ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 15. jūnijā (1)
Lieta C‑181/16
Sadikou Gnandi
pret
État belge
(Conseil d’État (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2008/115/EK – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi – Rīkojums atstāt valsts teritoriju – Izdošana brīdī, kad ir noraidīts patvēruma pieteikums un pirms izmantoti visi tiesību aizsardzības tiesā līdzekļi
1. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvas 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (2), 5. pantu un 13. panta 1. punktu.
2. Ar savu prejudiciālo jautājumu Conseil d’État [Valsts padome] (Beļģija) Tiesai būtībā jautā, vai neizraidīšanas princips un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību nav pretrunā tam, ka atgriešanas lēmums Direktīvas 2008/115 izpratnē attiecībā uz patvēruma meklētāju tiek pieņemts brīdī, kad viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums ir noraidīts izskatīšanas pirmajā instancē un tātad pirms ir izmantoti visi tiesību aizsardzības tiesā līdzekļi, kas ir viņa rīcībā pret šādu noraidījumu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Direktīva 2005/85/EK
3. Padomes 2005. gada 1. decembra Direktīvas 2005/85/EK par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (3), 7. pantā ir noteikts:
“1. Patvēruma meklētājiem atļauj palikt dalībvalstī vienīgi procedūras nolūkā, kamēr atbildīgā iestāde ir pieņēmusi lēmumu saskaņā ar procedūrām pirmajā instancē, kas noteiktas III nodaļā. Šīs tiesības palikt nerada tiesības uz uzturēšanās atļauju (4).
[..]”
4. Šīs direktīvas 39. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt patvēruma meklētājiem tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību. Šīs normas 3. punkts ir formulēts šādi:
“Dalībvalstis vajadzības gadījumā paredz noteikumus saskaņā ar savām starptautiskajām saistībām, kas attiecas uz:
a) jautājumu par to, vai tiesiskā aizsardzība saskaņā ar 1. punktu ļauj meklētājiem palikt konkrētajā dalībvalstī, gaidot tās iznākumu;
b) tiesiskās aizsardzības vai aizsardzības pasākumu iespējamību, ja tiesiskā aizsardzība saskaņā ar 1. punktu neļauj meklētājiem palikt konkrētajā dalībvalstī, gaidot tās iznākumu. [..]
[..]”
5. Direktīva 2005/85 tika atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvu 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (5). Šīs pēdējās direktīvas 46. panta 5. punktā ir paredzēts, ka “dalībvalstis ļauj pieteikuma iesniedzējiem palikt teritorijā līdz termiņam, kurā beidzas viņu iespēja izmantot tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību, un, ja šādas tiesības ir izmantotas noteiktajā termiņā, – līdz tiesiskās aizsardzības iznākumam”. Tomēr šī norma ratione temporis attiecībā uz pamatlietas faktiem netiek piemērota (6).
Direktīva 2008/115
6. Direktīvas 2008/115 2. panta 1. punktā ir precizēts, ka tā attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā.
7. Atbilstoši šīs direktīvas 3. panta 2., 4. un 5. punktam:
“Šajā direktīvā piemēro turpmāk minētās definīcijas:
[..]
2) “nelikumīga uzturēšanās” ir tāda trešās valsts valstspiederīgā atrašanās dalībvalsts teritorijā, kurš neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem, kas noteikti Šengenas Robežu kodeksa 5. pantā, vai arī citiem ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem šajā dalībvalstī;
[..]
4) “atgriešanas lēmums” ir administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kurā norādīts vai konstatēts, ka trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās ir nelikumīga, un noteikts vai konstatēts atgriešanās pienākums;
5) “izraidīšana” ir atgriešanās pienākuma izpilde piespiedu kārtā, proti, fiziska izvešana no dalībvalsts.”
8. Ar Direktīvas 2008/115 5. pantu dalībvalstīm ir noteikts, to piemērojot, ievērot neizraidīšanas principu.
9. Šīs direktīvas 6. panta “Atgriešanas lēmums” 1. un 6. punktā ir noteikts:
“1. Neskarot šā panta 2. līdz 5. punktā minētos izņēmumus, dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā.
[..]
6. Šī direktīva neaizliedz dalībvalstīm ar vienu administratīvu vai tiesas lēmumu vai tiesas aktu, kā tas noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos, pieņemt lēmumu par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu kopā ar atgriešanas lēmumu [..], neskarot procesuālās garantijas, kas paredzētas III nodaļā, kā arī saskaņā ar citiem attiecīgiem Kopienas un valstu tiesību aktu noteikumiem.”
10. Minētās direktīvas 8. panta “Atgriešana” 3. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis var pieņemt atsevišķus administratīvus vai tiesas lēmumus vai aktus, kuros noteikta izraidīšana.”
11. Šīs pašas direktīvas 9. panta “Izraidīšanas atlikšana” 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis atliek izraidīšanu:
a) ja ar izraidīšanu tiktu pārkāpts neizraidīšanas princips
vai
b) tik ilgi, kamēr ir noteikta izpildes pārtraukšana saskaņā ar 13. panta 2. punktu.”
12. Direktīvas 2008/115 12. panta 1. punktā ir noteikts:
“Atgriešanas lēmumus [..] noformē rakstiski un tajos norāda faktiskos un juridiskos iemeslus, kā arī informāciju par pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.
[..]”
13. Atbilstoši šīs direktīvas 13. panta 1. un 2. punktam:
“1. Attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nodrošina efektīvus līdzekļus, lai pārsūdzētu vai lūgtu pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 12. panta 1. punktā, kompetentā tiesā vai administratīvā iestādē, vai kompetentā struktūrā, kuras locekļi ir objektīvi un kuru neatkarība ir garantēta.
2. 1. punktā minētā iestāde vai struktūra ir pilnvarota pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 12. panta 1. punktā, tostarp iespēju uz laiku pārtraukt to izpildi, ja vien jau nepiemēro pagaidu pārtraukšanu saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.”
Beļģijas tiesības
14. 1980. gada 15. decembra Likuma par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu [loi du 15 décembre 1980 sur l’accès au territoire, l’établissement, le séjour et l’éloignement des étrangers] (turpmāk tekstā – “1980. gada 15. decembra likums”) 39/70. panta pirmajā daļā ir paredzēts:
“Prasības celšanai paredzētajā termiņā un prasības izskatīšanas laikā bez attiecīgās personas piekrišanas nedrīkst izpildīt pret viņu noteikto izraidīšanas vai repatriācijas pasākumu piespiedu kārtā.”
15. Šā likuma 52/3. panta 1. punkta pirmajā un otrajā daļā ir noteikts:
“Ja Commissaire général aux réfugiés et aux apatrides [ģenerālkomisārs bēgļu un bezvalstnieku jautājumos, turpmāk tekstā – “CGRA”] noraida ārvalstnieka patvēruma pieteikumu vai neatzīst viņam bēgļa statusu, vai nepiešķir viņam alternatīvās aizsardzības statusu un ja viņš nelikumīgi uzturas Karalistē, ministrs vai viņa pārstāvis nekavējoties izdod rīkojumu atstāt valsts teritoriju, pamatojies uz 7. panta pirmās daļas 1.–12. punktā paredzētajiem pamatojumiem. [..]
Ja Conseil du contentieux des étrangers [Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome, turpmāk tekstā – “CCE”] noraida ārvalstnieka prasību atcelt [CGRA] pieņemtu lēmumu, piemērojot 39/2. panta 1. punkta 1. apakšpunktu, un ja ārvalstnieks nelikumīgi uzturas Karalistē, ministrs vai viņa pārstāvis nekavējoties izlemj pagarināt rīkojumu atstāt valsts teritoriju, kas paredzēts pirmajā daļā. [..]”
16. Karaļa 1981. gada 8. oktobra dekrēta par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu (turpmāk tekstā – “Karaļa 1981. gada 8. oktobra dekrēts”) 75. panta 2. punktā ir noteikts:
“Ja [CGRA] atsakās atzīt bēgļa statusu un nepiešķir alternatīvās aizsardzības statusu ārvalstniekam vai neņem vērā patvēruma pieteikumu, ministrs vai viņa pārstāvis izdod rīkojumu atstāt valsts teritoriju atbilstoši [1980. gada 15. decembra] likuma 52/3. panta 1. punktam.”
17. Šā Karaļa dekrēta 111. pantā ir paredzēts:
“Ja [CCE] ir iesniegta neierobežotas kompetences prasība saskaņā ar parasto procedūru [..], pašvaldības administrācija pēc ministra vai viņa pārstāvja instrukcijas izsniedz attiecīgajai personai 35. pielikumā norādītajam paraugam atbilstošu dokumentu, ja tiek pārsūdzēts lēmums, kas paredz izraidīšanu no Karalistes.
Šis dokuments ir spēkā trīs mēnešus pēc tā izdošanas datuma un pēc tam tiek pagarināts no mēneša uz mēnesi, līdz attiecībā uz iepriekšējā daļā minēto pārsūdzību ir pieņemts lēmums.”
18. Minētā Karaļa dekrēta 35. pielikumā “Īpašais uzturēšanās dokuments” ir precizēts, ka persona, kam šis dokuments izsniegts, “nav saņēmusi uzturēšanās tiesības vai atļauju, bet drīkst palikt Karalistes teritorijā, kamēr tiek gaidīts [CCE]nolēmums”.
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
19. 2011. gada 14. aprīlī Sadikou Gnandi – pēc izcelsmes togoietis –, prasītājs pamatlietā, iesniedza patvēruma pieteikumu.
20. 2014. gada 23. maijā CGRA šo pieteikumu noraidīja.
21. 2014. gada 3. jūnijā État belge, atbildētāja pamatlietā, pieprasīja, lai prasītājs pamatlietā pamet valsts teritoriju.
22. 2014. gada 23. jūnijā prasītājs pamatlietā CCE pārsūdzēja CGRA 2014. gada 23. maija lēmumu noraidīt viņa patvēruma pieteikumu. Tajā pašā datumā prasītājs pamatlietā tajā pašā iestādē lūdza atcelt un apturēt 2014. gada 3. jūnija rīkojuma atstāt valsts teritoriju izpildi.
23. Ar 2014. gada 31. oktobra spriedumu CCE noraidīja prasību pret CGRA 2014. gada 23. maija lēmumu. 2014. gada 19. novembrī prasītājs pamatlietā iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu Conseil d’État. 2015. gada 10. novembrī Conseil d’État atcēla minēto spriedumu un to nosūtīja atpakaļ CCE.
24. Ar 2015. gada 19. maija spriedumu arī CCE noraidīja prasību pret 2014. gada 3. jūnija rīkojumu atstāt valsts teritoriju, pamatojoties uz prasītāja pamatlietā intereses celt prasību zudumu. Šī tiesa it īpaši uzskatīja, ka ar tās 2014. gada 31. oktobra spriedumu tika izbeigts prasītāja pamatlietā iesniegtais patvēruma pieteikums un ka tādējādi prasītājam vairs nav intereses izmantot izbeigtā patvēruma pieteikuma turpmākas izskatīšanas priekšrocības. Turklāt minētā tiesa uzskatīja, ka, tā kā minētajam rīkojumam atstāt valsts teritoriju nesekoja piespiedu izpilde, prasītājam bija iespēja celt prasību CCE pēc CGRA lēmuma noraidīt viņa patvēruma pieteikumu un līdz ar to vairāk nebija intereses atsaukties uz 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 13. panta pārkāpumu.
25. 2015. gada 2. jūnijā prasītājs pamatlietā pārsūdzēja CCE 2015. gada 19. maija spriedumu iesniedzējtiesā. Šajā apelācijas tiesvedībā šī tiesa noraidīja pirmo iebildi par nepieņemamību, uzskatot, ka apstrīdētais rīkojums atstāt valsts teritoriju ir prasītājam nelabvēlīgs. Saskaņā ar minēto judikatūru, lai arī šo rīkojumu uz laiku nevar izpildīt piespiedu kārtā, tas liek prasītājam atstāt valsts teritoriju. Turklāt aizliegumam šo rīkojumu izpildīt piespiedu kārtā būtu tikai pagaidu raksturs, un to varētu izpildīt, tiklīdz CCE būtu no jauna noraidījusi CGRA 2014. gada 23. maija lēmuma pārsūdzību.
26. Tajā pašā apelācijas tiesvedībā Beļģijas Karaliste atsaucās uz vēl otru iebildi par nepieņemamību, kas arī izriet no intereses celt prasību neesamības, it īpaši uzsverot, ka gadījumā, ja rīkojums atstāt valsts teritoriju tiktu atcelts, nebūtu citas iespējas kā vēlreiz pieņemt to pašu lēmumu. Būtībā tiesiskais regulējums pamatlietā liktu brīdī, kad CGRA būtu noraidījis patvēruma pieteikumu, pieņemt rīkojumu atstāt valsts teritoriju, neatkarīgi no tā, vai šis noraidījums būtu vai nebūtu galīgs. S. Gnandi iebilst, ka, piemērojot prasību atstāt valsts teritoriju brīdī, kad noraidīts patvēruma pieteikums un tādējādi – pirms izmantotas visas tiesības celt prasību tiesā pret šo noraidījumu, tiek pārkāptas Savienības tiesības un, konkrēti, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kā arī neizraidīšanas princips. Iesniedzējtiesa uzskata, ka, ja Savienības tiesības būtu pretrunā tam, ka rīkojums atstāt valsts teritoriju tiek izdots, pirms tiek pilnībā izbeigts patvēruma pieteikums, prasītājam būtu nepieciešamā interese iesniegt kasācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu.
27. Šādos apstākļos Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:
“Vai Direktīvas [2008/115] 5. pants, kurā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums, īstenojot šo regulu, ievērot neizraidīšanas principu, kā arī šīs direktīvas 13. panta 1. punktā un [Hartas] 47. pantā paredzētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāda atgriešanas lēmuma pieņemšana, kāds paredzēts Direktīvas [2008/115] 6. pantā, kā arī 1980. gada 15. decembra Likuma [..] 52/3. panta 1. punktā un Karaļa 1981. gada 8. oktobra dekrēta [..] 75. panta 2. punktā, kad [CGRA] ir noraidījis patvēruma pieteikumu, proti, pirms ir izmantoti pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi, lai panāktu šī noraidošā lēmuma atcelšanu, un pirms galīgi ir pabeigta patvēruma procedūra?”
28. Pēc iesniedzējtiesas lēmuma uzdot Tiesai šo prejudiciālo jautājumu CCE ar 2016. gada 11. marta spriedumu atcēla CGRA 2014. gada 23. maija lēmumu, ar ko tika noraidīts patvēruma pieteikums, un lietu nosūtīja atpakaļ CGRA. Tas 2016. gada 30. jūnijā pieņēma jaunu lēmumu par patvēruma atteikumu, ko S. Gnandi no jauna pārsūdzēja CCE.
29. Turklāt neatkarīgi no patvēruma pieteikuma S. Gnandi ar 2016. gada 8. februāra lēmumu saņēma pagaidu uzturēšanās atļauju Beļģijas teritorijā līdz 2017. gada 1. martam.
Tiesvedība Tiesā
30. Piemērojot Tiesas Reglamenta 101. pantu, Tiesa nosūtīja iesniedzējtiesai lūgumu sniegt paskaidrojumus, un tā atbildēja ar 2017. gada 14. februāra vēstuli.
31. S. Gnandi, Beļģijas un Čehijas valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. panta otrajai daļai. Šīs ieinteresētās puses, izņemot Čehijas Republiku, savus mutvārdu paskaidrojumus sniedza 2017. gada 1. marta tiesas sēdē.
32. 2017. gada 2. martā, piemērojot Reglamenta 62. panta 1. punktu, Beļģijas valdība tika aicināta iesniegt vairākus dokumentus. Tā izpildīja prasību 2017. gada 9. martā.
Analīze
Par vajadzību atbildēt uz prejudiciālo jautājumu pamatlietas atrisināšanai
33. Savos rakstveida apsvērumos Beļģijas valdība vispirms apgalvo, ka uz prejudiciālo jautājumu nav jāatbild. Tā uzsver, ka, pirmkārt, vairs nav spēkā rīkojums atstāt valsts teritoriju pēc CCE 2016. gada 11. marta sprieduma, ar kuru šī tiesa atcēla CGRA 2014. gada 23. maija lēmumu, kas ir šā rīkojuma pamatā, un, otrkārt, ka S. Gnandi saņēmis pagaidu uzturēšanās atļauju Beļģijā līdz 2017. gada 1. martam. Šādos apstākļos pamatlietai vairs neesot priekšmeta vai vismaz S. Gnandi vairs neesot intereses uzturēt pārsūdzību.
34. Tiesas aicināta norādīt iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka joprojām ir nepieciešama atbilde uz prejudiciālo jautājumu, ņemot vērā Beļģijas valdības izvirzītos apsvērumus, iesniedzējtiesa precizēja, ka lēmuma noraidīt S. Gnandi patvēruma pieteikumu atcelšanai ar CCE 2016. gada 11. marta spriedumu pašai par sevi nav tiesisko seku attiecībā uz 2014. gada 3. jūnija rīkojumu atstāt valsts teritoriju.
35. Savukārt šīs atcelšanas sekas būtu tādas, ka CGRA atkārtoti sāktu S. Gnandi patvēruma procedūru un tā rezultātā Beļģijas iestādēm būtu viņam jāpiešķir pagaidu uzturēšanās atļauja, kamēr tiek gaidīts jauns lēmums attiecībā uz viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
36. Iesniedzējtiesa atzīst, ka jau iepriekš uzskatīja, ka tāda pagaidu uzturēšanās atļauja, kāda tika piešķirta S. Gnandi, ir tāds tiesību akts, kas ir pretrunā iepriekš izdotam rīkojumam atstāt valsts teritoriju un rada tā netiešu atsaukšanu. Vienlaikus iesniedzējtiesa norāda, ka 2016. gada 15. februāra spriedumā N. (C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 75. punkts) Tiesa ir precizējusi, ka Direktīvas 2008/115 lietderīgā iedarbība var pieprasīt, lai atgriešanas procedūra, kas uzsākta atbilstoši šai direktīvai, tiktu atsākta stadijā, kurā tā tika pārtraukta saistībā ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanu, kad šis pieteikums tika noraidīts pirmajā instancē. Ņemot vērā šo prasību garantēt Direktīvas 2008/115 lietderīgo iedarbību, pēc iesniedzējtiesas domām, nevar uzskatīt, ka 2014. gada 3. jūnija rīkojums atstāt valsts teritoriju vairs nav spēkā. Šis tiesību akts no jauna radot sekas pēc S. Gnandi patvēruma pieteikuma otrā atteikuma 2016. gada 30. jūnijā, dodot iespēju atsākt atgriešanas procedūru stadijā, kurā tā tika pārtraukta.
37. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktā procedūra ir instruments sadarbībai starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, ar ko pirmā pēdējām sniedz norādes jautājumos par Savienības tiesību interpretāciju, kuras tām nepieciešamas, lai izspriestu tajās izskatāmos strīdus (7). Šīs sadarbības ietvaros dalībvalsts tiesa, kura iztiesā lietu, ņemot vērā lietas īpatnības, var vislabāk noteikt, cik nepieciešams ir prejudiciālais nolēmums šīs tiesas sprieduma taisīšanai un cik piemēroti ir Tiesai uzdotie jautājumi (8).
38. Tas tomēr nemaina to, ka Tiesai, ja nepieciešams, jāpārbauda apstākļi, kādos pie tās vērsusies valsts tiesa, lai pārliecinātos par savu kompetenci un it īpaši lai noteiktu, vai lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai ir saistība ar pamatlietas īstenajiem apstākļiem un priekšmetu, lai Tiesai nebūtu jāsniedz konsultatīvs viedoklis par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem (9). Ja izrādās, ka uzdotajam jautājumam acīmredzami nav nozīmes šīs lietas iznākumam, Tiesai jāatzīst, ka tiesvedība jāizbeidz(10).
39. Tiesa it īpaši ir spriedusi, ka nav jālemj par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja tiesību akts, pret kuru bija vērsta pamatprasība, vairs nav spēkā saistībā ar notikušo pēc šā pieteikuma iesniegšanas un tādējādi pamatlieta zaudējusi savu priekšmetu (11).
40. Šajā gadījumā attiecībā, pirmkārt, uz to, kāda iedarbība CCE 2016. gada 11. marta spriedumam, ar ko ir atcelts S. Gnandi patvēruma pieteikuma noraidījums, bija uz 2014. gada 3. jūnija rīkojumu atstāt valsts teritoriju, iesniedzējtiesa vien noliedz to, ka šim spriedumam būtu kādas tiesiskās sekas attiecībā uz minēto rīkojumu, tomēr nepamatojot savu viedokli. Savukārt Beļģijas valdība savu apgalvojumu, saskaņā ar kuru minētā sprieduma pasludināšana darīja spēkā neesošu iepriekš minēto rīkojumu, pamato vienīgi ar konstatējumu, ka tā pamatā ir CGRA 2014. gada 23. maija negatīvs lēmums.
41. Šajā ziņā jānorāda, ka, ja 2014. gada 3. jūnija rīkojumā atstāt valsts teritoriju sadaļā “Lēmuma pamats” ir izklāstīts, ka “2014. gada 26. [maijā] [CGRA] pieņēma lēmumu atteikt bēgļa statusu” (12), šajā pašā sadaļā ir norādīts, ka rīkojums atstāt valsts teritoriju tika izdots, “piemērojot 1980. gada 15. decembra likuma 7. panta pirmo daļu [..]” un to iemeslu dēļ, kas norādīti šīs normas 1. punktā, proti, “attiecīgā persona dzīvo Karalistē, neesot [1980. gada 15. decembra likuma] 2. pantā prasīto dokumentu turētāja, proti, attiecīgajai personai nav derīgas pases ar derīgu vīzu”. No tā izriet, ka iemesls, kāpēc tika pieņemts 2014. gada 3. jūnija rīkojums atstāt valsts teritoriju, pretēji tam, ko apgalvo Beļģijas valdība, bija nevis CGRA lēmums, bet gan S. Gnandi uzturēšanās Beļģijas teritorijā nelikumīgais raksturs. Protams, saskaņā ar attiecīgajiem Beļģijas tiesību aktu noteikumiem šo rīkojumu pamatlietas apstākļos varēja izdot tikai pēc tam, kad CGRA noraidīja S. Gnandi patvēruma pieteikumu (13). Šis noraidījums tātad bija nepieciešamais priekšnosacījums, lai pieņemtu minēto rīkojumu. Tomēr tas nav tā pamats, kurš, kā tas izriet no šī rīkojuma satura, ir S. Gnandi nelikumīgā uzturēšanās.
42. Turklāt rīkojums atstāt valsts teritoriju pamatlietā tika pieņemts atbilstoši Karaļa 1981. gada 8. oktobra dekrēta 75. panta 2. punktam, kurā ir norāde uz 1980. gada 15. decembra likuma 52/3. panta 1. punktu. Tomēr jānorāda, ka neviena no šīm normām neparedz, ka CGRA pieņemtā lēmuma atteikt bēgļa statusu iespējama atcelšana, lietu nosūtot atpakaļ CGRA, atbrīvo no jebkādām tiesiskajām sekām rīkojumu atstāt valsts teritoriju, kas tika pieņemts, izpildot minētās tiesību normas. Beļģijas tiesību aktos turklāt ir paredzētas citas situācijas, kurās rīkojums atstāt valsts teritoriju pastāv vienlaikus ar starptautiskās aizsardzības pieteikumu un uzsāktu bēgļa statusa atzīšanas procedūru (14). Visbeidzot jānorāda, ka, izņemot divus minētos pantus, Beļģijas valdība neatsaucas ne uz citām valsts tiesību normām, ne uz tiesas spriedumiem, kas apstiprinātu tās apgalvojumus.
43. Ņemot vērā iepriekšminēto, man nešķiet acīmredzami, ka ar CGRA 2014. gada 23. maija lēmuma atcelšanu pamatlieta būtu zaudējusi savu priekšmetu. Šajos apstākļos piekrist Beļģijas valdības viedoklim, neraugoties uz pretējo, lai arī nepamatoto viedokli, ko pauž iesniedzējtiesa, nozīmētu apšaubīt dalībvalstu tiesu un Tiesas attiecīgās lomas LESD 267. pantā noteiktajā procedūrā. Protams, Tiesai jau bijusi iespēja paziņot par tiesvedības izbeigšanu, neraugoties uz iesniedzējtiesas izteikto vēlmi uzturēt savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu (15). Tomēr tā notiek tikai gadījumos, kad tiek zaudēts pamatlietas priekšmets vai ja prejudiciālais jautājums nerada šaubas, kā rezultātā šā jautājuma uzturēšana acīmredzami liktu Tiesai atbildēt uz hipotētiskiem jautājumiem vai tādiem jautājumiem, kas neatbilst pamatlietas atrisināšanai. Tomēr iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ tāds, pēc manām domām, nav šis gadījums.
44. Turklāt attiecībā uz to, kā S. Gnandi izsniegtā pagaidu uzturēšanās atļauja ietekmē 2014. gada 3. jūnija rīkojumu atstāt valsts teritoriju, no atbildes uz lūgumu sniegt paskaidrojumus izriet, ka, pēc Conseil d’État domām, Direktīvas 2008/115 interpretācija, ko Tiesa veikusi 2016. gada 15. februāra spriedumā N. (C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84), liedz uzskatīt, ka šāda atļauja radīja minētā rīkojuma netiešu atsaukšanu.
45. Šajā saistībā, pirmkārt, jānorāda, ka Conseil d’État uzdotā prejudiciālā jautājuma analīze tostarp prasa noskaidrot, vai un pie kādiem nosacījumiem Tiesas 2016. gada 15. februāra spriedumā N. (C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84) atzīto risinājumu var piemērot pamatlietā, līdz ar to Tiesas atbilde uz šo jautājumu saglabā savu lietderību – kaut vai tikai šajā jautājumā – attiecībā uz lēmumu, kas iesniedzējtiesai būs jāpieņem pamatlietā. Otrkārt, es norādu, ka no atbildes uz lūgumu sniegt paskaidrojumus neizriet, ka, piemērojot vienīgi valsts tiesību aktus, Conseil d’État pamatlietā noteikti būtu jāsecina, ka rīkojums atstāt valsts teritoriju nav spēkā, pamatojot ar to, ka S. Gnandi bija izsniegta pagaidu uzturēšanās atļauja, jo šī jurisdikcija neatbilst pastāvīgajai tiesas praksei šajā ziņā. Līdz ar to nevar acīmredzami secināt, ka pamatlieta būtu zaudējusi priekšmetu pēc tam, kad tika izsniegta minētā atļauja.
46. Ņemot vērā visus iepriekšminētos apsvērumus, nevar apgalvot, kā to dara Beļģijas valdība, ka Tiesas atbildei uz prejudiciālo jautājumu vairs nav nekādas lietderības pamatlietas atrisināšanā.
Par prejudiciālo jautājumu
47. Vispirms ir jāuzsver, ka gan iesniedzējtiesa, gan visas ieinteresētās puses, kas iesniedza Tiesai savus apsvērumus, ir vienisprātis, ka 2014. gada 3. jūnija rīkojums atstāt valsts teritoriju jākvalificē kā “atgriešanas lēmums” Direktīvas 2008/115 izpratnē.
48. Es arī esmu šādās domās. Minētais rīkojums atbilst definīcijai, kas sniegta šīs direktīvas 3. panta 4. punktā, proti, ir runa par administratīvu aktu, ar kuru S. Gnandi uzturēšanās Beļģijas teritorijā ir atzīta par nelikumīgu un ar kuru viņam tiek izdots rīkojums norādītajā termiņā šo teritoriju atstāt (16). Apstāklis, ka atbilstoši 1980. gada 15. decembra likuma 39/70. pantam minētajam rīkojumam uz laiku nevar piemērot piespiedu izpildi, šo definīciju neietekmē.
49. Ar savu prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā Tiesai prasa, vai pamatlietas apstākļos tika izpildīti šāda atgriešanas lēmuma pieņemšanas nosacījumi un vai ar tā pieņemšanu netika pārkāpti neizraidīšanas un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principi.
50. Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvas 2008/115 2. panta 1. punktam tā tiek piemērota attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā. Saskaņā ar Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punktu, kura formulējums ir citēts šo secinājumu 9. punktā, lai atgriešanas lēmums tiktu ņemts vērā attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, viņam ir jāatrodas “nelikumīgas uzturēšanās” situācijā attiecīgās dalībvalsts teritorijā.
51. Sekojoši ir jāpārbauda, vai pamatlietas apstākļos S. Gnandi varēja uzskatīt par personu, kas nelikumīgi uzturas Beļģijas teritorijā Direktīvas 2008/115 izpratnē, un vai Beļģijas iestādes viņam varēja piemērot atgriešanas lēmumu vai tām tas pat bija jādara.
52. Jēdziens “nelikumīga uzturēšanās” ir definēts Direktīvas 2008/115 3. panta 2. punktā, kas citēts šo secinājumu 7. punktā (17). No šīs definīcijas izriet, ka dalībvalsts teritorijā nelikumīgi uzturas ikviens trešās valsts valstspiederīgais, kas atrodas dalībvalsts teritorijā, neizpildījis tās ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumus (18).
53. Šīs direktīvas preambulas 9. apsvērumā, kurā šajā saistībā ir norāde uz Direktīvu 2005/85, ir paredzēts, ka trešās valsts valstspiederīgais, kas ir pieprasījis patvērumu dalībvalstī, nebūtu jāuzskata par personu, kura nelikumīgi uzturas attiecīgās dalībvalsts teritorijā, “kamēr nav stājies spēkā negatīvs lēmums par minēto pieprasījumu vai lēmums, ar ko tiek pārtrauktas viņa vai viņas tiesības uz patvēruma meklētāja statusu”.
54. Direktīvas 2005/85 7. panta 1. punktā, kas bija piemērojama pamatlietas faktu norises laikā, būtībā tika atzītas patvēruma meklētāja tiesības uzturēties attiecīgās dalībvalsts teritorijā vismaz tik ilgi, kamēr viņa patvēruma pieteikums nav noraidīts pirmajā instancē. 2013. gada 30. maija sprieduma Arslan (C‑534/11, EU:C:2013:343) 48. punktā Tiesa precizēja, ka šīs tiesības izslēdz iespēju, ka šādu patvēruma meklētāju varētu uzskatīt par personu “nelikumīgas uzturēšanās” situācijā Direktīvas 2008/115 izpratnē. Pēc Tiesas domām, tā tas ir neatkarīgi no apstākļa, vai attiecīgā dalībvalsts ir vai nav izsniegusi patvēruma meklētājam uzturēšanās atļauju, jo Direktīvas 2005/85 7. pants šādas atļaujas izsniegšanu atstāj šīs dalībvalsts ziņā.
55. Pēc manām domām, no Tiesas argumentācijas 2013. gada 30. maija sprieduma Arslan (C‑534/11, EU:C:2013:343) motīvu daļas 44.–49. punktā, kā arī, vispārīgāk ņemot, no saistības starp Direktīvu 2008/115 un Direktīvu 2005/85 – šodien Direktīva 2013/32 –, skaidri izriet, ka trešās valsts valstspiederīgais, kurš ir patvēruma meklētājs, nebūtu jāuzskata par personu, kas nelikumīgi uzturas tās dalībvalsts teritorijā, kurā viņš ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, tik ilgi, kamēr, gaidot ar šo pieteikumu saistītās procedūras iznākumu, ir atzītas viņa tiesības uzturēties šīs valsts teritorijā, vienalga, vai tas notiek atbilstoši Savienības vai valsts tiesību normām.
56. Šis secinājums turklāt ir netieši apstiprināts Direktīvas 2008/115 6. panta 4. punktā, kurā ir paredzēts, ka tad, ja dalībvalsts nolemj piešķirt atsevišķu uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas ar līdzjūtību saistītu, humānu vai citu iemeslu dēļ trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas tās teritorijā, dod uzturēšanās tiesības, attiecībā uz viņu netiek pieņemts nekāds atgriešanas lēmums. Protams, personas tiesības uzturēties dalībvalsts teritorijā, kurā tā ir iesniegusi patvēruma pieteikumu, gaidot tā izskatīšanu, nenozīmē tiesības saņemt uzturēšanās atļauju, kā precizēts Direktīvas 2005/85 7. panta 1. punkta pēdējā teikumā. Vienlaikus, kā tiesas sēdē uzsvēra Komisija un kā ir precizēts šīs iestādes izdotajā Rokasgrāmatā atgriešanas jautājumos (19), ikviens trešās valsts valstspiederīgais, kas fiziski atrodas dalībvalsts teritorijā saskaņā ar Direktīvu 2008/115, uzturas tajā vai nu likumīgi, vai nelikumīgi. Trešās iespējas nav (20).
57. Tā kā viņu nevar viņu uzskatīt par personu, kura nelikumīgi uzturas attiecīgās dalībvalsts teritorijā, uz patvēruma meklētāju, kam atļauts uzturēties dalībvalsts teritorijā, gaidot sava pieteikuma izskatīšanu, neattiecas Direktīva 2008/115 (21), vismaz ne laikā, kamēr viņam ir šāda atļauja. Līdz ar to viņš nevar būt atgriešanas lēmuma adresāts atbilstoši šīs direktīvas 6. panta 1. punktam.
58. Kā jau ir atgādināts šajos secinājumos, pamatlietas faktu norises laikā ar Direktīvu 2005/85 bija paredzētas patvēruma meklētāja tiesības uzturēties attiecīgās dalībvalsts teritorijā tikai tik ilgi, kamēr pirmajā instancē tiek noraidīts viņa pieteikums. S. Gnandi gadījumā šīs tiesības tātad beidzās 2014. gada 23. maijā, kad CGRA pieņēma lēmumu noraidīt viņa pieteikumu.
59. Direktīvas 2005/85 39. panta 3. punkta a) apakšpunktā bija atstāts dalībvalstu ziņā paredzēt normas, kas izriet no to starptautiskajām saistībām attiecībā uz patvēruma meklētāju tiesībām palikt dalībvalstī, kurā tie iesnieguši patvēruma pieteikumu, gaidot, kāds būs iznākums šīs direktīvas 39. panta 1. punktā paredzētajai tiesību aizsardzībai attiecībā uz minētā pieteikuma noraidījumu pirmajā instancē.
60. No lietas materiāliem izriet, ka 2014. gada 11. jūlijā Beļģijas iestādes izsniedza S. Gnandi īpašo uzturēšanās dokumentu, kas minēts Karaļa 1981. gada 8. oktobra dekrēta 35. pielikumā, piemērojot minētā dekrēta 111. pantu, pamatojot ar to, ka viņš bija iesniedzis CCE neierobežotas jurisdikcijas prasību. Šajā dokumentā, kas sākotnēji bija derīgs līdz 2014. gada 10. oktobrim un pakāpeniski tika pagarināts līdz 2014. gada 10. decembrim, ir minēts, ka “attiecīgā persona nav saņēmusi uzturēšanās tiesības vai atļauju, bet drīkst palikt Karalistes teritorijā, kamēr tiek gaidīts [CCE] lēmums”.
61. Lai arī nav jāsniedz atzinums par to, vai Beļģijas Karaliste izmantoja vai neizmantoja Direktīvas 2005/85 39. panta 3. punkta a) apakšpunktu, ir jākonstatē, ka ar iepriekšminēto dokumentu S. Gnandi tika piešķirtas tiesības palikt Beļģijas teritorijā līdz viņa pārsūdzības iznākumam. Sākot ar šā dokumenta izsniegšanu, tas tātad bija šķērslis tam, lai atbilstoši Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punktam attiecībā uz S. Gnandi tiktu pieņemts atgriešanas lēmums, un tāpēc viņa situāciju Beļģijas teritorijā nevar kvalificēt kā nelikumīgu.
62. Vienlaikus jānorāda, ka pamatlietā apspriestais rīkojums atstāt valsts teritoriju tika pieņemts 2014. gada 3. jūnijā, tātad, pirms S. Gnandi 2014. gada 23. jūnijā iesniedza CCE pārsūdzību. Tādējādi brīdī, kad šis rīkojums tika pieņemts, Beļģijas tiesībās vēl nebija atzītas S. Gnandi tiesības palikt Beļģijas teritorijā, jo tās radās tikai brīdī, kad tika iesniegta minētā pārsūdzība (22).
63. Vai ir jāuzskata, ka laikposmā starp datumu, kad CGRA noraidīja S. Gnandi patvēruma pieteikumu, un datumu, kad viņš iesniedza pārsūdzību CCE, S. Gnandi – kuram nebija derīgas pases un vīzas un kuram nebija tiesību uzturēties Beļģijas teritorijā kā patvēruma meklētājam, jo tās neizrietēja ne no Direktīvas 2005/85, ne no Beļģijas tiesiskā regulējuma, ‐ atradās nelikumīgas uzturēšanās situācijā, kā rezultātā pret viņu varēja pieņemt atgriešanas lēmumu atbilstoši Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punktam?
64. Turpinājumā izklāstīto iemeslu dēļ es esmu pārliecināts, ka atbildei uz šo jautājumu ir jābūt negatīvai.
65. Ar Direktīvas 2005/85 39. panta 1. punkta a) apakšpunktu dalībvalstīm tika noteikts pienākums atzīt patvēruma meklētāju “tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību” tiesā attiecībā pret jebkādiem lēmumiem saistībā ar viņu patvēruma pieteikumu. Kā Tiesa atzinusi savā 2015. gada 17. decembra spriedumā Tall (C‑239/14, EU:C:2015:824, 51.–53. punkts), šīs tiesību aizsardzības pazīmes jānosaka atbilstoši Hartas 47. pantam, kurā no jauna ir apstiprināts efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips, un ņemot vērā Hartas 19. panta 2. punktā nostiprināto neizraidīšanas principu (23).
66. Tomēr es atgādinu, ka no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras, kas, piemērojot Hartas 52. panta 3. punktu, ir jāņem vērā, lai interpretētu tās 19. panta 2. punktu un 47. pantu, izriet, ka tad, ja valsts nolemj sūtīt ārvalstnieku uz valsti, attiecībā uz kuru ir pamatoti iemesli domāt, ka viņš tajā tiks pakļauts reālam tādas izturēšanās riskam, kas ir pretrunā ECPAK 3. pantam, šim ārvalstniekam, lai ECPAK 13. pantā paredzētā tiesību aizsardzība būtu efektīva, ir jābūt pieejamai tiesību aizsardzībai ar pilnībā apturošu iedarbību attiecībā uz tāda pasākuma izpildi, kas atļauj viņa izraidīšanu(24). Šos pašus principus Tiesa ir apstiprinājusi tostarp 2014. gada 18. decembra spriedumā Abdida (C‑562/13, EU:C:2014:2453, 52. un 53. punkts) un 2015. gada 17. decembra spriedumā Tall (C‑239/14, EU:C:2015:824, 58. punkts).
67. Protams, iepriekšminētā judikatūra attiecas tikai uz prasībām pret pasākumiem, kuru izpilde var pakļaut attiecīgo personu tādas izturēšanās riskam, kas ir pretrunā ECPAK 3. pantam un Hartas 19. panta 2. punktam. Savukārt lēmums, ar kuru noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums, kas pats par sevi nesatur nekādus izraidīšanas pasākumus, principā nav šāds pasākums. Tāpēc Tiesa ir uzskatījusi, ka pret šāda veida lēmumu izmantotās tiesību aizsardzības apturošas iedarbības neesamība principā atbilst Hartas 19. panta 2. punktam un 47. pantam. Lai gan šāds lēmums trešās valsts valstspiederīgajam neļauj saņemt starptautisku aizsardzību, tā izpilde pati par sevi nevar izraisīt minētā valstspiederīgā izraidīšanu (25).
68. Tomēr šāda tiesiskās aizsardzības efektivitāte un neizraidīšanas principa ievērošana netiktu atzīta arī tad, ja šādas prasības celšanas termiņa laikā – un, ja prasība celta, līdz tās iznākumam – patvēruma meklētājs tiktu pakļauts izraidīšanas pasākumu izpildei.
69. Atgriežoties pie tā, kas attiecas uz mūs interesējošo lietu, Beļģijas tiesiskais regulējums 1980. gada 15. decembra likuma 39/70. pantā tieši paredz, ka pret ārvalstnieku nedrīkst izpildīt nekādu izraidīšanas pasākumu piespiedu kārtā tā termiņa laikā, kas noteikts neierobežotas kompetences prasības celšanai attiecībā uz CGRA lēmumiem.
70. Ja pret trešās valsts valstspiederīgo nevar izpildīt nekādu izraidīšanas pasākumu tā termiņa laikā, kas noteikts prasības celšanai attiecībā uz lēmumu, ar kuru noraidīts viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums, pretējā gadījumā šai prasībai atņemot efektivitāti un pārkāpjot neizraidīšanas principu, tas nozīmē, ka šādam trešās valsts valstspiederīgajam ir tiesības palikt dalībvalstī, kurā viņš ir iesniedzis šo prasību minētajā laikposmā.
71. Šādas tiesības izslēdz to, ka viņu varētu uzskatīt par personu, kura nelikumīgi uzturas dalībvalstī atbilstoši Direktīvai 2008/115, kas interpretēta 2013. gada 30. maija spriedumā Arslan (C‑534/11, EU:C:2013:343) (26), un ka līdz ar to viņam varētu izdot atgriešanas lēmumu šīs direktīvas 6. panta 1. punkta izpratnē.
72. Pēc manām domām, šādam secinājumam nav pretrunā 2016. gada 15. februāra spriedums N. (C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84), uz ko atsaucas Beļģijas valdība.
73. Šajā spriedumā Tiesa noraidīja to, ka patvēruma pieteikuma iesniegšanas, ko veicis trešās valsts valstspiederīgais, pret kuru uzsākta atgriešanas procedūra atbilstoši Direktīvai 2008/115, sekas varētu būt, ka vairs nav spēkā jebkāds atgriešanas lēmums, kas būtu pieņemts šīs procedūras kontekstā (27). Apstāklis, ka, tā kā viņš ir patvēruma meklētājs, šādam trešās valsts valstspiederīgajam ir tiesības palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā līdz viņa pieteikuma iznākumam un tādēļ viņu nevar uzskatīt par personu, kura dalībvalstī uzturas nelikumīgi Direktīvas 2008/115 3. panta 2. punkta izpratnē, pēc Tiesas domām, nerada šķērsli tam, ka pret viņu jau uzsāktā atgriešanas procedūra, lai arī tā tiek pārtraukta, paliek atvērta un var tikt turpināta gadījumā, ja patvēruma pieteikums tiek noraidīts.
74. Šo nostāju, kas pausta jau 2013. gada 30. maija sprieduma Arslan (C‑534/11, EU:C:2013:343) 60. punktā, pēc Tiesas domām, pamato prasība nepieļaut to, ka tiek kavēta Direktīvas 2008/115 mērķa izpilde, proti, efektīvas to trešo valstu valstspiederīgo, kas valstī uzturas nelikumīgi, izraidīšanas un repatriēšanas politikas ieviešana (28). Būtībā ar šīs direktīvas 8. pantu dalībvalstīm uzliktais pienākums šā panta 1. punktā minētajos gadījumos veikt izraidīšanu ‐ šo pantu izpildot pēc iespējas drīzāk ‐ (29), netiktu izpildīts, ja izraidīšanu aizkavētu tas, ka pēc tam, kad pirmajā instancē būtu noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums, atgriešanas procedūra būtu nevis jāatsāk tajā stadijā, kurā tā tika pārtraukta, bet gan jāsāk no sākuma (30).
75. Beļģijas valdība uzskata, ka, tā kā, piemērojot 2016. gada 15. februāra spriedumu N. (C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84), atgriešanas procedūru var turpināt pēc tam, kad pirmajā instancē ir noraidīts patvēruma pieteikums, to pēc šādas noraidīšanas var arī uzsākt.
76. Es tam nepiekrītu. Pamatlietas faktiskie un juridiskie apstākļi šajā lietā skaidri atšķiras no tiem, kas ir pamatā 2016. gada 15. februāra spriedumam N. (C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84), un tāpēc nevar automātiski pārcelt uz pirmo lietu otrajā pieņemto risinājumu.
77. Atgriešanas procedūra pret N. bija uzsākta, pirms viņš bija iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu (31). Tādējādi, kad šī procedūra tika uzsākta, N nebija patvēruma meklētājs (32) un šajā ziņā viņam nebija nekādu tiesību palikt Nīderlandes teritorijā. Viņš tajā uzturējās nelikumīgi saskaņā ar Direktīvas 2008/115 3. panta 2. punktu. Turklāt, kad viņš iesniedza patvēruma pieteikumu, pret viņu iepriekš pieņemtais atgriešanas lēmums un ieceļošanas aizliegums uz desmit gadiem bija kļuvuši galīgi (33).
78. Turpretī, kad pamatlietā rīkojums atstāt valsts teritorijutika izdots S. Gnandi, notikapatvēruma procedūra, CGRA bija pieņēmis lēmumu noraidīt pieteikumu, un bija sācis ritēt šā lēmuma pārsūdzības celšanai noteiktais termiņš. Tā kā viņu nevarēja izraidīt šī termiņa laikā un, kad tika celta pārsūdzība, laikā līdz tās iznākumam S. Gnandi, kā to noskaidrojām iepriekš, bija tiesības uzturēties Beļģijas teritorijā. Līdz ar to brīdī, kad tika uzsākta atgriešanas procedūra, S. Gnandi nevarēja uzskatīt par personu, kura nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā saskaņā ar Direktīvas 2008/115 3. panta 2. punktu.
79. No tā izriet, ka 2016. gada 15. februāra sprieduma N. (C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84) piemērošana pēc analoģijas šai lietai ne tikai nav pieļaujama interpretācijas līmenī, ņemot vērā atšķirības pamatlietas apstākļos šajā lietā un tajā, kurā tika pieņemts minētais spriedums, bet būtībā novestu pie tāda nepieņemama rezultāta, ka dalībvalstīm tiktu atzīta iespēja uzsākt atgriešanas procedūru saskaņā ar Direktīvu 2008/115, lai arī ar šīs direktīvas prasītie nosacījumi nav izpildīti.
80. Turklāt efektivitātes un ātruma prasības, kas ir pamatā Tiesas izraudzītajam risinājumam šajā spriedumā, piemēro vienīgi tad, ja atgriešanas procedūra jau ir uzsākta. Tādā gadījumā ar šīm prasībām var pamatot to, ka šāda procedūra tiek apturēta, nevis atcelta. Šajā ziņā 2016. gada 15. februāra spriedums N. (C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84) atbilst Direktīvas 2008/115 6. panta 4. punktam, kurā paredzēts, ka gadījumā, ja dalībvalsts nolemj piešķirt trešās valsts valstspiederīgajam uzturēšanās tiesības un jau ir pieņemts atgriešanas lēmums, to var vienkārši apturēt uz laiku, kamēr šīs tiesības ir spēkā, kā arī ar šīs pašas direktīvas 9. pantu, kurā paredzēts, ka izraidīšanu “atliek”, ja ar to tiktu pārkāpts neizraidīšanas princips.
81. Citiem vārdiem sakot, likumīgi uzsākta atgriešanas procedūra var palikt spēkā arī tad, ja tiek apturēta, attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš šīs procedūras laikā iegūst tiesības uzturēties vai palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā.
82. Turpretī minēto procedūru attiecībā uz šādu valstspiederīgo nevar uzsākt, kamēr minētās tiesības ir spēkā.
83. Tāpat argumentus pret to, kas secināts šo secinājumu 71. punktā, nevar iegūt ne no Direktīvas 2008/115 6. panta 6. punkta, ne no Rokasgrāmatas atgriešanas jautājumos, uz ko arī atsaucās Beļģijas valdība.
84. Direktīvas 2008/115 6. panta 6. punktā, kura formulējums ir citēts šo secinājumu 9. punktā, ir paredzēts, ka atgriešanas lēmumu var pieņemt vienlaikus un saistībā ar attiecīgās personas likumīgas uzturēšanās izbeigšanos un ar šīs izbeigšanās konstatēšanu.
85. Šajā normā vienīgi ir atzīta dalībvalstu procesuālā iespēja(34), kas ļauj vienkāršot minētajā direktīvā paredzēto procedūru divos posmos (35) un ko dalībvalstis var izmantot, ievērojot tās piemērošanas nosacījumus. Šo nosacījumu vidū ir nosacījums par attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās nelikumīgo raksturu. Iespēja pieņemt vienu vienīgu aktu divu atsevišķu aktu vietā, lai, pirmkārt, izbeigtu tāda valstspiederīgā likumīgo uzturēšanos un, otrkārt, pieņemtu atgriešanas un/vai izraidīšanas lēmumu, nedod dalībvalstīm tiesības neņemt vērā šo nosacījumu un uzsākt atgriešanas procedūru pret personu, kurai ir tiesības atrasties to teritorijā.
86. Šis secinājums turklāt skaidri izriet no paša Direktīvas 2008/115 6. panta 6. punkta formulējuma, kas ļauj apvienot atgriešanas un/vai izraidīšanas lēmumu ar “lēmumu par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu”, proti, ar lēmumu, kurš, izbeidzot šādu uzturēšanos, iezīmē attiecīgās personas nelikumīgās uzturēšanās sākumu. Kā esmu norādījis iepriekš, tā tas nav gadījumā, ja patvēruma pieteikums tiek noraidīts, bet saskaņā ar Savienības un valsts tiesībām noraidījums nav galīgs un tā iesniedzējam ir tiesības palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā līdz patvēruma procedūras iznākumam.
87. Turklāt jānorāda, tāpat kā mutvārdu procesā norādīja Komisija, ka Direktīvas 2008/115 6. panta 6. punktu piemēro, “neskarot [..] attiecīg[os] [Savienības] un valstu tiesību aktu noteikum[us]”. Šo noteikumu vidū ir iepriekš minētie Savienības tiesību principi un valstu tiesību normas, kas patvēruma meklētājam piešķir tiesības uzturēties attiecīgās dalībvalsts teritorijā patvēruma procedūras laikā.
88. Rokasgrāmatā atgriešanas jautājumos savukārt ir precizēts, ka patvēruma pieteikuma noraidījumu un atgriešanas lēmumu saskaņā ar Direktīvas 2008/115 6. panta 6. punktu var pieņemt ar vienu aktu (36). Šī rokasgrāmata, kurai nav saistoša spēka (37), tika pieņemta pēc tam, kad stājās spēkā Direktīva 2013/32, ar ko aizstāj Direktīvu 2005/85, un, kā tiesas sēdē uzsvēra Komisija, tā ir jāinterpretē, ņemot vērā minētās direktīvas nosacījumus. Kā jau iepriekš norādīju, Direktīvas 2013/32 46. panta 5. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis atļauj patvēruma meklētājiem palikt to teritorijā līdz termiņa beigām, kad beidzas viņu iespēja izmantot tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību attiecībā uz lēmumu, ar kuru noraidīts viņu pieteikums, un, ja šādas tiesības ir izmantotas noteiktajā termiņā, – līdz tiesiskās aizsardzības iznākumam. Tādējādi ir skaidrs, ka minētajā rokasgrāmatā apgalvotais, ka lēmums par patvēruma pieteikuma atteikumu uzliek arī atgriešanas pienākumu, neattiecas uz lēmumu, pret kuru ir uzsākta pārsūdzība atbilstoši Direktīvas 2013/32 46. panta 1. punktam, jo šāda interpretācija būtu pretrunā spriedumā Arslan (38) noteiktajiem principiem. Līdz ar to ir jāuzskata, ka minētais apgalvojums attiecas drīzāk uz lēmumu par noraidījumu, kam ir galīgs raksturs, vai, kā tiesas sēdē skaidroja Komisija, uz lēmumu, kas pieņemts kādā no šīs direktīvas 46. panta 6. punktā minētajiem gadījumiem, kad attiecīgās dalībvalsts tiesības vai tiesas nolēmums nedod patvēruma meklētājam iespēju palikt šīs valsts teritorijā līdz pārsūdzības iznākumam.
89. No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka attiecībā uz S. Gnandi nevarēja pieņemt nekādu atgriešanas lēmumu atbilstoši Direktīvai 2008/115 lēmuma, ar kuru noraidīts viņa patvēruma pieteikums, pārsūdzības termiņa laikā, kā arī, tiklīdz kā šī pārsūdzība bija celta, visā tās izskatīšanas laikā un līdz viņa īpašā uzturēšanās dokumenta, kas minēts Karaļa 1981. gada 8. oktobra dekrēta 35. pielikumā, derīguma termiņa beigām.
90. Attiecībā uz laikposmu pēc CCE 2014. gada 31. oktobra sprieduma un administratīvas kasācijas sūdzības par šo lēmumu iesniegšanas ir jāatgādina, ka 2011. gada 28. jūlija spriedumā Samba Diouf (C‑69/10, EU:C:2011:524) Tiesa precizēja, ka ar Direktīvu 2005/85 netiek izvirzīta prasība nodrošināt divas tiesu instances un ka efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips personai piešķir tiesības piekļūt tiesai, nevis vairākām tiesu instancēm (39).
91. Tomēr no līdz šim izdarītajiem apsvērumiem izriet, ka tad, ja dalībvalsts tiesību akti paredz šādu lietas izskatīšanu divās instancēs un atļauj patvēruma meklētājam palikt šīs valsts teritorijā līdz tiesiskās aizsardzības vai kasācijas iznākumam, pret šo pieteikuma iesniedzēju nevar uzsākt atgriešanas procedūru atbilstoši Direktīvai 2008/115. No lietas materiāliem izriet, ka 2016. gada 8. februārī Beļģijas iestādes izsniedza S. Gnandi pagaidu uzturēšanās atļauju, kas derīga līdz 2017. gada 1. martam, pamatojoties uz 1980. gada 15. decembra likuma 9.bis pantu, kurā paredzēta iespēja izsniegt šādu dokumentu tostarp arī patvēruma meklētājiem, kuri ir cēluši administratīvu kasācijas sūdzību, kas atzīta par prasībām atbilstošu.
92. Pirms izdaru secinājumu, es vēlos vēl īsi skart divus jautājumus, kurus, lai arī tie netika tieši minēti lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, iesaistītās puses apsprieda savos rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē.
93. Pirmais attiecas uz pamatlietas rīkojuma atstāt valsts teritoriju atbilstību Direktīvas 2008/115 procesuālajām garantijām.
94. Šajā ziņā jānorāda, ka paziņojumā par šo rīkojumu bija norādīta iespēja celt prasību par tiesību akta atcelšanu atbilstoši 1980. gada 15. decembra likuma 39/2. panta 2. punktam, kā arī iesniegt pieteikumu par apturēšanu atbilstoši šā likuma 39/82. pantam, un tajā bija precizēts, ka “piemērojot tā paša likuma 39/79. pantu”, ne ceļot tādu prasību, ne iesniedzot tādu pieteikumu, paziņotā rīkojuma izpilde netiek apturēta. Turpretī minētajā paziņojumā nebija nekādas norādes uz to, ka ar 1980. gada 15. decembra likuma 39/70. pantu ir aizliegts izpildīt minēto rīkojumu piespiedu kārtā lēmuma, ar kuru atteikts atzīt bēgļa statusu, pārsūdzības termiņa laikā, kā arī laikā, kamēr tiek izskatīta šī lēmuma iespējama pārsūdzība. Ar pamatlietā aplūkoto rīkojumu atstāt valsts teritoriju S. Gnandi sniegtā informācija, gluži otrādi, radīja saņēmējā pārliecību, ka minēto rīkojumu var izpildīt piespiedu kārtā termiņā, kas noteikts brīvprātīgajai izceļošanai. Būtībā paziņojumā bija norādīts, ka nepakļaušanās šim rīkojumam gadījumā S. Gnandi var tikt nogādāts līdz valsts robežai un var tikt aizturēts šajā nolūkā. Tāda pati informācija, kā to apgalvo S. Gnandi un ko Beļģijas valdība neapstrīd, bija arī izdrukā, kas viņam tika iedota kopā ar paziņojumu.
95. Šādos apstākļos man nešķiet, ka atgriešanas lēmums, kurš tika paziņots S. Gnandi, atbilst procesuālajām garantijām, kas noteiktas Direktīvā 2008/115 un it īpaši tās 12. panta 1. punktā, kurā ir noteikts, ka šajos lēmumos “ir informācija par pieejamajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem”, un tās 14. panta 2. punktā, kurā noteikts, ka dalībvalstis rakstiski apliecina šā panta 1. punktā minētajām personām (40), ka atgriešanas lēmumu uz laiku neizpildīs. Vispārīgāk, šīs informācijas nepilnīgais un pretrunīgais raksturs (41) pamatlietas apstākļos, manuprāt, neatbilst taisnīgas un pārskatāmas procedūras prasībām, kas minētas šīs direktīvas preambulas 6. apsvērumā.
96. Otrs jautājums, kas īsi jāskar, attiecas uz to, kāda ir pamatlietas rīkojuma atstāt valsts teritoriju iedarbība uz S. Gnandi uzturēšanās apstākļiem Beļģijas teritorijā, it īpaši attiecībā uz viņa sociālajām un ekonomiskajām tiesībām.
97. Iesniedzējtiesa šajā ziņā sniedz maz informācijas. Būtībā tā tikai norāda, ka minētais rīkojums S. Gnandi bija obligāts un ka viņam tas bija brīvprātīgi jāizpilda, lai arī pret viņu nevarēja izpildīt nekādu izraidīšanas pasākumu piespiedu kārtā. No lietas materiāliem tomēr izriet, un lietas dalībnieki par to ir vienisprātis, ka, piemērojot 2013. gada 30. augusta apkārtrakstu (42), prasītāja vārds pēc minētā rīkojuma pieņemšanas tika svītrots no iedzīvotāju reģistra, kā rezultātā, šķiet, viņam vairs nebija tiesību ne uz kādu savstarpējo apdrošināšanu, ne arī kāda veida sociālo palīdzību.
98. Šajā ziņā jāatgādina, pirmkārt, ka Direktīvā 2003/9 (43), kā arī Direktīvā 2013/33 (44), ar kuru [pirmo minēto direktīvu] aizstāja, sākot ar 2015. gada 20. jūliju, ir noteikti minimālie uzņemšanas nosacījumi, kas dalībvalstīm ir jānodrošina trešo valstu valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem, kuri iesnieguši starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kamēr viņiem atļauts uzturēties dalībvalsts teritorijā kā patvēruma meklētājiem (45). Šajās direktīvās paredzētie pasākumi, it īpaši attiecībā uz uzņemšanas materiālajiem apstākļiem un veselības aprūpi, ietver arī ar patvēruma meklētāja situāciju saistīto izdevumu segšanu (46), ko nekādi nevar salīdzināt ar garantijām pirms atgriešanas, kas noteiktas Direktīvas 2008/115 14. panta 1. punktā (47).
99. Otrkārt, es atgādinu, tāpat kā to darīja Komisija savos rakstveida apsvērumos, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa kādā 2015. gada spriedumā (48), ir precizējusi, ka tad, ja patvēruma meklētājs tiek de facto spiests atgriezties valstī, no kuras viņš bēdzis, bez iespējām tiesai pārbaudīt viņa bažu pamatojumu, tiek pārkāptas tiesību aizsardzības līdzekļu pieejamības garantijas, kādas praksē paredzētas ECPAK 13. panta nosacījumos, tos interpretējot kopā ar ECPAK 3. panta nosacījumiem (49). Ir tiesa, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta, kam tika pārsūtīta lieta, kurā pieņemts minētais spriedums, nolēma izslēgt prasības pieteikumu no reģistra, kā rezultātā minētajam spriedumam vairs nav nekādu tiesisko seku (50). Tomēr es uzskatu, ka ir jāatzīst šajā spriedumā sniegtā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa interpretācija attiecībā uz Hartas 47. pantu, to interpretējot kopā ar tās 19. panta 2. punktu. Šīs normas liedz de facto piespiest patvēruma meklētāju atstāt tās valsts teritoriju, kurā viņš ir iesniedzis pārsūdzību par sava patvēruma pieteikuma noraidījumu, pirms šīs pārsūdzības iznākuma, jo viņš tiek atstāts situācijā, kurā ir neiespējami apmierināt viņa būtiskās vajadzības.
Secinājumi
100. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai atbildēt Conseil d’État (Beļģija) šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīva 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, un it īpaši tās 2. panta 1. punkts un 5. pants, kā arī neizraidīšanas un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principi, kas paredzēti attiecīgi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 19. panta 2. punktā un 47. panta pirmajā daļā, liedz pieņemt atgriešanas lēmumu atbilstoši šīs direktīvas 6. panta 1. punktam attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu Padomes 2005. gada 1. decembra Direktīvas 2005/85/EK par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu, izpratnē un kuram saskaņā ar Savienības un/vai valstu tiesībām ir atļauts palikt dalībvalstī, kurā viņš ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, Direktīvas 2005/85 39. panta 1. punktā paredzētajā šī pieteikuma noraidījuma pārsūdzības termiņa laikā un tad, ja šī pārsūdzība iesniegta termiņā, tās izskatīšanas laikā. Direktīva 2008/115, kā arī neizraidīšanas un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principi turpretī neliedz pieņemt tādu atgriešanas lēmumu attiecībā uz šādu valstspiederīgo pēc minētās pārsūdzības noraidījuma, ja vien saskaņā ar valsts tiesībām šim valstspiederīgajam nav atļauts palikt attiecīgajā dalībvalstī līdz patvēruma procedūras galīgajam iznākumam.