Lieta T‑28/03

Holcim (Vācija) AG

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

EK līguma 85. pants (jaunajā redakcijā – EK līguma 81. pants) – Pirmās instances tiesas sprieduma izpilde – Izdevumu atlīdzināšana par bankas garantiju – Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība

Sprieduma kopsavilkums

1.      Prasība atcelt tiesību aktu – Spriedums, ar kuru tiek atcelts tiesību akts – Sekas – Izpildes pienākums – Tiesību aizsardzības līdzekļu, kas pamatoti ar EKL 233. pantu, neesamība – Indivīdu iespēja aizstāvēt savas tiesības, pamatojoties uz EKL 230. un 232. pantu

(EKL 230., 232. un 233. pants)

2.      Process – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības – Strīda priekšmeta noteikšana – Kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem

(Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkts)

3.      Prasība par zaudējumu atlīdzību – Noilguma termiņš – Atskaites datums – Prasītājs, kas savas prasības celšanas brīdī uzskata, ka viņa rīcībā nav visu faktu, lai pierādītu Kopienas atbildību – Ietekmes neesamība

(EKL 288. panta otrā daļa)

4.      Prasība par zaudējumu atlīdzību – Noilguma termiņš – Atskaites datums – Vērā ņemamais datums

(EKL 230. pants, 232. panta otrā daļa un 288. panta otrā daļa; Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 46. pants)

5.      Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Pietiekami izteikts Kopienu tiesību pārkāpums – Iestādes, kas izdevusi aktu, rīcības brīvības ņemšana vērā

(EKL 288. panta otrā daļa)

6.      Prasība atcelt tiesību aktu – Komisijas lēmums, kas pieņemts, pamatojoties uz Līguma 85. panta 1. punktu – Sarežģīts ekonomisks vērtējums – Tiesas kontrole – Robežas

(EKL 85. panta 1. punkts (jaunajā redakcijā – EKL 81. panta 1. punkts) un EKL 173. pants (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 230. pants))

7.      Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Zaudējumi – Cēloņsakarība – Jēdziens – Izdevumi par bankas garantiju, kas radušies, uzņēmumam izvēloties nemaksāt Komisijas noteikto naudas sodu – Tiešas cēloņsakarības neesamība

(EKL 185. pants un 192. panta pirmā daļa (jaunajā redakcijā – EKL 242. pants un 256. panta pirmā daļa); EKL 288. panta otrā daļa)

1.      Līgums ierobežoti paredz tiesību aizsardzības līdzekļus, ko indivīdi var izvēlēties savu tiesību aizsardzībai. EK līguma 233. pants nerada tiesību aizsardzības līdzekli – tas nevar būt patstāvīgs pamats tādai prasībai, kuras mērķis ir panākt izdevumu atlīdzināšanu par bankas garantiju, kas sabiedrībai radušies saistībā ar naudas sodu, kas noteikts ar Komisijas lēmumu par Līguma 85. panta (jaunajā redakcijā – EKL 81. panta) piemērošanu un ko ir atcēlusi Pirmās instances tiesa.

Tas nenozīmē, ka indivīdam nav prasības tiesību, ja viņš uzskata, ka nav veikti sprieduma izpildei vajadzīgie pasākumi. Turklāt pienākumu, kas izriet no EK līguma 233. panta, var izpildīt, it īpaši izmantojot EK līguma 230. pantā un EK līguma 232. pantā paredzētos tiesību aizsardzības līdzekļus.

Šajā kontekstā Kopienu tiesa nav tiesīga aizstāt Kopienu veidojošo varu, lai veiktu grozījumus ar Līgumu nodibinātajā tiesību aizsardzības līdzekļu un procesu sistēmā.

(sal. ar 31.–34. punktu)

2.      Atbilstoši Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 21. pantam un Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktam ikvienā prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets un tam jāsatur kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem. Šai norādei jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai ļautu atbildētājam sagatavot savu aizstāvību un Pirmās instances tiesai – lemt par prasību bez vajadzības attiecīgā gadījumā izmantot citu informāciju. Tiesiskās drošības un pareizas tiesvedības nodrošināšanai, lai prasība būtu pieņemama, ir vajadzīgs, lai tās pamatā esošie galvenie faktiskie un tiesību apstākļi, vismaz kopumā, bet loģiski un saprotami, izrietētu no paša prasības pieteikuma teksta.

(sal. ar 43., 44. punktu)

3.      Noilguma termiņš prasībai sakarā ar Kopienas ārpuslīgumisko atbildību var sākt ritēt tikai tad, ja pirms tam ir īstenojušies visi nosacījumi, kas nosaka atlīdzinājuma pienākumu.

Tādējādi fakts, ka prasītājs brīdī, kad viņš ceļ savu prasību par zaudējumu atlīdzību, uzskata, ka tā rīcībā vēl nav visu faktu, kas viņam no tiesību viedokļa ļauj pietiekami pierādīt Kopienas atbildību tiesas procesā, tomēr nepārtrauc noilguma termiņa tecējumu. Tādējādi rastos neskaidrība attiecībā uz procesuālo kritēriju par noilguma termiņa sākumu un atbildības nosacījumu fakta konstatējumu, ko galu galā varētu atrisināt, tikai nododot lietu tiesai strīda galīgai izskatīšanai pēc būtības.

(sal. ar 59., 64. punktu)

4.      Gadījumā, ja zaudējumi nav radušies pēkšņi, bet tie ir ilgstoši, Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 46. pantā paredzētais noilgums, atkarībā no datuma, kurā veikta darbība, kas to pārtrauc, attiecas uz periodu, kas ir senāks par pieciem gadiem pirms šī datuma, neskarot tiesības, kas radušās vēlākā periodā.

Šajā sakarā minētais 46. pants paredz, ka darbība, kas pārtrauc noilgumu, ir vai nu prasības pieteikuma iesniegšana Tiesā, vai nu iepriekšējs lūgums, ko cietusī puse var iesniegt attiecīgajai iestādei. Pēdējā no šiem gadījumiem prasības pieteikums jāiesniedz divu mēnešu laikā, kā tas paredzēts EK līguma 230. pantā, jo attiecīgajā gadījumā ir piemērojami EK līguma 232. panta otrās daļas noteikumi.

(sal. ar 70., 71. punktu)

5.      Lai iestātos Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība EK līguma 288. panta otrās daļas izpratnē, ir vajadzīga vairāku nosacījumu kumulatīva īstenošanās, proti – iestādēm pārmestās darbības prettiesiskums, zaudējumu fakts un cēloņsakarība starp darbību un prezumētajiem zaudējumiem. Pirmais nosacījums prasa, lai tiktu konstatēts, ka pietiekami raksturīgi ir pārkāptas tiesību normas, kas piešķir tiesības indivīdiem. Šajā sakarā tai skaitā jāņem vērā regulējamo situāciju sarežģītība, grūtības normu piemērošanā vai interpretēšanā un it īpaši apstrīdētā akta autoram piešķirtā rīcības brīvība. Izšķirošais kritērijs, lai Kopienas tiesību pārkāpumu uzskatītu par pietiekami izteiktu, pastāv tajā, ka attiecīgā Kopienas iestāde acīmredzami un smagi pārkāpj tās rīcības brīvībai noteiktās robežas. Ja šīs iestādes rīcības brīvība ir ļoti ierobežota, vai tikpat kā neesoša, tad ar vienkāršu Kopienas tiesību pārkāpumu var pietikt, lai konstatētu, ka tas ir pietiekami izteikts pārkāpums.

(sal. ar 86., 87. punktu)

6.      Ja Kopienu tiesa vispārīgā veidā īsteno pilnīgu kontroli par to, vai nosacījumi EK līguma 85. panta 1. punkta (jaunajā redakcijā – 81. panta 1. punkta) piemērošanai ir izpildīti vai ne, tad kontrole, ko tās īsteno attiecībā uz Komisijas veiktiem sarežģītiem ekonomiskiem vērtējumiem aprobežojas ar pārbaudi, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi un pamatojuma pienākums, kā arī tiek pārbaudīta faktu pareizība un tas, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un pilnvaru nepareiza izmantošana.

(sal. ar 95. punktu)

7.      Izskatot prasību, kas pamatojas uz EK līguma 288. panta otro daļu, Kopienas atbildība var iestāties tikai sakarā ar zaudējumu, kas pietiekami tieši izriet no attiecīgās iestādes prettiesiskas darbības.

Gadījumā, kad uzņēmums, kas ceļ prasību par tam naudas sodu uzliekoša Komisijas lēmuma atcelšanu, izvēlas tiktāl, ciktāl Komisija tam dod šādu iespēju, iegūt bankas garantiju, ar ko tiek garantēta naudas soda un kavējuma procentu samaksa atbilstoši Komisijas fiksētajiem noteikumiem, tam nav likumīga pamata uzskatīt, ka izdevumi par bankas garantiju, ko tas sedza izskatāmajā lietā, tieši izriet no apstrīdētā lēmuma prettiesiskuma. Zaudējumi, uz kuriem tas atsaucas šajā sakarā, radušies paša uzņēmuma izvēles rezultātā, izšķiroties nepildīt naudas soda samaksas pienākumu apstrīdētajā lēmumā noteiktajā termiņā, tā vietā iegūstot bankas garantiju, tādējādi pārkāpjot EK līguma 192. panta pirmajā daļā un 185. panta pirmajā teikumā (jaunajā redakcijā – EK līguma 256. panta pirmā daļa un 242. panta pirmais teikums) paredzētos noteikumus.

(sal. ar 119., 122., 123. punktu)