, ka pierādījumi rāda, ka bija plaši vispārzināms par EURIBOR likmes noteikšanas procesa deklaratīvo raksturu un līdz ar to par iespēju to mainīt, izmantojot izlases banku likmju piedāvājumus. Komisija uzskata, ka darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, kuri piedalījās konkrētajā koluzīvajā rīcībā, nevarēja nezināt, ka, ja lielāks skaits banku grozītu savus piedāvājumus vienā dienā un attiecībā uz to pašu EURIBOR termiņu, iespējamā ietekme uz procentu pamatlikmi pieaugtu proporcionāli iesaistīto banku skaitam. Ceturtkārt, minētā lēmuma 463. apsvērumā tā uzsvēra apstākli, ka visas konkrētās bankas attiecīgajā tirgū darbojas jau vairākus gadus, un darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, neizrādīja pārsteigumu, saņemot lūgumu par saskaņošanu. No šo elementu apvienojuma tā būtībā secināja apstrīdētā lēmuma 462. un 464. apsvērumā, ka darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, kuri piedalījās divpusējā informācijas apmaiņā, zināja vai viņiem būtu bijis jāzina, ka ir iespējams, ka vairākas bankas ir iesaistītas koluzīvos nolīgumos, pat ja šī informācija viņiem nebija tieši atklāta. Komisija tāpat arī uzsvēra minētā lēmuma 465. apsvērumā, ka darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, ir pakļauti paaugstinātam ierakstīšanas un uzraudzības līmenim, kas nozīmē, ka viņu vadība zināja vai būtu varējusi zināt par koluzīvā plāna pamatiezīmēm un par savu darbinieku iesaistīšanos minētajā plānā. Komisija papildus norādīja, ka tai bija jāņem vērā darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, īstenotie piesardzības pasākumi nolūkā noslēpt savas vienošanās.
479 Saistībā ar pamatojumu, kas attiecas tieši uz JP Morgan, pirmkārt, Komisija apstrīdētā lēmuma 478. apsvērumā atzina, ka dažas norādes informācijas apmaiņā, kurā bija iesaistīts JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, liecina, ka viņš zināja, ka informāciju par vēlamajām nākotnes procentu likmēm attiecībā uz konkrētiem EURIBOR termiņiem, ar kuru viņš dalījās ar Deutsche Bank darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, šis darbinieks var paziņot savām kontaktpersonām citās bankās. Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 479. un 480. apsvērumā tā norādīja, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, zināja par Deutsche Bank darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, ciešajām attiecībām, kuras tas uzturēja ar Barclays darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus. Treškārt, apstrīdētā lēmuma 481. apsvērumā Komisija norādīja, no vienas puses, ka Barclays darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, jau bija piedāvājis JP Morgan darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus, iesniegt piedāvājumus tādā līmenī, kādu viņš varētu vēlēties EURIBOR noteikšanai (fixings) (2006. gada 25. oktobra informācijas apmaiņa), un, no otras puses, ka, ņemot vērā, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, zināja par ļoti tuvām tirdzniecības attiecībām starp Barclays un Deutsche Bank darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, viņš varēja paredzēt, ka tā kā viņš ar Deutsche Bank darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, apmainīsies ar informāciju par vēlamo EURIBOR likmes noteikšanu nākotnē, šajās vienošanās tiks iesaistītas personas citās bankās, tostarp Barclays darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus. Ceturtkārt, apstrīdētā lēmuma 482. apsvērumā Komisija uzsvēra divas netiešas atsauces (2006. gada 10. oktobra informācijas apmaiņa starp Barclays darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, un Deutsche Bank darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, un 2006. gada 8. novembra informācijas apmaiņa starp pēdējo minēto un JP Morgan darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus), kas liecinot par JP Morgan darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, iesaistīšanos koluzīvā informācijas apmaiņā un kas padarot “vēl jo mazāk ticamu”, ka JP Morgan nezināja vai nevarēja paredzēt, ka kolūzijā attiecībā uz EURIBOR piedāvājumiem papildus Deutsche Bank bija iesaistīta arī citas bankas.
480 Iesākumā jānoraida Komisijas arguments, ka ir jāatzīst, ka, izmantojot savus kontaktus ar Deutsche Bank, JP Morgan ir piedalījusies visās pretkonkurences darbībās, kas veido vienotu un turpinātu pārkāpumu, un ka ar šo apstākli pietiek, lai to sauktu pie atbildības par visām minētajām darbībām kopumā.
481 Proti, JP Morgan pārmestā pretkonkurences rīcība notika divpusējo apspriežu ietvaros. Tādējādi apstāklis, ka sarunas, kurās JP Morgan piedalījās ar Deutsche Bank, var attiecināt uz atsevišķām no apstrīdētā lēmuma 113., 358. un 392. apsvērumā minētajām vispārējām kategorijām, pats par sevi nevar būt pietiekams, lai sauktu JP Morgan pie atbildības par banku, ar kurām tai nebija tiešu kontaktu, pārkāpjošo rīcību, kas pieder pie šīm pašām kategorijām. Atbilstoši šī sprieduma 442. punktā minētajai judikatūrai, Komisijai bija jāpierāda, ka JP Morgan zināja par šo pārējo banku iecerēto vai īstenoto pārkāpjošo rīcību, vai arī to, ka tā varēja to saprātīgi paredzēt.
482 Šajā ziņā jānorāda, ka prasītājas konkrēti neapstrīd Komisijas secinājumu apstrīdētajā lēmumā par JP Morgan informētību par citu aizliegtās vienošanās dalībnieku iecerēto vai īstenoto rīcību nolūkā sasniegt to pašu mērķi, tikai ciktāl runa ir par rīcību, kuras mērķis ir manipulēt ar EURIBOR noteikšanu (fixings).
483 Tās tikai apgalvo, ka “ir vēl mazāk pierādījumu, lai pietiekami precīzi konstatētu, ka [JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus,] zināja par citu aizliegtās vienošanās dalībnieku – uzņēmumu rīcību, to vienoto plānu vai aizliegtās vienošanās pamatiezīmēm”. Pat pieņemot, ka prasītājas ar šādu argumentu vēlētos apstrīdēt, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, zināja, ka darbības, kas nebija saistītas ar EURIBOR manipulācijām, bija daļa no kopējā plāna, tās šajā ziņā nav izvirzījušas nevienu konkrētu argumentu, it īpaši attiecībā uz to, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, nezināja par citu banku iesaistīšanos citās darbībās, kas nav manipulācijas ar EURIBOR.
484 Attiecībā uz prasītāju argumentiem, kuri paredzēti, lai apstrīdētu JP Morgan informētību par rīcību, kuras mērķis ir manipulācijas ar EURIBOR noteikšanu (fixings), kuru citi aizliegtās vienošanās dalībnieki iecerēja vai īstenoja, tiecoties sasniegt to pašu mērķi, jāatgādina, kā izriet no šī sprieduma 277.–312. punkta, ka JP Morgan tiešu līdzdalību darbībās, kuru mērķis ir ietekmēt piedāvājumus EURIBOR banku izlasei nolūkā manipulēt ar šo likmi, Komisija konstatēja saistībā ar informācijas apmaiņu starp tās darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, un Deutsche Bank un Barclays darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, 2006. gada 27., 28. un 29. septembrī, 2006. gada 2., 25. un 26. oktobrī, 2006. gada 8. novembrī, 2006. gada 18. decembrī, 2007. gada 4. un 8. janvārī, 2007. gada 6. februārī un 2007. gada 16. un 19. martā. Šī informācijas apmaiņa attiecās uz dažādiem EURIBOR noteikšanas gadījumiem.
485 Prasītājas būtībā apstrīd, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, zināja vai varēja saprātīgi paredzēt, ka šī informācijas apmaiņa ir daļa no “kopējā plāna”, kas pārsniedz divpusējās informācijas apmaiņas ietvaru un kurā ir iesaistītas citas bankas.
486 Šajā ziņā jānorāda, ka, pretēji tam, kas it īpaši izriet no apstrīdētā lēmuma 459. apsvēruma, Komisijas rīcībā nav tiešu pierādījumu attiecībā uz JP Morgan, kas liecinātu, ka, izmantojot savus divpusējos kontaktus ar Deutsche Bank un Barclays darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, uzzināja, ka rīcība, kurā viņš piedalījās kopā ar šiem darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, ir daļa no vienota pārkāpuma, kurā ir iesaistītas citas bankas. Proti, Deutsche Bank darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, vai Barclays darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, nevienā brīdī neinformēja JP Morgan darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, par citu banku iesaistīšanos koluzīvās darbībās.
487 Tomēr jānorāda, pirmkārt, ka, ņemot vērā faktu, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, apmainījās ar informāciju gan ar Deutsche Bank darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, gan ar Barclays darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, par iespējām ietekmēt viņu attiecīgo banku piedāvājumus, viņš zināja, ka vismaz divas bankas piedalās manipulācijās ar likmēm. Protams, ar šo apstākli vien nepietiek, lai pierādītu, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, zināja, ka viņa informācijas apmaiņa ar šiem darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, pārsniedz divpusējā ietvara robežas, un ka tādējādi viņš piedalās vienotā un turpinātā pārkāpumā ar citām bankām. Prasītājas, šajā ziņā pamatojoties uz judikatūru, pareizi norāda, ka ar to, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, uzturēja divpusējus kontaktus, pat paralēli ar abiem darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, nepietiek, lai pierādītu, ka viņš zināja par pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku iecerēto vai īstenoto pārkāpjošo rīcību to pašu mērķu sasniegšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 9. septembris, Toshiba/Komisija, T‑104/13, EU:T:2015:610, 86. punkts).
488 Tomēr šis fakts un apstrīdētā lēmuma 478.–482. un 457.–464. apsvērumā minētie pierādījumi, vērtējot kopumā kā netiešu pierādījumu kopumu, ir uzskatāmi par nopietniem, precīziem un saskanīgiem pierādījumiem, kas ļauj pierādīt, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, varēja saprātīgi paredzēt, ka šī sprieduma 484. punktā minētā informācijas apmaiņa pieder pie “kopējā plānā”, kurā iesaistītas citas bankas.
489 Proti, no pierādījumiem, ko Komisija šajā sakarā izvirzījusi apstrīdētā lēmuma 479. un 481. apsvērumā, nepārprotami izriet, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, zināja par ciešajām profesionālajām un draudzības attiecībām starp Deutsche Bank un Barclays darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, ko būtībā atzīst prasītājas. Šis konstatējums nav atspēkots ar 2006. gada 28. septembra informācijas apmaiņu starp Deutsche Bank darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, un Barclays darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus (skat. apstrīdētā lēmuma 480. apsvērumu), uz kuru atsaucas prasītājas, pat, ja pieņemtu, ka tā ir jāinterpretē, tāpat kā to dara prasītājas, proti, kā pierādījums tam, ka šie darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, mēģināja JP Morgan darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus, slēpt savas pretlikumīgās darbības.
490 Ņemot vērā šos apstākļus, kas aplūkoti kontekstā ar faktu, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, divpusējos kontaktos ar Deutsche Bank un Barclays darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, zināja, ka tie piedalās darbībās, kuru mērķis ir ietekmēt piedāvājumus EURIBOR izlasei, nolūkā manipulēt ar likmēm, viņš varēja saprātīgi paredzēt, ka informāciju par vēlmēm attiecībā uz EURIBOR piedāvājumiem nākotnē, ar kuru viņš apmainās ar Deutsche Bank darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, šis pēdējais nodod Barclays darbiniekam, kas veic tirdzniecības darījumus.
491 Otrkārt, JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, zināja arī par citu banku iesaistīšanos šādās manipulācijās ar likmēm vai varēja to saprātīgi paredzēt. Komisija šajā sakarā apstrīdētā lēmuma 478. apsvērumā pareizi atsaucas uz 2006. gada 15. decembra informācijas apmaiņu, kuras laikā JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, uzticēja savam atbildīgajam par piedāvājumu iesniegšanu, ka dažas bankas, tostarp Deutsche Bank, nododas “spēlei” nolūkā manipulēt uz augšu EURIBOR‑3M noteikšanu (fixings) 2006. gada 18. decembrī (skat šī sprieduma 207.–209. punktu). Tāpat Komisija apstrīdētā lēmuma 482. apsvērumā kā “netiešu norādi” pareizi min 2006. gada 8. novembra informācijas apmaiņu. Proti, ņemot vērā 2006. gada 15. decembra informācijas apmaiņu, kurā JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, norādīja, ka bankām, kuras spēlē “spēli”, kas izpaužas kā “noteikšanas (fixings) spiešana uz augšu”, ir pievienojušies citi “fellows” (skat. šī sprieduma 208. punktu), 2006. gada 8. novembra informācijas apmaiņa jāinterpretē tādējādi, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, uzskatīja, ka atbildīgie par piedāvājumu iesniegšanu dažās citās bankās, kas nav Deutsche Bank, bija lielākā mērā gatavi rīkoties atbilstoši darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, vēlmēm attiecībā uz EURIBOR piedāvājumiem nākotnē. Visbeidzot, no informācijas apmaiņas 2007. gada 16. martā starp JP Morgan darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, un viņa bankas atbildīgo par piedāvājumu iesniegšanu izriet, ka darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, zināja par 2007. gada marta manipulāciju mēģinājumiem ar EURIBOR‑3M noteikšanu (fixing) vai vismaz viņam bija aizdomas par to, kas pierāda arī viņa informētību par to, ka citas bankas, kas darbojas EIRD tirgū, veica šādas darbības (skat. šī sprieduma 258. punktu).
492 Šie informācijas apmaiņas gadījumi, tos pārbaudot bankas E paziņojumu kontekstā, uz kuriem Komisija atsaucas apstrīdētā lēmuma 487. apsvērumā, un no kuriem izriet, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, bija ieradis apmainīties ar informāciju ar citiem konkurējošiem darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, kas nav Deutsche Bank darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, lai koordinētu EURIBOR piedāvājumus atkarībā no viņu attiecīgajām tirdzniecības pozīcijām (skat. šī sprieduma 73. un 75. punktu), ļauj atzīt, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, vismaz varēja saprātīgi paredzēt, ka arī citas bankas, bez tām, ar kurām viņam bija tieši kontakti, piedalās darbībās saistībā ar EURIBOR likmes manipulācijām.
493 Treškārt, vairākiem Komisijas norādītajiem apsvērumiem attiecībā uz visiem apstrīdētā lēmuma adresātiem (skat. šī sprieduma 478. punktu) arī ir nozīme kā netiešu pierādījumu kopuma elementiem.
494 Pirmām kārtām, Komisija apstrīdētā lēmuma 460. apsvērumā ir norādījusi, ka tirgus dalībniekiem bija “plaši vispārzināms” par to, ka pamatlikmju noteikšanas process ir deklaratīvs un līdz ar to EURIBOR izlases bankas var iesniegt atšķirīgus piedāvājumus atkarībā no to interesēm piedāvājuma iesniegšanas brīdī (skat. arī minētā lēmuma 406. apsvērumu).
495 Šo apsvērumu apstrīdēšanai prasītājas atsaucas uz paziņojumu prasības pieteikumam pievienotajā JP Morgan darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, liecībā, saskaņā ar kuru viņam nebija šāda priekšstata par piedāvājumiem EURIBOR banku izlasei, proti, ka viņš nedomāja, ka pieteikumos tiek ņemtas vērā izlases banku intereses.
496 Kā izriet no šī sprieduma 60. punkta, JP Morgan darbinieka, kas veic tirdzniecības darījumus, paziņojumiem ir vājš pierādījuma spēks. Tā kā prasītājas nav izvirzījušas citu argumentu vai pierādījumu, jākonstatē, ka tās nav pierādījušas, ka Komisija būtu kļūdījusies, atzīstot, ka dalībniekiem ir plaši vispārzināms par banku piedāvājumu EURIBOR banku izlasei deklaratīvo raksturu, lai gan tā šajā ziņā ir balstījusies uz pārkāpumā piedalījušos banku iekšējiem dokumentiem, it īpaši tiem, kas iegūti pārbaudēs (skat. apstrīdētā lēmuma 521. zemsvītras piezīmi).
497 Otrām kārtām, apstrīdētā lēmuma 461. un 462. apsvērumā Komisija norādīja, ka darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, nevarēja nezināt, ka, ja lielāks banku skaits grozītu savus piedāvājumus vienā dienā un attiecībā uz to pašu EURIBOR termiņu, iespējamā ietekme uz procentu pamatlikmi pieaugtu proporcionāli iesaistīto banku skaitam, un tādējādi koluzīvo darbību panākumu līmenis lielā mērā ir atkarīgs no lielāka banku skaita iesaistes. Arī šī iemesla dēļ dažas darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, sarunas, piemēram, tās, kurās 2007. gada janvārī un februārī piedalījās JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, un Deutsche Bank darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, sākās noteiktu laiku pirms manipulācijās paredzētās noteikšanas (fixings), lai ļautu darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, salāgot vai pielāgot savas tirdzniecības pozīcijas.
498 No tā izriet, ka tāds nozīmīgs un kvalificēts tirgus dalībnieks kā JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus (šajā nozīmē un pēc būtības skat. apstrīdētā lēmuma 457. un 463. apsvērumu), no šī sprieduma 494. un 497. punktā atgādinātajiem apstākļiem varēja secināt, ka manipulācijām ar EURIBOR, ko viņš plānoja kopā ar Deutsche Bank un Barclays darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, būs lielāka iespēja izdoties, ja tajās iesaistīsies lielāks banku skaits, lai gan šīs bankas viņu nebija skaidri informējušas par citu konkrētu banku iesaistīšanu.
499 Šajā kontekstā jānoraida arī prasītāju argumenti, ka Komisijai bija pienākums pierādīt, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, īpaši zināja par citu banku plānu un konkrēti – par attiecīgās likmes termiņiem un plānoto manipulāciju virzienu. Kā izriet no šī sprieduma 445. punktā atgādinātās judikatūras, Komisijai ir tikai jāpierāda, ka attiecīgais uzņēmums zināja vai varēja saprātīgi paredzēt aizliegtās vienošanās vispārējo apjomu un pamatiezīmes. Šajā lietā JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, zināja par vispārējās aizliegtās vienošanās, kuras mērķis ir ietekmēt naudas plūsmas, kas pienākas atbilstoši EIRD līgumiem, pamatiezīmēm, izmantojot darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, saskaņotu darbību nolūkā ietekmēt savu attiecīgo banku piedāvājumus EURIBOR banku izlasei, lai manipulētu ar šo likmi atbilstoši viņu interesēm.
500 Šis secinājums netiek atspēkots ar 2017. gada 10. novembra spriedumu, Icap u.c./Komisija (T‑180/15, EU:T:2017:795), uz kuru šajā ziņā atsaucas prasītājas. Proti, šī sprieduma pamatā esošie faktiskie apstākļi atšķiras no šīs lietas apstākļiem, jo Komisija attiecībā uz prasītājām tajā lietā konstatēja aizliegtās vienošanās atbalstītāja lomu 2008. gada 8. jūlija sprieduma, AC‑Treuhand/Komisija (T‑99/04, EU:T:2008:256), izpratnē, nevis aizliegtās vienošanās dalībnieka lomu, kā tas ir šajā lietā attiecībā uz JP Morgan. Turklāt prasītāju informētība šajā lietā par aizliegtās vienošanās dalībnieku kopīgajiem mērķiem bija pierādīta, pamatojoties uz vienu vienīgu sarunu ar ierobežotu saturu. Tieši prasītāju kā aizliegtās vienošanās atbalstītāju izdarītā pārkāpuma ilguma novērtējuma īpašajā kontekstā šajā lietā, un konkrēti, ņemot vērā šāda pārkāpuma turpināto raksturu, Vispārējā tiesa 2017. gada 10. novembra sprieduma, Icap u.c./Komisija (T‑180/15, EU:T:2017:795), 228. punktā, uz kuru atsaucas prasītājas, noraidīja Komisijas izmantotos pierādījumus saistībā ar likmju termiņiem vai manipulāciju virzieniem, kas atšķīrās no tiem, par kuriem prasītājas šajā lietā zināja. Līdz ar to prasītāju argumentu, kas balstīts uz analoģiju ar šo spriedumu, nevar atbalstīt. Tāpat jānorāda, ka prasītājas prasības pieteikumā nav izvirzījušas iebildumu, kura mērķis ir apstrīdēt Komisijas šajā lietā konstatēto pārkāpuma turpināto raksturu.
501 No iepriekš minētā izriet, ka pierādījumi, kas vērtēti kopumā kā netiešu pierādījumu kopums, ļauj pierādīt, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, varēja saprātīgi paredzēt, ka šī sprieduma 484. punktā minētā informācijas apmaiņa pārsniedz divpusējo ietvaru un ir daļa no vienota pārkāpuma, kurā iesaistītas citas bankas un kura mērķis ir mainīt naudas plūsmas, kas pienākas atbilstoši EIRD līgumiem, veicot saskaņotas darbības, lai manipulētu ar EURIBOR likmi, un ka viņš bija gatavs uzņemties ar to saistīto risku. Ceturtā pamata otrā daļa tāpēc ir jānoraida.
[..]
[..]
[..]
[..]
[..]
B. Par prasību atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktu un prasību samazināt naudas soda apmēru
[..]
[..]
[..]
1. Par prasību samazināt uzliktā naudas soda apmēru
[..]
704 Šajā lietā, lai noteiktu naudas soda apmēru nolūkā sodīt par JP Morgan pārkāpjošo rīcību, kāda izriet no pirmo piecu pamatu pārbaudes, ir jāņem vērā šādi apstākļi.
705 Pirmām kārtam, attiecībā uz pārkāpuma smagumu un ilgumu jānorāda turpmāk izklāstītais.
706 Pirmkārt, ir lietderīgi izmantot metodoloģiju, kas, tāpat kā šajā lietā Komisijas izmantotā, paredz vispirms noteikt naudas soda pamatsummu, kuru pēc tam var pielāgot atkarībā no lietas apstākļiem.
707 Vispirms, saistībā ar pārdošanas apjoma vērtību kā sākotnējiem datiem, samazinātie naudas ieņēmumi ir jāņem vērā kā tās aizstāšanas vērtība. Proti, kā izriet no sestā pamata trešās daļas pārbaudes, samazinātā naudas ieņēmumu vērtība šajā lietā var būt piemērota sākotnējā pamatsumma naudas soda apmēra noteikšanai, jo šī vērtība atspoguļo pārkāpuma ekonomisko nozīmi un uzņēmuma vainas īpatsvaru pārkāpumā.
708 Šajā ziņā, protams, ir konstatēts, pārbaudot sestā pamata otro daļu (skat. šī sprieduma 657. punktu), ka tas, kā bankas noteica naudas ieņēmumus, dažos gadījumos bija atšķirīgu pieeju pamatā. Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 671. punkta, no šīm atšķirībām neizriet vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums.
709 Turklāt Vispārējā tiesa uzskata, ka cita naudas ieņēmumu aprēķina metodoloģija, piemēram, kādu izmantoja atsevišķas bankas, atbildot uz 2012. gada 12. oktobra informācijas pieprasījumu, nebūtu piemērotāka naudas ieņēmumu noteikšanai. Proti, metodoloģija, kas paredz nemainīgās likmes elementa izslēgšanu no līgumiem, kuriem ir gan nemainīgās likmes, gan mainīgās likmes elements, “eksotisko” produktu izslēgšanu vai ikmēneša nevis ikdienas summēšanas neto izteiksmē piemērošanu, nav piemērotāka, lai šajā lietā noteiktu pārdošanas apjoma vērtību saistībā ar pārkāpumu, par kuru uzlikts sods, un tādējādi atbilstoši atspoguļotu tā faktisko raksturu un ekonomisko apjomu, kā arī uzņēmumu stāvokli šajā pārkāpumā. Proti, pirmām kārtām, attiecībā uz EIRD līgumiem, kuriem ir gan nemainīgās likmes, gan mainīgās likmes elements, finanšu plūsma atspoguļo starpību starp nemainīgo un mainīgo likmi noteikšanas (fixing) datumā, kā tas izriet no šī sprieduma 39. punkta. Vispārējā tiesa uzskata, ka nav nekāda pamata īpaši izslēgt plūsmas, kas izriet no vienas no abiem šādu EIRD darījumu “likmju elementiem”. Otrām kārtām, nav nekāda pamata “eksotisko” produktu izslēgšanai no naudas ieņēmumu aprēķiniem, kamēr tie arī pieder pie attiecīgā EIRD tirgus. Trešām kārtām, tā kā ikdienas summēšana neto izteiksmē ir standarts tirgū, nav īpašu šīs lietas apstākļu, kas pamatotu atkāpšanos no tā.
710 Ņemot vērā šos apstākļus, Vispārējā tiesa nolemj naudas soda apmēra noteikšanā ņemt vērā JP Morgan naudas ieņēmumu vērtību, ko Komisija noteikusi apstrīdētajā lēmumā.
711 Turpinājumā jānorāda, ka starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka, ja par pamatu naudas soda aprēķināšanai izmantotu vienīgi naudas ieņēmumus, tā rezultātā tiktu uzlikts pārāk preventīvs naudas sods. Tātad lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka ir jāsamazina šie ieņēmumi naudā, piemērojot samazinājuma koeficientu.
712 Apstrīdētajā lēmumā Komisija piemēroja vienotu samazinājuma koeficientu 98,849 % apmērā.
713 Attiecībā uz šī samazinājuma koeficienta noteikšanu jānorāda, ka tas ir kompleksa aprēķina rezultāts, kas atspoguļo vairākus elementus, tostarp atvasināto instrumentu tirdzniecībai kopumā raksturīgo summēšanu neto izteiksmē, kā arī šo produktu un it īpaši EIRD summēšanas neto izteiksmē īpatnības. Tātad tā ir aptuvena konstruēta vērtība. Tādējādi pēc definīcijas nepastāv viens iespējamais samazinājuma koeficients.
714 Prasītājas piedāvā alternatīvu samazinājuma koeficientu 99,91 % apmērā, tomēr neprecizējot iemeslus, kuru dēļ šajā līmenī noteiktā samazinājuma likme būtu piemērotāka nekā Komisijas izmantotā. Tās vienīgi norāda, ka EIRD AFR vērtības piemērošana attiecīgajā laikposmā “paredzētu” “atbilstošu” samazinājuma likmi 99,91 % apmērā. Kā norādīts šī sprieduma 588.–593. punktā, prasītāju piedāvātajai pieejai pārdošanas apjoma vērtības aizstāšanas vērtības aprēķināšanai, pamatojoties uz AFR, šajā gadījumā nevar dot priekšroku, jo tā pat nespēj labāk atspoguļot pārkāpuma ekonomisko nozīmi, salīdzinot ar Komisijas pieeju, kuras pamatā ir samazināti naudas ieņēmumi.
715 Katrā ziņā Vispārējā tiesa uzskata, ka šāda īpaši augsta vai pat pārmērīga alternatīva samazinājuma koeficienta piemērošana riskētu liegt sodam tā jēgu, to padarot nenozīmīgu, un tādējādi apdraudot nepieciešamību nodrošināt naudas soda pietiekami preventīvo raksturu. Prasītāju piedāvātā alternatīvā samazinājuma koeficienta 99,91 % apmērā piemērošanas rezultātā tātad tiktu uzlikts naudas sods, kas neatspoguļo ne pārkāpuma ekonomisko nozīmi, ne JP Morgan vainas īpatsvaru tajā.
716 Replikas rakstā prasītājas apgalvo, ka, lai atspoguļotu JP Morgan nozīmi tirgū, tās naudas ieņēmumiem ir jāpiemēro cits samazinājuma koeficients. Tomēr tās nepiedāvā nevienu citu koeficientu, kas būtu piemērotāks un kas vienlaikus ļautu noteikt naudas sodu, kas atspoguļo pārkāpuma ekonomisko nozīmi un JP Morgan vainas īpatsvaru tajā, nodrošinot naudas soda preventīvo raksturu.
717 Katrā ziņā, starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka samazinājuma koeficients ir vismaz 98,849 %. Vispārējā tiesa atgādina, ka naudas soda noteikšana, īstenojot tās neierobežoto kompetenci, nav precīzs aritmētikas uzdevums.
718 Otrkārt, attiecībā uz pārkāpuma smagumu Vispārējā tiesa uzskata, ka ir atbilstoši ņemt vērā pārkāpuma raksturu, tā ģeogrāfisko teritoriju, kā arī to, vai pārkāpums ir vai nav īstenots.
719 Attiecībā uz pārkāpuma raksturu, tā kā konkrētā rīcība attiecas uz faktoriem, kuriem ir nozīme EIRD cenu noteikšanā, tā pēc sava rakstura ir viens no vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem. Turklāt jāuzsver, ka konkrētās darbības ir īpaši smagas un kaitīgas, jo tās var ne tikai izkropļot konkurenci EIRD produktu tirgū, bet arī, plašāk, apdraudēt uzticēšanos banku sistēmai un finanšu tirgiem kopumā, kā arī to ticamību.
720 Proti, kā Komisija norādīja apstrīdētā lēmuma 721. apsvērumā, ko prasītājas nav apstrīdējušas, attiecīgie atsauces indeksi, kas atspoguļojas EIRD tarifu noteikšanā, ir piemērojami visiem EIRD tirgus dalībniekiem. Turklāt, tā kā šo indeksu pamatā ir euro, tie ir ļoti svarīgi finanšu nosacījumu saskaņošanai iekšējā tirgū un banku darbībai dalībvalstīs.
721 Attiecībā uz pārkāpuma ģeogrāfisko teritoriju, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 47. un 721. apsvēruma, aizliegtā vienošanās aptvēra vismaz visu EEZ, un tādējādi attiecīgā rīcība varēja ietekmēt banku darbību visās dalībvalstīs.
722 Jāņem arī vērā fakts, ka netiešo pierādījumu kopums, kas ir Vispārējās tiesas rīcībā, padara vismaz ticamu faktu, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, nodibinot kontaktus ar viņa bankas atbildīgajiem par piedāvājumu iesniegšanu, 2006. gada 27. un 28. septembrī īstenoja pārkāpjošu rīcību, par kuru bija panākta vienošanās ar Barclays darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus (skat. šī sprieduma 281. un 302.–305. punktu).
723 Treškārt, jāņem vērā prasītāju līdzdalības pārkāpumā ilgums, kāds izriet no apstrīdētā lēmuma, ko prasītājas nav apstrīdējušas un ko neietekmē šī sprieduma 317. punktā minētais secinājums par JP Morgan līdzdalību pārkāpjošajā rīcībā, kas veido konkrēto vienoto pārkāpumu.
724 Otrām kārtām, attiecībā uz atbildību mīkstinošiem apstākļiem Vispārējā tiesa konstatē, ka JP Morgan loma pārkāpumā bija mazāk nozīmīga nekā galvenajiem dalībniekiem, tostarp bankai D un bankai A. Tāpat arī saziņas intensitāte, kurā piedalījās JP Morgan darbinieki, kas veic tirdzniecības darījumus, bija mazāka nekā minēto galveno dalībnieku saziņas intensitāte.
725 Tomēr, kā norādīts šī sprieduma 696. punktā, informācijas apmaiņa, kurā piedalījās JP Morgan, bija izteikti bieža un regulāra. Šī konstatējuma pamatotību nekādā ziņā nemaina šī sprieduma 153. punktā izklāstītais secinājums attiecībā uz viena informācijas apmaiņas gadījuma apjomu, kas apstrīdētajā lēmumā ir norādīts attiecībā uz prasītājām, proti, 2006. gada 10. oktobra informācijas apmaiņu.
726 Turklāt jānorāda, ka JP Morgan līdzdalība pārkāpjošajā rīcībā bija tīša, un prasītājas nav apgalvojušas, ka šajā gadījumā tām būtu jāpiemēro atbildību mīkstinošs apstāklis saistībā ar nolaidību. Turklāt prasītājas ir piedalījušās, kaut arī pasīvi, ievērojamā pretkonkurences saziņas gadījumu skaitā, nekad nepaužot nekādas atrunas vai iebildumus, piedalīdamās pretkonkurences informācijas apmaiņā. Šādi rīkojoties, prasītājas ir radījušas iespaidu saviem konkurentiem, ka tās piedalās strīdīgās aizliegtās vienošanās īstenošanā, un tādējādi to ir veicinājušas. Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 719. punkta, konkrētajai rīcībai ir raksturīga augsta smaguma pakāpe. Tāpēc atbildību mīkstinošo apstākļu ietekme uz naudas soda galīgo apmēru, kas saistīta ar JP Morgan līdzdalības mazāku intensitāti un mazāku lomu pārkāpumā, salīdzinājumā ar galvenajiem tirgus dalībniekiem, var būt tikai nenozīmīga.
727 Trešām kārtām, Vispārējās tiesas noteiktajā naudas soda apmērā ir pienācīgi ņemta vērā nepieciešamība uzlikt JP Morgan preventīvu naudas sodu.
728 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Vispārējā tiesa uzskata, ka tiks veikts taisnīgs lietas apstākļu novērtējums, ņemot vērā soda individualizācijas principu un tā samērīgumu, ja naudas sods tiks noteikts 337 196 000 EUR apmērā, par kuru solidāri atbild JPMorgan Chase & Co. un JPMorgan Chase Bank, National Association. Tāpēc ir jānoraida prasījumi par prasītājām uzliktā naudas soda apmēra samazināšanu.
[..]
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Izbeigt tiesvedību lietā par prasību, ko cēlusi J.P. Morgan Services LLP.
2) Atcelt Komisijas Lēmuma C(2016) 8530 final (2016. gada 7. decembris) attiecībā uz procedūru, kas paredzēta LESD 101. pantā un EEZ līguma 53. pantā (lieta AT.39914 – Euro procentu likmju atvasinātie instrumenti (EIRD)), 2. panta c) punktu, ciktāl tas attiecas uz JPMorgan Chase & Co. un JPMorgan Chase Bank, National Association.
3) Noteikt naudas sodu 337 196 000 EUR apmērā, par kuru JPMorgan Chase & Co. un JPMorgan Chase Bank, National Association ir solidāri atbildīgas.
4) Prasību pārējā daļā noraidīt.
5) Katra lietas dalībniece savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Papasavvas | Kornezov | Buttigieg |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 20. decembrī.
[Paraksti]