TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)
2015. gada 4. jūnijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2000/13/EK – Pārtikas produktu marķēšana un noformēšana – 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkts un 3. panta 1. punkta 2) apakšpunkts – Marķēšanas veids, ar kuru var maldināt pircēju par pārtikas sastāvu – Sastāvdaļu uzskaitījums – Apzīmējuma “aveņu–vaniļas piedzīvojums”, kā arī aveņu un vaniļas ziedu attēlu izmantošana uz tādas augļu tējas iesaiņojuma, kura nesatur šīs sastāvdaļas
Lieta C‑195/14
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Bundesgerichtshof (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2014. gada 26. februārī un kas Tiesā reģistrēts 2014. gada 18. aprīlī, tiesvedībā
Bundesverband der Verbraucherzentralen und Verbraucherverbände – Verbraucherzentrale Bundesverband e.V.
pret
Teekanne GmbH & Co. KG.
TIESA (devītā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja K. Jirimēe [K. Jürimäe], tiesneši M. Safjans [M. Safjan] (referents) un A. Prehala [A. Prechal],
ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Bundesverband der Verbraucherzentralen und Verbraucherverbände – Verbraucherzentrale Bundesverband e.V. vārdā – J. Kummer un P. Wassermann, Rechtsanwälte,
– Teekanne GmbH & Co. KG vārdā – A. Meyer, Rechtsanwalt,
– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,
– Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes un C. Madaleno, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – S. Grünheid un K. Herbout‑Borczak, pārstāves,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 20. marta Direktīvas 2000/13/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu (OV L 109, 29. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija Regulu (EK) Nr. 596/2009 (OV L 188, 14. lpp., turpmāk tekstā – “Direktīva 2000/13”), 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktu un 3. panta 1. punkta 2) apakšpunktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Bundesverband der Verbraucherzentralen und Verbraucherverbände – Verbraucherzentrale Bundesverband e.V. (Patērētāju tiesību aizsardzības biroju apvienība, turpmāk tekstā– “BVV”) un Teekanne GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “Teekanne”) par pārtikas produkta marķējuma apgalvoti maldinošo raksturu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Direktīva 2000/13
3 Direktīva 2000/13 zaudēja spēku 2014. gada 13. decembrī atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Regulas (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem un par grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (EK) Nr. 1924/2006 un (EK) Nr. 1925/2006, un par Komisijas Direktīvas 87/250/EEK, Padomes Direktīvas 90/496/EEK, Komisijas Direktīvas 1999/10/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/13/EK, Komisijas Direktīvu 2002/67/EK un 2008/5/EK un Komisijas Regulas (EK) Nr. 608/2004 atcelšanu (OV L 304, 18. lpp.) 53. panta 1. punktam. Tomēr, ņemot vērā pamatlietas faktu norises laiku, tiem bija piemērojama Direktīva 2000/13.
4 Atbilstoši šīs direktīvas preambulas 6., 8. un 14. apsvērumam:
“(6) Jebkuru pārtikas marķēšanas noteikumu galvenais uzdevums būtu informēt un aizsargāt patērētāju.
[..]
(8) Sīki izstrādāts marķējums, kas jo īpaši izceļ produkta patieso dabu un īpašības, kā arī ļauj patērētājam izdarīt izvēli, pilnībā apzinoties faktus, ir ārkārtīgi būtisks, jo tas rada vismazāk šķēršļu brīvai tirdzniecībai.
[..]
(14) Marķēšanas noteikumiem arī būtu jāaizliedz lietot informāciju, kas var maldināt pircēju [..]. Lai šis aizliegums būtu efektīvs, tas jāattiecina arī uz pārtikas preču pasniegšanas veidu un reklāmu.”
5 Minētās direktīvas 1. panta 1. punktā un 3. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:
“1. Šī direktīva skar galapatērētājam piegādājamo pārtikas produktu marķēšanu, kā arī dažus to noformēšanas un reklāmas aspektus.
[..]
3. Šajā direktīvā:
a) “marķējums” nozīmē jebkuru tekstu, norādi, preču zīmi, tirdzniecības nosaukumu, attēlu vai simbolu, kas ir saistībā ar pārtikas produktu un atrodas uz jebkura iesaiņojuma, dokumentā, uzrakstā, uz etiķetes, gredzena vai uzlīmes, un ir pievienots šādam pārtikas produktam vai attiecas uz to.”
6 Šīs pašas direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā ir noteikts:
“Marķējums un izmantojamās metodes nedrīkst:
a) būt tādas, kas maldina pircēju, konkrēti:
i) par pārtikas produkta raksturīgajām pazīmēm un jo īpaši tā raksturu, identitāti, īpašībām, sastāvu, daudzumu, derīgumu, izcelsmi vai pirmavotu, izgatavošanas vai ražošanas veidu.”
7 Direktīvas 2000/13 3. panta 1. punktā ir noteikts:
“Saskaņā ar 4. līdz 17. pantu un ievērojot tur ietvertos izņēmumus, pārtikas produktu marķējumā obligāti jābūt tikai šādām norādēm:
1) produkta komercnosaukums;
2) sastāvdaļu uzskaitījums;
[..]”
8 Šīs direktīvas 6. pants ir izteikts šādā redakcijā:
“1. Sastāvdaļas uzskaita saskaņā ar šo pantu un I, II, III un III a pielikumu.”
[..]
4. a) “Sastāvdaļa” nozīmē jebkuru vielu, ieskaitot piedevas, ko izmanto, ražojot vai izgatavojot pārtikas produktu, un kas vēl arvien ietilpst galaproduktā, kaut arī pārveidotā veidā.
[..]
5. Sastāvdaļu uzskaitījums ietver visas pārtikas produkta sastāvdaļas lejupejošā secībā pēc svara, kas reģistrēts to izmantošanas brīdī, ražojot pārtikas produktu. Tas atrodas aiz piemērota virsraksta, kas satur vārdu “sastāvdaļas”.
[..]
6. Sastāvdaļas vajadzības gadījumā apzīmē ar konkrētu nosaukumu saskaņā ar 5. pantā izklāstītajiem noteikumiem.
Tomēr:
[..]
– aromatizētājus apzīmē saskaņā ar III pielikumu,
[..]
7. Kopienas noteikumi vai, ja tādu nav, valsts noteikumi var paredzēt, ka konkrēta pārtikas produkta komercnosaukumam jāpievieno atsauce uz kādu sastāvdaļu vai sastāvdaļām.
[..]”
Regula (EK) Nr. 178/2002
9 Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regulas (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1. lpp.), 8. pantā “Patērētāju interešu aizsardzība” ir noteikts:
“1. Pārtikas aprites tiesību aktu mērķis ir aizsargāt patērētāju intereses, un ar tiem patērētājiem nodrošina pamatu, lai izdarītu uz informāciju balstītu izvēli attiecībā uz pārtikas produktiem, ko viņi lieto uzturā. To mērķis ir novērst:
a) krāpniecisku vai maldinošu praksi;
b) pārtikas produktu viltošanu; un
c) jebkuru citu praksi, kas var maldināt patērētāju.”
10 Šīs regulas 16. pantā ir noteikts:
“Neierobežojot konkrētākus pārtikas aprites tiesību aktu noteikumus, pārtikas vai barības marķējums, reklāma un noformējums, tostarp to forma, izskats vai iesaiņojums, izmantotie iesaiņojuma materiāli, veids, kā tie izkārtoti un kā novietoti, kā arī informācija, kas par tiem pieejama ar jebkura saziņas līdzekļa starpniecību, nemaldina patērētājus.”
Vācijas tiesības
11 Likuma par cīņu pret negodīgu konkurenci (Gesetz gegen den unlauteren Wettbewerb, BGBl. 2010 I, 254. lpp.; turpmāk tekstā – “UWG”) 4. panta 11. punktā ir paredzēts:
“Negodīgas komercprakses veidi
Negodīgas konkurences darbības izdara it īpaši jebkura persona, kura
[..]
11. pārkāpj likuma normu, kas ir tostarp paredzēta, lai tirgus dalībnieku interesēs tiktu regulēta rīcība tirgū.ˮ
12 UWG 5. panta 1) punkta 1. apakšpunktā ir noteikts:
“Maldinoša komercprakse
1) Kā negodīgas konkurences darbība ir kvalificējama jebkura maldinoša komercprakse. Komercprakse ir maldinoša, ja to veido nepatiesas norādes vai tādas norādes, kas var maldināt, par vienu vai vairākiem šādiem elementiem:
1. tādām preču vai pakalpojumu galvenajām īpašībām kā to pieejamība, veids, izpilde, priekšrocības, riski, kurus tie rada, to sastāvs, aksesuāri, ražošanas veids un datums, piegādes vai pakalpojuma sniegšanas veids, to piemērotība lietošanai, iespējamais pielietojums, daudzums, apkalpošana pēc pārdošanas un sūdzību izskatīšana, to ģeogrāfiskā izcelsme vai komerciālā izcelsme, rezultāti, kuri ir sagaidāmi pēc to lietošanas, kā arī pārbaužu, kuras veic precei vai pakalpojumam, rezultāti un galvenās raksturīpašības.”
13 Pārtikas produktu, plaša patēriņa preču un dzīvniekiem paredzēto pārtikas produktu kodeksa (Lebensmittel‑, Bedarfsgegenstände‑ und Futtermittelgesetzbuch) tā redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “LFGB”), 11. panta “Noteikumi par aizsardzību pret maldināšanu” 1. punktā ir noteikts:
“Ir aizliegts tirgot pārtikas produktus ar maldinošu nosaukumu, norādēm vai noformējumu, kā arī vispārīgi vai konkrēti tos reklamēt ar maldinošiem noformējumiem vai citiem maldinošiem paziņojumiem. Maldināšana tostarp pastāv:
1. ja attiecībā uz pārtikas produktu maldināšanai tiek izmantoti nosaukumi, norādes, noformējumi, apraksti vai citi paziņojumi, kuru dēļ ir iespējams kļūdīties attiecībā uz tā īpašībām, it īpaši veidu, kvalitāti, sastāvu, daudzumu, uzglabāšanas ilgumu, izcelsmi, izgatavošanas vai ieguves vietu vai veidu;
[..].”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
14 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Teekanne pārdod augļu tēju ar nosaukumu “Felix Himbeer-Vanille Abenteuer” (“Feliksa aveņu–vaniļas piedzīvojums”) (turpmāk tekstā – “augļu tēja”). Šīs augļu tējas iesaiņojums sastāv no salokāmas kartona paralēlskaldņa formas kastītes, kurā ir 20 tējas maisiņi.
15 Uz šī iesaiņojuma ir attēlotas vairākas sastāvdaļas, kuras ir dažāda lieluma, krāsas un dažādiem burtu fontiem, ir attēlots arī aveņu un vaniļas ziedu attēls un uzraksti “augļu tēja ar dabīgiem aromatizētājiem” un “augļu tēja ar dabīgiem aromatizētājiem – aveņu–vaniļas garša”, kā arī grafisks zīmogs, uz kura zeltītā aplī ir ietverts uzraksts “satur tikai dabīgas sastāvdaļas”.
16 Iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā augļu tējā nav nevienas sastāvdaļas vai aromatizētāja no vaniļas vai avenēm. Sastāvdaļu uzskaitījums, kas ir attēlots uz vienas no iesaiņojuma malām, ir šāds: “Hibisks, āboli, saldās kazenes lapas, apelsīna miziņas, mežrozītes, dabīgais aromatizētājs ar vaniļas garšu, citrona miziņas, dabīgais aromatizētājs ar aveņu garšu, kazenes, zemenes, mellenes, plūškoka ogas”.
17 BVV pret Teekanne cēla prasību Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa), apgalvojot, ka ziņas uz atbildētājas augļu tējas iesaiņojuma ir tādas, kas maldina patērētājus par šīs augļu tējas sastāvu. Šīs informācijas dēļ patērētājs sagaidot, ka minētās augļu tējas sastāvā būs vaniļas un aveņu sastāvdaļas vai vismaz vaniļas un aveņu dabīgie aromatizētāji.
18 Līdz ar to BVV lūdza noteikt Teekanne aizliegumu aktīvi vai pasīvi reklamēt augļu tēju saistībā ar tās komercdarbību, pretējā gadījumā nosakot piespiedu pasākumus. BVV turklāt lūdz atlīdzināt ar brīdinājumu saistītās izmaksas EUR 200 apmērā.
19 Ar 2012. gada 16. marta spriedumu Landgericht Düsseldorf apmierināja šo prasību.
20 Teekanne par šo nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Oberlandesgericht Düsseldorf (Diseldorfas Augstākā tiesa), kura ar 2013. gada 19. februāra nolēmumu atcēla šo spriedumu un noraidīja BVV prasību. Šī tiesa uzskatīja, ka nav notikusi nekāda veida patērētāju maldināšana UWG 4. panta 11. punkta, to lasot kopā ar LFGB 11. panta 1) punkta otrā teikuma 1. apakšpunktu, izpratnē, ne arī UWG 5. panta 1) punkta pirmā un otrā teikuma 1. apakšpunkta izpratnē.
21 Kā apgalvo minētā tiesa, saskaņā ar Direktīvu 2000/13 šīs UWG un LFGB normas esot jāinterpretē, atsaucoties uz to, ko tirdzniecībā sagaida vidusmēra patērētājs. Šajā lietā no augļu tējas sastāvdaļu uzskaitījuma, kas ir attēlots uz iesaiņojuma, izrietot, ka izmantotajiem dabīgajiem aromatizētājiem ir aveņu vai vaniļas garša. Šajā uzskaitījumā tādējādi nepārprotami esot teikts, ka izmantotie aromatizētāji ir iegūti nevis no avenēm un vaniļas, bet gan tiem esot tikai to garša. Saskaņā ar Tiesas judikatūru, ja sastāvdaļu uzskaitījumā ir sniegta pareiza un pilnīga informācija, tas esot pietiekami, lai izslēgtu patērētāju maldināšanu.
22 BVV par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību “Revision” Bundesgerichtshof (Federālā Augstākā tiesa).
23 Iesniedzējtiesa uzskata, ka aveņu un vaniļas ziedu attēlu atkārtota attēlošana uz augļu tējas iesaiņojuma tāpat kā norāde “ar dabīgiem aromatizētājiem”, kā arī grafiskais zīmogs ar uzrakstu “satur tikai dabīgas sastāvdaļas” liek domāt, ka šīs augļu tējas garšu nosakot arī no avenēm un vaniļas ziediem iegūtas aromātiskās vielas. Līdz ar to minētās augļu tējas noformējums esot veidots tā, lai arī samērā informēta, uzmanīga un apdomīga vidusmēra patērētāja gadījumā radītu nepareizu priekšstatu par tā sastāvdaļām. Turklāt augļu tējas noformējums esot tāds, kas var atturēt patērētāju no iepazīšanās ar sastāvdaļu uzskatījumu, kas ir minēts uz iesaiņojuma ar mazākiem burtiem un kas attēlo realitāti.
24 Iesniedzējtiesa uzskata, ka Direktīvas 2000/13/EK preambulas 6. un 8. apsvēruma gaismā augļu tējas marķēšana un veids, kā to veic, ir tāda, ka pircējs tiek maldināts šīs direktīvas 2. panta 1 punkta a) apakšpunkta i) punkta izpratnē.
25 Šādos apstākļos Bundesgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai pārtikas produktu marķējums un noformējums, kā arī to reklāma, izmantojot noformējumu, aprakstu vai attēlu, drīkst radīt priekšstatu par konkrētas sastāvdaļas klātbūtni, lai gan faktiski šīs sastāvdaļas tajā nav un tās klātbūtne izriet vienīgi no sastāvdaļu uzskaitījuma saskaņā ar Direktīvas 2000/13 3. panta 1. punkta 2) apakšpunktu?”
Par prejudiciālo jautājumu
26 Ar savu prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkts un 3. panta 1. punkta 2) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tas, ka pārtikas produkta marķējums un veids, kā to veic, izmantojot noteiktas sastāvdaļas ārējo izskatu, aprakstu vai grafisko attēlu, var norādīt uz šīs sastāvdaļas klātbūtni šajā pārtikas produktā, kaut gan faktiski šīs sastāvdaļas tajā nav un šī neesamība izriet tikai no sastāvdaļu uzskaitījuma, kurš ir attēlots uz minētā pārtikas produkta iesaiņojuma.
27 Šajā lietā, pirmkārt, uz augļu tējas iesaiņojuma ir ietverti arī aveņu un vaniļas ziedu attēli un norādes “augļu tēja ar dabīgiem aromatizētājiem” un “augļu tēja ar dabīgiem aromatizētājiem – aveņu–vaniļas garša”, kā arī grafisks zīmogs, kurā ir ietverts uzraksts “satur tikai dabīgas sastāvdaļas”.
28 Otrkārt, atbilstoši sastāvdaļu uzskaitījumam uz vienas no iesaiņojuma malām, kā tas ir paredzēts Direktīvas 2000/13 3. panta 1. punkta 2) apakšpunktā, kura pareizais un izsmeļošais raksturs netiek apstrīdēts, šī augļu tēja satur dabīgus aromatizētājus ar “vaniļas garšu” un “aveņu garšu”. Tādējādi ir acīmredzams, ka minētajā augļu tējā nav dabīgu sastāvdaļu no vaniļas vai avenēm, ne arī aromatizētāju, kuri ir iegūti no tām.
29 Pamatlietā jautājums tātad ir par to, vai augļu tējas marķējums ir tāda veida, kas var maldināt pircēju tāpēc, ka tas rada priekšstatu par aveņu un vaniļas ziedu komponentiem, kuri ir iegūti no šīm sastāvdaļām, kaut gan šādi komponenti vai aromatizētāji nav šīs augļu tējas sastāvā.
30 Kā ir minēts Direktīvas 2000/13 preambulas 6. un 8. apsvērumā, tās pamatā ir galvenais uzdevums informēt un aizsargāt patērētāju un sīki izstrādāts marķējums par produkta patieso raksturu un īpašībām, kam tādējādi ir jāļauj patērētājam izdarīt izvēli, pilnībā apzinoties faktus.
31 Šajā ziņā Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā, tam sasaucoties ar šīs direktīvas preambulas 14. apsvērumu, ir noteikts, ka marķējums un izmantojamās metodes nedrīkst būt tādas, kas maldina pircēju, konkrēti par pārtikas produkta raksturīgajām pazīmēm un jo īpaši tā raksturu, identitāti, īpašībām, sastāvu, daudzumu, derīgumu, izcelsmi vai pirmavotu, izgatavošanas vai ražošanas veidu.
32 Tātad šajā tiesību normā ir prasīts, ka pircējam ir jāsniedz pareiza, neitrāla un objektīva informācija, kas nav maldinoša (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Itālija, C‑47/09, EU:C:2010:714, 37. punkts).
33 Jāpiebilst, ka saskaņā ar Regulas Nr. 178/2002 16. pantu, neierobežojot konkrētākus pārtikas aprites tiesību aktu noteikumus, pārtikas vai barības marķējums, reklāma un noformējums, tostarp to forma, izskats vai iesaiņojums, izmantotie iesaiņojuma materiāli, veids, kā tie izkārtoti un kā novietoti, kā arī informācija, kas par tiem pieejama ar jebkura saziņas līdzekļa starpniecību, nedrīkst maldināt patērētājus.
34 Ievērojot, ka Direktīva 2000/13 ir speciāla rakstura pārtikas tiesiskā regulējuma noteikums Regulas Nr. 178/2002 16. panta izpratnē, tad šī pēdējā norma, to lasot kopā ar minētās regulas 8. pantu, vēlreiz apliecina, ka pārtikas produkta marķējums nedrīkst būt maldinoša rakstura.
35 Lai atbildētu uz iesniedzējtiesas jautājumu, pietiek atgādināt, ka attiecībā uz kompetenču sadali starp valstu tiesām un Savienības tiesām Tiesai principā nav jālemj par jautājumu, vai noteiktu produktu marķējums var maldināt pircēju vai patērētāju, vai jāatrisina jautājums par komercnosaukuma iespējami maldinošo raksturu. Tas ir valsts tiesas uzdevums. Tomēr Tiesa, lemjot par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, vajadzības gadījumā var sniegt precizējumus valsts tiesai, lai palīdzētu tai pieņemt savu nolēmumu (skat. it īpaši spriedumus Geffroy, C‑366/98, EU:C:2000:430, 18.–20. punkts, un Severi, C‑446/07, EU:C:2009:530, 60. punkts).
36 Lai novērtētu marķējumā ietvertas norādes spēju maldināt, valsts tiesai būtībā jābalstās uz to, ko vidēji informēts un saprātīgi uzmanīgs un zinošs vidusmēra patērētājs sagaida no attiecīgās norādes par pārtikas produkta izcelsmi, pirmavotu un kvalitāti, būtiskajam esot tam, lai tas patērētāju nemaldinātu un neliktu tam kļūdaini uzskatīt, ka produktam ir cita izcelsme, pirmavots vai kvalitāte, nevis tie, kas tam patiesībā ir (šajā ziņā skat. spriedumu Severi, C‑446/07, EU:C:2009:530, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka tiek pieņemts, ka patērētāji, kuru lēmumu par produkta pirkumu tostarp nosaka produkta, kuru tie vēlas iegūt, sastāvdaļas, iesākumā izlasa sastāvdaļu uzskaitījumu, kas atbilstoši Direktīvas 2000/13 3. panta 1. punkta 2) apakšpunktam ir obligāti norādāms (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/Vācija, C‑51/94 EU:C:1995:352, 34. punkts, un Darbo, C‑465/98, EU:C:2000:184, 22. punkts).
38 Tomēr pats par sevi apstāklis, ka uz attiecīgā pamatlietas produkta iesaiņojuma ir attēlots sastāvdaļu uzskaitījums, neļauj izslēgt, ka šī produkta marķējums un veids, kā tas ir īstenots, varētu būt tāds, kas maldina pircēju Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta izpratnē.
39 Marķējums, kā tas ir definēts šīs direktīvas 1. panta 3. punkta a) apakšpunktā, sastāv no tekstiem, norādēm, preču zīmēm vai tirdzniecības nosaukumiem, attēliem vai simboliem, kas ir saistībā ar pārtikas produktu un atrodas uz šī pārtikas produkta iesaiņojuma. Šo dažādo elementu starpā praksē daži var izrādīties maldinoši, kļūdaini, pārprotami, pretrunīgi vai nesaprotami.
40 Tādā gadījumā sastāvdaļu uzskaitījums noteiktās situācijās – pat ja tas ir pareizs un izsmeļošs – var būt nepiemērots, lai pietiekami labotu patērētāja kļūdaino vai ar pārpratumu radīto iespaidu attiecībā uz pārtikas produkta raksturīpašībām, kā tās izriet no pārējiem šo pārtikas produkta marķējumu veidojošiem elementiem.
41 Tādējādi situācijā, kurā pārtikas produkta marķējums un veids, kā tas ir veikts, to ņemot kopumā, rada iespaidu, ka šī pārtikas produkta sastāvā ir sastāvdaļa, kuras patiesībā tajā nav, šāds marķējums ir tāda veida, kas var maldināt pircēju par minētā pārtikas produkta raksturīpašībām.
42 Šajā lietā iesniedzējtiesai ir jāveic novērtējums par visu dažādo elementu kopumu, no kuriem sastāv augļu tējas marķējums, lai noteiktu, vai vidēji informēts un saprātīgi uzmanīgs un zinošs vidusmēra patērētājs var tikt maldināts par to, vai šī produkta sastāvā ir aveņu un vaniļas ziedu komponenti vai aromatizētāji, kuri ir iegūti no šīm sastāvdaļām.
43 Veicot šo pārbaudi, iesniedzējtiesai tostarp ir jāņem vērā izmantotie jēdzieni un attēli, kā arī dažādo elementu, kas attēloti uz augļu tējas iesaiņojuma, izvietojums, izmērs, krāsa, burtu fonts, valoda, sintakse un pieturzīmes.
44 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2000/13 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkts un 3. panta 1. punkta 2) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tas, ka pārtikas produkta marķējums un veids, kā to veic, izmantojot noteiktas sastāvdaļas ārējo izskatu, aprakstu vai grafisko attēlu, var norādīt uz šīs sastāvdaļas klātbūtni šajā pārtikas produktā, kaut gan faktiski šīs sastāvdaļas tajā nav un šī neesamība izriet tikai no sastāvdaļu uzskaitījuma, kas ir attēlots uz minētā pārtikas produkta iesaiņojuma.
Par tiesāšanās izdevumiem
45 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi
Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 20. marta Direktīvas 2000/13/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija Regulu (EK) Nr. 596/2009, 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkts un 3. panta 1. punkta 2) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tas, ka pārtikas produkta marķējums un veids, kā to veic, izmantojot noteiktas sastāvdaļas ārējo izskatu, aprakstu vai grafisko attēlu, var norādīt uz šīs sastāvdaļas klātbūtni šajā pārtikas produktā, kaut gan faktiski šīs sastāvdaļas tajā nav un šī neesamība izriet tikai no sastāvdaļu uzskaitījuma, kas ir attēlots uz minētā pārtikas produkta iesaiņojuma.
[Paraksti]