Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES LAILAS MEDINAS
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 16. maijā (1)
Lieta C‑697/22 P
Koiviston Auto Helsinki Oy, iepriekš Helsingin Bussiliikenne Oy
pret
Eiropas Komisiju
Apelācija – Valsts atbalsts – Autobusu pārvadājumi – Iekārtu aizdevums un kapitāla aizdevumi, ko piešķīrusi Helsinku pilsēta – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un uzdots to atgūt – Saimnieciskā pēctecība – Ieinteresēto personu procesuālās tiesības – Regulas (ES) 2015/1589 6. panta 1. punkts – Papildu vai labota lēmuma par procedūras sākšanu publicēšana – Būtiskas formas prasības pārkāpums – Samērīguma princips
I. Ievads
1. Šie secinājumi attiecas uz apelācijas sūdzību, ko iesniegusi sabiedrība Koiviston Auto Helsinki Oy, iepriekš Helsingin Bussiliikenne Oy, lai atceltu Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2022. gada 14. septembra spriedumu Helsingin Bussiliikenne/Komisija (2). Ar šo spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja prasību atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2020/1814 (2019. gada 28. jūnijs) par valsts atbalstu, ko Somija piešķīrusi apelācijas sūdzības iesniedzējai (3).
2. Eiropas Komisija lēmumā apelācijas sūdzības iesniedzēju ir identificējusi kā atbalsta faktisko saņēmēju, ņemot vērā saimniecisko pēctecību ar šā atbalsta sākotnējo saņēmēju. Tomēr, tā kā uzņēmējdarbības nodošana – kas pamatotu šādu pēctecību – apelācijas sūdzības iesniedzējai notika pēc formālās izmeklēšanas procedūras sākšanas, Komisija tai nedeva iespēju iesniegt apsvērumus šajā procedūrā.
3. Vispārējā tiesa nosprieda, ka, lai arī Komisija nebija ievērojusi apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības tikt iesaistītai formālajā izmeklēšanas procedūrā, kā prasīts LESD 108. panta 2. punktā un Regulas (ES) 2015/1589 (4) 6. panta 1. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija pierādījusi, ka tad, ja tā būtu varējusi iesniegt apsvērumus, tie būtu mainījuši Komisijas vērtējumu attiecībā uz aplūkojamā atbalsta saņēmēju saimniecisko pēctecību. Šādā kontekstā nebija pamata atcelt strīdīgo lēmumu.
4. Šī apelācijas lieta sniedz Tiesai jaunu iespēju interpretēt jēdzienu “attiecīgi faktiski un tiesiski jautājumi”, kas izriet no Regulas 2015/1589 6. panta 1. punkta, un precizēt, kādas juridiskās sekas izriet no tā, ka nelikumīga atbalsta faktiskajam saņēmējam nav iespējas iesniegt apsvērumus formālās izmeklēšanas procedūrā, it īpaši tad, ja attiecīgā uzņēmējdarbība ir nodota tā jaunajam īpašniekam pēc tam, kad beidzies Komisijas ieinteresētajām personām noteiktais termiņš apsvērumu sniegšanai.
II. Atbilstošās tiesību normas
5. Regulas 2015/1589 1. pantā “Definīcijas” ir noteikts:
“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:
[..]
h) “ieinteresētā persona” ir jebkura dalībvalsts un jebkura persona, uzņēmums vai uzņēmumu apvienība, kuras intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, jo īpaši attiecīgā atbalsta saņēmējs, konkurējošie uzņēmumi un arodapvienības.”
6. Regulas 2015/1589 6. pantā “Formāla izmeklēšanas procedūra” ir paredzēts:
“1. Lēmumā sākt formālu izmeklēšanas procedūru rezumē attiecīgus faktiskus un tiesiskus jautājumus, tajā ir Komisijas sākotnējais izvērtējums par to, vai ierosinātajam pasākumam ir atbalsta iezīmes, kā arī izklāstīti iemesli, kas liek šaubīties par tā saderību ar iekšējo tirgu. Lēmums aicina attiecīgo dalībvalsti un citas ieinteresētās personas iesniegt piezīmes noteiktā termiņā, kas parasti nepārsniedz vienu mēnesi. Pienācīgi pamatotos gadījumos, Komisija var pagarināt noteikto termiņu.
[..]”
III. Tiesvedības priekšvēsture
7. Tiesvedības priekšvēsture ir atspoguļota pārsūdzētā sprieduma 2.–9. punktā, un to var rezumēt šādi.
8. Pēc tam, kad Suomen Turistiauto Oy – privāta transporta sabiedrība, kas piederēja Helsingin kaupunki (Helsinku pilsēta, Somija), – bija iegādājusies uzņēmuma HKL‑Bussiliikenne Oy (turpmāk tekstā – “bijusī HelB”) (5), kas bija pilsētas transporta pakalpojumu departamenta atzars, aktīvus un pasīvus, Suomen Turistiauto Oy 2005. gada 1. janvārī izveidoja sabiedrību Helsingin Bussiliikenne. Bijusī HelB apkalpoja autobusu maršrutus Helsinku (Somija) reģionā un piedāvāja līgumpārvadājumus un autobusu nomas pakalpojumus. Tā pilnībā piederēja Helsinku pilsētai.
9. No 2002. līdz 2012. gadam Helsinku pilsēta veica dažādus pasākumus HKL‑Bussiliikenne un bijušās HelB labā (turpmāk tekstā – “strīdīgie pasākumi”). Pirmkārt, 2002. gadā HKL‑Bussiliikenne tika piešķirts iekārtu aizdevums 14,5 EUR miljonu apmērā, lai finansētu iekārtu iegādi autobusu pārvadājumiem. 2005. gada 1. janvārī šo kredītu pārņēma bijusī HelB. Otrkārt, Helsinku pilsēta minētajai sabiedrībai tās izveidošanas brīdī piešķīra kapitāla aizdevumu par kopējo summu 15 893 700,37 EUR, lai pārfinansētu atsevišķas HKL‑Bussiliikenne un Suomen Turitiauto saistības. Treškārt, 2011. gada 31. janvārī un 2012. gada 23. maijā Helsinku pilsēta piešķīra bijušajai HelB divus jaunus kapitāla aizdevumus attiecīgi par summu 5,8 miljoni EUR un 8 miljoni EUR.
10. 2011. gada 31. oktobrī sabiedriskā transporta uzņēmumi Nobina Sverige AB un Nobina Finland Oy iesniedza sūdzību Komisijā, kurai 2011. gada 15. novembrī pievienojās to mātesuzņēmums Nobina AB. Šajā sūdzībā tie apgalvoja, ka Somijas Republika bijušajai HelB esot piešķīrusi nelikumīgu atbalstu. 2011. gada 22. novembrī Komisija šo sūdzību pārsūtīja Somijas Republikai.
11. Ar Lēmumu C(2015) 80 final (2015. gada 16. janvāris) (6) Komisija tostarp attiecībā uz strīdīgajiem pasākumiem uzsāka LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru. Šis lēmums 2015. gada 10. aprīlī tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, un ieinteresētās personas tika aicinātas iesniegt apsvērumus viena mēneša laikā pēc šīs publicēšanas.
12. Turklāt 2015. gada 24. jūnijā minētās procedūras laikā Helsinku pilsēta informēja Komisiju par bijušās HelB pārdošanas procesa sākšanu. 2015. gada 5. novembrī Somijas Republika nosūtīja Komisijai pirkuma līguma projektu, kas sagatavots kopā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju.
13. 2015. gada 14. decembrī bijusī HelB tika pārdota apelācijas sūdzības iesniedzējai, kuras nosaukums agrāk bija Viikin Linja Oy. Atbilstoši pirkuma līguma noteikumiem tā tika pārsaukta par Helsingin Bussiliikenne Oy (turpmāk tekstā – “jaunā HelB”). Pārdošanas darījuma dokumentos bija iekļauts arī noteikums par pilnīgu kompensāciju bijušās HelB pircējam gadījumā, ja tiktu pieprasīts atgūt valsts atbalstu (turpmāk tekstā – “noteikums par kompensāciju”), un daļa no pārdošanas cenas tika iemaksāta darījuma kontā līdz galīgā lēmuma par valsts atbalstu pieņemšanai vai vēlākais līdz 2022. gada 31. decembrim.
14. Pārdošana sabiedrībai Viikin Linja attiecās uz visu bijušās HelB uzņēmējdarbību. Bijušās HelB īpašumā vairs nebija nekādu aktīvu, izņemot summas, kas uzrādītas vai bija jāuzrāda aizdevuma darījumu kontā. Saistības, kas izrietēja no strīdīgajiem pasākumiem, netika nodotas jaunajai HelB. Pēc bijušās HelB pārdošanas Helsinku pilsēta to atbrīvoja no pienākuma atmaksāt no 2002. gada iekārtu aizdevuma atlikušo summu. Turklāt 2015. gada 11. decembrī Helsinku pilsēta 2005., 2011. un 2012. gada kapitāla aizdevumus, kuri nebija atmaksāti, pārvērta bijušās HelB pašu kapitālā.
15. 2019. gada 28. jūnijā Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzējai nebija dota iespēja iesniegt apsvērumus. Strīdīgā lēmuma rezolutīvā daļa ir formulēta šādi:
“1. pants
Valsts atbalsts 54 231 850 EUR apmērā, ko Somija[s Republika] nelikumīgi piešķīrusi Helsingin Bussiliikenne Oy ar [strīdīgajiem pasākumiem], pārkāpjot [LESD] 108. panta 3. punktu, nav saderīgs ar iekšējo tirgu.
2. pants
1. Somija[s Republika] atgūst no saņēmēja atbalstu, kas minēts 1. pantā.
2. Ņemot vērā saimniecisko pēctecību starp veco HelB (tagad Helsingin kaupungin Linja‑autotoiminta Oy) un jauno HelB (pilns nosaukums – Helsingin Bussiliikenne Oy, iepriekš – Viikin Linja Oy), pienākums atmaksāt atbalstu tiek attiecināts uz jauno HelB (pilns nosaukums – Helsingin Bussiliikenne Oy).
3. Atmaksājamām summām piemēro procentus par laikposmu, kas sākas dienā, kad summas nodotas atbalsta saņēmēja rīcībā, un beidzas to faktiskās atmaksāšanas dienā.
[..]
4. pants
1. Divos mēnešos no šā lēmuma paziņošanas dienas Somija[s Republika] iesniedz Komisijai šādu informāciju:
a) no saņēmēja atgūstamā kopējā summa (pamatsumma un atmaksāšanas procenti);
[..].”
IV. Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
16. Jaunā HelB, ko atbalsta Somijas Republika, lūdza Vispārējo tiesu atcelt strīdīgo lēmumu.
17. Prasības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja piecus pamatus, no kuriem pirmais attiecās uz būtisku procesuālu kļūdu, jo strīdīgais lēmums ir pieņemts, neievērojot tās procesuālās tiesības, otrais – uz acīmredzamu Komisijas kļūdu tās vērtējumā par saimnieciskās pēctecības esamību starp bijušo un jauno HelB, trešais – uz strīdīgā lēmuma nepietiekamu pamatojumu, ceturtais – uz tiesiskās paļāvības aizsardzības un samērīguma principu pārkāpumu un piektais – uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu.
18. Vispārējā tiesa ar pārsūdzēto spriedumu šo prasību pilnībā noraidīja.
19. Pirmām kārtām, attiecībā uz pamatu par būtisku procesuālu kļūdu, par kuru ir runa šajā apelācijas sūdzībā, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, pirmkārt, Komisijai nebija pienākuma paplašināt formālo izmeklēšanas procedūru, izmantojot jaunu vai labotu lēmumu par procedūras sākšanu, kā to apgalvoja apelācijas sūdzības iesniedzēja (7).
20. Otrkārt, Vispārējā tiesa tomēr uzskatīja, ka saskaņā ar judikatūru, kas izriet no 2021. gada 11. novembra sprieduma Autostrada Wielkopolska/Komisija un Polija (8), lietas īpašie apstākļi pamatoja to, ka Komisija – tā kā tā bija iecerējusi izvērtēt jautājumu par saimniecisko pēctecību starp bijušās un jaunās HelB uzņēmējdarbību – procedūrā vairāk iesaista apelācijas sūdzības iesniedzēju kā strīdīgo pasākumu faktisko saņēmēju. Vispārējā tiesa secināja, ka Komisija, nedodot apelācijas sūdzības iesniedzējai iespēju iesniegt apsvērumus par saimnieciskās pēctecības jautājumu, nebija ievērojusi LESD 108. panta 2. punktā garantētās tiesības (9).
21. Treškārt, Vispārējā tiesa atzina – ņemot vērā, ka konstatētais pārkāpums attiecās nevis uz Komisijas pienākumiem formālās izmeklēšanas procedūras sākšanas datumā, bet gan uz pienākumiem, kuri tai noteikti sakarā ar īpašu apstākli, kas noticis procedūras laikā (10), bija jāuzskata, ka šī iestāde ir pieļāvusi procesuālu pārkāpumu, nevis pārkāpusi būtisku formas prasību (11). Tomēr Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija pierādījusi – kā to prasa judikatūra attiecībā uz šāda veida gadījumiem –, ka tad, ja tai būtu bijusi iespēja iesniegt apsvērumus par saimnieciskās pēctecības jautājumu, tie būtu mainījuši Komisijas vērtējumu šajā ziņā (12).
22. Otrām kārtām, attiecībā uz pamatu par samērīguma principa pārkāpumu Vispārējā tiesa, pirmkārt, uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai nebija pamata apgalvot, ka pienākumam atgūt valsts atbalstu, kas izriet no strīdīgajiem pasākumiem, vajadzēja attiekties tikai uz samazinātu summu salīdzinājumā ar šā atbalsta summu (13). Otrkārt, Vispārējā tiesa norādīja, ka pretēji tam, ko apgalvoja apelācijas sūdzības iesniedzēja, Komisijai nebija pienākuma noteikt, cik lielā mērā atbalsta pasākums, kurš izrietēja no strīdīgajiem pasākumiem, bija atgūstams no apelācijas sūdzības iesniedzējas. Tā bija Somijas Republika, kas ir strīdīgā lēmuma adresāte un kam to pasākumu ietvaros, kurus tai ir pienākums veikt atbilstoši LESD 288. pantam, lai panāktu efektīvu maksājamo summu atgūšanu (14), bija jāatgūst attiecīgais atbalsts – ja ne no bijušās HelB, tad no apelācijas sūdzības iesniedzējas.
V. Lietas dalībnieku prasījumi
23. Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– atcelt strīdīgo lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, kas tai radušies tiesvedībā Vispārējā tiesā un Tiesā, kam pieskaitīti likumiskie procenti.
24. Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:
– apelācijas sūdzību noraidīt;
– piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt visus Komisijas tiesāšanās izdevumus.
VI. Juridiskā analīze
25. Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza divus pamatus par būtisku procesuālu kļūdu un samērīguma principa pārkāpumu.
A. Par pirmo pamatu attiecībā uz būtisku procesuālo kļūdu
26. Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, secinot, ka Komisija strīdīgo pasākumu formālās izmeklēšanas procedūrā nebija pārkāpusi būtisku formas prasību.
27. Šim pamatam ir trīs daļas, no kurām pirmā attiecas uz Komisijas pienākumu paplašināt formālo izmeklēšanas procedūru, publicējot papildu vai labotu lēmumu par procedūras sākšanu, otrā – uz to, ka Vispārējā tiesa konstatēto LESD 108. panta 2. punkta neievērošanu kvalificēja kā procesuālu pārkāpumu, nevis procedūras būtiskas formas prasības pārkāpumu, un trešā – uz konstatējumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas apsvērumi par saimnieciskās pēctecības jautājumu nebūtu mainījuši Komisijas vērtējumu strīdīgajā lēmumā.
1. Par pirmo daļu attiecībā uz Komisijas pienākumu paplašināt formālo izmeklēšanas procedūru, publicējot papildu vai labotu lēmumu par procedūras sākšanu
28. Ar šā pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini atzinusi, ka Komisijai pēc bijušās HelB uzņēmējdarbības pārdošanas apelācijas sūdzības iesniedzējai nebija pienākuma paplašināt lēmumu par formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka šāds pārdošanas darījums bija jauns elements, kas nebija ietverts lēmumā par procedūras sākšanu un tādēļ Komisijai esot bijusi jāpaplašina izmeklēšanas procedūra, pieņemot papildu lēmumu par procedūras sākšanu vai vismaz labojumu attiecībā uz sākotnējo lēmumu par procedūras sākšanu. Šāds Komisijas solis būtu devis apelācijas sūdzības iesniedzējai iespēju iesniegt apsvērumus kā ieinteresētajai personai it īpaši par saimnieciskās pēctecības ar bijušo HelB jautājumu, kā prasīts LESD 108. panta 2. punktā.
29. Komisija apstrīd šos argumentus. Tā, tāpat kā Vispārējā tiesa, uzskata, ka saimnieciskās pēctecības esamība starp bijušo un jauno HelB nenozīmēja viedokļa maiņu par to, kas bija saņēmējs, attiecībā uz kuru Komisijai bija jāvērtē atbalsta esamība un tā saderība ar iekšējo tirgu. Konstatējums par saimniecisko pēctecību arī nenozīmēja, ka Komisija būtu paplašinājusi izmeklēšanas procedūras priekšmetu. Šādos apstākļos Komisija uzskata, ka tai nebija pienākuma paplašināt formālo izmeklēšanas procedūru, ne pieņemot papildu lēmumu par procedūras sākšanu, ne publicējot labotu lēmumu.
30. Saskaņā ar LESD 108. panta 2. punkta pirmo daļu, ja Komisija, likusi ieinteresētajām pusēm iesniegt piezīmes, konstatē, ka atbalsts, ko piešķīrusi kāda valsts vai kas piešķirts no šīs valsts līdzekļiem, ievērojot šā Līguma 107. pantu, nav saderīgs ar iekšējo tirgu, vai arī konstatē, ka šādu atbalstu izlieto nepareizi, tā pieņem lēmumu par to, ka attiecīgajai valstij Komisijas noteiktā termiņā tāds atbalsts jāizbeidz vai jāmaina.
31. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai LESD 108. panta 2. punktā paredzētā formālā izmeklēšanas procedūra noteikti ir nepieciešama, ja Komisijai rodas būtiskas grūtības pārbaudīt, vai pasākums ir atbalsts LESD 107. panta izpratnē, un novērtēt, vai atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu (15). Šai procedūrai ir divkāršs mērķis: pirmkārt, panākt, lai Komisija būtu pilnīgi informēta par visiem lietas faktiem pirms lēmuma pieņemšanas, un, otrkārt, aizsargāt potenciālo ieinteresēto trešo personu tiesības (16).
32. Attiecībā uz pēdējo aspektu no Tiesas judikatūras izriet – pat ja procedūra atbalsta jomā, ņemot vērā tās vispārējo saturu, ir procedūra, kuru uzsāk tikai pret dalībvalsti, kas ir atbildīga par atbalsta piešķiršanu (17), LESD 108. panta 2. punktā Komisijai ir noteikts pienākums, tiklīdz tā nolemj uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru par atbalsta pasākumu, dot iespēju ieinteresētajām personām iesniegt savus apsvērumus (18).
33. Šā pienākuma tvērums ir noteikts Regulas 2015/1589 1. panta h) punktā, ar kuru kategorijā “ieinteresētā persona” ir iekļauts tostarp jebkurš uzņēmums, kura intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, jo īpaši attiecīgā atbalsta saņēmējs.
34. Tiesa ir arī precizējusi, ka paziņojuma publicēšana Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ir piemērots līdzeklis, lai visām ieinteresētajām personām paziņotu par procedūras sākšanu. Šī paziņojuma mērķis ir iegūt no tām visu informāciju, kas ļautu Komisijai skaidri noteikt tās turpmāko rīcību. Minētais paziņojums arī sniedz garantiju, ka attiecīgās intereses tiks uzklausītas (19).
35. Visbeidzot jāatgādina – lai arī ieinteresētās personas formālās izmeklēšanas procedūrā nevar atsaukties uz tiesībām uz aizstāvību, jo šai procedūrai nav sacīkstes rakstura (20), tām tomēr ir tiesības tikt atbilstošā apmērā iesaistītām Komisijas īstenotajā administratīvajā procedūrā, ņemot vērā lietas apstākļus (21).
36. Šajā gadījumā pārsūdzētā sprieduma 36.–41. punktā Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, ka pēc bijušās HelB pārdošanas Komisijai bija pienākums papildināt vai labot lēmumu par procedūras sākšanu (22).
37. Būtībā, pirmkārt, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija nebija grozījusi analīzi, ko tā bija veikusi lēmumā par procedūras sākšanu, ne attiecībā uz strīdīgo pasākumu saņēmēju, ne – vispārīgāk raugoties – uz atbalsta esamību un tā saderību ar iekšējo tirgu.
38. Otrkārt, Vispārējā tiesa konstatēja – apstāklis, ka strīdīgā lēmuma rezolutīvajā daļā Komisija uzskatīja, ka pienākums atgūt atbalstu, kas izriet no strīdīgajiem pasākumiem, jāattiecina uz jauno HelB, ņemot vērā saimniecisko pēctecību ar bijušo HelB, nevar tikt pielīdzināts atbalsta saņēmēja – attiecībā uz kuru Komisijai jāizvērtē atbalsta esamība un tā saderība ar iekšējo tirgu – maiņai.
39. Manuprāt, šāda argumentācija nav pieņemama.
40. Jāatgādina, ka Regulas 2015/1589 6. panta 1. punktā ir noteikts obligātais saturs, kas jāietver lēmumā par formālas izmeklēšanas procedūras sākšanu. Šajā normā ir prasīts, lai Komisija minētajā lēmumā rezumētu attiecīgos faktiskos un tiesiskos jautājumus, kam ir nozīme minētajā procedūrā veicamajā pārbaudē, iekļautu šajā lēmumā sākotnējo izvērtējumu par aplūkojamo pasākumu kā atbalstu un izklāstītu iemeslus, kuri liek šaubīties par šā pasākuma saderību ar iekšējo tirgu.
41. Runājot par jēdzienu “attiecīgi faktiski un tiesiski jautājumi”, kas minēts Regulas 2015/1589 6. panta 1. punktā, būtībā no Tiesas judikatūras izriet, ka tas jāinterpretē, ņemot vērā formālās izmeklēšanas procedūras mērķus, it īpaši mērķi dot ieinteresētajām personām iespēju iesniegt savus apsvērumus par iemesliem, kuru dēļ Komisija sāka minēto procedūru, tādējādi nodrošinot LESD 108. panta 2. punkta lietderīgo iedarbību (23).
42. Turklāt, pat ja Tiesa savā judikatūrā šajā ziņā nav skaidri izteikusies, Vispārējā tiesa ir vairākkārtīgi nospriedusi, ka atbalsta saņēmēja identificēšana (24), ja tā ir iespējama formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas stadijā (25), ir attiecīgs jautājums Regulas 2015/1589 6. panta 1. punkta izpratnē. Pamatojoties uz šo identificēšanu, Komisija, ja tā konstatē, ka ir īstenots nelikumīgs atbalsts, uzdod attiecīgajai dalībvalstij veikt visus nepieciešamos pasākumus šā atbalsta atgūšanai (26).
43. Šīs judikatūras pamati – kurus, manuprāt, Tiesa varētu apstiprināt – paliek spēkā arī attiecībā uz atbalsta faktisko saņēmēju, ņemot vērā, ka tam ir atmaksāšanas pienākums gadījumā, ja, kā tas ir šajā lietā, Komisija konstatē saimniecisko pēctecību ar minētā atbalsta sākotnējo saņēmēju. Šis faktiskais saņēmējs līdz ar to jāuzskata par attiecīgu jautājumu Regulas 2015/1589 6. panta 1. punkta izpratnē un tātad par tādu, kam, ja vien iespējams to identificēt šajā stadijā, pat ja tikai pagaidu kārtā, noteikti jābūt norādītam lēmuma par formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu izklāstā.
44. Tomēr šajā lietā jāatbild uz jautājumu, vai tad, ja faktiskais saņēmējs kļūst zināms tikai pēc tā termiņa beigām, kuru Komisija atbilstoši Regulas 2015/1589 6. panta 1. punktam noteikusi ieinteresētajām personām apsvērumu iesniegšanai, pirms galīgā lēmuma pieņemšanas jāpublicē jauns lēmums vai vismaz labots lēmums.
45. Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka noteikumos, kuri reglamentē procedūru valsts atbalsta jomā, nav tieši paredzēta iespēja pieņemt papildu vai labotu lēmumu par tādu procedūru, kas joprojām notiek.
46. Tomēr saskaņā ar Tiesas judikatūru šim konstatējumam nevar būt tādas sekas, ka būtu aizliegts veikt šādu kļūdu labojumu vai attiecīgā gadījumā formālās izmeklēšanas procedūras paplašināšanu, ja sākotnējais lēmums par procedūras sākšanu ir pamatots ar nepilnīgiem faktiem vai ar kļūdainu šo faktu juridisko kvalifikāciju (27).
47. Tiesas judikatūra tāpat aicina uzskatīt, ka lēmums par formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu ir pamatots ar nepilnīgiem faktiem, ne tikai tad, ja tajā nav minēti tā pieņemšanas brīdī zināmi fakti, bet arī tad, ja procedūras laikā rodas jauni vai citādi fakti (28).
48. No tā izriet – tā kā fakts var būt “attiecīgs jautājums” Regulas 2015/1589 6. panta 1. punkta izpratnē –, tā neminēšana vai nepilnīga vai pat kļūdaina minēšana lēmuma par formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu izklāstā uzliek Komisijai pienākumu pieņemt papildu lēmumu vai lēmumu par procedūras koriģēšanu (29) neatkarīgi no tā, vai šis fakts ir noticis pirms minētās procedūras sākšanas.
49. Šajā gadījumā jākonstatē – kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 42.–46. punkta –, ka Komisija bija informēta par bijušās HelB uzņēmējdarbības pārdošanas procesu kopš 2015. gada jūnija, un no šīs pārdošanas dienas līdz strīdīgā lēmuma pieņemšanai bija pagājuši trīsarpus gadi. Turklāt uzņēmējdarbības pārdošanas darījums starp bijušo un jauno HelB lika Komisijai strīdīgā lēmuma 2. pantā konstatēt saimniecisko pēctecību starp šiem abiem uzņēmumiem un – pamatojoties uz to – pienākumu apelācijas sūdzības iesniedzējai atmaksāt aplūkoto atbalstu, kā noteikts šā lēmuma 1. pantā.
50. Manuprāt, no iepriekš minētajiem konstatējumiem skaidri izriet, ka tās izmeklēšanas ietvars, ko Komisija faktiski veica formālajā procedūrā – un kas konkrēti atspoguļota strīdīgā lēmuma rezolutīvajā daļā –, pārsniedza lēmumā par šīs procedūras sākšanu sākotnēji noteikto ietvaru. Tā kā pārdošanas darījums starp bijušo un jauno HelB notika pēc lēmuma par procedūras sākšanu pieņemšanas, tas nav minēts šajā lēmumā, lai gan Komisija to izmantoja kā vienu no galvenajiem aspektiem savā izmeklēšanā, lai norādītu apelācijas sūdzības iesniedzēju kā aplūkojamā atbalsta faktisko saņēmēju.
51. Tas pierāda, pirmkārt, ka starp bijušo un jauno HelB notikušais pārdošanas darījums, tiklīdz Komisija par to bija informēta, tās izmeklēšanā kļuva par attiecīgu jautājumu Regulas 2015/1589 6. panta 1. punkta izpratnē un ka lēmums par formālās procedūras sākšanu tādējādi balstījās uz attiecīgo jautājumu izklāstu, kas nebija pilnīgs.
52. Otrkārt, ciktāl lēmums par formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu netika papildināts tā, lai tajā apelācijas sūdzības iesniedzēja būtu identificēta kā atbalsta faktiskā saņēmēja, var konstatēt neatbilstību starp Komisijas veiktās izmeklēšanas ietvaru un tās pienākumu dot iespēju ieinteresētajām personām iesniegt apsvērumus saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu un Regulas 2015/1589 6. panta 1. punktu.
53. It īpaši apelācijas sūdzības iesniedzējai, tādēļ ka tā nebija identificēta kā konkrētā atbalsta faktiskā saņēmēja, nevienā procedūras posmā Komisijā nebija dota iespēja iesniegt apsvērumus atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam, lai gan tā bija ieinteresētā persona, kuru tieši skāra viens no formālās izmeklēšanas procedūras attiecīgajiem jautājumiem. Kā norāda apelācijas sūdzības iesniedzēja, pat ja tā atradās līdzīgā situācijā kā atbalsta sākotnējā saņēmēja, tai nebija nekādu iespēju iesniegt pašai savus apsvērumus, atbilstīgo informāciju un pierādījumus par konkrētā atbalsta faktisko saņemšanu pirms Komisija pieņēma lēmumu par šā atbalsta atgūšanu.
54. Pārējām procedūrā ieinteresētajām personām arī savukārt būtu vajadzējis būt iespējai iesniegt savus attiecīgos apsvērumus par saimniecisko pēctecību starp bijušo un jauno HelB. Šajā ziņā pietiek norādīt, piemēram, ka būtu pilnīgi iespējams, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas konkurējošie uzņēmumi, kas bija iesnieguši sūdzību Komisijā, gribētu iesniegt apsvērumus par atbalsta atgūšanu no jaunās HelB, kura pēc bijušās HelB pārdošanas darījuma bija kļuvusi to konkurente tirgū. Tomēr, ņemot vērā, ka Komisija nepublicēja nekādu papildu lēmumu, lai informētu par šo jauno faktu, kas bija noticis formālās izmeklēšanas procedūras laikā, arī šiem uzņēmumiem nebija iespējas izteikties par šo jautājumu.
55. Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka, ciktāl lēmums par formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu sākotnēji neietvēra visus attiecīgos jautājumus, ar kuriem Komisija pēc tam pamatoja savu analīzi, bija jāpublicē papildu lēmums, lai izpildītu LESD 108. panta 2. punkta un Regulas 2015/1589 6. panta 1. punkta prasības (30).
56. Iepriekš minēto konstatējumu nevar atspēkot ar Komisijas argumentiem.
57. Pirmām kārtām, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, jākonstatē, ka, ciktāl izmeklēšanā, kas veikta strīdīgajā lēmumā, apelācijas sūdzības iesniedzēja ir identificēta kā saņēmēja, kura atbildīga par konkrētā atbalsta atmaksu, Vispārējā tiesa nevarēja konstatēt – nepieļaudama kļūdu –, ka lēmumā par procedūras sākšanu veiktā analīze attiecībā uz strīdīgo pasākumu saņēmēju nebija grozīta. Šajā ziņā jāatgādina, ka uzņēmums, kas bija sākotnējais atbalsta saņēmējs, būtībā bija beidzis darbību un tā rīcībā bija palikuši tikai tā atlikušie aktīvi, un tas nozīmē, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja kā atbalsta faktiskā saņēmēja Komisijas ieskatā kļuva par vienīgo uzņēmumu, no kura varēja prasīt atmaksāt atbalstu.
58. Otrām kārtām, pieeja, kuru iesaku Tiesai izmantot, nemaina – kā to apgalvo Komisija – formālās izmeklēšanas procedūras starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti divpusējo raksturu, kā atspoguļots Tiesas pastāvīgajā judikatūrā. Gluži pretēji, tā ir vērsta uz to, lai tiktu ievērotas prasības, kas skaidri noteiktas Komisijai ar LESD 108. panta 2. punkta un Regulas 2015/1589 6. panta 1. punkta formulējumu attiecībā uz tiesībām, kuras ar šīm normām atzītas ieinteresētajām personām.
59. Trešām kārtām, apstāklis, ka Komisija ir pilnvarota pieņemt saistītus un papildu lēmumus attiecībā uz atbalsta faktisko saņēmēju, kā šī iestāde apgalvo, nevar atspēkot iepriekš minēto vērtējumu. Pirmkārt, jākonstatē, ka tas tā nebija šajā lietā, kurā Komisija nolēma noteikt faktisko atbalsta saņēmēju tieši strīdīgajā lēmumā pēc formālās izmeklēšanas procedūras. Otrkārt, jānorāda, ka, pieņemot saistītus un papildu lēmumus, atbalsta faktiskais saņēmējs var iesniegt apsvērumus par saimniecisko pēctecību ar citu uzņēmumu, kas, protams, šajā lietā netika darīts.
60. No tā izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 41. punktā uzskatīdama, ka Komisijai nebija jāpublicē papildu lēmums par procedūras sākšanu pēc uzņēmējdarbības pārdošanas darījuma starp bijušo HelB un apelācijas sūdzības iesniedzēju.
61. Manuprāt, šādos apstākļos pirmā pamata pirmā daļa ir jāapmierina un tas – bez vajadzības lemt par abām pārējām šā pamata daļām un par apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīto otro pamatu – būtu iemesls Tiesai atcelt pārsūdzēto spriedumu.
62. Turklāt jāatgādina, ka tad, ja tiesvedības stadija to ļauj, Tiesa atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai var pati taisīt galīgo spriedumu lietā.
63. Šajā gadījumā, ņemot vērā, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas atcelšanas prasība Vispārējā tiesā ir pamatota ar pamatiem, par kuriem notika sacīkstes principam atbilstošas debates šajā tiesā un kuru pārbaude, manuprāt, neprasa pieņemt nekādus papildu procesa organizatoriskus pasākumus vai lietas izmeklēšanas pasākumus, uzskatu, ka Tiesa varētu taisīt galīgo nolēmumu šajā lietā.
64. Jānorāda, ka pirmais atcelšanas pamats, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja bija izvirzījusi Vispārējā tiesā, attiecās uz būtisku procesuālu kļūdu, ciktāl strīdīgais lēmums tika pieņemts, pārkāpjot apelācijas sūdzības iesniedzējas procesuālās tiesības.
65. Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka pienākumam, uzsākot formālo izmeklēšanas procedūru, dot ieinteresētajām personām iespēju iesniegt savus apsvērumus ir būtiskas formas prasības raksturs un ka attiecīga jautājuma Regulas 2015/1589 6. panta 1. punkta izpratnē neietveršana lēmumā par formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu jāuzskata par šādas prasības pārkāpumu, kas ir pamats šī lēmuma pilnīgai atcelšanai (31).
66. Šādas sekas tādā pašā veidā, protams, ir atzīstamas arī gadījumā, ja Komisija kļūdaini nav publicējusi papildu lēmumu par procedūras sākšanu pēc tam, kad ir noticis jauns fakts, kas ir attiecīgs jautājums Regulas 2015/1589 6. panta 1. punkta izpratnē.
67. Tā kā šajā lietā apstāklis, ka Komisija nepublicēja papildu lēmumu par procedūras sākšanu, bija procedūras būtiskas formas prasības pārkāpums, ir jāapmierina pirmais atcelšanas pamats, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja bija izvirzījusi Vispārējā tiesā, un atbilstoši prasījumiem, kurus tā bija formulējusi savā prasībā, strīdīgais lēmum jāatceļ.
68. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus – tikai pakārtoti un gadījumā, ja Tiesa nepieņemtu manus iepriekš sniegtos ieteikumus –, īsi izvērtēšu šā pamata otro un trešo daļu.
2. Par otro daļu attiecībā uz to, ka Vispārējā tiesa konstatēto LESD 108. panta 2. punkta neievērošanu kvalificēja kā procesuālu pārkāpumu
69. Pirmā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, uzskatīdama, ka tās tiesību tikt iesaistītai administratīvajā procesā pārkāpums nebija procedūras būtiskas formas prasības pārkāpums, bet vienīgi procesuāls pārkāpums, kas varētu izraisīt strīdīgā lēmuma atcelšanu tikai tad, ja tiktu pierādīts, ka tad, ja šī pārkāpuma nebūtu, minētā lēmuma saturs varētu būt citāds.
70. Komisija apstrīd šos argumentus. Lai arī tā piekrīt Vispārējās tiesas secinājumam attiecībā uz procedūras būtiskas formas prasības pārkāpuma neesamību, tā uzskata, ka Tiesai būtu jāaizstāj Vispārējās tiesas sprieduma pamatojums, jo Komisija uzskata, ka tā nav pieļāvusi nekādu pārkāpumu, vairāk neiesaistīdama apelācijas sūdzības iesniedzēju formālajā izmeklēšanas procedūrā.
71. Iesākumā jānorāda, ka pirmā pamata daļa balstās uz pieņēmumu, ka – pretēji secinājumam, kas izriet no manas iepriekš veiktās analīzes, – Komisijai nebija pienākuma publicēt papildu lēmumu par procedūras sākšanu pēc bijušās HelB uzņēmējdarbības pārdošanas apelācijas sūdzības iesniedzējai. Šāds konstatējums neizslēdz to, ka Komisijai tomēr vajadzēja iesaistīt apelācijas sūdzības iesniedzēju procedūrā, pamatojoties uz LESD 108. panta 2. punktu.
72. Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 48. punktā secināja, ka šīs lietas īpašie apstākļi pamatoja to, ka Komisija – tā kā tā bija iecerējusi izvērtēt jautājumu par saimniecisko pēctecību starp bijušās un jaunās HelB uzņēmējdarbību – vairāk iesaista apelācijas sūdzības iesniedzēju kā strīdīgo pasākumu faktisko saņēmēju procedūrā. Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisija, nedodot apelācijas sūdzības iesniedzējai iespēju iesniegt apsvērumus par saimnieciskās pēctecības jautājumu, nav ievērojusi LESD 108. panta 2. punktā garantētās tiesības.
73. Pirmām kārtām, attiecībā uz Komisijas lūgumu veikt pamatojuma aizstāšanu piekrītu Vispārējās tiesas vērtējumam par to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bija vairāk jāiesaista formālajā izmeklēšanas procedūrā un ka tādējādi šādas iesaistīšanas trūkums bija tās procesuālo tiesību pārkāpums.
74. Kā norādīts šo secinājumu 47. punktā, Tiesa ir nospriedusi, ka ir apstākļi, kuros, konstatējot jaunus faktus vai tādus faktus, kas atšķiras no lēmumā par procedūras sākšanu minētajiem, var rasties nepieciešamība vairāk iesaistīt ieinteresētās personas (32).
75. Šajā gadījumā Vispārējā tiesa, ņemot vērā iepriekš minēto judikatūru, pamatoti uzskatīja, ka bijušās HelB uzņēmējdarbības pārdošana jaunajai HelB bija apstāklis, kas pamatoja apelācijas sūdzības iesniedzējas iesaistīšanu formālajā izmeklēšanas procedūrā, ņemot vērā it īpaši to, ka Komisija šajā procedūrā skatīja jautājumu par saimniecisko pēctecību starp bijušās un jaunās HelB uzņēmējdarbību un ka tā strīdīgā lēmuma pamatojumu un rezolutīvo daļu balstīja uz šajā izmeklēšanā izdarītajiem secinājumiem.
76. Tā kā Komisija nevienā brīdī apelācijas sūdzības iesniedzēju kā strīdīgo pasākumu faktisko saņēmēju neiesaistīja procedūrā, lai arī tā pati šīs procedūras iznākumā nolēma paplašināt konkrētā atbalsta atgūšanas pienākumu, attiecinot to arī uz apelācijas sūdzības iesniedzēju, Komisija nav izpildījusi tai saistošos procesuālos pienākumus attiecībā pret apelācijas sūdzības iesniedzēju.
77. Tāpēc uzskatu, ka Vispārējās tiesas secinājums, ka Komisija nav ievērojusi apelācijas sūdzības iesniedzējai LESD 108. panta 2. punktā garantētās tiesības, ir pareizs.
78. Komisijas lūgums aizstāt pamatojumu, manuprāt, ir jānoraida.
79. Otrām kārtām, attiecībā uz to, kādas ir juridiskās sekas tam, ka Komisija nav izpildījusi procesuālos pienākumus pret apelācijas sūdzības iesniedzēju, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 49.–51. punktā minēto neizpildīšanu kvalificēja kā “procesuālu pārkāpumu”.
80. Būtībā Vispārējā tiesa nosprieda, ka pārkāpums, kas izpaudās kā apelācijas sūdzības iesniedzējas neiesaistīšana formālajā izmeklēšanas procedūrā, attiecās nevis uz Komisijas pienākumiem šīs procedūras uzsākšanas dienā – tādā gadījumā tai būtu bijis jākonstatē būtiskas formas prasības pārkāpums –, bet gan uz Komisijas pienākumiem sakarā ar īpašu apstākli, kas izriet no notikuma, kurš noticis pēc tam, kad ieinteresētās personas tika aicinātas iesniegt savus apsvērumus, un pirms strīdīgā lēmuma pieņemšanas. Šajā ziņā Vispārējā tiesa balstījās uz spriedumu Komisija/Freistaat Bayern u.c. (33).
81. Šādos apstākļos Vispārējā tiesa secināja, ka nolemt pilnībā vai daļēji atcelt strīdīgo lēmumu varētu tad, ja būtu pierādīts, ka tad, ja šī pārkāpuma nebūtu, minētajam lēmumam varētu būt citāds saturs.
82. Manuprāt, Vispārējās tiesas veiktais nošķīrums, lai konstatētu būtiskas formas prasības pārkāpumu vai, alternatīvi, procesuālu pārkāpumu, tomēr balstās uz mākslīgiem pieņēmumiem, ciktāl par ieinteresēto personu procesuālo tiesību pārkāpumu nevar sodīt atšķirīgi atkarībā no brīža, kurā šis pārkāpums ir noticis. Citādi, kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, ieinteresētajām personām, kuras būtu ieguvušas šo statusu pirms formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas, būtu priekšrocība salīdzinājumā ar tām, kas to būtu ieguvušas vēlāk – pēc tam, kad, kā šajā gadījumā, notikums ir noticis pēc šīs procedūras uzsākšanas, – un kurām līdz ar to būtu pienākums sniegt pārliecinošākus pierādījumus, lai panāktu attiecīgā akta atcelšanu.
83. Turpretī, kā norādīts šo secinājumu 48. punktā, vienīgais noteicošais apstāklis, lai konstatētu būtiskas formas prasības pārkāpumu, ir tas, ka Komisija ieinteresētajām personām nedeva iespēju izteikties, katrā ziņā ne sākumposmā, par tādu “attiecīgu jautājumu” Regulas 2015/1589 6. panta 1. punkta izpratnē, kas pēc tam tika izmantots galīgajā lēmumā, neatkarīgi no tā, vai šis elements ir noticis pirms vai pēc formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas.
84. Tas tā vēl jo vairāk ir tad, ja – kā šajā gadījumā – ieinteresētā persona, kuras apsvērumus Komisija nav uzklausījusi, ir tieši tā, kam jāveic atbalsta pilnīga atmaksāšana, jo šis atbalsts strīdīgajā lēmumā ir atzīts par nelikumīgu un nesaderīgu ar iekšējo tirgu.
85. Pēc tam, kad Tiesa uzdeva Komisijai jautājumu, uz kuru bija jāatbild tiesas sēdē, šī iestāde apstiprināja, ka strīdīgā lēmuma formulējums liedza pārskatīt apelācijas sūdzības iesniedzējas kā faktiskās saņēmējas statusu un grozīt atbalsta summu, kas saskaņā ar strīdīgā lēmuma rezolutīvo daļu tai bija jāatmaksā Somijai. Savukārt apelācijas sūdzības iesniedzēja apstiprināja, ka gan iestādes, kurām strīdīgais lēmums ir jāīsteno valsts līmenī, gan valsts augstākās tiesu iestādes rīkojās atbilstoši šai minētā lēmuma interpretācijai.
86. No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai nebija iespējas iesniegt apsvērumus ne Komisijā, ciktāl Komisija tai nedeva šādu iespēju, ne valsts iestādēs, šajā gadījumā tāpēc, ka strīdīgā lēmuma pamatojumā un rezolutīvajā daļā bija izsmelta visa šo iestāžu rīcības brīvība vērtēt apelācijas sūdzības iesniedzējas faktiski gūto priekšrocību pēc bijušās HelB uzņēmējdarbības pārdošanas darījuma.
87. Tāpēc, pat ja saprotu pragmatiskos apsvērumus, kas pamato judikatūru attiecībā uz prasību pierādīt, ka apstrīdētajam lēmumam varētu būt citāds rezultāts pēc procesuāla pārkāpuma konstatēšanas – proti, ir runa par nepieciešamību nevajadzīgi nenoslogot Komisijas īstenotās administratīvās procedūras –, nedomāju, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas situācijai šajā lietā nāktu par labu šāda pieeja, kuras saderība ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantu man šķiet ļoti diskutabla.
88. Ņemot vērā iepriekš minēto, aicinu Tiesu atzīt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesību tikt iesaistītai procedūrā neievērošana atbilst būtiskas formas prasības pārkāpumam, kas pats par sevi izraisa strīdīgā lēmuma atcelšanu, un apelācijas sūdzības iesniedzējai nav pienākuma sniegt papildu pierādījumus.
89. Turklāt vēlos norādīt, tāpat kā minēts šo secinājumu 58. punktā, ka pieeja, ko iesaku Tiesai izmantot, neliek apšaubīt formālās izmeklēšanas procedūras starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti divpusējo raksturu. Gluži pretēji, tā ir vērsta uz to, lai piešķirtu atbilstīgu juridisko aizsardzību procesuālajām tiesībām, kas LESD 108. panta 2. punktā garantētas apelācijas sūdzības iesniedzējai kā ieinteresētajai personai, kurai nav bijusi nekāda iespēja iepazīstināt ar saviem apsvērumiem par strīdīgā lēmuma, kas tieši uz to attiecas, vienu no izšķirošajiem elementiem.
90. Papildus šī pieeja nav arī pretrunā spriedumam Komisija/Freistaat Bayern u.c., ko Vispārējā tiesa min savas argumentācijas atbalstam. Šajā spriedumā Tiesa atzina, ka attiecīgā jautājuma nenorādīšana lēmumā par procedūras uzsākšanu ir jāuzskata par būtiskas formas prasības pārkāpumu. Vienlaikus Tiesa nekādi neizslēdza, ka šādu juridisko kvalifikāciju var piemērot arī tam, ka Komisija nav ievērojusi LESD 108. panta 2. punktā garantētās tiesības, nevis uzsākot formālu izmeklēšanas procedūru, bet gan tās laikā.
91. Visbeidzot – piedāvātā pieeja nav pretrunā arī Tiesas spriedumiem lietās Komisija/Gmina Miasto Gdynia un Port Lotniczy Gdynia Kosakowo (34) un Autostrada Wielkopolska/Komisija un Polija (35), kuri arīdzan minēti pārsūdzētajā spriedumā. Lietas, kurās pasludināti šie divi spriedumi, attiecās uz atbalsta pasākuma tiesiskā regulējuma grozīšanu formālās izmeklēšanas procedūras laikā. Tiesa būtībā ir nospriedusi, ņemot vērā savu agrāko judikatūru (36), ka tad, ja tiesiskais regulējums tiek grozīts pēc tam, kad Komisija ir devusi ieinteresētajām personām iespēju iesniegt apsvērumus, un pirms galīgā lēmuma pieņemšanas par atbalsta projektu, tas, ka minētajām personām netiek prasīts iesniegt jaunus apsvērumus, pats par sevi nevar izraisīt šā paša lēmuma atcelšanu. Šajā lietā atšķirībā no faktiem, kuri izriet no minētajiem spriedumiem, no jauna jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai nebija nekādas iespējas iesniegt apsvērumus Komisijā.
92. Šādos apstākļos, manuprāt, pirmā pamata otrā daļa ir jāapmierina.
93. Turklāt, ņemot vērā, ka šīs daļas apmierināšanai būtu tādas pašas juridiskās sekas uz strīdīgo lēmumu kā pirmās daļas apmierināšanai, būtu jāpiemēro arī šo secinājumu 62.–67. punktā izklāstītie apsvērumi, kā to jau esmu ieteikusi.
3. Par trešo daļu attiecībā uz tiesību kļūdu, kas izriet no tā, ka Vispārējā tiesa esot uzskatījusi, ka Komisijas pieļautā administratīvā pārkāpuma rezultātā nevarēja tikt pieņemts citāds lēmums
94. Pirmā pamata trešajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd Vispārējās tiesas secinājumu, ka strīdīgajam lēmumam nebūtu iespējams citāds saturs, ja apelācijas sūdzības iesniedzējai būtu bijusi iespēja administratīvajā procedūrā iesniegt apsvērumus par saimnieciskās pēctecības jautājumu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā apgalvo, ka tā būtu varējusi iesniegt papildu apsvērumus par to, vai konkrētais atbalsts tai faktiski tika nodots, un it īpaši par elementiem, kas saistīti ar uzņēmējdarbības pārdošanu, attiecīgā tirgus nosacījumiem, pirkuma cenas saderību ar tirgu un saimniecisko pēctecību.
95. Komisija noraida šos argumentus. Tās ieskatā apelācijas sūdzības iesniedzēja faktiski apstrīd Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu saistībā ar pārsūdzētajā spriedumā izvērtēto pirmo pamatu. Šāda apstrīdēšana apelācijas tiesvedībā nav pieņemama, ja vien netiek apgalvota faktu sagrozīšana, kas – Komisijas ieskatā – šajā gadījumā tā nav.
96. Iesākumā jānorāda, ka šīs daļas vērtējumā ir iepriekš pieņemts, ka Tiesa uzskata: apstāklis, ka Komisija neiesaistīja apelācijas sūdzības iesniedzēju formālajā izmeklēšanas procedūrā, bija – tāpat kā Vispārējā tiesa konstatējusi pārsūdzētajā spriedumā – procesuāls pārkāpums, nevis būtiskas formas prasības pārkāpums.
97. Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasītājam, kurš izvirza viņa procesuālo tiesību pārkāpumu, nav jāpierāda, ka attiecīgās Savienības iestādes lēmumam varēja būt citāds saturs, bet vienīgi tas, ka šādu iespēju nevar pilnībā izslēgt (37). Šā jautājuma izvērtēšana katrā ziņā jāveic atbilstīgi lietas īpašajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem (38).
98. Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka saimnieciskā pēctecība starp uzņēmumiem, kas ir aktīvu nodošanas puses, jānovērtē, ņemot vērā vairākus ar nodošanas priekšmetu saistītus faktorus (aktīvi un pasīvi, darbaspēka saglabāšana un apkopoti aktīvi), nodošanas cenu, pārņemošā uzņēmuma un nododošā uzņēmuma akcionāru vai īpašnieku identitāti, nodošanas laiku (pēc izmeklēšanas sākuma, pēc procedūras sākuma vai pēc galīgā lēmuma pieņemšanas) un, visbeidzot, darījuma saimniecisko pamatotību (39).
99. Šajā gadījumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 52.–63. punktā vērtēja argumentus, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja bija izvirzījusi, lai pierādītu, ka tad, ja tai būtu bijusi iespēja izteikties Komisijas veiktajā administratīvajā procedūrā pirms strīdīgā lēmuma pieņemšanas, tajā ietvertais vērtējums par saimniecisko pēctecību starp bijušo un jauno HelB varēja būt citāds. Tomēr Vispārējā tiesa secināja, ka – pretēji tam, ko apgalvoja apelācijas sūdzības iesniedzēja, – tai nebija izdevies sniegt šādu pierādījumu.
100. Saistībā ar šo apelācijas sūdzību pietiek konstatēt, tāpat kā norādījusi Komisija, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja neizvirza argumentus, kas atšķirtos no tiem, kuri jau izvirzīti Vispārējā tiesā. Apelācijas sūdzības iesniedzēja vienīgi apgalvo – kā tā jau minējusi atcelšanas prasībā –, ka tā esot iesniegusi Komisijai izšķirošu papildu informāciju par to, vai aplūkojamais atbalsts tai tika nodots. Tomēr, to darot, tā nepaskaidro it īpaši to, kādā ziņā Vispārējās tiesas vērtējums būtu kļūdains.
101. Šādos apstākļos uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav varējusi atspēkot secinājumu, kurš izriet no pārsūdzētā sprieduma 64. punkta un saskaņā ar kuru tās apsvērumi nebūtu varējuši grozīt Komisijas lēmumu, ja tai būtu bijusi iespēja tos iesniegt formālās izmeklēšanas procedūras laikā.
102. Manuprāt, pirmā pamata trešā daļa nav jāapmierina.
4. Starpsecinājumi
103. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku apmierināt pirmā pamata pirmo daļu vai – pakārtoti – pirmā pamata otro daļu.
104. Abos gadījumos Tiesai, ja tā nolemtu apmierināt kādu no šīm daļām, būtu jāatceļ pārsūdzētais spriedums, kā arī atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantam jāapmierina apelācijas sūdzības iesniedzējas Vispārējā tiesā celtā atcelšanas prasība un jāatceļ strīdīgais lēmums.
105. Turpretī, ja Tiesa nepiekristu iepriekš minētajiem ieteikumiem un noraidītu pirmā pamata pirmo un otro daļu, būtu jānoraida arī trešā daļa, kā arī minētais pamats kopumā.
B. Par otro pamatu attiecībā uz samērīguma principa pārkāpumu
106. Ar apelācijas sūdzības otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā noraidīja prasības pieteikuma ceturto pamatu attiecībā uz samērīguma principa pārkāpumu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējā tiesā būtībā apgalvoja, ka strīdīgais lēmums ir pretrunā samērīguma principam, jo ar to Somijas iestādēm bija noteikts pienākums atgūt atbalstu, kas pārsniedz faktisko priekšrocību, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja guvusi bijušās HelB uzņēmējdarbības pārdošanas darījuma rezultātā.
107. Komisija apstrīd šos argumentus. Tā apgalvo, ka pastāv atšķirība starp saimnieciskās pēctecības konstatējumu un tās daļas noteikšanu, kāda būtu jāatgūst no dažādiem saņēmējiem. Lai pierādītu saimniecisko pēctecību – Komisijas ieskatā – tātad nav nepieciešams, lai tā noteiktu precīzo atbalsta daļu, kāda jāatmaksā nelikumīga valsts atbalsta saņēmējiem. Komisija apgalvo – kā Vispārējā tiesa atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 159. punktā –, ka tai nebija pienākuma noteikt, cik lielā mērā atbalsts, kura atgūšana bija uzdota strīdīgajā lēmumā, bija jāatgūst no apelācijas sūdzības iesniedzējas, un ka Somijas Republikai bija jāveic atbilstīgie pasākumi, lai panāktu maksājamo summu faktisku piedziņu.
108. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nelikumīga atbalsta atcelšana, to atgūstot, ir tā nelikumības konstatēšanas loģiskas sekas un ar to tiecas atjaunot agrāko situāciju. Šis mērķis ir sasniegts tad, kad attiecīgo atbalstu, kam vajadzības gadījumā ir pieskaitīti nokavējuma procenti, tā saņēmējs vai, citiem vārdiem, uzņēmumi, kuri to faktiski ir izmantojuši, ir atmaksājuši. Šā atbalsta atgūšana pati par sevi nav uzskatāma par nesamērīgu pasākumu attiecībā pret LESD normu valsts atbalstu jomā mērķiem (40).
109. Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kā norādīts jau iepriekš, sabiedrībai izmaksāta valsts atbalsta atgūšanas pienākumu var attiecināt uz jaunu sabiedrību, kurai sabiedrība, kas saņēmusi atbalstu, ir nodevusi daļu no saviem aktīviem, ja šī nodošana ļauj konstatēt saimniecisko pēctecību starp šīm abām sabiedrībām.
110. Manuprāt, vispirms jāatgādina, ka Komisija, atbildot uz Tiesas uzdotu jautājumu tiesas sēdē apstiprināja (41), ka strīdīgā lēmuma formulējums liedza pārskatīt apelācijas sūdzības iesniedzējas kā faktiskās saņēmējas statusu un grozīt atbalsta summu, kas saskaņā ar strīdīgā lēmuma rezolutīvo daļu tai bija jāatmaksā Somijai. Savukārt apelācijas sūdzības iesniedzēja apstiprināja, ka gan iestādes, kurām strīdīgais lēmums bija jāīsteno valsts līmenī, gan valsts augstākās tiesu iestādes uzskatīja, ka tām nebija nekādas rīcības brīvības, lai vērtētu apelācijas sūdzības iesniedzējas faktiski gūto priekšrocību bijušās HelB uzņēmējdarbības pārdošanas darījuma rezultātā.
111. Šādos apstākļos jākonstatē, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 159. punktā kļūdaini nosprieda, ka Komisijai nebija jānosaka, cik lielā mērā no strīdīgajiem pasākumiem izrietošais atbalsts bija jāatgūst no apelācijas sūdzības iesniedzējas. Strīdīgā lēmuma adresātei Somijas Republikai nebija iespējas grozīt summu, kas atgūstama no apelācijas sūdzības iesniedzējas.
112. Tādējādi jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja savā argumentācijā apšauba Vispārējās tiesas vērtējumu, kas izriet no tās veiktās analīzes par saimniecisko pēctecību, un it īpaši šīs tiesas veiktos konstatējumus par argumentu, ka bijušās HelB uzņēmējdarbības pārdošanas darījumā pārdošanas cena pareizi neatspoguļoja tirgus cenu.
113. Tomēr, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja nav apstrīdējusi Vispārējās tiesas vērtējumu par pirmajā instancē izvirzīto otro pamatu attiecībā uz Komisijas vērtējumu par saimnieciskās pēctecības esamību starp bijušo un jauno HelB, jāuzskata, ka no sprieduma izrietošajiem konstatējumiem par šo aspektu, uz kuriem turklāt attiecas sprieduma rezolutīvā daļa, ir res judicata spēks (42). Tas noteikti ietver tās atbalsta summas noteikšanu, kuru Komisija uzdeva Somijas iestādēm atgūt no apelācijas sūdzības iesniedzējas.
114. Šādos apstākļos un atbilstoši šo secinājumu 108. punktā minētajai judikatūrai jāsecina, ka ar apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītajiem argumentiem nevar apšaubīt atgūstamās summas samērīgumu.
115. Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriezdama, ka Komisija nebija pārkāpusi samērīguma principu.
116. Tādējādi apelācijas sūdzības otrais pamats un – ja Tiesa atzītu, ka noraidāms arī pirmais pamats, – apelācijas sūdzība kopumā jānoraida.
VII. Par tiesāšanās izdevumiem
117. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 137. pantu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā atbilstoši minētā Reglamenta 184. panta 1. punktam, lēmumu par tiesāšanās izdevumiem ietver spriedumā vai rīkojumā par tiesvedības izbeigšanu.
118. Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas arī piemērojams apelācijas tiesvedībā atbilstoši šā reglamenta 184. panta 1. punktam, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
119. Pamatojoties uz šo secinājumu galveno ieteikumu, kas izklāstīts 61. punktā, kurā ierosināts atzīt, ka Komisijai spriedums šajā apelācijas tiesvedībā ir nelabvēlīgs, šai iestādei jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumiem.
VIII. Secinājumi
120. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai nospriest šādi.
– atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2022. gada 14. septembra spriedumu Helsingin Bussiliikenne/Komisija (T‑603/19, EU:T:2022:555);
– atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2020/1814 (2019. gada 28. jūnijs) par valsts atbalstu SA.33846 – (2015/C) (ex 2014/NN) (ex 2011/CP), ko Somija piešķīra Helsingin Bussiliikenne Oy;
– Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus gan tiesvedībā Vispārējā tiesā, gan apelācijas tiesvedībā, kā arī atlīdzina Koiviston Auto Helsinki Oy tiesāšanās izdevumus šajās abās tiesvedībās.