VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2013. gada 16. septembrī (*)
Kohēzijas fonds – Regula (EK) Nr. 1164/94 – Vides infrastruktūru projektu ieviešana Katalonijas teritorijā (Spānija) – Finanšu atbalsta daļēja atcelšana – Pakalpojumu publiskā iepirkuma un būvdarbu publiskā iepirkuma līgumi – Piešķiršanas kritēriji – Saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums – Vienlīdzīga attieksme – Pārskatāmība – Pārmērīgi zemas cenas piedāvājums – Izdevumu atbilstība – Finanšu korekciju noteikšana – Regulas Nr. 1164/94 II pielikuma H panta 2. punkts – Samērīgums
Lieta T‑402/06
Spānijas Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja J. M. Rodríguez Cárcamo, vēlāk – A. Rubio González, abogados del Estado,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja A. Steiblytė un L. Escobar Guerrero, vēlāk – A. Steiblytė un S. Pardo Quintillán, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2006. gada 20. oktobra Lēmumu C(2006) 5105, ar kuru tiek samazināts Kohēzijas fonda atbalsts astoņu projektu ieviešanai Katalonijas autonomās kopienas (Spānija) teritorijā.
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Azizi [J. Azizi] (referents), tiesneši S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen] un M. Kančeva [M. Kancheva],
sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 12. un 13. novembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
Tiesību normas attiecībā uz Kohēzijas fondu
1 EKL 158. pantā ir noteikts:
“Lai veicinātu tās vispārēju harmonisku attīstību, Kopiena izstrādā un veic darbības, kas stiprina tās ekonomisko un sociālo kohēziju.
Kopiena jo īpaši tiecas mazināt būtiskas dažādu reģionu attīstības līmeņa atšķirības un vismazāk attīstīto reģionu vai salu, tostarp lauku apvidu, atpalicību.”
2 Saskaņā ar EKL 161. panta otro daļu:
“Kohēzijas fonds, ko Padome izveidojusi [..], sniedz finansiālu atbalstu tādiem projektiem vides un Eiropas komunikāciju tīklu jomā, kas attiecas uz transporta infrastruktūru.”
3 Kohēzijas fonds tika izveidots ar Padomes 1994. gada 16. maija Regulu (EK) Nr. 1164/94 par Kohēzijas fonda izveidi (OV L 130, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Kohēzijas fonda regula Nr. 1164/94”).
4 Kohēzijas fonda regulas Nr. 1164/94 4. pantā tā grozītajā versijā ir noteiktas finanšu līdzekļu summas, kādas var tikt piešķirtas projektiem, kuri ir kvalificējušies palīdzībai no Kohēzijas fonda laikposmā no 2000. līdz 2006. gadam.
5 Kohēzijas fonda regulas Nr. 1164/94 7. panta 1. punktā tā grozītajā versijā ir noteikts, ka Kopienas palīdzības proporcionālā daļa, ko piešķir no Kohēzijas fonda, ir 80 % līdz 85 % no valsts izdevumiem vai līdzvērtīgiem izdevumiem.
6 Kohēzijas fonda regulas Nr. 1164/94 8. panta 1. punktā tā grozītajā versijā ir noteikts:
“[Kohēzijas] [f]onda finansētie projekti atbilst Līgumu noteikumiem, saskaņā ar tiem pieņemtiem tiesību aktiem un Kopienas politikai, tostarp vides aizsardzības, transporta, Eiropas komunikāciju tīklu, konkurences un valsts līgumu politikai.”
7 Kohēzijas fonda regulas Nr. 1164/94 12. panta 1. punktā, tā grozītajā versijā, it īpaši ir noteikts:
“Neskarot Komisijas atbildību par [Eiropas] Kopienas budžeta izpildi, dalībvalstis pirmajā instancē uzņemas atbildību par projektu finanšu kontroli. Šajā nolūkā to veiktajos pasākumos ir jāiekļauj:
a) pārbaud[e] par to, vai ir izveidota vadības un kontroles kārtība un vai to īsteno tā, lai nodrošinātu Kopienas fondu efektīvu un pareizu izmantošanu;
[..]
c) nodrošinājums, ka projektus pārvalda saskaņā ar visiem attiecīgajiem Kopienas likumiem un ka viņu rīcībā nodotos līdzekļus izmanto saskaņā ar pareizas finanšu pārvaldības principiem;
d) apstiprinājums, ka Komisijai iesniegtās izdevumu deklarācijas ir precīzas un nodrošina, ka tās ir sastādītas pēc grāmatvedības uzskaites, kas ir balstīta uz pārbaudāmu dokumentāro pamatojumu;
e) pārkāpumu novēršana un atklāšana, par to paziņojot Komisijai saskaņā ar noteikumiem, kā arī informējot Komisiju par lietu izskatīšanas gaitu tiesu vai pārvaldes iestādēs [..];
[..]
g) sadarbīb[a] ar Komisiju, lai nodrošinātu Kopienas fondu izmantošanu saskaņā ar pareizas finanšu vadības principiem;
h) jebkādu zaudējumu, kas radušies atklāta pārkāpuma rezultātā, atlīdzināšan[a] un, vajadzības gadījumā, procentu iekasēšan[a] par kavētiem maksājumiem.”
8 Kohēzijas fonda līdzekļu apsaimniekošanas noteikumi sīkāk ir izklāstīti Kohēzijas fonda regulas Nr. 1164/94 II pielikumā, tā redakcijā ar grozījumiem.
9 Kohēzijas fonda regulas Nr. 1164/94 II pielikuma H pantā, tā redakcijā ar grozījumiem, ir noteikts:
“Labojumi finansējumā
1. Ja pēc vajadzīgo pārbaužu veikšanas Komisija nolemj, ka:
a) ar projekta izpildi nav pamatota daļa vai visa piešķirtā palīdzība, ieskaitot kāda nosacījuma nepildīšanu, kas iekļauts lēmumā par palīdzības piešķiršanu, jo īpaši visas būtiskās izmaiņas, kas ietekmē projekta izpildes veidu vai nosacījumus, kam nav lūgts Komisijas apstiprinājums, vai
b) ir pārkāpums attiecībā uz [Kohēzijas] fonda palīdzību un ka attiecīgā dalībvalsts nav veikusi vajadzīgos korekcijas pasākumus,
Komisija aptur palīdzību attiecīgajam projektam un, minot iemeslu, pieprasa, lai dalībvalsts noteiktā laikā iesniedz paskaidrojumus.
Ja dalībvalsts iebilst Komisijas apsvērumiem, Komisija dalībvalsti uzaicina uz noklausīšanos, kur abas puses cenšas panākt vienošanos par novērojumiem un secinājumiem.
2. Pēc Komisijas noteiktā termiņa beigām Komisija, ievērojot atbilstīgu procedūru, ja trīs mēnešos nav panākta vienošanās, ņemot vērā visus dalībvalsts paskaidrojumus, pieņem lēmumu:
a) samazināt D. panta 2. punktā minēto avansa maksājumu vai
b) veikt vajadzīgos labojumus finansējumā. Tas nozīmē, ka atceļ projektam piešķirto palīdzību kopumā vai kādu tās daļu.
Šajos lēmumos ievēro proporcionalitātes principu. Komisija, pieņemot labojuma summu, ņem vērā pārkāpuma vai izmaiņas veidu, kā arī pārvaldības vai kontroles sistēmu kļūdu iespējamās finansiālās ietekmes lielumu. Veicot jebkādu samazināšanu vai atcelšanu, jau samaksātās summas ir jāatmaksā.
3. Visas nepareizi [nepamatoti] saņemtās summas, kas jāatmaksā, ir jāmaksā Komisijai. Procenti par nokavētu atmaksājumu ir jāmaksā saskaņā ar noteikumiem, kas jāpieņem Komisijai.
4. Komisija nosaka sīki izstrādātus noteikumus 1. līdz 3. punkta izpildei un informē dalībvalstis un Eiropas Parlamentu.”
10 Komisijas 2002. gada 29. jūlija Regulas (EK) Nr. 1386/2002, ar ko paredz sīki izstrādātus īstenošanas noteikumus Kohēzijas fonda regulai (EK) Nr. 1164/94 attiecībā uz tādas palīdzības pārvaldības un kontroles sistēmām, kura piešķirta no Kohēzijas fonda, kā arī kārtību finansiālu labojumu veikšanai (OV L 201, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula Nr. 1386/2002”), 17.–21. pantā ir noteikts Kohēzijas fonda regulas Nr. 1164/94 priekšmets un piemērošanas joma, kā arī detalizēti noteikumi procedūrai, kas jāievēro, lai piemērotu korekcijas no Kohēzijas fonda saņemtajai palīdzībai, sākot no 2000. gada 1. janvāra.
11 Īstenošanas regulas Nr. 1386/2002 17. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. To finanšu korekciju apjomu, ko Komisija saskaņā ar [Kohēzijas fonda regulas Nr. 1164/94] II pielikuma H panta 2. punktu veic atsevišķiem vai sistemātiskiem pārkāpumiem, novērtē, ja tas ir praktiski iespējams, pamatojoties uz atsevišķām datnēm, un, ievērojot proporcionalitātes principu, pielīdzina izdevumu summai, kas kļūdaini pieprasīta no fonda.
2. Ja nav praktiski iespējams precīzi noteikt kļūdaino izdevumu summu vai arī ja pilnībā atcelt attiecīgos izdevumus būtu nesamērīgi bargs pasākums, un Komisija šī iemesla dēļ veic finanšu korekcijas, pamatojoties uz ekstrapolāciju vai vienotu likmi, tas notiek šādi:
a) ekstrapolācijas gadījumā izmanto reprezentatīvu darījumu paraugu ar līdzīgām pazīmēm;
b) ja izmanto vienotu likmi, novērtē noteikumu pārkāpumu smagumu un apmēru, kā arī to vadības un kontroles sistēmu trūkuma apmēru un finansiālās sekas, kas izraisījušas konstatētos pārkāpumus.
[..]”
12 Īstenošanas regulas Nr. 1386/2002 18. pantā ir noteikts:
“1. Laiks, kurā attiecīgā dalībvalsts var atbildēt uz pieprasījumu sniegt savus komentārus saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1164/94 II pielikuma H panta 1. punkta pirmo daļu, ir divi mēneši, izņemot gadījumus, kad ar Komisiju var vienoties par ilgāku laika posmu, ja tam ir pienācīgs pamatojums.
2. Ja Komisija piedāvā finanšu korekcijas, pamatojoties uz ekstrapolāciju vai vienoto likmi, dalībvalstij, izpētot attiecīgās lietas, dod iespēju pierādīt, ka patiesais pārkāpumu apmērs ir mazāks, nekā Komisija novērtējusi. Dalībvalsts, vienojoties ar Komisiju, var ierobežot šīs izpētes apmēru līdz attiecīgo lietu pienācīgi samērīgai daļai vai izlases veidā izraudzītiem paraugiem.
Šai izpētei paredzētais laiks nav ilgāks par diviem mēnešiem pēc 1. punktā minētā divu mēnešu perioda, izņemot gadījumus, kad tam ir pienācīgs pamatojums. Šādas izpētes rezultāti tiek pārbaudīti Regulas (EK) Nr. 1164/94 II pielikuma H panta 1. punkta otrā daļā minētajā veidā. Komisija ņem vērā ikvienu pierādījumu, ko dalībvalsts iesniedz noteiktajā termiņā.
3. Ja dalībvalsts iebilst pret Komisijas veiktās izpētes rezultātiem un notiek noklausīšanās saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1164/94 II pielikuma H panta 1. punkta otro daļu, trīs mēnešu periods, kurā Komisija saskaņā ar minētās Regulas II pielikuma H panta 2. punktu var pieņemt lēmumu, sākas no noklausīšanās dienas.”
13 Saskaņā ar tās 23. pantu Īstenošanas regula Nr. 1386/2002 stājās spēkā 2002. gada 7. augustā.
14 Vadlīnijās par principiem, kritērijiem un norāžu skalām, kādas piemēro Komisijas dienesti, lai noteiktu finanšu korekcijas, kas paredzētas Kohēzijas fonda regulas Nr. 1164/94 par Kohēzijas fonda izveidi II pielikuma H panta 2. punktā (C(2002) 2871) (turpmāk tekstā – “2002. gada vadlīnijas”), ir paredzēti vispārējie kritēriji un principi, kādus Eiropas Kopienu Komisija izmanto savā praksē, nosakot minētās finanšu korekcijas.
Atbilstošās tiesību normas par publisko iepirkumu
15 Attiecīgie tiesību akti publisko iepirkumu jomā, kuri ir piemērojami saskaņā ar Kohēzijas fonda Regulas Nr. 1164/94 8. panta 1. punktu (skat. iepriekš 6. punktu) ir, pirmkārt, Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīva 93/37/EEK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu piešķiršanas procedūras (OV L 199, 54. lpp.; turpmāk tekstā – “Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīva 93/37”), un, otrkārt, Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīva 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai (OV L 209, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīva 92/50”).
16 Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 1. panta b) punktā tostarp ir noteikts:
“Šajā direktīvā:
[..]
b) “līgumslēdzējas iestādes” ir valsts, reģionālas vai vietējas iestādes, publisko tiesību subjekti vai apvienības, ko izveidojusi viena vai vairākas šādas iestādes vai publisko tiesību subjekti.
“Publisko tiesību subjekts” ir jebkura struktūra:
– kas nodibināta ar konkrētu mērķi apmierināt vispārējas vajadzības un neveic rūpnieciskas vai komerciālas darbības;
un
– tam ir juridiskas personas statuss
un
– ko galvenokārt finansē valsts, reģionālas vai vietējas iestādes vai citi publisko tiesību subjekti; vai ko šie subjekti pārrauga; vai kuru vadībā, pārvaldē vai uzraudzības struktūrā vairāk nekā pusi locekļu ieceļ valsts, reģionālas vai vietējas iestādes vai citi publisko tiesību subjekti.
[..]”
17 Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37, kurā ir noteikti būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanas kritēriji, 30. pantā tostarp ir paredzēts:
“1. Piešķirot līgumus, līgumslēdzējas iestādes pamatojas uz šādiem kritērijiem:
a) vai nu tikai zemāko cenu;
b) vai arī, ja līgumu piešķir saimnieciski visizdevīgākajam piedāvājumam, uz dažādiem kritērijiem atkarībā no līguma, piem., cenu, izpildes termiņu, kārtējām izmaksām, rentabilitāti, tehniskām īpašībām.
2. Šā panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajā gadījumā līgumslēdzēja iestāde līguma dokumentos vai paziņojumā par līgumu norāda visus kritērijus, ko tā paredz piemērot, piešķirot līgumu, ja iespējams, secībā no svarīgākā uz mazāk svarīgo.
[..]
4. Ja konkrētam līgumam piedāvājumi šķiet nesamērīgi lēti, samērojot ar būvdarbiem, līgumslēdzēja iestāde, pirms tā var šos piedāvājumus noraidīt, rakstiski lūdz sīkāku informāciju par to piedāvājumu sastāvdaļām, ko tā uzskata par pieņemamiem, un pārbauda šīs sastāvdaļas, ņemot vērā saņemtos paskaidrojumus.
[..]”
18 Attiecīgie līgumu piešķiršanas kritēriji attiecībā uz pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumiem ir definēti tostarp Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 36. un 37. pantā.
19 Saskaņā ar Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 36. pantu:
“1. Neskarot valstu normatīvos vai administratīvos aktus par noteiktu pakalpojumu atlīdzību, piešķirot līgumus, līgumslēdzējas iestādes pamatojas uz šādiem kritērijiem:
a) ja līgumu piešķir saimnieciski visizdevīgākajam piedāvājumam, uz dažādiem kritērijiem atkarībā no konkrētā līguma: piemēram, kvalitāti, tehniskām īpašībām, estētiskām un funkcionālām īpašībām, tehnisko apkopi un tehnisko palīdzību, pakalpojuma sniegšanas datumu, sniegšanas ilgumu vai pabeigšanas termiņu, cenu; vai;
b) tikai zemāko cenu.
2. Ja līgumu piešķir saimnieciski visizdevīgākajam piedāvājumam, līgumslēdzēja iestāde līguma dokumentos vai konkursa paziņojumā norāda visus piešķiršanas kritērijus, ko tā paredz piemērot, ja iespējams, secībā no svarīgākā uz mazāk svarīgo.”
20 Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 37. pantā ir noteikts:
“Ja konkrētam līgumam piedāvājumi šķiet nesamērīgi lēti, samērojot ar pakalpojumu sniegšanu, līgumslēdzēja iestāde, pirms tā var šos piedāvājumus noraidīt, rakstiski lūdz sīkāku informāciju par to piedāvājumu sastāvdaļām, ko tā uzskata par pieņemamiem, un pārbauda šīs sastāvdaļas, ņemot vērā saņemtos paskaidrojumus.
Līgumslēdzēja iestāde var ņemt vērā paskaidrojumus ar objektīvu pamatojumu, ieskaitot pakalpojumu sniegšanas paņēmienu saimniecisko izdevīgumu vai izvēlētos tehniskos risinājumus, vai īpaši labvēlīgus nosacījumus, ko pretendents var nodrošināt, sniedzot pakalpojumus, vai arī pretendenta piedāvātā pakalpojuma oriģinalitāti.
Ja dokumenti, kas attiecas uz līgumu, paredz to piešķirt par zemāko piedāvāto cenu, līgumslēdzējai iestādei ir jādara Komisijai zināms, ka ir noraidīti tie piedāvājumi, kurus tā uzskata par pārlieku lētiem.”
Tiesvedības priekšvēsture
Attiecīgie projekti
21 Ar vairākiem lēmumiem, kas pieņemti laikposmā no 2002. līdz 2004. gadam, Komisija piešķīra Kohēzijas fonda atbalstu astoņu projektu ieviešanai Katalonijas autonomās kopienas teritorijā (Spānija).
22 Projekts ar numuru 2001.ES.16.C.PE.058 attiecas uz Besas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas paplašināšanu notekūdeņu otrreizējai bioloģiskai attīrīšanai un Barselonas reģiona izcelsmes notekūdeņu dūņu pārstrādei (atbalsts piešķirts ar 2002. gada 6. augusta Lēmumu C(2002) 1767 (turpmāk tekstā – “lēmums par piešķiršanu”)), kura vadība ir uzticēta Depuradora del Baix Llobregat SA (turpmāk tekstā – “Depurbaix”).
23 Pārējos septiņus projektus pārvalda Agencia Catalana del Agua (Katalonijas Ūdens aģentūra, turpmāk tekstā – “ACA”) un Agencia de Residuos de Cataluña (Katalonijas atkritumu apsaimniekošanas aģentūra, turpmāk tekstā – “ARC”), kuras abas ir Comunidad Autónoma de Cataluña [Katalonijas autonomās kopienas] padotībā. Runa ir par šādiem projektiem:
– projekts ar numuru 2003.ES.16.C.PE.005 par kanalizācijas infrastruktūru mazajās Katalonijas pilsētās (atbalsts piešķirts ar 2003. gada 19. novembra Lēmumu C(2003) 4384);
– projekts ar numuru 2001.ES.16.C.PE.054 par dūņu attīrīšanu un pārstrādi un pilsētu notekūdeņu izmantošanu Katalonijā (atbalsts piešķirts ar 2002. gada 29. novembra Lēmumu C(2002) 3519, kas grozīts ar 2005. gada 17. maija Lēmumu C(2005) 1523);
– projekts ar numuru 2000.ES.16.C.PE.112 par notekūdeņu izvadīšanu un attīrīšanu Ebro baseinā: Monsonas [Monzón], Kaspes [Caspe] un Katalonijas iekšzemes [upju] baseini (atbalsts piešķirts ar Lēmumu C(2000) 4325, kas grozīts ar 2004. gada 20. februāra Lēmumu C(2004) 597);
– projekts ar numuru 2002.ES.16.C.PE.006 par jūras ūdens atsāļošanas rūpnīcu Tordera deltā (atbalsts piešķirts ar 2003. gada 6. maija Lēmumu C(2003) 1543;
– projekts ar numuru 2001.ES.16.C.PE.055 par pašvaldību atkritumu pārstrādes infrastruktūru būvniecību un pielāgošanu Katalonijā (atbalsts piešķirts ar 2002. gada 6. augusta Lēmumu C(2002) 1766);
– projekts ar numuru 2001.ES.16.C.PE.057 par pašvaldību atkritumu pārstrādes rūpnīcām Urgell, Palars Jussà un Conca de Barbera reģionos Katalonijā (atbalsts piešķirts ar 2003. gada 29. aprīļa Lēmumu C(2003) 1478);
– projekts ar numuru 2002.ES.16.C.PE.041 par pašvaldību atkritumu pārstrādes infrastruktūru tīkla izveidi un uzlabošanu Katalonijā (atbalsts piešķirts ar 2002. gada 20. decembra Lēmumu C(2002) 4660).
Administratīvais process
24 Laikposmā no 2003. gada 6. līdz 10. oktobrim Komisija Spānijā veica revīziju, lai veiktu Depurbaix pārvaldītā Besos upes attīrīšanas iekārtas paplašināšanas projekta pārbaudi, kā arī, lai pārbaudītu saistībā ar Kohēzijas fondu Katalonijas iestāžu ieviestās vadības un kontroles sistēmas.
25 2004. gada 27. janvārī Komisija Spānijas iestādēm nosūtīja ziņojumu, kurā bija identificēti revīzijas laikā konstatētie pārkāpumi, kas ietekmēja konkrētos projektus. Šie pārkāpumi attiecās, pirmkārt, uz Depurbaix izdevumu neatbilstību saistībā ar “būvdarbu vadības nodokli” izdevumu deklarācijās un, otrkārt, atsevišķu Eiropas Savienības normu publisko iepirkumu jomā neievērošanu no Katalonijas iestāžu puses attiecībā uz septiņiem iepriekš 23. punktā norādītajiem projektiem.
26 Pēc vairākkārtējas sarakstes ar Spānijas iestādēm Komisija ierosināja finanšu korekciju katram attiecīgajam projektam un uzaicināja minētās iestādes uz noklausīšanos. 2006. gada 27. un 28. jūnijā notikušās noklausīšanās laikā Spānijas iestādes lūdza trīs nedēļu termiņu papildu pierādījumu iesniegšanai. Komisija šo termiņu noteica uz 2006. gada 21. jūliju. Tā šos pierādījumus saņēma 2006. gada 25. jūlijā.
Apstrīdētais lēmums
27 2006. gada 20. oktobrī Komisija pieņēma Lēmumu C(2006) 5105, ar kuru tika samazināts Kohēzijas fonda atbalsts astoņu iepriekš 22. un 23. punktā minēto projektu ieviešanai Katalonijas autonomās kopienas teritorijā (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kas Spānijas Karalistei tika paziņots 2006. gada 23. oktobrī.
28 Apstrīdētajā lēmumā Komisija norādīja, ka tā revīzijas laikā konstatēja pārkāpumus, pirmkārt, saistībā ar atsevišķu izdevumu neatbilstību un, otrkārt, saistībā ar to, ka Spānijas iestādes nebija ievērojušas atsevišķas Savienības normas, kas reglamentē publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (apstrīdētā lēmuma 15. punkts).
29 Attiecībā uz projektu ar numuru 2001.ES.16.C.PE.058 Komisija norādīja, ka saistībā ar līgumiem, kas saista Spānijas valsts galveno administrāciju ar Depurbaix, tā ir konstatējusi par “būvdarbu vadības nodokli” dēvētus neattaisnotus izdevumus, kurš kā vienotas likmes maksājums 4 % apmērā tika pieskaitīts būvdarbu izmaksām. Komisijas ieskatā šai vienotas likmes summai bija jābūt kvalificētai kā vispārējiem vai administratīviem izdevumiem, kas saskaņā ar lēmuma par piešķiršanu IV pielikuma IV nodaļas 2. punkta iepriekšpēdējo ievilkumu nav atlīdzināmi (apstrīdētā lēmuma 17. punkts).
30 Attiecībā uz pārējiem septiņiem projektiem Komisija konstatēja pārkāpumus, jo ACA un ARC nebija ievērojušas Savienības noteikumus publisko iepirkumu jomā. Ar mērķi piešķirt visus būvdarbu publiskā iepirkuma līgumus šīs iestādes esot izmantojušas piešķiršanas kritērijus, kas neatbilst Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. pantam. Tāpat arī visu pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības esot tikušas piešķirtas, pārkāpjot Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 36. pantu (apstrīdētā lēmuma 18. punkts).
31 Tādējādi, pirmkārt, Komisija uzskatīja, ka ACA saistībā ar konkrēto projektu konkursa [procedūru] veiktā piemērotības kritērija par iepriekšējo būvdarbu pieredzi piemērošana neatbilda minētajām normām tiktāl, ciktāl šis kritērijs neattiecās uz konkrētā tirgus priekšmetu. Šajā ziņā tā precizēja, ka bija skaidri jānošķir piemērotības kritēriji, kas ir svarīgi pretendentu atlasē, no piešķiršanas kritērijiem, kas ir paredzēti saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu noteikšanai. Komisijas ieskatā, ja iepriekšējo būvdarbu pieredze varēja tikt uzskatīta par piemērotu kvalitātes kritēriju, atlasot piedāvājumus, tā savukārt nevar būt pieņemama kā kritērijs, kura mērķis ir noteikt saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, jo tad tiktu pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips (apstrīdētā lēmuma 18. punkts un 24. punkta b) apakšpunkts).
32 Otrkārt, Komisija uzskatīja, ka ar to, ka gan ACA, gan ARC piemēroja vidējās cenas metodi kā piešķiršanas kritēriju, lai noteiktu saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu, tiek pārkāpts Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. pants būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu gadījumā un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 36. pants – pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu gadījumā. Šī metode visu pārējo kritēriju vienlīdzības gadījumā varot radīt nelabvēlīgāku situāciju vislētākajiem piedāvājumiem salīdzinājumā ar citiem piedāvājumiem, kas atrodas vistuvāk aprēķinātajam vidējam rādītājam, līdz ar to tā piemērošana esot pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam (apstrīdētā lēmuma 18. punkts un 24. punkta c) apakšpunkts).
33 Treškārt, Komisija norādīja, ka direktīvas publisko iepirkumu jomā nesamērīgi lētu piedāvājumu gadījumā prasīja paredzēt procedūru, kas balstīta uz sacīkstes principu, ar pretendentiem, lai tiem ļautu pamatot viņu piedāvājuma “dzīvotspēju”. Ne ACA, ne ARC neesot ievērojušas šādu procedūru, kas esot pretrunā Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 4. punktam un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 37. pantam (apstrīdētā lēmuma 24. punkta d) apakšpunkts).
34 Komisija tādējādi uzskatīja, ka, ciktāl Spānijas iestāžu izdevumu deklarācijas ietvēra neattaisnotus izdevumus un ciktāl to veiktā pārbaude bija nepietiekama, finanšu korekciju piemērošana bija pamatota un piemērota (apstrīdētā lēmuma 25. punkts).
35 Šajā ziņā Komisija norādīja, ka uzskata, ka ir vispārēji atbilstoši piemērot vienotas likmes korekcijas visiem saistībā ar projektu deklarētajiem izdevumiem, ja tā konstatē nopietnas nepilnības vadības un kontroles sistēmās, kas izraisa būtiskus spēkā esošo tiesību aktu pārkāpumus, vai ja tā konstatē individuālus pārkāpumus. Piemērojamā specifiskā likme būtu atkarīga no konstatētās nepilnības nozīmīguma un recidīva gadījumā tā varētu tikt palielināta. Komisija tomēr uzskatīja, ka šajā gadījumā vienotas likmes korekcija, kas piemērojama visiem projektiem, būtu nesamērīga situācijas pasliktināšana (apstrīdētā lēmuma 26. punkts).
36 Līdz ar to attiecībā uz neattaisnotajiem “netiešajiem izdevumiem”, kurus Depurbaix norādījis rēķinos kā “būvdarbu vadības nodokli”, Komisija konstatēja, ka minētie izdevumi esot tikuši noteikti attiecībā uz trīs Depurbaix vadītajiem projektiem, kuru kopējā summa 2003. gada revīzijas laikā sasniedza EUR 9 298 055. Komisijas ieskatā tas norāda uz Spānijas Vides ministrijas ieviestās vadības un kontroles sistēmas nepilnībām. Komisija tātad attiecībā uz samērīguma principu nolēma, ka finanšu korekcija ir 2 % apmērā no projektam ar numuru 2001.ES.16.C.PE.058 piešķirtā līdzfinansējuma (85 % apmērā), kuras summu tā noteica EUR 2 324 414 apmērā (apstrīdētā lēmuma 27. punkts).
37 Attiecībā uz ACA un ACR vadītajiem projektiem Komisija konstatēja, ka iepriekšējo būvdarbu pieredzes kritērijs un vidējās cenas metode konsekventi bija ietverti konkrētajos līgumos. Līdz ar to Komisija lūdza Katalonijas iestādēm veikt pretendentu izvērtējumu attiecībā uz katru līgumu, attiecībā uz kuru tās ir piešķīrušas slēgšanas tiesības. Attiecībā uz līgumiem, kuru vērtība pārsniedza direktīvās 92/50 un 93/37 noteiktos sliekšņus, vidējās cenas metode tika aizstāta ar lineāro cenu izvērtējuma metodi, saskaņā ar kuru vislielākais punktu skaits tika piešķirts viszemākās cenas piedāvājumam un vismazākais punktu skaits – visaugstākās cenas piedāvājumam. Tostarp iepriekšējo būvdarbu pieredzes kritērijs tika dzēsts no tehniskā vērtējuma un tika noteikta jauna tehnisko un ekonomisko kritēriju proporcija. Attiecībā uz līgumiem, kuru vērtība bija zemāka par minētajās direktīvās noteikto maksimālo vērtību, jaunais vērtējums balstījās uz cenu vienādošanu un iepriekšējo būvdarbu pieredzes kritērijs tika saglabāts tehniskajā vērtējumā (apstrīdētā lēmuma 28. punkts).
38 Pamatojoties uz jauniem Katalonijas iestāžu vērtējumiem, Komisija finanšu korekciju attiecībā uz katru projektu noteica 100 % apmērā no starpības attiecībā uz Savienības līdzfinansējumu starp izvēlētajiem projektiem un tiem līgumiem, kuru piedāvājumi tika pārskaitīti atsevišķi katram līgumam. Attiecīgajiem septiņiem projektiem Komisija kopējo finanšu korekcijas summu noteica EUR 4 490 021 apmērā (apstrīdētā lēmuma 28. punkts).
39 Komisija tātad secināja, ka summa EUR 6 814 435 apmērā bija jāuzskata par neatbilstoši norādītu un tādējādi tā Spānijas Karalistei bija jāatmaksā (apstrīdētā lēmuma 32. punkts).
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
40 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 27. decembrī, Spānijas Karaliste cēla šo prasību.
41 Spānijas Karalistes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanas izdevumus.
42 Komisija lūdz Vispārējo tiesu:
– noraidīt prasību;
– piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
43 Ar 2012. gada 5. janvāra vēstuli Vispārējā tiesa, veicot Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzētus procesa organizatoriskos pasākumus, pirmkārt, aicināja Spānijas Karalisti iesniegt noteiktus dokumentus un, otrkārt, rakstveidā uzdeva jautājumus Spānijas Karalistei un Komisijai, aicinot tās rakstveidā uz tiem atbildēt. Šīs lietas dalībnieces izpildīja šos procesa organizatoriskos pasākumus noteiktajos termiņos.
44 Tā kā tiesnesis referents nevarēja pildīt amata pienākumus, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs 2012. gada 22. martā lietu nodeva citam tiesnesim referentam un, piemērojot Reglamenta 32. panta 3. punktu, norīkoja citu tiesnesi palātas papildināšanai.
45 Ar 2012. gada 18. jūlija vēstuli Vispārējā tiesa, veicot Reglamenta 64. pantā paredzētus procesa organizatoriskos pasākumus, Spānijas Karalistei un Komisijai rakstveidā uzdeva jautājumus, aicinot tās rakstveidā uz tiem atbildēt. Šīs lietas dalībnieces izpildīja šos procesa organizatoriskos pasākumus noteiktajos termiņos.
46 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (pirmā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu.
47 2012. gada 12. un 13. novembra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem. Tiesas sēdē Vispārējā tiesa nolēma nenoslēgt mutvārdu procesu un, veicot Reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, lūdza lietas dalībniekus trīs nedēļu laikā iesniegt noteiktus dokumentus un informāciju, par ko tās bija aicinātas iesniegt savus apsvērumus, kas ir arī norādīts tiesas sēdes protokolā.
48 Tā kā minētie dokumenti un informācija, kā arī apsvērumi tika saņemti noteiktajā termiņā, Vispārējā tiesa izdeva rīkojumu noslēgt mutvārdu procesu 2013. gada 28. janvārī.
Juridiskais pamatojums
Atcelšanas pamatu kopsavilkums
49 Savas prasības pamatojumam Spānijas Karaliste izvirza četrus pamatus, no kuriem otrais un trešais pamats ir izvirzīti pakārtoti.
50 Ar pirmo pamatu, kas iedalīts trīs daļās, Spānijas Karaliste būtībā norāda, ka apstrīdēto lēmumu par spēkā neesošu padara Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 nepareiza interpretācija un kļūdaina piemērošana publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrām attiecībā uz septiņiem projektiem, kurus vada ACA un ARC.
51 Ar otro pamatu, kas izvirzīts pakārtoti, Spānijas Karaliste norāda uz samērīguma principa pārkāpumu Kohēzijas fonda regulas Nr. 1164/94 II pielikuma H panta 2. punkta izpratnē saistībā ar finanšu korekcijas noteikšanu minētajiem projektiem.
52 Ar trešo pamatu, kas izvirzīts pakārtoti, Spānijas Karaliste norāda uz tiesību uz aizstāvību, būtisku formas prasību, kā arī “labas pārvaldības” principa pārkāpumu.
53 Ar ceturto pamatu Spānijas Karaliste apgalvo, ka īstu pārkāpumu neesamības dēļ ir pārkāpts Īstenošanas regulas Nr. 1386/2002 17. pants, kā arī, pakārtoti, ka ir pārkāpts samērīguma princips finanšu korekcijas noteikšanā Depurbaix vadītajam projektam ar numuru 2001.ES.16.C.PE.058.
Par pirmo pamatu saistībā ar Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 pārkāpumu
Ievada apsvērumi
54 Saistībā ar savu pirmo pamatu Spānijas Karaliste apstrīd apstrīdētajā lēmumā ietverto secinājumu, ka ACA un ARC piemērotie kritēriji, lai piešķirtu konkrēto publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības attiecībā uz septiņiem iepriekš 23. punktā minētajiem projektiem, nebija saderīgi ar Savienības tiesību normām publisko iepirkumu jomā, un it īpaši ar Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. pantu un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 36. pantu. Pirmajā daļā Spānijas Karaliste apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir kļūdains, jo tajā ir uzskatīts, ka vidējās cenas metodes piemērošana bija pretrunā minētajām normām un vienlīdzīgas attieksmes principam. Otrajā daļā tā norāda, ka minētais lēmums ir balstīts uz kļūdainu Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 4. punkta un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 37. panta interpretāciju saistībā ar nesamērīgi lētu piedāvājumu kvalificēšanu. Trešajā daļā Spānijas Karaliste apgalvo, ka minētais lēmums ir balstīts uz kļūdainu Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 1. un 2. punkta un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 36. panta 1. un 2. punkta interpretāciju saistībā ar iepriekšēju būvdarbu pieredzes kritērija piemērošanu saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma izvērtējumā.
55 Pirms šo dažādo iebildumu vērtējuma ir jāatgādina par galvenajām ACA un ARC vadīto uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūru pazīmēm publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai attiecībā uz šiem septiņiem projektiem.
56 Saistībā ar minētajām procedūrām ACA un ARC nolēma piemērot saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma kritēriju viszemākās cenas kritērija vietā (skat. Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 36. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu). Proti, saskaņā ar ACA un ARC izstrādātajām iepirkumu procedūras specifikācijām konkrētā publiskā iepirkuma līgumi bija jāpiešķir saskaņā ar saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma kritēriju, kas bija jāizvērtē, piemērojot noteiktas metodes un pamatojoties uz noteiktiem ekonomiskiem un tehniskiem parametriem, katram no kuriem piemīt svēruma koeficients.
57 Starp atbilstošajām metodēm un ekonomiskajiem parametriem bija vidējās cenas metode, kuru līgumslēdzējas iestāde piemēroja trijos posmos. Pirmajā posmā katrs piedāvājums tika salīdzināts ar budžetu – kas bija līgumslēdzējas iestādes rīcībā attiecībā uz konkrēto publisko iepirkumu –, nodēvētu par pamatcenu, ko iepriekš bija noteicis neatkarīgs inženieru birojs pēc tirgus izpētes. Vidējās cenas metodes piemērošana šajā posmā tika veikta, aprēķinot “pazeminājumu” (Bi) kā katra pretendenta piedāvājuma samazinājuma procentu attiecībā uz pamatcenu saskaņā ar vienādojumu “Bi = (pamatcena – piedāvājums)/pamatcena”. Ja piedāvājums bija zemāks nekā pamatcena, tika uzskatīts, ka pretendents ir piemērojis “pozitīvu samazinājumu” (Bi > 0). Savukārt, ja piedāvājums bija augstāks par pamatcenu (Bi < 0), tika uzskatīts, ka pretendents ir “palielinājis” cenu. Otrajā posmā tika aprēķināts katra pretendenta piemērotā pazeminājuma vidējais rādītājs, kas tika nodēvēts par “vidējo samazinājumu” (Bm). Tāpat tika arī noteikts “pārmērīgais samazinājums” (Bt), ar kuru tika apzīmēta samazinājuma proporcija, sākot no kuras tika uzskatīts, ka piedāvājums nav ticams vai nu tādēļ, ka vairs nebija saprātīgi paredzams, ka projekts varētu tikt īstenots par šādu cenu, vai nu tādēļ, ka cena bija tik zema, ka piedāvātie pakalpojumi nevarēja nodrošināt minimālo tehnisko kvalitāti. Trešajā posmā tika piemērota matemātiska formula punktu piešķiršanai dažādiem piedāvājumiem.
58 Lielākajā daļā no ACA piešķirto publisko iepirkumu katra piedāvājuma piemērotais “samazinājums” (Bi) tika salīdzināts ar “vidējo samazinājumu” (Bm) vai ar “koriģēto samazinājumu”. Saistībā ar “koriģēto samazinājumu” “vidējam samazinājumam” vispārīgi piemēroja korekcijas faktoru, par pieciem procentu punktiem to palielinot. Spānijas Karalistes ieskatā šīs korekcijas mērķis bija izvairīties no tā, ka piedāvājumi, kam ir lielāks “samazinājums” par “vidējo samazinājumu”, bet kuri atbilst pamatcenai un kuriem ir augsta tehniskā kvalitāte, nonāk neizdevīgākā situācijā, jo citi pretendenti iesnieguši piedāvājumus ar pārāk augstu cenu. Pretendenti, kas iesnieguši piedāvājumus ar lielāku cenu nekā pamatcena, kuru “samazinājums” tātad bija negatīvs, neieguva nevienu punktu. Savukārt pret pretendentiem, kas iesnieguši piedāvājumus ar tādu pašu vai zemāku cenu nekā pamatcena, kuru “samazinājums” tātad bija “pozitīvs”, tika piemērota tālāk izklāstītā pieeja. Pirmkārt, piedāvājumi, kuru “samazinājums” pārsniedza “pārmērīgo samazinājumu”, proti, ļoti lēti piedāvājumi un tie, kuriem bija ļoti nozīmīgs “pozitīvs samazinājums”, nesaņēma nevienu punktu attiecībā uz to ekonomisko kvalitāti. Otrkārt, piedāvājumiem, kuru “samazinājums” bija zemāks par “vidējo samazinājumu” (kurš, iespējams, ticis koriģēts), saņēma lielāku punktu skaitu pakāpeniski, kad tie pietuvojās “vidējam samazinājumam”. Treškārt, piedāvājumi, kuru “samazinājums” bija augstāks par “vidējo samazinājumu” (kurš, iespējams, ticis koriģēts), bet zemāks par “pārmērīgo samazinājumu”, proti, kas bija zemāki nekā pamatcena un augstāki nekā “vidējais samazinājums”, bet kas nebija pārmērīgi lēti, tika piemērots punktu skaits, kas tika palielināts pakāpeniski, kad tie pietuvojās “vidējam samazinājumam” un kad tie attālinājās no “pārmērīgā samazinājuma”. Citiem vārdiem, šiem piedāvājumiem tika piešķirts dilstošs punktu skaits, kad tie attālinājās no “vidējā samazinājuma” un kad tie pietuvojās “pārmērīgajam samazinājumam”.
59 Attiecībā uz ARC piešķirtajiem publiskajiem iepirkumiem analoģiski katrs piedāvājums sākotnēji tika salīdzināts ar pamatcenu, lai noteiktu katra pretendenta piemēroto “samazinājumu”. Piedāvājumi, kas pārsniedza pamatcenu, tika noraidīti. Attiecībā uz piedāvājumiem, kuri bija vienādi vai zemāki par minēto cenu, proti, tie, kuriem bija “pozitīvs samazinājums”, “vidējs samazinājums” un “pārmērīgs samazinājums”, pēc tam tika aprēķināti saskaņā ar identiskām metodēm tām, kuras piemēroja ACA, lai piešķirtu punktus dažādiem piedāvājumiem saskaņā ar tālāk izklāstīto metodi. Pirmkārt, 15 punkti tika piešķirti piedāvājumiem, kuriem bija “nulles samazinājums”, proti, tiem, kuru cena atbilda pamatcenai (Bi = 0). Otrkārt, piedāvājumi, kuriem bija “pozitīvs samazinājums” un kuri bija zemāki par “pārmērīgo samazinājumu”, ieguva no 15 līdz 30 punktiem, jo punktu skaits pakāpeniski tika palielināts, kad tie pietuvojās “pārmērīgajam samazinājumam” un kad tie attālinājās no “nulles samazinājuma”. Treškārt, samazinājumi, kas bija lielāki par “pārmērīgo samazinājumu”, ieguva dilstošu punktu skaitu no 30 līdz nullei, atkarībā no tā, cik tie attālinājās no “pārmērīgā samazinājuma”. Tādējādi piedāvājums, kas ir vienāds vai mazāks par 90 % no piedāvājuma, kuram tika piemērots “pārmērīgais samazinājums”, bija nesamērīgi lēts, jo tas nesaņēma nevienu punktu sākot no šī sliekšņa. Spānijas Karalistes ieskatā, lai nostādītu nelabvēlīgākā situācijā pārāk lētus piedāvājumus, “punktu zaudēšana”, kas pārsniedza šo slieksni, bija lielāka nekā punktu zaudēšana saistībā ar samazinājumu starp nulli un “pārmērīgo samazinājumu”.
Par pirmā pamata pirmo daļu saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principa, kā arī par Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 36. panta pārkāpumu
60 Pirmā pamata pirmajā daļā Spānijas Karaliste apstrīd, ka vidējās cenas metodes piemērošana ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, kā arī Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. pantam un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 36. pantam.
61 Pret visiem pretendentiem tika piemērota vienlīdzīga attieksme. Tie iepriekš tika informēti par atbilstības kritērijiem un konkrēto publisko iepirkumu piešķiršanu, tostarp par vidējās cenas metodes piemērošanu, un pret tiem piedāvājumu izvērtēšanas laikā esot piemērota vienāda attieksme. Spānijas Karalistes ieskatā, pat ja savu piedāvājumu iesniegšanas laikā pretendenti nezināja vidējo cenu, tie tomēr bija informēti par pamatcenu, kāda tā bija norādīta iepirkumu procedūras specifikācijā un paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu un kas tika noteikta, pamatojoties uz tirgus izpēti, kas bija publicēta un tātad pieejama pretendentiem šajā [procedūras] posmā. Turklāt vidējās cenas metode esot tikusi piemērota vienlīdzīgi visiem piedāvājumiem, neatkarīgi no to izcelsmes. Spānijas Karaliste precizē, ka tā starp attiecīgajiem 173 iepirkumiem bija identificējusi 25 iepirkumus, attiecībā uz kuriem līgumu slēgšanas tiesības tika piešķirtas mazāk dārgam piedāvājumam, kas tostarp bija zemāks nekā tas, kas tika noteikts, piemērojot Komisijas prasīto lineāro cenu izvērtējuma metodi. 78 gadījumos piedāvājums esot bijis vienāds ar to, kas tika identificēts ar minēto lineāro metodi. Šie piemēri it īpaši parāda, ka ir kļūdains Komisijas apgalvojums, ka vidējās cenas metode negarantēja līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu pretendentam, kurš piedāvāja labāko attiecību starp kvalitāti un cenu, bet vienīgi tam, kas piedāvājis labāko attiecību starp kvalitāti un vidējo cenu. Spānijas Karaliste būtībā piebilst, ka tāda matemātiska kritērija piemērošana no līgumslēdzējas iestādes puses kā “pārmērīgā samazinājuma” nesamērīguma robežvērtība, kas balstīta uz saņemto piedāvājumu vidējo cenu, judikatūrā ir atzīta. Šādas robežvērtības noteikšana it īpaši ļaujot “izsvērt”, cik lielā mērā piedāvājumā ir ievērota vidējās cenas metode un netieši – kritērijus, kas garantē projekta kvalitāti un tehnisko dzīvotspēju.
62 Pakārtoti, Spānijas Karaliste apgalvo, ka, pat pieņemot, ka bija nevienlīdzīga attieksme, kas tā neesot bijis, to [šāda kritērija piemērošanu] pamato objektīvi iemesli. Ja līgumslēdzējas puses zemas cenas piedāvājumiem ir piešķīrušas mainīgu punktu skaitu vai tādu, kas vienāds ar nulli, tad tas esot darīts tieši ar mērķi aizsargāt sabiedrības intereses un nodrošināt konkrēto projektu tehnisko dzīvotspēju, jo piedāvājumi ar nesamērīgi zemu cenu varēja negatīvi ietekmēt pareizu būvdarbu izpildi. Piedāvājumiem ar augstām cenām, kas bija augstākas par tām, ko piedāvājuši citi pretendenti un kas tātad ierindojās virs “vidējā samazinājuma”, punktu skaits esot pakāpeniski samazināts, lai aizsargātu Savienības finanšu intereses. Visbeidzot, Spānijas Karaliste apšauba Komisijas prasītās lineārās cenu izvērtējuma metodes, kas neesot nedz iedarbīgāka, nedz arī Savienības finanšu intereses aizsargājošāka nekā vidējās cenas metode, piemērotību. Tieši pretēji, tās piemērošana nozīmētu, ka tiktu atbalstīti piedāvājumi, kas ir dārgāki nekā tie, kurus atbalstīja ARC un ACA, piemērojot vidējās cenas metodi, ko arī pati Komisija esot atzinusi 2006. gada 27. un 28. jūnijā notikušās noklausīšanās laikā.
63 Komisija apstrīd Spānijas Karalistes argumentus un lūdz noraidīt pirmā pamata pirmo daļu.
64 Vispārējā tiesa vispirms atsaucas uz pastāvīgo judikatūru, kurā ir atzīts, ka Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 galvenais mērķis ir aizsargāt to dalībvalsts tirgus dalībnieku intereses, kas vēlas piedāvāt preces vai pakalpojumus citas dalībvalsts līgumslēdzējai iestādei, un šī iemesla dēļ vienlaikus izvairīties no riska, ka publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanā tiek dota priekšroka vietējiem pretendentiem, un iespējas, ka līgumslēdzēja iestāde balstās uz citiem, nevis ekonomiskiem apsvērumiem. Tātad galvenais minēto direktīvu mērķis ir atvērt būvdarbu un pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumus konkurencei. Proti, tā ir atvēršana konkurencei Savienībā saskaņā ar minētajās direktīvās paredzētajām procedūrām, kas nodrošina, ka valsts iestādēs nepastāv favorītisma risks (šajā ziņā skat. Tiesas 2001. gada 27. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑285/99 un C‑286/99 Lombardini un Mantovani, Recueil, I‑9233. lpp., 35 un 36. punkts un tajos attiecīgi minētā judikatūra).
65 Turklāt gan būvdarbu, gan pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās līgumslēdzējai iestādei ir jārespektē vienlīdzīgas attieksmes pret pretendentiem princips, kā tas skaidri izriet no arī Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 3. punkta 2. punkta, 27. panta 4. punkta un 37. panta (šajā ziņā skat. Tiesas 2008. gada 24. janvāra spriedumu lietā C‑532/06 Lianakis u.c., Krājums, I‑251. lpp., 33. punkts) un Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 22. panta 4. punkta, 30. panta 4. punkta ceturtās daļas un 31. panta 1. punkta (iepriekš 64. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Lombardini un Mantovani, 37. punkts).
66 It īpaši vienlīdzīgas attieksmes pret pretendentiem princips, kas ir nekas cits kā vienlīdzīgas attieksmes principa īpaša izpausme (šajā ziņā skat. Tiesas 2005. gada 13. oktobra spriedumu lietā C‑458/03 Parking Brixen, Krājums, I‑8585. lpp., 46. un 48. punkts un tajos minētā judikatūra; Vispārējās tiesas 2008. gada 12. marta spriedums lietā T‑332/03 European Service Network/Komisija, Krājumā nav publicēts, 72. punkts) un kura mērķis ir sekmēt veselīgas un efektīvas konkurences izveidošanos starp uzņēmumiem, kas piedalās publiskā iepirkuma procedūrā, paredz, ka visiem pretendentiem ir vienādas iespējas, izstrādājot savu piedāvājumu noteikumus, un tādējādi nozīmē, ka visu konkurentu piedāvājumiem ir jābūt pakļautiem vienādiem nosacījumiem (Tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑496/99 P Komisija/CAS Succhi di Frutta, Recueil, I‑3801. lpp., 110. punkts). Tādējādi līgumslēdzējai iestādei katrā publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras posmā ir jāievēro vienlīdzīgas attieksmes pret pretendentiem princips (Vispārējās tiesas 1998. gada 17. decembra spriedums lietā T‑203/96 Embassy Limousines & Services/Parlaments, Recueil, II‑4239. lpp., 85. punkts), un pretendentiem ir jāatrodas vienlīdzīgā stāvoklī gan brīdī, kad tie sagatavo savus piedāvājumus, gan brīdī, kad tos izvērtē līgumslēdzēja iestāde (šajā ziņā skat. Tiesas 2008. gada 16. decembra spriedumu lietā C‑213/07 Michaniki, Krājums, I‑9999. lpp., 45. punkts, un 2011. gada 17. februāra spriedumu lietā C‑251/09 Komisija/Kipra, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
67 Turklāt vienlīdzīgas attieksmes princips tostarp nozīmē pārskatāmības pienākumu, lai ļautu līgumslēdzējai iestādei nodrošināt tā ievērošanu (skat. iepriekš 64. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Lombardini un Mantovani, 38. punkts, un iepriekš 66. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Kipra, 38. punkts un tajā minētā judikatūra). Pārskatāmības principa, kurš ir saistīts ar vienlīdzīgas attieksmes principu, galvenais mērķis ir garantēt, ka nepastāv līgumslēdzējas iestādes favorītisma un patvaļības risks (iepriekš 66. punktā minētais spriedums lietā Komisija/CAS Succhi di Frutta, 111. punkts), kā arī kontrolēt publiskā iepirkuma procedūru objektivitāti (skat. iepriekš 66. punktā minēto spriedumu lietā Parking Brixen, 49. punkts un tajā minētā judikatūra). Tas prasa, lai visi piešķiršanas procedūras nosacījumi un kārtība skaidri, precīzi un nepārprotami būtu formulēti paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu vai specifikācijās tādējādi, lai, pirmkārt, visi labi informēti un ierasti rūpīgi pretendenti varētu saprast tās precīzo piemērošanas jomu un to interpretēt vienādi un, otrkārt, līgumslēdzēja iestāde varētu faktiski pārbaudīt, vai pretendentu piedāvājumi atbilst attiecīgo iepirkumu reglamentējošiem kritērijiem (iepriekš 66. punktā minētais spriedums lietā Komisija/CAS Succhi di Frutta, 111. punkts). Visbeidzot, vienlīdzīgas attieksmes un pārskatāmības principi ir publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas direktīvu pamatā. Līgumslēdzēju iestāžu pienākums nodrošināt šo principu ievērošanu atbilst pašai šo direktīvu būtībai (iepriekš 66. punktā minētais spriedums lietā Michaniki, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).
68 Turpinājumā, balstoties uz šiem principiem, ir jāizvērtē Spānijas Karalistes izvirzītie iebildumi saistībā ar tās pirmā pamata pirmo daļu.
69 Lai publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības piešķirtu septiņiem iepriekš 23. punktā minētajiem projektiem, Katalonijas iestādes izvēlējās piemērot saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma kritēriju saskaņā ar Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 36. panta 1. punkta a) apakšpunktu un Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ņemot vērā gan ekonomiskus, gan tehniskus kritērijus. Komisija apstrīdētajā lēmumā saistībā ar šīm tiesību normām un vienlīdzīgas attieksmes principu apšaubīja saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma noteikšanā izmantotās vidējās cenas metodes tiesiskumu, kuras iedarbība ir izklāstīta iepriekš 57.–59. punktā, pamatojoties uz to, ka gadījumā, ja visi citi kritēriji ir vienādi, tās piemērošanas dēļ nelabvēlīgākā situācijā par tiem piedāvājumiem, kas pietuvojas aprēķinātajam viduvējam rādītājam, tiek nostādīti lētāki piedāvājumi (apstrīdētā lēmuma 24. punkta c) apakšpunkts).
70 Attiecībā uz apgalvoto vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu vispirms ir jāatgādina, ka netiek apšaubīts, ka pirms savu piedāvājumu iesniegšanas pretendenti bija informēti gan par vidējās cenas metodes piemērošanu, gan par visa projekta pamatcenu, kāda tā bija norādīta iepirkumu procedūras specifikācijā un paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu. Tomēr šajā pašā publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras posmā pretendenti nevarēja zināt vidējo cenu, jo tā bija jāaprēķina kā vidējais aritmētiskais rādītājs no “samazinājuma” proporcijas attiecībā uz visu [vērtēšanai] pieņemto piedāvājumu pamatcenu vienīgi pēc minēto piedāvājumu konkrētajā publiskajā iepirkumā saņemšanas.
71 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka uz līgumslēdzējām iestādēm attiecas pārskatāmības pienākums, kura galvenais mērķis ir garantēt šo iestāžu favorītisma un patvaļības riska neesamību. It īpaši, kad publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršana ir atkarīga no saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma noteikšanas Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 2. punkta un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 36. panta 2. punkta izpratnē, līgumslēdzējai iestādei iepirkumu procedūras specifikācijā ir jādefinē un jāprecizē piemērojamie piešķiršanas kritēriji. Šīs tiesību normas ir vērstas uz to, lai garantētu vienlīdzīgas attieksmes un pārskatāmības ievērošanu piedāvājumu izvērtēšanas posmā attiecībā uz līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu (skat. pēc analoģijas 2011. gada 21. jūlija spriedumu lietā C‑252/10 P Evropaïki Dynamiki/EMSA, Krājumā nav publicēts, 29. punkts).
72 Turklāt, ja judikatūrā nav atzīts vispārējs un absolūts aizliegums līgumslēdzējai iestādei detalizētāk pēc piedāvājumu iesniegšanas termiņa beigām noteikt publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriju, kurš iepriekš tika darīts zināms pretendentiem, šāda vēlāka noteikšana tomēr ir iespējama, vienīgi ievērojot trīs kumulatīvus nosacījumus. Pirmkārt, šī noteikšana a posteriori nevar grozīt iepirkumu procedūras specifikācijā un paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu definētos publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijus, otrkārt, tā nedrīkst ietvert aspektus, kas būtu varējuši ietekmēt piedāvājumu sagatavošanu, ja tie būtu bijuši zināmi piedāvājumu sagatavošanas laikā, un, treškārt, tā nevar būt veikta, ņemot vērā aspektus, kuri var būt diskriminējoši attiecībā pret kādu no pretendentiem (šajā ziņā skat. iepriekš 65. punktā minēto spriedumu lietā Lianakis u.c., 43. punkts un tajā minētā judikatūra, un iepriekš 71. punktā minēto spriedumu lietā Evropaïki Dynamiki/EMSA, 32. un 33. punkts).
73 Šajā lietā ir jākonstatē, ka vidējās cenas metodes piemērošana nozīmēja nepieciešamību a posteriori noteikt būtisku, pat izšķirošu elementu lēmumam par publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, proti, vidējo cenu, ar kuru bija jāsalīdzina visi piedāvājumi pēc tam, kad tos bija saņēmusi līgumslēdzēja iestāde. Līdz ar to, savu piedāvājumu iesniegšanas posmā nezinot minēto vidējo cenu, pretendentiem nebija zināms elements, kurš, ja tie to būtu zinājuši iepriekš, varēja būtiski ietekmēt tā sagatavošanu iepriekš 72. punktā minētā otrā nosacījuma izpratnē, jo tas būtu ļāvis tiem palielināt savas iespējas saņemt maksimālo punktu skaitu saskaņā ar iepriekš 58. un 59. punktā izklāstītajiem kritērijiem. Savukārt tas, ka tie nezināja par šādu elementu, tiem liedza pielāgot savus attiecīgos piedāvājumus minēto piedāvājumu vērtēšanai. Tieši pretēji, pārskatāmības trūkums attiecībā uz vidējo cenu izraisīja “iracionālu” konkurences situāciju viskonkurētspējīgākajiem pretendentiem, kuri, ja tie gribēja saglabāt savas iespējas iegūt publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, uzskatīja, ka tiem ir jāiesniedz piedāvājums ar augstāku cenu salīdzinājumā ar to, kuru tie būtu varējuši norādīt, proti, piedāvājumu, kas ietver cenu, kura atbilst vidējai paredzamajai visu pārējo piedāvājumu cenai, nevis viszemākajai cenai. Šajos apstākļos Komisija tiesiski pamatoti apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka vidējās cenas metodes piemērošana bija pretrunā Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 1. un 2. punktam un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 36. pantam.
74 Spānijas Karaliste nevar likt apšaubīt šo vērtējumu, atsaucoties uz iepriekš 64. punktā minētā sprieduma apvienotajās lietās Lombardini un Mantovani 70. punktu, kura faktiskie un juridiskie apstākļi nav salīdzināmi ar šīs lietas faktiskiem un juridiskiem apstākļiem. Protams, saskaņā ar šo spriedumu tas, ka pārmērīgas cenas robeža, kas ir aprēķināta, galvenokārt, balstoties uz saistībā ar publisko iepirkumu iesniegto piedāvājumu vidējo [cenu], pretendentiem nebija zināma brīdī, kad tie iesniedza savus piedāvājumus, jo šī pārmērīgi zemas cenas robeža tiek noteikta tikai vienu reizi attiecībā uz visiem iesniegtajiem piedāvājumiem, nevar ietekmēt šīs pārmērīgi zemas cenas robežas saderību ar Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvu 93/37 (iepriekš 64. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Lombardini un Mantovani, 68.–70. punkts). Tomēr minētā pārmērīgi zemas cenas robeža bija paredzēta, lai noteiktu un izslēgtu nesamērīgi lētus piedāvājumus Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 4. punkta izpratnē, kas tiek uzskatīts par absolūtu piedāvājuma noraidīšanas pamatu, pat ja šajā lietā vidējās cenas metode attiecās uz būtisku, proti, izšķirošu, elementu, lai noteiktu saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu kā piemērotu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritēriju, par kuru pretendenti nebija informēti savu piedāvājumu sagatavošanas un iesniegšanas laikā. Turklāt ir jāprecizē, pirmkārt, ka pastāvīgajā judikatūrā ir atzīts, ka Savienības tiesības nepieļauj būvdarbu publiskā iepirkuma automātisku izslēgšanu no noteiktiem piedāvājumiem, kuri noteikti saskaņā ar matemātisku kritēriju, un, otrkārt, ja Savienības tiesības principā pieļauj to, ka matemātisks kritērijs tiek izmantots, lai noteiktu, kuriem piedāvājumiem ir šķietami pārmērīgi zemas cenas, tomēr tā tas vienīgi ir tad, ja rezultāts, kurš tiktu iegūts, piemērojot šo kritēriju, nebūtu aizskarams un ja būtu ievērota prasība par šo piedāvājumu uz sacīkstes principu balstītu pārbaudi atbilstoši minētās direktīvas 30. panta 4. punktam (šajā ziņā skat. iepriekš 64. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Lombardini un Mantovani, 73. punkts).
75 Tostarp netiek apstrīdēts, ka vidējās cenas metodes piemērošanas rezultātā rastos situācijā, kad atšķirībā no citiem nosacījumiem, it īpaši tehniskiem, piedāvājums ar augstāko cenu varēja iegūt vairāk punktu savas ekonomiskās kvalitātes dēļ nekā lētāks piedāvājums, it īpaši, ja pirmais piedāvājums bija tuvāks vidējai cenai vai ARC vadīto projektu gadījumos – cenai, kas atbilst “pārmērīgajam samazinājumam”.
76 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, ja Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 36. panta 1. punkta a) apakšpunkts un – identiski Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 1. punkta b) apakšpunkts – ļauj līgumslēdzējai iestādei izvēlēties kritērijus, uz kuru pamata tā ierosina līgumu piešķiršanu, tomēr šī izvēle var attiekties tikai uz kritērijiem, kas dod iespēju noteikt saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu (šajā ziņā skat. Tiesas 2002. gada 17. septembra spriedumu lietā C‑513/99 Concordia Bus Finland, Recueil, I‑7213. lpp., 59. punkts un tajā minētā judikatūra). Saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu var definēt kā piedāvājumu, kuram no dažādiem iesniegtajiem piedāvājumiem ir vislabākā cenas un vērtības attiecība, ņemot vērā kritērijus, ko pamato līguma priekšmets (šajā ziņā skat. pēc analoģijas Vispārējās tiesas 2005. gada 6. jūlija spriedumu lietā T‑148/04 TQ3 Travel Solutions Belgium/Komisija, Krājums, II‑2627. lpp., 48. punkts). Līdz ar to, ja līgumslēdzējas iestādes izvēlas līguma slēgšanas tiesības piešķirt par saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, tad tām ir jānovērtē piedāvājumi, lai noteiktu, kuram piedāvājumam ir vislabākā kvalitātes un cenas attiecība (skat. pēc analoģijas Tiesas 2012. gada 10. maija spriedumu lietā C‑368/10 Komisija/Nīderlande, 86. punkts, par Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu publisko iepirkumu līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu publisko iepirkumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru preambulas 46. apsvēruma trešo rindkopu (OV L 134, 114. lpp.).
77 Ja saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums vienmēr nav tas, kuram ir viszemākā cena, ir jākonstatē, ka piedāvājumu pilnīgas līdzības apstākļos attiecībā uz visiem pārējiem piemērotajiem kritērijiem, tostarp tehniskajiem, noteikti ir jāizskata arī lētāks piedāvājums kā izdevīgāks par dārgāku piedāvājumu no ekonomiskā viedokļa. Šādā situācijā vidējās cenas metodes piemērošana, kas nozīmētu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu par citu piedāvājumu dārgākam piedāvājumam, nevar tikt kvalificēta kā atbilstoša saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma kritērijam.
78 Pārējie Spānijas Karalistes izvirzītie argumenti nevar likt apšaubīt šo vērtējumu.
79 Pirmkārt, arguments par to, ka līgumslēdzējas iestādes ekonomiskos kritērijus, tostarp vidējās cenas kritēriju un tehniskos kritērijus, esot izsvērušas vienlīdzīgi, ir jānoraida kā neefektīvs. Proti, šis arguments nav pretrunā tam, ka šajā lietā vidējās cenas metode bija uzskatāma par būtisku vai pat izšķirošu kritēriju, lai noteiktu saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, saskaņā ar kuru tostarp piedāvājumu pilnīgas līdzības apstākļos attiecībā uz visiem pārējiem kritērijiem publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības būtu jāpiešķir salīdzinājumā ar citu piedāvājumu dārgākam piedāvājumam (skat. iepriekš 75.–77. punktu).
80 Otrkārt, tāpat neefektīvs ir arī arguments, saskaņā ar kuru vidējās cenas metode tika piemērota visiem pretendentiem, neatkarīgi no to valstiskās piederības, jo šis arguments neliek apšaubīt konstatējumu, ka minētās metodes piemērošana ir nesaderīga ar saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma kritēriju (skat. iepriekš 73.–77. punktu).
81 Treškārt, “vidējā samazinājuma” “korekcijas” paņēmiena esamība, kuras rezultātā augstas tehniskās kvalitātes piedāvājumiem tika piešķirti papildu pieci punkti (skat. iepriekš 58. punktu), nevar pamatot vidējās cenas metodes piemērošanu. Šajā ziņā Spānijas Karaliste vienīgi norādīja, ka runa bija par vienpusēju līgumslēdzējas iestādes ieviestu korekciju saistībā ar noteiktu projektu izvērtēšanu, attiecībā uz kuriem tā uzskatīja, ka tiem ir augsta tehniskā kvalitāte, tostarp izņemot piedāvājumus, kuri tika kvalificēti kā pārmērīgi zemas cenas piedāvājumi. Proti, nepastāvot vērtējuma kritēriju specifikācijai, kas atļautu šādu korekciju, kas pati par sevi ir pretrunā pārskatāmības principam un aizliegumam līgumslēdzējai iestādei piešķirt beznosacījumu izvēles brīvību publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai pretendentam (skat. iepriekš 76. punktā minēto spriedumu lietā Concordia Bus Finland, 61. punkts un tajā minētā judikatūra), šāds pamatojums nevar tikt atbalstīts.
82 Ceturtkārt, ir jānoraida kā neefektīvs arī arguments, ka saistībā ar vairākām publiskā iepirkuma procedūrām līguma slēgšanas tiesības tomēr tiktu piešķirtas pretendentam, kurš iesniedzis vislētāko piedāvājumu, jo šis apstāklis pats par sevi nevarēja būt pierādījums, ka vidējās cenas metode bija saderīga ar pārskatāmības principu un Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 1. un 2. punkta un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 36. panta normām.
83 Piektkārt, ir jānoraida pakārtoti izvirzītais arguments, ka iespējamo nevienlīdzīgo attieksmi pamato objektīvi iemesli, kas vērsti uz mērķi aizsargāt sabiedriskās intereses un Savienības finanšu intereses un uz nepieciešamību garantēt projektu tehnisko dzīvotspēju. Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršana pretendentam, kurš ir iesniedzis par citu piedāvājumu dārgāku piedāvājumu salīdzinājumā, kas tam tomēr tostarp ir līdzvērtīgs, pats par sevi ir pretrunā sabiedrības interesēm un nevar aizsargāt Savienības finanšu intereses.
84 Sestkārt, neietekmējot iepriekš 122. un 123. punktā izklāstītos apsvērumus, ar argumentu par Komisijas prasītās lineārās cenu izvērtēšanas metodes nepiemēroto raksturu arī nevar tikt apšaubīta vidējās cenas metodes nesaderība ar pārskatāmības principu un Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 1. un 2. punkta un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 36. panta normām.
85 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, tātad ir jāsecina, ka vidējās cenas metodes piemērošana ir pretrunā pārskatāmības principam, kā arī Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 1. un 2. punktam un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 36. pantam un ka šī pamata pirmā daļa ir jānoraida.
Par pirmā pamata otro daļu saistībā ar kļūdainu Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 4. punkta un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 37. panta kļūdainu interpretāciju attiecībā uz nesamērīgi lētiem piedāvājumiem
86 Spānijas Karaliste apgalvo, ka apstrīdētais lēmums esot prettiesisks, jo tā 24. punkta d) apakšpunktā ir secināts, ka ACA un ARC izmantotā konkursa sistēma ir nesaderīga ar Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 4. punktu un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 37. pantu. Pat ja Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 4. punktā ir paredzēta uz sacīkstes principu balstīta pārbaudes procedūra piedāvājumiem, kurus līgumslēdzēja iestāde grasās noraidīt kā nesamērīgi lētus piedāvājumus, šajā lietā šī tiesību norma neesot piemērojama, jo vidējās cenas metode neparedz šādu nesamērīgi lētu piedāvājumu noraidījumu pat de facto. Šajos apstākļos saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma izvērtēšanā ACA un ARC nebija jāpiemēro Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 4. punktā un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 37. panta pirmajā un otrajā daļā paredzētā uz sacīkstes principu balstītā procedūra.
87 Komisija lūdz noraidīt Spānijas Karalistes argumentus un līdz ar to šo pirmā pamata daļu.
88 Vispirms Vispārējā tiesa atgādina, ka saskaņā ar Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 4. punkta pirmo daļu, “[j]a konkrētam līgumam piedāvājumi šķiet nesamērīgi lēti, samērojot ar būvdarbiem, līgumslēdzēja iestāde, pirms tā var šos piedāvājumus noraidīt, rakstiski lūdz sīkāku informāciju par to piedāvājumu sastāvdaļām, ko tā uzskata par pieņemamiem, un pārbauda šīs sastāvdaļas, ņemot vērā saņemtos paskaidrojumus”. Atbilstoši šī paša panta otrajai daļai “[l]īgumslēdzēja iestāde var ņemt vērā paskaidrojumus ar objektīvu pamatojumu, ieskaitot celtniecības paņēmienu saimniecisko izdevīgumu, izvēlēto tehnisko risinājumu vai īpaši labvēlīgus nosacījumus, ko pretendents var nodrošināt, veicot būvdarbus, vai arī pretendenta piedāvātā projekta oriģinalitāti”. Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 37. panta pirmā un otrā daļa, izņemot to, ka tā attiecas uz pakalpojumu sniegšanu, ir formulēta gandrīz identiski.
89 Šajā ziņā judikatūrā ir precizēts, ka, lai pretendentiem, kas iesnieguši īpaši lētus piedāvājumus, ļautu pierādīt, ka to piedāvājumi ir kvalitatīvi, un lai tādējādi ļautu tiem pretendēt uz būvdarbu publiskajiem iepirkumiem, Padome ir noteikusi precīzu un detalizētu pārbaudes procedūru attiecībā uz šķietami nesamērīgi lētiem piedāvājumiem (iepriekš 64. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Lombardini un Mantovani, 48. punkts).
90 Līdz ar to Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 4. punktā ir paredzēta uz sacīkstes principu balstīta izvērtēšanas procedūras obligāta piemērošana piedāvājumiem, kurus līgumslēdzēja iestāde uzskatīja par nesamērīgi lētiem, tai nosakot pienākumu, pēc tam, kad tā iepazinusies ar visiem piedāvājumiem un pirms lēmuma pieņemšanas par iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, vispirms rakstiski lūgt precizējumus par tiem piedāvājuma, kurš tiek uzskatīts par pārmērīgi zemas cenas piedāvājumu, elementiem, kuri konkrēti tai ir radījuši šaubas, un pēc tam izvērtēt šo piedāvājumu, ņemot vērā attiecīgā pretendenta atbildē uz minēto lūgumu sniegto pamatojumu. Ir būtiski, lai katrs pretendents, par kuru ir aizdomas, ka tas ir iesniedzis nesamērīgi lētu piedāvājumu, varētu lietderīgi norādīt savu viedokli šajā ziņā, kas tam dodu iespēju iesniegt pamatojumu par dažādiem viņa piedāvājuma elementiem brīdī – kas noteikti ir pēc visu aplokšņu atvēršanas –, kad tas ir informēts ne tikai par konkrētajā publiskajā iepirkumā piemērojamās zemākās cenas robežu, kā arī par to, ka tā piedāvājums ir šķitis nesamērīgi lēts, bet arī par konkrētiem aspektiem, kuri līgumslēdzējai iestādei ir radījuši jautājumus (iepriekš šī sprieduma 64. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Lombardini un Mantovani, 51. un 53. punkts).
91 Iepriekš minētā interpretācija ir vienīgā, kas gan tā formulējuma, gan mērķa ziņā ir saderīga ar Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 4. punktu. Tādējādi, no vienas puses, no minētās tiesību normas teksta, kurš izteikts pavēles izteiksmē, izriet, ka līgumslēdzējai iestādei, pirmkārt, ir jāidentificē aizdomīgie piedāvājumi, otrkārt, jāļauj iesaistītajiem uzņēmumiem pamatot šo projektu kvalitāti, tiem lūdzot precizējumus, ko tā uzskata par lietderīgiem, treškārt, jāizvērtē šo ieinteresēto personu sniegto paskaidrojumu atbilstība un, ceturtkārt, jāpieņem lēmums par minētā piedāvājuma atbalstīšanu vai noraidīšanu. Tātad var tikai uzskatīt, ka prasības, kas attiecas uz nesamērīgi lētu piedāvājumu pārbaudes procedūras uz sacīkstes principu balstīto raksturu Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 4. punkta izpratnē, tika ievērotas tiktāl, ciktāl visi šādi raksturotie posmi tika secīgi izpildīti. No otras puses, tas, ka lietderīgā piedāvājumu pārbaudes procedūras brīdī starp līgumslēdzēju iestādi un kandidātu notiek uz sacīkstes principu balstītas efektīvas debates, ir direktīvas pamatprasība, lai novērstu līgumslēdzējas iestādes patvaļu un nodrošinātu uzņēmumu veselīgu konkurenci (iepriekš 64. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Lombardini un Mantovani, 54.–57. punkts).
92 Šajā lietā no konkrēto konkursa sistēmu apraksta, kādu to sniedz pati Spānijas Karaliste, izriet, ka gan ACA, gan ARC piešķirtajos publiskajos iepirkumos bija noteikta robeža, kas tika nosaukta par “pārmērīgo samazinājumu” un kas apzīmē cenas samazinājuma proporciju, sākot no kuras tiek uzskatīts, ka piedāvājums nav ticams (skat. iepriekš 57. punktu). No tā arī izriet, ka saistībā ar ACA piešķirtajām iepirkuma līgumu slēgšanas tiesībām, pretendenti, kas iesnieguši piedāvājumu, kura samazinājums pārsniedza “pārdrošo samazinājumu”, attiecībā uz ekonomiskās kvalitātes kritērijiem neieguva nevienu punktu. Tāpat saistībā ar ARC piešķirtajām iepirkuma līgumu slēgšanas tiesībām piedāvājums, kas ir vienāds vai mazāks par aptuveni 90 % no piedāvājuma, kuram atbilda “pārmērīgais samazinājums”, tika uzskatīts par nesamērīgi lētu piedāvājumu un tāpēc, sākot no šīs robežas, nesaņēma nevienu punktu.
93 Tāpat arī nav apstrīdams, ka konkrētajās konkursa sistēmās nebija paredzēta procedūra, kura pretendentam, kas iesniedzis piedāvājumu, kura samazinājums pārsniedz “pārmērīgo samazinājumu”, ļautu lietderīgi paust savu viedokli un nodrošināt pamatojumu par dažādiem sava piedāvājuma elementiem.
94 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Spānijas Karalistes arguments, ka Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 4. punktā un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 37. panta pirmajā un otrajā daļā paredzētās tiesību normas šajā lietā neesot piemērojamas, nevar tikt atbalstīts. Pat ja minētajās konkursu sistēmās nebija paredzēta automātiska piedāvājumu, kuru samazinājums pārsniedza “pārmērīgo samazinājumu”, noraidīšana, piedāvājumi, kuri tika uzskatīti par pārmērīgi zemas cenas piedāvājumiem, tomēr nesaņēma nevienu punktu saistībā ar ekonomisko kvalitāti. Tādējādi, kā to lietas dalībnieki apstiprināja tiesas sēdē un kā tika norādīts Spānijas Karalistes vēlāk iesniegtajos dokumentos, saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma noteikšana bija jāveic, pamatojoties uz diviem galvenajiem kritērijiem, proti, ekonomisko kvalitāti un tehnisko kvalitāti, kuru punktu konkrētā proporcija bija mainīga, protams, atkarībā no projektiem un iepirkumiem. Turklāt, ņemot vērā ekonomiskās kvalitātes īpatsvaru, kas bieži bija 50 % apmērā, nulles punktu piešķiršanas attiecībā uz šo rādītāju sekas noteikti bija attiecīgā piedāvājuma noraidīšana, jo, pat pieņemot, ka tas pamatoja maksimālā punktu skaita piešķiršanu tehniskās kvalitātes ziņā (kuras proporcija arī bija līdz 50 %), pretendents nekad nevarēja saņemt tādu kopējo punktu skaitu, kas tam ļautu iegūt iepirkuma līguma slēgšanas tiesības. No minētā izriet, ka nulles punktu piešķiršanas šādam piedāvājumam sekas bija tādas pašas kā nesamērīgi lēta piedāvājuma noraidīšanai. Visbeidzot, kā Spānijas Karaliste pati apgalvo saistībā ar savu konkrētā konkursa sistēmu aprakstu, šī metode, kas balstīta uz “pārmērīga samazinājuma” robežu, ir balstīta uz to pašu būtību, kas ir Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 4. punkta un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 37. panta pirmās un otrās daļas pamatā, proti, uz izvairīšanos piešķirt iepirkuma līguma slēgšanas tiesības pretendentam, kura piedāvātā cena ir nesamērīgi zema attiecībā pret sniegto pakalpojumu un kas nevar nodrošināt tā pareizu izpildi vai minimālo prasīto tehnisko kvalitāti (skat. iepriekš 57. punktu).
95 Šajos apstākļos, ņemot vērā, ka Katalonijas iestāžu konkursu sistēmās nebija paredzētas uz sacīkstes principu balstītas vērtēšanas procedūras piedāvājumiem, kas bija tik zemas cenas piedāvājumi, ka tiem attiecībā uz ekonomisko kvalitāti netika piešķirts neviens punkts, un ka līdz ar to minētās sistēmas nepiedāvāja iesaistītajiem pretendentiem iespēju lietderīgi paust savu viedokli un iesniegt pamatojumu par dažādiem savu piedāvājumu elementiem, ir jāsecina, ka Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka ar šīm sistēmām tika pārkāptas Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 4. punkta pirmā un otrā daļa un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 37. panta pirmā un otrā daļa.
96 Līdz ar to ir jākonstatē, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 24. punkta d) apakšpunktā nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un ka pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida.
Par pirmā pamata trešo daļu saistībā ar kritēriju par iepriekšējo būvdarbu pieredzi, lai noteiktu saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu
97 Ar pirmā pamata trešo daļu Spānijas Karaliste apstrīd apstrīdētā lēmuma 18. punktā un 24. punkta b) apakšpunktā izklāstīto Komisijas vērtējumu, saskaņā ar kuru iepriekšējo būvdarbu pieredzes kritērijs neesot pieņemams kritērijs saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma noteikšanā un ar to esot pārkāpts Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. pants un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma direktīvas 92/50 36. pants. Spānijas Karaliste būtībā uzskata, ka pirms 2002. gada vēl nebija konsolidēta judikatūra, kurā būtu nospriests, ka minētā kritērija piemērošana būtu pretrunā Savienības tiesībām, tādējādi līdz tam to vēl nevarēja kvalificēt par prettiesisku. Proti, pēc šī skaidrojuma judikatūrā ACA esot beigusi to piemērot.
98 Komisija apstrīd Spānijas Karalistes argumentus un lūdz noraidīt šī pamata trešo daļu.
99 Vispirms Vispārējā tiesa atgādina, ka Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 23. pantā ir paredzēts, ka iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības piešķir saskaņā ar kritērijiem, kas noteikti šīs direktīvas 36. un 37. pantā, ņemot vērā tās 24. pantu, pēc tam, kad līgumslēdzējas iestādes pakalpojumu sniedzēju, kas netika noraidīti saskaņā ar tās 29. pantu, atbilstību ir pārbaudījušas saskaņā ar tās 31. un 32. pantā minētajiem kritērijiem. Tāpat arī Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 18. pantā ir paredzēts, ka iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības piešķir saskaņā ar kritērijiem, kas noteikti šīs pašas direktīvas 30.–32. pantā, ņemot vērā tās 19. panta normas, pēc tam, kad līgumslēdzējas iestādes būvuzņēmēju, kas nav noraidīti saskaņā ar tās 24. pantu, atbilstību ir pārbaudījušas saskaņā ar tās 26. un 27. pantā minētajiem ekonomiskās, finansiālās un tehniskās kapacitātes kritērijiem.
100 Turklāt Vispārējā tiesa ir konsekventi spriedusi, ka, ja šīs direktīvas principā neizslēdz, ka pretendenta atbilstības izvērtēšana var notikt vienlaicīgi ar iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, tās tomēr ir divas atšķirīgas darbības, kuras reglamentē dažādas normas (šajā ziņā par būvdarbu līgumiem skat. Tiesas 1988. gada 20. septembra spriedumu lietā 31/87 Beentjes, Recueil, 4635. lpp., 15. un 16. punkts, un par pakalpojumu līgumiem – iepriekš 65. punktā spriedumu Lianakis u.c., 26. punkts).
101 Pretendentu atbilstības pārbaudi faktiski veic līgumslēdzēja iestāde atbilstoši ekonomiskās, finansiālās un tehniskās kapacitātes kritērijiem (saukti par “kvalitātes atlases kritērijiem”), kas noteikti Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 31. un 32. pantā un Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 26. un 27. pantā. Savukārt līguma slēgšanas tiesību piešķiršana ir balstīta uz kritērijiem, kas ir uzskaitīti attiecīgi Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 36. panta 1. punktā un Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. pantā, proti, – viszemākās cenas vai saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma kritēriju (par būvdarbu līgumiem skat. iepriekš 100. punktā minēto spriedumu lietā Beentjes, 17. un 18. punkts, un par pakalpojumu līgumiem – iepriekš 65. punktā minēto spriedumu lietā Lianakis u.c., 27. un 28. punkts).
102 Ja ir taisnība, ka saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma izvēles gadījumā, kritēriji, kurus var izraudzīties līgumslēdzējas iestādes, nav izsmeļoši uzskaitīti Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 36. panta 1. punktā un Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 1. punktā, un ka šajās tiesību normās līgumslēdzējām iestādēm tātad ir ļauts izvēlēties līgumu piešķiršanas kritērijus, kurus tās plāno piemērot, šī izvēle tomēr var attiekties vienīgi uz kritērijiem, kuri ir vērsti uz saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma noteikšanu. Līdz ar to piešķiršanas kritērijos neietilpst kritēriji, kuri ir nevis vērsti uz saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma noteikšanu, bet būtībā ir saistīti ar pretendentu spējas izpildīt konkrēto iepirkumu izvērtēšanu (skat. iepriekš 65. punktā minēto spriedumu lietā Lianakis u.c., 29. un 30. punkts un tajos minētā judikatūra).
103 Ir jākonstatē, ka iepriekšējo būvdarbu pieredzes kritērijs, kuru kā piešķiršanas kritēriju piemēroja ACA, attiecas uz pretendenta spējām izpildīt publiskā iepirkuma līgumu, un tātad tas nav piešķiršanas kritērijs pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 36. panta 1. punkta un Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 1. punkta izpratnē (šajā ziņā skat. iepriekš 65. punktā minēto spriedumu lietā Lianakis u.c., 31. punkts). No minētā izriet, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 18. punktā un 24. punkta b) apakšpunktā pamatoti ir norādījusi, ka šajā lietā šis kritērijs nevarēja tikt izmantots kā piešķiršanas kritērijs konkrētajās publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās, ko tostarp Spānijas Karaliste neapstrīd.
104 Saistībā ar Spānijas Karalistes argumentu, ka Komisijai nav tiesību konstatēt tādu pārkāpumu, kamēr judikatūrā nav atbildēts uz iepriekš 102. punktā minēto tiesību jautājumu, pietiek atgādināt, ka, interpretējot Savienības tiesību normu, Tiesa tikai izskaidro un precizē tās nozīmi un piemērojamību, to, kā tā būtu jāizprot un jāpiemēro kopš tās stāšanās spēkā. No tā izriet, ka šādā veidā interpretētu normu var piemērot un tā ir jāpiemēro pat juridiskām attiecībām, kas radušās un izveidojušās pirms attiecīgā sprieduma, un tikai izņēmuma kārtā Tiesa, piemērojot vispārējo tiesiskās noteiktības principu, kurš raksturīgs Savienības tiesību sistēmai, var būt spiesta ierobežot iespēju ikvienai ieinteresētai personai pamatoties uz tās interpretētu normu, lai apšaubītu juridiskās attiecības, kas nodibinātas labā ticībā. Šie apsvērumi ir piemērojami Savienības iestādēm, ja tām ir jāīsteno Savienības tiesību normas, kuras Tiesa vēlāk ir interpretējusi (Vispārējās tiesas 2008. gada 12. februāra spriedums lietā T‑289/03 BUPA u.c./Komisija, Krājums, II‑81. lpp., 159. punkts).
105 Šajos apstākļos Spānijas Karaliste nevar atsaukties uz to, ka konsolidētas judikatūras iespējamas neesamības līdz 2002. gadam dēļ saistībā ar aizliegumu izmantot pieredzes kritēriju kā piešķiršanas kritēriju minētais kritērijs līdz tam varēja tikt uzskatīts par tiesisku.
106 Turklāt un katrā ziņā ir jānoraida Spānijas Karalistes arguments, ka agrāka judikatūra neļāva saprast, ka pieredzes kritērija kā piešķiršanas kritērija izmantošana bija pretrunā atbilstošajām tiesību normām publisko iepirkumu jomā. Proti, kvalitātes atlases kritēriju nošķiršana no piešķiršanas kritērijiem tieši izriet no Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 un Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 (skat. it īpaši šo direktīvu VI sadaļas 2. un 3. nodaļu). Turklāt jau iepriekš 100. punktā minētajā 1988. gada tiesas spriedumā Beentjes (16. punkts) tika atzīts princips, saskaņā ar kuru pretendentu atbilstības pārbaude un iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršana ir divas atšķirīgas darbības, kuras reglamentē dažādas normas. Šajā spriedumā Tiesa arī ir precizējusi, ka specifiskas pieredzes kritērijs veicamajam darbam tika uzskatīts par tiesisku tehniskās kapacitātes kritēriju uzņēmēju atbilstības pārbaudei (minētā sprieduma 37. punkts).
107 Tostarp savā iepriekš 76. punktā minētajā spriedumā lietā Concordia Bus Finland (59. punkts) Tiesa precizēja, ka, ciktāl piedāvājums ir nenovēršami saistīts ar iepirkuma priekšmetu, piešķiršanas kritēriji, kurus varēja piemērot, arī varēja būt saistīti ar iepirkuma priekšmetu. No minētā izriet, ka piešķiršanas kritērijiem, kurus izmantoja līgumslēdzējas iestādes, bija jābūt objektīviem kritērijiem, kas tieši saistīti vienīgi ar piedāvājuma raksturīpatnībām un precei vai pakalpojumam piemītošām īpašībām, nevis ar pretendentu atbilstību. Konkrēti attiecībā uz iepriekšējas pieredzes kritēriju Vispārējā tiesa 2002. gada 26. februāra spriedumā lietā T‑169/00 Esedra/Komisija (Recueil, II‑609. lpp., 158. punkts) nosprieda, ka piedāvājumu kvalitāte tiek vērtēta, pamatojoties uz pašiem piedāvājumiem, nevis uz pieredzi, ko pretendenti guvuši ar līgumslēdzēju iestādi saistībā ar iepriekšējiem līgumiem, vai arī pamatojoties uz atlases kritērijiem – tādiem kā kandidātu tehniskās iespējas –, kuri tikuši pārbaudīti jau kandidatūru atlases laikā un kurus nevar vēlreiz ņemt vērā, salīdzinot piedāvājumus (iepriekš 76. punktā minētais spriedums lietā TQ3 Travel Solutions Belgium/Komisija, 86. punkts). Tāpat arī 2003. gada 19. jūnija spriedumā lietā C‑315/01 GAT (Recueil, I‑6351. lpp., 66. punkts) Tiesa atkārtoti apstiprināja, ka tāds pretendenta pieredzes aspekts kā saraksts ar atsaucēm uz agrāku klientu identitāti un skaitu nesniedza norādes, kas ļautu konstatēt saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, un tātad to nevarēja uzskatīt par piešķiršanas kritēriju. Šajos apstākļos Spānijas Karaliste nevar atsaukties vienīgi uz Vispārējās tiesas 2003. gada 25. februāra spriedumiem lietā T‑183/00 Strabag Benelux/Padome (Recueil, II‑135. lpp., 75.–79. punkts) un lietā T‑4/01 Renco/Padome (Recueil, II‑171. lpp., 68. punkts), saskaņā ar kuriem bija iespējama atšķirīga interpretācija.
108 Pārējie Spānijas Karalistes izvirzītie argumenti nevar likt apšaubīt iepriekš minēto vērtējumu.
109 Pirmkārt, ciktāl Spānijas Karaliste pārmet Komisijai pretrunīgu rīcību, jo tā pat pēc 2002. gada pati publicēja paziņojumus par paredzamajiem publiskajiem iepirkumiem, kuros starp piešķiršanas kritērijiem bija iekļauta pretendenta pieredze, šis arguments, kas turklāt nebija argumentēts, ir jānoraida kā neefektīvs, jo šāds iespējams pārkāpums nepamato to pārkāpumu, kas pieļauts šajā lietā saistībā ar ACA vadītajiem projektiem.
110 Otrkārt, Spānijas Karalistes arguments, saskaņā ar kuru iepriekšējo būvdarbu pieredzes kritērija izmantošanai neietekmēja pretendentu atlasi, ir arī jānoraida kā neefektīvs, jo šāds iespējams apstāklis nevar likt apšaubīt iepriekš izklāstīto vērtējumu attiecībā uz Komisijas konstatētā pārkāpuma esamību. Proti, prettiesiskuma konstatēšana konkrēto direktīvu ieviešanā vai piemērošanā nevar būt atkarīga no iespējamām šādas prettiesiskas rīcības faktiskām sekām.
111 Treškārt, par iebildumu, kas attiecas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, ir jānorāda, ka šo iebildumu Spānijas Karaliste izvirzīja vienīgi replikas rakstā un ka tādējādi, tā kā nav pamatojuma, un tiesas sēdē to Spānijas Karaliste nav apstrīdējusi, tas ir jānoraida kā novēlots un nepieņemams Reglamenta 48. panta 2. punkta izpratnē. Katrā ziņā sava iebilduma pamatojumam Spānijas Karaliste nenorādīja nevienu precīzu, beznosacījuma un saskaņotu apliecinājumu judikatūras izpratnē (Vispārējās tiesas 2009. gada 4. februāra spriedums lietā T‑145/06 Omya/Komisija, Krājums, II‑145. lpp., 117. punkts), kas varētu pamatot konstatējumu, ka attiecībā uz to ir pieļauts tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums.
112 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Spānijas Karaliste nav pierādījusi, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, ciktāl Komisija uzskatīja, ka ACA piešķirtie līgumi nebija saderīgi ar atbilstošajām Savienības tiesību normām publisko iepirkumu jomā, pamatojoties uz to, ka tie iekļāva iepriekšējo būvdarbu pieredzes kritēriju kā piešķiršanas kritēriju.
113 Šajos apstākļos pirmā pamata trešā daļa un tādējādi pirmais pamats kopumā ir jānoraida.
Par otro pamatu, kas izvirzīts pakārtoti, saistībā ar samērīguma principa pārkāpumu Kohēzijas fonda regulas Nr. 1164/94 II pielikuma H panta 2. punkta izpratnē
114 Ar otro pamatu, kas izvirzīts pakārtoti, Spānijas Karaliste apgalvo, ka ir pārkāpts samērīguma princips, kas ir noteikts EKL 5. panta trešajā daļā un Kohēzijas fonda regulas Nr. 1164/94 II pielikuma H panta 2. punktā. Spānijas Karaliste it īpaši apstrīd apstrīdētā lēmuma 32. punktu, ciktāl tajā ir pieprasīts atmaksāt summu EUR 4 490 021 apmērā, kas ir “nepareizi deklarēta” attiecībā uz ACA un ARC projektiem, kā arī minētā lēmuma 28. punktu, kurā Komisija ierosina “finanšu korekciju, kas ir vienāda ar 100 % no starpības attiecībā uz Kopienas ieguldījumu starp atlasītajiem piedāvājumiem, kuri ir pārrēķināti attiecībā uz katru līgumu”.
115 Pirmkārt, Spānijas Karaliste apgalvo, ka Komisijas prasītā lineārā cenu izvērtēšanas metode nav nedz piemērotāka, nedz Savienības finanšu intereses aizsargājošāka, nedz arī tāda, ar kuru tiek vairāk ievērotas atbilstošās tiesību normas saistībā ar publiskā iepirkuma līgumu slēgšanu nekā vidējās cenas metode. Minētās lineārās metodes piemērošanas noteiktos gadījumos sekas būtu noteikt augstāku vai vienādu summu ar to, kāda noteikta attiecībā uz ACA un ARC vadītajiem projektiem, kuriem piemērota vidējās cenas metode. Lai pareizi izvērtētu apgalvotā pārkāpuma finansiālās sekas, vajadzēja ņemt vērā visus atbilstošos publiskos iepirkumus, tostarp tos, attiecībā uz kuriem ACA un ARC lēmums piemērot šo pēdējo minēto metodi esot ietekmējis Savienības ekonomiku. Tādējādi neto finanšu korekcijai, kurā tiek ņemti vērā gan pozitīvi, gan negatīvi rezultāti, vajadzēja iegūt summu EUR 2 895 884,80 apmērā attiecībā uz ACA [projektiem] un summu EUR 112 900,52 apmērā attiecībā uz ARC [projektiem]. Tātad ar prasību atmaksāt summu EUR 4 490 021 apmērā kā “nepareizi deklarētu” summu esot pārkāpts samērīguma princips.
116 Otrkārt, Spānijas Karaliste uzskata, ka, pamatojoties uz lineāro cenu vērtēšanas metodi, Komisijai esot bijis jālabo jaunā punktu proporcija attiecībā uz tehniskajiem un ekonomiskajiem kritērijiem. Proti, apstrīdētā lēmuma 28. punktā minētajā jaunajā proporcijā esot ņemta vērā vienīgi pieredzes kritērija atcelšana. Spānijas Karaliste faktiski uzskata, ka, ja ACA un ARC būtu izvēlējušās piešķirt vislielāko “punktu skaitu” par ekonomisko kvalitāti vislētākajam piedāvājumam, tās nebūtu saglabājušas proporciju starp tehniskajiem un ekonomiskajiem kritērijiem, bet noteikti būtu piešķīrušas vairāk punktu tehniskajam kritērijam. Tā kā vidējās cenas metode ir vērsta uz to, lai patiešām garantētu iesniegto piedāvājumu tehnisko dzīvotspēju, būtu bijusi nepieciešama jauna proporcija. Savukārt sākotnējās proporcijas saglabāšana esot izraisījusi “tehnisku nesabalansētību” un neesot garantējusi, ka izraudzītais piedāvājums būtu patiešām labākais no tehniskā viedokļa un līdz ar to saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums.
117 Treškārt, Spānijas Karalistes ieskatā Savienības finanšu interešu aizsardzībai pastāv mazāk traucējoši līdzekļi nekā finanšu korekcijas 100 % apmērā piemērošana. Komisija esot pārkāpusi 2002. gada pamatnostādņu 2.3. punktu, saskaņā ar kuru tāda korekcija ir paredzēta vienīgi tad, ja konkrētajā vadības vai kontroles sistēmā ir konstatēti trūkumi vai ja konkrētais pārkāpums ir “tik smagi, ka to rezultātā pilnībā nav ievēroti [Savienības] tiesību akti”, kā rezultātā visi maksājumi ir prettiesiski. Proti, šajā lietā tādas “pilnīgas” neizpildes neesot bijis, it īpaši ņemot vērā traucējuma, kuru izraisīja ACA un ARC piemērotā vidējās cenas metode, niecīgo raksturu. No minētā izrietot, ka Komisija ir pārkāpusi samērīguma principu, jo piemērotajai finanšu korekcijai, kurā ņemta vērā jauna tehnisko un ekonomisko kritēriju proporcija, bija jāpalielinās līdz summai EUR 976 000 apmērā.
118 Komisija apstrīd Spānijas Karalistes argumentus un lūdz šo pamatu noraidīt.
119 Vispārējā tiesa atgādina, ka EKL 5. pantā noteiktais samērīguma princips ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem un saskaņā ar to Savienības iestāžu tiesību akti nedrīkst pārsniegt to, kas ir atbilstošs un nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgā tiesiskā regulējumā noteiktos leģitīmos mērķus, ņemot vērā, ka, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem (skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑308/05 Itālija/Komisija, Krājums, II‑5089. lpp., 153. punkts un tajā minētā judikatūra). It īpaši, ņemot vērā samērīguma principu, tādu pienākumu pārkāpšana, kuru ievērošanai ir būtiska nozīme labai Kopienu sistēmas darbībai, var tikt sodīta ar to, ka tiek zaudētas Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētās tiesības, piemēram, tiesības saņemt finanšu atbalstu (Vispārējās tiesas 2002. gada 26. septembra spriedums lietā T‑199/99 Sgaravatti Mediterranea/Komisija, Recueil, II‑3731. lpp., 134. un 135. punkts, un 2008. gada 19. novembra spriedums lietā T‑404/05 Grieķija/Komisija, 89. punkts).
120 Atbilstoši Īstenošanas regulas Nr. 1386/2002 17. panta 1. punktam to finanšu korekciju apjomu, ko Komisija saskaņā ar Kohēzijas fonda regulas Nr. 1164/94 II pielikuma H panta 2. punktu veic atsevišķiem vai sistemātiskiem pārkāpumiem, novērtē, ja tas ir praktiski iespējams, pamatojoties uz atsevišķām datnēm, un, ievērojot samērīguma principu, pielīdzina izdevumu summai, kas kļūdaini pieprasīta Kohēzijas fondam. Atbilstoši šīs pašas regulas 17. panta 2. punktam, ja nav praktiski iespējams precīzi noteikt kļūdaino izdevumu summu vai arī ja pilnībā atcelt attiecīgos izdevumus būtu nesamērīgi bargs pasākums, Komisija, veicot finanšu korekcijas, var pamatoties uz ekstrapolāciju vai vienotu likmi.
121 Tostarp ir jāatgādina, ka saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 28. punktu, lai noteiktu finanšu korekcijas attiecībā uz septiņiem ACA un ARC vadītiem projektiem, Komisija nolēma, pirmkārt, aizstāt vidējās cenas metodi ar lineāro cenu vērtēšanas metodi, saskaņā ar kuru vislielākais punktu skaits tika piešķirts piedāvājumam ar viszemāko cenu, un, otrkārt, nepiemērot tehniskā vērtējuma pieredzes kritēriju. Pamatojoties uz Katalonijas iestāžu sagatavotajiem jaunajiem vērtējumiem, tā vēlāk piedāvāja finanšu korekciju katram projektam, kas vienāda ar 100 % no starpības Savienības ieguldījuma ziņā starp atbalstītajiem projektiem un tiem, kuri aprēķināti atsevišķi katram līgumam.
122 Tādējādi ir jākonstatē, ka šajā lietā atbilstoši Īstenošanas regulas Nr. 1386/2002 17. panta 1. punktam kopējā finanšu korekciju summa tika aprēķināta atsevišķi katram publiskajam iepirkumam, ņemot vērā lineāro cenu vērtēšanas metodi un nepiemērojot tehniskā vērtējuma pieredzes kritēriju, un ka Komisija nav balstījusies uz ekstrapolāciju vai vienotu likmi. Turklāt no lietas dalībnieku atbildēm uz Vispārējās tiesas rakstveida vai mutvārdu jautājumiem izriet, ka jaunajā tehnisko un ekonomisko kritēriju proporcijā attiecībā uz minētajiem publiskajiem iepirkumiem Komisija nav mainījusi punktus attiecībā uz minētajiem kritērijiem, kādi tika noteikti sākotnējās proporcijas nolūkā.
123 Attiecībā uz pirmo Spānijas Karalistes iebildumu, ka Komisijas prasītā lineārā cenu vērtēšanas metode neesot nedz piemērotāka, nedz Savienības finanšu intereses aizsargājošāka, nedz ar to vairāk ievērotas atbilstošās tiesību normas saistībā ar publiskā iepirkuma slēgšanas tiesību piešķiršanu nekā ar vidējās cenas metodi, ir jāatgādina, ka Spānijas Karaliste šo iebildumu balsta tostarp uz apgalvojumu, ka minētās lineārās metodes piemērošanas dēļ atsevišķos gadījumos tiktu atbalstīti dārgāki piedāvājumi salīdzinājumā ar tiem piedāvājumiem, kas faktiski atbalstīti, piemērojot vidējās cenas metodi. Šajā ziņā Komisija – un šajā aspektā Spānijas Karaliste nav skaidri izteikusi iebildumus – norādīja, ka šie rezultāti radās iepriekšējās pieredzes tehniskā kritērija nepiemērošanas dēļ piedāvājumu jaunajā izvērtēšanā. Tostarp ir jānorāda, ka Spānijas Karaliste nav pierādījusi nedz to, kādēļ lineārā cenu vērtēšanas metode būtu pretrunā Savienības tiesību normām publisko iepirkumu jomā, nedz to, kādēļ tās piemērošanas dēļ liek Komisijai, pārkāpjot samērīguma principu, piemērot finanšu korekcijas. It īpaši, ņemot vērā, ka saskaņā ar lineāro cenu vērtēšanas metodi vislielākais punktu skaits ir piešķirts viszemākās cenas piedāvājumam, Spānijas Karaliste nav pārliecinoši izskaidrojusi, vai un ar kādiem nosacījumiem minētā metode gadījumā, ja visi pārējie kritēriji būtu vienlīdzīgi, nozīmētu tāda piedāvājuma izvēli, kura cena bijusi augstāka par cenu piedāvājumam, kurš ticis izvēlēts tam pašam publiskajam iepirkumam, piemērojot vidējās cenas metodi.
124 Ciktāl šajā pašā kontekstā Spānijas Karaliste pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā apgalvotos Savienības budžeta ietaupījumus, kurus izraisīja tas, ka atsevišķos publiskajos iepirkumos ACA un ARC esot izvēlējušās zemākās cenas piedāvājumus par tiem, kuri tika izvēlēti, piemērojot Komisijas prasīto lineāro cenu vērtēšanas metodi, pietiek norādīt, ka saistībā ar finanšu korekciju aprēķinu nav iespējams ņemt vērā šādus iespējamus ietaupījumus, kas tieši izriet no vidējās cenas metodes piemērošanas. Proti, pat pieņemot, ka šādi ietaupījumi pastāv, tie ir panākti, pārkāpjot atbilstošās Savienības tiesību normas publisko iepirkumu jomā (skat. iepriekš 71.–77. punktu). Dalībvalsts, kuras iestādes ir ieviesušas prettiesisku konkursu sistēmu, nevar sev gūt labumu no šādas prettiesiskas prakses.
125 Šajā ziņā, kā izriet no 2002. gada pamatnostādņu 1. punkta, ir jāprecizē, ka labojumu finansējumā mērķis ir no jauna ieviest situāciju, lai visi izdevumi, attiecībā uz kuriem tika iesniegts lūgums par līdzfinansējumu no Kohēzijas fonda, atbilstu attiecīgajā jomā piemērojamajam valsts un Savienības tiesiskajam regulējumam. Proti, saskaņā ar Kohēzijas fonda regulas Nr. 1164/94 8. panta 1. punktā noteikto atbilstības principu vienīgi izdevumi, kas veikti saskaņā ar atbilstošajām tiesību normām, ir maksājami no Savienības budžeta. Līdz ar to, tiklīdz Komisija atklāj Savienības tiesību normu pārkāpuma esamību dalībvalsts veiktajos maksājumos, kuri, kā tas ir šajā lietā, ir balstīti uz vidējās cenas metodes piemērošanu, tai šīs dalībvalsts iesniegtie rēķini ir jālabo (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 13. jūlija spriedumu lietā T‑81/09 Grieķija/Komisija, Krājumā nav publicēts, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).
126 No iepriekš minētā izriet, ka pirmais iebildums ir jānoraida.
127 Spānijas Karaliste nav arī argumentējusi savu otro iebildumu, ka Komisijai esot bijis jānosaka jauna tehnisko un ekonomisko kritēriju proporcija, tostarp pamatojoties uz to, ka vidējās cenas metode bija vērsta uz to, lai garantētu iesniegto projektu ekonomisko dzīvotspēju un lai tiktu izvēlēts no tehniskā viedokļa labākais projekts un līdz ar to – saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums. Proti, pirmkārt, nav konstatēts, ka vidējās cenas metodes piemērošana, kas pati par sevi ir pretrunā atbilstošajām Savienības tiesību normām publisko iepirkumu jomā (skat. iepriekš 70.–76. punktu), bija metode, kas specifiski nodrošināja konkrēto projektu tehnisko dzīvotspēju un padarīja par nepieciešamu jaunu tehnisko un ekonomisko kritēriju proporciju. Otrkārt, Spānijas Karaliste nav pierādījusi, ka ar vidējās cenas metodes piemērošanu Savienības finanšu interesēm nodarītais kaitējums, ciktāl piedāvājumu vienlīdzības apstākļos attiecībā uz visiem pārējiem kritērijiem tā ļāva piešķirt publisko iepirkumu dārgākam piedāvājumam salīdzinājumā ar citu, varēja tikt kompensēts ar piedēvēto guvumu tā tehniskās kvalitātes dēļ.
128 Dalībvalstij ir jānorāda un jāpierāda, ka jaunas piedāvājuma vērtēšanas vai finanšu korekcijas noteikšanas gadījumā, izņemot prettiesisku vērtēšanas kritēriju atcelšanu un/vai aizstāšanu saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, proti, konkrētajā gadījumā – iepriekšējo būvdarbu pieredzes kritērija atcelšanu un vidējās cenas metodes aizstāšanu ar lineāro cenu vērtēšanas metodi –, ir jāveic papildu grozījumi atbilstošajos vērtēšanas kritērijos un ka paši minētie grozījumi atbilst šiem tiesību aktiem. Šajā lietā netiek apstrīdēts, ka Komisija ir ievērojusi attiecīgo tehnisko un ekonomisko kritēriju sākotnējās proporcijas attiecībā uz visiem konkrētajiem publiskajiem iepirkumiem un Spānijas Karaliste nav pierādījusi, ka finanšu korekciju noteikšanas nolūkā tiesiski bija jāpiemēro vai varēja piemērot citu proporciju.
129 Tādējādi otrais pamats arī ir jānoraida.
130 Attiecībā uz trešo pamatu saistībā ar to, ka Komisija neesot ievērojusi 2002. gada pamatnostādnes un esot pieprasījusi nesamērīgas finanšu korekcijas, ir jāatgādina, ka, pieņemot tādas administratīvas rīcības normas ar ārēju iedarbību kā minētās pamatnostādnes un to pasludināšanas brīdī paziņojot, konkrētajā gadījumā – internetā, ka turpmāk šīs normas tiks piemērotas gadījumiem, ar kuriem tās saistītas, attiecīgā iestāde pati ierobežo savas rīcības brīvības iespējas un nevar atkāpties no šīm normām, nevēlēdamās, lai attiecīgā gadījumā to sodītu par tādu vispārējo tiesību principu pārkāpumu kā vienlīdzīgas attieksmes, tiesiskās noteiktības vai tiesiskās paļāvības aizsardzības principi. Tādējādi nevar noliegt, ka, ievērojot zināmus nosacījumus un ņemot vērā šo normu saturu, šādām vispārpiemērojamām uzvedības normām var būt tiesiskas sekas un ka it īpaši administrācija no tām nevar atkāpties individuālā gadījumā, nesniedzot pamatojumu, kas ir saderīgs ar vispārējiem tiesību principiem, piemēram, vienlīdzīgas attieksmes, tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principiem, ar nosacījumu, ka šāda pieeja nav pretrunā citām Savienības tiesību normām ar augstāku juridisku spēku (šajā ziņā skat. pēc analoģijas Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 209.–211. punkts, un Vispārējās tiesas 2007. gada 7. novembra spriedumu lietā T‑374/04 Vācija/Komisija, Krājums, II‑4431. lpp., 111. punkts un tajā minētā judikatūra).
131 Jākonstatē, ka vienīgi attiecībā uz vienotas likmes korekcijām 2002. gada pamatnostādņu 2.3. punktā paredzēts, ka finanšu korekcija 100 % apmērā var tikt piemērota, ja vadības un kontroles sistēmā konstatētie trūkumi vai konkrētais pārkāpums ir “tik smagi, ka to rezultātā [attiecīgā dalībvalsts] vispār neievēro [Savienības] tiesību aktus”, tādējādi padarot par prettiesiskiem visus maksājumus. Tomēr šajā lietā, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 28. punkta, Komisija ir nevis piemērojusi vienotās likmes korekciju, bet ir aprēķinājusi finanšu korekciju, pamatojoties uz konkrētām summām, kas noteiktas katram konkrētajam publiskajam iepirkumam (skat. iepriekš 122. punktu). Proti, atbilstoši Īstenošanas regulas Nr. 1386/2002 17. panta 1. punktam, saskaņā ar kuru “Komisijas veikto finanšu korekciju apmēru [..] pielīdzina no [Kohēzijas] [f]onda nepamatoti pieprasīto izdevumu summai”, apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā ir atsauce uz “visas starpības” korekciju attiecībā uz katru no atbalstītajiem piedāvājumiem un tiem, kas aprēķināti attiecībā uz katru līgumu atsevišķi, nevis uz vienotās likmes korekciju, un tāpēc Spānijas Karalistes trešais iebildums ir neefektīvs.
132 Šajos apstākļos trešais iebildums un līdz ar to otrais pamats kopumā ir jānoraida.
Par trešo pamatu, kas izvirzīts pakārtoti, saistībā ar tiesību uz aizstāvību, būtisku formas prasību un Kohēzijas fonda regulas Nr. 1164/94 II pielikuma H panta pārkāpumu “labas pārvaldības” principa neievērošanas dēļ
133 Ar trešo pamatu, kas izvirzīts pakārtoti, Spānijas Karaliste apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauts tiesību uz aizstāvību, būtisku formas prasību un “labas pārvaldības” principa pārkāpums, jo Komisija neesot ņēmusi vērā 2006. gada 27. un 28. jūnijā notikušās noklausīšanās laikā apspriesto, kā arī apsvērumus, ko šajā ziņā bija izteikuši Katalonijas iestāžu pārstāvji. Proti, šīs noklausīšanās laikā Komisija pati esot atzinusi, ka lineārā cenu vērtēšanas metode izraisot traucējumus, jo tās piemērošanas rezultātā noteiktos gadījumos būtu jāatlasa piedāvājumi, kuri ir dārgāki nekā tie, kurus faktiski izraudzījās ACA un ARC, un esot norādījusi, ka šī iemesla dēļ tā varēja veikt “pareizu” finanšu korekciju. Šajā ziņā Komisija nevarot atsaukties uz to, ka gan mutvārdos, gan rakstveidā Katalonijas iestāžu izteiktie apsvērumi tika iesniegti pēc termiņa beigām, riskējot atņemt noklausīšanās galveno būtību un mērķi. Tādējādi Komisija esot pārkāpusi būtiskas formas prasības Kohēzijas fonda regulas Nr. 1164/94 II pielikuma H panta izpratnē. Tāpat arī, ņemot vērā pretrunīgo Komisijas rīcību starp nostāju 2006. gada 27. un 28. jūnijā notikušās noklausīšanās laikā un to, kas visbeidzot tika pausta apstrīdētajā lēmumā, tā esot pārkāpusi Katalonijas iestāžu tiesības uz aizstāvību. It īpaši, ja apstrīdētajā lēmumā būtu ņemti vērā minēto iestāžu šajā ziņā izklāstītie argumenti, kuru pamatotību tā esot atzinusi, Komisija būtu nonākusi pie labvēlīgāka rezultāta, proti, “pareizas” finanšu korekcijas. Visbeidzot, tā rīkojoties, Komisija esot pārkāpusi arī labas pārvaldības principu, saskaņā ar kuru tai ir jāaizsargā Savienības tiesības.
134 Komisija apstrīd Spānijas Karalistes argumentus un prasa šo pamatu noraidīt.
135 Vispārējā tiesa atgādina, ka Kohēzijas fonda Nr. 1164/94 II pielikuma H pantā, lasot to kopsakarā ar Īstenošanas regulas Nr. 1386/2002 18. pantu, ir paredzēta uz sacīkstes principu balstīta procedūra starp Komisiju un dalībvalsti attiecībā uz pārkāpumiem, kurus Komisija konstatē savās Kohēzijas fonda līdzfinansēto projektu pārbaudēs. Šajā procedūrā atbilstoši H panta 1. punkta otrajai daļai, “[j]a dalībvalsts apstrīd Komisijas izteiktos apsvērumus, [..] [to] uzaicina uz noklausīšanos, kur abas puses cenšas panākt vienošanos par novērojumiem un [no tiem izdarītajiem] secinājumiem”. Turklāt H panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā ir paredzēts, ka “[p]ēc Komisijas noteiktā termiņa beigām Komisija, [..], ja trīs mēnešos nav panākta vienošanās, [..] pieņem lēmumu veikt vajadzīgos labojumus finansējumā. Tas nozīmē, ka atceļ projektam piešķirto palīdzību kopumā vai kādu tās daļu”. Tostarp, lai noklausīšanās attiecībā uz Komisijas paredzētajām finanšu korekcijām nezaudētu savu jēgu, saistībā ar minēto noklausīšanos ir jāatļauj uz sacīkstes principu balstītas debates attiecībā uz visiem strīda punktiem, un Komisijai ir jāņem vērā visi tajās apspriestie punkti (šajā ziņā skat. pēc analoģijas Tiesas 2003. gada 18. septembra spriedumu lietā C‑346/00 Apvienotā Karaliste/Komisija, Recueil, I‑9293. lpp., 70. punkts).
136 Jākonstatē, ka šajā lietā 2006. gada 27. un 28. jūnijā notikušās noklausīšanās laikā par Komisijas konstatētajiem pārkāpumiem saistībā ar konkrētajiem projektiem Katalonijas iestāžu pārstāvjiem bija iespēja izklāstīt savu viedokli, tostarp viedokli par iespējamo nepieciešamību veikt “pareizu” finanšu korekciju, par piedēvētajiem pārkāpumiem un par finanšu korekcijām, kuras Komisija paredzējusi attiecībā uz visiem konkrētajiem projektiem, kas arī minēts Komisijas dienestu sagatavotajā protokolā, kurš ar 2006. gada 8. septembra vēstuli nosūtīts Spānijas Karalistes Pastāvīgajai pārstāvniecībai Eiropas Savienībā. No minētā protokola arī izriet, ka Komisija pēc tam, kad tā bija izvērtējusi Katalonijas iestāžu pārstāvju izklāstītos argumentus, secināja, ka tās sākotnējā nostāja nav jāmaina. No minētā izriet, ka šīs noklausīšanās laikā Komisija atļāva uz sacīkstes principu balstītu procesu attiecībā uz visiem strīdīgajiem punktiem, ko tostarp Spānijas Karaliste neapstrīd, un ka tā ir ņēmusi vērā šajā ziņā Katalonijas iestāžu iesniegtos apsvērumus.
137 Tādējādi ir jānoraida Spānijas Karalistes iebildums, ka Komisija esot pārkāpusi būtiskas formas prasības, padarot bezjēdzīgu Kohēzijas fonda regulas Nr. 1164/94 II pielikuma H panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā, lasot to kopsakarā ar Īstenošanas regulas Nr. 1386/2002 18. pantu, paredzēto noklausīšanos.
138 Spānijas Karaliste nevar arī atsaukties uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, pamatojoties uz to, ka Komisijas rīcībā pastāvot pretrunas starp tās nostāju noklausīšanās laikā un to, kas visbeidzot tika pausta apstrīdētajā lēmumā, jo šī apgalvojuma pamatojumam nav iesniegts neviens pierādījums un attiecībā uz to minētajā protokolā nav rodams pamatojums. Turklāt nedz no lietas materiāliem, nedz no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka Komisija būtu noraidījusi kā novēlotus pēc 2006. gada 27. un 28. jūnijā notikušās noklausīšanās iesniegtos Katalonijas iestāžu rakstiskos apsvērumus. Katrā ziņā Spānijas Karaliste pati atzīst, ka minētajos apsvērumos nebija ietverti jauni elementi, bet ar tiem vienīgi rakstiski tika apstiprināts noklausīšanās laikā izklāstītais. No minētā izriet, ka iebildums, kas balstīts uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, arī ir jānoraida.
139 Visbeidzot iebildums par apgalvoto “labas pārvaldības” principa, kura saturs, kādu Spānijas Karaliste tam vēlas piedēvēt, ir ļoti plašs, pārkāpumu vienīgi ietver vispārēju norādi uz citiem saistībā ar šo pamatu analizētiem argumentiem, tādējādi arī tas ir jānoraida.
140 Līdz ar to trešais pamats ir jānoraida pilnībā.
Par ceturto pamatu saistībā ar Īstenošanas regulas Nr. 1386/2002 17. panta pārkāpumu īstu pārkāpumu neesamības dēļ, kā arī, pakārtoti, par samērīguma principa pārkāpumu finanšu korekcijas noteikšanā attiecībā uz Depurbaix vadīto projektu
Ievada apsvērums
141 Ar ceturto pamatu Spānijas Karaliste apstrīd finanšu korekciju attiecībā uz Depurbaix vadīto projektu ar numuru 2001.ES.16.C.PE.058. Pirmajā daļā tā apstrīd pārkāpuma esamību attiecībā uz pozīcijā “būvdarbu vadības nodoklis” norādīto izdevumu neatbilstību. Otrajā daļā, kas izvirzīta pakārtoti, Spānijas Karaliste atsaucas uz samērīguma principa pārkāpumu finanšu korekcijas noteikšanā.
Par ceturtā pamata pirmo daļu saistībā ar Īstenošanas regulas Nr. 1386/2002 17. panta pārkāpumu
a) Lietas dalībnieku argumentu izklāsts
142 Spānijas Karaliste apstrīd apgalvoto sistēmisko pārkāpumu, kurš Komisijas ieskatā ir balstīts uz to, ka “būvdarbu vadības nodoklis” attiecas uz Depurbaix vispārējiem un administratīviem izdevumiem, kuri piešķiršanas lēmuma izpratnē ir neattaisnojami.
143 Spānijas Karaliste būtībā apgalvo, ka piešķiršanas lēmumā ir nošķirti četri gadījumi, atkarībā no tā, vai būvdarbus ir īstenojušas trešās personas, iestāžu pārstāvji, par projekta izpildi atbildīgā organizācija vai valsts pārvaldes iestāde. Gadījumā, ja būvdarbus veic par projekta izpildi atbildīgā organizācija, kas ir nošķirta no valsts pārvaldes iestādes, kā šajā gadījumā – Depurbaix, nav jāpiemēro publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras. Būtībā attiecībā uz projektu plānošanas un projektēšanas, vadības un pārraudzības, kā arī zemes sagatavošanas un būvniecības darbiem piešķiršanas lēmumā esot skaidri nošķirta iespēja, ka atbildīgā organizācija [projektu] īsteno par saviem līdzekļiem, nepiesaistot iestādes pārstāvjus, no iespējas, ka šādi pārstāvji tajā piedalās. Depurbaix, kura ir komercsabiedrība, kas dibināta ar vienīgo mērķi izpildīt projektu, kuram piešķirts finanšu atbalsts, un kas neveic citu darbību kā tikai minētā projekta ieviešanu, nav jāievēro publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra, ja tā īsteno iepriekš minētos būvdarbus par saviem līdzekļiem un ja tā savas finanšu kontroles, finanšu un fiziskās uzraudzības un pārkāpumu novēršanas funkcijas īsteno pati, pat ja šajā pēdējā gadījumā tā piesaista valsts iestādes pārstāvjus. Spānijas Karaliste, pamatojoties uz rēķiniem, precizē, ka būvdarbu izmaksu vienotā likme 4 % apmērā ir uzskatāma par kompensāciju par Depurbaix veikto būvdarbu vadības darbībām, kā arī par obligātās pārbaudes, uzraudzības un [pārkāpumu] novēršanas darbībām, tādējādi tos nevar kvalificēt par neattaisnojamiem administratīviem vai vispārējiem izdevumiem. Līdz ar to Depurbaix īstenotās attiecināmās darbības ietilpa vai nu “atlīdzībā par iesaisti būvdarbos”, vai nu “kompensācijā par finanšu kontroles, finanšu un fiziskās kontroles un pārkāpumu novēršanas izdevumiem”, vai nu “kompensācijā par projektu vadības un uzraudzības izmaksām”, vai arī “kompensācijā par informācijas un reklāmas izdevumiem”.
144 Komisija apstrīd Spānijas Karalistes argumentus un prasa šo pamatu noraidīt.
Apstrīdētā lēmuma un piešķiršanas lēmuma satura izklāsts
145 Vispārējā tiesa atgādina, ka saistībā ar Depurbaix vadīto projektu ar numuru 2001.ES.16.C.PE.058 apstrīdētā lēmuma 17. punktā būtībā ir izklāstīts, ka Komisija ir konstatējusi izdevumus kategorijā “būvdarbu vadības nodoklis”, kurā papildus būvdarbu izmaksām iekļauta vienotā likme 4 %, un ka šie izdevumi bija jāklasificē kā neattaisnojami izdevumi, pamatojoties uz to, ka runa bija par vispārējām vai administratīvām izmaksām saskaņā ar piešķiršanas lēmuma IV pielikuma IV nodaļas iepriekšpēdējā ievilkuma 2. punktu. Proti, no lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar Reglamento de contratación del consejo de aministración de Depurbaix (Noteikumi par iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu Depurbaix valdei, turpmāk tekstā – “Noteikumi par publiskā iepirkuma līgumiem”) VII punktu tai saistībā ar būvdarbu veikšanas līgumu izpildi bija tiesības no līgumslēdzēja uzņēmuma iekasēt vienotās likmes summu 4 % apmērā no būvdarbu kopējām izmaksām, neieskaitot PVN, kā kompensāciju par tās uzturēšanas un strukturālajiem izdevumiem.
146 Turklāt piešķiršanas lēmuma IV pielikuma IV nodaļā ar nosaukumu “Valsts pārvaldes iesaiste” 2. punktā tostarp ir noteikts:
“Ja valsts iestāžu darbinieki ir iesaistīti darbībās, kas minētas šīs nodaļas 1. punkta a) apakšpunktā, Komisija var uzskatīt par attaisnojamiem [..] izdevumus [..], ja ir izpildīti šādi nosacījumi:
[..]
– uzdevumi, kas jāīsteno saskaņā ar šo līgumu, nedrīkst attiekties uz vispārējām administratīvām funkcijām, kas ir definētas IX nodaļas 1. punktā;
[..].”
147 Piešķiršanas lēmuma IV pielikuma II nodaļas ar nosaukumu “Definīcijas un pamatjēdzieni” 1. punktā ir definēta par projekta izpildi atbildīgā iestāde. Saskaņā ar minētā 1. punkta a) apakšpunktu “no Kohēzijas fonda finansētajos projektos ar “par projekta izpildi atbildīgo organizāciju” saprot valsts vai privātu organizāciju, kura ir atbildīga par publisko iepirkumu saistībā ar projektiem organizēšanu”. Atbilstoši 1. punkta b) apakšpunktam “šo organizāciju nosaka kā Kohēzijas fonda finansiālā atbalsta galīgo saņēmēju”. Turklāt minētās II nodaļas 2. punktā ir definēts jēdziens “valsts pārvalde”, kas ietver trīs līmeņus, proti, centrālā valsts pārvalde (valsts līmenis), reģionālā valsts pārvalde un vietējā valsts pārvalde.
148 Jēdziena “izdevumi” definīcija ir izklāstīta piešķiršanas lēmuma IV pielikuma II nodaļas 5. punkta a) apakšpunkta pirmajā daļā, saskaņā ar kuru izdevumiem ir “jāatbilst apstiprinātajiem un faktiski veiktajiem maksājumiem vai grāmatvedības dokumentiem, kuriem ir līdzvērtīgs pierādījuma spēks”. Turklāt no piešķiršanas lēmuma IV pielikuma II nodaļas 5. punkta b) apakšpunkta izriet, ka gadījumā, ja projekts rada ieņēmumus, izdevumi izņēmuma gadījumā var atbilst apstiprinātajiem maksājumiem un ka šajā gadījumā ir jāsaņem iepriekšēja Komisijas piekrišana.
149 Piešķiršanas lēmuma IV pielikuma III nodaļā ir noteiktas “galvenās attaisnojamo izdevumu kategorijas”, proti, tostarp tādas, kuras attiecas uz plānošanu un projektēšanu, zemes iegādi, zemes sagatavošanu vietā, kur tiks veikti būvdarbi, būvniecību un celtniecību, pastāvīgi novietotajām iekārtām projekta vajadzībām un pasākumiem, kas saistīti ar projekta vadību. Turklāt apstrīdētā lēmuma IV pielikuma IV nodaļas ar nosaukumu “Projektu plānošana un projektēšana” 1. punkta a) apakšpunktā tostarp ir paredzēts, ka “izdevumi, kas saistīti ar projektu plānošanu, ekspertīzi un projektēšanu, vispārīgi ir attaisnojami [..], ja vien tie ir saistīti ar projektu”.
150 Piešķiršanas lēmuma IV pielikuma IX nodaļas ar nosaukumu “Administratīvie izdevumi” 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka “vispārīgi atbalstu nevar saņemt par izdevumiem, kas radušies valsts pārvaldes iestādēm, tostarp par valsts, reģionālo vai vietējo ierēdņu atalgojumu, izņemot izdevumus, kas ir atbilstoši apstiprināti un kas ir radušies saistībā ar pienākumu veikt finanšu pārbaudes un finanšu un fiziskās uzraudzības un pārkāpumu novēršanas darbības”.
151 Visbeidzot, piešķiršanas lēmuma IV pielikuma X nodaļā ar nosaukumu “Citi izdevumi” ir paredzēts, ka “izdevumi, kas saistīti ar projektu vadību un uzraudzību, vispārīgi ir attaisnojami, [..] un tiem piemēro IV nodaļas 1. un 2. punktā minētās normas”.
152 Tātad, ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jāizvērtē, pirmkārt, vai Depurbaix piešķiršanas lēmuma IV pielikuma II nodaļas 2. punkta izpratnē ir vai nav uzskatāma par “valsts pārvaldes [iestādi]”; otrkārt, vai “būvdarbu vadības nodoklis”, saskaņā ar kuru būvdarbu izmaksām ir jāpieskaita vienotā likme 4 % apmērā, ir vai nav jākvalificē kā “izdevumi, kas radušies valsts pārvaldes iestādei”, un, treškārt, pieņemot, ka tas tā ir, vai runa tomēr ir par “izdevumiem, kas ir atbilstoši apstiprināti un kas ir radušies saistībā ar pienākumu veikt finanšu pārbaudes un finanšu un fiziskās uzraudzības un pārkāpumu novēršanas darbības” atbilstoši piešķiršanas lēmuma IV pielikuma IX nodaļas 1. punktam.
– Par Depurbaix kā valsts pārvaldes iestādes statusu
153 No lietas materiāliem izriet, ka Depurbaix ir valsts komercsabiedrība [sociedad mercantil estatal], kuras kapitāls attiecīgi 85 % apmērā pieder Spānijas valstij un 15 % apmērā – ACA un kura saskaņā ar atbilstošajiem Spānijas tiesību aktiem ir privāto tiesību subjekts. Turklāt saskaņā ar piešķiršanas lēmuma I pielikuma 3. punktu Depurbaix ir organizācija, kas ir atbildīga par Besos upes attīrīšanas stacijas paplašināšanas projekta ieviešanu notekūdeņu otrreizējai bioloģiskai attīrīšanai un Barselonas reģiona izcelsmes notekūdeņu dūņu pārstrādei (projekts ar numuru 2001.ES.16.C.PE.058) un līdz ar to Kohēzijas fonda finansiālā atbalsta galīgā saņēmēja.
154 Tādējādi Komisija savās atbildēs uz Vispārējās tiesas rakstveida un mutvārdu jautājumiem pamatoti norāda, ka Depurbaix ir ne vien jākvalificē kā “publisko tiesību subjekts” Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 1. panta b) punkta izpratnē, bet arī ir pielīdzināma valsts pārvaldes iestādei saskaņā ar piešķiršanas lēmumā noteiktajiem atbilstības nosacījumiem.
155 Proti, lai kādu iestādi varētu uzskatīt par publisko tiesību subjektu Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 1. panta b) punkta izpratnē, saskaņā ar tā interpretāciju judikatūrā ir jāizpilda trīs kumulatīvi kritēriji. Pirmkārt, šim subjektam ir jābūt izveidotam īpašam mērķim pildīt uzdevumus, kas ietilpst vispārējo interešu jomā un kam nav uzņēmējdarbības rakstura, otrkārt, tam ir jābūt juridiskai personai un, treškārt, tam ir jābūt cieši saistītam ar valsti, reģionālu vai vietēju iestādi vai kādu citu publisku tiesību subjektu (šajā ziņā skat. Tiesas 1998. gada 15. janvāra spriedumu lietā C‑44/96 Mannesmann Anlagenbau Austria u.c., Recueil, I‑73. lpp., 20. un 21. punkts, un 2001. gada 1. februāra spriedumu lietā C‑237/99 Komisija/Francija, Recueil, I‑939. lpp., 40. un 41. punkts). Turklāt judikatūrā ir precizēts, ka jēdziens “līgumslēdzēja iestāde”, kā arī jēdziens “publisko tiesību subjekts” ir jāinterpretē funkcionāli (Tiesas 2007. gada 13. decembra spriedums lietā C‑337/06 Bayerischer Rundfunk u.c., Krājums, I‑11173. lpp., 37. punkts).
156 Jākonstatē, ka Depurbaix atbilst iepriekš minētajiem trīs kumulatīvajiem nosacījumiem. Tādējādi saskaņā ar starp Spānijas Vides ministriju un Depurbaix noslēgto 2001. gada 11. decembra tiešās vadības līgumu Nr. 2 Depurbaix ir valsts uzņēmums, ko ir izveidojusi Spānijas Ministru padome ar mērķi nodrošināt “noteiktu ūdens apsaimniekošanas būvdarbu un/vai ekspluatācijas publisko iepirkumu tiešo vadību” attiecībā uz Bas Llobregat notekūdeņu attīrīšanu. No šī paša līguma otrā apsvēruma izriet, ka ar 1993. gada 26. februāra Dekrētlikumu Nr. 3 šiem būvdarbiem tika atzīts vispārējas intereses raksturs. No minētā ir jāsecina, ka Depurbaix tika dibināts, lai nodrošinātu atbilstību īpašām vispārējām interesēm, kam nav uzņēmējdarbības rakstura, proti, šajā lietā – vides [aizsardzības] raksturam saskaņā ar iepriekš 155. punktā pirmo minēto kritēriju. Tostarp netiek apstrīdēts, ka Depurbaix piemīt juridiskas personas statuss kā akciju sabiedrībai, kuras kapitāls pilnībā pieder valsts iestādēm, proti, pirmkārt, 85 % apmērā Spānijas valstij un, otrkārt, 15 % apmērā – ACA, kura ir Comunidad Autónoma de Cataluña administrācijas padotības iestāde, kas tajā pašā laikā norāda uz ciešu saikni ar Spānijas valsti un vienu no tās autonomajiem reģioniem. Tādējādi iepriekš 155. punktā norādītais otrais un trešais nosacījums arī ir izpildīti.
157 Līdz ar to, pretēji Spānijas Karalistes viedoklim, tā kā Depurbaix ir publisko tiesību subjekts Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 1. panta b) punkta izpratnē, tā ir jākvalificē kā “līgumslēdzēja iestāde” saskaņā ar šo pašu direktīvu un tāpēc tai ir jāievēro šajā direktīvā paredzētās procedūras pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai.
158 No minētā arī izriet, ka Depurbaix ir jāuzskata par neatņemamu “valsts pārvaldes” sastāvdaļu piešķiršanas lēmuma IV pielikuma IX nodaļas 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Šis vērtējums ir apstiprināts tiešās vadības līguma Nr. 2. klauzulā Nr. 5.2.c, ar kuru Depurbaix šajā līgumā paredzētā uzdevuma izpildei ir noteiktas pilnvaras, ievērojot “likuma par valsts iestāžu piešķirtajiem valsts pakalpojumu līgumiem” normas, slēgt līgumus ar trešajām personām par būvdarbu izpildi. Tostarp no 2002. gada 14. jūnija līguma par konkrētā projekta ieviešanu pirmā un otrā apsvēruma izriet, ka ar minēto līgumu ir “nostiprinātas” Spānijas valsts 2001. gada 30. novembrī Depurbaix piešķirtās “pilnvaras” Besos upes attīrīšanas stacijas paplašināšanas projekta ieviešanai notekūdeņu otrreizējai bioloģiskai attīrīšanai.
159 Līdz ar to Spānijas Karalistes arguments, ka Depurbaix kā par konkrētā projekta ieviešanu atbildīgā iestāde ir nošķirta no valsts pārvaldes, ir jānoraida.
160 Turklāt no minētā izriet, ka saskaņā ar piešķiršanas lēmuma IV pielikuma IX nodaļas 1. punkta a) apakšpunktu kā iestāde, kas ietilpst “valsts pārvaldē”, Depurbaix nevarēja pretendēt uz Kohēzijas fonda līdzfinansējumu attiecībā uz “administratīvajiem izdevumiem”, ja vien tie nav “izdevumi, kas ir atbilstoši apstiprināti un kas ir radušies saistībā ar pienākumu veikt finanšu pārbaudes un finanšu un fiziskās uzraudzības un pārkāpumu novēršanas darbības”.
b) Par izdevumu, kas radušies Depurbaix kā valsts pārvaldes iestādei, atbilstību
161 Attiecībā uz jautājumu, vai “būvdarbu vadības nodoklis”, saskaņā ar kuru būvdarbu izmaksām ir jāpieskaita vienota likme 4 % apmērā, ir vai nav jākvalificē kā “izdevumi, kas radušies valsts pārvaldes iestādei”, ir jāatgādina, ka Spānijas Karaliste būtībā apgalvo, ka minētais “nodoklis” ir uzskatāms nevis par Depurbaix vispārējiem vai administratīviem izdevumiem, bet par atalgojumu, ko tā saņēma kā atlīdzību par noteiktiem pakalpojumiem, kas šķietami sniegti līgumslēdzējam uzņēmumam, kurš veica ar konkrēto projektu saistītos būvdarbus. Atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu Spānijas Karaliste, pamatojoties uz Depurbaix rēķiniem, precizēja, ka tā bijusi “samaksa par veiktajiem fakultatīvajiem projektēšanas, vadības, pārbaudes, uzsākšanas, pieņemšanas, būvdarbu izbeigšanas darbiem, kā arī par kvalitātes kontroles un izpētes uzraudzības izdevumiem”.
162 Tomēr šis apgalvojums ir apšaubīts, pirmkārt, ar iepriekš 145. punktā minēto Noteikumu par publiskā iepirkuma līgumiem VII punktu, saskaņā ar kuru Depurbaix bija tiesības no līgumslēdzēja uzņēmuma iekasēt vienoto likmi 4 % apmērā no būvdarbu kopējām izmaksām, neieskaitot PVN, kā “kompensāciju par tās uzturēšanas un strukturālajiem izdevumiem” un, otrkārt, ar 2002. gada 14. jūnija līguma par konkrētā projekta ieviešanu 2.4. punkta c) apakšpunktu, kurš saista Depurbaix ar minēto līgumslēdzēju uzņēmumu un saskaņā ar kuru tā bija “kompensācija par tādiem Depurbaix vispārējiem izdevumiem kā kvalitātes kontroles un izpētes uzraudzības izdevumi”, nevis precīzu izdevumu kompensācija, kas saistīta ar specifiskiem šāda veida pakalpojumiem. Tostarp no Spānijas Karalistes iesniegtajiem rēķiniem izriet, ka Depurbaix vienveidīgi un vispārēji rēķinā līgumslēdzējam uzņēmumam norādīja minēto “nodokli”, protams, piemērojot mainīgu likmi no 3 līdz 4 %, katru reizi, balstoties uz standarta formulu, norādot, ka tā ir paredzēta, lai kompensētu “fakultatīvi veiktus projektēšanas, vadības, pārbaudes, uzsākšanas, pieņemšanas un būvdarbu beigu darbus, kā arī kvalitātes kontroles un izpētes uzraudzības izdevumus”, tomēr tuvāk neprecizējot nedz šos pakalpojumus, nedz arī to sniegšanas datumu. Šajos apstākļos Spānijas Karaliste nevar apstrīdēt vispārējo un vienveidīgo piemērojamību, kāds bija “būvdarbu vadības nodoklim”, kura priekšmets Depurbaix rēķinos pilnībā tika norādīts tikai vispārīgi un abstrakti, precizējot, ka tas attiecas uz kompensāciju par specifiskiem pakalpojumiem, kas sniegti līgumslēdzējam uzņēmumam.
163 Šajos apstākļos Spānijas Karalistes arguments, ka vienotā likme 4 % apmērā, kas atbilst “būvdarbu vadības nodoklim”, bija uzskatāma par kompensāciju par specifiskiem pakalpojumiem, ir jānoraida.
164 Turklāt, pat pieņemot, ka minētā vienotās likmes summa ir atlīdzība par Depurbaix sniegtajiem specifiskajiem pakalpojumiem, neatkarīgi no šo pakalpojumu konkrētā rakstura, līgumslēdzēja uzņēmumam veiktie maksājumi kategorijā “būvdarbu vadības nodoklis” nevar tikt raksturoti kā attaisnoti izdevumi, kas radušies valsts pārvaldes iestādēm, saskaņā ar piešķiršanas lēmuma IV pielikuma IX nodaļas 1. punkta a) apakšpunktu. Ņemot vērā piešķiršanas lēmuma IV pielikuma II nodaļas 5. punkta a) apakšpunktā norādīto jēdziena “izdevumi” definīciju, saskaņā ar kuru izdevumiem ir “jāatbilst apstiprinātajiem un faktiski veiktajiem maksājumiem vai grāmatvedības dokumentiem, kuriem ir līdzvērtīgs pierādījuma spēks”, attaisnojamiem izdevumiem obligāti ir jābalstās uz šādiem “maksājumiem”. Toties ir jākonstatē, ka tādi ieņēmumi, kādus norāda rēķinā un iekasē Depurbaix kā “būvdarbu vadības nodokli”, neietilpst šajā “izdevumu” definīcijā, tāpēc Komisija tos apstrīdētā lēmuma 27. punktā kvalificēja kā “netiešos Depurbaix iekasētos izdevumus”. Tieši pretēji, no piešķiršanas lēmuma IV pielikuma II nodaļas 5. punkta b) apakšpunkta izriet, ka gadījumā, ja projekts rada ieņēmumus, izdevumi izņēmuma gadījumā var atbilst apstiprinātajiem maksājumiem un ka šajā gadījumā ir jāsaņem iepriekšēja Komisijas atļauja, kas šajā lietā tā nebija. Tomēr ieņēmumu, kurus Depurbaix iekasējis kā “būvdarbu vadības nodokli”, kvalifikācijas par attaisnojamiem izdevumiem sekas būtu ar minētajiem pakalpojumiem šķietami saistītu izmaksu dubulta kompensācija, proti, pirmkārt, ar līgumslēdzēja uzņēmuma veiktajiem maksājumiem Depurbaix kā līgumslēdzējai iestādei un valsts pārvaldes iestādei saskaņā ar piešķiršanas lēmuma IV pielikuma IX nodaļas 1. punkta a) apakšpunktu un, otrkārt, ar Kohēzijas fonda finansiālo atbalstu. Visbeidzot, tiesas sēdē Spānijas Karalistei nav izdevies izskaidrot iemeslu, kādēļ, un balstoties uz kādu juridisku pamatojumu, tā varēja pretendēt uz šādu dubultu izdevumu, kas saistīti ar šādiem pakalpojumiem, kompensāciju.
165 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija juridiski pamatoti apstrīdētā lēmuma 17. punktā uzskatīja, ka izdevumi kategorijā “būvdarbu vadības nodoklis”, saskaņā ar kuru būvdarbu izmaksām ir jāpieskaita vienotā likme 4 % apmērā, bija attaisnojami izdevumi no Kohēzijas fonda līdzfinansējuma. Šajos apstākļos vairāk nav jāizskata jautājums par Depurbaix šķietami sniegto dažādo pakalpojumu priekšmetu, nedz arī par to iespējamo atbilstību piešķiršanas šajā lietā nepiemērojamā lēmuma IV pielikuma III nodaļas izpratnē.
166 Līdz ar to pārkāpuma neesamības dēļ ir jānoraida ceturtā pamata pirmā daļa, ar kuru ir apgalvots Īstenošanas regulas Nr. 1386/2002 17. panta pārkāpums.
Par ceturtā pamata otro daļu, kas izvirzīta pakārtoti un ir saistīta ar samērīguma principa pārkāpumu
167 Pakārtoti Spānijas Karaliste apgalvo, ka ar finanšu korekciju pēc vienotas likmes saistībā ar projektu 2001.ES.16.C.PE.058 tiek pārkāpts Īstenošanas regulas Nr. 1386/2002 17. pants, kā arī samērīguma princips. Administratīvā procesa laikā Komisija bez jebkāda pamatojuma esot mainījusi viedokli un nolēmusi piemērot finanšu korekciju pēc vienotās likmes. Šajā lietā esot bijis iespējams veikt precīzu aprēķinu un korekciju, pamatojoties uz šādi aprēķinātu summu. Šī finanšu korekcija esot bijusi jāveic, pamatojoties uz visām apstiprinātajām summām līdz pārbaudes datumam, saskaņā ar Spānijas Karalistes izdarīto priekšlikumu, kas ir pievienots prasības pieteikumam, nevis pamatojoties uz vienotas likmes summu.
168 Komisija apstrīd Spānijas Karalistes argumentus un lūdz noraidīt šī pamata otro daļu.
169 Vispārējā tiesa atgādina, ka apstrīdētā lēmuma 27. punktā Komisija būtībā izklāstīja, ka neattaisnojamie “netiešie izdevumi”, ko Depurbaix norādīja kategorijā “būvdarbu vadības nodoklis”, tika piemēroti trīs Depurbaix vadītajiem projektiem un to kopējā summa 2003. gada oktobra revīzijas laikā sasniedza EUR 9 298 055. Komisijas ieskatā tas norāda uz Spānijas Vides ministrijas vadības un kontroles sistēmas trūkumiem. Tātad attiecībā uz samērīguma principu tā norādīja finanšu korekciju (pēc vienotās likmes) 2 % apmērā no līdzfinansējuma (kas ir 85 %), kas piešķirts projektam ar numuru 2001.ES.16.C.PE.058, proti, summu EUR 2 324 414.
170 Saskaņā ar Īstenošanas regulas Nr. 1386/2002 17. panta 2. punktu Komisija var balstīt finanšu korekcijas uz vienotu likmi vienīgi tad, ja nav iespējams precīzi aprēķināt nepareizi veikto izdevumu summu vai ja būtu nesamērīgi anulēt visus konkrētos izdevumus.
171 Šajā ziņā ir arī jāatgādina, ka Komisija, izdodot 2002. gada pamatnostādnes, ir pieņēmusi administratīvas prakses normas, kas vērstas uz ārēju seku radīšanu, un to pasludināšanas brīdī ir paziņojusi, ka turpmāk tā šīs normas piemēros gadījumiem, ar kuriem tās saistītas, un tādējādi pati ir ierobežojusi savas rīcības brīvības iespējas, tostarp samērīguma principa piemērošanā (skat. iepriekš 130. punktā minēto judikatūru).
172 Saskaņā ar 2002. gada pamatnostādņu 2.3. punktu Komisija uzskata, ka tā var veikt šādu maksimālu finanšu korekciju (pēc vienotas likmes) 100 % apmērā, ja vadības un kontroles sistēmā konstatētie trūkumi vai konkrētais pārkāpums ir “tik smagi, ka to rezultātā [attiecīgā dalībvalsts] vispār neievēro [Savienības] tiesību aktus”, tādējādi padarot par prettiesiskiem visus maksājumus. Tomēr tā piemēro minimālo finanšu korekciju (pēc vienotās likmes) 2 % apmērā, ņemot vērā nelielo zaudējumu risku Kohēzijas fondam un trūkuma maznozīmīgo raksturu, ja konkrētajos gadījumos projekta izpilde atbilst sistēmas galvenajām prasībām, bet attiecībā uz vienu vai vairāku papildelementu vadību ir pieļautas absolūtas nepilnības.
173 Turklāt 2002. gada pamatnostādņu 2.5. punkta otrajā daļā tostarp ir precizēts, ka “korekcijas likme ir [parasti] jāpiemēro tai izdevumu daļai, attiecībā uz kuru pastāv risks”, un ka, “ja trūkumu izraisa attiecīgo iestāžu bezdarbība, nepieņemot atbilstošu kontroles sistēmu, korekcija ir jāpiemēro visiem izdevumiem, attiecībā uz kuriem šī kontroles sistēma bija prasīta”. Saskaņā ar šo pašu daļu “korekciju parasti piemēro izdevumiem aplūkojamajā laikposmā, piemēram, pārskata periodā, [bet], ja pārkāpumi rodas sistēmisku trūkumu dēļ, kuri acīmredzot pastāv jau ilgu laiku un skar izdevumus vairāku gadu garumā, korekcija jāattiecina uz visiem dalībvalsts deklarētajiem izdevumiem par laikposmu, kurā pastāv sistēmas trūkumi, līdz mēnesim, kurā tie novērsti”.
174 Jākonstatē, ka šajā lietā Komisija gan apstrīdētajā lēmumā, gan rakstveida apsvērumos Vispārējai tiesai, ko šajā ziņā Spānijas Karaliste neapstrīd, apstiprināja, ka no pašu Spānijas iestāžu revīzijas dienā sniegtās informācijas izriet, ka Depurbaix ieturētā kumulētā summa kategorijā “būvdarbu vadības nodoklis” attiecībā uz visiem tās vadītajiem projektiem pārsniedza EUR 9 miljonus. It īpaši apstrīdētā lēmuma 27. punktā ir precizēts, ka Komisija, ņemot vērā samērīguma principu, ir piemērojusi viszemāko korekcijas proporciju, proti, likmi 2 % apmērā, kas paredzēta 2002. gada pamatnostādņu 2.3. punktā, un vienīgi attiecībā uz projektu ar numuru 2001.ES.16.C.PE.058. Saskaņā ar tās rakstveida apsvērumos sniegtajiem paskaidrojumiem šī pieeja ir vērsta uz to, lai ņemtu vērā, pirmkārt, ka šī revīzija bija pirmā, kas tika īstenota konkrētajā reģionā pēc Īstenošanas regulas Nr. 1386/2002 stāšanās spēkā, un, otrkārt, ka Spānijas iestādes bija atsaukušas apstiprinājumu visiem izdevumiem, kas atbilda kategorijai “būvdarbu vadības nodoklis”, attiecībā uz visiem Depurbaix vadītajiem projektiem. Šos paskaidrojumus Spānijas Karaliste tiesvedības laikā neapstrīdēja.
175 Tostarp Spānijas Karaliste nav izvirzījusi nevienu norādi, ar kuru varētu pierādīt, ka šajā lietā Komisija nav ievērojusi samērīguma principu vai prakses normas, kuras tā sev pati bija noteikusi minētā principa ievērošanai. Proti, saskaņā ar minētajiem noteikumiem vienotās likmes korekcijas ierobežošana līdz minimālajai procentu likmei 2 %, kā arī tās ierobežotā piemērošana attiecībā uz vienu Depurbaix projektu, ņemot vērā konstatēto pārkāpumu, bija vismazākais Komisijas paredzētais sods. Šajos apstākļos Spānijas Karaliste nevar atsaukties uz samērīguma principa pārkāpumu. Turklāt tā nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas varētu likt apšaubīt atbilstošo 2002. gada pamatnostādņu normu tiesiskumu saskaņā ar minēto principu, ne ir apstrīdējusi, ka apstrīdētā lēmuma 27. punktā minētās vadības un kontroles sistēmas nepilnības ir uzskatāmas par “absolūtām nepilnībām attiecībā uz vienu vai vairāku papildelementu vadību” 2002. gada pamatnostādņu 2.3. punkta izpratnē.
176 Attiecībā uz Spānijas Karalistes argumentu, ka finanšu korekcijai būtu jābūt balstītai uz visām apstiprinātajām summām, nevis uz tarifa likmi, pietiek norādīt, ka Spānijas Karaliste nav izvirzījusi nevienu elementu, kas varētu pamatot šo argumentu. Tieši pretēji, saskaņā ar Īstenošanas regulas Nr. 1386/2002 17. panta 2. punktu Komisija bija pilnvarota, ko tā arī darīja šajā lietā, veikt finanšu korekciju vienam vienīgam projektam ar numuru 2001.ES.16.C.PE.058, pamatojoties uz to, ka būtu bijis nesamērīgi anulēt visus izdevumus, tostarp tos, kas attiecas uz citiem Depurbaix vadītajiem projektiem. Turklāt no 2002. gada pamatnostādņu 2.5. punkta otrās daļas izriet, ka tajā paredzētās likmes noteiktas vienotas likmes korekcijas noteikšanai attiecībā uz konkrēta veida pārkāpumiem parasti piemēro “tai izdevumu daļai, attiecībā uz kuru pastāv risks”, nevis šajā pārbaudes posmā apstiprinātajām summām. Tāpat, raugoties no laika aspekta, minētajā tiesību normā ir vēl noteikts, ka finanšu korekciju parasti piemēro izdevumiem aplūkojamā laikposmā, kā, piemēram, pārskata gadā; tādējādi Komisijai, kā apgalvo Spānijas Karaliste, nebija jāņem vērā vienīgi laikposms līdz tās kontroles veikšanas brīdim.
177 Šajos apstākļos Spānijas Karaliste nevar pārmest Komisijai samērīguma principu pārkāpumu tāpēc, ka tā nav aprēķinājusi apstrīdētās vienotās likmes korekciju, pamatojoties uz visām summām, kas apstiprinātas līdz kontroles dienai.
178 Tādējādi ir jānoraida arī ceturtā pamata otrā daļa un līdz ar to šis pamats kopumā.
179 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, šī prasība ir jānoraida pilnībā.
Par tiesāšanās izdevumiem
180 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
181 Tā kā Spānijas Karalistei spriedums ir nelabvēlīgs un Komisija ir prasījusi piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tai jāpiespriež pašai segt savus un atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Spānijas Karaliste sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Azizi | Frimodt Nielsen | Kancheva |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 16. septembrī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Atbilstošās tiesību normas
Tiesību normas attiecībā uz Kohēzijas fondu
Atbilstošās tiesību normas par publisko iepirkumu
Tiesvedības priekšvēsture
Attiecīgie projekti
Administratīvais process
Apstrīdētais lēmums
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Atcelšanas pamatu kopsavilkums
Par pirmo pamatu saistībā ar Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 pārkāpumu
Ievada apsvērumi
Par pirmā pamata pirmo daļu saistībā ar vienlīdzīgas attieksmes principa, kā arī par Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 36. panta pārkāpumu
Par pirmā pamata otro daļu saistībā ar kļūdainu Būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 93/37 30. panta 4. punkta un Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu direktīvas 92/50 37. panta kļūdainu interpretāciju attiecībā uz nesamērīgi lētiem piedāvājumiem
Par pirmā pamata trešo daļu saistībā ar kritēriju par iepriekšējo būvdarbu pieredzi, lai noteiktu saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu
Par otro pamatu, kas izvirzīts pakārtoti, saistībā ar samērīguma principa pārkāpumu Kohēzijas fonda regulas Nr. 1164/94 II pielikuma H panta 2. punkta izpratnē
Par trešo pamatu, kas izvirzīts pakārtoti, saistībā ar tiesību uz aizstāvību, būtisku formas prasību un Kohēzijas fonda regulas Nr. 1164/94 II pielikuma H panta pārkāpumu “labas pārvaldības” principa neievērošanas dēļ
Par ceturto pamatu saistībā ar Īstenošanas regulas Nr. 1386/2002 17. panta pārkāpumu īstu pārkāpumu neesamības dēļ, kā arī, pakārtoti, par samērīguma principa pārkāpumu finanšu korekcijas noteikšanā attiecībā uz Depurbaix vadīto projektu
Ievada apsvērums
Par ceturtā pamata pirmo daļu saistībā ar Īstenošanas regulas Nr. 1386/2002 17. panta pārkāpumu
a) Lietas dalībnieku argumentu izklāsts
Apstrīdētā lēmuma un piešķiršanas lēmuma satura izklāsts
– Par Depurbaix kā valsts pārvaldes iestādes statusu
b) Par izdevumu, kas radušies Depurbaix kā valsts pārvaldes iestādei, atbilstību
Par ceturtā pamata otro daļu, kas izvirzīta pakārtoti un ir saistīta ar samērīguma principa pārkāpumu
Par tiesāšanās izdevumiem