Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2024. gada 8. maijā (*)

Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 2005/36/EK – Profesionālo kvalifikāciju atzīšana – 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunkts – Dalībvalstu pienākums nodrošināt, ka uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes nosaka to personu statusu, kurām piemērots adaptācijas periods vai kuras gatavojas zināšanu pārbaudei – 7. panta 3. punkts – Dalībvalstu pienākums nodrošināt citustarp veterinārārstiem un arhitektiem iespēju sniegt pakalpojumus saskaņā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību, lietojot uzņēmējā dalībvalstī paredzēto profesionālo nosaukumu – 45. panta 2. punkta c) un f) apakšpunkts un daļēji e) apakšpunkts – Dalībvalstu pienākums nodrošināt, ka personas, kurām ir farmaceita kvalifikāciju apliecinoši dokumenti universitātes līmenī vai universitātes līmenim ekvivalentā līmenī, kas atbilst šīs direktīvas 44. panta prasībām, var veikt vismaz minētās direktīvas 45. panta 2. punktā norādītās darbības, attiecīgos gadījumos ņemot vērā prasību par papildu profesionālo pieredzi – 51. panta 1. punkts – Dalībvalstu pienākums nodrošināt, ka uzņēmējas dalībvalsts kompetentajai iestādei ir viena mēneša termiņš, lai apstiprinātu profesionālo kvalifikāciju atzīšanas lūguma saņemšanu un attiecīgā gadījumā informētu pretendentu par jebkādiem trūkstošiem dokumentiem – Netransponēšana valsts tiesībās

Lietā C‑75/22

par prasību sakarā ar pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam, ko 2022. gada 4. februārī cēla

Eiropas Komisija, ko pārstāv L. Armati, M. Mataija un M. Salyková, pārstāvji,

prasītāja,

pret

Čehijas Republiku, ko pārstāv A. Edelmannová un L. Halajová, T. Müller, O. Serdula, M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

atbildētāja,

TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Likurgs [C. Lycourgos], tiesneši O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] (referents), S. Rodins [S. Rodin] un L. S. Rosi [L. S. Rossi],

ģenerāladvokāts: P. Pikamēe [P. Pikamäe],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 14. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, nepieņemot noteikumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (OV 2005, L 255, 22. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Direktīvu 2013/55/ES (OV 2013, L 354, 132. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2005/36”), 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunktā, 6. panta pirmās daļas b) punktā, 7. panta 3. punktā, 21. panta 6. punktā, 31. panta 3. punktā, 45. panta 2. punkta c) un f) apakšpunktā un daļēji e) apakšpunktā, 45. panta 3. punktā, 50. panta 1. punktā, skatot to kopsakarā ar VII pielikuma 1. punkta d) un e) apakšpunktu, kā arī 51. panta 1. punktā paredzētās prasības, Čehijas Republika nav izpildījusi Direktīvā 2005/36 paredzētos pienākumus un piespriest Čehijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

2        Direktīvas 2005/36 3. panta “Definīcijas” 1. punktā ir paredzēts:

“1.      Šajā direktīvā lieto šādas definīcijas:

[..]

g)      “adaptācijas periods”: darbības veikšana reglamentētā profesijā uzņēmējā dalībvalstī šīs profesijas kvalificēta pārstāvja pārraudzībā; šādu pārraudzītas prakses periodu var papildināt turpmāka apmācība. Par šādu pārraudzītās prakses periodu sagatavo vērtējumu. Sīki izstrādātus noteikumus par adaptācijas periodu un tā vērtējumu, kā arī par pārraudzībā strādājošās ieceļojušās personas statusu pieņem uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde.

Statusu, kāds uzņēmējā dalībvalstī ir personai, kura strādā pārraudzītu praksi, jo īpaši attiecībā uz šīs personas uzturēšanās tiesībām, kā arī pienākumiem, sociālajām tiesībām un priekšrocībām, pabalstiem un atalgojumu, nosaka attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes saskaņā ar spēkā esošajiem Kopienas tiesību aktiem;

h)      “zināšanu pārbaude”: pretendenta profesionālo zināšanu, spēju un kompetences pārbaude, kuru veic vai atzīst uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes nolūkā izvērtēt pretendenta spēju veikt darbību reglamentētā profesijā minētajā dalībvalstī.

Lai varētu šo pārbaudi veikt, kompetentās iestādes sagatavo to mācību priekšmetu sarakstu, uz kuriem, pamatojoties uz izcelsmes dalībvalstī prasītās izglītības un apmācības salīdzinājumu ar pretendenta iegūto izglītību un apmācību, neattiecas pretendenta diploms vai cits kvalifikāciju apliecinošs dokuments.

Zināšanu pārbaudē jāņem vērā tas, ka pretendents ir kvalificēts profesionālis izcelsmes dalībvalstī vai dalībvalstī, no kuras viņš ieradies. Tā attiecas uz mācību priekšmetiem, kurus izraugās no sarakstā esošajiem mācību priekšmetiem un kuru pārzināšana ir būtiski svarīga, lai strādātu attiecīgajā profesijā uzņēmējā dalībvalstī. Pārbaude var attiekties arī uz to profesionālās darbības noteikumu zināšanām, kuri uzņēmējā dalībvalstī attiecas uz konkrēto darbību.

Sīki izstrādātus noteikumus par zināšanu pārbaudes veikšanu un par statusu, kāds uzņēmējā dalībvalstī ir pretendentam, kurš vēlas sagatavoties zināšanu pārbaudei minētajā dalībvalstī, nosaka attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes;

[..]”

3        Direktīvas 2005/36 5. panta “Brīvas pakalpojumu sniegšanas princips” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.      Neskarot īpašus Kopienas tiesību aktu noteikumus, kā arī šīs direktīvas 6. un 7. pantu, dalībvalstis jebkāda iemesla dēļ attiecībā uz profesionālo kvalifikāciju neierobežo pakalpojumu brīvu sniegšanu citā dalībvalstī:

a)      ja pakalpojumu sniedzējam kādā dalībvalstī ir likumīgs statuss nolūkā veikt darbību tajā pašā profesijā attiecīgajā dalībvalstī (turpmāk “statusa dalībvalsts”); un

b)      ja pakalpojumu sniedzējs pārceļas un ja viņš pēdējo desmit gadu laikā pirms pakalpojumu sniegšanas, kad šī profesija nebija reglamentēta dalībvalstī, kurā tas veic uzņēmējdarbību, vismaz vienu gadu ir darbojies šajā profesijā vienā vai vairākās dalībvalstīs. Nosacījumu par vienu gadu ilgu darbošanos profesijā nepiemēro, ja profesija vai izglītība un apmācība, pēc kuras iegūst šo profesiju, ir reglamentēta.

2.      Šīs sadaļas noteikumus piemēro vienīgi tajos gadījumos, kad pakalpojumu sniedzējs pārceļas uz uzņēmējas dalībvalsts teritoriju, lai veiktu īslaicīgu vai gadījuma rakstura darbību šā panta 1. punktā minētajā profesijā.

Pakalpojumu sniegšanas īslaicīgo vai gadījuma raksturu novērtē katrā gadījumā atsevišķi, jo īpaši attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas ilgumu, biežumu, regularitāti un nepārtrauktību.”

4        Šīs direktīvas 6. panta “Izņēmumi” redakcija ir šāda:

“Saskaņā ar 5. panta 1. punktu uzņēmēja dalībvalsts atbrīvo pakalpojumu sniedzējus, kuriem ir statuss citā dalībvalstī, no prasībām, ko tā profesionāļiem, kam ir statuss tās teritorijā, izvirza attiecībā uz:

[..]

b)      reģistrāciju valsts sociālā nodrošinājuma iestādē, lai norēķinātos ar apdrošinātāju saistībā ar darbībām, kas veiktas apdrošināto personu labā.

Tomēr pakalpojumu sniedzējs iepriekš vai – steidzamos gadījumos – pēc tam informē b) apakšpunktā minēto iestādi par viņa sniegtajiem pakalpojumiem.”

5        Minētās direktīvas 7. panta “Iepriekšēja deklarācija pakalpojumu sniedzēja pārcelšanās gadījumā” 3. punktā ir paredzēts:

“3.      Pakalpojumus sniedz, lietojot statusa dalībvalstī paredzēto profesionālo nosaukumu tiktāl, ciktāl šāds nosaukums attiecīgajā dalībvalstī pastāv attiecībā uz konkrēto profesionālo darbību. Šo nosaukumu norāda statusa dalībvalsts valsts valodā vai vienā no valsts valodām tā, lai izvairītos no sajaukšanas ar uzņēmējā dalībvalstī paredzēto profesionālo nosaukumu. Ja statusa dalībvalstī šāda profesionālā nosaukuma nav, pakalpojumu sniedzējs norāda savu oficiālo kvalifikāciju šīs dalībvalsts valsts valodā vai vienā no valsts valodām. Gadījumos, kas minēti III sadaļas III nodaļā, pakalpojumu var izņēmuma kārtā sniegt, lietojot uzņēmējā dalībvalstī paredzēto profesionālo nosaukumu.”

6        Tās pašas direktīvas 21. panta “Automātiskās atzīšanas princips” 1. un 6. punktā ir noteikts:

“1.      Ikviena dalībvalsts atzīst veterinārārsta [..] un arhitekta kvalifikāciju apliecinošos dokumentus [..], un – saistībā ar profesionālās darbības sākšanu un veikšanu – tā piešķir šādiem dokumentiem savā teritorijā tādu pašu spēku, kāds ir šīs dalībvalsts izsniegtiem kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem.

[..]

6.      Attiecībā uz piekļuvi ārstu, vispārējās aprūpes māsu, zobārstu, veterinārārstu, vecmāšu un farmaceitu profesionālai darbībai un šādas darbības veikšanu ikviena dalībvalsts paredz nosacījumu, ka ir vajadzīgi kvalifikāciju apliecinošie dokumenti, kuri minēti attiecīgi V pielikuma 5.1.1., 5.1.2., 5.1.4., 5.2.2., 5.3.2., 5.3.3., 5.4.2., 5.5.2. un 5.6.2. punktā un kuri apstiprina, ka attiecīgais profesionālis savas apmācības laikā ir apguvis attiecīgi zināšanas, prasmes un kompetences, kas minētas 24. panta 3. punktā, 31. panta 6. punktā, 31. panta 7. punktā, 34. panta 3. punktā, 38. panta 3. punktā, 40. panta 3. punktā un 44. panta 3. punktā.

Lai ņemtu vērā vispārēji atzītu zinātnes un tehnikas progresu, Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 57.c pantu pieņemt deleģētus aktus, lai atjauninātu 24. panta 3. punktā, 31. panta 6. punktā, 34. panta 3. punktā, 38. panta 3. punktā, 40. panta 3. punktā, 44. panta 3. punktā un 46. panta 4. punktā minētās zināšanas un prasmes un atspoguļotu to Savienības tiesību aktu attīstību, kuri tieši ietekmē profesionāļus.

Šādi atjauninājumi nevienā dalībvalstī nerada vajadzību izdarīt grozījumus to pašreizējos būtiskos tiesību aktu principos, kas paredz profesiju struktūru attiecībā uz fizisku personu apmācību un piekļuves nosacījumiem. Veicot šādus atjauninājumus, ievēro dalībvalstu atbildību par izglītības sistēmu organizāciju, kā noteikts [LESD] 165. panta 1. punktā.”

7        Direktīvas 2005/36 31. panta “Vispārējās aprūpes māsu apmācība” 3. punkta pirmajā daļā ir paredzēts:

“3.      Vispārējās aprūpes māsas apmācība kopumā ir vismaz trīs gadus ilgas studijas, ko var papildus izteikt līdzvērtīgos ECTS [(Eiropas kredītpunktu pārneses un uzkrāšanas sistēma)] kredītpunktos un kas ietver vismaz 4600 stundu ilgu teorētisko un klīnisko apmācību, kurā teorētiskās apmācības ilgums ir vismaz viena trešdaļa un klīniskās apmācības ilgums – vismaz puse no apmācības minimālā ilguma. Dalībvalstis var attiecināt daļējus atbrīvojumus uz profesionāļiem, kas daļu apmācības saņēmuši kursos, kuru līmenis ir vismaz ekvivalents šādai apmācībai.”

8        Šīs direktīvas 32. pantā “Vispārējās aprūpes māsu profesionālās darbības veikšana” ir noteikts:

“Šīs direktīvas nolūkā vispārējās aprūpes māsu profesionālā darbība ir tāda darbība, ko veic kā profesionālo darbību un kas minēta V pielikuma 5.2.2. punktā.”

9        Minētās direktīvas 44. pantā “Farmaceitu apmācība” ir paredzēts:

“1.      Uz farmaceita apmācības sākšanu attiecas nosacījums, ka jābūt diplomam vai sertifikātam, kas dalībvalstī dod tiesības attiecīgo studiju nolūkā stāties universitātēs vai augstskolās, kuru līmenis atzīts par ekvivalentu universitātes līmenim.

[..]”

10      Šīs pašas direktīvas 45. panta “Farmaceita profesionālās darbības veikšana” 2. un 3. punktā ir noteikts:

“2.      Dalībvalstis nodrošina to, ka personas, kurām ir farmaceita kvalifikāciju apliecinošie dokumenti universitātes līmenī vai līmenī, kurš atzīts kā līdzvērtīgs universitātes līmenim, kas atbilst 44. panta prasībām, var piekļūt un veikt vismaz turpmāk norādītās darbības, attiecīgā gadījumā ņemot vērā prasības par papildu profesionālo pieredzi:

a)      zāļu farmaceitisko formu gatavošana;

b)      zāļu ražošana un kontrole;

c)      zāļu testēšana zāļu testēšanas laboratorijā;

d)      zāļu glabāšana, saglabāšana un izplatīšana vairumtirdzniecībā;

e)      drošu, efektīvu un atbilstīgas kvalitātes zāļu piegāde, sagatavošana, testēšana, uzglabāšana, izplatīšana un izsniegšana publiski pieejamās aptiekās;

f)      drošu, efektīvu un atbilstīgas kvalitātes zāļu sagatavošana, testēšana, uzglabāšana un izplatīšana slimnīcās;

g)      informācijas un konsultāciju sniegšana par zālēm, tostarp par to atbilstīgu lietošanu;

h)      ziņošana kompetentajām iestādēm par farmaceitisku izstrādājumu negatīvu reakciju;

i)      individuāls atbalsts pacientiem, kas izmanto pašārstēšanos;

j)      atbalsts vietējām vai valsts sabiedrības veselības iestāžu kampaņām.

3.      Ja kādā dalībvalstī attiecībā uz kādas farmaceita darbības sākšanu vai veikšanu pastāv nosacījums, ka papildus V pielikuma 5.6.2. punktā minētajiem kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem ir vajadzīga papildu profesionālā pieredze, tad šī dalībvalsts par pietiekamu apliecinājumu šajā sakarā atzīst sertifikātu, ko izsniegušas izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes un kas apliecina, ka attiecīgā persona ir veikusi šādu darbību izcelsmes dalībvalstī līdzīgā laikposmā.

11      Direktīvas 2005/36 50. pantā “Dokumentācija un formalitātes” ir paredzēts:

“1.      Ja uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes lemj par pieteikumu nodarboties ar attiecīgo reglamentēto profesiju saskaņā ar šo daļu, minētās iestādes var prasīt VII pielikumā uzskaitītos dokumentus un sertifikātus.

Dokumenti, kas minēti VII pielikuma 1. punkta d), e) un f) apakšpunktā, iesniegšanas dienā nedrīkst būt vecāki par trim mēnešiem.

Dalībvalstis, struktūras un citas juridiskās personas garantē saņemtās informācijas konfidencialitāti.

2.      Pamatotu šaubu gadījumā uzņēmēja dalībvalsts var prasīt no attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm šajā citā dalībvalstī izsniegto apliecinājumu un kvalifikāciju apliecinošo dokumentu autentiskuma apstiprinājumu, kā arī – attiecīgos gadījumos – tā fakta apstiprinājumu, ka saņēmējs attiecībā uz šīs sadaļas III nodaļā minētajām profesijām atbilst minimālajiem apmācības nosacījumiem, kas noteikti, attiecīgi, 24., 25., 28., 31., 34., 35., 38., 40., 44. un 46. pantā.

3.      Ja kvalifikāciju apliecinošu dokumentu, kā tas definēts 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā, izsniegusi dalībvalsts kompetenta iestāde un ja tas attiecas uz apmācību, kas pilnīgi vai daļēji saņemta iestādē, kas likumīgi darbojas citas dalībvalsts teritorijā, uzņēmējai dalībvalstij pamatotu šaubu gadījumā ir tiesības piešķirtā dokumenta izcelsmes dalībvalsts kompetentajā iestādē pārbaudīt:

a)      vai apmācību kursu iestādē, kas nodrošinājusi apmācību, oficiāli apstiprinājusi izglītības iestāde, kuras pamatdarbība notiek piešķirtā dokumenta izcelsmes dalībvalstī;

b)      vai izsniegtais kvalifikāciju apliecinošais dokuments ir tāds pats kā dokuments, kas būtu piešķirts, ja kurss būtu pilnībā apgūts piešķirtā dokumenta izcelsmes dalībvalstī; un

c)      vai kvalifikāciju apliecinošais dokuments piešķirtā dokumenta izcelsmes dalībvalstī nodrošina tādas pašas tiesības.

[..]”

12      Šīs direktīvas 51. panta “Profesionālo kvalifikāciju savstarpējas atzīšanas procedūra” 1. punktā ir noteikts:

“1.      Uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde viena mēneša laikā apstiprina pieteikuma saņemšanu un informē pretendentu par jebkādiem trūkstošiem dokumentiem.”

13      Minētās direktīvas 54. pantā “Akadēmisko nosaukumu lietojums” ir paredzēts:

“Neskarot 7. un 52. pantu, uzņēmēja dalībvalsts nodrošina to, ka attiecīgajām personām ir tiesības uzņēmējas dalībvalsts valodā lietot akadēmiskos nosaukumus, kas tām piešķirti izcelsmes dalībvalstī, un, iespējams, arī šo nosaukumu saīsinātās formas. Uzņēmēja dalībvalsts var prasīt, lai pēc nosaukuma norāda tās iestādes vai eksaminācijas padomes nosaukumu un adresi, kura šo nosaukumu piešķīrusi. Ja izcelsmes dalībvalsts akadēmisko nosaukumu uzņēmējā dalībvalstī iespējams sajaukt ar nosaukumu, kura iegūšanai uzņēmējā dalībvalstī nepieciešama papildu apmācība, kādu attiecīgā persona nav ieguvusi, tad uzņēmēja dalībvalsts var prasīt, lai attiecīgā persona lieto izcelsmes dalībvalsts akadēmisko nosaukumu atbilstošā formā, kādu nosaka uzņēmēja dalībvalsts.”

14      Šīs pašas direktīvas VII pielikuma “Dokumenti un sertifikāti, ko iespējams prasīt saskaņā ar 50. panta 1. punktu” 1. punkta d) un e) apakšpunktā ir noteikts:

“1.      Dokumenti

[..]

d)      Ja uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde prasa no personām, kas vēlas veikt darbību reglamentētā profesijā, apliecinājumu, ka viņu raksturojums vai reputācija ir laba vai viņi nav pasludināti par bankrotējušiem, vai arī atliek vai noliedz darbu šajā profesijā smaga amatpārkāpuma vai krimināla pārkāpuma dēļ, tad dalībvalsts akceptē kā pietiekamu apliecinājumu attiecībā uz dalībvalstu pilsoņiem, kas vēlas nodarboties ar šo profesiju uzņēmējas valsts teritorijā, uzrādīt dokumentus, ko izsniegušas kompetentas iestādes izcelsmes dalībvalstī vai dalībvalstī, no kuras ārvalstnieks ieradies, tādējādi apliecinot, ka šīs prasības ir ievērotas. Šīm iestādēm ir pienākums sniedz nepieciešamos dokumentus divu mēnešu laikā.

Ja kompetentās iestādes izcelsmes dalībvalstī vai dalībvalstī, no kuras ārvalstnieks ieradies, neizsniedz šā punkta pirmajā daļā minētos dokumentus, [šādus dokumentus] var aizstāt ar zvērestu apliecināts paziņojums vai – dalībvalstīs, kurās nav paredzēts ar zvērestu apliecināts paziņojums – oficiāls paziņojums, ko attiecīgā persona sniedz tiesu vai administratīvajai iestādei vai – atbilstošos gadījumos – notāram vai kvalificētai profesionālajai organizācijai izcelsmes dalībvalstī vai dalībvalstī, no kuras ārvalstnieks ieradies; šāda iestāde vai notārs izsniedz rakstisku apliecinājumu ar zvērestu apliecinātā paziņojuma vai oficiālā paziņojuma autentiskumam.

e)      Ja uzņēmēja dalībvalsts no saviem pilsoņiem, kas vēlas uzņemties reglamentētu profesiju, prasa dokumentu attiecībā uz pretendenta fizisko vai garīgo veselību, tad dalībvalsts akceptē kā minētā pietiekamu apliecinājumu tāda dokumenta iesniegšanu, kāds tiek prasīts izcelsmes dalībvalstī. Ja izcelsmes dalībvalsts šādu dokumentu neizsniedz, uzņēmēja dalībvalsts akceptē apliecību, ko izsniegusi šīs valsts kompetenta iestāde. Šajā gadījumā izcelsmes dalībvalsts kompetentajām iestādēm jāiesniedz prasītais dokuments divu mēnešu laikā.”

 Čehijas tiesības

 Profesionālo kvalifikāciju atzīšanas likums

15      Zákon č. 18/2004 Sb., o uznávání odborné kvalifikace a jiné způsobilosti státních příslušníků členských států Evropské unie a některých příslušníků jiných států a o změně některých zákonů (zákon o uznávání odborné kvalifikace) (Likums Nr. 18/2004 par Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņu, kā arī dažu citu valstu valstspiederīgo profesionālo kvalifikāciju un citu prasmju atzīšanu un grozījumiem atsevišķos likumos; Profesionālo kvalifikāciju atzīšanas likums), redakcijā, kas piemērojama šajā lietā (turpmāk tekstā – “Profesionālo kvalifikāciju atzīšanas likums”), 13. panta 1. punktā ir noteikts:

“(1)      “Adaptācijas periods” ir laikposms, kurā pretendents veic reglamentētu darbību Čehijas Republikā profesionāli kvalificētas fiziskas personas pārraudzībā, lai papildinātu zināšanas teorētiskajās un praktiskajās jomās, kuras ietilpst izglītības un apmācības, pēc kuras pabeigšanas tiek izsniegts Čehijas Republikā nepieciešamais apmācības sertifikāts, saturā, kura pārzināšana ir nepieciešama reglamentēto darbību veikšanai. Adaptācijas periods var ietvert arī studijas vai papildu apmācību, lai papildinātu profesionālo kvalifikāciju.”

16      Profesionālo kvalifikāciju atzīšanas likuma 14. panta 1. punktā ir paredzēts:

“(1)      Zināšanu pārbaude ir pretendenta zināšanu, prasmju un profesionālo spēju pārbaude, lai novērtētu viņa spēju veikt reglamentētu darbību Čehijas Republikā. Zināšanu pārbaude notiek atzīšanas iestādē, citā administratīvā iestādē, universitātē vai citā izglītības iestādē, kas paredzēta attiecīgajam mērķim [..]”

17      Šī likuma 15. pantā ir noteikts:

“Piemērošanas noteikumos vai profesionālajos noteikumos attiecībā uz atsevišķām reglamentētajām darbībām vai reglamentēto darbību grupu, ņemot vērā to īpatnības, var paredzēt adaptācijas perioda ilguma noteikšanas metodi un adaptācijas perioda un zināšanu pārbaudes veikšanas un novērtēšanas nosacījumus, tostarp zināšanu pārbaudes formu, saturu un apjomu.”

18      Saskaņā ar minētā likuma 20. pantu:

“(1)      Ja reglamentētas darbības veikšanai Čehijas Republikā ir nepieciešams pierādījums, ka pretendentam ir laba reputācija vai ka viņš nav sodīts par administratīvu vai disciplinārpārkāpumu, kas saistīts ar attiecīgās darbības veikšanu, par pietiekamu tiek uzskatīts izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes izsniegts dokuments, kas pierāda šo faktu. Šāds dokuments var būt izraksts no sodāmības reģistra vai izcelsmes dalībvalstī pastāvoša līdzīga reģistra, vai arī līdzvērtīgs dokuments, ko izsniegusi izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde, vai, ja izcelsmes dalībvalstī šāda reģistra nav, pretendenta pašdeklarācija par labu reputāciju.

(2)      Ja reglamentēto darbību veikšanai Čehijas Republikā ir nepieciešams pierādījums, ka īpašā normatīvā regulējumā noteiktajā laikposmā attiecībā uz pretendentu nav pieņemts lēmums par bankrotu, viņš nav atzīts par bankrotējušu vai maksātnespējas pieteikums nav noraidīts aktīvu trūkuma dēļ, vai ka pretendentam nav liegts veikt juridiskas personas valdes, valdes locekļa vai citas struktūrvienības locekļa amata pienākumus tādēļ, ka viņš iepriekš ir veicis līdzīgus amata pienākumus juridiskajā personā, attiecībā uz kuras aktīviem ir pieņemts lēmums par bankrotu, vai attiecībā uz kuru maksātnespējas pieteikums ir ticis noraidīts aktīvu trūkuma dēļ, par pietiekamu uzskata izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes izsniegtu dokumentu, kurā sniegts šāds pierādījums.

(3)      Ja dalībvalstu kompetentās iestādes neizsniedz 1. un 2. punktā minētos dokumentus, tos aizstāj ar pašdeklarāciju, ko pretendents iesniedz izcelsmes dalībvalsts kompetentajai iestādei vai minētajā dalībvalstī reģistrētam notāram.

(4)      Ja reglamentētas darbības veikšanai Čehijas Republikā tiek prasīta pretendenta medicīniskā piemērotība, par pietiekamu tiek uzskatīts izcelsmes dalībvalsts pieprasītais medicīniskās piemērotības dokuments. Ja izcelsmes dalībvalsts nepieprasa medicīnisku piemērotību attiecīgās darbības veikšanai, par pietiekamu tiek uzskatīts izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes izsniegts dokuments, kas apliecina atbilstību Čehijas Republikas īpašā tiesiskā regulējumā paredzētajam nosacījumam.

[..]”

19      Šī paša likuma 27. panta 2. punkts ir formulēts šādi:

“(2)      Pretendents, kas reglamentētu kvalificētu darbu Čehijas Republikā veic īslaicīgi vai kā gadījuma rakstura darbu [..], izmanto izcelsmes dalībvalstī paredzēto profesionālo nosaukumu atbilstoši attiecīgās valsts tiesību aktiem un izcelsmes dalībvalsts oficiālajā valodā vai vienā no tās oficiālajām valodām.”

20      Profesionālo kvalifikāciju atzīšanas likuma 33. panta 1. punktā ir noteikts:

“(1)      Pēc citas dalībvalsts kompetentās iestādes pieprasījuma Čehijas Republikas kompetentajai iestādei jāveic vajadzīgā izmeklēšana un pēc iespējas ātrāk jāsagatavo pieprasītā informācija. Ja informāciju nav iespējams sniegt 30 dienu laikā, par to ir jāinformē citas dalībvalsts kompetentā iestāde.”

21      Šā likuma 36.a panta 1. punkta redakcija ir šāda:

“(1)      Pretendentam, kurš ir kādas dalībvalsts pilsonis [..] un veic konkrēto darbību, kas Čehijas Republikā ir reglamentēta darbība, atbilstoši izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem, ir atļauts veikt šo darbību Čehijas Republikas teritorijā arī īslaicīgi vai kā gadījuma rakstura darbu, nepastāvot pienākumam iestāties vai reģistrēties profesionālajā organizācijā, saņemt atļauju no tās vai pievienoties tai saskaņā ar īpašo tiesisko regulējumu un nepieprasot savas profesionālās kvalifikācijas atzīšanu [..].”

 Likums Nr. 95/2004

22      Zákon č. 95/2004 Sb., o podmínkách získávání a uznávání odborné způsobilosti a specializované způsobilosti k výkonu zdravotnického povolání lékaře, zubního lékaře a farmaceuta (Likums Nr. 95/2004 par profesionālo prasmju un specializēto prasmju apgūšanas un atzīšanas nosacījumiem, lai veiktu darbību ārsta, zobārsta un farmaceita profesijās, turpmāk tekstā – “Likums Nr. 95/2004”), 2. panta g) punktā ir noteikts:

“Šajā likumā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..] “neatkarīga darbība zobārsta un farmaceita profesijā” ir tādu darbību veikšana, kuras zobārsts vai farmaceits ir tiesīgs veikt bez profesionālas uzraudzības un pamatojoties uz paša veikto pacienta veselības stāvokļa un ar to saistīto apstākļu novērtējumu un izvērtējumu.”

23      Likuma Nr. 95/2004 10. panta 2. punktā ir paredzēts:

“(2)      Pēc profesionālo prasmju apgūšanas [..] farmaceits ir tiesīgs neatkarīgi veikt darbības, kas ietver farmaceitiskās aprūpes sniegšanu saskaņā ar 2011. gada 6. novembra Zákon č. 372/2011 Sb., o zdravotních službách a podmínkách jejich poskytování (zákon o zdravotních službách) [Likums Nr. 372/2011 par veselības aprūpes pakalpojumiem un to sniegšanas nosacījumiem (Veselības aprūpes pakalpojumu likums; turpmāk tekstā – “Veselības aprūpes pakalpojumu likums”)], izņemot darbības, kuru neatkarīga veikšana ir atkarīga no specializētu prasmju apgūšanas 11. panta izpratnē. Tāpat farmaceits ir tiesīgs veikt darbības, kuras neietilpst veselības aprūpes sniegšanā un kuras saistītas ar zāļu ražošanu un testēšanu, kā arī zāļu uzglabāšanu un izplatīšanu sadarbībā ar zāļu izplatītāju atbilstoši 2007. gada 6. decembra Zákon č. 378/2007 Sb., o léčivech a o změnách některých souvisejících zákonů (zákon o léčivech) [Likums Nr. 378/2007 par zālēm un grozījumiem noteiktos saistītajos likumos (Likums par zālēm)].

24      Likuma Nr. 95/2004 11. panta 1., 2. un 7.–12. punktā ir paredzēts:

“(1)      “Farmaceita specializēto kvalifikāciju iegūst:

a)      sekmīgi pabeidzot specializētu apmācību, kuras beigās jānokārto sertifikācijas pārbaudījums [..], uz kura pamata ministrija izsniedz farmaceitam diplomu par specializāciju attiecīgajā specializācijas jomā, vai

b)      iegūstot papildu profesionālo pieredzi saskaņā ar atbilstošu apmācības programmu iestādē, kas ir akreditēta attiecīgajā specializētās apmācības jomā vai attiecīgajā papildu profesionālās pieredzes jomā un kas pretendentam izsniegs apliecinājumu par tās pabeigšanu.

(2)      Farmaceitu specializētās apmācības jomas, kvalifikācijas un specializētās apmācības ilgums ir aprakstīti šī likuma 1. pielikumā. [..]

[..]

(7)      Specializēto prasmju apgūšana 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir nosacījums [..], lai neatkarīgi veiktu darbības

a)      saistībā ar sabiedrības veselības aizsardzību,

b)      transfūzijas iestādēs,

c)      farmaceitisko tehnoloģiju jomā,

d)      jomā, kas saistīta ar laboratorijas un analīzes metodēm veselības jomā, un

e)      radiofarmaceitisko preparātu jomā.

(8)      Specializēto prasmju apgūšana 1. punkta izpratnē vispārēja tipa aptiekas jomā ir nosacījums, lai neatkarīgi veiktu darbības, kas saistītas ar aptiekas vadību [..].

(9)      Specializēto prasmju apgūšana klīniskās farmācijas jomā 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir nosacījums, lai neatkarīgi veiktu klīniskā farmaceita darbības.

(10)      Īpašu specializēto prasmju apgūšana slimnīcas aptiekas jomā ir nosacījums, lai neatkarīgi veiktu darbības, kas saistītas ar tādas aptiekas vadību, kurā ir speciālas telpas īpaši sarežģītu farmaceitisko formu sagatavošanai; šī likuma izpratnē “īpaši sarežģītas farmaceitiskās formas” ir sterilas zāles, kas paredzētas parenterālai lietošanai un kas sagatavotas specializētās aptieku telpās.

(11)      Specializēto prasmju apgūšana 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē radiofarmaceitisko preparātu vai farmaceitisko tehnoloģiju jomā vai īpašu specializēto prasmju apgūšana slimnīcas aptiekas jomā ir nosacījums, lai neatkarīgi veiktu īpaši sarežģītu farmaceitisko formu sagatavošanas darbības.

(12)      Pirms specializēto prasmju apgūšanas farmaceits 7.–11. punktā minētās darbības veic tāda veselības aprūpes speciālista profesionālā uzraudzībā, kuram ir attiecīgās specializētās prasmes.”

25      Atbilstoši šī likuma 27. panta 6. punktam:

“(6)      Ārsti, zobārsti vai farmaceiti, kuru profesionālo kvalifikāciju apliecinošais dokuments atbilst 28.a vai 28.b pantā paredzētajiem nosacījumiem, ir tiesīgi praktizēt savā profesijā, izmantojot šajā likumā minēto profesionālo nosaukumu (turpmāk tekstā – “specialitātes nosaukums”). Gadījumos, kad profesionālā kvalifikācija ir pārbaudīta saskaņā ar 27.b pantu, ārsta profesija tiek praktizēta ar šajā likumā paredzēto specialitātes nosaukumu.”

26      Minētā likuma 28.a panta 5. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“(5)      Papildu profesionālās pieredzes gadījumā [Likuma Nr. 95/2004] 11. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē ministrija par iegūtās kvalifikācijas pierādījumu automātiski atzīst dalībvalsts kompetento iestāžu izsniegtu apliecinājumu, kas pierāda, ka attiecīgā persona ir veikusi minētās darbības izcelsmes dalībvalstī līdzvērtīgā laikposmā.”

 Administratīvā procesa kodekss

27      Zákon č. 500/2004 Sb., správní řád (Likums Nr. 500/2004 par Administratīvā procesa kodeksu), redakcijā, kas piemērojama šajā lietā (turpmāk tekstā – “Administratīvā procesa kodekss”), 44. panta 1. punktā ir noteikts:

“(1)      Pieteikuma procedūra tiek sākta dienā, kad administratīvā iestāde, kurai ir materiālā un teritoriālā jurisdikcija, ir saņēmusi pieteikumu vai citu dokumentu, ar ko sāk procedūru [..].”

28      Administratīvā procesa kodeksa 45. panta 2. punktā ir paredzēts:

“(2)      Ja pieteikums neatbilst noteiktajiem kritērijiem vai ja tajā ir citi trūkumi, administratīvā iestāde palīdz pieteikuma iesniedzējam novērst trūkumus uz vietas vai arī aicina pieteikuma iesniedzēju novērst trūkumus; tā dod viņam saprātīgu termiņu šajā nolūkā un informē par sekām, ja trūkumi minētajos termiņos netiks novērsti;

[..]”

29      Šī kodeksa 47. panta 1. punktā ir noteikts:

“(1)      Administratīvajai iestāde ir pienākums pēc iespējas ātrāk informēt par procedūras sākšanu visus dalībniekus, par kuriem tai ir zināms.

30      Atbilstoši minētā kodeksa 71. pantam:

“(1)      Lēmums administratīvajai iestādei ir jāpieņem pēc iespējas ātrāk.

[..]

(3)      Ja lēmumu nav iespējams pieņemt pēc iespējas ātrāk, administratīvajai iestādei ir pienākums pieņemt to ne vēlāk kā 30 dienu laikā pēc procedūras sākšanas, pieskaitot laikposmu [..], kas nepārsniedz 30 dienas, ja ir nepieciešama uzklausīšana vai pārbaude uz vietas, ja ir jāuzaicina personu vai jāliek tai ierasties, vai jāinformē personu ar publisku paziņojumu, ja ir pierādīts, ka paziņojumu izsniegšana ir bijusi nesekmīga, vai ja runa ir par īpaši sarežģītu gadījumu, [vai laiku] [..], kas vajadzīgs, lai izpildītu tiesiskās palīdzības lūgumu saskaņā ar 13. panta 3. punktu vai lūgumu veikt ekspertīzi, vai izsniegtu paziņojumu ārvalstīs.

[..]”

31      Tā paša kodeksa 154. pantā ir paredzēts:

“Ja administratīvā iestāde izsniedz apliecinājumu, sertifikātu, veic pārbaudi vai sniedz paziņojumus attiecībā uz ieinteresētajām personām, tai jāievēro [..] šādi otrajā daļā minētie noteikumi: 10.–16., 19.–26., 29.–31., 33.–35., 37., 40., 62. un 63. pants un pēc analoģijas arī šādi trešās daļas noteikumi: 134., 137. pants un 142. panta 1. un 2. punkts; tai ir pienācīgi jāievēro arī pārējie šī likuma noteikumi, ja tie ir piemērojami.”

 Veselības aprūpes pakalpojumu likums

32      Veselības aprūpes pakalpojumu likuma 5. panta 2. punktā ir noteikts:

“(2)      [..]

i)      Farmaceitiskā aprūpe un klīniskā farmaceitiskā aprūpe (turpmāk tekstā – “farmaceitiskā aprūpe”) [ir aprūpe], kuras mērķis ir piegādāt, sagatavot, apstrādāt, uzglabāt, kontrolēt un izplatīt zāles – izņemot asins pārliešanas produktus un izejvielas asins atvasinājumu pagatavošanai saskaņā ar Zāļu likumu, laboratorijas ķīmiskās vielas, reaģentus, dezinfekcijas līdzekļus – kā arī uzglabāt, izplatīt un pārdot medicīniskās ierīces, uz kurām attiecas Medicīnas ierīču likums [..], un piegādāt, uzglabāt, izplatīt un pārdot pārtikas produktus īpašiem medicīniskiem nolūkiem; šīs aprūpes ietvaros tiek sniegti arī padomdevēju, konsultāciju un citi pakalpojumi slimību profilakses un agrīnas atklāšanas, veselības veicināšanas, kā arī zāļu efektīvas, drošas un ekonomiskas lietošanas novērtēšanas un uzraudzības jomā.

[..]”

33      Atbilstoši šī likuma 12. panta 3. punktam:

“(3)      Veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai

[..]

c)      farmācijas jomā vai farmaceitu specializētās apmācības jomās, ir nepieciešama atļauja neatkarīgi strādāt farmaceita profesijā vismaz vienā no farmaceitu specializētās apmācības jomām.

[..]”

 Veterinārās aprūpes likums

34      Zákon č. 166/1999 Sb. o veterinární péči a o změně některých souvisejících zákonů (veterinární zákon) (Likums Nr. 166/1999 par veterināro aprūpi un par grozījumiem dažos saistītajos likumos; Veterinārās aprūpes likums), redakcijā, kas piemērojama šajā lietā, 59. pantā ir noteikts:

“[..]

(2)      Par veterinārārstiem uzskata arī:

a)      personas, kurām ir citas dalībvalsts kompetentās iestādes izdots diploms, sertifikāts vai cits dokumentārs pierādījums, kas apliecina īstenošanas tiesību aktos paredzētās nepieciešamās apmācības iegūšanu,

[..]

(3)      Personām, kas ir citas dalībvalsts pilsoņi un atbilst 1. un 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem, ir tiesības izmantot iegūto kvalifikāciju apliecinošo dokumentu vai tā saīsinājumu tās valsts valodā, kurā šis kvalifikāciju apliecinošais dokuments iegūts.

[..]”

 Valsts veselības apdrošināšanas likums

35      Zákon č. 48/1997 Sb. o veřejném zdravotním pojištění a o změně a doplnění některých souvisejících zákonů (Likums Nr. 48/1997 par valsts veselības apdrošināšanu un dažu saistīto likumu grozīšanu un papildināšanu), redakcijā, kas piemērojama šajā lietā (turpmāk tekstā – “Valsts veselības apdrošināšanas likums”), 11. panta 1. punktā ir noteikts:

“(1)      Apdrošinātajai personai ir tiesības:

a)      izvēlēties veselības apdrošināšanas fondu [..];

b)      izvēlēties tādu veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju Čehijas Republikas teritorijā [..], kuram ir līgumattiecības ar attiecīgo veselības apdrošināšanas fondu [..];

c)      noteiktā laikā un vietā piekļūt kompensējamiem pakalpojumiem, kurus sniedz pakalpojumu sniedzēji, kuriem ir līgumattiecības ar attiecīgo veselības apdrošināšanas fondu;

d)      saņemt kompensējamos pakalpojumus atbilstoši šajā likumā noteiktajam apjomam un nosacījumiem, ņemot vērā, ka pakalpojumu sniedzējs par šiem kompensējamiem pakalpojumiem nedrīkst saņemt nekādu samaksu no apdrošinātās personas;

[..]”

36      Valsts veselības apdrošināšanas likuma 17. panta 1. punktā ir paredzēts:

“(1)      Lai nodrošinātu pabalstus natūrā saistībā ar kompensējamo pakalpojumu sniegšanu apdrošinātajām personām, Všeobecná zdravotní pojišťovna České republiky (Čehijas Republikas Vispārējais veselības apdrošināšanas fonds) un citi veselības apdrošināšanas fondi slēdz [..] līgumus ar pakalpojumu sniedzējiem par kompensējamo pakalpojumu sniegšanu un atlīdzināšanu. [..] Līgumi nav nepieciešami, ja

a)      apdrošinātajai personai tiek sniegta neatliekama medicīniskā palīdzība,

[..]”

 Atbilstības akreditācijas likums

37      Zákon č. 360/1992 Sb., České národní rady o výkonu povolání autorizovaných architektů a o výkonu povolání autorizovaných inženýrů a techniků činných ve výstavbě (autorizační zákon) [Čehijas Valsts padomes Likums Nr. 360/1992 par akreditēta arhitekta profesijas praktizēšanu un akreditēta inženiera un tehniķa profesijas praktizēšanu būvniecības jomā (Atbilstības akreditācijas likums)], redakcijā, kas piemērojama šajā lietā (turpmāk tekstā – “Atbilstības akreditācijas likums”), 13. pants ir formulēts šādi:

“(1)      Atkarībā no piešķirtās atļaujas veida akreditētajai personai ir tiesības lietot nosaukumu “akreditēts arhitekts” [..] saistībā ar tās jomas vai attiecīgi specializācijas nosaukumu, attiecībā uz kuru piešķirta atļauja.

[..]”

38      Atbilstības akreditācijas likuma 30.c panta 2. punktā ir noteikts:

“(2)      [..] Personām, kas nav iedibinātas attiecīgajā dalībvalstī, atbilstoši ir piemērojami 10. un 11. panta, kā arī 13. panta 1. punkta noteikumi [..]. [..]”

 Likums par Veterinārārstu biedrību

39      Zákon č. 381/1991 Sb. České národní rady o Komoře veterinárních lékařů České republiky (Čehijas Republikas Valsts padomes Likums Nr. 381/1991 par Čehijas Republikas Veterinārārstu biedrību), redakcijā, kas piemērojama šajā lietā (turpmāk tekstā – “Likums par Veterinārārstu biedrību”), 5.a. panta 1. punktā ir paredzēts:

“(1)      Eiropas Savienības dalībvalstī reģistrētam [..] veterinārārstam, kurš profilaktisko un ārstniecisko veterināro aprūpi Čehijas Republikas teritorijā plāno sniegt īslaicīgi vai uz pagaidu laiku [(turpmāk tekstā – “veterinārārsts, kas nav iedibināts attiecīgajā dalībvalstī”)], nav pienākuma kļūt par biedrības locekli, tomēr viņam ir iepriekš jāinformē biedrību par profilaktiskās un ārstnieciskās veterinārās aprūpes veikšanu Čehijas Republikas teritorijā saskaņā ar Profesionālo kvalifikāciju atzīšanas likumu [..]”.

 Dekrēts Nr. 39/2005

40      Vyhláška č. 39/2005 Sb., kterou se stanoví minimální požadavky na studijní programy k získání odborné způsobilosti k výkonu nelékařského zdravotnického povolání (Dekrēts Nr. 39/2005, ar ko nosaka minimālās prasības studiju programmām, lai iegūtu profesionālo kvalifikāciju nemedicīniskas veselības aprūpes profesijas veikšanai), redakcijā, kas piemērojama šajā lietā, 4. panta “Vispārējās prakses māsas darbība”, 2. punktā ir paredzēts:

“(2)      Šī panta 1. punktā paredzētā studiju programma

a)      ir klātienes studijas, kas iekļauj īpašu profesionālo komponentu un ir vismaz trīs gadus ilgas studijas un ietver vismaz 4 600 teorētisko un klīnisko mācību stundas, citastarp no 2 300 līdz 3 000 klīnisko mācību stundas, vai

b)      tiek īstenota citā studiju veidā, kas nav klātienes studijas un ietver kopējo mācību ilgumu, kurš nav mazāks par a) apakšpunktā minēto, un neietekmē paredzēto studiju līmeni. [..]”

41      Dekrēta Nr. 39/2005, redakcijā, kas piemērojama šajā lietā, 20.c panta “Praktizējošas medicīnas māsas darbība” 2. punktā ir noteikts:

“(2)      Studiju programmas standarta ilgums ir vismaz četri gadi, ieskaitot klīnisko apmācību vismaz 1200 stundas. Mācību programma ietver vismaz 700 teorētisko mācību stundas un vismaz 600 klīnisko mācību stundas.”

 Pirmstiesas stadija

42      Direktīva 2005/36 tika grozīta citstarp ar Direktīvu 2013/55, kas saskaņā ar tās 3. pantu bija jātransponē vēlākais līdz 2016. gada 18. janvārim.

43      Šajā kontekstā Čehijas iestādes paziņoja Komisijai par veiktajiem transponēšanas pasākumiem.

44      Komisija 2019. gada 25. janvārī nosūtīja Čehijas Republikai brīdinājuma vēstuli, kurā norādīja, ka ar Čehijas tiesību aktiem ir pārkāptas vairākas Direktīvas 2005/36 normas.

45      Uzskatot, ka ar Čehijas iestāžu atbildi uz šajā brīdinājuma vēstulē izvirzītajiem iebildumiem nav pietiekami, Komisija 2019. gada 28. novembrī nosūtīja šīm iestādēm argumentētu atzinumu.

46      Čehijas Republika 2020. gada 28. janvārī iesniedza savus apsvērumus par argumentēto atzinumu.

47      Komisija 2021. gada 18. februārī nosūtīja Čehijas Republikai papildu argumentēto atzinumu.

48      2022. gada 4. februārī Komisija cēla šo prasību.

 Par prasību

 Ievada apsvērumi

49      Jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai saskaņā ar LESD 258. pantu celtas prasības ietvaros brīdinājuma vēstule, ko Komisija nosūta dalībvalstij, un šīs iestādes vēlāk sagatavotais argumentētais atzinums nosaka strīda priekšmetu, kas pēc tam nevar tikt paplašināts. Proti, attiecīgās dalībvalsts iespēja sniegt savus apsvērumus – pat ja tā nolemj to neizmantot, – ir būtiska Līgumā paredzēta garantija, un tās ievērošana ir būtisks nosacījums, lai procedūra sakarā ar valsts pienākumu neizpildi noritētu tiesiski. Tādēļ Komisijas argumentētajam atzinumam un prasības pieteikumam ir jābūt balstītiem uz tiem pašiem iebildumiem, kuri minēti brīdinājuma vēstulē, ar ko uzsākta pirmstiesas procedūra (spriedums, 2016. gada 22. septembris, Komisija/Čehijas Republika, C‑525/14, EU:C:2016:714, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

50      Ja tas tā nav, šo pārkāpumu nevar uzskatīt par novērstu tādēļ vien, ka attiecīgā dalībvalsts ir iesniegusi apsvērumus par argumentēto atzinumu (spriedums, 2013. gada 25. aprīlis, Komisija/Spānija, C‑64/11, EU:C:2013:264, 14. punkts un tajā minētā judikatūra).

51      Paturot to prātā – lai gan argumentētajam atzinumam un prasībai ir jābūt balstītiem uz vienādiem iebildumiem, saskaņā ar šo nosacījumu visos gadījumos tomēr nevar pieprasīt, lai argumentētajā atzinumā ietvertie iebildumi un prasības pieteikumā iekļautie prasījumi pilnībā sakristu, ja strīda priekšmets nav paplašināts vai grozīts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 7. septembris,  Komisija/Apvienotā Karaliste, C‑484/04, EU:C:2006:526, 25. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi Komisija prasības pieteikumā var precizēt savus sākotnējos iebildumus, tomēr ar nosacījumu, ka tā negroza strīda priekšmetu (spriedums, 2020. gada 30. aprīlis, Komisija/Rumānija (PM10 robežvērtību pārsniegšana), C‑638/18, EU:C:2020:334, 49. punkts).

52      Visbeidzot jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru prasībai ir jāietver loģiski un precīzi iebildumi, lai dalībvalsts un Tiesa varētu precīzi novērtēt norādītā Savienības tiesību pārkāpuma apmēru, lai šī valsts vēlāk varētu izmantot savus aizstāvības līdzekļus un lai Tiesa varētu pārbaudīt, vai pastāv apgalvotā pienākumu neizpilde (spriedums, 2022. gada 8. marts, Komisija/Apvienotā Karaliste (Ar pārāk zemu novērtējumu saistītas krāpšanas apkarošana), C‑213/19, EU:C:2022:167, 133. punkts un tajā minētā judikatūra).

 Par pirmo iebildumu – Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunkta netransponēšanu

 Lietas dalībnieku argumenti

53      Komisija apgalvo, ka Čehijas Republika nav izpildījusi Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunktā paredzētos pienākumus; saskaņā ar šīm tiesību normām uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir jānosaka to personu “statuss”, kurām piemērots adaptācijas periods vai kuras gatavojas zināšanu pārbaudei.

54      Komisija uzskata, ka Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunkta galvenais mērķis ir nodrošināt, lai ieinteresētajām personām uzņēmējā dalībvalstī būtu noteikts juridiskais statuss, lai tās nenonāktu “juridiskā regulējuma vakuuma” situācijā, tādēļ šim statusam ir jābūt definētam pietiekami skaidri un precīzi.

55      Komisijas ieskatā šīs tiesību normas pareiza transpozīcija valsts tiesībās nozīmē, piemēram, to, ka būtu jāļauj kompetentajām iestādēm precizēt vai noteikt minēto statusu atbilstoši valsts tiesībām.

56      Komisija atzīst, ka šo pašu statusu var noteikt arī ar vispārīgiem tiesību aktiem, ja tie šajā ziņā ir pietiekami skaidri un precīzi.

57      Turklāt Profesionālo kvalifikāciju atzīšanas likuma 13.–15. pantā, uz ko atsaucas Čehijas iestādes, neesot izskaidrots šo personu juridiskais statuss, un šīs iestādes arīdzan atzīst, ka praksē šādu statusu ir grūti noteikt.

58      Čehijas valdība apgalvo, ka pirmais iebildums ir nepieņemams un katrā ziņā nepamatots.

59      Par pirmā iebilduma pieņemamību Čehijas valdība norāda, ka šis prasības pieteikumā ietvertais iebildums neatbilst argumentētajā atzinumā formulētajam iebildumam.

60      Proti, argumentētajā atzinumā Komisija esot minējusi vienīgi to, ka Čehijas tiesību aktos nav norādīts attiecīgo personu statuss, lai gan prasības pieteikumā Komisija šobrīd pārmet Čehijas Republikai, ka tā savos valsts tiesību aktos nav ieviesusi pienākumu kompetentajām iestādēm noteikt šo personu statusu.

61      Čehijas valdības skatījumā arī pirmais iebildums ir jānoraida kā nepieņemams, jo tas nav formulēts loģiski un precīzi. Prasības pieteikuma 23. punktā Komisija liekot noprast, ka kompetentā iestāde var noteikt šo statusu attiecībā uz katru konkrēto personu, bet prasības pieteikuma 22. punktā tā, šķiet, atzīst, ka minētajam statusam ir jābūt paredzētam tiesību aktos.

62      Komisija nepiekrīt Čehijas valdības izvirzītajiem nepieņemamības pamatiem. Tā apgalvo, ka strīda priekšmets nav nedz paplašināts, nedz grozīts salīdzinājumā ar brīdinājuma vēstuli un ka tas nepārprotami skar to, ka Čehijas Republika nav pareizi transponējusi Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunktu attiecībā uz kompetento iestāžu pienākumu noteikt šajā tiesību normā minēto personu juridisko statusu.

63      Par lietas būtību Čehijas valdība apgalvo, ka pirmais iebildums katrā ziņā ir nepamatots.

64      Tā atgādina, ka dalībvalstīm nav pienākuma burtiski transponēt direktīvas normas.

65      Čehijas valdība norāda, ka Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunktā nav minētas konkrētas tiesības un pienākumi, kas jāatzīst attiecīgajām personām, nedz arī ir paredzēts, ka tām būtu jāpiešķir īpašs statuss. Tādējādi šis noteikums neliedz šim statusam izrietēt no valsts tiesību vispārīgajiem noteikumiem, kā tas esot Čehijas tiesību gadījumā.

66      Čehijas valdība apstrīd Komisijas analīzi, ka attiecīgajām personām ir jābūt skaidri norādītām valsts tiesību aktos. Tā uzskata, ka šāda prasība ir balstīta uz kļūdainu pieņēmumu, ka šīs personas veido viendabīgu grupu, uz kuru var būt attiecināms vienots īpašs statuss, lai gan attiecīgo personu statuss noteikti ir atkarīgs no to personiskās situācijas.

67      Visbeidzot, Čehijas valdība apgalvo, ka iestāde, neradīdama būtisku tiesisko nedrošību, nevar šo statusu noteikt, izskatot katru gadījumu atsevišķi.

 Tiesas vērtējums

68      Attiecībā uz pirmā iebilduma pieņemamību gan no argumentētā atzinuma, gan prasības pieteikuma skaidri izriet, ka Komisija katrā ziņā apgalvo, ka uzņēmējā dalībvalstī nav pietiekami skaidri un precīzi noteikts attiecīgi Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunktā minētās pārraudzībā strādājošās ieceļojušās personas un pretendenta, kurš vēlas sagatavoties zināšanu pārbaudei, “juridiskais statuss”.

69      Par nepieņemamības pamatu, kas balstīts uz pienākuma loģiski un precīzi izklāstīt iebildumu neizpildi, no šī sprieduma 53.–57. punktā apkopotās Komisijas argumentācijas izriet, ka Komisija prasības pieteikumā nepārprotami apgalvo, ka Čehijas tiesības neļauj pietiekami skaidri un precīzi noteikt attiecīgo personu juridisko statusu.

70      Pretēji Čehijas valdības apgalvotajam prasības pieteikuma 22. un 23. punkta interpretācija neatspēko šādu analīzi. Proti, prasības pieteikuma 22. punktā Komisija ir vienīgi konstatējusi, ka “vispārīgie” Čehijas tiesību akti neļauj precīzi noteikt attiecīgo personu statusu. Runājot par prasības pieteikuma 23. punktu, Komisija kā piemēru ir minējusi gadījumu, kurā tās ieskatā varētu atzīt, ka Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta h) un g) apakšpunkts ir transponēts pareizi.

71      Tādēļ Čehijas valdības izvirzītie nepieņemamības pamati ir jānoraida.

72      Par pirmā iebilduma pamatotību jāatgādina, ka Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta g) apakšpunktā “adaptācijas periods” šīs direktīvas izpratnē ir definēts kā darbības veikšana reglamentētā profesijā uzņēmējā dalībvalstī šīs profesijas kvalificēta pārstāvja pārraudzībā un šādu pārraudzītas prakses periodu var papildināt turpmāka apmācība. Šajā tiesību normā ir arī norādīts, ka par šādu pārraudzītas prakses periodu sagatavo vērtējumu un sīki izstrādātus noteikumus par adaptācijas periodu un tā vērtējumu, kā arī par pārraudzībā strādājošās ieceļojušās personas statusu pieņem uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde.

73      Minētajā tiesību normā turklāt ir precizēts, ka statusu, kāds uzņēmējā dalībvalstī ir pārraudzībā strādājošajai ieceļojušai personai, it īpaši attiecībā uz šīs personas uzturēšanās tiesībām, kā arī pienākumiem, sociālajām tiesībām un priekšrocībām, pabalstiem un atalgojumu, nosaka šīs dalībvalsts kompetentās iestādes saskaņā ar spēkā esošajiem Savienības tiesību aktiem.

74      Savukārt Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta h) apakšpunktā zināšanu pārbaude ir definēta kā pretendenta profesionālo zināšanu, spēju un kompetences pārbaude, kuru veic vai atzīst uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes nolūkā izvērtēt pretendenta spēju veikt darbību reglamentētā profesijā minētajā dalībvalstī. Šajā tiesību normā tāpat ir paredzēts, ka statusu, kāds uzņēmējā dalībvalstī ir pretendentam, kurš vēlas sagatavoties šai pārbaudei minētajā dalībvalstī, nosaka šīs dalībvalsts kompetentās iestādes.

75      Tādējādi no Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunkta formulējuma izriet, ka šī tiesību norma paredz, ka ieinteresētajām personām ir jābūt noteiktam statusam, jo Savienības likumdevēja mērķis ir garantēt attiecīgajām personām tiesības un pienākumus, attiecībā uz kuriem šajā direktīvā tomēr ir vienīgi paredzēts, ka tiem it īpaši ir jāattiecas uz uzturēšanās tiesībām, sociālajām tiesībām un priekšrocībām, pabalstiem un atalgojumu, kā arī jāatbilst Savienības tiesībām.

76      Šajā ziņā jāatgādina – lai gan saskaņā ar LESD 288. panta trešo daļu direktīva tām dalībvalstīm, kurai tā adresēta, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt tās īstenošanas formas un metodes, direktīvā ietvertie noteikumi, lai tiktu nodrošināta tiesiskā drošība, ir izpildāmi ar neapstrīdamu saistošu spēku un ar prasīto specifiskumu, precizitāti un skaidrību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 12. maijs, U. I. (Netiešais pārstāvis muitā), C‑714/20, EU:C:2022:374, 58. un 59. punkts).

77      No tā izriet, ka Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunktā minētajām personām ir jābūt iespējai uzņēmējā dalībvalstī viegli noskaidrot tām piemērojamo “statusu” šīs tiesību normas izpratnē, kas nozīmē, ka ir jābūt skaidriem noteikumiem, kas konkrēti attiecas uz to situāciju.

78      Šajā lietā no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka tas tā nav.

79      It īpaši, lai gan Profesionālo kvalifikāciju atzīšanas likuma 13.–15. pantā ir paredzēti sīki izstrādāti noteikumi attiecībā uz adaptācijas periodu un zināšanu pārbaudi, tajos nav nevienas īpašas tiesību normas par attiecīgo personu statusu un nav arī atsauces uz citu tiesisko regulējumu šī statusa noteikšanai.

80      Attiecībā uz “vispārīgajiem” tiesību aktiem, uz kuriem ir atsaukusies Čehijas valdība, tā ir atzinusi, ka šo noteikumu piemērošana pārraudzībā strādājošajai ieceļojušai personai vai pretendentam, kas vēlas sagatavoties zināšanu pārbaudei, arī neļauj viegli noteikt šo statusu.

81      Šādos apstākļos jākonstatē, ka Čehijas Republika nav izpildījusi Direktīvā 2005/36 paredzētos pienākumus, saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunktu nepieņemot tiesību normas, kas nepieciešamas, lai uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes varētu noteikt to personu statusu, kurām piemērots adaptācijas periods vai kuras vēlas sagatavoties zināšanu pārbaudei.

 Par otro iebildumu – Direktīvas 2005/36 6. panta pirmās daļas b) punkta netransponēšanu

 Lietas dalībnieku argumenti

82      Komisija apgalvo, ka Čehijas Republika nav izpildījusi Direktīvas 2005/36 6. panta pirmās daļas b) punktā paredzētos pienākumus attiecībā uz uzņēmējas dalībvalsts pienākumu citā dalībvalstī reģistrētus pakalpojumu sniedzējus atbrīvot no prasībām, ko tā izvirza profesionāļiem, kuri reģistrēti tās teritorijā, un kas attiecas uz “reģistrāciju valsts sociālā nodrošinājuma iestādē, lai norēķinātos ar apdrošinātāju saistībā ar darbībām, kas veiktas apdrošināto personu labā”, kā arī prasībām, kas izriet no šīs direktīvas 6. panta otrās daļas, kurā paredzēts, ka attiecīgais pakalpojumu sniedzējs tomēr iepriekš vai – steidzamos gadījumos – pēc tam informē b) apakšpunktā minēto iestādi par viņa sniegtajiem pakalpojumiem.

83      Komisija uzskata, ka ar Čehijas iestāžu norādīto Profesionālo kvalifikāciju atzīšanas likuma 36.a pantu nav pietiekami, lai pareizi transponētu Direktīvas 2005/36 6. panta pirmās daļas b) punktu, jo Veselības apdrošināšanas likuma 11. panta 1. punktā un 17. panta 1. punktā katrā ziņā ir paredzēts, ka šajā Direktīvas 2005/36 tiesību normā minētajā gadījumā apdrošināto personu izdevumu atlīdzināšana ir atkarīga no līgumattiecību esamības starp pakalpojumu sniedzēju un Čehijas veselības apdrošināšanas fondu.

84      Komisija uzsver – tā kā Direktīvas 2005/36 6. panta pirmās daļas b) punktā ir paredzēts uzņēmējas dalībvalsts pienākums atbrīvot citā dalībvalstī reģistrētus pakalpojumu sniedzējus no pienākuma reģistrēties valsts sociālā nodrošinājuma iestādē, lai nodrošinātu apdrošināto personu izdevumu segšanu, šī tiesību norma liedz dalībvalstīm noteikt, ka šajā kontekstā sniegtās aprūpes izdevumu atlīdzināšana ir atkarīga no šādas reģistrācijas.

85      Minētās iestādes ieskatā šī Direktīvas 2005/36 6. panta pirmās daļas b) punktā minētā “reģistrācija” ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, kas jāinterpretē, ņemot vērā attiecīgā tiesiskā regulējuma kontekstu un mērķi, proti, nodrošināt pakalpojumu sniegšanas brīvības ievērošanu.

86      Tādējādi šis jēdziens ietver ne tikai reģistrāciju šā jēdziena tiešā nozīmē iestādē, ko uzņēmēja dalībvalsts ir noteikusi par savu galveno sociālā nodrošinājuma iestādi, bet arī citas administratīvas vai juridiskas prasības ar līdzīgām sekām, kas pakalpojumu sniedzējam var būt jāievēro citās šīs dalībvalsts iestādēs, kuras tā vai citādi veicina valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas darbību.

87      Komisija norāda, ka saskaņā ar tās rīcībā esošo informāciju Čehijas veselības apdrošināšanas sistēma ir organizēta tā, ka tad, ja citā dalībvalstī reģistrēts ārsts nav noslēdzis līgumu ar apdrošinātās personas veselības apdrošināšanas fondu, apdrošinātā persona nesaņem to izdevumu atlīdzību, kas samaksāti par šī ārsta sniegtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, lai gan minētā apdrošinātā persona veic iemaksas savā veselības apdrošināšanas fondā.

88      Minētā iestāde piebilst, ka šāda līguma noslēgšana ir pakļauta sarežģītam procesam un stingrai atlasei.

89      Komisija uzskata, ka 2002. gada 16. maija spriedums Komisija/Spānija (C‑232/99, EU:C:2002:291), uz kuru atsaucas Čehijas valdība, neattiecas uz situāciju, kas būtu salīdzināma ar šajā lietā aplūkoto situāciju.

90      Replikas rakstā Komisija atzīst, ka Savienības tiesības principā neliedz dalībvalstij pakārtot veselības aprūpes izdevumu atlīdzināšanu noteiktu prasību ievērošanai, bet uzskata, ka Direktīvas 2005/36 6. panta pirmās daļas b) punktam ir pretrunā tādas administratīvas prasības kā “reģistrācija” šīs tiesību normas izpratnē, kuras pašas par sevi padara pilnīgi neiespējamu jebkādu izdevumu atlīdzināšanu par saņemtajiem pakalpojumiem.

91      Šī iestāde apgalvo, ka jēdziens “valsts sociālā nodrošinājuma iestāde” Direktīvas 2005/36 6. panta pirmās daļas b) punkta izpratnē aptver arī veselības apdrošināšanas fondus, jo tie ir atbildīgi par to medicīnisko pakalpojumu izdevumu atlīdzināšanu, kuri atbilstīgi veselības apdrošināšanai sniegti pacientiem.

92      Komisija precizē, ka Direktīvas 2005/36 55. pantam par veselības apdrošināšanas fondu apstiprinājumu šajā lietā nav nozīmes, jo šis pants ir attiecināms uz brīvību veikt uzņēmējdarbību. Šajā pantā turklāt ir precizēts, ka tas ir piemērojams, neskarot šīs direktīvas 6. panta pirmās daļas b) punkta piemērošanu.

93      Par minētās direktīvas 38. apsvēruma tvērumu Komisija norāda, ka Tiesas judikatūrā ir skaidri paredzēts, ka LESD 56. pantā nostiprinātā pakalpojumu sniegšanas brīvība uzliek dalībvalstīm pienākumu pielāgot savas sociālā nodrošinājuma sistēmas.

94      Visbeidzot Komisija norāda, ka 2007. gadā Tiesa divreiz ir konstatējusi, ka Čehijas Republika nav izpildījusi pienākumus, netransponēdama tos pašus noteikumus par ārstu un zobārstu brīvību sniegt pakalpojumus, kas bija paredzēti iepriekšējās direktīvās (spriedumi, 2007. gada 18. janvāris, Komisija/Čehijas Republika, C‑203/06, EU:C:2007:41, un 2007. gada 18. janvāris, Komisija/Čehijas Republika, C‑204/06, EU:C:2007:42).

95      Attiecībā uz otro iebildumu Čehijas valdība ir izvirzījusi divus nepieņemamības pamatus.

96      Tā vispirms norāda, ka Komisija brīdinājuma vēstulē nav noteikusi attiecīgās pienākumu neizpildes priekšmetu un šajā pirmstiesas procesa stadijā nav ievērojusi prasības par iebilduma loģisku un precīzu izklāstu.

97      Čehijas valdība piebilst, ka Komisija argumentētajā atzinumā arī nav izpildījusi pienākumu sniegt loģisku un detalizētu to iemeslu izklāstu, kas ļāva tai secināt, ka Čehijas Republika nav izpildījusi savus pienākumus, jo minētā iestāde nav pamatojusi, ka Čehijas tiesībās paredzētais pienākums noslēgt līgumu būtu pielīdzināms ārsta reģistrācijai veselības apdrošināšanas sistēmā.

98      Patiesībā Komisija tikai prasības pieteikumā pirmo reizi esot precizējusi sava šajā ziņā izvirzītā iebilduma būtību un identificējusi attiecīgās valsts tiesību normas, un tādējādi Čehijas valdība pirmo reizi atbildēt uz šo iebildumu varēja tikai iebildumu raksta stadijā.

99      Tādēļ Komisija prasības pieteikuma stadijā esot paplašinājusi attiecīgās pienākumu neizpildes priekšmetu.

100    Čehijas valdība turpinājumā norāda, ka saistībā ar iebilduma daļu, kas attiecas uz Direktīvas 2005/36 6. panta otrās daļas neievērošanu, Komisija šo tiesību normu nav minējusi nedz brīdinājuma vēstulē, nedz argumentētajā atzinumā un prasības pieteikumā, tāpēc šī iebilduma daļa ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemama.

101    Turklāt otrais iebildums neesot ticis minēts brīdinājuma vēstules stadijā, tādēļ tā pievienošana argumentētajam atzinumam un pēc tam prasības pieteikumam arī ir uzskatāma par šī iebilduma priekšmeta paplašināšanu, un tādēļ tas ir nepieņemams.

102    Tā rezultātā arī argumentētais atzinums neesot loģisks un precīzs.

103    Komisija apstrīd abus šos nepieņemamības pamatus.

104    Komisija vispirms norāda, ka otrā iebilduma saturs kopš brīdinājuma vēstules nav mainījies, proti, tas skar to, ka nav transponēts Direktīvas 2005/36 6. panta b) punktā paredzētais uzņēmējas dalībvalsts pienākums atbrīvot pakalpojumu sniedzējus no reģistrācijas valsts sociālā nodrošinājuma iestādē, lai norēķinātos ar apdrošinātāju par darbībām, kas veiktas apdrošināto personu labā.

105    Komisija norāda, ka Čehijas valdības sniegtā informācija, atbildot uz brīdinājuma vēstuli, liecina, ka tā ir sapratusi otrā iebilduma priekšmetu, pat ja tā savus apgalvojumus nav pamatojusi ar atsauci uz konkrētiem valsts tiesību aktu noteikumiem. Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka tai nācās pašai meklēt atbilstošās Čehijas tiesību normas, tāpēc to norādīšanu prasības pieteikuma stadijā nevar uzskatīt par šī iebilduma grozīšanu.

106    Turpinājumā, runājot par otrā iebilduma daļu, kas attiecas uz pakalpojumu sniedzēja pienākumu informēt šo valsts sociālā nodrošinājuma iestādi, Komisija atzīst, ka tai bija jāmin Direktīvas 2005/36 “6. panta otrā daļa”, nevis tikai šīs direktīvas 6. panta pirmās daļas b) punkts, taču norāda, ka tā šīs pirmās minētās tiesību normas saturu katrā ziņā ir atgādinājusi brīdinājuma vēstulē un argumentētajā atzinumā un ka Čehijas Republika par to ir iesniegusi apsvērumus.

107    Pakārtoti Čehijas valdība apgalvo, ka otrais iebildums nav pamatots.

 Tiesas vērtējums

108    Par Čehijas valdības izvirzītajiem nepieņemamības pamatiem jānorāda, ka brīdinājuma vēstules stadijā Komisija vienīgi konstatēja, ka Čehijas tiesībās nav transponēts Direktīvas 2005/36 6. panta pirmās daļas b) punkts par pakalpojumu sniedzēju atbrīvošanu no reģistrācijas sociālā nodrošinājuma iestādē. Argumentētajā atzinumā Komisija norādīja, ka šis pakalpojumu sniedzēju atbrīvošanas pienākums, kā arī tiem noteiktais pienākums sniegt iepriekšēju informāciju, kas paredzēts šīs direktīvas 6. panta otrajā daļā, bet ko tā kļūdaini bija saistījusi ar tās 6. panta pirmās daļas b) punktu, nav tikuši transponēti. Turklāt šāds iebildums nav ticis aplūkots papildu argumentētajā atzinumā.

109    Savukārt prasības pieteikuma stadijā Komisija būtībā ir apgalvojusi, ka Čehijas tiesībās paredzētais pakalpojumu sniedzēja pienākums noslēgt līgumu ar pacienta veselības apdrošināšanas fondu, lai nodrošinātu viņa veselības aprūpes izdevumu atlīdzināšanu, atbilst pienākumam reģistrēties sociālā nodrošinājuma iestādē, kas tātad ir pretrunā Direktīvas 2005/36 6. panta pirmās daļas b) punktam.

110    Tādēļ šis iebildums tā priekšmeta dēļ atšķiras no sākotnēji minētā iebilduma, kas, kā procesuālajos rakstos atzinusi Komisija, bija balstīts uz šajā tiesību normā paredzētā atbrīvojuma no reģistrācijas sociālā nodrošinājuma iestādē netransponēšanu. Tādējādi Komisija nevar pamatoti apgalvot, ka minētā iebilduma saturs kopš brīdinājuma vēstules ir palicis nemainīgs.

111    Komisija šādu atšķirību pamato ar to, ka Čehijas Republika tai šajā ziņā nav sniegusi pietiekamu nozīmīgu informāciju un ka tādēļ tai pašai valsts tiesībās bija jāmeklē transponēšanas noteikumi, kurus tā uzskatīja par nozīmīgiem.

112    Šajā ziņā jāatgādina – lai gan ir tiesa, ka Komisijai ir jāpierāda apgalvotās pienākumu neizpildes esamība, sniedzot visu nepieciešamo informāciju, lai varētu pārbaudīt, vai šī pienākumu neizpilde pastāv, šī iestāde lielā mērā ir atkarīga no informācijas, ko sniedz attiecīgā dalībvalsts, kurai saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu ir pienākums palīdzēt Komisijai īstenot tās uzdevumu, kas citstarp atbilstoši LES 17. panta 1. punktam ir nodrošināt, ka tiek piemēroti LESD noteikumi un pasākumi, ko iestādes veic saskaņā ar tiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, Komisija/Zviedrija (Notekūdeņu attīrīšanas iekārtas), C‑22/20, EU:C:2021:669, 143. un 144. punkts un tajos minētā judikatūra).

113    Tomēr, tā kā Čehijas Republikas tiesību normas, uz kurām prasības pieteikumā ir atsaukusies Komisija, šajā lietā rada jaunus jautājumus par minētajās tiesību normās paredzēto prasību atbilstību Direktīvas 2005/36 6. panta pirmās daļas b) punktam, otrais iebildums ir jānoraida kā nepieņemams daļā, kurā tas attiecas uz šiem jautājumiem, jo Komisija argumentētā atzinuma un prasības pieteikuma stadijā ir nevis precizējusi, bet gan būtiski grozījusi šī iebilduma priekšmetu.

114    Tādējādi Komisija nevar pamatoti atsaukties uz attiecīgās dalībvalsts pienākumu sniegt informāciju, kas atgādināts šī sprieduma 112. punktā, situācijā, kad pati Komisija nav izpildījusi šī sprieduma 49. punktā atgādinātos pienākumus attiecībā uz strīda priekšmeta noteikšanu.

115    Saistībā ar otrā iebilduma daļu, kas attiecas uz pakalpojumu sniedzēja pienākuma informēt uzņēmējas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma iestādi netransponēšanu, Čehijas valdība ir izvirzījusi nepieņemamības pamatu par to, ka Komisija ir atsaukusies uz Direktīvas 2005/36 6. panta pirmās daļas b) punktu, lai gan šis pienākums ir paredzēts šīs direktīvas 6. panta otrajā daļā.

116    Tomēr šīs pēdējās minētās tiesību normas formulējums tika atgādināts brīdinājuma vēstules stadijā, tāpēc šo nepieņemamības pamatu nevar apmierināt.

117    Šāda veida neprecizitāte minētās Savienības tiesību normas numerācijā turpretī neļauj viegli noteikt, kādā mērā Komisijas argumenti, ko tā izvirzījusi, lai pamatotu Direktīvas 2005/36 6. panta pirmās daļas b) punkta pārkāpumu, bija izvirzīti, lai pamatotu šīs direktīvas 6. panta otrās daļas pārkāpumu.

118    Lai gan Direktīvas 2005/36 6. panta otrajā daļā paredzētais pienākums – atbilstoši kuram pakalpojumu sniedzējam ir iepriekš jāinformē šīs direktīvas 6. panta pirmās daļas b) punktā minētā iestāde par sniegtajiem pakalpojumiem – ir saistīts ar šajā pēdējā minētajā tiesību normā paredzēto šī pakalpojumu sniedzēja atbrīvojumu no reģistrācijas valsts sociālā nodrošinājuma iestādē, tie tomēr ir divi dažādi pienākumi, kuru apgalvotajam pārkāpumam ir jābūt skaidri norādītam jau brīdinājuma vēstules stadijā, vēl jo vairāk tāpēc, ka otrais iebildums, kā atgādināts šī sprieduma 110. punktā, sākotnēji attiecās uz šāda atbrīvojuma no reģistrācijas, nevis pienākuma sniegt informāciju netransponēšanu.

119    Šādos apstākļos tās otrā iebilduma daļas formulējums, kas attiecas uz pakalpojumu sniedzējam noteiktā pienākuma informēt uzņēmējas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma iestādi netransponēšanu, nav loģisks un precīzs un tādēļ ir atzīstams par nepieņemamu.

120    Tādējādi otrais iebildums ir jānoraida kā nepieņemams.

 Par trešo iebildumu – Direktīvas 2005/36 7. panta 3. punkta netransponēšanu

 Lietas dalībnieku argumenti

121    Komisija apgalvo, ka Čehijas Republika nav izpildījusi Direktīvas 2005/36 7. panta 3. punktā paredzētos pienākumus, attiecībā uz veterinārārstiem un arhitektiem netransponēdama iespēju sniegt pakalpojumus saskaņā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību, lietojot uzņēmējā dalībvalstī paredzēto profesionālo nosaukumu.

122    Šī iestāde norāda – ja pakalpojumu sniedzējs pārceļas no vienas dalībvalsts uz citu, lai sniegtu pakalpojumus, atbilstoši Direktīvas 2005/36 7. panta 3. punktam šos pakalpojumus sniedz, lietojot tajā dalībvalstī, kurā tas veic uzņēmējdarbību, noteikto profesionālo nosaukumu, izņemot tādas reglamentētās profesijas kā, piemēram, veterinārārstu un arhitektu profesijas, kuru kvalifikāciju apliecinošie dokumenti tiek atzīti automātiski, un minētie pakalpojumi attiecīgi tiek sniegti, lietojot uzņēmējā dalībvalstī paredzēto profesionālo nosaukumu.

123    Komisija uzskata, ka Čehijas tiesībās šāds noteikums ir skaidri paredzēts attiecībā uz noteiktām profesijām, taču attiecībā uz veterinārārstiem nav nekādu īpašu tiesību normu, tāpēc ir piemērojams Profesionālo kvalifikāciju atzīšanas likuma 27. panta 2. punktā paredzētais vispārīgais noteikums, saskaņā ar kuru pretendents, kurš Čehijas Republikā veic īslaicīgu vai gadījuma rakstura reglamentētu darbību, lieto izcelsmes dalībvalstī paredzēto profesionālo nosaukumu. Tādējādi šī noteikuma piemērošana veterinārārstiem esot pretrunā Direktīvas 2005/36 7. panta 3. punktam.

124    Komisija turklāt apgalvo, ka Veterinārās aprūpes likumā, tā redakcijā, kas piemērojama šajā lietā un uz kuru atsaukusies Čehijas valdība, nav nevienas atsauces uz citu dalībvalstu veterinārārstu profesionālo nosaukumu vai sniegtajiem pakalpojumiem un ka šī likuma 59. panta 3. punkts, kurā ir atsauce uz akadēmiskā grāda izmantošanu un ir atļauts to lietot tikai tās valsts valodā, kurā šis grāds ir iegūts, varētu būt maldinošs attiecībā uz konkrēto profesionālo nosaukumu reglamentējošajiem noteikumiem.

125    Arī Likumā par Veterinārārstu biedrību nav regulēta kārtība, kādā veterinārārsts var lietot profesionālo nosaukumu, un tajā minētais nosaukums “veterinārārsts, kas nav iedibināts attiecīgajā dalībvalstī” katrā ziņā atšķiras no nosaukuma “veterinārārsts”.

126    Komisija, izmantodama līdzīgus argumentus, apgalvo, ka tas pats attiecas arī uz arhitektiem.

127    Tādējādi, ja nav īpašu noteikumu, esot piemērojams Profesionālo kvalifikāciju atzīšanas likuma 27. panta 2. punktā paredzētais vispārīgais noteikums.

128    Atbilstības akreditācijas likuma 30.c panta 2. punkts – kurš attiecas uz arhitekta profesijas praktizēšanu un kurā paredzēts, ka šī likuma 13. panta 1. punkta noteikumi par profesionālā nosaukuma “akreditēts arhitekts” izmantošanu “atbilstoši” ir piemērojami personām, kas nav iedibinātas attiecīgajā dalībvalstī – esot formulēts pārāk neprecīzi, lai to varētu uzskatīt par tādu, ar kuru Čehijas tiesībās ir pareizi transponēts Direktīvas 2005/36 7. panta 3. punkts.

129    Komisija atgādina: lai gan Tiesas judikatūrā nav noteikts, ka direktīvas transponēšanai valsts tiesībās ir jābūt formāli un tekstuāli pārņemtiem direktīvas noteikumiem, tomēr ir jābūt izpildītai tiesiskās drošības prasībai, veicot pietiekami skaidrus un precīzus transponēšanas pasākumus.

130    Tam, ka Čehijas tiesības “praksē nerada nekādas grūtības”, kā apgalvo Čehijas valdība, neesot nozīmes, izvērtējot, vai Direktīva 2005/36 ir pareizi transponēta.

131    Čehijas valdība apgalvo, ka trešais iebildums ir nepieņemams un katrā ziņā nepamatots.

132    Atbildes rakstā uz repliku Čehijas valdība apgalvo, ka Komisijas replikas rakstā izvirzītie argumenti pamato trešā iebilduma noraidīšanu kā nepieņemamu, ņemot vērā tā neprecizitāti un to, ka Komisija šajā tiesvedības stadijā esot mainījusi argumentāciju, uzskatīdama, ka saskaņā ar Čehijas tiesībām personām, kas nav iedibinātas attiecīgajā dalībvalstī, bija pienākums lietot profesionālo nosaukumu “veterinārārsts, kas nav iedibināts attiecīgajā dalībvalstī” vai “akreditēts arhitekts, kas nav iedibināts attiecīgajā dalībvalstī”.

133    Čehijas valdība apgalvo, ka dalībvalstīm nav pienākuma burtiski pārņemt direktīvas noteikumus savā tiesību sistēmā un ka tās valsts tiesības nerada nekādas šaubas par citu dalībvalstu veterinārārstu un arhitektu iespēju lietot uzņēmējā dalībvalstī paredzētos profesionālos nosaukumus.

134    Čehijas valdība norāda, ka Likumā par Veterinārārstu biedrību citā dalībvalstī reģistrēts veterinārārsts, kurš Čehijas Republikas teritorijā sniedz īslaicīgus vai gadījuma rakstura pakalpojumus, ir kvalificēts kā “veterinārārsts, kas nav iedibināts attiecīgajā dalībvalstī”.

135    Saistībā ar arhitektiem Čehijas valdība atsaucas uz Atbilstības akreditācijas likuma 13. pantu, ar kuru ir ieviests profesionālais nosaukums “akreditēts arhitekts”. Šī valdība arī atgādina, ka saskaņā ar šī likuma 30.c panta 2. punktu attiecīgajām personām ir “atbilstoši” piemērojams šī likuma 13. pants.

136    Čehijas tiesību akti tādēļ praksē neradot “nekādas grūtības” un arhitektiem, “kas nav iedibināti attiecīgajā dalībvalstī” nekādi netiekot liegts lietot nosaukumu “akreditēts arhitekts”.

 Tiesas vērtējums

137    Vispirms – Čehijas valdības izvirzītais nepieņemamības pamats ir jānoraida, jo nekādi nevar konstatēt, ka trešais iebildums būtu formulēts pārāk neprecīzi vai ka Komisija replikas raksta stadijā būtu grozījusi tā saturu.

138    Par trešā iebilduma analīzi pēc būtības jānorāda, ka Direktīvas 2005/36 7. pants skar situāciju, kad pakalpojumu sniedzējs pārceļas uz dzīvi citviet. Šīs direktīvas 7. panta 3. punktā ir norādīts ne tikai tas, ka, lai izvairītos no sajaukšanas ar uzņēmējā dalībvalstī paredzēto profesionālo nosaukumu, pakalpojumus sniedz, lietojot iedibināšanas dalībvalstī paredzēto profesionālo nosaukumu tiktāl, ciktāl šāds nosaukums attiecīgajā dalībvalstī pastāv attiecībā uz konkrēto profesionālo darbību, bet arī tas, ka gadījumos, kas minēti šīs direktīvas III sadaļas III nodaļā, pakalpojumu izņēmuma kārtā var sniegt, lietojot uzņēmējā dalībvalstī paredzēto profesionālo nosaukumu.

139    Kā apgalvo Komisija, no tā izriet, ka to profesiju gadījumā, uz kurām ir attiecināma automātiska atzīšana saskaņā ar Direktīvas 2005/36 III sadaļas III nodaļu, pakalpojumi tiek sniegti, lietojot uzņēmējā dalībvalstī paredzēto profesionālo nosaukumu, kas citstarp attiecas arī uz veterinārārstiem un arhitektiem, ņemot vērā šīs direktīvas 21. panta 1. punktu, kurā ir atsauce uz abām šīm profesijām.

140    Attiecībā uz veterinārārstiem Likuma par Veterinārārstu biedrību 5.a panta 1. punktā ir minēts gadījums, kad Savienības dalībvalstī reģistrēts veterinārārsts plāno sniegt īslaicīgus vai gadījuma rakstura profilaktiskās un ārstnieciskās veterinārās aprūpes pakalpojumus Čehijas Republikas teritorijā, un šis veterinārārsts ir kvalificēts kā “veterinārārsts, kas nav iedibināts attiecīgajā dalībvalstī”. Tomēr nav konstatējams, ka šī tiesību norma regulētu kārtību, kādā lietojams tāda veterinārārsta profesionālais nosaukums, kurš pārcēlies no kādas dalībvalsts uz Čehijas Republiku, lai praktizētu tajā.

141    Turklāt Profesionālo kvalifikāciju atzīšanas likuma 27. panta 2. punktā vispārīgi ir paredzēts, ka pretendents, kurš Čehijas Republikā praktizē reglamentētu profesiju īslaicīgi vai kā gadījuma rakstura darbu, lieto izcelsmes dalībvalstī paredzēto profesionālo nosaukumu saskaņā ar tās tiesību aktiem un minētās dalībvalsts oficiālajā valodā vai vienā no tās oficiālajām valodām.

142    Attiecīgi nav konstatējams, ka veterinārārstiem, kuri Čehijas Republikas teritorijā veic savu darbību īslaicīgi vai kā gadījuma rakstura darbu, būtu tiesības lietot šajā dalībvalstī paredzēto profesionālo nosaukumu, kā prasīts Direktīvas 2005/36 7. panta 3. punktā.

143    Lai arī no judikatūras izriet, ka Savienības tiesībās ne vienmēr ir prasīts, lai direktīvas noteikumi tiktu formāli pārņemti konkrētā, īpašā, tieši izteiktā tiesību normā, tomēr gadījumā, ja aplūkojamā direktīvas norma ir vērsta uz tiesību radīšanu privātpersonām, no šīm tiesībām izrietošajai juridiskajai situācijai ir jābūt pietiekami precīzai un skaidrai, un labuma guvējiem ir jāzina par visām savām tiesībām, un vajadzības gadījumā tiem ir jābūt iespējai atsaukties uz tām valsts tiesās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 30. novembris,  Komisija/Luksemburga, C‑32/05, EU:C:2006:749, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

144    Direktīvas noteikumi turklāt ir jāīsteno ar neapstrīdamu saistošu spēku, ievērojot nepieciešamo konkrētību, precizitāti un skaidrību, lai izpildītu tiesiskās drošības prasību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, Komisija/Polija, C‑648/13, EU:C:2016:490, 78. punkts).

145    Šajā lietā Direktīvas 2005/36 7. panta 3. punkta – kurā paredzēts, ka šīs direktīvas III sadaļas III nodaļā minētajos gadījumos pakalpojumus sniedz, lietojot uzņēmējā dalībvalstī paredzēto profesionālo nosaukumu – mērķis ir radīt šādas tiesības attiecīgajiem profesionāļiem, citustarp veterinārārstiem.

146    Tādēļ tas, ka valsts tiesībās nav precizēts, kā veterinārārsti, kuri savu darbību Čehijas Republikā veic īslaicīgi vai kā gadījuma rakstura darbu, lieto tajā paredzēto profesionālo nosaukumu, lai gan šajās tiesībās ir ietverts vispārīgs noteikums par iedibināšanas dalībvalstī paredzētā nosaukuma lietošanu, neatbilst nepieciešamajām precizitātes un skaidrības prasībām šī sprieduma 143. punktā minētās judikatūras izpratnē.

147    Čehijas Republikas norādītajam apstāklim, ka praksē veterinārārstiem nav liegts izmantot Čehijas Republikā paredzēto profesionālo nosaukumu, šajā ziņā nav nozīmes.

148    Proti, vienkārša administratīvā prakse, kuru iestāde pēc savas gribas var grozīt un kura nav pietiekami zināma, nevar tikt uzskatīta par tādu, kas atbilst juridiski pareizai direktīvas transponēšanas pienākumu izpildei (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, Komisija/Polija, C‑648/13, EU:C:2016:490, 79. punkts).

149    Attiecībā uz to arhitektu situāciju, kuri darbību Čehijas Republikā veic īslaicīgi vai kā gadījuma rakstura darbu, jānorāda, ka, lai gan atšķirībā no veterinārārstiem Čehijas tiesībās ir paredzēti īpaši noteikumi par arhitektu profesionālā nosaukuma lietojumu šajā dalībvalstī, šie noteikumi tomēr arīdzan nešķiet pietiekami skaidri un precīzi šī sprieduma 143. punktā minētās judikatūras izpratnē.

150    Proti, no Atbilstības akreditācijas likuma 30.c panta 2. punkta, kurš attiecas uz arhitekta profesijas praktizēšanu un kurā norādīts, ka šī likuma 13. panta 1. punkta noteikumi par profesionālo nosaukumu “akreditēts arhitekts” “atbilstoši” ir piemērojami arī personām, kas nav iedibinātas attiecīgajā dalībvalstī, nav viennozīmīgi skaidrs, kādos apstākļos šis noteikums ir piemērojams.

151    Šo analīzi nevar atspēkot arī tas, ka praksē Čehijas tiesībās paredzētā sistēma nerada nekādas grūtības.

152    Attiecīgi jākonstatē, ka Čehijas Republika nav izpildījusi Direktīvā 2005/36 paredzētos pienākumus, saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta 3. punktu nepieņemdama tiesību normas, kas nepieciešamas, lai veterinārārstiem un arhitektiem būtu iespēja sniegt pakalpojumus saskaņā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību, lietojot uzņēmējā dalībvalstī paredzēto profesionālo nosaukumu.

 Par ceturto iebildumu – Direktīvas 2005/36 21. panta 6. punkta un 31. panta 3. punkta netransponēšanu

 Lietas dalībnieku argumenti

153    Komisija apgalvo, ka Čehijas Republika nav izpildījusi Direktīvas 2005/36 21. panta 6. punktā un 31. panta 3. punktā paredzētos pienākumus, savos valsts tiesību aktos atļaudama praktizēt “paralēlas” medmāsas profesijas, kas tomēr ir salīdzināmas, un vienai no kurām ir izvirzītas zemākas kvalifikācijas prasības nekā Direktīvā 2005/36 noteiktās.

154    Komisija uzskata, ka šo valsts tiesību normas, kas ļauj praktizēt šajās “paralēlajās” profesijās, apdraud šīs direktīvas efektivitāti un var izraisīt to, ka tiek apieti noteikumi par minimālajām profesionālās apmācības un automātiskās atzīšanas prasībām.

155    Proti, Čehijas tiesībās esot paredzēta “vispārējās prakses māsas” profesija, kas atbilst Direktīvas 2005/36 21. panta 6. punktā minētajai “vispārējās aprūpes māsas” profesijai, un “praktizējošās medicīnas māsas” profesija, kuras gadījumā Čehijas tiesībās paredzētās profesionālās apmācības prasības esot zemākas nekā šīs direktīvas 31. panta 3. punktā “vispārējās aprūpes māsām” noteiktās prasības.

156    Komisijas ieskatā, ņemot vērā ne tikai to nosaukumu, bet arī atbilstošo darbību ļoti līdzīgo raksturu, šo divu “paralēlo” profesiju pastāvēšana mulsina gan pacientus, gan personas, kas vēlas praktizēt medmāsas profesiju.

157    Šāda situācija esot pretrunā Direktīvas 2005/36 54. panta mērķim nepieļaut, ka tiek sajaukti izcelsmes dalībvalstī un uzņēmējā dalībvalstī iegūtie akadēmiskie nosaukumi.

158    Čehijas valdība apgalvo, ka ceturtais iebildums ir nepieņemams un katrā ziņā nepamatots.

159    Saistībā ar ceturtā iebilduma pieņemamību Čehijas valdība vispirms ir izvirzījusi pirmo nepieņemamības pamatu par to, ka šis iebildums nav minēts nedz argumentētā atzinuma rezolutīvajā daļā, nedz papildu argumentētā atzinuma rezolutīvajā daļā, un šādu kļūdu nav iespējams novērst, ņemot vērā principus, kas izriet no 2010. gada 8. jūlija sprieduma Komisija/Portugāle (C‑171/08, EU:C:2010:412, 28. punkts).

160    Turpinājumā Čehijas valdība izvirza otru nepieņemamības pamatu, apgalvojot, ka Komisija prasības pieteikuma stadijā ir paplašinājusi ceturtā iebilduma priekšmetu, jo pirmstiesas procedūras laikā šis iebildums attiecās tikai uz risku sajaukt profesijas nosaukumus “praktizējoša medicīnas māsa” un “vispārējās prakses māsa”, kurš tāpat ir paredzēts šīs dalībvalsts tiesībās, jo šī pēdējā minētā profesija atbilst Direktīvā 2005/36 norādītajai profesijai “vispārējās aprūpes māsa”. Tādējādi tās ieskatā minētais iebildums nekādi neattiecas uz prasības pieteikumā izvirzīto jautājumu par to, vai dalībvalstis var izveidot divas salīdzināmas profesijas, no kurām tikai viena ietilpst Direktīvas 2005/36 piemērošanas jomā.

161    Čehijas valdība precizē, ka tikai tas vien, ka iebilduma virsrakstā ir citēta kāda direktīvas norma nenozīmē, ka Komisija šajā iebildumā ir iekļāvusi visus iespējamos šīs tiesību normas pārkāpumus.

162    Visbeidzot, Čehijas valdība ir izvirzījusi trešo nepieņemamības pamatu, apgalvojot, ka ceturtais iebildums nav formulēts loģiski un precīzi, citastarp tāpēc, ka prasības pieteikuma 115. punktā Komisija ir apkopojusi savu analīzi, norādot tikai uz profesijas nosaukumu “praktizējoša medicīnas māsa”.

163    Komisija apstrīd šos nepieņemamības pamatus.

164    Par pirmo nepieņemamības pamatu Komisija norāda, ka pirmstiesas procedūras mērķis ir ļaut attiecīgajai dalībvalstij izpildīt Savienības tiesībās paredzētos pienākumus vai efektīvi aizstāvēties pret izvirzītajiem iebildumiem, taču tas nenozīmē, ka argumentētā atzinuma rezolutīvajā daļā izklāstītajiem iebildumiem ir pilnībā jāsakrīt ar prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem, ja vien argumentētajā atzinumā noteiktais strīda priekšmets netiek paplašināts vai grozīts.

165    Tas, ka ceturtais iebildums nav minēts nedz argumentētā atzinuma rezolutīvajā daļā, nedz arī papildu argumentētā atzinuma rezolutīvajā daļā, izrietot no “administratīvas kļūdas”, kas neesot ietekmējis Savienības tiesībās paredzēto pienākumu izpildi no Čehijas Republikas puses vai šīs dalībvalsts tiesības uz aizstāvību.

166    Par otro un trešo nepieņemamības pamatu Komisija apgalvo, ka tā nav prasības pieteikuma stadijā grozījusi ceturtā iebilduma saturu, jo tā bija minējusi Direktīvas 2005/36 21. panta 6. punktu, 31. panta 3. punktu un 32. pantu jau brīdinājuma vēstulē.

167    Komisija turklāt apgalvo, ka tā jau pirmstiesas procedūrā ir norādījusi, ka šī direktīva pieļauj to, ka dažas medmāsas profesijas darbības varētu veikt arī citas personas, kuras ir mazāk kvalificētas, bet šeit nevajadzētu būt nekādai neskaidrībai attiecībā uz dažādajiem apmācības līmeņiem un attiecīgo profesionāļu kompetenci.

168    Visbeidzot, Čehijas iestādes savā atbildē esot norādījušas uz atšķirībām starp abām profesijām un tādējādi tās esot ļoti labi sapratušas, ka Komisija kritizēja abu šo profesiju līdzāspastāvēšanu.

169    Par lietas būtību Čehijas valdība norāda, ka ceturtais iebildums katrā ziņā ir nepamatots.

 Tiesas vērtējums

170    Saistībā ar Čehijas valdības izvirzītajiem nepieņemamības pamatiem jākonstatē, ka ceturtā iebilduma priekšmets patiešām tika grozīts prasības pieteikuma stadijā.

171    Proti, argumentētajā atzinumā ceturtais iebildums galvenokārt attiecās uz nosaukumu “praktizējoša medicīnas māsa”, ko Čehijas Republika piešķīrusi profesijai, jo šis nosaukums radīja sajaukšanas iespēju ar valsts tiesībās paredzēto nosaukumu “vispārējās prakses māsa”, kas atbilst Direktīvas 2005/36 21. panta 6. punktā minētajai “vispārējās aprūpes māsas” profesijai.

172    Savukārt prasības pieteikumā izvirzītais ceturtais iebildums galvenokārt attiecas uz atsevišķu jautājumu par to, vai ar Direktīvu 2005/36 ir saderīgs tas, ka Čehijas tiesībās pastāv profesija, kas ir “paralēla” šajā direktīvā minētajai vispārējās aprūpes māsas profesijai, bet uz kuru ir attiecināmas ne tik stingras apmācības prasības kā šīs direktīvas 31. panta 3. punktā noteiktās prasības attiecībā uz šo profesiju, turklāt par šo jautājumu ir jāveic salīdzinoša un detalizēta to darbību analīze, kuras Čehijas Republikā ir uzticētas katrai no šīm abām profesijām.

173    Tādējādi, kā secinājumu 118. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, Komisija nav vienīgi precizējusi ceturto iebildumu, bet ir būtiski grozījusi tā priekšmetu.

174    Komisijas norādītais apstāklis, ka tā prasības pieteikumā ir minējusi tās pašas Direktīvas 2005/36 normas, kuras tā bija minējusi pirmstiesas procedūrā, nevar atspēkot šo secinājumu, jo ar to vien, ka ir citēta tiesību norma, nav pietiekami, lai definētu Komisijas izvirzīto iebildumu.

175    Tādēļ ceturtais iebildums ir jānoraida kā nepieņemams.

 Par piekto iebildumu – Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkta netransponēšanu

 Lietas dalībnieku argumenti

176    Komisija apgalvo, ka Čehijas Republika nav izpildījusi Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkta c), f) un daļēji e) apakšpunktā paredzētos pienākumus, uz noteiktu farmaceita darbību neatkarīgu veikšanu attiecinādama prasību par “specializētām prasmēm”, kas nozīmē papildu apmācību.

177    Komisija atgādina, ka Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina farmaceitiem, kuri atbilst šīs direktīvas 44. pantā paredzētajiem profesionālās kvalifikācijas nosacījumiem, piekļuvi darbībām, kas minētas šīs direktīvas 45. panta 2. punktā, attiecīgos gadījumos ņemot vērā vienīgi prasību attiecībā uz papildu profesionālo pieredzi.

178    Minētā iestāde apgalvo, ka Čehijas Republika nav pareizi transponējusi šo pēdējo minēto tiesību normu attiecībā uz šīs direktīvas 45. panta 2. punkta c), f) un daļēji e) apakšpunktā minētajām darbībām, jo Čehijas tiesībās šo darbību neatkarīgai veikšanai ir paredzēts nosacījums par Likuma Nr. 95/2004 11. panta 7.–11. punktā norādīto papildu specializēto prasmju iegūšanu, kas aptver darbības, kuras saistītas ar farmaceitiskajām tehnoloģijām, laboratorijas un analītiskajām metodēm veselības aizsardzības jomā, radiofarmaceitiskajiem medikamentiem, praktisko farmāciju, klīnisko farmāciju un slimnīcu farmāciju.

179    Komisija uzskata, ka pretēji tam, ko apgalvo Čehijas valdība, piektajā iebildumā minētās darbības atbilst Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkta c), f) un daļēji e) apakšpunktā minētajām darbībām, jo 45. panta 2. punktā ir atsauce uz visām darbībām, ko tradicionāli veic farmaceiti.

180    Komisija piebilst, ka Čehijas Republikas tiesiskais režīms ir vēl jo neskaidrāks tāpēc, ka Veselības aprūpes pakalpojumu likuma 12. panta 3. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts – ja veselības aprūpes pakalpojumi tiek sniegti farmācijas jomā vai farmaceitu specializētās apmācības jomās, ir nepieciešama atļauja neatkarīgi praktizēt farmaceita profesiju vismaz vienā no farmaceitu specializētās apmācības jomām.

181    Komisija norāda, ka nevar piekrist Čehijas valdības argumentam, ka Direktīvā 2005/36 katrā ziņā nav prasīts, lai tās 45. panta 2. punktā minētās darbības tiktu veiktas neatkarīgi, jo šajā tiesību normā, gluži pretēji, esot prasīts, lai farmaceitiem būtu pilnīga piekļuve attiecīgajām darbībām.

182    Komisija atgādina, ka Direktīvas 2005/36 III sadaļas III nodaļā minēto reglamentēto profesiju īpašais raksturs nozīmē automātisku profesionālo kvalifikāciju atzīšanu un ka šī automātiskā atzīšana ir viens no šīs direktīvas pamatprincipiem un mērķiem.

183    Komisija nepiekrīt Čehijas valdības argumentam, ka specializēto prasmju iegūšanai nepieciešamo apmācību katrā ziņā var aizstāt ar papildu profesionālo pieredzi atbilstoši Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punktam.

184    Visbeidzot Komisija piebilst – pat ja tiktu atzīts, ka Likuma Nr. 95/2004 11. panta 7.–11. punkts nav attiecināms uz Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkta c), f) un daļēji e) apakšpunktā minētajām darbībām, tomēr Čehijas tiesības šajā jautājumā nav pietiekami skaidras un precīzas, jo Veselības aprūpes pakalpojumu likuma 12. panta 3. punkta c) apakšpunktā, šķiet, ir paredzēts, ka farmaceitiem, lai viņi varētu veikt jebkādas darbības, ir nepieciešama atļauja neatkarīgi praktizēt farmaceita profesiju vismaz vienā jomā.

185    Čehijas Republikas valdība apgalvo, ka piektais iebildums ir nepieņemams.

186    Čehijas valdība apgalvo, ka Komisija nav loģiski un precīzi norādījusi apgalvoto Savienības tiesību pārkāpumu un pirmstiesas stadijā nav skaidri identificējusi Čehijas tiesību normas, kuras tās ieskatā ir pretrunā Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punktam. It īpaši prasības pieteikumā Komisija vairs neesot minējusi Vyhláška č. 187/2009 Sb., o minimálních požadavcích na studijní programy všeobecné lékařství, zubní lékařství, farmacie a na vzdělávací program všeobecné praktické lékařství (Dekrēts Nr. 187/2009 par minimālajām prasībām vispārējās medicīnas, zobārsta un vispārējās medicīnas mācību programmai) (turpmāk tekstā – “Dekrēts Nr. 187/2009”), uz kuru tomēr bija norādīts brīdinājuma vēstulē piektā iebilduma pamatojumam.

187    Čehijas valdība šajā ziņā arī norāda, ka piektā iebilduma priekšmets ir ticis paplašināts.

188    Minētā valdība apgalvo, ka pats prasības pieteikums arī neļauj noteikt apgalvotās pienākumu neizpildes tvērumu, jo tajā dažviet ir minēts Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkts kopumā un dažviet vienīgi šīs tiesību normas c), f) un e) apakšpunkts.

189    Čehijas valdība piebilst, ka tikai ar to vien, ka tiek citēts direktīvas normas formulējums, nav pietiekami, lai skaidri izklāstītu iebildumu, un ka Komisijai jau pirmstiesas stadijā ir jānorāda konkrētie iemesli un argumenti, kas pamato tās analīzi.

190    Komisija apstrīd šos nepieņemamības pamatus.

191    Komisija apgalvo, ka tā jau brīdinājuma vēstulē ir pārmetusi Čehijas Republikai, ka tā nav pietiekami skaidri un precīzi transponējusi Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punktu, un ka tā argumentētajā atzinumā ir atsaukusies uz Likumu Nr. 95/2004, ņemot vērā Čehijas Republikas apsvērumus par šo vēstuli.

192    Minētā Savienības iestāde norāda, ka Likums Nr. 95/2004 katrā ziņā tika apspriests jau no paša pirmstiesas procedūras sākuma un ir kļūdaini apgalvot, ka brīdinājuma vēstulē ir atsauce tikai uz Dekrētu Nr. 187/2009.

193    Komisija piebilst, ka pēc Čehijas Republikas apsvērumiem par brīdinājuma vēstuli tā argumentētajā atzinumā galu galā ir ierobežojusi piektā iebilduma tvērumu, attiecinot to tikai uz Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkta c), f) un daļēji e) apakšpunktu, un šī iebilduma tvērums prasības pieteikumā nav ticis grozīts.

194    Čehijas valdība arī apgalvo, ka piektais iebildums katrā ziņā nav pamatots.

 Tiesas vērtējums

195    Attiecībā uz Čehijas Republikas valdības izvirzītajiem nepieņemamības pamatiem jānorāda, ka Komisija brīdinājuma vēstulē ir atsaukusies uz Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punktā paredzēto pienākumu neizpildi, galvenokārt pamatojoties uz to, ka ar Dekrētu Nr. 187/2009 “vispār nav transponēti” šī 45. panta 2. punkta c), f) un h)–j) apakšpunkti un ka ar šo dekrētu ir “nepilnīgi” transponēts šīs tiesību normas e) apakšpunkts.

196    Savukārt argumentētajā atzinumā Komisija atsaucās uz Likuma Nr. 95/2004 11. pantā paredzētajām prasībām par specializētu apmācību, lai varētu neatkarīgi veikt noteiktas farmaceita darbības, kas paredzētas Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkta c), f) un daļēji e) apakšpunktā, apgalvojot, ka šīs prasības neatbilst šim 45. panta 2. punktam.

197    Papildu argumentētajā atzinumā Komisija vēlreiz atsaucās uz minētajām prasībām, taču, apgalvodama, ka Čehijas Republika nav izpildījusi Direktīvas 2005/36 45. panta 3. punktā paredzētos pienākumus.

198    No tā izriet, ka laikā starp brīdinājuma vēstuli un argumentēto atzinumu piektā iebilduma priekšmets tika grozīts, radot jaunus jautājumus, piemēram, vai Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punktu ir paredzēts izsmeļoši piemērot visām farmaceita darbībām vai arī šī tiesību norma ļauj dalībvalstīm attiecībā uz darbībām, kas tajā nav skaidri minētas, noteikt papildu prasības un, attiecīgā gadījumā, vai darbības, uz kurām attiecas Likuma Nr. 95/2004 11. panta 7.–11. punktā paredzētā prasība par specializētajām prasmēm, ietilpst šīs direktīvas 45. panta 2. punkta c), f) un daļēji e) apakšpunktā minētajās darbībās.

199    Tādējādi šie jaunie jautājumi attiecas uz aspektiem, kas būtiski atšķiras no tā, vai minētā Direktīvas 2005/36 tiesību norma ir transponēta Čehijas tiesībās.

200    Tādēļ piektais iebildums ir jānoraida kā nepieņemams.

 Par sesto iebildumu – Direktīvas 2005/36 45. panta 3. punkta netransponēšanu

 Lietas dalībnieku argumenti

201    Komisija apgalvo, ka Čehijas Republika nav izpildījusi Direktīvas 2005/36 45. panta 3. punktā paredzētos pienākumus attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem uzņēmējā dalībvalstī attiecībā uz farmaceitiem tiek atzīta prasītā papildu profesionālā pieredze.

202    Komisija vispirms norāda, ka Direktīvas 2005/36 45. panta 3. punkts ir jāinterpretē, ņemot vērā 45. panta 2. punktu, kurā ir paredzēts, ka dalībvalstis var pieprasīt farmaceitiem papildu profesionālo pieredzi.

203    Turpinājumā Komisija, tāpat kā piektajā iebildumā, atsaucas uz Likuma Nr. 95/2004 11. pantu, kura 1. punkta a) apakšpunktā paredzēts, ka neatkarīga piekļuve noteiktām farmaceita darbībām ir atkarīga no papildu specializētas apmācības, vai, kā paredzēts šī panta 1. punkta b) apakšpunktā – no tā, ka ir iegūta “papildu profesionālā pieredze”, kā to dēvē Čehijas Republika, bet kas praksē nozīmē, ka ir jāapgūst mācību programma, ko var izdarīt tikai apstiprinātā iestādē, kura pretendentam izsniedz apliecību par mācību programmas pabeigšanu.

204    Tādēļ Komisija uzskata, ka šajā 11. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētā prasība par “specializēto papildu apmācību” neatbilst Direktīvai 2005/36 to pašu iemeslu dēļ, kas norādīti piektajā iebildumā.

205    Attiecībā uz Likuma Nr. 95/2004 11. panta 1. punkta b) apakšpunktu Komisijas ieskatā pastāv divas iespējamas šīs tiesību normas interpretācijas.

206    Šo tiesību normu varot interpretēt tādējādi, ka ar to ir izveidota “alternatīva mācību programma”, lai iegūtu Likuma Nr. 95/2004 11. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētās specializācijas, kas ir piektā iebilduma priekšmets, kā esot apstiprinājusi arī Čehijas Republika. Šādā gadījumā šī likuma 11. panta 1. punkta b) apakšpunkts būtu pretrunā Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punktam to pašu iemeslu dēļ, kas minēti piektajā iebildumā.

207    Otra iespējamā interpretācija būtu tāda, ka Likuma Nr. 95/2004 11. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēta “prasība attiecībā uz profesionālo pieredzi” Direktīvas 2005/36 45. panta 2. un 3. punkta izpratnē. Tomēr, tā kā Čehijas tiesību aktos ir paredzēta arī mācību programmas apguve, ko var izdarīt tikai apstiprinātā iestādē un par kuras pabeigšanu ir jāsaņem apliecība, 11. panta 1. punkta b) apakšpunkta saturs pārsniedz 45. panta 2. un 3. punktā paredzēto.

208    Komisijas ieskatā Likuma Nr. 95/2004 28.a pants, uz kuru atsaucas Čehijas valdība, lasot to kopsakarā ar 11. panta 1. punkta b) apakšpunktu, tādējādi pārsniedz vienkāršas profesionālās pieredzes ilguma atzīšanas robežas.

209    Čehijas valdība apgalvo, ka Čehijas tiesībās noteiktās prasības attiecībā uz farmaceitu specializētajām prasmēm neietilpst Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkta piemērošanas jomā, jo attiecīgās darbības nav darbības, uz kurām ir attiecināma šīs tiesību normas piemērošanas joma, un tādēļ šīs prasības neietilpst arī minētās direktīvas 45. panta 3. punkta piemērošanas jomā.

210    Minētā valdība piebilst, ka šo pēdējo tiesību normu dalībvalstī turklāt nav jātransponē, ja tā neplāno piemērot “papildu prasību attiecībā uz profesiju” šīs direktīvas 45. panta 2. punkta izpratnē.

211    Katrā ziņā pat neatkarīgi no jautājumiem par Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkta piemērošanas jomu Likuma Nr. 95/2004 28.a panta 5. punkta formulējumā esot burtiski pārņemts šīs direktīvas 45. panta 3. punkts, paredzot, ka “papildu profesionālās pieredzes gadījumā [Likuma Nr. 95/2004] 11. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ministrija par iegūtās kvalifikācijas pierādījumu automātiski atzīst dalībvalsts kompetento iestāžu izsniegtu apliecinājumu, kas pierāda, ka attiecīgā persona ir veikusi attiecīgo darbību izcelsmes dalībvalstī līdzīgā laikposmā”.

212    Visbeidzot, ja Komisija uzskata, ka ir iespējamas vairākas valsts tiesību interpretācijas, tai esot jāpierāda, ka praksē šīs tiesības tiek piemērotas pretēji Savienības tiesībām.

 Tiesas vērtējums

213    Atbilstoši Direktīvas 2005/36 45. panta 3. punktam: “ja kādā dalībvalstī attiecībā uz kādas farmaceita darbības sākšanu vai veikšanu pastāv nosacījums, ka papildus [..] kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem ir vajadzīga papildu profesionālā pieredze, tad šī dalībvalsts par pietiekamu apliecinājumu šajā sakarā atzīst sertifikātu, ko izsniegušas izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes un kas apliecina, ka attiecīgā persona ir veikusi šādu darbību izcelsmes dalībvalstī līdzīgā laikposmā”.

214    Kā norādījusi Komisija, Direktīvas 2005/36 45. panta 3. punkts ir jāinterpretē, ņemot vērā tās 45. panta 2. punktu, kas ļauj dalībvalstīm noteikt, ka piekļuve šajā pēdējā minētajā noteikumā norādītajām darbībām ir atkarīga no “papildu profesionālās pieredzes”. Proti, šajā 45. panta 3. punktā paredzētā prasība par izcelsmes dalībvalstī iegūtās papildu profesionālās pieredzes atzīšanu uzņēmējā dalībvalstī ir piemērojama tikai 45. panta 2. punktā minētajām darbībām.

215    Šajā lietā Čehijas valdība atsaucas uz Likuma Nr. 95/2004 28.a panta 5. punktu, kurā paredzēts, ka “papildu profesionālās pieredzes [šī likuma] 11. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē gadījumā, ministrija par iegūtās kvalifikācijas pierādījumu automātiski atzīst dalībvalsts kompetento iestāžu izsniegtu apliecinājumu, kas pierāda, ka attiecīgā persona ir veikusi attiecīgo darbību izcelsmes dalībvalstī līdzīgā laikposmā”.

216    Tomēr Likuma Nr. 95/2004 11. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir atsauce uz “papildu profesionālās pieredzes iegūšanu saskaņā ar atbilstošu apmācības programmu iestādē, kas ir akreditēta attiecīgajā specializētās apmācības jomā vai attiecīgajā papildu profesionālās pieredzes jomā un kas pretendentam izsniegs apliecinājumu par tās pabeigšanu”.

217    Tādējādi, lai noteiktu, vai Likuma Nr. 95/2004 28.a panta 5. punktā, lasot to kopsakarā ar šī likuma 11. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ir paredzēts papildu nosacījums attiecībā uz “papildu profesionālo pieredzi” Direktīvas 2005/36 45. panta 3. punkta izpratnē, vispirms ir jāpārbauda, vai šīs Čehijas tiesību normas ir attiecināmas uz farmaceita darbībām, kas ietilpst šīs direktīvas 45. panta 2. punkta piemērošanas jomā. Šis jautājums ir daļa no piektā iebilduma, kurš tika noraidīts kā nepieņemams, jo, kā norādīts šā sprieduma 198. punktā, Komisija ir grozījusi šī piektā iebilduma priekšmetu, laikā starp brīdinājuma vēstuli un argumentēto atzinumu izvirzīdama jaunus jautājumus. Tādēļ – tā kā saistībā ar minēto piekto iebildumu pirmstiesas procedūrā nav tikušas ievērotas Čehijas Republikas tiesības uz aizstāvību, Tiesa nevar veikt šādu pārbaudi arī attiecībā uz sesto iebildumu.

218    Tādējādi sestais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.

 Par septīto iebildumu – Direktīvas 2005/36 50. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar tās VII pielikuma 1. punkta d) un e) apakšpunktu, netransponēšanu

 Lietas dalībnieku argumenti

219    Komisija apgalvo, ka Čehijas valdība nav izpildījusi Direktīvas 2005/36 50. panta 1. punktā, lasot to kopsakarā ar tās VII pielikuma 1. punkta d) un e) apakšpunktu, paredzētos pienākumus attiecībā uz izcelsmes dalībvalstij noteikto pienākumu ne vēlāk kā divu mēnešu laikā izsniegt šajās tiesību normās minētos dokumentus, kurus uzņēmēja dalībvalsts var prasīt no pretendenta, lai viņš varētu sākt strādāt reglamentētā profesijā. Šie dokumenti ir saistīti attiecīgi ar pretendenta labu reputāciju, morālo stāju, bankrota neesamību vai pierādījumu par to, ka viņam nav piemērots pasākums, ar ko smaga profesionālās ētikas pārkāpuma vai noziedzīga nodarījuma dēļ šādas profesijas veikšana ir tikusi apturēta vai noteikts aizliegums to veikt, no vienas puses, un pierādījumu par pretendenta fizisko vai garīgo veselību, no otras puses.

220    Komisija apgalvo, ka ar Čehijas Republikas iestāžu norādītajām valsts tiesību normām nav pietiekami, lai pareizi transponētu Direktīvas 2005/36 50. panta 1. punktu kopsakarā ar šīs direktīvas VII pielikuma 1. punkta d) un e) apakšpunktu.

221    Konkrētāk, Administratīvā procesa kodeksa 71. panta 1. un 3. punkts un 154. pants, uz kuriem atsaucas Čehijas iestādes, esot pārāk vispārīgi un nepietiekami skaidri un precīzi, lai nodrošinātu pretendentam šādas tiesības. Turklāt šajā 154. pantā, kurš attiecas uz iestādes izsniegtu apliecinājumu vai sertifikātu, nav skaidras atsauces uz šajā 71. pantā paredzēto nosūtīšanas termiņu, jo tajā ir paredzēts, ka šis termiņš ir jāņem vērā “atbilstoši” un tikai tad, ja tā piemērošana “ir nepieciešama”.

222    Arī Profesionālo kvalifikāciju atzīšanas likuma 33. panta 1. punkts, kurā ir paredzēts termiņš saziņai starp dalībvalstu iestādēm, nav pietiekami skaidrs un precīzs, lai nodrošinātu ieinteresēto personu tiesības. Šī tiesību norma ļaujot arī bez jebkādiem laika ierobežojumiem pārsniegt tajā paredzēto viena mēneša termiņu.

223    Turklāt minētā tiesību norma ir attiecināma tikai uz dokumentu izsniegšanu dalībvalstu starpā, bet divu mēnešu termiņa ievērošana, kas ir septītā iebilduma priekšmets, principā skar attiecības starp pretendentu, kurš vēlas praktizēt profesiju citā dalībvalstī, un viņa izcelsmes dalībvalsti. Komisija šajā ziņā apgalvo, ka Direktīvas 2005/36 50. panta 1. punktā nav skaidri minēta nekāda administratīvā sadarbība starp dalībvalstu iestādēm saistībā ar pieprasītajiem dokumentiem, jo šāda sadarbība pamatotu šaubu gadījumā ir skaidri paredzēta tikai minētā panta 2., 3. un 3.a punktā. Komisija tādēļ uzskata, ka attiecīgie dokumenti uzņēmējai dalībvalstij vispirms ir jāpieprasa tieši no pretendenta, kuram šajā ziņā ir jābūt iespējai tos saņemt no izcelsmes dalībvalsts iestādēm šim nolūkam paredzētajā divu mēnešu termiņā.

224    Komisija atgādina – pat ja dalībvalstis katrā ziņā var brīvi izvēlēties direktīvu īstenošanas veidu un līdzekļus, ir svarīgi, lai valsts tiesību akti efektīvi garantētu to pilnīgu piemērošanu valsts pārvaldē un lai attiecīgā tiesiskā situācija būtu pietiekami skaidra un precīza.

225    Par iebildumu rakstā izvirzītajiem Čehijas valdības argumentiem, ka attiecīgos dokumentus praksē var iegūt ar citiem līdzekļiem, Komisija atgādina, ka, uzraugot direktīvas efektīvu transponēšanu, tā lielā mērā ir atkarīga no attiecīgās dalībvalsts sniegtās informācijas un šai dalībvalstij ir jāpaziņo tai par veiktajiem pasākumiem. Tomēr attiecībā uz iepriekš minētajiem jaunajiem pasākumiem nekas no tā neesot ticis izdarīts.

226    Komisija arī norāda, ka Direktīvas 2005/36 63. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums ietvert atsauci uz šo direktīvu tās transponēšanai pieņemtajos tiesību aktos.

227    Komisija no tā secina, ka septītais iebildums ir pamatots, neraugoties uz Čehijas valdības iesniegtajiem papildu apsvērumiem.

228    Turklāt Komisija katrā ziņā uzskata, ka saistībā ar pierādījumiem par labu reputāciju un bankrota neesamību, uz kuriem Čehijas valdība ir atsaukusies iebildumu rakstā, šī valdība nav pierādījusi ne to, ka visi profesionāļi, it īpaši tie, kas strādā profesijā kā darbinieki, ir reģistrēti komercreģistrā, ne arī to, ka iespēja pieprasīt dokumentus elektroniski pati par sevi būtu pietiekama, jo ne visām personām ir faktiska iespēja tiem piekļūt.

229    Tādējādi Komisijas ieskatā septītais iebildums ir pamatots vismaz tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Direktīvas 2005/36 VII pielikuma 1. punkta d) apakšpunktā minētajiem dokumentiem.

230    Čehijas Republikas valdība apgalvo, ka septītais iebildums ir nepieņemams, jo Komisija prasības pieteikumā nav minējusi Direktīvas 2005/36 50. panta 1. punktu un šajā tiesību normā katrā ziņā nav paredzēts, ka izcelsmes dalībvalsts iestādēm šīs direktīvas VII pielikuma 1. punkta d) un e) apakšpunktā uzskaitītie dokumenti ir jāizsniedz noteiktā termiņā. Atbildes rakstā uz repliku Čehijas valdība apgalvo, ka šis nepieņemamības pamats ir balstīts nevis uz to, ka Komisija nav atgādinājusi Direktīvas 2005/36 50. panta 1. punkta formulējumu, bet gan uz to, ka šī iestāde nav izskaidrojusi dalībvalstij, pamatojoties uz šo tiesību normu inkriminētā pārkāpuma tvērumu, jo minētajā normā nav paredzēts termiņš, kas ir attiecīgā iebilduma priekšmets.

231    Komisija apgalvo, ka minētais nepieņemamības pamats nav pamatots, jo to Savienības tiesību normu burtisks citējums, uz kuru pārkāpumu ir norādīts, nevar būt iebilduma pieņemamības nosacījums. Turklāt septītajā iebildumā esot atsauce uz Direktīvas 2005/36 50. panta 1. punkta saturu un tas katrā ziņā attiecoties arī uz Direktīvas 2005/36 VII pielikuma 1. punkta d) un e) apakšpunktu, kuros paredzēts šajā iebildumā aplūkotais divu mēnešu termiņš.

232    Pakārtoti Čehijas valdība uzskata, ka septītais iebildums nav pamatots.

233    Minētā valdība apgalvo, ka Direktīvas 2005/36 VII pielikuma 1. punkta d) un e) apakšpunktā nav precizēta persona, kurai ir tiesības uz divu mēnešu termiņa ievērošanu, proti, persona, kurai izcelsmes dalībvalsts kompetentajai iestādei ir jāizsniedz attiecīgie dokumenti šajā termiņā.

234    Čehijas tiesības katrā ziņā nodrošinot, ka šādi dokumenti divu mēnešu laikā tiek izsniegti gan personai, kas tos ir pieprasījusi izcelsmes dalībvalstij, gan uzņēmējas dalībvalsts kompetentajai iestādei, ja tā ir nosūtījusi šādu lūgumu.

235    Tātad, ja attiecīgā persona ir tā, kas ir lūgusi Čehijas iestādēm izsniegt minētos dokumentus, esot piemērojams Administratīvā procesa kodeksa 154. pants, lasot to kopsakarā ar šī kodeksa 71. panta 1. un 3. punktu, un Čehijas administratīvajai iestādei esot pienākums pēc iespējas ātrāk un vēlākais 30 dienu laikā pieņemt lēmumu vai izsniegt apliecību, pastāvot iespējai pagarināt šo termiņu par 30 dienām.

236    Turklāt Direktīvas 2005/36 VII pielikuma 1. punkta d) apakšpunktā minētie dokumenti par labu reputāciju, morālo stāju vai bankrota neesamību var tikt iegūti, izmantojot arī izrakstu no komercreģistra, un šādā gadījumā šie dokumenti atbilstoši piemērojamajām tiesībām tiktu izsniegti pēc ieinteresētās personas lūguma saņemšanas.

237    Tāpat arī pierādījums par to, ka nav apturēta profesionālās darbības veikšana vai nav aizliegts to veikt, varot tikt sniegts, izmantojot izrakstu no sodāmības reģistra, kas arī tiek izsniegts pēc ieinteresētās personas lūguma.

238    Izrakstu no komercreģistra vai izrakstu no sodāmības reģistra esot iespējams iegūt arī elektroniski – attiecīgās valsts pārvaldes iestādes portālā.

239    Attiecībā uz Direktīvas 2005/36 VII pielikuma 1. punkta e) apakšpunktā minētajiem dokumentiem, kas attiecas uz pierādījumiem par pretendenta fizisko vai garīgo veselību, to izsniegšanu reglamentējot Zákon č. 373/2011 Sb., o specifických zdravotních službách (Likums Nr. 373/2011 par īpašiem veselības aprūpes dienestiem). Šī likuma 43. panta 1. punkta a) apakšpunktā esot noteikts, ka dokuments par medicīnisko atzinumu ir jāizsniedz desmit darba dienu laikā pēc attiecīga lūguma saņemšanas.

240    Tādējādi gan Čehijas Republikas vispārējās administratīvās tiesības, gan Čehijas Republikas speciālās tiesību normas ļaujot nodrošināt, ka attiecīgā persona saņem konkrētos dokumentus ievērojami īsākā termiņā, nekā noteikts Direktīvas 2005/36 50. panta 1. punktā, lasot to kopsakarā ar tās VII pielikuma 1. punkta d) un e) apakšpunktu.

241    Turklāt, ja uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde attiecīgos dokumentus ir pieprasījusi tieši izcelsmes dalībvalsts kompetentajām iestādēm, šīm iestādēm atbilstoši Profesionālo kvalifikāciju atzīšanas likuma 33. panta 1. punktam minētie dokumenti ir jānosūta pēc iespējas ātrāk.

242    Visbeidzot, atbilstošās Čehijas tiesību normas esot pietiekami skaidras un precīzas.

243    Atbildes rakstā uz repliku Čehijas valdība apstrīd Komisijas argumentus par to, ka tā nav izpildījusi pienākumu sniegt skaidru un precīzu informāciju, paziņojot par transponēšanas pasākumiem, un piebilst, ka Direktīvas 2005/36 63. panta pārkāpums nav šīs tiesvedības priekšmets.

244    Čehijas valdība arī precizē – ja personas nav reģistrētas valsts komercreģistrā, tās var pierādīt labu reputāciju un to, ka pret tām nav uzsākta bankrota procedūra, arī ar izrakstu no maksātnespējas reģistra, kas tām izsniegts pēc to lūguma, iesniedzot to minētā reģistra administratoram, citiem pakalpojumu sniedzējiem vai tiešsaistē.

 Tiesas vērtējums

245    Pirmkārt, ir jānoraida Čehijas valdības izvirzītais nepieņemamības pamats par to, ka septītais iebildums ir neprecīzs, ciktāl tas attiecas uz Direktīvas 2005/36 50. panta 1. punktu, jo šajā tiesību normā nav paredzēts divu mēnešu termiņš attiecīgo dokumentu, kas ir šī iebilduma priekšmets, nosūtīšanai.

246    Kā izriet no paša minētā iebilduma formulējuma, minētā tiesību norma ir jālasa kopsakarā ar šīs direktīvas VII pielikuma 1. punkta d) un e) apakšpunktu, uz kuriem tajā turklāt ir tieša atsauce, lai noteiktu dokumentus un sertifikātus, kurus uzņēmēja dalībvalsts var pieprasīt no pretendenta un kuros ir paredzēts divu mēnešu termiņš šo dokumentu un apliecību nosūtīšanai izcelsmes dalībvalstij.

247    Otrkārt, attiecībā uz to, vai šis termiņš ir pareizi transponēts Čehijas tiesībās, no iebildumu raksta izriet, ka tas tā ir, ievērojot gan vispārīgo administratīvo tiesību normas, gan īpašos noteikumus, kas piemērojami šādu dokumentu saņemšanai.

248    Šajā ziņā vispirms jākonstatē, ka pretēji tam, ko apgalvo Čehijas valdība, no Direktīvas 2005/36 50. panta formulējuma un sistēmas izriet, ka ieinteresētajai personai šie dokumenti principā vispirms ir jāpieprasa izcelsmes dalībvalsts iestādēm.

249    Jānorāda, ka atšķirībā no Direktīvas 2005/36 50. panta 1. punkta šī panta 2., 3. un 3.a punkts skaidri attiecas uz gadījumiem, kad uzņēmēja dalībvalsts ir pieprasījusi informāciju no citas dalībvalsts kompetentajām iestādēm.

250    No Čehijas Republikas tiesību normām, uz kurām atsaukusies Čehijas valdība, izriet, ka gadījumā, ja ieinteresētā persona ir lūgusi Čehijas iestādēm izsniegt kādu no Direktīvas 2005/36 VII pielikuma 1. punkta d) un e) apakšpunktā minētajiem dokumentiem, ir piemērojamas vispārīgo administratīvo tiesību normas, proti, Administratīvā procesa kodeksa 154. pants, lasot to kopsakarā ar šī kodeksa 71. panta 1. un 3. punktu, kurā iestādei ir noteikts pienākums pieņemt lēmumu “pēc iespējas ātrāk” un, ja tas nav iespējams, vēlākais 30 dienu laikā pēc procedūras sākšanas, un noteiktos apstākļos var tikt piešķirts papildu termiņš.

251    Tomēr Komisija ir pamatoti norādījusi, ka šīs tiesību normas nav precīzas.

252    Proti, šāda lūguma iesniegšanas gadījumā Administratīvā procesa kodeksa 154. pantā ir paredzēts, ka šī kodeksa 71. panta normas ir jāņem vērā “atbilstoši” un “ja to piemērošana ir nepieciešama”, kas norāda uz zināmu nenoteiktību saistībā ar šajā 71. pantā paredzētā termiņa piemērošanas nosacījumiem.

253    No tā izriet, ka ar šīm tiesību normām nav pietiekami skaidri un precīzi transponēta prasība par divu mēnešu termiņu, kas izcelsmes dalībvalsts kompetentajām iestādēm jāievēro gadījumā, ja persona ir lūgusi izsniegt kādu no Direktīvas 2005/36 VII pielikuma 1. punkta d) un e) apakšpunktā minētajiem dokumentiem.

254    Tomēr iebildumu rakstā Čehijas valdība ir norādījusi arī uz citu valsts pasākumu un normu piemērošanu, un it īpaši uz to, ka ieinteresētā persona Direktīvas 2005/36 VII pielikuma 1. punkta d) apakšpunktā minēto dokumentu, kas apliecina tās labo reputāciju, morālo stāju vai bankrota neesamību, var saņemt, lūdzot izsniegt izrakstu no valsts komercreģistra vai sodāmības reģistra, un šādā gadījumā minētais dokuments ir jāizsniedz pēc attiecīga lūguma saņemšanas vai arī to var saņemt tiešsaistē. Šajā ziņā minētā valdība ir paskaidrojusi, ka kompetentās valsts iestādes attiecīgo dokumentu izsniedz lūguma iesniegšanas brīdī un ka tiešsaistē iesniegta lūguma gadījumā ieinteresētā persona var tieši lejupielādēt šo dokumentu.

255    Saistībā ar šīs direktīvas VII pielikuma 1. punkta e) apakšpunktā minēto dokumentu par pretendenta fizisko vai garīgo veselību Čehijas valdība atsaucas uz Likumu Nr. 373/2011 par īpašiem veselības aprūpes dienestiem, kura 43. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka medicīniskais atzinums tiek izsniegts 10 darba dienu laikā pēc iesniegtā lūguma saņemšanas.

256    Komisija apgalvo, ka šīs valsts tiesību normas ir transponēšanas pasākumi, par kuriem Čehijas Republika nav paziņojusi, tādēļ Čehijas valdība nevar uz tām atsaukties. Tā piebilst, ka Direktīvas 2005/36 63. pantā dalībvalstīm ir arī noteikts pienākums ietvert atsauci uz šo direktīvu tās transponēšanai pieņemtajos tiesību aktos.

257    Komisija arī norāda, pirmkārt, ka personas, kas ir darba ņēmējas, nav reģistrētas komercreģistrā un, otrkārt, ka ar iespēju lūgt izsniegt dokumentus elektroniski nav pietiekami, jo ne visiem ir piekļuve šai iespējai.

258    Čehijas valdība iebilst, ka attiecīgo informāciju var sniegt, izmantojot citas valsts informācijas sistēmas, un piekļuve internetam nav vienīgais veids, kā iegūt šo informāciju.

259    Saistībā ar šiem jaunajiem argumentiem vispirms jāatgādina, ka dalībvalstīm saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu ir pienākums palīdzēt Komisijai īstenot tās uzdevumu, kas saskaņā ar LES 17. panta 1. punktu it īpaši izpaužas kā LESD noteikumu, kā arī saskaņā ar Līgumu iestāžu izdoto noteikumu piemērošanas uzraudzība. It īpaši ir jāņem vērā fakts, ka, pārbaudot tādu valsts tiesību normu pareizu piemērošanu praksē, kuru mērķis ir efektīvi ieviest direktīvu, Komisija, kurai pašai nav izmeklēšanas pilnvaru šajā jomā, lielā mērā ir atkarīga no informācijas, ko sniedz iespējamie sūdzību iesniedzēji, kā arī attiecīgā dalībvalsts (spriedums, 2021. gada 2. septembris, Komisija/Zviedrija (Attīrīšanas iekārtas), C‑22/20, EU:C:2021:669, 144. punkts).

260    Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par pierādīšanas pienākumu tiesvedībā sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam Komisijai tāpat ir jāpierāda, ka pastāv attiecīgā pienākumu neizpilde. Tai ir jāsniedz Tiesai vajadzīgie pierādījumi, lai tā varētu pārbaudīt, vai pastāv šī pienākumu neizpilde, turklāt Komisija nedrīkst pamatoties uz jebkādu pieņēmumu (spriedums, 2021. gada 2. septembris, Komisija/Zviedrija (Attīrīšanas iekārtas), C‑22/20, EU:C:2021:669, 143. punkts un tajā minētā judikatūra).

261    Šajā lietā Komisijas replikas rakstā izvirzītie argumenti neļauj pietiekami pārliecinoši konstatēt iemeslus, kuru dēļ ar Čehijas valdības iebildumu raksta stadijā minētajiem pasākumiem un valsts tiesību normām, no kurām izriet, ka tās bija piemērojamas pirms argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām, nav pietiekami, lai pareizi transponētu Direktīvas 2005/36 VII pielikuma 1. punkta d) un e) apakšpunktā minēto dokumentu izsniegšanai noteikto divu mēnešu termiņu.

262    Tādējādi septītais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.

 Par astoto iebildumu – Direktīvas 2005/36 51. panta 1. punkta netransponēšanu

 Lietas dalībnieku argumenti

263    Komisija apgalvo, ka Čehijas Republika nav izpildījusi Direktīvas 2005/36 51. panta 1. punktā paredzētos pienākumus, ciktāl tajā ir paredzēts, ka uzņēmējas dalībvalsts kompetentajai iestādei ir viena mēneša termiņš, lai apstiprinātu profesionālās kvalifikācijas atzīšanas lūguma saņemšanu un attiecīgā gadījumā informētu pretendentu par jebkādiem trūkstošiem dokumentiem.

264    Komisija uzskata, ka Direktīvas 2005/36 51. panta 1. punkta transponēšana Čehijas tiesībās nav pietiekami skaidra un precīza.

265    Konkrētāk, Administratīvā procesa kodeksa 45. panta 2. punktā pretendentam neesot paredzētas īpašas tiesības noteiktā termiņā saņemt informāciju par iespējami trūkstošajiem dokumentiem.

266    Šī kodeksa 47. panta 1. punktā esot paredzēts vienīgi pienākums “pēc iespējas ātrāk” informēt ieinteresēto personu par procedūras sākšanu pēc tās iesniegtā lūguma.

267    Minētā kodeksa 71. panta 1. un 3. punktā attiecīgajai administratīvajai iestādei esot atļauts pieņemt lēmumu pēc tajā paredzētā viena mēneša termiņa.

268    Čehijas valdība apgalvo, ka astotais iebildums nav pamatots, jo Čehijas tiesībās ir paredzēts pienākums informēt ieinteresēto personu par procedūras sākšanu viena mēneša laikā, kā arī pienākums apstiprināt lietas materiālu saņemšanu saskaņā ar Direktīvas 2005/36 51. panta 1. punktu.

269    Minētā valdība norāda, ka atbilstoši Administratīvā procesa kodeksa 47. panta 1. punktam attiecīgajai administratīvajai iestādei ir “pēc iespējas ātrāk” jāinformē visi procedūras dalībnieki par lūgumu sākt minēto procedūru, un tas nozīmējot, ka praksē šis “termiņš” ir vien dažas dienas, kā to ir apstiprinājušas arī Čehijas Republikas tiesas.

270    Saistībā ar informāciju par trūkstošajiem dokumentiem Čehijas valdība piebilst, ka saskaņā ar Administratīvā procesa kodeksa 45. panta 2. punktu attiecīgā administratīvā iestāde palīdz pretendentam novērst iespējamos viņa lūgumā pieļautos trūkumus un dod viņam saprātīgu termiņu, lai to izdarītu.

271    Čehijas valdība arī norāda, ka Administratīvā procesa kodeksa 6. panta 1. punktā šai administratīvajai iestādei ir noteikts pienākums izskatīt attiecīgo lietu “bez nepamatotas kavēšanās”.

272    Šī valdība tāpat norāda, ka saskaņā ar Administratīvā procesa kodeksa 71. panta 1. un 3. punktu minētajai administratīvajai iestādei ir jāpieņem lēmums “pēc iespējas ātrāk” vai, ja tas nav iespējams, – “30 dienu laikā”.

273    Tādējādi Čehijas valdība uzskata, ka no Administratīvā procesa kodeksa sistēmas izriet, ka pretendents par iespējamiem trūkumiem viņa lūgumā ir jāinformē labu laiku pirms Direktīvas 2005/36 50. panta 1. punktā noteiktā viena mēneša termiņa beigām.

274    Čehijas valdība piebilst, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, valsts tiesību normas šajā jautājumā ir skaidras un atbilst šai direktīvai, un minētajai iestādei katrā ziņā ir jāpierāda, ka Čehijas tiesības praksē tiek piemērotas pretēji Savienības tiesībām.

275    Čehijas valdība arī atgādina, ka dalībvalstij nav tieši jāpārņem direktīvas noteikumi savā valsts tiesību sistēmā, lai minētā direktīva būtu pareizi transponēta, un ka ar vispārēju juridisko kontekstu var būt pietiekami.

276    Visbeidzot, Čehijas valdība norāda, ka tā nav zinājusi par šajā ziņā pastāvošajām praktiskajām grūtībām.

 Tiesas vērtējums

277    Direktīvas 2005/36 51. panta 1. punktā ir noteikts viena mēneša termiņš, lai uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde apstiprinātu profesionālās kvalifikācijas atzīšanas lūguma saņemšanu un informētu pretendentu par iespējamiem trūkumiem tajā.

278    Tomēr likumdošanas normas, uz kurām atsaukusies Čehijas valdība, neko tamlīdzīgu neparedz.

279    It īpaši saistībā ar Čehijas Republikas valdības minētajām vispārīgo administratīvo tiesību normām jākonstatē, ka ar Administratīvā procesa kodeksa 71. pantu, atbilstoši kuram Čehijas iestādei ir jāpieņem lēmums “pēc iespējas ātrāk”, bet ne vēlāk kā 30 dienu laikā pēc lūguma saņemšanas, un noteiktos apstākļos var tikt piešķirts papildu termiņš, nav transponēti pienākumi, kas izriet no Direktīvas 2005/36 51. panta 1. punkta, jo tajā nav atsauces nedz uz pienākumu apstiprināt lūguma saņemšanu, nedz uz pienākumu norādīt, iespējams, trūkstošos dokumentus. Turklāt šajā 71. pantā katrā ziņā ir ļauts iestādei pieņemt lēmumu par lūgumu termiņā, kas var pārsniegt vienu mēnesi.

280    Arī ar Administratīvā procesa kodeksa 45. panta 2. punktu, atbilstoši kuram administratīvajai iestādei ir jāpalīdz pretendentam novērst trūkumus viņa lūgumā un šim nolūkam jāpiešķir viņam “saprātīgs termiņš”, nav pietiekami, lai būtu pilnībā transponētas Direktīvas 2005/36 51. panta 1. punktā šajā ziņā ietvertās konkrētās prasības.

281    Tas pats attiecas uz Administratīvā procesa kodeksa 6. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru iestādei lūgums ir jāizskata “bez nepamatotas kavēšanās”, un šī kodeksa 47. panta 1. punktu, atbilstoši kuram administratīvajai iestādei “pēc iespējas ātrāk” ir jāinformē par procedūras sākšanu “visi dalībnieki”, par kuriem tai ir zināms, jo šīs tiesību normas arīdzan neatbilst Direktīvas 2005/36 51. panta 1. punktā noteiktajām konkrētajām prasībām.

282    Visbeidzot, ar Čehijas valdības argumentu, ka Čehijas tiesības praksē nerada nekādas grūtības, kā norādīts šī sprieduma 148. punktā, nav iespējams kompensēt konstatēto pietiekami skaidras un precīzas transponēšanas neesamību.

283    Tādēļ jākonstatē, ka Čehijas Republika nav izpildījusi Direktīvā 2005/36 paredzētos pienākumus, saskaņā ar šīs direktīvas 51. panta 1. punktu nepieņemdama tiesību normas, kas nepieciešamas, lai uzņēmējas dalībvalsts kompetentajai iestādei būtu viena mēneša termiņš, kurā apstiprināt profesionālās kvalifikācijas atzīšanas lūguma saņemšanu un attiecīgā gadījumā informēt pretendentu par jebkādiem trūkstošiem dokumentiem.

284    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, jākonstatē, ka Čehijas Republika nav izpildījusi Direktīvā 2005/36 paredzētos pienākumus:

–        saskaņā ar Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunktu nepieņemdama noteikumus, kas nepieciešami, lai uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes varētu noteikt to personu statusu, kurām piemērots adaptācijas periods vai kuras vēlas sagatavoties zināšanu pārbaudei;

–        atbilstoši Direktīvas 2005/36 7. panta 3. punktam nepieņemdama noteikumus, kas nepieciešami, lai veterinārārstiem un arhitektiem būtu iespēja sniegt pakalpojumus saskaņā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību, lietojot uzņēmējā dalībvalstī paredzēto profesionālo nosaukumu;

–        saskaņā ar Direktīvas 2005/36 51. panta 1. punktu nepieņemdama noteikumus, kas nepieciešami, lai uzņēmējas dalībvalsts kompetentajai iestādei būtu viena mēneša termiņš, kurā apstiprināt profesionālās kvalifikācijas atzīšanas lūguma saņemšanu un attiecīgā gadījumā informēt pretendentu par jebkādiem trūkstošiem dokumentiem.

 Par tiesāšanās izdevumiem

285    Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki savus tiesāšanās izdevumus sedz paši. Tā kā Komisijas prasība ir apmierināta tikai daļēji, jānolemj, ka katra lietas dalībniece pati sedz savus tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

1)      Čehijas Republika nav izpildījusi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Direktīvu 2013/55/ES, paredzētos pienākumus:

–        saskaņā ar grozītās Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunktu nepieņemdama noteikumus, kas nepieciešami, lai uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes varētu noteikt to personu statusu, kurām piemērots adaptācijas periods vai kuras vēlas sagatavoties zināšanu pārbaudei;

–        atbilstoši Direktīvas 2005/36 7. panta 3. punktam nepieņemdama noteikumus, kas nepieciešami, lai veterinārārstiem un arhitektiem būtu iespēja sniegt pakalpojumus saskaņā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību, lietojot uzņēmējā dalībvalstī paredzēto profesionālo nosaukumu;

–        saskaņā ar Direktīvas 2005/36 51. panta 1. punktu nepieņemdama noteikumus, kas nepieciešami, lai uzņēmējas dalībvalsts kompetentajai iestādei būtu viena mēneša termiņš, kurā apstiprināt profesionālās kvalifikācijas atzīšanas lūguma saņemšanu un attiecīgā gadījumā informēt pretendentu par jebkādiem trūkstošiem dokumentiem.

2)      Prasību pārējā daļā noraidīt

3)      Eiropas Komisija un Čehijas Republika pašas sedz savus tiesāšanās izdevumus.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – čehu.