VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (apelācijas palāta)

2011. gada 23. maijā

Lieta T‑493/09 P

Y

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Civildienests – Līgumdarbinieki – Atlaišana – Daļēji acīmredzami nepieņemama un daļēji acīmredzami nepamatota apelācijas sūdzība

Priekšmets      Apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (trešā palāta) 2009. gada 7. oktobra spriedumu lietā F‑29/08 Y/Komisija (Krājums‑CDL, I‑A‑1-393. un II‑A‑1‑2009. lpp.), kurā lūgts atcelt šo spriedumu

Nolēmums Apelācijas sūdzību noraidīt. Y sedz savus un atlīdzina Eiropas Komisijai šajā instancē radušos tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Apelācija – Pamati – Norādītās kļūdas tiesību piemērošanā neidentificēšana – Nepieņemamība

(Tiesas Statūtu I pielikuma 11. panta 1. punkts; Vispārējās tiesas Reglamenta 138. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts)

2.      Apelācija – Pamati – Kļūdains faktu vērtējums – Nepieņemamība – Pierādījumu vērtējuma pārbaude Vispārējā tiesā – Izslēgšana, izņemot sagrozīšanas gadījumu

(Tiesas Statūtu I pielikuma 11. pants)

3.      Apelācija – Pamati – Civildienesta tiesā izvirzīto pamatu un argumentu vienkārša atkārtošana – Nepieņemamība

(Tiesas Statūtu I pielikuma 11. panta 1. punkts; Vispārējās tiesas Reglamenta 138. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts)

4.      Ierēdņi – Tiesības un pienākumi – Pienākums informēt priekšniecību par faktiem, kas rada aizdomas par nelikumīgu darbību vai nopietnu pārkāpumu – Piemērošanas joma

(Civildienesta noteikumu 22.a pants)

1.      No Tiesas Statūtu I pielikuma 11. panta 1. punkta, kā arī no Vispārējās tiesas Reglamenta 138. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta tostarp izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi ir jānorāda apstrīdētie elementi spriedumā, kura atcelšana tiek pieprasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti apelācijas sūdzības atbalstam.

Šai prasībai neatbilst tādi iebildumi par kļūdām tiesību piemērošanā, kuros ar prasīto precizitāti netiek identificēti iepriekš minētie elementi un ar kuriem nav izklāstīta pamatota juridiskā argumentācija prasītāja apgalvojumu atbalstam.

(skat. 27. un 28. punktu)

Atsauce: Vispārējā tiesa, 2010. gada 17. marts, T‑78/09 P Parlaments/Collée, Krājumā vēl nav publicēts, 20. un 21. punkts.

2.      Saskaņā ar Tiesas Statūtu I pielikuma 11. pantu apelācijas sūdzība ir iesniedzama tikai par tiesību jautājumiem, tādējādi tikai Civildienesta tiesa ir tiesīga konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad fakti konstatēti neprecīzi šai tiesai iesniegto lietas materiālu dēļ, un veikt šo faktu vērtējumu.

Ievērojot apelācijas instances tiesas lomu, sagrozīšanai acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem, neesot nepieciešamībai vēlreiz vērtēt faktus un pierādījumus.

(skat. 34. un 35. punktu)

Atsauces: Tiesa, 1998. gada 28. maijs, C‑8/95 P New Holland Ford/Komisija, Recueil, I‑3175. lpp., 72. punkts; 2006. gada 6. aprīlis, C‑551/03 P General Motors/Komisija, Krājums, I‑3173. lpp., 54. punkts; 2006. gada 21. septembris, C‑167/04 P JCB Service/Komisija, Krājums, I‑8935. lpp., 108. punkts; Vispārējā tiesa, 2010. gada 19. marts, T‑338/07 P Bianchi/EIF, Krājumā vēl nav publicēts, 61. punkts un tajā minētā judikatūra.

3.      Apelācijas sūdzība, kurā tikai burtiski atkārtoti vai atspoguļoti pamati un argumenti, kas iepriekš iesniegti Civildienesta tiesā, neatbilst Tiesas Statūtu I pielikuma 11. panta 1. punktā, kā arī Vispārējās tiesas Reglamenta 138. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā noteiktajām prasībām. Šāda apelācija faktiski ir prasība veikt vienkāršu Civildienesta tiesā iesniegtā prasības pieteikuma pārskatīšanu, kas nav Vispārējās tiesas kompetencē.

(skat. 57. punktu)

Atsauce: Parlaments/Collée, minēts iepriekš, 22. punkts.

4.      Civildienesta noteikumu 22.a panta 3. punktā ir noteikts, ka pret ierēdni, kurš saskaņā ar šī panta 1. punktu ir informējis par faktiem, kas rada aizdomas par iespējamu nelikumīgu darbību vai rīcību, kurā var atklāties nopietns Eiropas Kopienu ierēdņu profesionālo pienākumu pārkāpums, “iestādē [..] nedrīkst rasties aizspriedums, ja vien viņš rīkojies pamatoti un godīgi [labā ticībā]”. Pat ja tiktu pieņemts, ka šo labas ticības prasību varētu interpretēt tādējādi, ka attiecīgajam ierēdnim ir pienākums veikt nepieciešamo, lai pierādītu savu apgalvojumu patiesīgumu, šī prasība acīmredzami un katrā ziņā nenozīmē, ka ierēdnim par šo rīcību nebūtu jāinformē sava priekšniecība, it īpaši gadījumos, kas attiecas uz izmeklēšanu, kura var kaitēt iestādes tēlam. Apelācijas sūdzības iesniedzējs tāpat nevar attaisnot minētās darbības ar faktu, ka viņš neuzticas savai priekšniecībai, jo Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. punktā ir skaidri noteikts, ka, ja ierēdnis uzskata par lietderīgu, viņš par faktiem, kuri bijuši minēti viņa paziņojumā, informē ģenerālsekretāru vai personas līdzvērtīgā amatā, vai tieši Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai.

(skat. 62. punktu)