VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS
(apelāciju palāta)

2014. gada 4. jūlijā

Lieta T‑644/11 P

Eugène Emile Marie Kimman

pret

Eiropas Komisiju

Apelācijas sūdzība – Pretapelācijas sūdzība – Civildienests – Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – 2009. gada novērtējums – Noteikums par prasības pieteikuma un sūdzības savstarpēju atbilstību – Civildienesta noteikumu 91. panta 2. punkts – “Ad hoc” grupas atzinums – Sagrozīšana – Pienākums norādīt pamatojumu – Acīmredzama kļūda vērtējumā

Priekšmets:      Apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (otrā palāta) 2011. gada 29. septembra spriedumu lietā F‑74/10 Kimman/Komisija, ar ko tiek lūgts šo spriedumu atcelt

Nolēmums:      Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (otrā palāta) 2011. gada 29. septembra spriedumu lietā F‑74/10 Kimman/Komisija atcelt, pirmkārt, ciktāl ar to par pieņemamu ir atzīts otrais pamats, trešā pamata pirmās sešas daļas un ceturtais pamats, izņemot iebildumu, saskaņā ar kuru prasītāja iestādes interesēs veiktais darbs neesot ticis ņemts vērā, ko prasītājs izvirzījis tiesvedībā pirmajā instancē, kā arī, otrkārt, ciktāl ar to Eiropas Komisijai ir piespriests segt ne tikai savus tiesāšanās izdevumus, bet arī ceturto daļu no prasītāja tiesāšanās izdevumiem minētajā tiesvedībā. Apelācijas sūdzību noraidīt. Eugène Emile Marie Kimman prasību Civildienesta tiesai noraidīt. E. E. M. Kimman atlīdzina visus tiesāšanās izdevumus, kas radušies gan pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā. Katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pretapelācijas tiesvedībā pats.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņu celta prasība – Iepriekšēja administratīva sūdzība – Sūdzības un prasības savstarpēja atbilstība – Priekšmeta un pamata identiskums – Pamati un argumenti, kas nav iekļauti sūdzībā, bet kas ar to ir cieši saistīti – Pieņemamība – Pamats par iekšējo vai ārējo tiesiskumu – Nosacījums, kas nav pietiekams atzīšanai par pieņemamu

(Civildienesta noteikumu 91. panta 2. punkts)

2.      Ierēdņu celta prasība – Iepriekšēja administratīva sūdzība – Sūdzības un prasības savstarpēja atbilstība – Priekšmeta un pamata identiskums – Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa un tiesiskās noteiktības principa ievērošana – Priekšmeta un pamata jēdzienu plaša interpretācija – Apstrīdēšanas juridiskā pamata maiņa – Nosacījums, kas nav pietiekams secinājumam, ka apstrīdēšanas pamats ir jauns

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

3.      Ierēdņu celta prasība – Iepriekšēja administratīva sūdzība – Sūdzības un prasības savstarpēja atbilstība – Priekšmeta un pamata identiskums – Pamati un argumenti, kas nav iekļauti sūdzībā, bet ar kuriem tiek apstrīdēta pamatojuma, kas izklāstīts atbildē uz sūdzību, pamatotība – Pieņemamība

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

4.      Apelācija – Pamati – Pienākuma atbildēt uz lietas dalībnieku pamatiem un prasījumiem pārkāpums – Civildienesta tiesas veikts kļūdains vērtējums par pirmajā instancē izvirzītas iebildes par nepieņemamību nozīmi – Pamatota apelācijas sūdzība

(Tiesas statūtu I pielikuma 11. pants)

5.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Izdevumi – Taisnīguma prasību ņemšana vērā – Piespriešana lietas dalībniekam, kam spriedums ir labvēlīgs, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus – Nepiemērojamība norādīta, bet nepierādīta pārkāpuma gadījumā – Ierobežojumi – Iepriekšējas apspriešanās ar lietas dalībniekiem pienākums – Neesamība

(Civildienesta tiesas Reglamenta 87. un 88. pants)

1.      Ierēdņu prasībās Savienības tiesai izteiktajos prasījumos var iekļaut tikai iebildumus, kas balstās uz tādiem pašiem pamatiem, uz kuriem balstās sūdzībā izvirzītie iebildumi, ņemot vērā, ka šos iebildumus Savienības tiesā var pilnveidot, sniedzot pamatus un argumentus, kuri var arī nebūt iekļauti sūdzībā, bet kuri ar to ir cieši saistīti.

Šajā ziņā, vērtējot, vai iebildumi balstās uz tādiem pašiem pamatiem, uz kuriem balstās sūdzībā izvirzītie iebildumi, Savienība tiesa nevar pamatoties tikai uz apstākli, ka ar pamatu tiek mēģināts apstrīdēt apstrīdētā akta iekšējo vai, attiecīgi, ārējo tiesiskumu.

Turklāt apstāklis, ka ar prasībā un sūdzībā norādītajiem pamatiem tiek mēģināts apstrīdēt apstrīdētā akta iekšējo vai, attiecīgi, ārējo tiesiskumu, vēl pats par sevi neļauj konstatēt, ka pamati būtu uzskatāmi par savstarpēji cieši saistītiem. Iekšējā tiesiskuma un ārējā tiesiskuma jēdziens būtībā ir pārāk plašs un abstrakts, ņemot vērā attiecīgo iebildumu precīzo mērķi, lai norādītu, ka šāda saikne var pastāvēt starp pamatiem, kuri ir saistīti tikai ar vienu no šiem jēdzieniem.

(skat. 45., 50. un 54. punktu)

Atsauce

Vispārējā tiesa: 2013. gada 25. oktobris, T‑476/11 P Komisija/Moschonaki, 73., 75. un 79. pants un tajos minētā judikatūra.

2.      Ieviešot sūdzības un prasības savstarpējas atbilstības principu, kā arī īstenojot Savienības tiesas kontroli, ir pilnībā jāgarantē, ka tiek vienlaikus ievēroti, pirmkārt, efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips, kas ir vispārīgs Savienības tiesību princips, kas formulēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, lai ieinteresētā persona varētu efektīvi apstrīdēt iecēlējinstitūcijas lēmumu, kas tai ir nelabvēlīgs, un, otrkārt, tiesiskās noteiktības princips, lai minētā iestāde jau no sūdzības stadijas spētu uzzināt par pārmetumiem, kurus šī persona izsaka pret apstrīdēto lēmumu. Tādējādi, lai gan strīda priekšmeta un pamata nemainīgums starp sūdzību un prasību ir nepieciešams, lai strīdu varētu izšķirt ar izlīgumu, jau no sūdzības stadijas informējot iecēlējinstitūciju par attiecīgās personas pārmetumiem, šo jēdzienu interpretācija nevar novest pie ierobežotām personas iespējām efektīvi apstrīdēt lēmumu, kas tai ir nelabvēlīgs. Šī iemesla dēļ strīda priekšmeta jēdziens, kas atbilst attiecīgās personas iebildumiem, kā arī strīda pamata jēdziens, kas atbilst šo iebildumu faktu un juridiskajam pamatojumam, nav interpretējami šauri.

Šajā ziņā tikai sūdzības juridiskā pamata maiņa nav pietiekama, lai secinātu, ka apstrīdēšanas pamats ir jauns. Tādējādi viens un tas pats prasījums un līdz ar to arī viens pamats var balstīties uz vairākiem juridiskajiem pamatiem. Citiem vārdiem sakot, atsaukšanās uz konkrētas tiesību normas pārkāpumu prasības pieteikumā, kas nav pieminēts sūdzībā, nebūt obligāti nenozīmē, ka ar to ir mainīts strīda pamats. Faktiski ir jāpievēršas pamata būtībai, nevis tikai juridisko pamatojumu formulējumam, un Savienības tiesai ir jāpārbauda, vai pastāv cieša saikne starp šiem pamatiem un vai tie pēc būtības ir saistīti ar tiem pašiem iebildumiem.

(skat. 57.–60. punktu)

Atsauce

Vispārējā tiesa: Komisija/Moschonaki, minēts iepriekš, 82.–85. punkts.

3.      Attiecībā uz ierēdņa prasību gadījumā, ja prasītājs uzzina tā akta pamatojumu, kas viņam ir nelabvēlīgs, tikai atbildē uz savu sūdzību vai ja šīs atbildes pamatojums būtiski groza vai papildina minētajā aktā ietverto pamatojumu, jebkurš pamats, kas pirmo reizi izvirzīts prasības pieteikumā un kurš apšauba atbildē uz sūdzību izklāstītās motivācijas pamatotību, ir jāuzskata par pieņemamu. Faktiski šādos gadījumos attiecīgajai personai nav bijusi iespēja precīzi un galīgi iepazīties ar pamatojumu, uz ko balstās viņam nelabvēlīgais akts.

(skat. 61. punktu)

Atsauce

Vispārējā tiesa: Komisija/Moschonaki, minēts iepriekš, 86. punkts.

4.      Tā kā Civildienesta tiesa nav lēmusi par viena lietas dalībnieka iebildi par nepieņemamību un pat nav izpratusi šī argumenta precīzo nozīmi attiecībā uz minētā pamata pamatotību, apstrīdētā sprieduma daļa, kuru skar šī kļūda, ir jāatceļ.

(skat. 85. punktu)

Atsauce

Tiesa: 1994. gada 29. jūnijs, C‑298/93 P Klinke/Tiesa, Recueil, I‑3009. lpp., 20. punkts.

5.      Atbilstoši Civildienesta tiesas Reglamenta 88. pantam lietas dalībniekam – pat tad, ja tam spriedums ir labvēlīgs, – var piespriest daļēji vai pat pilnībā atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to pamato tā rīcība, tostarp pirms tiesvedības ierosināšanas. Tā kā minētais 88. pants ir izņēmums no šī Reglamenta 87. pantā paredzētā noteikuma, saskaņā ar kuru ikviens lietas dalībnieks, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, atlīdzina tiesāšanās izdevumus, nevar uzskatīt par pamatotu lēmumu piespriest lietas dalībniekam, kuram spriedums ir labvēlīgs, segt savus tiesāšanās izdevumus un daļu pretējā lietas dalībnieka tiesāšanās izdevumu sakarā ar pārkāpumu, kas ir norādīts, bet nav pierādīts.

Turklāt minētais 88. pants neuzliek nekādu pienākumu iepriekš apspriesties ar lietas dalībniekiem par šādu tiesāšanās izdevumu sadalījumu.

(skat. 94., 95. un 97. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2011. gada 10. maijs, F‑59/10 Barthel u.c./Tiesa, 33. punkts un tajā minētā judikatūra.