TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2021. gada 2. martā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Personas datu apstrāde elektronisko komunikāciju nozarē – Direktīva 2002/58/EK – Elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji – Komunikāciju konfidencialitāte – Ierobežojumi – 15. panta 1. punkts – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 8. un 11. pants, kā arī 52. panta 1. punkts – Tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem visaptveroši un nediferencēti jāsaglabā informācija par datu plūsmu un atrašanās vietas dati – Valsts iestāžu piekļuve saglabātajiem datiem izmeklēšanas vajadzībām – Cīņa pret noziedzību kopumā – Prokuratūras izdota atļauja – Datu izmantošana pierādījumiem kriminālprocesā – Pieņemamība
Lietā C‑746/18
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Riigikohus (Augstākā tiesa, Igaunija) iesniedza ar 2018. gada 12. novembra lēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2018. gada 29. novembrī, krimināllietā pret
H. K.,
piedaloties
Prokuratuur,
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: Tiesas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietniece R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], palātu priekšsēdētāji Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], A. Prehala [A. Prechal] un L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], tiesneši T. fon Danvics [T. von Danwitz] (referents), M. Safjans [M. Safjan], K. Jirimēe [K. Jürimäe], K. Likurgs [C. Lycourgos] un P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb],
ģenerāladvokāts: Dž. Pitrucella [G. Pitruzzella],
sekretāre: S. Stremholma [C. Strömholm], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2019. gada 15. oktobra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– H. K. vārdā – S. Reinsaar, vandeadvokaat,
– Prokuratuur vārdā – T. Pern un M. Voogma, pārstāvji,
– Igaunijas valdības vārdā – N. Grünberg, pārstāve,
– Dānijas valdības vārdā – J. Nymann‑Lindegren un M. S. Wolff, pārstāvji,
– Īrijas vārdā – M. Browne, G. Hodge un J. Quaney, kā arī A. Joyce, pārstāvji, kuriem palīdz D. Fennelly, barrister,
– Francijas valdības vārdā – sākotnēji D. Dubois un D. Colas, kā arī E. de Moustier un A.‑L. Desjonquères, vēlāk – D. Dubois, kā arī E. de Moustier un A.‑L. Desjonquères, pārstāvji,
– Latvijas valdības vārdā – sākotnēji V. Kalniņa un I. Kucina, vēlāk – V. Soņeca un V. Kalniņa, pārstāves,
– Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un A. Pokoraczki, pārstāvji,
– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,
– Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes, kā arī P. Barros da Costa, L. Medeiros un I. Oliveira, pārstāvji,
– Somijas valdības vārdā – J. Heliskoski, pārstāvis,
– Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Brandon un Z. Lavery, pārstāvji, kuriem palīdz G. Facenna, QC, un C. Knight, barrister,
– Eiropas Komisijas vārdā – sākotnēji H. Kranenborg un M. Wasmeier, kā arī P. Costa de Oliveira un K. Toomus, vēlāk – H. Kranenborg un M. Wasmeier, kā arī E. Randvere, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2020. gada 21. janvāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (OV 2002, L 201, 37. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/136/EK (2009. gada 25. novembris) (OV 2009, L 337, 11. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2002/58”), 15. panta 1. punktu, lasot to kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7., 8. un 11. pantu, kā arī tās 52. panta 1. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts kriminālprocesā pret H. K. par zādzībām, citas personas bankas kartes izmantošanu un vardarbību pret tiesas procesa dalībniekiem.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2002/58 2. un 11. apsvērumā ir teikts:
“(2) Šī direktīva respektē pamattiesības un ievēro principus, kas jo īpaši ir atzīti [Hartā]. Šī direktīva jo īpaši nodrošina pilnībā tiesības, kas izklāstītas [tās] 7. un 8. pantā.
[..]
(11) Tāpat kā [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīva 95/46/EK [(1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV 1995, L 281, 31. lpp.)], arī šī direktīva neattiecas uz pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzības jautājumiem, kas saistīti ar darbībām, kuras neregulē [Savienības] tiesību akti. Tāpēc tā nemaina esošo līdzsvaru starp fizisku personu tiesībām uz privāto dzīvi un iespēju dalībvalstīm pieņemt šīs direktīvas 15. panta 1. punktā minētos pasākumus, kas nepieciešami sabiedrības drošībai, aizsardzībai, valsts drošībai (tostarp valsts ekonomisko labklājību, ja darbības attiecas uz valsts drošības jautājumiem) un krimināltiesību aktu piemērošanai. Tādējādi šī direktīva neietekmē dalībvalstu iespēju veikt komunikāciju likumīgu pārtraukšanu vai pieņemt citus pasākumus, ja tie nepieciešami jebkuram no šiem nolūkiem un ir saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, [kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī,] kā skaidrots Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumos. Šādiem pasākumiem jābūt atbilstošiem, stingri samērīgiem ar paredzēto nolūku un nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā, un tiem jāatbilst attiecīgajiem drošības pasākumiem saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju.”
4 Saskaņā ar Direktīvas 2002/58 2. pantu “Definīcijas”:
“Izņemot gadījumus, kad noteikts savādāk, piemēro definīcijas, kas minētas Direktīvā [95/46] un Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvā 2002/21/EK par kopējo regulatīvo bāzi elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) [(OV 2002, L 108, 33. lpp.)].
Piemēro arī šādas definīcijas:
a) “lietotājs” ir jebkura fiziska persona, kas izmanto publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu personīgiem vai uzņēmējdarbības mērķiem, ne vienmēr būdama šā pakalpojuma abonents;
b) “informācija par datu plūsmu” ir jebkuri dati, kas apstrādāti ar nolūku pārsūtīt komunikāciju elektronisko komunikāciju tīklā vai ar nolūku sagatavot rēķinu;
c) “atrašanās vietas dati” ir jebkuri dati, kuri apstrādāti elektronisko komunikāciju tīklā vai kurus apstrādā elektronisko komunikāciju pakalpojuma sniedzējs, norādot publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojuma lietotāja gala iekārtas ģeogrāfisko atrašanās vietu;
d) “komunikācija” ir jebkāda informācija, ar kuru apmainās vai kuru pārsūta starp noteiktu skaitu personu, izmantojot publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu. Tajā neiekļauj informāciju, kas, izmantojot elektronisko komunikāciju tīklu, pārsūtīta sabiedrībai kā apraides pakalpojuma daļa, izņemot līdz līmenim, kad informāciju var attiecināt uz identificējamu abonentu vai lietotāju, kas saņem šo informāciju;
[..].”
5 Saskaņā ar Direktīvas 2002/58 5. pantu “Komunikāciju konfidencialitāte”:
“1. Dalībvalstis nodrošina komunikāciju un saistītās informācijas par datu plūsmu konfidencialitāti ar publisko komunikāciju tīkla un publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, ievērojot valsts tiesību aktus. Īpaši tās aizliedz komunikāciju un saistītās informācijas par datu plūsmu noklausīšanos, ierakstīšanu, uzglabāšanu vai cita veida aizturēšanu [pārtveršanu] vai pārraudzību personām, kas nav lietotāji, bez attiecīgo lietotāju piekrišanas, izņemot gadījumus, kad to darīt ir ar likumu atļauts saskaņā ar 15. panta 1. punktu. Šis punkts neliedz tehnisko uzglabāšanu, kas nepieciešama komunikāciju pārsūtīšanai, neierobežojot konfidencialitātes principu.
[..]
3. Dalībvalstis nodrošina, ka informācijas uzglabāšana abonenta vai lietotāja gala iekārtā vai piekļuves iegūšana šādā iekārtā jau uzglabātai informācijai ir atļauta tikai ar nosacījumu, ka attiecīgais abonents vai lietotājs ir devis savu piekrišanu un saskaņā ar Direktīvu [95/46] nodrošināts ar skaidru un visaptverošu informāciju, tostarp par apstrādes nolūku. Tas neliedz jebkādu tehnisku uzglabāšanu vai piekļuvi, kas paredzēta vienīgi, lai veiktu saziņas pārraidīšanu elektronisko sakaru tīklā, vai kas noteikti nepieciešama tā informācijas sabiedrības pakalpojuma sniedzējam, kuru skaidri pieprasījis abonents vai lietotājs.”
6 Direktīvas 2002/58 6. pantā “Informācija par datu plūsmu” ir noteikts:
“1. Informācija par datu plūsmu, kas attiecas uz abonentiem un lietotājiem un ko publisko komunikāciju tīkla pakalpojumu sniedzējs vai publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojuma sniedzējs apstrādā vai uzglabā, ir jādzēš vai jāpadara anonīma, kad tā vairs nav nepieciešama komunikāciju pārraidīšanai, neierobežojot šā panta 2., 3. un 5. [punktu] un 15. panta 1. punktu.
2. Var apstrādāt informāciju par datu plūsmu, kas nepieciešama, lai abonentam sagatavotu rēķinu un veiktu norēķinus par starpsavienojumiem. Šāda apstrāde ir pieļaujama tikai tik ilgi, kamēr nav beidzies termiņš, kura laikā var likumīgi apstrīdēt rēķinu vai saņemt maksājumu.
3. Elektronisko komunikāciju pakalpojumu tirdzniecības nolūkā vai pievienotās vērtības pakalpojumu sniegšanas nolūkā publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojuma sniedzējs var apstrādāt 1. punktā minēto informāciju līdz līmenim un tik ilgi, cik nepieciešams šādiem pakalpojumiem vai tirdzniecībai, ja abonents vai lietotājs, uz kuru šī informācija attiecas, pirms tam ir devis savu piekrišanu. Lietotājiem vai abonentiem dod iespēju jebkurā laikā atsaukt savu piekrišanu informācijas par datu plūsmu apstrādei.
[..]
5. Informācijas par datu plūsmu apstrāde, saskaņā ar 1., 2., 3. un 4. punktu, ir jāierobežo līdz personām, kas darbojas ar pilnvaru no publisko komunikāciju tīklu pakalpojumu sniedzējiem un tādu publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem, kas apstrādā rēķinu sagatavošanas vai datu plūsmas pārvaldi, klientu pieprasījumus, pārkāpumu noteikšanu, elektronisko komunikāciju pakalpojumu tirdzniecību vai pievienotās vērtības pakalpojumu sniegšanu, un tā jāierobežo līdz līmenim, kas nepieciešams šādu darbību veikšanai.
[..]”
7 Direktīvas 2002/58 9. panta “Atrašanās vietas dati, kas nav informācija par datu plūsmu” 1. punktā ir paredzēts:
“Ja var apstrādāt atrašanās vietas datus, kas nav informācija par datu plūsmu, attiecībā uz publisko komunikāciju tīklu vai publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu lietotājiem vai abonentiem, šādus datus var apstrādāt tikai tad, kad tie ir padarīti anonīmi, vai ar lietotāju vai abonentu piekrišanu, līdz tādam līmenim un tik ilgi, cik nepieciešams, lai sniegtu pievienotās vērtības pakalpojumus. Pakalpojuma sniedzējam ir jāinformē lietotāji vai abonenti pirms to piekrišanas saņemšanas par apstrādājamajiem atrašanās vietas datu veidiem, ja dati nav informācija par datu plūsmu, par apstrādes nolūku un ilgumu un par to, vai šos datus pārsūtīs treš[ai] personai ar nolūku sniegt pievienotās vērtības pakalpojumu. [..]”
8 Minētās direktīvas 15. panta “Direktīvas [95/46] dažu noteikumu piemērošana” 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus, lai ierobežotu šīs direktīvas 5. un 6. pantā, 8. panta 1., 2., 3. un 4. punktā un 9. pantā minēto tiesību un pienākumu darbības jomu, ja šādi ierobežojumi ir vajadzīgi saskaņā ar nepieciešamiem, atbilstīgiem un samērīgiem pasākumiem demokrātiskā sabiedrībā, lai garantētu valsts drošību, aizsardzību, sabiedrības drošību un kriminālpārkāpumu [noziedzīgu nodarījumu] vai elektroniskās komunikāciju sistēmas nevēlamas izmantošanas novēršanu, izmeklēšanu, noteikšanu [atklāšanu] un kriminālvajāšanu, kā noteikts Direktīvas [95/46] 13. panta 1. punktā. Tālab dalībvalstis, cita starpā, var pieņemt tiesību aktus, paredzot datu saglabāšanu ierobežotā laikposmā, kas pamatots ar šajā punktā noteiktajiem iemesliem. Visi šajā punktā minētie pasākumi ir saskaņā ar [Savienības] tiesību aktu vispārējiem principiem, tostarp tie[m], kas minēti Eiropas Savienības dibināšanas līguma 6. panta 1. un 2. punktā.”
Igaunijas tiesības
Elektronisko komunikāciju likums
9 Elektroonilise side seadus (Elektronisko komunikāciju likums, RT I 2004, 87, 593; RT I, 22.5.2018., 3), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiskajiem apstākļiem (turpmāk tekstā – “Elektronisko komunikāciju likums”), 111.1 pantā “Pienākums saglabāt datus” ir paredzēts:
“[..]
(2) Fiksētās telefonijas un mobilās telefonijas pakalpojumu, kā arī fiksētās telefonijas un mobilās telefonijas tīkla pakalpojumu sniedzēju pienākums ir saglabāt šādus datus:
1) izsaucēja līnijas numuru, kā arī abonenta vārdu un adresi;
2) izsauktās līnijas numuru, kā arī abonenta vārdu un adresi;
3) gadījumos, kad ir iesaistīti tādi papildu pakalpojumi kā izsaukuma pārvade vai izsaukuma pāradresēšana, sastādīto numuru, kā arī abonenta vārdu un adresi;
4) savienojuma sākuma un beigu datumu un laiku;
5) izmantoto fiksētās telefonijas vai mobilās telefonijas pakalpojumu;
6) izsaucējas un izsauktās līnijas starptautisko mobilā lietotāja identitātes identifikatoru (International Mobile Subscriber Identity – IMSI);
7) izsaucējas un izsauktās līnijas starptautisko mobilās galiekārtas identitātes identifikatoru (International Mobile Equipment Identity – IMEI);
8) šūnas identifikatoru savienojuma sākumā;
9) datus, kas identificē šūnas ģeogrāfisko atrašanās vietu, norādot šūnas identifikatoru tajā laikposmā, attiecībā uz kuru ir saglabāti dati;
10) anonīmu priekšapmaksas mobilās telefonijas pakalpojumu gadījumos pakalpojuma sākotnējās aktivizēšanas datumu un laiku, kā arī šūnas identifikatoru, no kurienes pakalpojums tika aktivizēts.
[..]
(4) Šā panta 2. un 3. punktā minētos datus saglabā vienu gadu no saziņas sākuma brīža, ja šie dati ir iegūti vai apstrādāti saistībā ar komunikāciju pakalpojumu sniegšanu. [..]
[..]
(11) Šā panta 2. un 3. punktā minētos datus pārsūta:
1) atbilstoši kriminaalmenetluse seadustik [(Kriminālprocesa kodekss)] izmeklēšanas iestādei, iestādei, kas ir pilnvarota veikt novērošanas pasākumus, prokuratūrai un tiesai;
[..].”
Kriminālprocesa kodekss
10 Kriminālprocesa kodeksa (kriminaalmenetluse seadustik, RT I 2003, 27, 166; RT I, 31.5.2018., 22) 17. pantā ir noteikts:
“(1) Procesa dalībnieki ir: prokuratūra [..].”
[..]”
11 Šā kodeksa 30. pants ir izteikts šādi:
“(1) Prokuratūra vada pirmstiesas izmeklēšanu, garantējot tās tiesiskumu un efektivitāti, kā arī ir valsts apsūdzības uzturētāja kriminālprocesā.
(2) Prokuratūras pilnvaras tās vārdā kriminālprocesā īsteno prokurors, kurš rīkojas neatkarīgi un ir pakļauts vienīgi likumam.”
12 Minētā kodeksa 90.1 pantā ir paredzēts:
“[..]
(2) Izmeklēšanas iestāde, saņēmusi prokuratūras atļauju pirmstiesas izmeklēšanā vai tiesas atļauju tajā izskatītajā kriminālprocesā, var pieprasīt elektronisko komunikāciju uzņēmumam sniegt Elektronisko komunikāciju likuma 111.1 panta 2. un 3. punktā paredzētos datus, kas nav minēti šā panta 1. punktā. Pieprasījuma atļaujā tiek norādīts laikposms, attiecībā uz kuru var pieprasīt datus, precīzi norādot datumus.
(3) Atbilstoši šim pantam datus var pieprasīt tikai tad, ja tas ir absolūti nepieciešams kriminālprocesa mērķa sasniegšanai.”
13 Tā paša kodeksa 211. pantā ir noteikts:
“(1) Pirmstiesas izmeklēšanas mērķis ir savākt pierādījumus un radīt pārējos apstākļus, kas ir vajadzīgi kriminālprocesa norisei.
(2) Izmeklēšanas iestāde un prokuratūra pirmstiesas izmeklēšanā noskaidro aizdomās turēto personu vai apsūdzēto personu apsūdzošos un attaisnojošos apstākļus.”
Prokuratūras likums
14 Prokuratuuriseadus (Prokuratūras likums, RT I 1998, 41, 625; RT I, 6.7.2018., 20), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, 1. pantā ir paredzēts:
“(1) Prokuratūra ir Tieslietu ministrijas pakļautībā esoša valsts iestāde, kas piedalās noziedzīgu nodarījumu apkarošanai un atklāšanai nepieciešamo novērošanas pasākumu plānošanā, vada pirmstiesas izmeklēšanu, nodrošinot tās likumību un efektivitāti, uztur valsts apsūdzību kriminālprocesā un veic citus tai likumā noteiktos uzdevumus.
(11) Prokuratūra tai likumā noteiktos uzdevumus veic neatkarīgi un rīkojas atbilstoši šim likumam, citiem likumiem un pamatojoties uz šiem likumiem pieņemtajiem tiesību aktiem.
[..]”
15 Šī likuma 2. panta 2. punktā ir noteikts:
“Prokurors veic savus uzdevumus neatkarīgi un rīkojas tikai saskaņā ar likumu un savu pārliecību.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
16 Ar 2017. gada 6. aprīļa nolēmumu Viru Maakohus (Viru rajona tiesa, Igaunija) piesprieda H. K. brīvības atņemšanas sodu uz diviem gadiem par laikposmā no 2015. gada 17. janvāra līdz 2016. gada 1. februārim veiktām mantu (vērtībā no 3 līdz 40 EUR), kā arī naudas summu (apmērā no 5,20 līdz 2100 EUR) zādzībām, citas personas bankas kartes izmantošanu, radot šai personai zaudējumus 3941,82 EUR apmērā, un vardarbīgu rīcību pret personām, kas bija pret viņu vērstas tiesvedības dalībnieces.
17 Lai atzītu H. K. par vainīgu šo darbību izdarīšanā, Viru Maakohus (Viru rajona tiesa) tostarp balstījās uz vairākiem protokoliem, kas bija sagatavoti, pamatojoties uz elektronisko komunikāciju datiem Elektronisko komunikāciju likuma 111.1 panta 2. punkta izpratnē, kurus pirmstiesas izmeklēšanas gaitā izmeklēšanas iestāde bija ieguvusi no telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēja pēc tam, kad tā saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 90.1 pantu bija saņēmusi vairākas Viru Ringkonnaprokuratuur (Viru rajona prokuratūra, Igaunija) prokurora tam paredzētas atļaujas. Šīs atļaujas, kas tika piešķirtas 2015. gada 28. janvārī, 2. februārī, 2. novembrī, kā arī 2016. gada 25. februārī, attiecās uz datiem par vairākiem H. K. tālruņa numuriem un vairākiem starptautiskajiem mobilās galiekārtas identitātes identifikatoriem par laikposmu no 2015. gada 1. janvāra līdz 2. februārim, 2015. gada 21. septembri, kā arī laikposmu no 2015. gada 1. marta līdz 2016. gada 19. februārim.
18 Par Viru Maakohus (Viru rajona tiesa) nolēmumu H. K. iesniedza apelācijas sūdzību Tartu Ringkonnakohus (Tartu apgabaltiesa, Igaunija), kas šo apelācijas sūdzību noraidīja ar 2017. gada 17. novembra nolēmumu.
19 H. K. par šo pēdējo minēto nolēmumu iesniedza kasācijas sūdzību Riigikohus (Augstākā tiesa, Igaunija), citastarp apstrīdot to protokolu pieņemamību, kas sagatavoti, pamatojoties uz informāciju, kura iegūta no elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēja. Persona H. K. uzskata, ka no 2016. gada 21. decembra sprieduma Tele2 Sverige un Watson u.c. (C‑203/15 un C‑698/15, turpmāk tekstā – “spriedums Tele2”, EU:C:2016:970) izriet, ka Elektronisko komunikāciju likuma 111.1 panta noteikumi, ar ko pakalpojumu sniedzējiem ir noteikts pienākums saglabāt komunikāciju datus, kā arī šo datu izmantošana viņas notiesāšanas nolūkā ir pretrunā Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktam, lasot to kopsakarā ar Hartas 7., 8. un 11. pantu, kā arī 52. panta 1. punktu.
20 Iesniedzējtiesa uzskata, ka rodas jautājums, vai protokoli, kas izveidoti, pamatojoties uz Elektronisko komunikāciju likuma 111.1 panta 2. punktā paredzētajiem datiem, var tikt uzskatīti par pieļaujamiem pierādījumiem. Šī tiesa norāda, ka attiecīgo protokolu kā pierādījumu pieļaujamība pamatlietā ir atkarīga no tā, vai protokolu pamatā esošo datu iegūšana ir bijusi saderīga ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar Hartas 7., 8. un 11. pantu, kā arī 52. panta 1. punktu.
21 Minētā tiesa uzskata, ka, lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jānoskaidro, vai minētais 15. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar Hartu, ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts iestāžu piekļuve datiem – kas ļauj identificēt no aizdomās turētās personas fiksētā telefona vai mobilā telefona veiktās saziņas avotu un galamērķi, noteikt šīs saziņas datumu, pulksteņa laiku, ilgumu un veidu, izmantoto galiekārtu, kā arī mobilās galiekārtas izmantošanas vietu – ir tik smaga iejaukšanās attiecīgajās pamattiesībās, ka šī piekļuve būtu jāpiešķir tikai smagas noziedzības apkarošanas nolūkā neatkarīgi no laikposma, par kādu valsts iestādes ir pieprasījušas piekļuvi šiem saglabātajiem datiem.
22 Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka šī laikposma ilgums ir būtisks faktors, lai novērtētu tās iejaukšanās smagumu, ko veido piekļuve informācijai par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem. Tādējādi, ja minētais laikposms ir ļoti īss vai ja savākto datu apjoms ir ļoti neliels, būtu jānoskaidro, vai cīņa pret noziedzību kopumā – nevis tikai cīņa pret smagiem noziegumiem – var pamatot šādu iejaukšanos.
23 Visbeidzot iesniedzējtiesai ir šaubas par iespēju uzskatīt Igaunijas prokuratūru par neatkarīgu administratīvu iestādi 2016. gada 21. decembra sprieduma Tele2 (C‑203/15 un C‑698/15, EU:C:2016:970) 120. punkta izpratnē, kas var ļaut izmeklēšanas iestādei piekļūt tādiem datiem par elektroniskajām komunikācijām, kuri minēti Elektronisko komunikāciju likuma 111.1 panta 2. punktā.
24 Prokuratūra vada pirmstiesas izmeklēšanu, garantējot tās tiesiskumu un efektivitāti. Tā kā šīs procedūras mērķis citastarp ir pierādījumu vākšana, izmeklēšanas iestāde un prokuratūra pirmstiesas izmeklēšanā noskaidro visu aizdomās turēto un apsūdzēto personu apsūdzošos un attaisnojošos apstākļus. Ja prokuratūra ir pārliecināta, ka visi nepieciešamie pierādījumi ir savākti, tā sāk kriminālprocesu pret aizdomās turēto. Prokuratūras pilnvaras tās vārdā īsteno prokurors, kas savus uzdevumus veic neatkarīgi, kā tas izriet no Kriminālprocesa kodeksa 30. panta 1. un 2. punkta un no Prokuratūras likuma 1. un 2. panta.
25 Šajā kontekstā iesniedzējtiesa norāda, ka tās šaubas par Savienības tiesībās prasīto neatkarību galvenokārt izriet no tā, ka prokuratūra ne tikai vada izmeklēšanas procedūru, bet arī uztur valsts apsūdzību kriminālprocesā, jo šī iestāde saskaņā ar valsts tiesībām ir kriminālprocesa dalībniece.
26 Šādos apstākļos Riigikohus (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas [2002/58] 15. panta 1. punkts, lasot to kopā ar [Hartas] 7., 8. un 11. pantu un 52. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka kriminālprocesā valstu iestāžu piekļuve datiem, kuri ļauj noteikt no aizdomās turētās personas fiksētā telefona vai mobilā telefona veiktās saziņas avotu un galamērķi, datumu, pulksteņa laiku, ilgumu un veidu, izmantoto galiekārtu un mobilās galiekārtas izmantošanas vietu, ir tik būtiska iejaukšanās minētajos Hartas pantos nostiprinātajās pamattiesībās, ka šī piekļuve noziedzīgo nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas ietvaros ir jānodrošina tikai smagas noziedzības apkarošanas vajadzībām neatkarīgi no tā, uz kādu laikposmu attiecas saglabātie dati, kuriem dalībvalsts iestādēm ir piekļuve?
2) Vai Direktīvas [2002/58] 15. panta 1. punkts, ņemot vērā [2018. gada 2. oktobra sprieduma Ministerio Fiscal (C‑207/16, EU:C:2018:788)] 55.–57. punktā izklāstīto samērīguma principu, ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja pirmajā jautājumā minēto datu, kuriem valsts iestādēm ir piekļuve, apjoms (gan datu veida, gan attiecīgā laikposma ilguma ziņā) nav liels, no šīs piekļuves izrietošo iejaukšanos pamattiesībās var vispārīgi pamatot ar noziedzīgo nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķi un ka, jo lielāks ir to datu apjoms, kuriem dalībvalsts iestādēm ir piekļuve, jo smagākiem ir jābūt noziedzīgajiem nodarījumiem, kurus ar šo iejaukšanos ir domāts apkarot?
3) Vai [2016. gada 21. decembra sprieduma Tele2 (C‑203/15 un C‑698/15, EU:C:2016:970)] rezolutīvās daļas 2) punktā minētā prasība, ka kompetento valsts iestāžu piekļuvei datiem ir jābūt pakļautai iepriekšējai tiesas vai neatkarīgas administratīvas iestādes kontrolei, nozīmē, ka Direktīvas [2002/58] 15. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prokuratūru, kura vada pirmstiesas izmeklēšanu, un turklāt tās rīcībai saskaņā ar likumu ir jābūt neatkarīgai, tā ir pakļauta tikai likumam un tā pirmstiesas izmeklēšanā noskaidro gan apsūdzēto attaisnojošos, gan apsūdzošos pierādījumus, taču vēlāk tiesvedībā uztur valsts apsūdzību, var uzskatīt par neatkarīgu administratīvu iestādi?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo un otro jautājumu
27 Ar pirmo un otro prejudiciālo jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar Hartas 7., 8. un 11. pantu, kā arī 52. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas nolūkā valsts iestādēm ir atļauts piekļūt visai informācijai par datu plūsmu vai atrašanās vietas datiem, kas var sniegt ziņas par saziņu, ko lietotājs veicis, izmantojot elektronisku komunikācijas līdzekli, vai par viņa izmantotās galiekārtas atrašanās vietu, un no kuras var izdarīt precīzus secinājumus par viņa privāto dzīvi, ja šī piekļuve neaprobežojas ar procedūrām smagas noziedzības apkarošanai, neatkarīgi gan no tā, uz cik ilgu laikposmu attiecas pieprasītie dati, gan no tā, kāds ir par attiecīgo laikposmu pieejamo datu apjoms un to raksturs.
28 Šajā ziņā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, kā tiesas sēdē apliecināja Igaunijas valdība, ka dati, kuriem par izmeklēšanas veikšanu atbildīgā valsts iestāde piekļuva pamatlietā, bija dati, kuri ievākti atbilstoši Elektronisko komunikāciju likuma 111.1 panta 2. un 4. punktam, saskaņā ar kuru elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir pienākums vienu gadu visaptveroši un nediferencēti attiecībā uz fiksēto un mobilo telefoniju saglabāt informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus. Šie dati citastarp ļauj atrast un identificēt no personas fiksētā telefona vai mobilā telefona veiktās saziņas avotu un galamērķi, noteikt šīs saziņas datumu, pulksteņa laiku, ilgumu un veidu, izmantoto galiekārtu, kā arī noteikt mobilā telefona atrašanās vietu, ne obligāti pārsūtot komunikāciju. Turklāt tie sniedz iespēju noteikt lietotāja saziņas ar noteiktām personām biežumu noteiktā laikposmā. Tāpat arī, kā tiesas sēdē apstiprināja Igaunijas valdība, piekļuve minētajiem datiem noziedzības apkarošanas jomā var tikt lūgta attiecībā uz visu veidu noziedzīgiem nodarījumiem.
29 Attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem piekļuve informācijai par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem, kurus saglabā elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji, var tikt piešķirta valsts iestādēm noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķiem, piemērojot atbilstoši Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktam noteiktu pasākumu, Tiesa ir nospriedusi, ka šādu piekļuvi var piešķirt tikai tad, ja šie pakalpojumu sniedzēji šos datus ir saglabājuši atbilstoši minētajam 15. panta 1. punktam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 167. punkts).
30 Šajā ziņā Tiesa arī ir nospriedusi, ka minētajam 15. panta 1. punktam, lasot to kopsakarā ar Hartas 7., 8. un 11. pantu, kā arī 52. panta 1. punktu, ir pretrunā tādi tiesību akti, kuros šādā nolūkā preventīvi ir paredzēta informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu visaptveroša un nediferencēta saglabāšana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 168. punkts).
31 Attiecībā uz mērķiem, kas var pamatot valsts iestāžu piekļuvi elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju saglabātajiem datiem, piemērojot pasākumu, kas atbilst šīm tiesību normām, pirmkārt, no Tiesas judikatūras izriet, ka šādu piekļuvi var pamatot vienīgi ar vispārējo interešu mērķi, kura dēļ šiem pakalpojumu sniedzējiem ir uzdots veikt šādu saglabāšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 166. punkts).
32 Otrkārt, Tiesa ir nospriedusi, ka iespēja dalībvalstīm pamatot tostarp Direktīvas 2002/58 5., 6. un 9. pantā paredzēto tiesību un pienākumu ierobežojumus ir jāizvērtē, izsverot iejaukšanās, ko rada šāds ierobežojums, smagumu un pārbaudot, vai vispārējo interešu mērķa nozīmīgums, kas ir šī ierobežojuma pamats, ir samērīgs ar šo smagumu (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 131. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
33 Attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķi, ko gribēts sasniegt ar pamatlietā aplūkoto tiesisko regulējumu, saskaņā ar samērīguma principu vienīgi smagu noziegumu apkarošana un nopietnu valsts drošības apdraudējumu novēršana var pamatot tādu nopietnu iejaukšanos Hartas 7. un 8. pantā nostiprinātajās pamattiesībās, par kādu ir uzskatāma informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu saglabāšana, neatkarīgi no tā, vai tā ir visaptveroša un nediferencēta vai mērķtiecīga. Līdz ar to ar pamatlietā aplūkotā tiesiskā regulējuma mērķi vispārīgi novērst, izmeklēt, atklāt un izmeklēt noziedzīgus nodarījumus var tikt attaisnota tikai iejaukšanās minētajās pamattiesībās, kas nav smaga (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 140., kā arī 146. punkts).
34 Šajā ziņā citastarp ir ticis nospriests, ka likumdošanas pasākumi attiecībā uz elektronisko komunikāciju līdzekļu lietotāju identitātes datiem kā tādiem, tostarp to saglabāšanu un piekļuvi tiem vienīgi ar nolūku identificēt attiecīgo lietotāju, ja nav iespējas minētos datus sasaistīt ar informāciju par veikto komunikāciju, var pamatot ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta pirmajā teikumā minēto mērķi vispārīgi novērst, izmeklēt, atklāt noziedzīgus nodarījumus un veikt kriminālvajāšanu par tiem. Proti, šie dati paši par sevi neļauj uzzināt veikto komunikāciju datumu, laiku, ilgumu un adresātus, ne arī vietas, kur šī saziņa ir notikusi, vai to biežumu ar noteiktām personām noteiktā laika posmā, tādējādi, atskaitot elektronisko komunikāciju līdzekļu izmantotāju kontaktinformāciju, kā, piemēram, viņu adreses, tie nesniedz nekādu informāciju par veiktajām komunikācijām un līdz ar to – viņu privāto dzīvi. Tādējādi principā iejaukšanos, ko rada ar šādiem datiem saistīts pasākums, nevar kvalificēt kā smagu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 157. un 158. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
35 Šādos apstākļos vienīgi smagu noziegumu apkarošana vai nopietnu valsts drošības apdraudējumu novēršana var pamatot valsts iestāžu piekļuvi visai informācijai par datu plūsmu vai atrašanās vietas datiem, kas var sniegt ziņas par saziņu, ko lietotājs veicis ar elektronisko komunikāciju līdzekļiem, vai tā izmantoto galiekārtu atrašanās vietu un ļauj izdarīt precīzus secinājumus par attiecīgo personu privāto dzīvi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 2. oktobris, Ministerio Fiscal, C‑207/16, EU:C:2018:788, 54. punkts), un citi faktori saistībā ar piekļuves samērīgumu, piemēram, tas, uz cik ilgu laikposmu attiecas dati, kuriem tiek lūgta piekļuve, nevar radīt tādas sekas, ka vispārējs noziegumu izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas par tiem mērķis varētu pamatot šādu piekļuvi.
36 Ir jānorāda, ka piekļuve visai informācijai par datu plūsmu vai atrašanās vietas datiem, kas saglabāti saskaņā ar Elektronisko komunikāciju likuma 111.1 pantu, tiešām var ļaut izdarīt precīzus, pat ļoti precīzus secinājumus par to personu privāto dzīvi, kuru dati ir saglabāti, piemēram, ikdienas dzīves paradumiem, pastāvīgajām vai pagaidu uzturēšanās vietām, ikdienas vai citām gaitām, veiktajām darbībām, šo personu sociālajām attiecībām un sociālajām aprindām, kurās tās mēdz uzturēties (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 117. punkts).
37 Protams, kā norāda iesniedzējtiesa, jo ilgāks ir laikposms, par kuru ir pieprasīti dati, jo lielāks principā ir tādu datu apjoms, kurus elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji var saglabāt attiecībā uz elektronisko komunikāciju līdzekļa lietotāja veikto saziņu, uzturēšanās vietām, kā arī pārvietošanos, tādējādi no izgūtajiem datiem ļaujot izdarīt vairāk secinājumu par lietotāja privāto dzīvi. Analoģisku konstatējumu var izdarīt arī attiecībā uz pieprasīto datu kategorijām.
38 Tātad, lai izpildītu samērīguma prasību, saskaņā ar kuru atkāpes no personas datu aizsardzības un tās ierobežojumi ir jāīsteno absolūti nepieciešamā robežās (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 130. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), kompetentajām valsts iestādēm katrā konkrētajā gadījumā ir jānodrošina, lai pieprasīto datu kategorijas, kā arī tā laikposma ilgums, par kuru tie pieprasīti, ņemot vērā lietas apstākļus, aprobežotos ar attiecīgās izmeklēšanas vajadzībām absolūti nepieciešamo.
39 Tomēr iejaukšanās Hartas 7. un 8. pantā paredzētajās pamattiesībās, ko rada valsts iestādes piekļuve visai informācijai par datu plūsmu vai atrašanās vietas datiem, kas var sniegt ziņas par saziņu, ko veic lietotājs, izmantojot elektronisko komunikāciju līdzekli, vai viņa izmantoto galiekārtu atrašanās vietu, katrā ziņā ir smaga iejaukšanās neatkarīgi gan no tā, uz cik ilgu laikposmu attiecas pieprasītie dati, gan no tā, kāds ir par attiecīgo laikposmu pieejamo datu apjoms un to raksturs, ja, kā tas ir pamatlietā, visi šie dati sniedz iespēju izdarīt precīzus secinājumus par attiecīgās personas vai personu privāto dzīvi.
40 Šajā ziņā pat piekļuve ierobežotam informācijas apjomam par datu plūsmu vai atrašanās vietas datiem vai piekļuve datiem attiecībā uz neilgu laiku var sniegt precīzu informāciju par elektronisko komunikāciju līdzekļa lietotāja privāto dzīvi. Turklāt pieejamo datu apjoms un no tiem izrietošā konkrētā informācija par attiecīgās personas privāto dzīvi ir apstākļi, kurus var novērtēt tikai pēc iepazīšanās ar minētajiem datiem. Taču tiesas vai neatkarīgas kompetentās iestādes izsniegtā piekļuves atļauja noteikti tiek sniegta, pirms var iepazīties ar datiem un no tiem izrietošo informāciju. Tādējādi piekļuves radītās iejaukšanās smaguma vērtējums noteikti tiek veikts, ņemot vērā risku, ko pieprasīto datu kategorija parasti rada attiecīgo personu privātajai dzīvei, turklāt nav nozīmes tam, vai no tiem izrietošā informācija par privāto dzīvi konkrēti ir vai nav sensitīva.
41 Visbeidzot, ņemot vērā faktu, ka iesniedzējtiesai tiek prasīts atzīt, ka protokoli, kas izveidoti, pamatojoties uz informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem, nav pieļaujami, jo Elektronisko komunikāciju likuma 111.1 panta normas ir pretrunā Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktam gan attiecībā uz datu saglabāšanu, gan piekļuvi tiem, ir jāatgādina, ka pašreizējā Savienības tiesību situācijā principā vienīgi valsts tiesībās ir jāparedz noteikumi par informācijas un pierādījumu, kas iegūti, veicot šādu datu visaptverošu un nediferencētu saglabāšanu, kura ir pretrunā Savienības tiesībām, pieļaujamību un izvērtēšanu kriminālprocesā, kas sākts pret personām, kuras tiek turētas aizdomās par noziedzīgu darbību veikšanu (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 222. punkts), vai arī – valsts iestādēm pretrunā minētajām tiesībām piekļūstot šiem datiem.
42 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja attiecīgajā jomā nav Savienības noteikumu, katras dalībvalsts tiesību sistēmā saskaņā ar to procesuālās autonomijas principu ir jānosaka tiesvedības procesuālie noteikumi, kam jānodrošina to tiesību aizsardzība, kuras attiecīgajām personām piešķirtas Savienības tiesībās, tomēr ar nosacījumu, ka šie noteikumi nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par tiem, kas attiecas uz līdzīgām valsts tiesībās reglamentētām situācijām (līdzvērtības princips), un tie nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas Savienības tiesību sistēmā (efektivitātes princips) (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 223. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
43 Konkrētāk par efektivitātes principu ir jāatgādina, ka valsts tiesību normu par informācijas un pierādījumu pieļaujamību un izmantošanu mērķis atbilstoši valsts tiesībās izdarītajām izvēlēm ir izvairīties no tā, ka prettiesiski iegūta informācija un pierādījumi nepamatoti kaitē personai, kas tiek turēta aizdomās par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. Saskaņā ar valsts tiesībām šis mērķis var tikt sasniegts ne tikai ar aizliegumu izmantot šādu informāciju un pierādījumus, bet arī ar valsts noteikumiem un praksi, kas reglamentē informācijas un pierādījumu izvērtēšanu un izsvēršanu, vai pat ar to prettiesiskuma ņemšanu vērā, nosakot sodu (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 225. punkts).
44 Nepieciešamība izslēgt informāciju un pierādījumus, kas iegūti, neievērojot Savienības tiesību prasības, ir jāizvērtē, tostarp ņemot vērā, kā šādas informācijas un pierādījumu pieņemamība apdraud sacīkstes principa ievērošanu un līdz ar to – tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu. Tiesai, kas uzskata, ka lietas dalībnieks nespēj efektīvi paust nostāju par pierādījumu, kurš ir saistīts ar jomu, ko tiesa nepārzina, un kurš var būtiski ietekmēt faktu vērtējumu, ir jākonstatē tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpums un jāizslēdz šis pierādīšanas līdzeklis, lai izvairītos no šāda pārkāpuma. Līdz ar to efektivitātes princips valsts krimināllietu tiesai nosaka pienākumu neņemt vērā informāciju un pierādījumus, kas – pretrunā Savienības tiesībām – ir iegūti, visaptveroši un nediferencēti saglabājot informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus vai arī kompetentajai iestādei – tāpat pretrunā minētajām tiesībām – piekļūstot šiem datiem, kriminālprocesā, kas sākts pret personām, kuras tiek turētas aizdomās par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, ja šīs personas nespēj efektīvi paust nostāju par šo informāciju un šiem pierādījumiem, kuri ir saistīti ar jomu, ko tiesa nepārzina, un kuri var būtiski ietekmēt faktu vērtējumu (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 226. un 227. punkts).
45 Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo un otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar Hartas 7., 8. un 11. pantu, kā arī 52. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas nolūkā valsts iestādēm ir atļauts piekļūt visai informācijai par datu plūsmu vai atrašanās vietas datiem, kas var sniegt ziņas par saziņu, ko lietotājs veicis, izmantojot elektronisku komunikācijas līdzekli, vai par viņa izmantotās galiekārtas atrašanās vietu un no kā var izdarīt precīzus secinājumus par viņa privāto dzīvi, ja šī piekļuve neaprobežojas ar procedūrām smagas noziedzības apkarošanai vai smagu sabiedrības drošības apdraudējumu novēršanai, neatkarīgi gan no tā, uz cik ilgu laikposmu attiecas pieprasītie dati, gan no tā, kāds ir par attiecīgo laikposmu pieejamo datu apjoms un to raksturs.
Par trešo jautājumu
46 Ar trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts, lasot to kopā ar Hartas 7., 8. un 11. pantu, kā arī 52. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru prokuratūrai, kuras uzdevums ir vadīt pirmstiesas kriminālizmeklēšanu un vajadzības gadījumā uzturēt valsts apsūdzību vēlākā procedūras stadijā, atļaut valsts iestādei kriminālizmeklēšanas nolūkiem piekļūt informācijai par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem.
47 Iesniedzējtiesa šajā ziņā precizē, ka, lai gan Igaunijas prokuratūrai saskaņā ar valsts tiesībām ir pienākums rīkoties neatkarīgi, tā ir pakļauta vienīgi likumam un tai izmeklēšanas procesā ir jāpārbauda apsūdzošie un attaisnojošie pierādījumi, šīs procedūras mērķis tomēr ir pierādījumu vākšana, kā arī citu tiesvedības veikšanai nepieciešamo nosacījumu izpilde. Šī pati iestāde arī uztur valsts apsūdzību kriminālprocesā un tādējādi ir arī kriminālprocesa dalībniece tiesā. Turklāt no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, kā to tiesas sēdē apstiprināja arī Igaunijas valdība un Prokuratuur, izriet, ka Igaunijas prokuratūras struktūra ir hierarhiska un ka uz pieteikumiem par piekļuvi informācijai par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem neattiecas īpašas formas prasības un tos var iesniegt pats prokurors. Visbeidzot – to personu lokā, kuru datiem piekļuve var tikt sniegta, ietilpst ne tikai personas, kuras tiek turētas aizdomās par iesaistīšanos noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.
48 Valsts tiesiskajā regulējumā patiešām – kā Tiesa jau ir nospriedusi – ir jāparedz nosacījumi, ar kādiem elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir jādod kompetentajām valsts iestādēm piekļuve to rīcībā esošajiem datiem. Taču, lai izpildītu samērīguma prasību, šajā tiesiskajā regulējumā ir jāparedz skaidri un precīzi noteikumi par attiecīgā pasākuma tvērumu un piemērošanu un minimālajām prasībām, lai tā rezultātā personām, kuru personas dati tikuši pārsūtīti, būtu pietiekamas garantijas, kas ļautu šos datus efektīvi aizsargāt pret ļaunprātīgas izmantošanas risku. Šim tiesiskajam regulējumam ir jābūt juridiski saistošam valsts tiesībās, un tajā ir jānorāda, kādos apstākļos un saskaņā ar kādiem nosacījumiem var īstenot pasākumu, kas ietver šādu datu apstrādi, tādējādi garantējot, ka šāda iejaukšanās notiek tikai absolūti nepieciešamā robežās (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 21. decembris, Tele2, C‑203/15 un C‑698/15, EU:C:2016:970, 117. un 118. punkts; 2020. gada 6. oktobris, Privacy International, C‑623/17, EU:C:2020:790, 68. punkts, kā arī 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 132. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 Konkrēti, šāds atbilstoši Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktam pieņemts valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēta kompetento iestāžu piekļuve saglabātajai informācijai par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem, nevar aprobežoties ar prasību, lai iestāžu piekļuve datiem atbilstu šī tiesiskā regulējuma mērķim, bet tajā ir arī jāparedz materiāltiesiskie un procesuālie nosacījumi, kas regulē šo izmantošanu (spriedumi, 2020. gada 6. oktobris, Privacy International, C‑623/17, EU:C:2020:790, 77. punkts, kā arī 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 176. punkts un tajā minētā judikatūra).
50 Tātad, tā kā vispārēja piekļuve visiem saglabātajiem datiem, kas nav atkarīga no jebkādas – kaut arī netiešas – saiknes ar sasniedzamo mērķi, nevar tikt uzskatīta par tādu, kas aprobežojas ar absolūti nepieciešamo, attiecīgajam valsts tiesiskajam regulējumam ir jābalstās uz objektīviem kritērijiem, lai definētu apstākļus un nosacījumus, saskaņā ar kuriem kompetentajām valsts iestādēm piešķir piekļuvi attiecīgajiem datiem. Šajā ziņā šādu piekļuvi saistībā ar mērķi apkarot noziedzību principā var piešķirt vienīgi to personu datiem, kuras tiek turētas aizdomās par smaga nozieguma plānošanu, sagatavošanos tam vai tā izdarīšanu vai arī kuras vienā vai otrā veidā ir iesaistītas šādā noziegumā. Tomēr īpašos gadījumos, proti, kad teroristiskas darbības rada apdraudējumu vitāli svarīgām valsts drošības, aizsardzības vai sabiedrības drošības interesēm, piekļuvi var piešķirt arī citu personu datiem, ja pastāv objektīvi apstākļi, kas ļauj uzskatīt, ka šie dati konkrētajā gadījumā varētu efektīvi sekmēt šādu darbību apkarošanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 21. decembris, Tele2, C‑203/15 un C‑698/15, EU:C:2016:970, 119. punkts, kā arī 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 188. punkts).
51 Lai praksē nodrošinātu šo nosacījumu ievērošanu pilnībā, ir būtiski, ka kompetento valsts iestāžu piekļuve saglabātajiem datiem principā ir pakļauta iepriekšējai pārbaudei, ko veic tiesa vai neatkarīga administratīva iestāde, un ka šīs tiesas vai iestādes lēmums tiek pieņemts, pamatojoties uz šīs iestādes pieteikumu tostarp saistībā ar noziedzīga nodarījuma novēršanu, atklāšanu vai kriminālvajāšanas procedūrām. Pienācīgi pamatotos neatliekamības gadījumos pārbaude ir jāveic īsā laikā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 189. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
52 Kā secinājumu 105. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts, šai iepriekšējai pārbaudei tostarp ir nepieciešams, lai tiesai vai iestādei, kurai ir jāveic minētā iepriekšējā pārbaude, būtu visas pilnvaras un lai tā sniegtu visas nepieciešamās garantijas, lai nodrošinātu dažādo attiecīgo interešu un tiesību saskaņošanu. Runājot konkrētāk par kriminālizmeklēšanu, šādai pārbaudei ir vajadzīgs, lai šī tiesa vai iestāde spētu nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp interesēm, kas saistītas ar izmeklēšanas vajadzībām saistībā ar cīņu pret noziedzību, no vienas puses, un personu, kuru datiem tiek piekļūts, pamattiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, no otras puses.
53 Kad pārbaudi veic nevis tiesa, bet gan neatkarīga administratīva iestāde, šai iestādei ir jāpiemīt tādam statusam, kas tai savu uzdevumu izpildē ļauj rīkoties objektīvi, un tālab tā nedrīkst būt pakļauta jebkādai ārējai ietekmei (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 9. marts, Komisija/Vācija, C‑518/07, EU:C:2010:125, 25. punkts, kā arī atzinumu, 2017. gada 26. jūlijs, 1/15 (ES–Kanādas nolīgums par PRD), EU:C:2017:592, 229. un 230. punkts).
54 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka neatkarības prasība, kam ir jāatbilst iestādei, kurai ir jāveic šī sprieduma 51. punktā atgādinātā iepriekšējā pārbaude, nozīmē, ka šai iestādei jābūt nepiederīgai tai personai, kas lūdz piekļuvi datiem, tādējādi pirmajai minētajai ir jāspēj īstenot šo pārbaudi objektīvi un neatkarīgi no jebkādas ārējas ietekmes. It īpaši krimināltiesību jomā neatkarības prasība, kā to būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 126. punktā, nozīmē, ka iestāde, kas ir atbildīga par šo iepriekšējo pārbaudi, pirmkārt, nav iesaistīta attiecīgajā pirmstiesas kriminālizmeklēšanā un, otrkārt, tai attiecībā pret kriminālprocesa dalībniekiem ir jābūt neitrālai.
55 Tā tas nav gadījumā, kad prokuratūra vada izmeklēšanu un attiecīgā gadījumā uztur valsts apsūdzību. Prokuratūras uzdevums ir nevis pilnībā neatkarīgi izspriest lietu, bet gan attiecīgā gadījumā nodot to kompetentajai tiesai, rīkojoties valsts apsūdzību uzturošās procesa dalībnieces statusā.
56 Ar to, ka prokuratūrai atbilstoši noteikumiem, kas reglamentē tās kompetenci un statusu, ir jāpārbauda apsūdzošie un attaisnojošie pierādījumi, ir jānodrošina izmeklēšanas procedūras likumība un jārīkojas tikai saskaņā ar likumu un savu pārliecību, nav pietiekami, lai tai piešķirtu trešās personas statusu saistībā ar attiecīgajām interesēm šī sprieduma 52. punktā aprakstītajā nozīmē.
57 No tā izriet, ka prokuratūra nevar veikt šī sprieduma 51. punktā minēto iepriekšējo pārbaudi.
58 Turklāt, tā kā iesniedzējtiesa ir uzdevusi jautājumu, vai to, ka neatkarīga iestāde neveic pārbaudi, var aizstāt ar vēlāku tiesas pārbaudi attiecībā uz valsts iestādes piekļuves informācijai par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem likumību, ir jānorāda, ka neatkarīgai pārbaudei ir jānotiek, kā tas ir prasīts šī sprieduma 51. punktā atgādinātajā judikatūrā, pirms jebkādas piekļuves, izņemot pienācīgi pamatotus steidzamības gadījumus, kuros pārbaude ir jāveic pēc iespējas ātri. Kā secinājumu 128. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, ar šādu vēlāku pārbaudi nevarētu sasniegt iepriekšējas pārbaudes mērķi, kas ir nepieļaut piekļūt datiem apmērā, kurš pārsniedz stingri nepieciešamā robežas.
59 Šādos apstākļos uz trešo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts, lasot to kopā ar Hartas 7., 8. un 11. pantu, kā arī 52. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru prokuratūra, kuras uzdevums ir vadīt pirmstiesas kriminālizmeklēšanu un vajadzības gadījumā uzturēt valsts apsūdzību vēlākā procedūras stadijā, var atļaut valsts iestādei kriminālizmeklēšanas nolūkiem piekļūt informācijai par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem.
Par tiesāšanās izdevumiem
60 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju), kurā grozījumi ir izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/136/EK (2009. gada 25. novembris), 15. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 8. un 11. pantu, kā arī 52. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas nolūkā valsts iestādēm ir atļauts piekļūt visai informācijai par datu plūsmu vai atrašanās vietas datiem, kas var sniegt ziņas par saziņu, ko lietotājs veicis, izmantojot elektronisku komunikācijas līdzekli, vai par viņa izmantotās galiekārtas atrašanās vietu un no kā var izdarīt precīzus secinājumus par viņa privāto dzīvi, ja šī piekļuve neaprobežojas ar procedūrām smagas noziedzības apkarošanai vai smagu sabiedrības drošības apdraudējumu novēršanai, neatkarīgi gan no tā, uz cik ilgu laikposmu attiecas pieprasītie dati, gan no tā, kāds ir par attiecīgo laikposmu pieejamo datu apjoms un to raksturs.
2) Direktīvas 2002/58, kas grozīta ar Direktīvu 2009/136, 15. panta 1. punkts, lasot to kopā ar Hartas 7., 8. un 11. pantu, kā arī 52. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru prokuratūra, kuras uzdevums ir vadīt pirmstiesas kriminālizmeklēšanu un vajadzības gadījumā uzturēt valsts apsūdzību vēlākā procedūras stadijā, var atļaut valsts iestādei kriminālizmeklēšanas nolūkiem piekļūt informācijai par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem.
[Paraksti]