PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)

2009. gada 8. septembrī

Lieta T‑404/06 P

Eiropas Izglītības fonds (EIF)

pret

Pia Landgren

Apelācija – Civildienests – Pagaidu darbinieki – Uz nenoteiktu laiku noslēgts līgums – Lēmums par atlaišanu – Eiropas Kopienu Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 47. panta c) punkta i) apakšpunkts – Pienākums norādīt pamatojumu – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Neierobežota kompetence – Finansiāla kompensācija

Priekšmets Apelācijas sūdzība, kas iesniegta par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (plēnums) 2006. gada 26. oktobra spriedumu lietā F‑1/05 Landgren/EIF (Krājums‑CDL, I‑A‑1‑123. un II‑A‑1‑459. lpp.) un ar kuru tiek lūgts atcelt šo spriedumu

Nolēmums      Apelācijas sūdzību noraidīt. Eiropas Izglītības fonds (EIF) sedz savus, kā arī atlīdzina Pia Landgren tiesāšanās izdevumus šajā instancē. Eiropas Kopienu Komisija, persona, kas iestājusies lietā EIF prasījumu atbalstam, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Kopsavilkums

1.      Apelācija – Pieņemamība – Civildienesta tiesas sprieduma izpildes sekas – Neesamība

(Tiesas Statūtu I pielikuma 12. pants)

2.      Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Uz nenoteiktu laiku noslēgta līguma uzteikums – Pienākums norādīt pamatojumu – Apjoms

(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 47. panta c) punkta i) apakšpunkts)

3.      Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Uz nenoteiktu laiku noslēgta līguma uzteikums – Pienākums norādīt pamatojumu – Administrācijas pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses

(EKL 253. pants; Civildienesta noteikumu 25. pants; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 11., 47. un 49. pants)

4.      Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Uz nenoteiktu laiku noslēgta līguma uzteikums – Pienākums norādīt pamatojumu – Apjoms – Administrācijas rīcības brīvība

(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 47. panta c) punkta i) apakšpunkts)

5.      Apelācija – Pamati – Civildienesta tiesas veikta pierādījumu novērtējuma pārbaude Pirmās instances tiesā – Izslēgšana, izņemot sagrozīšanas gadījumu

(Tiesas Statūtu I pielikuma 11. pants)

1.      Tā kā saskaņā ar Tiesas Statūtu I pielikuma 12. pantu apelācijas sūdzības iesniegšana Pirmās instances tiesā neaptur attiecīgā akta piemērošanu, tas vien, ka iestāde, kura ir izdevusi atcelto aktu, ir veikusi pasākumus Civildienesta tiesas sprieduma izpildei, nenozīmē, ka tā atsakās no tiesībām iesniegt apelācijas sūdzību. Katrā ziņā atteikšanās no tiesību aizsardzības līdzekļa dēļ, ja tā rada tiesību zaudējumu, prasība var kļūt nepieņemama tikai gadījumā, ja atteikšanos var konstatēt skaidri un beznosacījumu kārtā.

(skat. 80. punktu)

2.      Pienākuma norādīt pamatojumu mērķis ir, pirmkārt, sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi par to, vai lēmums ir pamatots vai arī tajā ir kļūda, kas ļauj apstrīdēt tā likumību, un, otrkārt, ļaut tiesai pārbaudīt lēmuma likumību. Tiesa nevar pārbaudīt likumību pēc būtības lēmumam, kuram nav nekāda pamatojuma – nedz no akta pieņemšanas kārtības, nedz arī teksta vai konteksta, kurā tas varēja tikt pieņemts, viedokļa, lai arī kāds būtu šīs pārbaudes apjoms. Ja lēmuma autoram nebūtu pienākuma norādīt tā pieņemšanas iemeslus, tiktu apdraudēta tiesas spēja izpildīt uzdevumu, kas tai ir uzticēts, – pēc būtības pārbaudīt aktu, kas tai jāizskata, likumību, kā arī lietas dalībnieku tiesību aizsardzība tiesā, un šī pārbaude un aizsardzība būtu atkarīga no minētā lēmuma autora rīcības brīvības. Tātad prasība iestādei norādīt savu lēmumu pamatojumu nav atdalāma no tiesas pilnvarām pārbaudīt minēto lēmumu pamatotību, kas tiesiskā sabiedrībā ir jāgarantē vienlīdzīgos apstākļos visiem lietas dalībniekiem, kuri izmanto savas tiesības uz tiesību aizsardzību tiesā.

Līdz ar to Pirmās instances tiesa nevar nospriest, ka institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, pavisam nav jāpamato lēmumi par tādu līgumu laušanu, kas ir noslēgti ar pagaidu darbiniekiem uz nenoteiktu laiku, pamatojoties uz to, ka šajā gadījumā ir piemērojami tikai Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 47. panta c) punkta i) apakšpunktā paredzētie līguma laušanas paziņošanas nosacījumi.

(skat. 108..–110. punktu)

Atsauce: Tiesa 1981. gada 26. novembris, 195/80 Michel/Parlaments, Recueil, 2861. lpp., 22. punkts un tajā minētā judikatūra.

3.      Civildienesta noteikumu 25. pantā paredzētais pienākums norādīt nelabvēlīga lēmuma pamatojumu, kurā tikai ir pārņemts EKL 253. pantā noteiktais vispārīgais pienākums, ir būtisks Kopienu tiesību pamatprincips, no kura nedrīkstētu atkāpties, izņemot primāru apsvērumu dēļ. Šis pienākums palīdz nodrošināt tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas ir Kopienu tiesību vispārīgs princips, kurš izriet no dalībvalstu kopējām konstitucionālām tradīcijām, kurām tika veltīts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pants, un kurš tika atkārtoti apstiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā.

Izņēmums no vispārīgā un būtiskā principa, ka administrācijai ir pienākums pamatot savus lēmumus, it īpaši nelabvēlīgus, var izrietēt tikai no skaidri izteiktas un viennozīmīgas Kopienu likumdevēja gribas, kas šajā nozīmē nav izteikta Civildienesta noteikumu 25. panta un Eiropas Kopienu Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 11. panta vispārīgajos noteikumos. Tādējādi tas vien, ka Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 47. pantā, kas attiecas uz pagaidu darbinieku darba tiesisko attiecību izbeigšanu, nav skaidri paredzēts, ka lēmumi, kas pieņemti, piemērojot šo tiesību normu, ir jāpamato, nevar izslēgt Civildienesta noteikumu 25. panta piemērošanu.

Ja šāda pienākuma norādīt pamatojumu nebūtu, Kopienu tiesa nevarētu pienācīgi veikt pārbaudi, pat ierobežotu, bet administrācija galu galā varētu brīvi un patvaļīgi pieņemt lēmumus attiecībā uz noteiktu pagaidu darbinieku kategoriju, kaut arī tad, ja kompetentā iestāde lemj par darbinieka stāvokli, tai, izvērtējot dienesta intereses, ir jāņem vērā visi aspekti, kas var noteikt tās lēmumu, un tostarp attiecīgā darbinieka intereses. Tas faktiski izriet no administrācijas pienākuma sniegt padomu, kurš atspoguļo līdzsvaru starp abpusējām tiesībām un pienākumiem, kuri darba tiesiskajās attiecībās starp publisku iestādi un tās darbiniekiem noteikti Civildienesta noteikumos un pēc analoģijas – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības.

(skat. 148.–150., 153. un 160. punktu)

Atsauces: Tiesa, 2007. gada 13. marts, C‑432/05 Unibet, Krājums, I‑2271. lpp., 37. punkts un tajā minētā judikatūra; Pirmās instances tiesa, 2000. gada 12. decembris, T‑223/99 Dejaiffe/ITSB, Recueil FP, I‑A‑277. un II‑1267. lpp., 53. punkts un tajā minētā judikatūra; 2004. gada 6. jūlijs, T‑281/01 Huygens/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑203. un II‑903. lpp., 105. punkts un tajā minētā judikatūra.

4.      Lai arī Civildienesta noteikumos ierēdņiem ir piešķirta lielāka nodarbinātības stabilitāte, jo gadījumi, kad pret ieinteresētās personas gribu galīgi tiek izbeigtas darba tiesiskās attiecības, ir stingri noteikti, tomēr pagaidu darbinieka mazāk stabilo nodarbinātības būtību nemaina pienākums norādīt pamatojumu, kas noteikts institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, gadījumā, ja tiek lauzti uz nenoteiktu laiku noslēgti līgumi ar pagaidu darbiniekiem.

Proti, šī būtība izriet tostarp no minētās iestādes plašās rīcības brīvības attiecībā uz pagaidu darbinieku uz nenoteiktu laiku noslēgta līguma laušanu atbilstoši Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 47. panta c) punkta i) apakšpunktam, ievērojot līgumā paredzēto paziņošanas termiņu, un līdz ar to Kopienu tiesas kontrolei ir jāizpaužas tikai kā pārbaudei par to, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vai pilnvaru nepareiza izmantošana.

Šī plašā rīcības brīvība ne tikai nepamato iespēju atbrīvot administrāciju no pienākuma pamatot savus lēmumus attiecīgajā jomā, bet arī pastiprina vajadzību ievērot būtisko formālo prasību norādīt pamatojumu. Gadījumā, ja Kopienu iestādei ir plaša rīcības brīvība, ir ļoti svarīgi pārbaudīt, vai administratīvajās procedūrās tika ievērotas garantijas, kas noteiktas Kopienu tiesību sistēmā. Viena no šīm garantijām tostarp ir kompetentās iestādes pienākums uzmanīgi un objektīvi izvērtēt visus attiecīgā gadījuma atbilstošos aspektus un pietiekami pamatot savu lēmumu.

(skat. 161.–163. punktu)

Atsauces: Tiesa, 1981. gada 26. februāris, 25/80 de Briey/Komisija, Recueil, 637. lpp., 7. punkts; 1991. gada 21. novembris, C‑269/90 Technische Universität München, Recueil, I‑5469. lpp., 14. punkts; 2007. gada 22. novembris, C‑525/04 P Spānija/Lenzing, Krājums, I‑9947. lpp., 58. punkts; 2008. gada 6. novembris, C‑405/07 P Nīderlande/Komisija, Krājums, I‑8301. lpp., 56. punkts; Pirmās instances tiesa, 1992. gada 28. janvāris, T‑45/90 Speybrouck/Parlaments, Recueil, II‑33. lpp., 97. un 98. punkts; 1994. gada 17. marts, T‑51/91 Hoyer/Komisija, Recueil FP, I‑A‑103. un II‑341. lpp., 27. punkts; 1994. gada 17. marts, T‑52/91 Smets/Komisija, Recueil FP, I‑A‑107. un II‑353. lpp., 24. punkts.

5.      Civildienesta tiesas vērtējums par dokumenta pierādījuma spēku principā nevar tikt pakļauts Pirmās instances tiesas pārbaudei apelācijas sūdzības ietvaros, jo no Tiesas Statūtu I pielikuma 11. panta izriet, ka apelācijas sūdzība ir veltīta tikai tiesību jautājumiem. Tādējādi tikai Civildienesta tiesas kompetencē ir noteikt, kāda vērtība ir piešķirama tai iesniegtajiem pierādījumiem. Šis vērtējums tātad nav tiesību jautājums, ko var iesniegt apelācijas tiesai, izņemot gadījumu, ja Civildienesta tiesā tiek sagrozīti pierādījumi.

(skat. 198. punktu)

Atsauces: Tiesa, 2003. gada 2. oktobris, C‑182/99 P Salzgitter/Komisija, Recueil, I‑10761. lpp., 43. punkts; 2007. gada 25. janvāris, C‑403/04 P un C‑405/04 P Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, Krājums, I‑729. lpp., 38.–40. punkts.