Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA ATANASIJA RANTA [ATHANASIOS RANTOS] SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 1. februārī (1)
Lieta C‑70/23 P
Westfälische Drahtindustrie GmbH,
Westfälische Drahtindustrie Verwaltungsgesellschaft mbH & Co. KG,
Pampus Industriebeteiligungen GmbH & Co. KG
pret
Eiropas Komisiju
Apelācija – Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Priekšspriegojuma tērauda tirgus – Lieta COMP/38.344 – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Spriedums, ar ko daļēji atceļ lēmumu un nosaka naudas sodu, kura apmērs ir identisks sākotnēji uzliktā naudas soda apmēram – Komisijas lēmums par atlikušo nesamaksāto naudas soda summu – Naudas soda, kura apmēru Savienības tiesa ir noteikusi, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, iekasējamības diena
I. Ievads
1. Ar savu apelācijas sūdzību Westfälische Drahtindustrie GmbH (turpmāk tekstā – “WDI”), Westfälische Drahtindustrie Verwaltungsgesellschaft mbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “WDV”) un Pampus Industriebeteiligungen GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “Pampus”), un visas kopā – “apelācijas sūdzības iesniedzējas”, lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2022. gada 23. novembra spriedumu Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija (T‑275/20, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2022:723), ar kuru tā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju prasību, ar ko galvenokārt ir lūgts, pamatojoties uz LESD 263. pantu, pirmkārt, atcelt Eiropas Komisijas 2020. gada 2. marta vēstuli, ar kuru šī pēdējā minētā ir pieprasījusi apelācijas sūdzības iesniedzējām samaksāt Komisijai summu 12 236 931,69 EUR, kas Komisijas ieskatā atbilst 2010. gada 30. septembrī tām uzliktā naudas soda summas nesamaksātajam atlikumam, otrkārt, konstatēt naudas soda samaksu pilnībā 2019. gada 17. oktobrī ar naudas summas 18 149 636,24 EUR samaksu un, treškārt, piespriest Komisijai samaksāt WDI naudas summu 1 633 085,17 EUR, kā arī procentus kopš šī datuma šīs iestādes nepamatotās iedzīvošanās dēļ, kā arī pakārtoti, pamatojoties uz LESD 268. pantu, piespriest Komisijai tām samaksāt naudas summu 12 236 931,69 EUR, ko Komisija prasa no WDI, un summu, kas līdzvērtīga šīs iestādes saņemtās pārmaksātās summas apmēram, šajā gadījumā – 1 633 085,17 EUR, kā arī procentus no 2019. gada 17. oktobra līdz pilnīgai nesamaksātās summas atmaksai.
2. Šī strīda aizsākums ir rodams 2015. gada 15. jūlija spriedumā Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija (T‑393/10, turpmāk tekstā – “2015. gada 15. jūlija spriedums”, EU:T:2015:515), ar kuru Vispārējā tiesa, pirmkārt, daļēji atcēla tostarp Komisijas lēmumu, ar kuru konstatēts LESD 101. panta pārkāpums, ciktāl ar to apelācijas sūdzības iesniedzējām uzlikts naudas sods, – pamatojoties uz to, ka Komisija bija pieļāvusi kļūdas, novērtēdama to maksātspēju, un, otrkārt, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, piesprieda apelācijas sūdzības iesniedzējām samaksāt naudas sodu tādā pašā apmērā, kādā naudas sods tām uzlikts minētajā lēmumā. Pēc šī sprieduma pasludināšanas radās domstarpības par datumu, no kura jāsāk skaitīt saistībā ar šo naudas sodu maksājamos procentus. Proti, apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskatīja, ka procentus jāsāk skaitīt no 2015. gada 15. jūlija sprieduma pasludināšanas dienas, ar kuru Vispārējā tiesa esot atcēlusi Komisijas uzlikto naudas sodu ex tunc un noteikusi jaunu, nošķirtu naudas sodu, savukārt, pēc Komisijas uzskatiem, šie procenti bija jāmaksā no minētajā Komisijas lēmumā norādītā datuma, proti, gandrīz piecus gadus pirms šī sprieduma pasludināšanas.
3. Saskaņā ar Tiesas lūgumu šajos secinājumos uzmanība tiks pievērsta pirmā apelācijas sūdzības pamata analīzei, kas būtībā attiecas uz jautājumu par to, vai tādā gadījumā kā šajā lietā, proti, kurā Vispārējā tiesa vispirms ir atcēlusi Komisijas lēmumu, ciktāl tajā bija noteikts uzliktā naudas soda apmērs, un pēc tam, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, ir noteikusi naudas soda summu tādā pašā apmērā, tas, ka Vispārējā tiesa īsteno šo kompetenci, rada naudas sodu, kas ir jākvalificē kā jauns un juridiski nošķirts attiecībā pret naudas sodu, ko uzlikusi Komisija, tādēļ tas kļūst iekasējams Vispārējās tiesas sprieduma, ar kuru noteikts naudas sods, pasludināšanas dienā.
4. Tātad šī lieta sniedz Tiesai iespēju, pirmkārt, izskaidrot Savienības tiesas neierobežotās kompetences īstenošanas juridisko raksturu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2) 31. pantu un, otrkārt, precizēt juridiskās sekas, kādas izraisa naudas soda, kuru Komisija uzlikusi saskaņā ar šīs regulas 23. panta 2. punktu, atcelšana un grozīšana, ja Savienības tiesa īsteno šādu kompetenci, it īpaši attiecībā uz šī naudas soda iekasējamības sākumpunkta noteikšanu un pakārtoti – maksājamo nokavējuma procentu noteikšanu.
II. Atbilstošās tiesību normas
5. Regulas Nr. 1/2003 23. panta “Soda naudas” [“Naudas sodi”] 2. un 3. punktā ir noteikts:
“2. Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas [naudas sodus] uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tās tīši vai nolaidības dēļ:
a) pārkāpj [LESD 101.] vai [102.] pantu [..]
[..].
3. Nosakot soda naudas [naudas soda] apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu.”
6. Šīs regulas 31. pantā “Pārskatīšana [..] Tiesā” ir paredzēts:
“[..] Tiesai ir neierobežota jurisdikcija pārskatīt lēmumus, ar kuriem Komisija noteikusi soda naudu [naudas sodu] vai periodiska soda naudu [kavējuma naudu]. Tā var atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto soda naudu [naudas sodu] vai periodiska soda naudu [kavējuma naudu].”
7. Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (3), 35. punktā “Maksātspēja” ir noteikts:
“Ārkārtas gadījumos Komisija pēc pieprasījuma var ņemt vērā uzņēmuma maksātnespēju konkrētā sociālajā un ekonomiskajā kontekstā. Nelabvēlīgs finanšu stāvoklis vai zaudējumi nav iemesls, lai Komisija piešķirtu šādu naudas soda samazinājumu. Samazinājumu var piešķirt tikai, pamatojoties uz objektīviem pierādījumiem, ka naudas soda uzlikšana atbilstoši šajās pamatnostādnēs paredzētajiem nosacījumiem neatgriezeniski apdraudētu attiecīgā uzņēmuma dzīvotspēju un izraisītu vērtības zudumu visiem tā aktīviem.”
III. Tiesvedības priekšvēsture
8. Tiesvedības priekšvēsture, kā arī strīdīgā lēmuma saturs ir izklāstīts pārsūdzētā sprieduma 2.–26. punktā. Šīs apelācijas vajadzībām tos var rezumēt šādi.
A. Administratīvais process
9. Ar 2010. gada 30. jūnija Lēmumu C(2010) 4387, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38.344 – Priekšspriegojuma tērauds) (turpmāk tekstā – “PST lēmums”) Komisija ir sodījusi vairākus uzņēmumus, tostarp apelācijas sūdzības iesniedzējas – priekšspriegojuma tērauda piegādātājas par piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībā priekšspriegojuma tērauda tirgū. Komisija uzlika WDI naudas sodu 56 050 000 EUR apmērā. WDV un Pampus tika atzītas par solidāri atbildīgām attiecīgi par 45 600 000 EUR un 15 485 000 EUR samaksu. Šis sods tika noteikts PST lēmuma 2. panta pirmās daļas 8. punktā.
10. Administratīvajā procesā apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdza izņēmuma kārtā samazināt naudas sodu maksātspējas neesamības dēļ, pamatojoties uz 2006. gada pamatnostādņu 35. punktu.
11. PST lēmumā Komisija neapmierināja šo lūgumu.
12. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēts 2010. gada 14. septembrī, apelācijas sūdzības iesniedzējas cēla prasību par PST lēmuma atcelšanu un grozīšanu. Lieta tika reģistrēta ar numuru T‑393/10.
13. Ar 2010. gada 30. septembra Lēmumu C(2010) 6676, galīgā redakcija (turpmāk tekstā – “2010. gada 30. septembra lēmums”), Komisija izlaboja dažas kļūdas naudas soda aprēķinā (4) un grozīja PST lēmumu, it īpaši tā 2. panta pirmās daļas 8. punktu, samazinot dažiem uzņēmumiem uzlikto naudas sodu apmēru (turpmāk tekstā kopā saukti – “strīdīgais lēmums”) (5). Tādējādi WDI uzliktais naudas sods tika noteikts 46 550 000 EUR. WDV un Pampus tika atzītas par solidāri atbildīgām attiecīgi par 38 855 000 EUR un 15 485 000 EUR samaksu.
14. Ar 2010. gada 30. septembra lēmumu tika noteikts, ka strīdīgā lēmuma 2. panta pirmās daļas 8. punktā minēto naudas sodu samaksa jāveic trīs mēnešu laikā no 2010. gada 30. septembra lēmuma paziņošanas datuma un, beidzoties šim termiņam, procenti automātiski būs jāmaksā atbilstoši likmei, ko Eiropas Centrālā banka (ECB) piemēro savām galvenajām refinansēšanas operācijām tā mēneša pirmajā dienā, kurā tika pieņemts 2010. gada 30. septembra lēmums, pieskaitot 3,5 procentpunktus. Tāpat bija paredzēts, ka tad, ja sodītais uzņēmums ceļ prasību, tas var samaksāt naudas sodu termiņā, vai nu iesniedzot bankas garantiju, vai arī provizoriski maksājot naudas sodu saskaņā ar Regulas (EK, Euratom) Nr. 2342/2002 (6) 85.a panta 1. punktu.
15. 2010. gada 3. decembrī apelācijas sūdzības iesniedzējas Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu lietā T‑393/10, lai būtībā panāktu strīdīgā lēmuma izpildes apturēšanu līdz brīdim, kad tiks pasludināts spriedums par prasību pamatlietā.
16. Ar 2011. gada 14. februāra vēstuli Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta (ĢD) ģenerāldirektors noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju jaunu lūgumu samazināt naudas sodu to maksātspējas neesamības dēļ (turpmāk tekstā – “2011. gada 14. februāra vēstule”).
17. Ar 2011. gada 13. aprīļa rīkojumu Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija (T‑393/10 R, turpmāk tekstā – “rīkojums par pagaidu noregulējumu”, EU:T:2011:178) Vispārējās tiesas priekšsēdētājs apelācijas sūdzības iesniedzēju pieteikumu par pagaidu noregulējumu daļēji apmierināja, izdodot rīkojumu apturēt tām noteiktā pienākuma iesniegt bankas garantiju par labu Komisijai izpildi, lai novērstu tām piemērotā naudas soda tūlītēju piedziņu, ar nosacījumu, ka tās šai iestādei provizoriski, pirmkārt, līdz 2011. gada 30. jūnijam samaksās naudas summu 2 000 000 EUR un, otrkārt, no 2011. gada 15. jūlija līdz turpmākam paziņojumam, bet ne vēlāk kā līdz sprieduma pamatlietā pasludināšanas brīdim katra mēneša piecpadsmitajā datumā veiks ikmēneša maksājumu 300 000 EUR apmērā.
18. 2015. gada 15. jūlija spriedumā Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, strīdīgajā lēmumā attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējām konstatēdama LESD 101. panta pārkāpuma esamību. Tomēr Vispārējā tiesa atcēla gan strīdīgo lēmumu, ciktāl ar to apelācijas sūdzības iesniedzējām bija uzlikts naudas sods, gan arī 2011. gada 14. februāra vēstuli, pamatojoties uz to, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas, novērtējot apelācijas sūdzības iesniedzēju maksātspēju. Īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Vispārējā tiesa piesprieda apelācijas sūdzības iesniedzējām samaksāt naudas sodu, kura apmērs ir identisks tām strīdīgajā lēmumā uzliktā naudas soda apmēram, un tas izriet no 2015. gada 15. jūlija sprieduma rezolutīvās daļas (7).
19. Izpildot rīkojumu par pagaidu noregulējumu, WDI laikposmā no 2011. gada 29. jūnija līdz 2015. gada 16. jūnijam provizoriski samaksāja Komisijai kopējo summu 16 400 000 EUR.
20. Pēc 2015. gada 15. jūlija sprieduma pasludināšanas apelācijas sūdzības iesniedzēju padomdevēji sazinājās ar Komisijas Budžeta ĢD, lai izlīguma ceļā vienotos par minētā sprieduma rezolutīvās daļas 4.–6. punktā noteikto naudas sodu samaksas grafiku. Pēc tam radās domstarpības par datumu, no kura jāsāk skaitīt saistībā ar šiem naudas sodiem maksājamos procentus. Proti, apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskatīja, ka procentus jāsāk skaitīt no 2015. gada 15. jūlija sprieduma pasludināšanas dienas, savukārt Budžeta ĢD ieskatā procenti bija jāmaksā jau datumā, kas izriet no strīdīgā lēmuma 2. panta otrās un trešās daļas, proti, attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējām – triju mēnešu laikā, skaitot no 2010. gada 30. septembra lēmuma paziņošanas. Šī nostāja ir atspoguļota Budžeta ĢD 2015. gada 12. augusta elektroniskā pasta vēstulē, atbildot uz apelācijas sūdzības iesniedzēju pārstāvja 2015. gada 5. augusta elektroniskā pasta vēstuli, un tā tika atkārtota 2015. gada 4. septembra sanāksmē starp Komisiju un WDI.
21. Par 2015. gada 15. jūlija spriedumu apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniedza apelācijas sūdzību, un tās it īpaši apstrīdēja to, ka Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, ir ņēmusi vērā to maksātspēju 2015. gadā, nevis 2010. gadā. Šī apelācijas sūdzība tika noraidīta ar 2016. gada 7. jūlija rīkojumu Westfälische Drahtindustrie un Pampus Industriebeteiligungen/Komisija (C‑523/15 P, turpmāk tekstā – “Tiesas rīkojums”, EU:C:2016:541).
22. Pēc apelācijas sūdzības noraidīšanas apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdza Vispārējo tiesu interpretēt 2015. gada 15. jūlija spriedumu tādējādi, ka šajā spriedumā noteiktā naudas soda summai piemērotie procenti jāmaksā no šī sprieduma pasludināšanas dienas. Pakārtoti apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdza Vispārējo tiesu labot vai papildināt šo spriedumu, precizējot datumu, no kura jāsāk maksāt procentus.
23. Ar 2018. gada 17. maija rīkojumu Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija (T‑393/10 INTP, EU:T:2018:293) Vispārējā tiesa šos pieteikumus atzina par nepieņemamiem. Attiecībā uz pieteikumu interpretēt nolēmumu Vispārējā tiesa atgādināja – lai pieteikums būtu pieņemams, tam jāattiecas uz interpretējamā spriedumā izskatīto jautājumu. Tomēr 2015. gada 15. jūlija spriedumā netika aplūkots jautājums par to nokavējuma procentu aprēķināšanas sākumpunktu, kuri maksājami atliktā maksājuma gadījumā. Vispārējās tiesas ieskatā prasītāju pieteikuma mērķis bija saņemt atzinumu par 2015. gada 15. jūlija sprieduma sekām, uz ko neattiecas pieteikums interpretēt nolēmumu, kas iesniegts, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 168. panta 1. punktu. Runājot par pārējiem diviem pieteikumiem, Vispārējā tiesa tos uzskatīja par novēlotiem.
24. 2019. gada 16. oktobrī WDI informēja Komisiju, pirmkārt, ka tā jau ir samaksājusi summu 31 700 000 EUR un, otrkārt, ka tā jau ir paredzējusi samaksāt nesamaksātā naudas soda pamatsummas atlikumu un procentus, ko tā novērtējusi 18 149 636,24 EUR apmērā. Šajā aprēķinā WDI ņēma vērā uzkrātos procentus, skaitot no 2015. gada 15. oktobra, proti, trīs mēnešus pēc 2015. gada 15. jūlija sprieduma pasludināšanas, un piemēroja 3,48 % likmi.
25. 2019. gada 17. oktobrī WDI pārskaitīja šo summu – 18 149 636,24 EUR – uz Komisijas bankas kontu, tādējādi kopš 2011. gada 29. jūnija veikto maksājumu kopējā summa naudas soda samaksai ir 49 849 636,24 EUR.
26. 2020. gada 2. marta vēstulē (turpmāk tekstā – “apstrīdētais akts”) Komisija paziņoja, ka tā nepiekrīt nostājai, ko WDI paudusi 2019. gada 16. oktobra vēstulē. Komisija norādīja, ka saskaņā ar 1995. gada 14. jūlija spriedumā CB/Komisija (T‑275/94, turpmāk tekstā – “spriedums CB”, EU:T:1995:141) noteiktajiem kritērijiem procentus sāk skaitīt nevis no 2015. gada 15. jūlija sprieduma, bet gan no strīdīgajā lēmumā paredzētā datuma, proti, 2011. gada 4. janvāra, un ar likmi 4,5 %. Tāpēc Komisija pieprasīja WDI pārskaitīt summu 12 236 931,69 EUR, kas atbilst nesamaksātajam atlikumam, ņemot vērā valutēšanas datumu – 2020. gada 31. martu.
B. Tiesvedība Vispārējā tiesā
27. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 11. maijā, apelācijas sūdzības iesniedzējas galvenokārt lūdza Vispārējo tiesu, pirmkārt, atcelt apstrīdēto aktu, otrkārt, atzīt, ka Komisijai bija jāiekļauj WDI maksājumi, kas veikti laikposmā no 2011. gada 29. jūnija līdz 2015. gada 16. jūnijam, kam pieskaitīti procenti par šo summu šajā laikposmā, t.i., par kopējo summu 17 820 610 EUR, tajā naudas sodā, ko Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, bija noteikusi 2015. gada 15. jūlija spriedumā, un ka šis naudas sods tātad ir pilnībā samaksāts ar maksājumu, ko WDI veica 2019. gada 17. oktobrī 18 149 636,24 EUR apmērā, un, treškārt, piespriest Komisijai samaksāt WDI naudas summu 1 633 085,17 EUR, kā arī procentus, skaitot no 2019. gada 17. oktobra līdz maksājamās naudas summas pilnīgai atmaksai saistībā ar nepamatotu iedzīvošanos. Pakārtoti apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdza piespriest Eiropas Savienībai, ko pārstāv Komisija, pirmkārt, izmaksāt apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzību, kas atbilst apstrīdētajā aktā pieprasītajai summai, proti, 12 236 931,69 EUR, un, otrkārt, samaksāt WDI summu, kas atbilst šīs iestādes 2019. gada 17. oktobrī saņemtajai pārmaksātajai summai 1 633 085,17 EUR, kurai pieskaitīti procenti, sākot no šī datuma līdz pilnīgai maksājamās summas atmaksai.
28. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa vispirms izskatīja ceturto prasījumu attiecībā uz prasību par zaudējumu atlīdzību, kas pamatots ar Komisijas rīcības prettiesiskumu, jo Komisija neesot pareizi izpildījusi 2015. gada 15. jūlija spriedumu, tādējādi neievērodama pienākumus, kas tai noteikti LESD 266. panta pirmajā daļā (8). Šīs prasības par zaudējumu atlīdzību pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā izvirzīja četrus pamatus. Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka visi norādītie pārkāpumi izriet no pieņēmuma, saskaņā ar kuru strīdīgajā lēmumā uzliktais naudas sods ar 2015. gada 15. jūlija spriedumu bija nevis “atstā[ts] spēkā” vai “apstiprinā[ts]”, bet gan atcelts ex tunc un aizstāts ar jaunu naudas sodu, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas sauc par “tiesas uzlikto naudas sodu”, kas bija iekasējams tikai no šī sprieduma pasludināšanas dienas (9).
29. Atzinusi prasību par zaudējumu atlīdzību par pieņemamu (10), Vispārējā tiesa vispirms konstatēja, ka, tā kā jautājumu par to nokavējuma procentu sākumpunktu, kuri maksājami no naudas soda summas, lietas dalībnieki tiesvedības laikā neaplūkoja un tā kā 2015. gada 15. jūlija spriedumā – nedz tā pamatojumā, nedz rezolutīvajā daļā – tas netika skaidri izskatīts (11), bija jānoskaidro, vai no šī sprieduma var secināt, ka Vispārējās tiesas noteiktais naudas sods ir juridiski nošķirts no Komisijas strīdīgajā lēmumā uzliktā naudas soda (12). Šajā ziņā atbilstoši judikatūrai, kas izriet no tās sprieduma CB, Vispārējā tiesa norādīja, ka no Regulas Nr. 1/2003 31. panta formulējuma izriet, ka Savienības tiesai piešķirtā neierobežotā kompetence konkurences jomā attiecas uz un aprobežojas ar Komisijas sākotnēji uzlikto naudas sodu un ka tādējādi Savienības tiesas noteiktais naudas sods nav jauns naudas sods, kas būtu juridiski nošķirts no Komisijas uzliktā naudas soda (13). Tādēļ Vispārējās tiesas ieskatā, ja Savienības tiesa Komisijas vērtējumu aizstāj ar savu vērtējumu un ja tā, īstenodama savu neierobežoto kompetenci, samazina naudas soda apmēru, tā Komisijas lēmumā sākotnēji noteikto summu aizstāj ar summu, kas izriet no tās pašas vērtējuma, tātad Savienības tiesas pasludinātā sprieduma aizstājošās iedarbības dēļ Komisijas lēmums vienmēr tiek uzskatīts par tādu, kas izriet no minētās tiesas vērtējuma (14).
30. Turpinājumā Vispārējā tiesa, atsaucoties uz Tiesas rīkojumu, atgādināja, ka šajā gadījumā Tiesa ir nospriedusi, pirmkārt, ka, lai gan Vispārējās tiesas veiktā strīdīgā lēmuma tiesiskuma pārbaude ir izraisījusi šī lēmuma atcelšanu – ciktāl Komisija apelācijas sūdzības iesniedzējām tajā bija piemērojusi naudas sodu –, šis apstāklis nekādā ziņā nenozīmē, ka šī iemesla dēļ Vispārējai tiesai nebija pilnvaru īstenot savu neierobežoto kompetenci un, otrkārt, ka apstāklim, ka tā beigās uzskatīja par lietderīgu saglabāt naudas sodu vienādā apmērā ar to, kas bija noteikts strīdīgajā lēmumā, nav nekādas ietekmes uz neierobežotās kompetences īstenošanas likumību (15). Vispārējā tiesa no tā izsecināja, ka Komisijai bija pamats uzskatīt, ka, tā kā Vispārējās tiesas noteiktais naudas sods nav jauns naudas sods, tas bija iekasējams kopš strīdīgajā lēmumā paredzētā datuma (16).
31. Pēc Vispārējās tiesas uzskatiem, šo vērtējumu nevar atspēkot apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti, tostarp par to, ka Vispārējā tiesa bija atcēlusi sākotnēji uzlikto naudas sodu, pirms tā noteica jaunu summu, pamatodamās uz apstākļiem, kas radušies pēc strīdīgā lēmuma pieņemšanas (17), un ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ar savu rīkojumu par pagaidu noregulējumu bija izdevis rīkojumu apturēt pienākumu iesniegt bankas garantiju. Attiecībā uz pēdējo minēto Vispārējā tiesa vērsa uzmanību uz to, ka rīkojuma par pagaidu noregulējumu pieņemšana nenozīmēja prasījuma piedziņas apturēšanu, kas tiesvedības laikā turpināja radīt nokavējuma procentus (18).
32. Turklāt Vispārējā tiesa uzsvēra – ja Savienības tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, pilnībā vai daļēji atstāj spēkā naudas soda apmēru, tad pienākums maksāt nokavējuma procentus ab initio nav sods, kas papildinātu Komisijas sākotnēji uzlikto naudas sodu. Proti, gan Savienības tiesas pārskatītā naudas soda juridiskā rakstura atšķirības neesamība, gan prasību apturošas iedarbības neesamības princips nepieļauj, ka Komisija uzņēmumu, kurš nav uzreiz samaksājis šo naudas sodu un kura prasība ir daļēji apmierināta, atbrīvo no tā pienākuma samaksāt procentus no Savienības tiesas noteiktās naudas soda summas, sākot no dienas, kad Komisijas uzliktais naudas sods kļuva iekasējams (19).
33. Ņemot vērā šos apsvērumus, Vispārējā tiesa secināja, ka nepastāv pietiekami būtisks to pienākumu pārkāpums, kuri Komisijai noteikti LESD 266. panta pirmajā daļā, un noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju prasību par zaudējumu atlīdzību. Ņemot vērā to, ka pārējie apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītie prasījumi būtībā bija balstīti arī uz pieņēmumu, ka Komisija ir pārkāpusi šo tiesību normu, Vispārējā tiesa noraidīja prasību kopumā (20).
IV. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
34. Ar apelācijas sūdzību apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un būtībā atkārto savus prasījumus, kas izvirzīti pirmajā instancē (21). Savukārt Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
V. Juridiskā analīze
35. Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza trīs pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz tiesību kļūdu 2015. gada 15. jūlija sprieduma neievērošanas dēļ, kā arī uz kļūdainu un pretrunīgu pārsūdzētā sprieduma pamatojumu, otrais – uz LESD 266. panta pārkāpumu tiesību normas – kura izriet no kasācijas iedarbības un aizstājošās juridiskās būtības kombinācijas – neievērošanas dēļ un trešais – uz tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpumu. Saskaņā ar Tiesas lūgumu šajos secinājumos uzmanība tiks pievērsta pirmā pamata analīzei.
36. No tiesvedības priekšvēstures apraksta izriet, ka – tāpat kā prasības pirmajā instancē Vispārējā tiesā gadījumā – šī apelācijas sūdzība Tiesā, it īpaši pirmais pamats, būtībā ir vērsta uz jautājumu par to, vai Vispārējās tiesas neierobežotās kompetences īstenošana saistībā ar 2015. gada 15. jūlija spriedumu ir radījusi naudas sodu, kas ir jākvalificē kā “jauns” un “juridiski nošķirts” attiecībā pret naudas sodu, ko Komisija uzlikusi ar strīdīgo lēmumu.
37. Precīzāk, saistībā ar šo pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēju doma būtībā ir tāda, ka ar 2015. gada 15. jūlija spriedumu Vispārējā tiesa, pirmkārt, esot ex tunc atcēlusi Komisijas uzlikto naudas sodu, jo šī atcelšana esot to labā radījusi prasījumu, kurš atbilst summai, ko tās esot provizoriski samaksājušas, izpildot rīkojumu par pagaidu noregulējumu, kurai pieskaitīti procenti, un, otrkārt, esot noteikusi jaunu, nošķirtu naudas sodu no 2015. gada 15. jūlija sprieduma pasludināšanas dienas, kuru tās sauc par “tiesas uzlikto naudas sodu”, pretstatā “atceltajam naudas sodam”, ko Komisija uzlika 2010. gadā.
38. Tā kā dažādie iebildumi, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzījušas saistībā ar pirmo pamatu, visi izriet no pieņēmuma, ka Vispārējā tiesa būtībā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriezdama, ka naudas sods, ko Vispārējā tiesa uzlikusi 2015. gada 15. jūlija spriedumā, nav jauns naudas sods, kurš būtu juridiski nošķirts no naudas soda, ko Komisija uzlikusi ar strīdīgo lēmumu, man šķiet lietderīgi, pirmām kārtām, formulēt ievada apsvērumus par neierobežotās kompetences raksturu un it īpaši par tās piemērošanas sekām (A), pēc tam, otrām kārtām, analizēt Vispārējās tiesas argumentāciju pārsūdzētajā spriedumā, vienlaikus izskatot dažādos iebildumus, kurus apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzījušas saistībā ar savas apelācijas sūdzības pirmo pamatu (B).
A. Par Savienības tiesai piešķirto neierobežoto kompetenci konkurences noteikumu piemērošanas jomā
39. Pirmām kārtām, jāatgādina, ka Komisijas lēmumu par LESD 101. un 102. panta piemērošanas procedūrām pārbaudes tiesā sistēmu veido LESD 263. pantā noteiktā Savienības iestāžu aktu tiesiskuma pārbaude, kas saskaņā ar LESD 261. pantu un Regulas Nr. 1/2003 (22) 31. pantu un pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju lūguma var tikt papildināta ar Vispārējās tiesas neierobežotās kompetences īstenošanu attiecībā uz sodiem, ko šajā jomā noteikusi Komisija (23). Tātad neierobežotā kompetence var tikt īstenota tikai papildus, saistībā ar LESD 263. pantā paredzēto tiesiskuma pārbaudi, un nav autonoma lieta LESD 256. pantā minēto lietu izpratnē (24).
40. Šajā ziņā es vēršu uzmanību uz to, ka šīs tiesiskuma pārbaudes piemērojamība attiecas uz visiem apstākļiem Komisijas lēmumos par LESD 101. un 102. panta piemērošanas procedūru, attiecībā uz kuriem Vispārējā tiesa nodrošina gan tiesību [ziņā], gan faktu ziņā padziļinātu pārbaudi – ņemot vērā prasītāja izvirzītos pamatus un ievērojot visus prasītāja norādītos apstākļus kopā. Tomēr šīs pārbaudes ietvaros Savienības tiesas nekādā gadījumā nevar aizstāt aplūkojamā tiesību akta autora pamatojumu ar savējo (25).
41. Turpretim tad, kad Savienības tiesa īsteno neierobežoto kompetenci, tā papildus soda tiesiskuma pārbaudei ir tiesīga, nosakot šī soda apmēru, Komisijas, kas ir tā tiesību akta autore, kurā šis apmērs sākotnēji tika noteikts, vērtējumu aizstāt ar savu vērtējumu. Līdz ar to Savienības tiesa, pat neatceļot apstrīdēto aktu, var to grozīt, lai atceltu, samazinātu vai palielinātu uzlikto naudas sodu, un šī kompetence tiek īstenota, ņemot vērā visus faktiskos apstākļus (pārbaude de novo) (26).
42. No tā izriet, ka, ja naudas soda apmēra noteikšanā šīs neierobežotās kompetences piemērojamība atšķirībā no tiesiskuma pārbaudes stingri aprobežojas ar naudas soda apmēra noteikšanu (27), Savienības tiesai ir tiesības īstenot savu neierobežoto kompetenci, ja tai ir nodots jautājums par naudas soda apmēru (28); šīs kompetences īstenošana nozīmē, ka tai tiek galīgi nodotas pilnvaras uzlikt sodus (29).
43. No metodoloģiskā viedokļa – vienīgi pēc tam, kad Savienības tiesa ir pabeigusi tajā iesniegtā lēmuma likumības pārbaudi atbilstoši tajā iesniegtajiem prasījumu pamatiem, tai pilnīgas šī lēmuma atcelšanas neesamības gadījumā ir jāpiemēro tās neierobežotā kompetence, lai, pirmkārt, izdarītu vajadzīgos secinājumus attiecībā uz minētā lēmuma likumību un, otrkārt, atbilstoši tās pārbaudei iesniegtajiem pierādījumiem un ņemot vērā visus lietas apstākļus noteiktu, vai tai ir jāaizstāj Komisijas vērtējums pašai ar savu vērtējumu tā, lai naudas soda apmērs būtu piemērots (30).
44. Otrām kārtām, atgādinu, ka, lai izpildītu neierobežotas kompetences kontroles prasības Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta izpratnē saistībā ar naudas sodu, Savienības tiesai, īstenojot LESD 261. un 263. pantā paredzētās pilnvaras, ir jāpārbauda un jāpārformulē ikviens juridisks vai faktisks iebildums, kura mērķis ir pierādīt, ka naudas soda apmērs neatbilst pārkāpuma smagumam un ilgumam (31). Proti, pateicoties šai neierobežotajai kompetencei, Līgumos paredzētā pārbaude tiesā atbilst Pamattiesību hartas 47. pantā noteiktā principa par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā prasībām (32). Tātad šāda pilnvaru īstenošana atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktam nozīmē attiecībā uz katru uzņēmumu ņemt vērā ne vien pārkāpuma smagumu, bet arī tā ilgumu, ievērojot tostarp pamatošanas, samērīguma, sodu individualizācijas un vienlīdzīgas attieksmes principus, un Savienības tiesai nav saistoši Komisijas definētie indikatīvie noteikumi tās pamatnostādnēs, pat ja tajās Savienības tiesām var būt norādes neierobežotas kompetences īstenošanā (33).
45. Trešām kārtām, ir jāuzsver, ka šīs neierobežotās kompetences īstenošana nav pielīdzināma pārbaudei pēc savas ierosmes un ka tiesvedība notiek, pamatojoties uz sacīkstes principu. Izņemot absolūtus pamatus, kas tiesai ir jāizvirza pēc savas ierosmes, piemēram, strīdīgā lēmuma pamatojuma neesamība (34), prasītājs ir tas, kuram ir jāizvirza pamati pret minēto lēmumu un jāiesniedz pierādījumi, lai pamatotu šos pamatus (35). Tiesa ir nospriedusi, ka, pēc savas ierosmes neveicot visu strīdīgā lēmuma pārbaudi, netiek pārkāpts efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips. Proti, šī principa ievērošanai nav nepieciešams, lai Vispārējā tiesa – kurai, protams, ir jāatbild uz izvirzītajiem pamatiem un jāveic faktisko un tiesisko apstākļu pārbaude – pēc savas ierosmes no jauna veiktu lietas pilnīgu izmeklēšanu (36). Tādēļ, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Savienības tiesa arī var konstatēt, ka neviens no lietas dalībnieku izvirzītajiem argumentiem nav pamats tam, lai tiesa izmantotu minēto kompetenci naudas sodu apmēra samazināšanai (37).
46. Apelācijas sūdzības iesniedzēju pirmais pamats ir jāizvērtē, ņemot vērā šos vispārīgos konstatējumus.
B. Par pirmo pamatu
47. Ar savu pirmo pamatu – kas ir sadalīts virknē iebildumu, kuri lielā daļā pārklājas un kuri attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 98., 99., 102., 105., 107., 111., 113., 115., 117., 118., 125. un 127. punktu – apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, neievērodama pati savu 2015. gada 15. jūlija spriedumu un formulējot kļūdainu un pretrunīgu pamatojumu salīdzinājumā ar to, tādējādi pārkāpdama res judicata spēku.
48. Tā kā visi apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti ir balstīti uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa ar 2015. gada 15. jūlija spriedumu esot uzlikusi jaunu naudas sodu, kas ir juridiski nošķirts attiecībā pret naudas sodu, ko Komisija uzlikusi strīdīgajā lēmumā, es uzskatu, ka skaidrības un pareizas tiesvedības labad ir jāpārbauda, vai šis pieņēmums ir pareizs. Ja tā nebūs, tad visi iebildumi, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzījušas saistībā ar pirmo pamatu, būs nepamatoti un tiks noraidīti tādēļ, ka starp 2015. gada 15. jūlija spriedumu un pārsūdzēto spriedumu nav nekādu pretrunu.
1. Par pirmā pamata premisas pamatotību
49. Visupirms uzskatu – ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 96. un 97. punktā ir pamatoti norādījusi, ka, tā kā jautājums par to nokavējuma procentu sākumpunktu, kuri maksājami no naudas soda summas, 2015. gada 15. jūlija spriedumā netika skaidri izskatīts, ir jānosaka, vai no šī sprieduma pamatojuma var secināt, ka Vispārējās tiesas noteiktais naudas sods ir juridiski nošķirts no naudas soda, ko Komisija uzlikusi strīdīgajā lēmumā (38).
50. Šajā ziņā vēlos norādīt, ka iespējamās pretrunas starp pārsūdzēto spriedumu un 2015. gada 15. jūlija spriedumu analīzes sākumpunktam noteikti ir jābūt 2015. gada 15. jūlija sprieduma saturam un konkrētāk – tā pamatojumam un rezolutīvajai daļai, lasot tos arī saistībā ar Tiesas rīkojumu. Šajā nolūkā 2015. gada 15. jūlija sprieduma satura kopsavilkums, ko Vispārējā tiesa izklāstīja pārsūdzētā sprieduma 95. un 100. punktā un kas ir Vispārējās tiesas veiktās analīzes pamatā, ir precīzs, kā arī atbilst arī Tiesas interpretācijai, kāda izriet no tās rīkojuma (39).
51. Proti, atgādinājumam – savas prasības pret strīdīgo lēmumu, kuras rezultātā tika pieņemts 2015. gada 15. jūlija spriedums, pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējas bija izvirzījušas deviņus pamatus, no kuriem tikai sestajam un devītajam pamatam ir nozīme saistībā ar šo apelācijas sūdzību. Pirmkārt, sestais pamats attiecās tostarp uz samērīguma principa pārkāpumu, jo Komisija strīdīgajā lēmumā neesot ņēmusi vērā [apelācijas sūdzības iesniedzēju] maksātspējas neesamību. Otrkārt, devītais pamats attiecās uz kļūdainu to maksātspējas vērtējumu 2011. gada 14. februāra vēstulē, kuru apelācijas sūdzības iesniedzējas tāpat lūdza atcelt.
52. Ar 2015. gada 15. jūlija spriedumu Vispārējā tiesa, apmierinot šos divus pamatus, atcēla strīdīgo lēmumu tiktāl, ciktāl ar to apelācijas sūdzības iesniedzējām bija uzlikts naudas sods, kā arī 2011. gada 14. februāra vēstuli, pamatojoties uz to, ka Komisija bija pieļāvusi kļūdas, novērtēdama apelācijas sūdzības iesniedzēju maksātspēju 2006. gada pamatnostādņu 35. punkta izpratnē. Precīzāk, veicot strīdīgā lēmuma tiesiskuma pārbaudi, Vispārējā tiesa 2015. gada 15. jūlija sprieduma 285.–332. punktā pauda uzskatu, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas, novērtēdama apelācijas sūdzības iesniedzēju maksātspēju, un ka šīs kļūdas ir pamats, pirmkārt, atcelt strīdīgo lēmumu daļā, kurā apelācijas sūdzības iesniedzējām ir uzlikts naudas sods, kā arī 2011. gada 14. februāra vēstuli un, otrkārt, Vispārējai tiesai īstenot savu neierobežoto kompetenci (40).
53. Īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Vispārējā tiesa tomēr uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām nebija pamata apgalvot, ka naudas soda samazinājums tām tiek piešķirts to maksātspējas neesamības dēļ, un tādēļ noteica naudas sodu tādā apmērā, kas ir identisks tām strīdīgajā lēmumā uzliktā naudas soda apmēram. Precīzāk, 2015. gada 15. jūlija sprieduma 333.–358. punktā Vispārējā tiesa, pati piemērojot 2006. gada pamatnostādnes, pamatodamās uz elementiem, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas bija iesniegušas saistībā ar savu finansiālo stāvokli, kāds bija izveidojies pēc strīdīgā lēmuma pieņemšanas, pauda uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām nebija pamata apgalvot, ka ir jāpiešķir tām naudas soda samazinājums to maksātspējas neesamības dēļ, pamatojoties uz iemesliem, kas ir analogi tiem, kuri ir paredzēti minēto 2006. gada pamatnostādņu 35. punktā, un ka tādēļ apelācijas sūdzības iesniedzējām ir jāpiespriež samaksāt naudas sodu tādā pašā apmērā, kāds bija noteikts strīdīgajā lēmumā (41).
54. Šajā ziņā man šķiet svarīgi uzsvērt, ka, ja Vispārējā tiesa tikai apmierināja atcelšanas pamatus, kuri attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju maksātspējas novērtējumu, tad visi pamati, kas attiecas uz pārkāpuma tiesiskumu un tā rezultātā uzliktā naudas soda apmēru, tika noraidīti. Citiem vārdiem sakot, Vispārējā tiesa neredzēja nekādu iemeslu apelācijas sūdzības iesniedzējām uzlikto naudas sodu apmēru, kāds noteikts strīdīgā lēmuma 2. panta pirmās daļas 8. punktā, uzskatīt par nepiemērotu (42), pamatojoties uz pirmajiem četriem prasības pamatiem, kurus izskatot netika atklāta neviena kļūda, kura varētu padarīt strīdīgo lēmumu par prettiesisku. Šī iemesla dēļ Vispārējā tiesa arī noteica naudas sodu tādā apmērā, kas ir identisks naudas soda apmēram, kuru Komisija apelācijas sūdzības iesniedzējām bija uzlikusi strīdīgajā lēmumā. Turklāt tiek atgādināts, ka 2006. gada pamatnostādņu 35. punkta piemērošana ir pēdējais faktors, kurš ir jāņem vērā, nosakot par konkurences tiesību normu pārkāpumu uzlikto naudas sodu apmēru (43).
55. Attiecībā uz 2015. gada 15. jūlija sprieduma rezolutīvo daļu ir taisnība, ka ar tās 2. punktu Vispārējā tiesa, pirmkārt, atcēla strīdīgā lēmuma 2. panta pirmās daļas 8. punktu, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējām bija uzlikts naudas sods, un, otrkārt, šīs rezolutīvās daļas 4.–6. punktā noteica tādus naudas soda apmērus, kuri atbilda strīdīgajā lēmumā noteiktajiem [naudas soda] apmēriem. Tomēr uzskats, ka šī izvēle liecina par Vispārējās tiesas gribu noteikt jaunu naudas sodu, kas ir juridiski nošķirts no Komisijas noteiktā naudas soda, būtu pārmērīgi formāls un, manuprāt, būtu pretrunā no pastāvīgās judikatūras izrietošajam pamatnoteikumam, saskaņā ar kuru sprieduma rezolutīvā daļa ir jāuztver kopsakarā ar pamatojumu, uz kuru tā balstīta un kurš ir tās nepieciešams pamats (44). Turklāt ir daudz piemēru, kuros Vispārējā tiesa ir atcēlusi Komisijas lēmuma par naudas sodu rezolutīvo daļu, pēc tam arī nosakot jauno naudas sodu, īstenodama savu neierobežoto kompetenci (45). Proti, Komisija vērš uzmanību uz to, ka atsevišķos gadījumos, piemēram, 2015. gada 15. jūlija spriedumā, Vispārējā tiesa vispirms atceļ Komisijas lēmuma pantu, kurā ir noteikts naudas sods, pēc tam šī sprieduma rezolutīvajā daļā no jauna nosaka naudas sodu (46). Citos gadījumos Vispārējā tiesa tikai groza naudas sodu, neatceļot attiecīgo Komisijas lēmuma pantu (47). Lai gan šis saskaņotības trūkums Vispārējās tiesas praksē ir nevēlams un tīri formālā ziņā var radīt sajukumu, patiesībā, tā kā neierobežotā kompetence saskaņā ar judikatūru, kas izriet no sprieduma CB, “attiecas uz un aprobežojas ar Komisijas sākotnēji uzlikto naudas sodu” (48), tam principā nebūtu jāietekmē juridiskās sekas (49).
56. Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu premisa, kura ir izklāstīta saistībā ar pirmo pamatu – saskaņā ar kuru ar 2015. gada 15. jūlija spriedumu Vispārējā tiesa esot uzlikusi jaunu naudas sodu, kas ir juridiski nošķirts no Komisijas strīdīgajā lēmumā uzliktā naudas soda –, neizriet no šī sprieduma pamatojuma un ir fundamentāli kļūdaina.
57. Šis secinājums, manuprāt, ir pietiekams, lai noraidītu visus apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus kā nepamatotus, pie kam nav nepieciešams padziļināti izskatīt dažādos pirmā pamata iebildumus.
58. Tomēr, ja Tiesa uzskata par nepieciešamu pakārtoti un pilnības labad izskatīt apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītos dažādos argumentus, es ierosinu tos noraidīt, pamatojoties uz turpmāko analīzi.
2. Par pirmā pamata dažādajiem iebildumiem
59. Pirmām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 98. punktā Vispārējā tiesa ir formulējusi kļūdaino konstatējumu, saskaņā ar kuru “Savienības tiesas noteiktais naudas sods nav jauns naudas sods, kas būtu juridiski nošķirts no Komisijas uzliktā naudas soda (šajā nozīmē skat. [spriedumu CB], 58. un 60. punkts”. Šis konstatējums esot kļūdains, jo tas nesniedzot atbildi uz jautājumu par to, ko veido 2015. gada 15. jūlija sprieduma grozošā un aizstājošā iedarbība attiecībā uz naudas sodu, kas atcelts ar strīdīgo lēmumu.
60. Sava argumenta pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini atsaukusies uz sprieduma CB 58. un 60. punktu, jo pēdējais minētais spriedums atšķiroties no 2015. gada 15. jūlija sprieduma. Proti, pretēji spriedumam CB, Vispārējā tiesa 2015. gada 15. jūlija spriedumā, pirmkārt, esot piespriedusi samaksāt “tiesas uzlikto naudas sodu”, pamatojoties uz “jauniem faktiem”, un, otrkārt, vispirms atcēla uzlikto naudas sodu pilnībā jau no paša sākuma (samazinājums ex tunc), pirms noteica “tiesas uzlikto naudas sodu”, un tādējādi neesot izvēlējusies (ar atpakaļejošu spēku) apstiprināt vai tikai samazināt naudas sodu, kas uzlikts atbilstoši Komisijas sākotnējam lēmumam.
61. Manuprāt, šiem argumentiem nevar piekrist.
62. Proti, pirmkārt, kā ir konstatēts šo secinājumu 52.–56. punktā, Savienības tiesa 2015. gada 15. jūlija spriedumā neuzlika naudas sodu Komisijas uzliktā naudas soda vietā – ko tā turklāt nevarēja izdarīt –, bet gan tikai “grozīja” strīdīgajā lēmumā sākotnēji noteikto naudas sodu. Citiem vārdiem sakot, naudas sods, ko Komisija uzlikusi strīdīgajā lēmumā, un naudas sods, kas noteikts 2015. gada 15. jūlija spriedumā pēc Vispārējās tiesas veiktās pārbaudes, faktiski un tiesiski ir identiski.
63. Otrkārt, atgādinu, ka sprieduma CB 58.–60. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka neierobežotā kompetence, kāda Savienības tiesai ir piešķirta konkurences noteikumu piemērošanas jomā, “attiecas uz un aprobežojas ar Komisijas sākotnēji uzlikto naudas sodu” (58. punkts), ka šai tiesai “nav pilnvaru uzlikt naudas sodu”, bet tā var “vienīgi lemt par naudas sodiem, kas uzlikti ar Komisijas lēmumu” (59. punkts), un ka tādējādi tās kompetencē nav “Komisijas uzlikto naudas sodu aizstāt ar jaunu, no tā juridiski nošķirtu naudas sodu” (60. punkts). Šie vispārīgie apgalvojumi, kurus Vispārējā tiesa pauda 1995. gadā, lai arī Tiesa tos nekad nav apstiprinājusi, manuprāt, joprojām ir spēkā šodien (50).
64. Treškārt, attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru spriedumā CB Vispārējā tiesa esot apstiprinājusi attiecīgo naudas soda daļu pēc to pašu faktu, kas bija strīdīgā lēmuma pamatā, atkārtotas izvērtēšanas, savukārt 2015. gada 15. jūlija spriedumā Vispārējā tiesa esot nolēmusi apstiprināt to pašu naudas sodu, pamatodamās arī uz jaunu faktu pārbaudi, apelācijas sūdzības iesniedzēju veiktajam nošķīrumam no juridiskā viedokļa nav nozīmes. Proti, kā izriet no pastāvīgās judikatūras, tiesai, kurai ir neierobežota kompetence, principā, neskarot iespēju izskatīt lietas dalībnieku tai iesniegtos elementus, ir jāņem vērā tiesiskā un faktiskā situācija dienā, kad tā pieņem nolēmumu, ja tā uzskata, ka tai ir pamats izmantot savas grozīšanas pilnvaras (51). A fortiori, tas nozīmē, ka tiesa, kurai ir neierobežota kompetence, var ņemt vērā ne tikai agrākus apstākļus, kas nav minēti apstrīdētajā aktā (52), bet vajadzības gadījumā un izņēmuma kārtā arī apstākļus, kas radušies pēc lēmuma pieņemšanas. Kā Tiesa ir atzinusi Tiesas rīkojuma 43. punktā, lai pilnvērtīgi īstenotu likumības pārbaudi, Savienības tiesai ir tiesības ņemt vērā visus lietas faktiskos apstākļus, ko tā uzskata par nozīmīgiem, neatkarīgi no tā, vai tie ir agrāki vai vēlāki par pieņemto lēmumu (53). Tas tā it īpaši ir tad, ja, kā tas ir šajā lietā, neierobežotās kompetences īstenošana attiecas uz attiecīgā uzņēmuma maksātspējas pārbaudi. Proti, kā Tiesa ir norādījusi, ja Savienības tiesa nevarētu izvērtēt šo spēju, ņemot vērā faktisko situāciju, kas pastāv tās nolēmuma pieņemšanas brīdī, tai varētu būt pienākums noraidīt vai piešķirt samaksāta vai nesamaksāta naudas soda samazinājumu vai to atcelt, kas varētu šim uzņēmumam izraisīt konkurences ziņā nelabvēlīgu situāciju vai piešķirt nepamatotu priekšrocību (54). Turklāt atgādinu, ka 2006. gada pamatnostādņu 35. punkta izpratnē maksātspējas neesamības novērtējums ietver “īpašā sociālā un ekonomiskā konteksta” analīzi naudas soda noteikšanas brīdī, lai izvērtētu, vai naudas sods “neatgriezeniski apdraudētu” attiecīgā uzņēmuma “ekonomisko dzīvotspēju”. Tāpēc pēc savas būtības un mērķa šāds novērtējums ir prospektīvs un izņēmuma gadījumos var prasīt ņemt vērā apstākļus, kas radušies pēc lēmuma par naudas soda uzlikšanu pieņemšanas.
65. Otrām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma pamatojums esot pretrunīgs attiecībā uz 2015. gada 15. jūlija sprieduma aizstājošo iedarbību. Precīzāk, pārsūdzētā sprieduma 99. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka, “ja Savienības tiesa Komisijas vērtējumu aizstāj ar savu vērtējumu un kad tā, īstenodama savu neierobežoto kompetenci, samazina naudas soda apmēru, tā Komisijas lēmumā sākotnēji noteikto summu aizstāj ar summu, kas izriet no tās pašas vērtējuma”. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju uzskatiem, ja šis apsvērums varētu izrādīties pareizais sākumpunkts, Vispārējai tiesai tomēr būtu vajadzējis no tā izdarīt šādus secinājumus: i) 2015. gada 15. jūlija spriedumā Vispārējā tiesa pilnībā aizstāja Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu; ii) pamatojoties uz šo vērtējumu, tā, īstenodama savu neierobežoto kompetenci, samazināja atceltā naudas soda apmēru, atceļot un tieši kompensējot jau veiktos maksājumus; un iii) Vispārējā tiesa aizstāja naudas sodu ar šādi grozīto tiesas uzlikto naudas sodu. Taču tā vietā, lai izdarītu šos secinājumus, Vispārējā tiesa minētajā pārsūdzētā sprieduma 99. punktā uzskatīja, ka “tātad Savienības tiesas pasludinātā sprieduma aizstājošās iedarbības dēļ Komisijas lēmums vienmēr tiek uzskatīts par tādu, kas izriet no minētās tiesas vērtējuma (šajā nozīmē skat. spriedumu [CB], 60.–65. un 85.–87. punkts).”
66. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, lai gan Vispārējā tiesa ar 2015. gada 15. jūlija spriedumu vispirms atcēla strīdīgo lēmumu par aizliegto vienošanos, ciktāl ar to bija noteikts apelācijas sūdzības iesniedzējām uzliktā naudas soda apmērs, un pēc tam noteica naudas sodu tādā pašā apmērā, īstenodama savu neierobežoto kompetenci, šo secinājumu 53. un 54. punktā norādīto iemeslu dēļ un kā Tiesa ir nospriedusi sava rīkojuma 38. un 40. punktā, uz kuriem ir atsauce pārsūdzētā sprieduma 101. punktā, šajā gadījumā nav notikusi nedz naudas soda radikāla grozīšana, nedz “novācija”.
67. Trešām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka naudas soda grozīšana nepieļauj tā iekasējamību ar atpakaļejošu spēku no 2011. gada 4. janvāra. Tātad tās apstrīd Vispārējās tiesas apgalvojumu, kas ietverts pārsūdzētā sprieduma 102. punktā un saskaņā ar kuru “šajā lietā Komisijai bija pamats uzskatīt, ka, tā kā Vispārējās tiesas noteiktais naudas sods nav jauns naudas sods, tas bija jāmaksā [tas bija iekasējams] kopš 2011. gada 4. janvāra”. Tās uzskata, ka naudas soda pilnīga atcelšana un izzušana neesot pieļāvusi tā iekasējamību ar atpakaļejošu spēku, jo no 2015. gada 15. jūlija sprieduma 302. un 356. punkta nepārprotami izrietot tas, ka tiesas uzliktā naudas soda iekasējamība ir atlikta. Proti, laikposmā no Komisijas lēmuma pieņemšanas līdz 2015. gada 15. jūlija sprieduma pasludināšanai Komisijai neesot bijis atbilstošu prasījuma tiesību.
68. Ar šo argumentu apelācijas sūdzības iesniedzējas tikai veido argumentus, kas tomēr arī nav efektīvi, jo ir balstīti uz kļūdainu 2015. gada 15. jūlija sprieduma interpretāciju. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējas kļūdaini norāda, ka šajā lietā pārsūdzētajā spriedumā Vispārējās tiesas noteiktā naudas soda aizstājošajai iedarbībai esot ex nunc iedarbība un ka Vispārējā tiesa tādējādi esot pārsniegusi savu neierobežoto kompetenci sodu jomā. Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka savā rīkojumā Tiesa ir konstatējusi, ka Vispārējās tiesas uzliktais naudas sods nav jauns naudas sods (55). Turklāt, kā uzsvērts šo secinājumu 53. un 54. punktā, Vispārējā tiesa apelācijas sūdzības iesniedzējām uzliktā naudas soda apmēru, kāds noteikts strīdīgā lēmuma 2. panta pirmās daļas 8. punktā, nav uzskatījusi par nepiemērotu, pamatojoties uz pirmajiem četriem prasības pamatiem, kurus izskatot netika atklāta neviena kļūda, kura varētu padarīt strīdīgo lēmumu par prettiesisku, un tas pamatoja naudas soda noteikšanu tādā apmērā, kas ir identisks naudas soda apmēram, kuru Komisija apelācijas sūdzības iesniedzējām bija uzlikusi strīdīgajā lēmumā.
69. Ceturtām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi sprieduma Trioplast (15. un 56.–62. punkts) interpretācijas kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 105. punktā atsaukdamās uz pēdējo minēto spriedumu, lai pamatotu secinājumu, saskaņā ar kuru “aizstājošā iedarbība, kas ir analoģiska šī sprieduma 99. punktā minētajai, jau ir atzīta tādā rezolutīvajā daļā, kurā Vispārējā tiesa vispirms ir atcēlusi summu, par kuras samaksu mātesuzņēmums ir atzīts par solidāri atbildīgu par Komisijas uzliktā naudas soda samaksu, lai pēc tam šo summu no jauna noteiktu, īstenojot savu neierobežoto kompetenci”. Tās uzskata, ka šai judikatūrai neesot nozīmes un tā parādot, ka neesot sprieduma ar precedenta raksturu, ko atzinušas Savienības tiesas, ar kuru procentu uzkrāšanās atpakaļejošais sākumpunkts jau būtu galīgi precizēts gadījumā, kad ir apvienota atcelšana un notiesājoša rezolutīvā daļa.
70. Tomēr, tāpat kā Komisija un ņemot vērā šo secinājumu 55. punktā minēto judikatūru, es uzskatu, ka spriedumam Trioplast ir nozīme attiecībā uz procentu uzkrāšanās sākumu. Proti, šajā spriedumā Vispārējā tiesa vispirms pēc analoģijas ar to veidu, kādā tā rīkojās šajā lietā, sprieduma rezolutīvajā daļā atcēla naudas soda apmēru, par kura samaksu mātesuzņēmums tika uzskatīts par solidāri atbildīgu, pēc tam noteica to no jauna, īstenodama savu neierobežoto kompetenci. Tādējādi Komisijas sākotnēji uzliktais naudas sods tika skaidri aizstāts ex tunc. Tātad, tā kā apstākļi lietā Trioplast ir pilnībā salīdzināmi ar šīs lietas apstākļiem, arī šis ceturtais iebildums var tikt noraidīts.
71. Piektām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini novērtējusi apelācijas sūdzības iesniedzēju jauno maksātspēju, kas noteikta 2015. gadā, un tās ietekmi uz “tiesas uzliktā naudas soda” apmēru. Precīzāk, pārsūdzētā sprieduma 107. punktā Vispārējā tiesa apliecina, ka “Vispārējā tiesa, veicot tiesiskuma pārbaudi, vienīgi ir konstatējusi, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas, novērtējot prasītāju maksātspēju, bet nenorādot, ka 2010. un 2011. gadā tām nevarēja tikt uzlikts nekāds naudas sods”, pārsūdzētā sprieduma 109. punktā piebilzdama, ka “pretēji prasītāju apgalvotajam Vispārējā tiesa 2015. gada 15. jūlija spriedumā konstatēja zināmas prasītāju maksātspējas esamību 2010. un 2011. gadā”. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju uzskatiem, nekas neliecina par to, ka Vispārējā tiesa 2015. gada 15. jūlija spriedumā zināmas maksātspējas dēļ būtu nolēmusi atstāt spēkā savu sākotnējo lēmumu par naudas sodu un tādējādi apstiprināt atceltā naudas soda nepiemēroto apmēru.
72. Tomēr pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, vēlos norādīt, ka pārsūdzētā sprieduma 108. un 109. punktā Vispārējā tiesa, atbildēdama uz vienu no apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītajiem argumentiem un atsaukdamās uz 2015. gada 15. jūlija sprieduma 346. punktu, vienkārši paskaidroja, ka minētajā spriedumā tā ir konstatējusi, ka, pamatojoties uz pagaidu maksājumu grafiku, kas noteikts rīkojumā par pagaidu noregulējumu, apelācijas sūdzības iesniedzējas kopš 2011. gada jau ir varējušas samaksāt summu vairāk nekā 15 000 000 EUR, un tas ļāva konstatēt “zināmas [apelācijas sūdzības iesniedzēju] maksātspējas” esamību 2010. un 2011. gadā.
73. Sestām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējas kritizē Vispārējās tiesas sniegto skaidrojumu pārsūdzētā sprieduma 125. punktā, saskaņā ar kuru “pienākums Komisijai atlīdzināt pusi prasītāju tiesāšanās izdevumu [..] [ir] izskaidrojams ar strīdīgā lēmuma 2. panta pirmās daļas 8. punkta atcelšanu”. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju uzskatiem, pieņemtajā tiesāšanās izdevumu rezolutīvajā daļā “[ir] uzsv[ērts] [tas], ka materiāltiesiski labvēlīgais Vispārējās tiesas [no]lēmums attiecībā uz naudas sodu [..] būtiski grozīts par labu [apelācijas sūdzības iesniedzējām] ar 2015. gada 15. jūlija spriedumu”.
74. Jākonstatē, ka šis arguments ir balstīts uz kļūdaino pieņēmumu par saikni starp sākotnēji uzliktā naudas soda iespējamo veiksmīgo grozīšanu un tiesāšanās izdevumu noteikšanu, un tādēļ tas ir jānoraida kā neefektīvs.
75. Septītām kārtām un visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd pārsūdzētā sprieduma 127. punktā ietverto secinājumu, saskaņā ar kuru “pienākums maksāt nokavējuma procentus ab initio nav Komisijas sākotnēji uzliktajam naudas sodam klāt pievienots sods, kas būtu uzskatāms par šķērsli tiesībām celt prasību”.
76. Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka pienākums maksāt nokavējuma procentus gadījumā, ja naudas sods nav samaksāts noteiktajā termiņā, ir tiešas sekas to Komisijas aktu izpildāmībai, kuros ir noteiktas finansiālas saistības, kas definētas LESD 299. pantā. Šo aktu piespiedu izpildi var apturēt tikai ar Tiesas nolēmumu. Tādējādi pienākuma maksāt nokavējuma procentus mērķis ir nodrošināt Komisijas konkurences tiesību jomā uzlikto naudas sodu efektivitāti un mudināt to adresātus samaksāt šos naudas sodus noteiktajos termiņos. Tātad pienākums maksāt nokavējuma procentus ab initio nav sods, kas papildinātu Komisijas sākotnēji uzlikto naudas sodu.
77. Otrkārt, ar 2015. gada 15. jūlija spriedumu Vispārējā tiesa nav nedz atcēlusi lēmumā par aizliegto vienošanos ietvertās tiesību normas par nokavējuma procentiem, nedz noteikusi jaunu samaksas termiņu vai jaunu nokavējuma procentu likmi. 2018. gada 17. maija rīkojumā Westfälische Drahtindustrie u.c./Komisija (56) Vispārējā tiesa, gluži pretēji, ir skaidri apstiprinājusi, ka 2015. gada 15. jūlija spriedums nekādi neietekmē jautājumu par nokavējuma procentiem. Tātad apelācijas sūdzības iesniedzējas nevar norādīt, ka, sākot no Komisijas lēmuma pieņemšanas brīža, nebija jāmaksā nekādi nokavējuma procenti.
C. Secinājumi
78. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus un tā kā šajos secinājumos uzmanība ir pievērsta tikai pirmajam pamatam, es ierosinu Tiesai noraidīt šo pamatu kā nepamatotu.