Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA M. KAMPOSA SANČESA-BORDONAS [M. CAMPOS SÁNCHEZ-BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 8. maijā (1)
Lietas C‑717/22 un C‑372/23
SISTEM LUX OOD
un
VU
pret
Teritorialna direktsia Mitnitsa Burgas
(Rayonen sad Svilengrad (Svilengradas rajona tiesa, Bulgārija) un Administrativen sad Haskovo (Haskovas administratīvā tiesa, Bulgārija) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Muitas savienība un brīva preču aprite – Regula (ES) Nr. 952/2013 – Tiesību aktu muitas jomā pārkāpums – Administratīvie sodi – Iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas – Valsts tiesiskais regulējums, kas paredz muitas pārkāpuma priekšmeta konfiskāciju – Trešai personai piederošas preces
1. Šajos divos lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu divas atsevišķas Bulgārijas tiesas pauž Tiesai šaubas par to, kā interpretēt Regulā (ES) Nr. 952/2013 (2) noteikto pārkāpumu un sankciju procedūru.
2. Ar saviem jautājumiem iesniedzējtiesas būtībā vēlas noskaidrot: a) vai nodoms ir obligāts tāda pārkāpuma sastāva elements, ko veido Muitas kodeksa 15. pantā noteiktās informācijas nesniegšana muitas iestādēm, un b) vai Savienības tiesībām ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kas tādos apstākļos kā pamatlietās paredz preču konfiskāciju kā sodu par tiesību aktu muitas jomā pārkāpumiem.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Pamatlēmums 2005/212/TI (3)
3. Pamatlēmuma 1. pantā (“Definīcijas”) ceturtajā daļā ir definēts, ka ““konfiskācija” ir pēc tiesvedības par noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgiem nodarījumiem tiesas uzlikts sods vai pasākums, kas beidzas ar galīgu īpašuma atņemšanu” (4).
2. Muitas kodekss
4. Kodeksa 38. apsvērumā ir teikts:
“Ir lietderīgi ņemt vērā attiecīgās personas godprātību gadījumos, kad muitas parāds ir radies saistībā ar tiesību aktu muitas jomā neievērošanu, un mazināt nolaidības ietekmi uz parādnieku.”
5. Tā 45. apsvērumā ir teikts:
“Ir lietderīgi Savienības līmenī paredzēt noteikumus, ar kuriem reglamentē to, kā muitas dienesti var iznīcināt vai citādi atsavināt preces, jo šie ir jautājumi, ko agrāk reglamentēja ar valsts tiesību aktiem.”
6. Kodeksa 15. pantā (“Informācijas sniegšana muitas dienestiem”) ir noteikts:
“1. Ikviena persona, kas tieši vai netieši ir iesaistīta muitas formalitāšu kārtošanā vai muitas kontroles veikšanā, pēc muitas dienestu lūguma un attiecīgajā termiņā, ja tāds ir noteikts, sniedz šiem dienestiem visus vajadzīgos dokumentus un informāciju piemērotā veidā, kā arī visu vajadzīgo palīdzību, lai minētās formalitātes vai kontroli varētu pabeigt.
2. Kad persona muitas dienestiem iesniedz muitas deklarāciju, pagaidu uzglabāšanas deklarāciju, ievešanas kopsavilkuma deklarāciju, izvešanas kopsavilkuma deklarāciju, reeksporta deklarāciju vai reeksporta paziņojumu, vai pieteikumu atļaujas vai jebkura cita lēmuma saņemšanai, attiecīgā persona kļūst atbildīga par visu turpmāk norādīto:
a) deklarācijā, paziņojumā vai pieteikumā sniegtās informācijas pareizību un pilnīgumu;
b) visu to dokumentu īstumu, pareizību un spēkā esamību, kas pamato deklarāciju, paziņojumu vai pieteikumu; [un]
c) attiecīgā gadījumā – par visu pienākumu izpildi saistībā ar attiecīgās muitas procedūras piemērošanu konkrētajām precēm vai ar atļauto darbību veikšanu.
Pirmo daļu piemēro arī attiecībā uz jebkuru informāciju jebkurā citā veidā, ko pieprasa sniegt muitas dienesti vai kas sniegta muitas dienestiem.
Ja deklarāciju vai paziņojumu, vai pieteikumu iesniedz vai informāciju sniedz attiecīgās personas pārstāvis muitā, kā minēts 18. pantā, tad šā punkta pirmajā daļā noteiktie pienākumi uzliek saistības arī minētajam pārstāvim muitā.”
7. Kodeksa 42. pantā (“Sankciju piemērošana”) ir noteikts:
“1. Katra dalībvalsts nosaka sankcijas par tiesību aktu muitas jomā pārkāpumiem. Šādas sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas.
2. Ja piemēro administratīvus sodus, tie var būt, inter alia, vienā vai abos no šādiem veidiem:
a) naudas sods, ko uzliek muitas dienesti, tostarp attiecīgā gadījumā vienošanās process, ko piemēro kriminālsoda vietā;
b) attiecīgajai personai izsniegtas atļaujas atcelšana, apturēšana vai grozīšana.
[..].”
8. Tā 79. panta (“Muitas parāds, kas radies pienākumu neizpildes dēļ”) 1. punktā ir noteikts:
“Attiecībā uz precēm, kam uzliekams ievedmuitas nodoklis, ievedmuitas parāds rodas jebkurā no šādiem gadījumiem:
a) nav izpildīts kāds no pienākumiem, kas ir noteikts tiesību aktos muitas jomā attiecībā uz ārpussavienības preču ievešanu Savienības muitas teritorijā, to izņemšanu no muitas uzraudzības vai šādu preču pārvietošanu, apstrādi, uzglabāšanu, pagaidu uzglabāšanu, pagaidu ievešanu vai atsavināšanu minētajā teritorijā;
b) nav izpildīts kāds no pienākumiem, kas ir noteikts tiesību aktos muitas jomā attiecībā uz preču galapatēriņu Savienības muitas teritorijā;
c) nav ievērots kāds no nosacījumiem, kas reglamentē muitas procedūras piemērošanu ārpussavienības precēm vai nodokļa atbrīvojuma piešķiršanu vai samazinātas ievedmuitas nodokļa likmes piemērošanu sakarā ar preču galapatēriņu.”
9. Kodeksa 158. pantā (“Preču muitas deklarācija un Savienības preču muitas uzraudzība”) ir noteikts:
“1. Visas preces, kurām paredzēts piemērot kādu muitas procedūru, izņemot brīvās zonas procedūru, iekļauj konkrētajai procedūrai atbilstīgā muitas deklarācijā.
2. Konkrētos gadījumos, kas nav 6. panta [2.] punktā minētie gadījumi, muitas deklarāciju var iesniegt, izmantojot līdzekļus, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes.
3. Savienības preces, kas ir deklarētas eksportam, Savienības iekšējam tranzītam vai izvešanai pārstrādei, ir muitas uzraudzībā no 1. punktā minētās deklarācijas pieņemšanas brīža līdz brīdim, kad tās izved no Savienības muitas teritorijas vai no tām atsakās par labu valstij, vai tās iznīcina, vai kad muitas deklarācija tiek atzīta par nederīgu.”
10. Saskaņā ar 198. pantu (“Muitas dienestu veicamie pasākumi”):
“1. Muitas dienesti veic visus vajadzīgos pasākumus – tostarp konfiskāciju un pārdošanu vai arī iznīcināšanu –, lai atsavinātu preces šādos gadījumos:
a) ja nav izpildīts kāds no pienākumiem, kas ir noteikts tiesību aktos muitas jomā attiecībā uz ārpussavienības preču ievešanu Savienības muitas teritorijā, vai ja preces nav bijušas nodotas muitas uzraudzībā;
[..].”
11. Tā 233. panta (“Savienības tranzīta principāla pienākumi un saskaņā ar Savienības tranzīta procedūru pārvietoto preču pārvadātāja un saņēmēja pienākumi”) 3. punktā ir noteikts:
“Arī preču pārvadātājs vai saņēmējs, kas pieņem preces, zinot, ka tās tiek pārvietotas saskaņā ar Savienības tranzīta procedūru, ir atbildīgs par preču neskartu nogādāšanu galamērķa muitas iestādē noteiktajā termiņā un atbilstīgi muitas dienestu veiktajiem preču identifikācijas nodrošināšanas pasākumiem.”
B. Valsts tiesības. Zakon za mitnitsite (Muitas likums)
12. Likuma 231. pantā ir noteikts, ka lēmumus par administratīvo sodu pieņem Muitas iestādes direktors vai tā norīkoti darbinieki.
13. Saskaņā ar 233. pantu:
“1. Personu, kura pārvieto preces pāri valsts robežai vai mēģina to darīt, neinformējot muitas iestādes un nesaņemot to atļauju, soda par kontrabandu ar naudas sodu 100 līdz 200 % apmērā no muitas vērtības importa gadījumā vai no preces vērtības eksporta gadījumā, ja vien tas nav uzskatāms par noziedzīgu nodarījumu.
[..].
6. Ražojumi, kas ir muitas kontrabandas priekšmets, neatkarīgi no to īpašnieka tiek konfiscēti valsts labā, to pazaudēšanas vai nozagšanas gadījumā [pārkāpuma izdarītājam] jāsamaksā preces muitas vērtībai [importa gadījumā] vai preces vērtībai eksporta gadījumā līdzvērtīga summa.
[..].”
II. Fakti, strīdi un prejudiciālie jautājumi
14. 2021. gada 28. maijā Serbijas pilsonis VU, kas vadīja ar alumīnija profiliem piekrautu vilcēju ar puspiekabi, ceļā no Turcijas, virzoties uz galamērķi Serbijā, ieradās kādā Bulgārijas muitas kontrolpunktā.
15. Pārbaudot muitas dokumentus un nosverot transportlīdzekli, tika konstatēts, ka tajā ir preces daudzums ar acīmredzami lielāku svaru nekā deklarēts minētajos dokumentos.
16. Pēc attiecīgās pārbaudes transportlīdzekļa kravas nodalījumā tika atrasti trīspadsmit paliktņi ar alumīnija profiliem. Pieci no tiem pēc dokumentiem pilnībā atbilda viena noteikta nosūtošā uzņēmuma kravai. Profili uz astoņiem atlikušajiem paliktņiem, ko bija nosūtījis cits uzņēmums, nebija deklarēti.
17. Konstatējot šos faktus, tika uzsāktas divas tiesvedības, kurās katra kompetentā tiesa nolēma iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
A. Lieta C‑717/22
18. 2021. gada 28. maijā Teritorialna direktsia «Juzhna morska» (reģionālā direkcija “Juzhna morska”) sāka administratīvā soda piemērošanas procesu pret vilcēja ar puspiekabi autovadītāju par Muitas likuma 233. panta 1. punkta pārkāpumu. Nedeklarētās alumīnija plāksnes, tāpat kā vilcējs ar puspiekabi, tika konfiscēti.
19. Administratīvā soda piemērošanas process tika apturēts sakarā ar kriminālizmeklēšanas sākšanu par to pašu nodarījumu.
20. Kad bija galīgi izslēgta krimināllietas ierosināšana un atsākts soda piemērošanas process, administratīvā iestāde nosprieda, ka autovadītāja rīcība (proti, alumīnija plākšņu pārvadāšana pāri valsts robežai bez muitas iestādes ziņas un atļaujas) ietver Muitas likuma 233. panta 1. punktā paredzētā pārkāpuma tipiskos elementus.
21. Līdz ar to administratīvā iestāde:
– Noteica autovadītājam administratīvu sankciju naudas soda veidā 73 140,06 Bulgārijas levas (BGN) (aptuveni 37 400 EUR) apmērā, kas atbilst 100 %preces muitas vērtības.
– Saskaņā ar Muitas likuma 233. panta 6. punktu, lasot to kopsakarā ar 233. panta 1. punktu, lika konfiscēt alumīnija plāksnes un atdot vilcēju ar puspiekabi īpašniekam – trešai personai, kas nodarījumā nav iesaistīta.
22. Konfiscēto preču īpašniece sabiedrība Sistem Lux apstrīdēja šo lēmumu Rayonen sad Svilengrad (Svilengradas rajona tiesa, Bulgārija), kas uzdeva Tiesai trīs prejudiciālos jautājumus, no kuriem šeit atkārtošu pirmos divus:
“1) Vai [Muitas kodeksa] 42. panta 2. punkts, kurā izsmeļoši minēti administratīvo sodu veidi, ko var piemērot par tiesību aktu muitas jomā pārkāpumiem, lasot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 17. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka nav pieļaujams tāds valsts tiesiskais regulējums kā [Muitas likuma] 233. panta 6. punkts, kurā kā papildu administratīvais sods ir paredzēta pārkāpuma priekšmeta konfiskācija (īpašuma atņemšana valsts labā)? Vai pārkāpuma priekšmeta konfiskācija ir pieļaujama gadījumos, kad konfiscētais īpašums pieder nevis pārkāpējam, bet citai personai?
2) Vai [Muitas kodeksa] 42. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar Hartas 49. panta 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka nav pieļaujams tāds valsts tiesiskais regulējums kā [Muitas likuma] 233. panta 6. punkts, kurā līdzās “naudas sodam” kā papildu sods ir paredzēta pārkāpuma priekšmeta konfiskācija (īpašuma atņemšana valsts labā), jo tā būtu tāda nesamērīga sankcionēta iejaukšanās īpašumtiesībās, kura nav samērīga ar izvirzīto leģitīmo mērķi: vispārīgi gadījumos, kad konfiscētais īpašums, kas bija pārkāpuma priekšmets, pieder pārkāpējam, un gadījumos, kad tas pieder trešai personai, kas nav pārkāpējs, un it īpaši gadījumos, kad pārkāpējs pārkāpumu ir izdarījis nevis tīši, bet nolaidības dēļ?”
B. Lieta C‑372/23
23. VU, pārvadātājs, uz kuru ir atsauce lietā C‑717/22, gan uzlikto sodu, gan preču konfiskāciju apstrīdēja Rayonen sad Svilengrad (Svilengradas rajona tiesa). Viņa prasība tika noraidīta ar 2022. gada 17. janvāra spriedumu.
24. Par pirmās instances spriedumu VU iesniedza apelācijas sūdzību Administrativen sad Haskovo (Haskovas administratīvā tiesa, Bulgārija), kas uzdeva Tiesai piecus prejudiciālos jautājumus, no kuriem šeit atkārtošu pirmos četrus:
“1) Vai [Muitas kodeksa] 15. pants, lasot kopsakarā ar 42. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā [Muitas likuma] 233. panta 1. punkts, lasot kopsakarā ar Zakon za administrativnite narushenia i nakazania [Administratīvo pārkāpumu un sodu likuma] 7. pantu, kurā paredzēts sods par netīšu kontrabandu, ja muitas pārkāpums izdarīts aiz nolaidības, neievērojot pāri valsts robežai pārvadātām precēm noteikto deklarēšanas formu? Vai ir pieļaujams valsts tiesiskais regulējums, kas šādos gadījumos ļauj kvalificēt pārkāpumu par kontrabandu, kas izdarīta aiz neuzmanības, vai arī nodoms ir obligāts kontrabandas sastāva elements?
2) Vai [Muitas kodeksa] 42. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā [Muitas likuma] 233. panta 1. punkts, lasot kopsakarā ar Administratīvo pārkāpumu un sodu likuma 7. pantu, saskaņā ar kuru par pirmo pārkāpumu, kam ir piemērojams jēdziens “kontrabanda”, neatkarīgi no tā, vai tas izdarīts tīši vai aiz neuzmanības, var piemērot tāda paša veida un apmēra sodu, proti, “naudas sodu” 100 līdz 200 % apmērā no pārkāpuma priekšmeta muitas vērtības?
3) Vai [Muitas kodeksa] 42. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā [Muitas likuma] 233. panta 6. punkts, kurā kā papildu administratīvais sods ir paredzēta to preču vai mantas konfiskācija (īpašuma atņemšana valsts labā), kas ir pārkāpuma priekšmets un kuru glabāšana nav aizliegta? Vai pārkāpuma priekšmeta konfiskācija ir pieļaujama gadījumos, kad konfiscētais īpašums pieder nevis pārkāpējam, bet citai personai?
4) Vai [Muitas kodeksa] 42. panta 1. punkts, lasot kopsakarā ar [..] hartas 49. panta 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka nav pieļaujams tāds valsts tiesiskais regulējums kā [Muitas likuma] 233. panta 6. punkts, kurā līdzās “naudas sodam” kā papildu sods ir paredzēta to preču vai mantas konfiskācija (īpašuma atņemšana valsts labā), kas ir pārkāpuma priekšmets un kuru glabāšana nav aizliegta, jo tā būtu tāda nesamērīga sankcionēta iejaukšanās īpašumtiesībās, kura nav samērīga ar izvirzīto leģitīmo mērķi: vispārīgi gadījumos, kad konfiscētais īpašums, kas bija pārkāpuma priekšmets, pieder pārkāpējam, un gadījumos, kad tas pieder trešai personai, kura nav pārkāpējs, un it īpaši gadījumos, kad pārkāpējs pārkāpumu ir izdarījis nevis tīši, bet aiz neuzmanības?”
III. Tiesvedība Tiesā
25. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, uz kura pamata tika uzsākta lieta C‑717/22, Tiesā tika reģistrēts 2022. gada 23. novembrī.
26. Apsvērumus šajā lietā iesniedza Sistem Lux, Teritorialna direktsia Mitnitsa Burgas (Burgasas muitas pārvaldes reģionālā direkcija, Bulgārija), Bulgārijas, Itālijas un Latvijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.
27. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, uz kura pamata tika uzsākta lieta C‑372/23, Tiesā tika reģistrēts 2023. gada 13. jūnijā.
28. Apsvērumus šajā otrā lietā iesniedza Teritorialna direktsia Mitnitsa Burgas (Burgasas muitas pārvaldes reģionālā direkcija), Beļģijas, Bulgārijas, Spānijas un Itālijas valdības, kā arī Komisija.
29. Abas lietas, ievērojot to saistību, tika apvienotas procesa mutvārdu daļai un sprieduma pasludināšanai.
30. Tiesa, kura neuzskatīja par nepieciešamu rīkot atklātu tiesas sēdi, aicināja secinājumos koncentrēties uz pirmajiem diviem jautājumiem lietā C‑717/22 (kas būtībā sakrīt ar trešo un ceturto jautājumu lietā C‑372/23) un uz pirmajiem diviem jautājumiem lietā C‑372/23.
IV. Analīze
31. Pirmie divi jautājumi lietā C‑717/22 ir par to, vai ar Savienības tiesībām ir saderīgs valsts tiesiskais regulējums, kas konkrētā muitas pārkāpuma gadījumā paredz konfiscēt iesaistītās preces.
32. Pirmie divi jautājumi lietā C‑372/23 ir par to, vai ar Savienības tiesībām ir saderīgs valsts tiesiskais regulējums, kas paredz noteikt konkrētu sodu par kontrabandu .
33. Vispirms analizēšu prejudiciālos jautājumus par pamatsodu (lieta C‑372/23) un tad skatīšu jautājumus par konfiskāciju (lietas C‑717/22 un C‑372/23).
34. Neskatīšu Hartas 17. panta 1. punkta un 49. panta 3. punkta ietekmi, jo iesniedzējtiesas neizklāsta iemeslus, konkrēti kuru dēļ tās lūdz šo tiesību normu interpretāciju.
A. Sankcija par muitas informācijas sniegšanas pienākuma neizpildi (pirmais un otrais prejudiciālais jautājums lietā C‑372/23)
35. Iesniedzējtiesa interesējas par tāda valsts tiesiskā regulējuma saderību ar Savienības tiesībām (it īpaši, ar Muitas kodeksa 15. pantu, lasot to kopsakarā ar tā paša kodeksa 42. panta 1. punktu), kas soda nolaidības dēļ izdarītu muitas pārkāpumu, ko tā kvalificē kā kontrabandu, kas izdarīta aiz neuzmanības.
36. Konkrēti, tā vēlas zināt:
– vai nodoms ir obligāts kontrabandas sastāva elements (pirmais jautājums).
– vai kontrabandu var sodīt ar “tāda paša veida un apmēra sodu”, ja tā izdarīta tīši vai aiz neuzmanības (otrais jautājums).
37. Atgādināšu, ka VU tika sodīts par Muitas likuma 233. panta 1. punkta pārkāpšanu. Ar šo tiesību normu Bulgārijā tiek kvalificēta preču pārvadāšana pāri valsts robežai bez muitas iestāžu ziņas un atļaujas. Tajā iekļaujas pienākuma sniegt muitas iestādēm Muitas kodeksa 15. pantā noteikto informāciju neizpilde (5). Minētais pienākums nav izpildīts, ja sniegtā informācija ir nepatiesa, jo neatbilst preču reālajam saturam.
38. Kaut arī tas nav precizēts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, šķiet, ka pārvadātās preces tika vestas no Turcijas uz galamērķi Serbijā, savukārt Bulgārija bija tikai tranzīta valsts. Tādā gadījumā primāri piemērojamā Savienības tiesību norma būtu Muitas kodeksa 158. pants.
39. Saskaņā ar minēto pantu preces, kurām paredzēts piemērot kādu muitas procedūru (izņemot brīvās zonas procedūru), iekļauj konkrētajai procedūrai atbilstīgā muitas deklarācijā (1. punkts), un tās atrodas muitas uzraudzībā no minētās deklarācijas pieņemšanas brīža līdz brīdim, kad tās izved no Savienības muitas teritorijas vai no tām atsakās par labu valstij, vai tās iznīcina, vai kad muitas deklarācija tiek atzīta par nederīgu (3. punkts).
40. Saskaņā ar Muitas kodeksa 233. panta 3. punktu tranzīta preču pārvadātājs ir atbildīgs par preču neskartu nogādāšanu galamērķa muitas iestādē noteiktajā termiņā un atbilstīgi muitas dienestu veiktajiem preču identifikācijas nodrošināšanas pasākumiem (6).
41. Pienākuma sniegt ticamu deklarāciju par VU tranzītā pārvadātajām precēm neizpilde, pēc iesniedzējtiesas domām, ko šajā tiesvedībā neviens neapstrīd un nepārbauda, veidoja minētās personas izdarītu Muitas kodeksa 15. panta pārkāpumu (7).
42. Saskaņā ar Muitas kodeksa 15. panta 1. punktu ikviena persona, kas tieši vai netieši ir iesaistīta muitas formalitāšu kārtošanā vai muitas kontroles veikšanā, pēc muitas dienestu lūguma sniedz šiem dienestiem visus vajadzīgos dokumentus un informāciju piemērotā veidā, kā arī visu vajadzīgo palīdzību, lai minētās formalitātes vai kontroli varētu pabeigt.
43. Saskaņā ar tā paša Muitas kodeksa 15. panta 2. punktu, persona, kas muitas dienestiem iesniedz deklarāciju, kļūst atbildīga par tajā sniegtās informācijas pareizību un pilnīgumu, kā arī pamatojuma dokumentu īstumu, pareizību un spēkā esamību.
44. Atbilstoši Muitas kodeksa 42. pantam jebkāda tiesību aktu muitas jomā neizpilde dalībvalstīm ir jāsoda efektīvi, samērīgi un atturoši.
45. Iesniedzējtiesa konkrēti jautā Tiesai, kas nosaka to, vai noteiktā sankcija, ciktāl attiecas uz pārkāpuma nodoma raksturu, ir saderīga ar Muitas kodeksa 15. pantu un, ciktāl tā attiecas uz pašas sankcijas samērīgumu – ar tā paša kodeksa 42. panta 1. punktu.
46. Lai atbildētu uz pirmo no šiem jautājumiem, ir jāpatur prātā, ka, Tiesas ieskatā:
– Muitas kodeksa 15. panta 1. punktā noteikto saistību neizpilde ir “tiesību aktu muitas jomā pārkāpums” minētā kodeksa 42. panta 1. punkta izpratnē.
– “Šis jēdziens [“tiesību aktu muitas jomā pārkāpums”] attiecas ne tikai uz krāpnieciskām darbībām, bet ietver jebkādu Savienības muitas tiesību aktu neievērošanu neatkarīgi no tā, vai neievērošana ir notikusi tīši vai nolaidības dēļ vai arī, ja attiecīgais tirgus dalībnieks nav rīkojies nepareizi” (8).
47. Tas pats, kā norādījusi Komisija, it īpaši ir sakāms par Muitas kodeksa 158. pantā noteiktā pienākuma – konkrētajai procedūrai atbilstīgas muitas deklarācijas iesniegšana – neizpildi.
48. No šīs premisas izriet, ka nodoms nav obligāts kontrabandas sastāva elements. Aiz nolaidības izdarīta Muitas kodeksa 15. panta 1. punkta pārkāpuma gadījumā dalībvalstīm ir jānosaka sods saskaņā ar tā paša kodeksa 42. pantu.
49. Sankcijai, ciktāl tas ir svarīgi šajā lietā, katrā ziņā ir jābūt samērīgai, kā paredz Muitas kodeksa 42. panta 1. punkts.
50. Tas, ko iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot ar savu otro jautājumu lietā C‑372/23, attiecas ne tik daudz uz samērīguma problēmu šaurā nozīmē, cik, jau atkal, uz nodoma esamības svarīgumu, lai pielāgotu sodu.
51. Faktiski iesniedzējtiesa uzstāj uz jautājumu par nodoma esamību, kas tagad uzdots saistībā ar Muitas kodeksa 42. panta 1. punktu, proti, no sankcijas aspekta, nevis vairs no pārkāpuma faktiskās situācijas definīcijas aspekta.
52. Pamata problēma paliek nemainīga, proti, tāda valsts regulējuma saderība ar Muitas kodeksu, kas kvalificē kā muitas pārkāpumu nolaidīgu rīcību (pirmais jautājums), to papildinot ar sankciju, kas nenošķir starp nolaidīgu rīcību un tīšu rīcību (otrais jautājums).
53. Tāpēc ir jānosaka nevis tas, vai strīdīgā sankcija pamatlietā bija vai nebija samērīga ar konkrēto daudzumu vai citiem apstākļiem, bet gan – vai pārkāpums tika izdarīts tīši vai aiz neuzmanības.
54. Faktiski iesniedzējtiesa liek uzsvaru uz to, ka pārkāpumam “neatkarīgi no tā, vai tas izdarīts tīši vai aiz neuzmanības, var piemērot tāda paša veida un apmēra sodu”. Pēc iesniedzējtiesas domām, patiešām “nesamērīgi” būtu tad, ja netiktu nošķirts starp tīšu pārkāpumu un pārkāpumu aiz neuzmanības.
55. Pavisam netiešajai atsaucei uz noteiktās sankcijas samērīgumu nevajadzētu novērst uzmanību. Atkārtoju, ka faktiski šajos jautājumos tiek prasīts tas, vai kontrabanda var tikt sodīta – un ar kādiem nosacījumiem – tikai gadījumos, ja tā izdarīta tīšas rīcības rezultātā.
56. No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts tiesiskajā regulējumā paredzētie soda pasākumi nedrīkst pārsniegt šajā tiesiskajā regulējumā leģitīmi paredzēto mērķu sasniegšanai vajadzīgo, turklāt tie nedrīkst arī būt nesamērīgi salīdzinājumā ar šiem mērķiem (9).
57. Līdz ar to “[..] muitas dienestiem – gan veicot iespējamā izdarītā pārkāpuma juridisko kvalifikāciju, gan attiecīgā gadījumā nosakot par tiesību aktu muitas jomā neievērošanu piemērojamās sankcijas –, lai nodrošinātu, ka šīs sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas, ir jāņem vērā visi atbilstošie apstākļi, tostarp, ja nepieciešams, arī deklarētāja labticība” (10).
58. Labticības nozīme sankciju tvēruma izvērtējumā nenozīmē, ka tās ir piemērojamas tikai tīšu pārkāpumu gadījumā. Kā jau minēju, jēdziens “tiesību aktu muitas jomā pārkāpums” Muitas kodeksa 42. panta 1. punkta izpratnē ietver jebkuru minētās tiesību normas pārkāpumu neatkarīgi no tā, vai pārkāpums izdarīts tīši vai aiz neuzmanības.
59. Kopumā uzskatu, ka uz otro prejudiciālo jautājumu lietā C‑372/23 ir jāatbild tāpat kā uz pirmo: tā kā nodoms nav obligāts kontrabandas sastāva elements un pietiek ar vienkāršu Muitas kodeksa 15. panta 1. punkta pārkāpumu, lai kvalificētu rīcību kā sodāmu saskaņā ar šā kodeksa 42. pantu, Savienības tiesības neizslēdz sodu par pārkāpumiem, kas nav tīši.
60. Tiesa ir apstiprinājusi šo Muitas kodeksa 42. panta 1. punkta interpretāciju, atzīstot, ka gadījumos, kad muitas deklarācijā ir sniegta neprecīza informācija, var noteikt administratīvo naudas sodu neatkarīgi no konkrētā operatora labticības (11).
61. Šī atbilde neliedz atbilstošās sankcijas noteikšanai ņemt vērā visus atbilstošos elementus (ieskaitot, ja tāda bija, pārkāpēja labticību) valsts likumdevēja noteiktajā skalā, saskaņā ar ko var vairāk vai mazāk graduēt sodīšanu (12).
B. Konfiskācija muitas iestāžu informēšanas pienākuma neizpildes gadījumos (pirmais un otrais prejudiciālais jautājums lietā C‑717/22, kas sakrīt ar trešo un ceturto jautājumu lietā C‑372/23)
62. Ar šiem jautājumiem iesniedzējtiesas, īsumā, vēlas noskaidrot:
– vai ir iespējama konfiskācija kā administratīvs papildu sods ““kontrabandas” gadījumā;
– apstiprinošas atbildes gadījumā –vai var konfiscēt trešai personai, kas nav pārkāpējs, piederošu mantu, it īpaši, ja pārkāpējs nav rīkojies tīši.
63. Muitas kodeksa 42. panta 2. punktā nav noteikts izsmeļošs to “formu” (procedūru) saraksts, kādās var tikt noteikti dalībvalstu pieņemtie administratīvie sodi. Tas izriet no tiesību normas gramatiskās interpretācijas, kurā izmantota vārdkopa inter alia (13) vai līdzīgas, lai šīs formas uzskaitītu piemēra veidā.
64. Kā Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, “tad, ja nav veikta Savienības tiesību saskaņošana attiecībā uz piemērojamajām sankcijām par tādu nosacījumu neievērošanu, kuri paredzēti ar šīm tiesībām izveidotajā sistēmā, dalībvalstu kompetencē ir izvēlēties sankcijas, ko tās uzskata par piemērotām”. Dalībvalstīm, loģiski, “sava kompetence ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības un to vispārējos principus” (14).
65. Šādos apstākļos neredzu iemeslus, kāpēc konfiskācija nevarētu tikt paredzēta kā papildu administratīvs sods tādos gadījumos kā šeit apstrīdētie, tas ir, Muitas kodeksa 15. panta 1. punkta pārkāpuma gadījumā (15).
66. Pašā Muitas kodeksā ir noteikts (198. pants) pienākums valsts iestādēm veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai atsavinātu preces tiesību aktu muitas jomā pārkāpšanas gadījumos. Šo pasākumu starpā ir konkrēti pieminētas konkrēto preču konfiskācija un pārdošana vai iznīcināšana.
67. Tādējādi konfiscēto preču konfiskācija tādās lietās kā šī tiek pieļauta Savienības tiesībās gan kā administratīvs sods (Muitas kodeksa 42. pants), gan kā pasākums, kas nepieciešams muitas saistību neizpildes gadījumā (tā paša kodeksa 198. pants) (16).
68. Var diskutēt par to, kādos gadījumos ir likumīga konfiskācija in concreto, taču, protams, ne par to, vai runa ir par pasākumu, kas kā tāds ir saderīgs ar Savienības tiesisko regulējumu.
69. Attiecībā uz tādu preču konfiskāciju, kas pieder labticīgai trešai personai, kas nav pārkāpējs, Tiesa jau ir nepārprotami atzinusi: “ņemot vērā personu tiesību ievērojamo aizskārumu, ko rada īpašuma konfiskācija, proti, īpašumtiesību uz to galīga atņemšana, ir jānorāda, ka, runājot par labticīgu trešo personu, kura nav zinājusi un nav varējusi zināt, ka tās īpašums ir ticis izmantots noziedzīga nodarījuma izdarīšanai, šāda konfiskācija, no izvirzītā mērķa viedokļa, ir uzskatāma par pārmērīgu un nepieļaujamu iejaukšanos, kas aizskar šīs personas tiesību uz īpašumu pašu būtību” (17).
70. Iesniedzējtiesu sniegtā informācija neļauj skaidri secināt, vai konfiscētās preces patiešām piederēja trešai personai, kura rīkojās labticīgi, kā es to nupat izklāstīju.
71. Viss šķiet norādām uz to, ka šīs preces nav VU (proti, sodītā autopārvadātāja) īpašums, kaut arī nav pierādījumu, ka būtu apšaubītas viņa tiesības apstrīdēt konfiskāciju. Minētās preces piederot Sistem Lux, prasītājai strīdā, kurā tika uzsākta prejudiciāla tiesvedība lietā C‑717/22.
72. Tomēr saskaņā ar muitas iestāžu (18) un Bulgārijas valdības (19) apsvērumiem Sistem Lux esot galvenais atbildīgais principāls tranzīta procedūrā, kurai pakļautas konfiscētās preces. Ja tas tā būtu, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesām, Sistem Lux nevarētu tikt šauri kvalificēta kā “trešā persona”.
73. Muitas iestādes apgalvojumi, kas atkārtoti lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑717/22 (20), atklāj, ka administratīvais lēmums par konfiskāciju balstoties uz apstākli, ka Sistem Lux nav izpildījusi savas muitas saistības attiecībā uz iesaistītajām precēm. Ja iesniedzējtiesa akceptēs šo tēzi, šāda neizpilde atbilstoši Muitas kodeksa 198. pantam varētu izraisīt lēmuma par konfiskāciju pieņemšanu.
74. Galu galā, kaut arī Sistem Lux nav izdarījusi konkrēto VU pārmesto pārkāpumu, tā nebūtu izpildījusi prasības, un tas var būt par pamatu konfiskācijai.
V. Secinājumi
75. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Rayonen sad Svilengrad (Svilengradas rajona tiesa, Bulgārija) un Administrativen sad Haskovo (Haskovas administratīvā tiesa, Bulgārija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
“Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu, 15. pants, lasot kopsakarā ar minētās regulas 42. panta 1. un 2. punktu,
ir jāinterpretē tādējādi, ka
1) Nodoms nav obligāts kontrabandas sastāva elements.
2) Valsts tiesiskajā regulējumā var paredzēt preču konfiskāciju kā papildu sodu, ko nosaka personai, kura izdarījusi administratīvu pārkāpumu, neizpildot tiesību aktu muitas jomā prasības.”