Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 30. aprīlī (1)
Lieta C‑650/22
Fédération internationale de football association (FIFA)
pret
BZ,
piedaloties
Union Royale Belge des Sociétés de Football‑Association ASBL (URBSFA),
SA Sporting du Pays de Charleroi,
Fédération Internationale des Footballeurs Professionnels,
Union Nationale des Footballeurs Professionnels,
Fédération Internationale des Footballeurs Professionnels, Division Europe
(Cour d’appel de Mons (Monsas Apelācijas tiesa, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Darba ņēmēju pārvietošanās brīvība – Aizliegtu vienošanos aizliegumi – FIFA Reglaments par spēlētāju statusu un pārejām – Starp klubu un spēlētāju noslēgta līguma pirmstermiņa izbeigšana – Noteikumi, ar kuriem tiek sodīts cits klubs, kas nodarbina attiecīgo spēlētāju – Aizliegums izsniegt sertifikātu, kas nepieciešams šā spēlētāja pārejai uz šo citu klubu
I. Ievads
1. Šis Cour d’appel de Mons (Monsas Apelācijas tiesa, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu par LESD 45. un 101. panta interpretāciju ir iesniegts tiesvedībā starp BZ, futbolistu, un Fédération internationale de football association (Starptautiskā Futbola federācija; FIFA) par zaudējumiem, kas spēlētājam esot nodarīti dažu FIFA noteikumu dēļ, kuri reglamentē spēlētāju un klubu līgumattiecības.
2. Attiecīgie noteikumi skar zaudējumu atlīdzību, sporta sankcijas un obligātā starptautiskā transfēra sertifikāta izsniegšanu gadījumos, kad tiek apgalvots, ka līgums ir ticis lauzts bez pamatota iemesla.
3. Šajos secinājumos izvērtēšu, vai apstrīdētās normas ir pretrunā LESD 45. un 101. pantam vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 15. pantam.
II. Faktiskie apstākļi, tiesvedība un prejudiciālais jautājums
A. Strīda puses
4. BZ ir bijušais profesionālais futbolists, kurš dzīvo Parīzē (Francija).
5. SA Sporting du Pays de Charleroi ir Beļģijas futbola klubs.
6. FIFA ir Parīzē 1904. gadā dibināta apvienība. Tā atrodas Cīrihē (Šveice) un tās darbību reglamentē Šveices tiesību akti. FIFA mērķi, kas aprakstīti FIFA statūtu 2. pantā, tostarp ir “pieņemt noteikumus un nosacījumus, kas regulē futbolu un ar to saistītos jautājumus, un nodrošināt, ka tie tiek ievēroti” (2) un “kontrolēt futbolu visos tā veidos, veicot pasākumus, kas nepieciešami, lai novērstu FIFA statūtu, nolikumu un lēmumu, kā arī spēles noteikumu pārkāpšanu” (3). Starp tās struktūrām ir “Kongress” kā “augstākā un likumdošanas struktūra” (4), “Padome” kā “stratēģiskā un pārraudzības struktūra” (5) un “ģenerālsekretariāts” kā “izpildes, darbības un administratīvā struktūra” (6).
7. Saskaņā ar FIFA statūtu 11. un 14. pantu ikviena “apvienība, kas atbildīga par futbola jomas organizēšanu un kontroli” konkrētā valstī, var kļūt par FIFA biedri ar nosacījumu, ka tā tostarp jau ir biedre kādā no FIFA atzītajām sešām kontinentālajām konfederācijām, kuras minētas FIFA statūtu 22. pantā. To vidū ir Union des associations européennes de football (Eiropas Futbola asociāciju savienība; turpmāk tekstā – “UEFA”). Šādai apvienībai vispirms ir jāapņemas rīkoties atbilstoši FIFA, kā arī tās kontinentālās konfederācijas, kuras biedre šī apvienība jau ir, statūtiem, nolikumiem, norādījumiem un lēmumiem. Praksē vairāk nekā 200 valstu futbola apvienības šobrīd ir FIFA biedres. Atbilstoši FIFA statūtu 14. un 15. pantam tām šajā statusā citastarp ir pienākums “likt saviem biedriem ievērot FIFA statūtus, nolikumus, norādījumus un FIFA struktūru lēmumus” (7), kā arī likt tos ievērot visiem futbola jomā iesaistītajiem, it īpaši profesionālajām līgām, klubiem un spēlētājiem. Turklāt “klubi, līgas un citas klubu grupas, kas pieder kādai dalībasociācijai, ir pakļauti šai dalībasociācijai un tiem ir jābūt tās atzītiem” (8).
B. Apstrīdētās normas
8. 2014. gada 22. martā FIFA pieņēma dokumentu “Reglaments par spēlētāju statusu un pārejām” (turpmāk tekstā – “RSSP”), kas stājās spēkā tā paša gada 1. augustā. Ar šo reglamentu atceļ un aizstāj iepriekšējo reglamentu ar tādu pašu nosaukumu.
9. RSSP 9. panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“Vienā apvienībā reģistrētu spēlētāju var reģistrēt citā apvienībā vienīgi tad, ja tā ir saņēmusi Starptautisko Transfēra Sertifikātu (STS), kuru ir izsniegusi iepriekšējā apvienība. STS izsniedz bez nosacījumiem, bez maksas un bez ierobežojuma laikā. Jebkurš pretējs noteikums nav spēkā no tā pieņemšanas brīža. Apvienībai, kas izsniedz STS, ir jāiesniedz tā kopija FIFA. STS izsniegšanas administratīvā procedūra ir aprakstīta šā reglamenta 3. pielikuma [..] 8. pantā.”
10. RSSP 3. pielikuma 8.2. panta 7. punktā ir noteikts, ka “iepriekšējā apvienība neizsniedz STS, ja starp iepriekšējo klubu un spēlētāju pastāv līgumstrīds par apstākļiem, kas ir paredzēti šā pielikuma 8.2. panta 4. punkta b) apakšpunktā. [..]”
11. RSSP 3. pielikuma 8.2. panta 4. punkta b) apakšpunktā savukārt ir norādīts, ka “septiņu dienu termiņā, sākot no STS pieteikuma iesniegšanas dienas, iepriekšējai apvienībai ir pienākums [..] noraidīt STS pieteikumu un norādīt [..] atteikuma iemeslu, kas var būt vai nu apstāklis, ka līgums starp iepriekšējo klubu un profesionālo spēlētāju nav beidzies, vai arī tas, ka nav abpusējas vienošanās par līguma pirmstermiņa izbeigšanu”.
12. Saskaņā ar RSSP 17. pantu:
“Līguma izbeigšanas bez pamatota iemesla gadījumā piemēro šādus noteikumus:
1. Visos gadījumos pusei, kas ir lauzusi līgumu, ir pienākums izmaksāt zaudējumu atlīdzību. Izņemot 20. panta un 4. pielikuma noteikumus par apmācību atlīdzības maksājumiem un, ja līgumā nav ietverti sīkāki noteikumi, atlīdzības maksājumu par līguma laušanu aprēķina, ņemot vērā attiecīgajā valstī spēkā esošo tiesisko regulējumu, sporta specifiku un jebkādus citus objektīvus kritērijus. Šādi kritēriji tostarp var būt apmaksa un citas priekšrocības, kas pienākas spēlētājam saskaņā ar spēkā esošo līgumu un/vai jauno līgumu, spēkā esošā līguma atlikušais spēks laikā līdz pieciem gadiem vai ilgāk, izmaksas un izdevumi, ko ir veicis iepriekšējais klubs (kas tiek amortizēti līguma darbības laikā), ja līgums tiek lauzts aizlieguma periodā.
2. Tiesības uz šādu zaudējumu atlīdzības izmaksu nevar cedēt trešai personai. Ja profesionālam spēlētājam ir pienākums veikt zaudējumu atlīdzības maksājumu, profesionālais spēlētājs un viņa jaunais klubs ir solidāri un kopīgi atbildīgi par tā samaksu. Tā apmērs var būt paredzēts līgumā, vai vienojoties par to starp pusēm.
[..]
4. Papildus zaudējumu atlīdzības maksājuma pienākumam piemēro sporta sankcijas pret ikvienu klubu, kas aizlieguma periodā pārliecina lauzt līgumu vai pamudina uz to. Līdz pierādījumu iesniegšanai par pretējo klubu, kas paraksta līgumu ar profesionālo spēlētāju, kurš ir lauzis iepriekšējo līgumu bez pamatota iemesla, uzskata par tādu, kas ir pamudinājis šo profesionālo spēlētāju lauzt līgumu. Sankcijas liedz klubam reģistrēt jaunus spēlētājus valsts vai starptautiskā līmenī uz diviem pilniem un secīgiem reģistrācijas periodiem. Klubs var reģistrēt jaunus spēlētājus valsts vai starptautiskā līmenī tikai, sākot no nākamā reģistrācijas perioda, kas sākas pēc tam, kad ir pilnībā tikusi piemērota attiecīgā sporta sankcija. It īpaši šāds klubs nevar atsaukties uz izņēmumiem vai pagaidu pasākumiem, kas ir paredzēti šā reglamenta 6. panta 1. punktā spēlētāju reģistrācijai pirms šā perioda.”
C. Pamatlieta
13. BZ bija profesionāls futbolists laikā no 2004. līdz 2019. gadam.
14. 2013. gada 20. augustā viņš parakstīja četru gadu līgumu ar Krievijas profesionālo futbola klubu Futbolny Klub Lokomotiv (turpmāk tekstā – “Maskavas “Lokomotiv””).
15. 2014. gada 22. augustā Maskavas “Lokomotiv” lauza šo līgumu un vērsās FIFA Strīdu izšķiršanas palātā, lai piespriestu BZ samaksāt zaudējumu atlīdzību 20 miljonu EUR apmērā, apgalvojot, ka līgums ir pārkāpts un “lauzts bez pamatota iemesla” RSSP 17. panta izpratnē. Pēc tam BZ iesniedza pretprasību, lūdzot Maskavas “Lokomotiv” samaksāt viņam neizmaksāto darba algu un zaudējumu atlīdzību, kas vienāda ar atlīdzības summu, kura viņam pienāktos saskaņā ar līgumu, ja tas būtu bijis spēkā līdz termiņa beigām.
16. Pēc tam BZ sāka meklēt jaunu klubu, kas varētu viņu pieņemt darbā, taču tas izrādījās sarežģīti. BZ apgalvo, ka pastāvēja risks, ka jaunajam klubam solidāri ar viņu būtu jāveic zaudējumu atlīdzības maksājums par labu Maskavas “Lokomotiv”.
17. BZ norāda, ka, neraugoties uz atsevišķu klubu ieinteresētību, viņš saņēma tikai vienu piedāvājumu, kas bija Sporting du pays de Charleroi 2015. gada 19. februārī nosūtītais darba piedāvājums, kurā bija ietverti divi atliekoši un kumulatīvi nosacījumi: 1) vēlākais līdz 2015. gada 30. martam saskaņā ar piemērojamiem noteikumiem būt reģistrētam un likumīgi kvalificētam SA Sporting du Pays de Charleroi, lai šā kluba pirmajā komandā piedalītos visās oficiālajās sacensībās, ko organizē Union Royale Belge des Sociétés de Football‑Association ASBL (Beļģijas Karaliskā futbola klubu apvienība; turpmāk tekstā – “URBSFA”), UEFA un FIFA; un 2) (šajā pat termiņā) saņemt rakstveida un beznosacījumu apstiprinājumu, ka Sporting du Pays de Charleroi nenes atbildību kā solidārs parādnieks (in solidum) attiecībā uz jebkāda veida zaudējumu atlīdzību (tostarp kompensējošo atlīdzību par līguma laušanu), kas BZ attiecīgā gadījumā var būt jāmaksā Maskavas “Lokomotiv”.
18. Ar 2015. gada 20. februāra un 5. marta vēstulēm attiecīgi BZ un Sporting du Pays de Charleroi padomdevēji lūdza apstiprinājumu gan no FIFA, gan URBSFA, ka BZ varētu tikt reģistrēts un kvalificēts saskaņā ar piemērojamiem noteikumiem, lai spēlētu Sporting du Pays de Charleroi pirmajā komandā un ka viņam netiks piemērots RSSP 17.2. un 17.4. pants.
19. FIFA ar 2015. gada 23. februāra vēstuli atbildēja, ka pilnvaras piemērot RSSP noteikumus ir vienīgi lēmējstruktūrai, nevis tās administratīvajai struktūrai. Savukārt URBSFA 2015. gada 6. martā atbildēja, ka saskaņā ar FIFA noteikumiem BZ reģistrācija nevar notikt, kamēr viņa iepriekšējais klubs nebūs izsniedzis STS.
20. Ar 2015. gada 18. maija nolēmumu FIFA Strīdu izšķiršanas palāta daļēji apmierināja Maskavas “Lokomotiv” pieteikumu, nosakot ka BZ ir jāveic zaudējumu atlīdzības maksājums 10,5 miljonu EUR apmērā, turpretī BZ prasījumi tika noraidīti. Strīdu izšķiršanas palāta arī nolēma, ka RSSP 17.2. pants turpmāk nav piemērojams BZ. Šo lēmumu apelācijas instancē apstiprināja Tribunal arbitral du sport (Sporta šķīrējtiesa, CAS) 2016. gada 27. maijā.
21. Ar 2015. gada 24. jūlija līgumu BZ tika uzņemts klubā Olympique de Marseille.
22. 2015. gada 9. decembrī BZ cēla prasību Tribunal de commerce du Hainaut, division de Charleroi (Aino Komerclietu tiesa, Šarleruā teritoriālā nodaļa, Beļģija) pret FIFA un URBSFA, lai saņemtu to zaudējumu atlīdzību, proti, negūto peļņu 6 miljonu EUR apmērā, kuri viņam esot radušies tādēļ, ka šīs organizācijas ir piemērojušas apstrīdētās normas, kuras viņa ieskatā ir pretrunā Savienības tiesībām.
23. Ar 2017. gada 19. janvāra spriedumu šī tiesa BZ prasību atzina par būtībā pamatotu un piesprieda FIFA un URBSFA samaksāt pagaidu summu 60 001 EUR.
24. FIFA par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā. URBSFA, kas tika aicināta iestāties lietā, arī lūdz grozīt minēto spriedumu.
D. Par prejudiciālo jautājumu
25. Ņemot vērā iepriekš minēto, Cour d’appel de Mons (Monsas Apelācijas tiesa) ar 2022. gada 19. septembra rīkojumu, kas Tiesā tika saņemts 2022. gada 17. oktobrī, uzdeva Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Līguma par Eiropas Savienības darbību 45. un 101. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem aizliedz:
– solidaritātes principu starp spēlētāju un klubu, kas vēlas viņu uzņemt, par to veicot zaudējumu atlīdzības izmaksu, kas pienākas klubam, ar kuru līgums tika lauzts bez pamatota iemesla, kā tas ir noteikts FIFA RSSP 17.2. pantā, to lasot kopsakarā ar sporta sankcijām, kas ir paredzētas šā paša reglamenta 17.4. pantā un finansiālām sankcijām, kas ir paredzētas 17.1. pantā;
– iespēju apvienībai, pie kuras pieder iepriekšējais klubs, neizsniegt starptautisko transfēra sertifikātu, kas ir nepieciešams, lai jaunais klubs uzņemtu spēlētāju, ja starp iepriekšējo klubu un spēlētāju ir strīds (FIFA RSSP 9.1. pants un minētā RSPP 3. pielikuma 8.2.7. pants)?”
26. Rakstveida apsvērumus iesniedza FIFA, BZ, URBSFA, Fédération Internationale des Footballeurs Professionnels (Starptautiskā futbola federācija; turpmāk tekstā – “FIFPro”) (9), Fédération Internationale des Footballeurs Professionnels, Division Europe; turpmāk tekstā – “FIFPro Europe”, Union Nationale des Footballeurs Professionnels (Nacionālā profesionālo futbolistu savienība; turpmāk tekstā – “UNFP”), Grieķijas, Francijas, Itālijas un Ungārijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tiesas sēdē, kas notika 2024. gada 18. janvārī, piedalījās FIFA, BZ, URBSFA, FIFPro, FIFPro Europe, UNFP, Grieķijas valdība un Komisija.
III. Vērtējums
A. Pieņemamība
27. FIFA un URBSFA norāda uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepietiekamu precizitāti un apgalvo, ka strīds pamatlietā ir uzskatāms par “pilnībā iekšēju” pēc būtības, tādēļ šī lieta ir jāatzīst par nepieņemamu. Grieķijas, Francijas un Ungārijas valdības pauž līdzīgas šaubas par lietas pieņemamību.
28. Nevaru piekrist šim argumentam. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri izriet attiecīgie juridiskie jautājumi. Visi attiecīgie lietas dalībnieki pilnībā izprata prejudiciālā jautājuma nozīmi un kontekstu, tā faktisko un tiesisko kontekstu, kā arī to, ka strīdam ir pārrobežu dimensija, jo futbolists, Francijas pilsonis, ar domicilu Francijā, apgalvoja, ka viņam tika liegts darba nolūkos pārcelties uz Beļģiju (10).
B. Par lietas būtību
29. Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 45. un 101. pantam ir pretrunā tādu FIFA pieņemto noteikumu piemērošana, kuros ir noteikts, ka: 1) spēlētājs un klubs, kas vēlas viņu uzņemt, ir solidāri atbildīgi par zaudējumu atlīdzību izmaksu, kas pienākas klubam, ar kuru līgums tika lauzts bez pamatota iemesla; un 2) apvienība, pie kuras pieder iepriekšējais klubs, var neizsniegt STS, kas ir nepieciešams, lai jaunais klubs varētu uzņemt spēlētāju, ja starp iepriekšējo klubu un spēlētāju ir strīds.
1. Metodoloģiskas piezīmes
30. Jāatgādina, ka Tiesa nesen pasludināja divus principālus nolēmumus par noteikumiem, ko pieņēmušas privātas organizācijas, kuras ir atbildīgas par futbola organizēšanu un kontroli pasaules, Eiropas un valsts līmenī (11). Tas nozīmē, ka nupat ir veikts ievērojams darbs, sintezējot un apkopojot iepriekšējo judikatūru. Tādējādi, tā kā šajos secinājumos ir iespējams balstīties uz šiem nesen pasludinātajiem spriedumiem, galvenā uzmanība tiks pievērsta šīs lietas īpatnībām (12).
31. Tiesa pārbauda tādus noteikumus kā apstrīdētās normas gan saskaņā ar konkurences noteikumiem, gan saskaņā ar iekšējā tirgus tiesību normām (13). Tātad LESD 101. un 45. pants principā ir piemērojami šajā lietā. Tā ir pragmatiska pieeja, kas tomēr var radīt iespējamas delikātas situācijas, kā mēģināšu to īsumā parādīt.
32. Saskaņā ar Līgumu loģiku gan pamatbrīvību, gan konkurences noteikumu mērķis ir nodrošināt iekšējā tirgus darbību (14). Šajā sakarā Protokolā (Nr. 27) par iekšējo tirgu un konkurenci ir skaidri precizēts, ka iekšējais tirgus, kā izklāstīts LES 3. pantā, ietver sistēmu, kas nodrošina, ka konkurence nav izkropļota (15). Sākotnējā Līgumu koncepcija bija tāda, ka pamatbrīvības attiecās uz dalībvalstīm kā publiskām struktūrām, savukārt konkurences noteikumi bija saistoši privātiem uzņēmumiem.
33. Tomēr gadu gaitā šī nošķiršana ir kļuvusi neskaidra. Bieži vien ir grūti noliegt, ka daži privāti subjekti rīkojas pietuvināti valsts rīcībai, vai nu tikai to ekonomiskās varas dēļ, vai arī veida dēļ, kādā tie nosaka “noteikumus”, savukārt ir citas situācijas, kurās valsts rīcība drīzāk līdzinās privāta uzņēmuma rīcībai. Tādējādi Tiesai ir (bijis) jāseko līdzi šādām pārmaiņām, un tiesu prakse ir attīstījusies: no vienas puses, noteiktās situācijās atsevišķas iekšējā tirgus brīvības tika piemērotas privātām struktūrām (16), bet, no otras puses, dažās citās situācijās dalībvalstu rīcība tika uzskatīta par tādu, kas ietilpst konkurences tiesību jomā (17). Visaptverošs un pārliecinošs šā jautājuma novērtējums pārsniegtu šo secinājumu robežas.
34. Turklāt dažos gadījumos Tiesa ir konstatējusi, ka uz vienu un to pašu faktu kopumu attiecas gan pamatbrīvības, gan konkurences noteikumi. Citiem vārdiem sakot, pieeja vairs nebija bināra izvēle (vai nu konkurences noteikumi, vai pamatbrīvības), bet gan paralēla (vai kumulatīva). Ņemot vērā iepriekš aprakstīto Līgumu sākotnējo loģiku, var rasties jautājums par iemesliem, kuru dēļ Tiesa ir nonākusi pie šādas pieejas. Acīmredzot, lai gan šāda noteikumu paralēla piemērošana var novest pie vēlamās situācijas, ka neviens tādas organizācijas kā FIFA pieņemtais noteikums netiek izslēgts no Savienības tiesību piemērošanas jomas, tas rada grūtības: kas notiek, ja, teiksim, apstrīdētā norma tiek atzīta par saderīgu ar LESD 101. pantu, bet nesaderīgu ar LESD 45. pantu vai otrādi? Intuitīvā atbilde ir skaidra: abi noteikumu kopumi (konkurence un pamatbrīvības) ir jāvērtē neatkarīgi pēc to būtības.
35. Tā, ņemot par piemēru Tiesas spriedumu Royal Antwerp Football Club (18) un iedomājoties, ka, piemērojot Tiesas secinājumus, iesniedzējtiesa nonāk situācijā, kad 1) apstrīdēto normu mērķis ir ierobežot konkurenci LESD 101. panta izpratnē (19) un 2) tās ir ierobežojums saskaņā ar LESD 45. pantu. Tālāk, joprojām piemērojot spriedumu Royal Antwerp Football Club izskatāmajā lietā, iesniedzējtiesai būtu jākonstatē, ka ierobežojums mērķa dēļ (LESD 101. pants) pats par sevi ir aizliegts, padarot neiespējamu tā izvērtēšanu citu mērķu kontekstā atbilstoši Wouters u.c. (20) judikatūrai (21). Tajā pašā laikā valsts tiesa varētu pārbaudīt iespējamos pamatojumus saskaņā ar LESD 45. pantu un pat atzīt, ka šajā lietā ierobežojumi ir pamatoti. Apstrīdētās normas tātad nebūtu saderīgas ar LESD 101. pantu, bet būtu saderīgas ar LESD 45. pantu.
36. Visbeidzot, jāatgādina, ka tiesiskās sekas, kas saistītas ar pamatbrīvību un konkurences noteikumu pārkāpumiem, būtiski atšķiras: tiklīdz Tiesa ir konstatējusi, ka FIFA ir pārkāpusi, teiksim, LESD 45. pantu, apstrīdētās normas nevar piemērot FIFA kompetences ietvaros attiecībā uz Savienības iekšējo tirgu. Tomēr starp dalībvalstīm joprojām ir jābūt pārrobežu elementam. Turpretim, tiklīdz ir konstatēts LESD 101. panta pārkāpums, apstrīdētās normas nevar tikt piemērotas pat vienas dalībvalsts ietvaros.
37. Lai kā arī būtu, šajos secinājumos izmantošu tādu pašu pieeju kā Tiesa iepriekš minētajos principiālajos nolēmumos: izvērtēšu gan LESD 45., gan 101. pantu.
2. Par apstrīdētajām normām
38. Šajā brīdī uzskatu, ka ir lietderīgi īsi apkopot apstrīdētās normas.
39. Saskaņā ar RSSP 17.1., 17.2. un 17.4. pantu spēlētājs un klubs, kas vēlas viņu uzņemt, ir solidāri atbildīgi par zaudējumu atlīdzību izmaksu, kas pienākas klubam, ar kuru līgums tika lauzts bez pamatota iemesla. Turklāt spēlētājam un klubam tiek piemērotas sporta sankcijas un finansiālas sankcijas. Turpmāk šos noteikumus dēvēšu kā “noteikumus par zaudējumu atlīdzību un sankcijām”.
40. Saskaņā ar RSSP 9.1. pantu un RSSP 3. pielikuma 8.2. panta 7. punktu apvienībai, pie kuras pieder iepriekšējais klubs, ir tiesības neizsniegt STS, kas ir nepieciešams, lai jaunais klubs uzņemtu spēlētāju, ja starp iepriekšējo klubu un spēlētāju ir strīds.
3. Par ierobežojumu saskaņā ar LESD 45. pantu
41. Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai LESD 45. pantam ir pretrunā jebkurš pasākums, gan ar pilsonību pamatots, gan tāds, kas piemērojams neatkarīgi no pilsonības, ar ko tiek radīta nelabvēlīgāka situācija Savienības pilsoņiem, kuri vēlas veikt saimniecisko darbību kādas citas dalībvalsts, kas nav viņu izcelsmes dalībvalsts, teritorijā, tiem liedzot vai tos atturot atstāt savu izcelsmes dalībvalsti (22).
42. Nav šaubu par visu apstrīdēto noteikumu ierobežojošo raksturu, par ko liecina arī tas, ka neviens no šī lietas dalībniekiem nav mēģinājis apšaubīt šādu ierobežojošu raksturu.
43. Proti, normas, kas paredz jaunā kluba solidāru atbildību par tādu zaudējumu atlīdzības maksājumu līguma laušanas gadījumā, kas profesionālam spēlētājam ir jāmaksā savam bijušajam klubam, ja līgums tiek priekšlaicīgi izbeigts bez pamatota iemesla, ir tādas, kas var atturēt klubus no spēlētāja pieņemšanas darbā, baidoties no finanšu riska. Tas pats attiecas uz sporta sankciju, kas ietver aizliegumu reģistrēt jaunus spēlētājus valsts vai starptautiskā līmenī uz diviem pilniem un secīgiem reģistrācijas periodiem, kā arī STS neizsniegšanu. Tas var faktiski liegt spēlētājam veikt profesionālo darbību klubā, kas atrodas citā dalībvalstī.
44. Šajā sakarā nav lietderīgi pārbaudīt, vai apstrīdētās normas ir netieša diskriminācija pret citu dalībvalstu pilsoņiem vai arī tās ir tikai personu brīvas pārvietošanās šķērslis. Svarīgi ir tas, ka spēlētājiem tiek faktiski liegta iespēja pāriet uz citu dalībvalstu klubiem. Tieši tas ir noticis šajā lietā: BZ, būdams Francijas pilsonis un strādājis algotu darbu, plānoja sākt strādāt Beļģijā, kuras pilsonis viņš nebija. Apstrīdētās normas faktiski liedza viņam to darīt.
4. Par LESD 101. pantu
45. Atbilstoši LESD 101. panta 1. punktam visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū, ir nesaderīgas ar iekšējo tirgu.
46. Apstrīdētās normas ir uzņēmumu apvienību lēmumi LESD 101. panta 1. punkta izpratnē (23), kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm šīs pašas tiesību normas nozīmē (24). Šajā ziņā jāuzsver – tas, ka apstrīdētās normas attiecas uz to, ko parasti uzskata par darba tiesībām, nemaina šo secinājumu. Konkrēti, tā sauktais “izņēmums lietā Albany” nav piemērojams šajā lietā, jo apstrīdētās normas nav koplīgumi starp darba devējiem un darba ņēmējiem (25). Drīzāk, kā pamatoti uzsver BZ, tieši šādu līgumu neesamības dēļ FIFA ir pieņēmusi RSSP.
47. Tālāk izvērtēšu, vai apstrīdētās normas ir uzskatāmas par darbībām, kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū.
48. BZ un FIFPro apgalvo, ka LESD 101. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka apstrīdēto normu mērķis (26) ir ierobežot konkurenci LESD 101. panta 1. punkta izpratnē. RSSP 17., 9.1. pantam un tā 3.pielikuma 8.2. panta 7. punktam, ņemot vērā to formulējumu, ekonomisko un juridisko kontekstu, kā arī tajos izvirzīto mērķi, esot tieši tāds mērķis. Katrā ziņā šo noteikumu – gan pašreizējās, gan potenciālās – sekas nosakot visiem “uzņēmumiem” –, kuri no ekonomiskā viedokļa ir profesionāli futbola klubi, kas ietilpst nacionālajās futbola apvienībās, kuras ir FIFA biedri, – tik aizliedzošu un atturošu nosacījumu kopumu, – lai nodrošinātu tādu augsta līmeņa spēlētāju pakalpojumus, kuri vairs nav noslēguši līgumu ar konkurējošu klubu, bet kuru līgums ir lauzts bez pamatota iemesla, – ka šie nosacījumi esot jāuzskata par tādiem, kas juridiski un faktiski pārmērīgi ierobežo vai “bloķē” šo klubu iespēju konkurēt savā starpā ar šādu līdzekļu palīdzību. Šāds ierobežojums esot vēl jo nozīmīgāks, ciktāl tas attiecas uz elementu, kas saskaņā ar juridisko un ekonomisko doktrīnu ir viens no galvenajiem parametriem, ar kuru palīdzību klubi var konkurēt savā starpā, ņemot vērā, ka spēlētāju nolīgšana pati par sevi ir saistīta ar starpklubu futbola sacensību organizēšanu un translāciju. Turklāt šie noteikumi tādā pašā veidā un tādā pašā mērā ierobežojot pašu spēlētāju iespējas konkurēt.
49. Tomēr FIFA un URBSFA noliedz ierobežojumu saskaņā ar LESD 101. panta 1. punktu un koncentrējas uz apstrīdēto normu iespējamo pamatojumu. Grieķijas un Ungārijas valdības izvirza līdzīgu analīzi. Francijas valdība būtībā nodod iesniedzējtiesai jautājumu par ierobežojumu mērķa vai seku dēļ saskaņā ar LESD 101. panta 1. punktu (27).
50. Komisijas ieskatā pastāv konkurences ierobežojums seku dēļ. Tā apgalvo, ka nevar uzskatīt, ka apstrīdēto normu mērķis ir ierobežot konkurenci, ņemot vērā to saturu, ekonomisko un juridisko kontekstu un ar tiem sasniedzamos mērķus, jo tie esot piemērojami tikai līguma laušanas gadījumā bez pamatota iemesla un tādējādi neietekmē klubu iespēju brīvi konkurēt, parakstot vienošanos ar spēlētājiem gan pēc līguma, kas viņus saista ar iepriekšējo klubu, izbeigšanās, gan šā līguma darbības laikā, ar nosacījumu, ka šāda parakstīšana ir saskaņota ar visām iesaistītajām pusēm un atbilst dažādiem temporālajiem un materiālajiem noteikumiem par spēlētāju reģistrāciju.
a) Konkurences ierobežojums mērķa dēļ (LESD 101. panta 1. punkts)
51. Lai noteiktu, vai pastāv konkurences ierobežojums mērķa vai seku dēļ, vispirms ir jāizvērtē attiecīgās rīcības mērķis. Gadījumā, ja šādas pārbaudes beigās tiek konstatēts, ka šai rīcībai ir pretkonkurences mērķis, tās ietekme uz konkurenci nav jāizvērtē. Tātad tikai tad, ja minēto rīcību nevar uzskatīt par tādu, kurai ir šāds pretkonkurences mērķis, pēc tam ir jāizvērtē šī ietekme (28). Konkrētā gadījumā nosakot, vai nolīgumam, uzņēmumu apvienības lēmumam vai saskaņotai darbībai to rakstura dēļ vien (29) ir pietiekama kaitējuma konkurencei pakāpe, lai varētu uzskatīt, ka to mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, ir jāizvērtē, pirmkārt, attiecīgā nolīguma, lēmuma vai darbības saturs, otrkārt, to ekonomiskais un juridiskais konteksts un, treškārt, mērķi, kurus ar tiem ir iecerēts sasniegt (30).
52. Apstrīdēto normu kombinācija noved pie šāda scenārija: RSSP 17. pantā noteikts, ka, tiklīdz spēlētājs ir lauzis līgumu bez pamatota iemesla, ir jāmaksā zaudējumu atlīdzību un tiek piemērotas bargas sporta sankcijas. Turklāt saskaņā ar RSSP 3. pielikuma 8.2. pantu šāds spēlētājs nesaņem STS, kas ļauj klubam izlaist viņu laukumā.
53. Citiem vārdiem sakot, sekas, ja spēlētājs lauž līgumu bez pamatota iemesla, ir tik drakoniskas, ka ir ļoti maz ticams, ka spēlētājs izvēlēsies šādu ceļu. Apstrīdētās normas ir izstrādātas tā, lai radītu preventīvu un stindzinošu iedarbību. Tas pats attiecas uz klubiem, kas potenciāli ir ieinteresēti pievilināt spēlētājus ar jaunām iespējām, lai gan viņu darba līgumi ir vēl spēkā esoši. Šādas darbības “cena” būtu ārkārtīgi augsta.
54. Tādējādi apstrīdētās normas to rakstura dēļ (31) ierobežo spēlētāju iespēju mainīt klubu un otrādi – (jaunu) klubu iespēju pieņemt darbā spēlētājus situācijā, kad spēlētājs ir lauzis līgumu bez pamatota iemesla. Kā skaidri atzinusi Tiesa, talantīgu spēlētāju piesaistīšana ir “viens no būtiskākajiem parametriem konkurencē, kas var pastāvēt starp profesionālā futbola klubiem” (32), padarot spēlētājus par klubu vissvarīgāko “ražošanas faktoru” (33).
55. Tā apstrīdētās normas, ierobežojot klubu iespējas pieņemt darbā spēlētājus, noteikti ietekmē konkurenci starp klubiem profesionālu spēlētāju iegādes tirgū.
56. Šie elementi skaidri norāda uz to, ka pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ. Protams, ir arī citas situācijas, kurās spēlētāji var mainīt klubu un tikt pieņemti darbā. Tomēr tas nenozīmē, kā to savos apsvērumos norāda Komisija, ka nepastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ (34). Situācijā, kad līgums tiek izbeigts bez pamatota iemesla, saskaņā ar apstrīdētajām normām ir paredzēts apturēt konkurenci. Nesaskatu, kādēļ to nevar pielīdzināt konkurences ierobežojumam mērķa dēļ.
b) Konkurences ierobežojums seku dēļ (LESD 101. panta 1. punkts)
57. Manas analīzes rezultātā vairs nav jāpārbauda, vai apstrīdētās normas rada konkurences ierobežojumu seku dēļ. Ņemot to vērā, man šķiet skaidrs, ka apstrīdētās normas vismaz ierobežo konkurenci. Tiesas sēdē FIFA pārstāvis paskaidroja, ka praktiski neesot gadījumu, kad līgums tiktu izbeigts bez pamatota iemesla, un šis fakts, manuprāt, ir vairāk nekā skaidrs pierādījums tam, ka apstrīdētajām normām ir iepriekš aprakstītā paredzētā “stindzinošā” iedarbība.
c) Par atbrīvojumu (LESD 101. panta 3. punkts)
58. Prasības iespējamam atbrīvojumam saskaņā ar LESD 101. panta 3. punktu, manuprāt, acīmredzami nav izpildītas, tāpēc šajos secinājumos tās netiks izvērtētas (35).
d) Secinājumi par LESD 101. pantu
59. Apstrīdētās normas ir pretrunā LESD 101. panta 1. punktam. Gadījumā, ja Tiesa konstatētu, ka pastāv konkurences ierobežojums nevis mērķa, bet seku dēļ, nākamais solis būtu izvērtēt apstrīdētās normas, ņemot vērā citus mērķus saskaņā ar judikatūru lietā Wouters u.c. (36), lai pārliecinātos, vai tās ir pamatotas ar viena vai vairāku leģitīmu vispārējo interešu mērķu sasniegšanu, kuriem pašiem par sevi nav pretkonkurences rakstura (37). Šajā ziņā šī pārbaude būtībā būtu salīdzināma ar LESD 45. pantā paredzēto pamatojuma pārbaudi, kurai es tagad pievērsīšos.
5. Pamatojums
60. Darba ņēmēju pārvietošanās brīvības ierobežojums ir attaisnojams tikai tad, ja, pirmkārt, tas kalpo kādam no LESD 45. panta 3. punktā uzskaitītajiem attaisnojošajiem iemesliem (38) vai sevišķi svarīgam vispārējo interešu apsvērumam (39) un, otrkārt, ja ir ievērots samērīguma princips, proti, tas ir piemērots, lai konsekventi un sistemātiski nodrošinātu izvirzītā mērķa sasniegšanu, un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šā mērķa sasniegšanai (40).
a) Sevišķi svarīga vispārējo interešu apsvēruma noteikšana
61. FIFA un URBSFA apgalvo, ka apstrīdēto normu mērķis ir saglabāt līgumisko stabilitāti profesionālā futbola nozarē un, konkrētāk, nodrošināt gan spēlētāju, gan klubu saistību izpildi.
62. Es neredzu problēmu atzīt šos izvirzītos pamatus par sevišķi svarīgiem vispārējo interešu apsvērumiem, ciktāl tie nav tīri ekonomiska rakstura mērķi (41). Turklāt, ciktāl tiek uzskatīts, ka līgumiskā stabilitāte veicina līdzvērtīgus konkurences apstākļus starp klubiem, ir jāatgādina, ka Tiesa ir skaidri atzinusi mērķi panākt līdzsvaru starp klubiem, izmantojot zināmu vienlīdzības pakāpi un nenoteiktību attiecībā uz rezultātiem (42).
b) Samērīgums
63. Vēl apstrīdētajām normām ir jāatbilst samērīguma principam, proti, tām ir jābūt piemērotām, lai konsekventi un sistemātiski nodrošinātu izvirzīto mērķu sasniegšanu, un tās nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams šo mērķu sasniegšanai. Iesniedzējtiesai būs jāizvērtē apstrīdēto normu samērīgums. Šajā ziņā pienākums pierādīt apstrīdēto normu samērīgumu ir FIFA.
1) Piemērotība
64. Šķiet, ka apstrīdētās normas kopumā var veicināt līgumisko stabilitāti un tādējādi – gan komandu sastāva stabilitāti, gan arī mērķi panākt zināmu līdzsvaru starp klubiem sporta sacensībās, saglabājot zināmu iespēju vienlīdzību. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka pastāv zināma sporta specifika, jo futbola klubiem ir vajadzīgi pretinieki, lai sistēma funkcionētu (43).
65. Spēlētāja un jaunā kluba pienākumam izmaksāt zaudējumu atlīdzību (44) vajadzētu mudināt spēlētājus nepārtraukt līgumu bez pamatota iemesla un atturēt klubus pieņemt darbā spēlētāju, kurš priekšlaicīgi ir lauzis līgumu bez pamatota iemesla. Tas pats attiecas uz sporta sankcijām (45), kā arī uz STS (46), kura neizsniegšana pasliktina spēlētāja stāvokli, radot tehnisku šķērsli viņa reģistrācijai jaunā klubā, kas ietilpst citā apvienībā.
2) Nepieciešamība
66. Apstrīdētās normas nedrīkst arī pārsniegt to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu līgumiskās stabilitātes mērķi (47).
i) Zaudējumu atlīdzība par līguma laušanu (RSSP 17.1. pants)
67. Zaudējumu atlīdzības izmaksu par līguma laušanu bez pamatota iemesla var uzskatīt par saprātīgi nepieciešamu, lai sasniegtu līgumiskās stabilitātes mērķi. Tomēr šīs zaudējumu atlīdzības aprēķinam ir jābūt tādam, lai summa, kas jāmaksā pusei, kurai piedēvēts pamatota iemesla trūkums, nepārsniegtu summu, ko pamatoti var uzskatīt par nepieciešamu, lai atlīdzinātu otrai pusei līguma laušanas rezultātā ciesto kaitējumu un atturētu – šajā gadījumā spēlētāju – no līguma laušanas bez pamatota iemesla (48).
ii) Solidārā atbildība (RSSP 17.2. pants) un sporta sankcijas (RSSP 17.4. pants)
68. Lai gan no FIFA viedokļa var būt grūti saprast iemeslus, kuru dēļ profesionālais spēlētājs ir priekšlaicīgi lauzis līgumu ar savu bijušo klubu, tomēr, kad spēlētāju pieņem darbā cits klubs, sistemātiska jaunā kluba saukšana pie atbildības, manuprāt, pārsniedz to, kas ir nepieciešams leģitīmā mērķa sasniegšanai situācijā, kad jaunajam klubam nav bijusi nekāda loma līguma izbeigšanā. RSSP 17.4. pantā ietvertais pieņēmums, ka jaunais klubs ir pamudinājis spēlētāju izdarīt pārkāpumu, šķiet, ir drakonisks, jo man nav saprotams, kā jaunais klubs var pierādīt savu “nevainīgumu”. Lai gan, tāpat kā FIFA un Komisija, var apgalvot, ka ir iespējams atkāpties no RSSP 17.2. panta piemērošanas, jo Strīdu izšķiršanas palātai ir pilnvaras ierobežot solidārās atbildības principa piemērošanu (49), uzskatu, ka šādas rīcības brīvības piešķiršana Strīdu izšķiršanas palātai nenodrošina nepieciešamo tiesisko drošību spēlētājiem un klubiem, jo viss ir atkarīgs no procedūras dzīvotspējas un ātruma, ko, šķiet, ir grūti noteikt.
iii) Starptautiskais transfēra sertifikāts (RSSP 3. pielikuma 8.2. panta 7. punkts un 8.2. panta 4. punkta b) apakšpunkts)
69. RSSP 3. pielikuma 8.2. panta 7. punkts ietver risku, ka STS izsniegšana var tikt atteikta, pamatojoties tikai uz apgalvojumu, ka spēlētājs nav ievērojis sava līguma noteikumus un ka klubs bija spiests izbeigt līgumu, jo spēlētājs, iespējams, nav pildījis savas līgumsaistības. Tāpat var apgalvot, ka sistēma ietver nepieciešamo elastību, jo spēlētāja un viņa bijušā kluba strīdus gadījumā FIFA pēc jaunā kluba pieprasījuma un izņēmuma kārtā var veikt pagaidu pasākumus (50). Tomēr arī šie elementi man šķiet pārāk vāji, lai secinātu, ka tie ir nepieciešami līgumiskās stabilitātes nodrošināšanai.
c) Par Hartas 15. pantu
70. Ņemot vērā to, ka daži lietas dalībnieki atsaucas uz Hartas 15. pantu, uzskatu, ka ir lietderīgi izvērtēt šo tiesību normu šajos secinājumos.
1) Piemērošanas joma: Hartas 51. panta 1. punkts
71. Pirms pievērsties Hartas 15. panta materiālās piemērošanas jomai, vispirms ir jānoskaidro, vai šis pants principā vispār ir piemērojams iesniedzējtiesā izskatāmajā lietā. Citiem vārdiem sakot, vai FIFA, pieņemot tādu dokumentu kā RSSP, ir saistoša Harta, it īpaši tās 15. pants?
72. Manuprāt, atbilde ir “jā”.
73. Saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu, kurā ir noteikta Hartas piemērošanas joma, Hartas noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām, ievērojot subsidiaritātes principu, un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus.
74. FIFA stricto sensu nav dalībvalsts, kas īsteno Savienības tiesību aktus.
75. Tomēr, kā esmu paskaidrojis citviet, tādā situācijā kā šajā lietā privātas struktūras, piemēram, FIFA ir funkcionāli salīdzināmas nevis ar Savienības iestādi, bet gan ar dalībvalsti, kas cenšas attaisnot pamatbrīvības ierobežojumu (51). Kopš sprieduma Walrave un Koch (52) Tiesa ir konsekventi uzskatījusi, ka Līguma noteikumi ir piemērojami tādai organizācijai kā FIFA. Šāda struktūra tiek uzskatīta par dalībvalsti, kura cenšas attaisnot pamatbrīvības ierobežojumu (vai attiecīgā gadījumā konkurences ierobežojumu). Līdz ar to ir tikai loģiski, ka šādā situācijā Hartas noteikumi tai būtu jāpiemēro tādā nozīmē, ka tie šādai struktūrai ir saistoši. Citiem vārdiem sakot, ja Tiesai nebūtu problēmu ar LESD 45. panta horizontālu piemērošanu tādai struktūrai kā FIFA, tam pašam būtu jāattiecas arī uz Hartas piemērošanu (53).
76. Attiecībā uz terminiem “Savienības tiesību aktu īstenošana” tie ir precizēti Tiesas spriedumā Akerberg Franson (54), kurā Tiesa balstījās uz Hartas skaidrojumiem un nosprieda, ka prasība ievērot Eiropas Savienības noteiktās pamattiesības ir saistoša dalībvalstīm tikai tad, ja tās darbojas Savienības tiesību aktu jomā (55). Turpinājumā Tiesa secināja, ka, tā kā Hartā garantētās pamattiesības ir jāievēro, ja valsts tiesiskais regulējums ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, nevar pastāvēt tādi gadījumi, kas šādā veidā attiecas uz Savienības tiesībām, bez iepriekš minēto pamattiesību piemērošanas. Savienības tiesību piemērojamība nozīmē arī Hartā garantēto pamattiesību piemērošanu (56).
77. Uzskatu, ka šāds “spoguļprincips” pilnībā atbilst Hartas 51. panta jēgai, proti, nodrošināt, ka Savienības tiesību piemērošanas jomā tiek ievērotas Hartā ietvertās tiesības.
78. Turklāt vēlos atgādināt pastāvīgo judikatūru gan pirms (57), gan pēc (58) Hartas stāšanās spēkā, saskaņā ar kuru, ja dalībvalsts vēlas atsaukties uz pamatojumu saistībā ar pamatbrīvības ierobežojumu, šai dalībvalstij ir jāievēro Savienības pamattiesības.
79. Pamatojoties uz iepriekš minēto, neredzu iemeslu, kādēļ šajā konkrētajā gadījumā Hartas noteikumi nebūtu jāpiemēro tādā nozīmē, ka personas var atsaukties uz tiem pret tādu struktūru kā FIFA (59).
80. Visbeidzot, vēlos izteikt vēl vienu īsu piezīmi par metodoloģiju. Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka pārbaudīt apstrīdēto normu saderību ar Hartu var, izmantojot FIFA un URBSFA izvirzītā pamatojuma analīzi. Šajā ziņā pilnībā piekrītu ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes [H. Saugmandsgaard Øe] viedoklim, saskaņā ar kuru, “kad Tiesa pārbauda valsts tiesisko regulējumu saistībā ar aprites brīvībām, apgalvotais Hartā garantētās pamattiesības pārkāpums nevar tikt pārbaudīts neatkarīgi no jautājuma par šo brīvību pārkāpumu” (60). Pietiek piebilst, ka, man šķiet, ka tieši šādi Tiesa ir rīkojusies arī līdz šim: jautājumi, kas saistīti ar pamattiesībām brīvas pārvietošanās lietās, tiek izskatīti ierobežojuma pamatojuma ietvaros (61).
2) Hartas 15. panta materiālās prasības
81. Jau šajā posmā vēlos norādīt, ka nekas turpmākajā analīzē attiecībā uz Hartas 15. panta 1. punktu (62) būtiski neatšķirsies no LESD 45. panta analīzes.
82. Vispirms tādā gadījumā kā šajā lietā LESD 45. pantā paredzētās subjektīvās ekonomiskās tiesības (pamattiesības un individuālās) (63) ir jāuzskata par funkcionāli līdzvērtīgām Hartas 15. pantam (64), tāpēc pilnīguma labad aprobežošos ar turpmāk izklāstītajiem apsvērumiem (65). Šajā ziņā jānorāda uz iespējamām problēmām, kuras Tiesai kādā brīdī būs jāatrisina.
83. Pirmkārt, kā izriet jau no Hartas 15. panta 1. punkta formulējuma, tajā ir paredzētas tiesības izvēlēties un iesaistīties profesijā (66). Tā kā attiecīgās normas attiecas uz futbolistu profesionālo darbību, tās ietilpst Hartas 15. panta 1. punktā paredzētās aizsardzības jomā.
84. Otrkārt, attiecībā uz iespējamo profesionālās darbības tiesību ierobežojumu Hartas 52. panta 1. punktā ir noteikts, ka visiem Hartā atzīto tiesību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību būtība. Ievērojot samērīguma principu, ierobežojumus var noteikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.
85. Vispirms ir jāpārbauda, vai RSSP ir uzskatāms par “tiesību aktu” Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē (67). Šajā gadījumā intuitīvā un, manuprāt, galu galā pārliecinošā atbilde būtu tāda, ka abstraktā līmenī tāds akts kā RSSP var būt “tiesību akts”, un pamatojums šeit atkal ir analogs tam, kas izriet no Hartas 51. panta 1. punkta, kas izklāstīts iepriekš: tiklīdz FIFA vai URBSFA akts tiek uzskatīts par tādu, kas ietilpst Hartas piemērošanas jomā tādā situācijā kā šajā lietā, šis akts ir jāuzskata par “tiesību aktu” Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē. Citiem vārdiem sakot, es izvēlētos funkcionālu pieeju attiecībā uz jēdziena “tiesību akts” definīciju un uzskatītu RSSP par “materiālo tiesību aktu”, ņemot vērā to, ka tas ir formulēts un paredzēts piemērošanai abstraktā veidā. Lai gan apzinos šāda konstatējuma konstitucionālo nozīmi, kas noteikti būtu padziļināti jāizvērtē situācijā, kad Hartas 15. pants, kā tas ir šajā lietā, nav “lietots” LESD 45. pantā, uzskatu, ka tās ir sekas, kas izriet no šīs pēdējās minētās tiesību normas attiecināšanas arī uz tādām struktūrām kā FIFA.
86. Turklāt attiecīgajiem noteikumiem jābūt pienācīgi pieejamiem un pietiekami precīzi formulētiem (68). Manuprāt, tā tas ir RSSP gadījumā.
87. Visbeidzot, attiecībā uz atlikušo ierobežojuma pārbaudi (pamatojuma noteikšana, samērīgums), ņemot vērā, ka tā ir funkcionāli līdzvērtīga LESD 45. pantā paredzētajai pārbaudei, varu atsaukties uz attiecīgajiem iepriekš šajos secinājumos izklāstītajiem apsvērumiem.
IV. Secinājumi
88. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz Cour d’appel de Mons (Monsas Apelācijas tiesa, Beļģija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) LESD 101. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā noteikumi, kurus pieņēmusi apvienība, kas ir atbildīga par futbola sacensību rīkošanu pasaules līmenī, kurus īstenojusi gan šī apvienība, gan tās biedres – nacionālās futbola apvienības, atbilstoši kuriem spēlētājs un klubs, kas vēlas viņu uzņemt, ir solidāri atbildīgi par zaudējumu atlīdzību klubam, ar kuru līgums tika lauzts bez pamatota iemesla, un kas paredz, ka apvienība, pie kuras pieder spēlētāja bijušais klubs, ir tiesīga neizsniegt starptautisko transfēra sertifikātu, kas vajadzīgs, lai spēlētājs varētu tikt nodarbināts jaunajā klubā, pastāvot strīdam starp šo bijušo klubu un spēlētāju, ja tiek konstatēts, pirmkārt, ka šie uzņēmumu apvienību lēmumi var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un, otrkārt, ka to mērķis vai sekas ir ierobežot konkurenci starp profesionāliem futbola klubiem, ja vien otrajā minētajā gadījumā ar pārliecinošiem argumentiem un pierādījumiem netiek pierādīts, ka abi šie lēmumi ir pamatoti ar viena vai vairāku leģitīmu un šim nolūkam absolūti nepieciešamu mērķu sasniegšanu.
2) 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu noteikumu piemērošanu, kurus pieņēmusi apvienība, kas ir atbildīga par futbola sacensību rīkošanu pasaules līmenī, kurus ir īstenojusi gan šī apvienība, gan tās biedres – nacionālās futbola apvienības un kas paredz, ka
– spēlētājs un klubs, kas vēlas viņu uzņemt, ir solidāri atbildīgi par zaudējumu atlīdzību klubam, ar kuru līgums tika lauzts bez pamatota iemesla, ja vien nav iespējams pierādīt, ka ir faktiski iespējams saprātīgā termiņā nepiemērot šo principu, konstatējot, ka jaunais klubs nav bijis saistīts ar spēlētāja līguma priekšlaicīgo un nepamatoto izbeigšanu;
– apvienība, pie kuras pieder spēlētāja bijušais klubs, ir tiesīga neizsniegt starptautisko transfēra sertifikātu, kas vajadzīgs, lai spēlētājs varētu tikt nodarbināts jaunajā klubā, pastāvot strīdam starp šo bijušo klubu un spēlētāju, ja vien nav iespējams pierādīt, ka var veikt efektīvus, reālus un ātrus pagaidu pasākumus situācijā, kad tiek tikai apgalvots, ka spēlētājs nav ievērojis sava līguma nosacījumus un ka klubs bija spiests izbeigt līgumu tādēļ, ka spēlētājs, iespējams, nav izpildījis savas līgumsaistības.