Lieta C‑621/21
WS
pret
Intervyuirasht organ na Darzhavna agentsia za bezhantsite pri Ministerskia savet
(Administrativen sad Sofia‑grad lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (virspalāta) spriedums 2024. gada 16. janvārī
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Kopējā politika patvēruma jomā – Direktīva 2011/95/ES – Nosacījumi bēgļa statusa saņemšanai – 2. panta d) punkts – Vajāšanas iemesli – “Piederība noteiktai sociālai grupai” – 10. panta 1. punkta d) apakšpunkts – Vajāšanas darbības – 9. panta 1. un 2. punkts – Saikne starp vajāšanas iemesliem un vajāšanas darbībām vai starp vajāšanas iemesliem un aizsardzības pret šādām darbībām neesamību – 9. panta 3. punkts – Nevalstiski dalībnieki – 6. panta c) punkts – Alternatīvās aizsardzības piešķiršanas nosacījumi – 2. panta f) punkts – “Būtisks kaitējums” – 15. panta a) un b) punkts – Starptautiskās aizsardzības pieteikumu novērtēšana bēgļa statusa vai alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršanai – 4. pants – Vardarbība pret sievietēm dzimuma dēļ – Vardarbība ģimenē – “Goda aizstāvēšanas nozieguma” draudi
1. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Bēgļa statuss vai alternatīvās aizsardzības statuss – Direktīva 2011/95 – Bēgļa statusa piešķiršanas nosacījumi – Vajāšanas risks – Vajāšanas iemesli – Vērtējums – Jēdziens “piederība noteiktai sociālai grupai” – Sieviešu kopums no vienas un tās pašas izcelsmes valsts vai mazākas tādu sieviešu grupas, kam piemīt kopīga papildu pazīme atkarībā no šajā valstī dominējošiem apstākļiem – Iekļaušana
(LESD 78. panta 1. un 2. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95 2. panta d) punkts, 4. panta 3. un 4. punkts un 10. panta 1. punkta d) apakšpunkts)
(skat. 37., 38., 44., 46., 47. un 49.–62. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)
2. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Bēgļa statuss vai alternatīvās aizsardzības statuss – Direktīva 2011/95 – Bēgļa statusa piešķiršanas nosacījumi – Pieteikuma iesniedzēja bailes, ka tā izcelsmes valstī viņu vajās nevalstiski dalībnieki – Prasība par saikni starp vajāšanas iemesliem un vajāšanas darbībām – Neesamība – Nosacījums – Saiknes starp vajāšanas iemeslu un aizsardzības dalībnieku nodrošinātas aizsardzības pret vajāšanas darbībām neesamību konstatēšana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95 6. panta c) punkts, 7. panta 1. punkts, 9. panta 1.–3. punkts un 10. panta 1. punkts)
(skat. 64.–67. un 70. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)
3. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Patvēruma politika – Bēgļa statuss vai alternatīvās aizsardzības statuss – Direktīva 2011/95 – Nosacījumi alternatīvās aizsardzības saņemšanai – Būtisks kaitējums – Jēdziens – Reāli draudi pieteikuma iesniedzējam tikt nogalinātam vai ciest no vardarbības, ko īstenotu tā ģimenes vai kopienas loceklis tādēļ, ka, iespējams, ir pārkāptas kultūras, reliģijas vai tradicionālās normas – Ietveršana
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95 2. panta g) punkts, 15. panta a) un b) punkts un 18. pants)
(skat. 75.–80. punktu un rezolutīvās daļas 3. punktu)
Rezumējums
Saņēmusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesas virspalāta sniedz precizējumus par vajāšanas iemeslu, kas var izraisīt bēgļa statusa atzīšanu un ko veido “piederība noteiktai sociālai grupai” (1), ja starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja ir sieviete, kura apgalvo, ka baidās, atgriežoties savā izcelsmes valstī, tikt nogalināta vai ciest no vardarbības, ko īstenotu tā ģimenes loceklis vai kopienas loceklis tāpēc, ka, iespējams, ir pārkāptas kultūras, reliģijas vai tradicionālās normas.
WS ir kurdu izcelsmes Turcijas valstspiederīgā. Likumīgi ieceļojusi Bulgārijā 2018. gada jūnijā, viņa vēlāk pievienojās kādam savas ģimenes loceklim Vācijā, kur iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Pēc Vācijas iestāžu lūguma Bulgārijas iestādes uzņēmās izskatīt WS starptautiskās aizsardzības pieteikumu saskaņā ar lēmumu, ko 2019. gada februārī pieņēmusi Valsts bēgļu aģentūra (2) (turpmāk tekstā – “DAB”).
2019. gada oktobrī veiktajās uzklausīšanās WS paziņoja, ka sešpadsmit gadu vecumā ir noslēgusi piespiedu laulību un cietusi no vardarbības ģimenē. WS no laulāto kopīgās dzīvesvietas esot aizbēgusi 2016. gada septembrī. 2017. gadā viņa esot noslēgusi reliģisku laulību un 2018. gada maijā viņai šajā laulībā esot piedzimis dēls. Pēc izceļošanas no Turcijas viņa 2018. gada septembrī esot oficiāli šķīrusi ar pirmo laulāto noslēgto laulību, neraugoties uz viņa iebildumiem. Šo iemeslu dēļ viņa paziņoja, ka baidās, ka viņas ģimene to nogalinās, ja viņa atgriezīsies Turcijā.
Ar 2020. gada 21. maija lēmumu DAB priekšsēdētājs noraidīja WS iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu, uzskatīdams, pirmkārt, ka nosacījumi bēgļa statusa piešķiršanai nav izpildīti. WS minētie iemesli, it īpaši vardarbība ģimenē vai pastāvošie nāves draudi, nav būtiski, jo tos nevar sasaistīt ar kādu no vajāšanas iemesliem, kas paredzēti Likumā par patvērumu un bēgļiem, ar kuru Bulgārijas tiesībās ir transponēta Direktīva 2011/95. Turklāt WS neesot ziņojusi, ka būtu cietusi no vajāšanas darbībām dzimuma dēļ.
Otrkārt, WS tika atteikta alternatīvās aizsardzības statusa piešķiršana. Tika uzskatīts, ka viņa neatbilst šajā ziņā izvirzītajiem nosacījumiem, jo, pirmām kārtām, nedz oficiālās iestādes, nedz noteiktas nevalstiskas grupas nav veikušas pret WS vērstas darbības, ko valsts nespēj kontrolēt. Otrām kārtām, WS neesot informējusi policiju par kriminālu agresiju pret viņu, neesot iesniegusi sūdzību un esot likumīgi izceļojusi no Turcijas.
WS celtā prasība par šo lēmumu tika noraidīta.
2021. gada aprīlī, pamatojoties uz jauniem pierādījumiem, WS iesniedza vēlāku starptautiskās aizsardzības pieteikumu, atsaukdamās uz pamatotām bailēm no nevalstisku dalībnieku vajāšanas tāpēc, ka viņa pieder noteiktai sociālai grupai, proti, ir viena no sievietēm, kas cietušas no vardarbības ģimenē, un viena no sievietēm, kuras var būt goda aizstāvēšanas noziegumu upuri, un Turcija viņu šiem noziegumiem nevar aizsargāt. Iebilstot pret izraidīšanu uz Turciju, viņa norāda, ka baidās tikt pakļauta goda aizstāvēšanas noziegumam vai atkārtotai piespiedu laulībai.
2021. gada maijā DAB atteicās atsākt starptautiskās aizsardzības piešķiršanas procedūru, jo uzskatīja, ka WS nav norādījusi nevienu jaunu būtisku elementu, kas attiektos uz viņas personīgo situāciju vai viņas izcelsmes valsti.
Saņēmusi izskatīšanai prasību pret šo lēmumu, iesniedzējtiesa nolēma uzdot Tiesai jautājumu, kā interpretēt Direktīva 2011/95, aicinot to precizēt materiālo tiesību nosacījumus, kas reglamentē starptautiskās aizsardzības piešķiršanu, un tās starptautiskās aizsardzības veidu, kāda piešķirama šādos apstākļos.
Tiesas vērtējums
Pirmām kārtām, Tiesa pārbauda, vai atkarībā no apstākļiem izcelsmes valstī saskaņā ar Direktīvu 2011/95 šīs valsts sievietes kopumā var uzskatīt par tādām, kuras pieder “noteiktai sociālai grupai”, kas ir “vajāšanas iemesls”, kurš var likt atzīt bēgļa statusu, vai arī attiecīgajām sievietēm ir jāpiemīt kopīgai papildu pazīmei, lai piederētu šādai grupai.
Šajā ziņā tā vispirms uzsver, ka Stambulas konvencijā (3) ir noteikti pienākumi, kuri ietilpst LESD 78. panta 2. punkta piemērošanas jomā, kas Savienības likumdevēju pilnvaro pieņemt tiesību aktus, kuri attiecas uz kopējo Eiropas patvēruma sistēmu, piemēram, Direktīvu 2011/95. Tādējādi, ciktāl šī konvencija ir saistīta ar patvērumu un neizraidīšanu, tā ir daļa no nolīgumiem, kuri jāņem vērā interpretējot minēto direktīvu (4), pat ja dažas dalībvalstis, tostarp Bulgārijas Republika, to nav ratificējušas.
Pēc tam Tiesa atgādina, ka no Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta izriet, ka grupa tiek uzskatīta par “noteiktu sociālu grupu”, ja ir izpildīti divi nosacījumi. Pirmkārt, attiecīgās grupas dalībniekiem ir jāpiemīt vismaz vienai no trim identifikācijas pazīmēm, kas minētas šajā tiesību normā (5). Otrkārt, šai grupai izcelsmes valstī ir jābūt “īpatnai identitātei”.
Runājot par pirmo nosacījumu “noteiktas sociālas grupas” identificēšanai, Tiesa norāda, ka piederība sieviešu dzimumam ir iedzimta pazīme un tādējādi ar to pietiek, lai izpildītu šo nosacījumu. Tas neizslēdz, ka sievietes, kurām piemīt kopīga papildu pazīme, piemēram, kopīga pagātne, ko nevar mainīt (6), var piederēt arī šādai kategorijai šīs tiesību normas izpratnē.
Runājot par otro nosacījumu “noteiktas sociālas grupas” identificēšanai, Tiesa konstatē, ka sievietes, neatkarīgi no tā, vai tām piemīt kāda kopīga papildu pazīme, apkārtējā sabiedrībā var tikt uztvertas dažādi, un viņām šajā sabiedrībā var tikt atzīta īpatna identitāte it īpaši sociālo, morālo vai juridisko normu dēļ viņu izcelsmes valstī.
Visbeidzot Tiesa norāda, ka piederība “noteiktai sociālai grupai” ir jākonstatē neatkarīgi no vajāšanas darbībām (7), no kurām izcelsmes valstī var būt cietuši šīs grupas locekļi. Tomēr diskriminācija vai vajāšana, no kuras cietušas personas, kam piemīt kopīga pazīme, var būt atbilstošs faktors, ja tad, lai pārbaudītu, vai ir izpildīts otrais sociālās grupas identifikācijas nosacījums, ir jānovērtē, vai attiecīgā grupa tiek uztverta kā atšķirīga, ņemot vērā attiecīgās izcelsmes valsts sociālās, morāles vai juridiskās normas.
Tādējādi, pirmkārt, sievietes kopumā var tikt uzskatītas par piederīgām kādai “noteiktai sociālai grupai” Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē, ja ir pierādīts, ka to izcelsmes valstī pastāvošo apstākļu dēļ viņas sava dzimuma dēļ ir pakļautas fiziskai vai psiholoģiskai vardarbībai, tostarp seksuālai vardarbībai un vardarbībai ģimenē. Otrkārt, mazākas tādu sieviešu grupas, kam piemīt kopīga papildu pazīme (8), var tikt uzskatītas par piederīgām kādai sociālai grupai ar īpatnu identitāti viņu izcelsmes valstī, ja šādas pazīmes dēļ šīs sievietes tiek stigmatizētas un pakļautas apkārtējās sabiedrības nosodījumam, kas izraisa viņu sociālo izslēgšanu vai vardarbību.
Otrām kārtām, Tiesa pārbauda, vai tad, ja pieteikuma iesniedzējs apgalvo, ka baidās no nevalstisku dalībnieku īstenotas vajāšanas izcelsmes valstī, Direktīvā 2011/95 ir prasīts pierādīt saikni starp vajāšanas darbībām un vismaz vienu no Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punktā minētajiem vajāšanas iemesliem. Tā norāda, ka saskaņā ar šīs direktīvas 9. panta 3. punktu kopsakarā ar citām tiesību normām (9) bēgļa statusa atzīšana nozīmē, ka ir jāpierāda vai nu saikne starp iepriekš minētajiem vajāšanas iemesliem un vajāšanas darbībām (10), vai arī starp iepriekš minētajiem vajāšanas iemesliem un to, ka “aizsardzības dalībnieki” (11) nenodrošina aizsardzību pret vajāšanas darbībām, ko veic “nevalstiski dalībnieki”. Tādējādi, ja nevalstisks dalībnieks ir veicis vajāšanas darbību, iepriekš minētais 9. panta 3. punktā paredzētais nosacījums (12) ir izpildīts, ja šī darbība ir balstīta uz vienu no šīs direktīvas 10. panta 1. punktā minētajiem vajāšanas iemesliem, pat ja aizsardzības neesamība nav balstīta uz šiem iemesliem. Šis nosacījums ir jāuzskata par izpildītu arī tad, ja aizsardzības neesamība ir balstīta uz vienu no šajā pēdējā minētajā tiesību normā paredzētajiem vajāšanas iemesliem, pat ja nevalstiska dalībnieka veiktā vajāšanas darbība nav balstīta uz šiem iemesliem. Tādējādi, ja pieteikuma iesniedzējs apgalvo, ka baidās no nevalstisku dalībnieku vajāšanas izcelsmes valstī, nav jāpierāda saikne starp vienu no Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punktā minētajiem vajāšanas iemesliem un vajāšanas darbībām, ja šāda saikne var tikt pierādīta starp vienu no šiem vajāšanas iemesliem un aizsardzības dalībnieku nodrošinātas aizsardzības pret šīm darbībām neesamību (13).
Trešām kārtām, Tiesa nospriež, ka jēdziens “būtisks kaitējums” (14), kas var izraisīt alternatīvās aizsardzības statusa atzīšanu (15), attiecas uz pieteikuma iesniedzējam pastāvošiem reāliem draudiem tikt nogalinātam vai ciest no vardarbības, ko īstenotu tā ģimenes vai kopienas loceklis tādēļ, ka, iespējams, ir pārkāptas kultūras, reliģijas vai tradicionālās normas. Lai izdarītu šo secinājumu, tā norāda, ka Direktīvas 2011/95 (16) 15. panta a) un b) punktā kā “būtisks kaitējums” ir kvalificēts “nāves sods vai tā izpilde” un “pieteikuma iesniedzēja spīdzināšana vai necilvēcīga pazemojoša izturēšanās pret viņu, vai necilvēcīga vai pazemojoša sodīšana izcelsmes valstī”. Ņemot vērā Direktīvas 2011/95 15. panta a) punkta mērķi nodrošināt aizsardzību personām, kuru tiesības uz dzīvību ir apdraudētas, ja tās atgrieztos izcelsmes valstī, tajā ietvertais jēdziens “izpilde” nevar tikt interpretēts kā tāds, kas izslēdz dzīvības apdraudējumu tikai tāpēc, ka to izdara nevalstiski dalībnieki. Tādējādi, ja sievietei pastāv reāls risks, ka viņas ģimenes vai kopienas loceklis viņu var nogalināt vai vērst pret to vardarbību tāpēc, ka viņa, iespējams, ir pārkāpusi kultūras, reliģijas vai tradicionālās normas, šāds būtisks kaitējums ir jākvalificē kā “izpilde” šīs tiesību normas izpratnē.