Paziņojums OV

 

Prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko Jacques Wunenburger iesniedza 2005. gada 14. februārī

(lieta T-71/05)

(tiesvedības valoda - franču)

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2005. gada 14. februārī izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko cēla Žaks Vunenburgers [Jacques Wunenburger], ar dzīvesvietu Zagrebā (Horvātija), kuru pārstāv Ēriks Boigelots [Eric Boigelot], advokāts.

Prasītāja prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

atcelt novērtējuma ziņojuma projektu par laika posmu no 1997. gada 1. jūlija līdz 1999. gada 30. jūnijam, kas nosūtīts prasītājam 2002. gada 22. martā;

atcelt novērtējuma ziņojuma projektu par laika posmu no 1999. gada 1. jūlija līdz 2001. gada 30. jūnijam, kas nosūtīts prasītājam 2002. gada 22. martā;

piešķirt atlīdzību par morālo kaitējumu, sakarā ar to, ka prasītāja personas lietas materiālos nebija novērtējuma ziņojumu par 1997/1999 g. un 1999/2001. g. laika posmiem, un to, ka viņa karjerai tika nodarīts kaitējums, atlīdzību aprēķinot ex aequo un ex bono 9996 eiro apmērā, paturot iespēju to palielināt procesa gaitā;

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Šajā lietā prasītājs apgalvo, ka kopš novērtējuma veikšanas par 1997.-1999. gada laika posmu viņš nav saņēmis galīgu novērtējuma ziņojumu.

Viņš atgādina, ka tajā sakarā pastāvīgā judikatūra nosaka, ka novērtējuma ziņojums nevar tikt atcelts tikai tādēļ, ka tas ir pieņemts ar nokavējumu, ja vien nav izņēmuma apstākļi; šādi izņēmuma apstākļi var rasties, ja tā pieņemšanas nokavējums ir tāds, ka novērtētāji nevar vairāk atcerēties personas sniegumu. Attiecīgie novērtējuma ziņojuma projekti attiecas uz tādu gadījumu.

Savu prasījumu pamatojumam prasītājs atsaucas uz:

Civildienesta noteikumu 225. panta otrās daļas, 26. panta un 43. panta pārkāpumu, kā arī 43. panta piemērošanas vispārīgo noteikumu teksta par novērtējuma ziņojumu sastādīšanu pārkāpumu;

šajā gadījumā pilnvaru pārsniegšanu;

noteiktu vispārīgu tiesību principu neievērošanu, tādu kā tiesības uz aizstāvību, labas pārvaldības princips, tiesiskās paļāvības princips un pienācīgas rūpības princips, vienlīdzīgas attieksmes princips un Iecēlējinstitūcijas pienākums pieņemt lēmumu vienīgi uz likumīgiem, no tiesību un faktisko apstākļu viedokļa pieņemamiem, pamatiem, tas ir, atbilstošiem un tādiem, kuru novērtējumā nav acīmredzamu kļūdu.

____________