Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA MANUELA KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [MANUEL CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 8. februārī (1)
Lieta C‑35/23 [Greislzel] (i)
Tēvs
pret
māti,
piedaloties
bērnam L,
bērna interešu aizstāvei ad litem
(Oberlandesgericht Frankfurt am Main (Federālās zemes Augstākā tiesa Frankfurtē pie Mainas) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Regula (EK) Nr. 2201/2003 – Vecāku atbildība – Starptautiskā jurisdikcija bērnu nolaupīšanas gadījumā – Bērna pastāvīgā dzīvesvieta pirms nelikumīgas pārvietošanas uz dalībvalsti – Nelikumīga aizvešana uz dalībvalsti – Atgriešanas procedūra no dalībvalsts uz trešo valsti (Šveice) – 1980. gada Hāgas konvencija
1. Ar Regulu (EK) Nr. 2201/2003 (2) Savienības likumdevējs tostarp ir precizējis, kurām tiesām ir jurisdikcija izskatīt lietas par bērnu nolaupīšanu Eiropas Savienībā.
2. Regulas Nr. 2201/2003 normu mērķis šajā kontekstā ir, no vienas puses, novērst starpdalībvalstu bērnu nolaupīšanu (nelikumīgas aizvešanas vai nelikumīgas aizturēšanas) un, no otras puses, panākt, ka tad, ja šāda nolaupīšana notiek, bērna atpakaļatdošana notiek nekavējoties (3).
3. Tiesa ir interpretējusi Regulas Nr. 2201/2003 10. pantu “Piekritība bērna nolaupīšanas gadījumos”, atbildot uz dažādiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu (4). Tomēr nevienā no tiem nebija runa par šā panta piemērošanu, ja, kā tas ir šajā gadījumā, tiek lūgta bērna atgriešanās trešajā valstī (Šveice), kurā bērns turklāt pirms nelikumīgās aizvešanas pastāvīgi nedzīvoja.
4. Tiesa ir arī lēmusi par Regulas Nr. 2201/2003 attiecībām ar 1980. gada 25. oktobra Hāgas konvenciju (5). Līdz šim, ja vien nekļūdos, tai nav bijis jāprecizē, kādas juridiskas sekas varētu būt uz šo konvenciju balstītai bērna atpakaļatdošanas prasībai uz jurisdikcijas noteikšanu aizgādības prasības, kas celta saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 10. pantu, izskatīšanā.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. 1980. gada Hāgas konvencija
5. Konvencijas preambulā ir norādīts, ka tās mērķis ir starptautiski aizsargāt bērnus no nelabvēlīgās ietekmes, ko radījusi viņu nelikumīga aizvešana vai aizturēšana, un izstrādāt rīcību, kas nodrošinātu ātru atgriešanos viņu pastāvīgās dzīvesvietas valstī.
6. Tās 12. panta pirmajā un otrajā daļā ir noteikts:
“Ja bērns ir ticis nelikumīgi aizvests vai aizturēts atbilstoši 3.pantā minētajiem noteikumiem un, ja, uzsākot lietu, tās Līgumslēdzējas Puses, kurā atrodas bērns, tiesā vai administratīvajā iestādē ir pagājis mazāk nekā gads kopš nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas datuma, iestādei, kurai lieta ir piekritīga, jādod rīkojums par bērna atgriešanos nekavējoties.
Tiesai vai administratīvajai iestādei, pat ja lietas izskatīšana uzsākta pēc šī panta pirmajā daļā minētā viena gada termiņa beigām, jādod rīkojums par bērna atgriešanos, ja vien netiek pierādīts, ka bērns ir iedzīvojies jaunajā vidē.”
B. Savienības tiesības. Regula Nr. 2201/2003
7. Tās 12. un 17. apsvērumā ir norādīts:
“(12) Šajā regulā noteiktais piekritības pamats lietās par vecāku atbildību ir izveidots, ņemot vērā bērna intereses, jo īpaši tuvuma kritēriju. Tas nozīmē, ka piekritība ir, pirmkārt, bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstij, izņemot dažus gadījumus, kad pastāvīgā dzīvesvieta mainīta saskaņā ar vienošanos starp personām, kam ir vecāku atbildība.
[..]
(17) Ja bērns ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts, nekavējoties jāpanāk bērna atpakaļatdošana, un šai nolūkā piemēro 1980. gada [..] Hāgas konvenciju, kuru papildina šīs regulas noteikumi, jo īpaši tās 11. pants [..].”
8. Saskaņā ar regulas 8. pantu (“Vispārējā piekritība”):
“1. Dalībvalsts tiesām ir piekritīgas lietas par vecāku atbildību par bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī brīdī, kad tiesā iesniegta prasība.
2. Uz šā panta 1. punktu attiecas 9., 10. un 12. panta noteikumi”.
9. Saskaņā ar tās 10. pantu (“Piekritība bērna nolaupīšanas gadījumos”):
“Ja bērns ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts, tās dalībvalsts tiesām, kurā pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta, saglabājas piekritība, kamēr bērns nav ieguvis pastāvīgo dzīvesvietu kādā citā dalībvalstī un:
a) kamēr visas personas, iestādes vai citas struktūras, kam ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, nav piekritušas aizvešanai vai aizturēšanai,
vai
b) kamēr bērns vismaz vienu gadu nav dzīvojis minētajā citā dalībvalstī pēc brīža, kad persona, iestāde vai cita struktūra, kam ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, ir zinājusi vai kad tām vajadzēja zināt par bērna atrašanās vietu, un bērns nav iekārtojies savā jaunajā vidē un neizpildās viens no šādiem nosacījumiem:
i) viena gada laikā pēc tam, kad persona, kam ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, ir zinājusi vai tai vajadzēja zināt pat bērna atrašanās vietu, nekādas prasības par atdošanu nav iesniegtas kompetentajās tās dalībvalsts iestādēs, kurā bērns ir aizvests vai tiek aizturēts,
ii) atpakaļatdošanas prasība, ko iesniegusi persona, kurai ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, ir atsaukta un jauna prasība nav iesniegta termiņā, kas noteikts i) daļā [apakšpunktā],
iii) lieta, ko izskata tiesa dalībvalstī, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas, ir slēgta atbilstoši 11. panta 7. punktam,
iv) spriedumu par uzraudzību [aizgādību], kas neparedz bērna atpakaļatdošanu, ir izdevušas tās dalībvalsts tiesas, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas.”
10. Regulas 11. pantā (“Bērna atpakaļatdošana”) ir paredzēts:
“1. Ja persona, iestāde vai cita struktūra, kam ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, piesakās kompetentajās iestādēs dalībvalstī ar nolūku saņemt spriedumu, pamatojoties uz [1980. gada Hāgas konvenciju], lai panāktu tā bērna atpakaļatdošanu, kurš ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, piemēro 2. līdz 8. punktu.
[..]”
II. Fakti, tiesvedība pamatlietā un prejudiciālie jautājumi
11. 2013. gada martā L vecāki (tēvam ir Vācijas un mātei – Polijas pilsonība) noslēdza laulību Vācijā, kas ir valsts, kurā viņi sākotnēji dzīvoja kopā.
12. 2013. gada jūnijā tēvs ar darbu saistītu iemeslu dēļ pārcēlās uz Šveici. L piedzima 2014. gada 12. novembrī Šveicē, un viņai ir Vācijas un Polijas valstspiederība.
13. No 2015. gada janvāra līdz 2016. gada aprīļa sākumam L kopā ar māti dzīvoja Vācijā. Tēvs regulāri apciemoja māti un meitu Vācijā, un viņi kopā pavadīja arī brīvdienas.
14. 2016. gada 9. aprīlī māte kopā ar L pārcēlās uz Poliju. Sākotnēji tēvs L apciemoja Polijā.
15. No 2017. gada 17. aprīļa māte liedza tēvam saskarsmi ar L un bez tēva piekrišanas reģistrēja meitu bērnudārzā Polijā.
16. 2017. gada maija beigās māte informēja tēvu, ka viņa kopā ar L paliks Polijā.
17. 2017. gada 7. jūlijā tēvs ar Šveices centrālās iestādes (Bundesamt für Justiz in Bern (Federālā tieslietu pārvalde Bernē, Šveice)) starpniecību lūdza Polijas tiesām L atpakaļatdošanu uz Šveici.
18. 2017. gada 8. decembrī Sąd Rejonowy Krakowa‑Nowej Huty (Krakovas Nova Hutas rajona tiesa, Polija) noraidīja tēva atpakaļatdošanas prasību, argumentējot, ka tēvs esot devis beztermiņa piekrišanu mātei kopā ar L pārcelties uz Poliju un ka bērna atgriešanās gadījumā turklāt pastāv nopietns apdraudējums L interesēm 1980. gada Hāgas konvencijas 13. panta b) punkta izpratnē.
19. Tēva iesniegtā apelācijas sūdzība par šo nolēmumu tika noraidīta ar Sąd Okręgowy Krakowa (Krakovas apgabaltiesa, Polija) 2018. gada 17. aprīļa spriedumu.
20. Ar 2017. gada 27. septembra prasības pieteikumu māte uzsāka laulības šķiršanas procesu Polijā. 2018. gada 5. jūnijā Sąd Okręgowy Krakowa (Krakovas apgabaltiesa) mātei uz laiku piešķīra aizgādības tiesības pār kopīgo meitu un tēvam noteica uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu.
21. 2018. gada 29. jūnijā tēvs iesniedza L atpakaļatdošanas prasību Bundesamt für Justiz in Bonn (Federālā tieslietu pārvalde Bonnā, Vācija), pamatojoties uz 1980. gada Hāgas konvenciju. Vēlāk viņš no prasības atteicās.
22. 2018. gada 13. jūlijā tēvs cēla prasību Amtsgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas pirmās instances tiesa, Vācija), kura ir iesniegusi šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Šajā tiesā 2018. gada 13. jūlijā iesniegtajā prasībā viņš lūdza:
– galvenokārt (prasījumu I punkts) – piešķirt viņam pilnīgu aizgādību pār L un, pakārtoti, tiesības noteikt bērna dzīvesvietu;
– turklāt (prasījumu II punkts) noteikt mātei pienākumu atdot L atpakaļ uz Šveici, sākot no brīža, kad nolēmums stājas spēkā.
23. Šajā tiesvedībā:
– tēvs apgalvoja, ka 2015. gadā bērna vecāki esot vienojušies ar L turpmāk dzīvot Šveicē. 2016. gada aprīlī māte esot nolēmusi uz laiku pārcelties uz Poliju. Viņš tam esot piekritis, taču skaidri noteicis laikposmu, kurā atļauj palikt Polijā (6);
– māte noraidīja šos apgalvojumus. Viņa apgalvoja, ka tēvs esot piekritis L pārcelšanās iespējai uz Poliju, bet vienošanās par pārcelšanos uz Poliju uz noteiktu laiku neesot bijis. Tāpat neesot bijusi vienošanās par pārcelšanos uz Šveici (nākotnē).
24. 2019. gada 3. jūnijā Amtsgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas pirmās instances tiesa) noraidīja tēva prasību starptautiskās jurisdikcijas neesamības dēļ. Kā norāda šī tiesa, tēvs neesot iesniedzis pierādījumus par konkrētu vienošanos par L uzturēšanos Polijā uz noteiktu laiku. Viņa sniegtā informācija 2019. gada 9. maija tiesas sēdē esot bijusi pretrunā viņa iepriekš sniegtajam apgalvojumam 2018. gada 3. augusta procesuālajā dokumentā, no kura izriet, ka 2017. gada maijā vecāki vēl tikai apsprieda uzturēšanās ilgumu Polijā.
25. 2019. gada 8. jūnijā tēvs pārsūdzēja pirmās instances spriedumu Oberlandesgericht Frankfurt am Main (Federālās zemes Augstākā tiesa Frankfurtē pie Mainas). Šajā apelācijas sūdzībā viņš atkārto pirmajā instancē paustos argumentus un apgalvo, ka
– pirmās instances tiesas jurisdikcija izriet no Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 6. punkta saistībā ar 7. punktu, kā arī no tās 10. panta. 2017. gada 8. decembra spriedumā Sąd Rejonowy Krakowa‑Nowej Huty (Krakovas Nova Hutas rajona tiesa) norādīja, ka L dzīvesvieta pirms viņas aizvešanas uz Poliju bija nevis Šveicē, bet gan Vācijā;
– šajā gadījumā ir piemērojami principi, kas noteikti 1980. gada Hāgas konvencijas procedūrā. Saskaņā ar tiem personai, kas iebilst pret bērna atpakaļatdošanu, ir jāpierāda, ka persona, kurai ir (kopīgas) aizgādības tiesības, ir piekritusi bērna aizvešanai vai aizturēšanai vai arī ir piekritusi tām a posteriori. Māte neesot iesniegusi pierādījumus par tēva piekrišanu uz nenoteiktu laiku.
26. Tēvs arī ir lūdzis iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kam ir piekritusi Oberlandesgericht Frankfurt am Main (Federālās zemes Augstākā tiesa Frankfurtē pie Mainas), kas uzdod Tiesai šos jautājumus:
“Cik lielā mērā Regulas [..] Nr. 2201/2003 [..] 10. pantā un 11. pantā paredzētais regulatīvais mehānisms attiecas tikai uz procedūrām attiecībās starp ES dalībvalstīm?
Konkrēti:
1) Vai ir piemērojams [..] Regulas [Nr. 2201/2003] 10. pants un tādējādi saglabājas agrākās dzīvesvietas valsts tiesu jurisdikcija, ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta pirms aizvešanas ir bijusi ES dalībvalstī (Vācija) un bērna atgriešanās procedūra saskaņā ar Hāgas Konvenciju par bērnu nolaupīšanu [..] ir veikta starp ES dalībvalsti (Polija) un trešo valsti (Šveice), un šajā procedūrā bērna atgriešanās ir atteikta?
Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:
2) Kādas prasības saskaņā ar [..] Regulas [Nr. 2201/2003] 10. panta b) punkta i) apakšpunktu ir jāizvirza argumentācijai par jurisdikcijas saglabāšanos?
3) Vai [..] Regulas [Nr. 2201/2003] 11. panta 6.–8. punkts ir piemērojams arī tad, ja tiek veikta bērna atgriešanās procedūra saskaņā ar Hāgas konvenciju attiecībās starp trešo valsti un ES dalībvalsti kā valsti, uz kuru bērns aizvests, lai gan bērna pastāvīgā dzīvesvieta pirms aizvešanas ir bijusi citā ES dalībvalstī?”
III. Tiesvedība Tiesā
27. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā reģistrēts 2023. gada 25. janvārī.
28. Rakstveida apsvērumus iesniegušas Vācijas un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Šie paši lietas dalībnieki, kā arī bērna tēvs piedalījās 2023. gada 7. decembra tiesas sēdē.
IV. Juridiskā analīze
29. Pēc Tiesas norādes koncentrēšos uz otro prejudiciālo jautājumu par nosacījumiem saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 10. panta b) punkta i) apakšpunktu, lai noskaidrotu, kurai tiesai ir jurisdikcija tādos apstākļos, kādi ir šajā lietā (7).
30. Mans izklāsts notiks šādi:
– pirmajā sadaļā īsumā aplūkošu noteikumus par jurisdikcijas piešķiršanu bērnu nolaupīšanas gadījumos (Regulas Nr. 2201/2003 8. un 10. pants).
– otro sadaļu veltīšu nolaupīto bērnu atpakaļatdošanas prasību lietu analīzei, jo tās ir viens no nosacījumiem, lai saglabātu jurisdikciju saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 10. panta b) punkta i) apakšpunktu;
– papildināšu savus apsvērumus, izklāstot, kāda ietekme pamatlietā varētu būt otrajā sadaļā izklāstītajiem apsvērumiem;
– nobeigumā pievērsīšos citām konkrētām problēmām, kuras izvirza iesniedzējtiesa.
A. Noteikumi par starptautiskās jurisdikcijas piešķiršanu bērnu nolaupīšanas gadījumā
31. “Vispārējās piekritības” noteikums, kas iekļauts Regulas Nr. 2201/2003 8. panta 1. punktā, paredz, ka “dalībvalsts tiesām ir piekritīgas lietas par vecāku atbildību par bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī brīdī, kad tiesā iesniegta prasība”.
32. Šāda jurisdikcijas piešķiršana atbilst (ģeogrāfiskā) tuvuma kritērijam, kas šajā sistēmā ir galvenais (8).
33. Šī noteikuma izņēmumi ir gadījumi, kuros bērns zaudē pastāvīgo dzīvesvietu vienā dalībvalstī un iegūst to citā dalībvalstī, bet starptautisko jurisdikciju nepiešķir šīs citas dalībvalsts tiesām. Tā notiek konkrēti, ja tas attiecas uz nelikumīgi aizvestiem (vai aizturētiem) bērniem.
34. Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 10. pantu bērna nolaupīšanas gadījumā tās dalībvalsts tiesām, kurā pirms nelikumīgas aizvešanas (vai aizturēšanas) bija šī bērna pastāvīgā dzīvesvieta, principā saglabājas jurisdikcija. Tā tiek panākts:
– ka bērnu nolaupījušais vecāks negūst labumu no nelikumīgās darbības. Ja šis vecāks varētu celt prasību par bērna aizgādības tiesībām jaunās dzīvesvietas dalībvalsts iestādēs, viņš baudītu nepamatotas priekšrocības (9);
– ka tiek mazināta bērnu starptautiskas nolaupīšanas prakse – tas ir Regulas Nr. 2201/2003 galvenais mērķis (10).
35. Tomēr tās dalībvalsts starptautiskā jurisdikcija, kurā bērnam bija pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms viņa nelikumīgas aizvešanas, nesaglabājas neierobežoti.
36. Ir iespējams, ka šī jurisdikcija tiek pārnesta uz bērna jaunās pastāvīgās dzīvesvietas tiesām noteiktā brīdī, kad ir izpildīti noteikti nosacījumi, kas paredzēti Regulas Nr. 2201/2003 10. pantā.
37. Tā notiek tostarp, ja persona, kurai ir aizgādības tiesības:
– vai nu piekrīt bērna aizvešanai (Regulas Nr. 2201/2003 10. panta a) punkts);
– vai noteiktu laiku neveic noteiktas darbības (11) un galu galā bērns ir integrējies jaunajā vidē (Regulas Nr. 2201/2003 10. panta b) punkts) (12). Personas, kurai ir nelikumīgi aizvestā bērna aizgādības tiesības, pasivitāte var ietekmēt jurisdikcijas pārnešanu no vienas dalībvalsts uz citu (13).
B. Atpakaļatdošanas prasība un Regulas Nr. 2201/2003 10. panta b) punkta i) apakšpunkts
38. Kā tikko norādīju, bērna atpakaļatdošanas prasība ir viens no nosacījumiem, kas nosaka Regulas Nr. 2201/2003 10. panta b) punkta i) apakšpunkta piemērojamību.
39. Saskaņā ar šo normu un ja iestājas citi tajā paredzētie apstākļi, bērna atpakaļatdošanas neprasīšana (tās dalībvalsts iestādēs, uz kuru bērns ir ticis nelikumīgi pārvietots), kad persona zina (vai tai vajadzēja zināt) bērna atrašanās vietu, ir faktors, kas var izraisīt starptautiskās jurisdikcijas maiņu.
40. Regulā Nr. 2201/2003 tomēr nav noteikts, kas ir “atpakaļatdošana” un arī “atpakaļatdošanas prasība”. Tas nav arī noteikts ne 1980. gada Hāgas konvencijā, kuru papildina Regula Nr. 2201/2003 (14), ne 1996. gada Hāgas konvencijā (15).
1. Prasība par bērna atpakaļatdošanu uz dalībvalsti, kas nav dalībvalsts, kurā bija viņa pastāvīgā dzīvesvieta pirms nolaupīšanas
41. Ņemot vērā šīs lietas apstākļus, ir jānoskaidro, vai Regulas Nr. 2201/2003 10. panta b) punkta i) apakšpunktā ietilpst atpakaļatdošanas prasība šaurā nozīmē (16), bet ar kuru tiek prasīta bērna atgriešanās valstī, kas nav tā valsts, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta pirms aizvešanas (17).
42. No pirmā acu uzmetiena Regulas Nr. 2201/2003 10. panta b) punkta i) apakšpunkta formulējumā (18) nav noteikts, ka ir jāprasa bērna atpakaļatdošanu tieši uz dalībvalsti, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgas aizvešanas.
43. Kā jau minēju, Regulas Nr. 2201/2003 10. pantā tiek mēģināts atturēt no nelikumīgas pārvietošanas no vienas dalībvalsts uz citu. Šajā nolūkā tajā ir ietverti noteikumi, ar kuriem noteiktos apstākļos tiek noraidīta jurisdikcijas piešķiršana tās dalībvalsts tiesai, kurā bērns pēc viņa nelikumīgas aizvešanas ir ieguvis jaunu pastāvīgu dzīvesvietu.
44. Šī paša iemesla dēļ Tiesa ir atbalstījusi nosacījumu, kas paredz tiesu jurisdikcijas pārnešanu, šauru interpretāciju (19). Vadoties no tās pašas loģikas, šķiet – jo elastīgāk tiek interpretēti nosacījumi jurisdikcijas saglabāšanai bērna iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī, jo labāk varētu sasniegt izvirzīto mērķi (20).
45. No tā izrietētu, ka Regulas Nr. 2201/2003 10. panta b) punkta i) apakšpunkts varētu ietvert tādu bērna atpakaļatdošanas prasību, kuras mērķis ir viņa “atgriešanās” valstī (dalībvalstī; iespējams, arī trešajā valstī), kas nav viņa iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas valsts.
46. Tomēr uzskatu, ka šīs Regulas Nr. 2201/2003 10. panta b) punkta i) apakšpunkta plašā interpretācija, kuru atbalsta Komisija un L tēvs, rada nopietnas grūtības.
47. Regulas Nr. 2201/2003 10. pantā ietvertais jurisdikcijas noteikums ir speciālā tiesību norma attiecībā pret 8. panta 1. punkta vispārējo noteikumu. Kā tāds tas “ir jāinterpretē šauri un tātad nepieļauj tādu interpretāciju, kas pārsniegtu attiecīgajā regulā tieši paredzētos gadījumus [..]” (21).
48. Tāpat atgādinu, ka Regulas Nr. 2201/2003 10. pantā ne tikai ir paredzēta izņēmuma jurisdikcija, bet arī norādīti apstākļi, kuros šī jurisdikcija saglabājas vai savukārt tiek nodota parasti piekritīgajām tiesām, kas ir bērna pašreizējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesas.
49. Lai gan jaunās pastāvīgās dzīvesvietas iemesls ir bijusi nelikumīga aizvešana (22), tās dalībvalsts tiesas, kurā bērns jau zināmā mērā ir iedzīvojies, to ģeogrāfiskā tuvuma bērna videi dēļ ir labākā situācijā, lai izvērtētu bērna interesēm labvēlīgus pasākumus (23).
50. Tiesas vārdiem, ar Regulas Nr. 2201/2003 10. pantu likumdevējs “ir vēlējies [..] saistībā ar jurisdikcijas piešķiršanu [..] radīt līdzsvaru, pirmkārt, starp nepieciešamību neļaut nolaupītājam gūt labumu no savas prettiesiskās darbības [..] un, otrkārt, iespēju ļaut tiesai, kas ir tuvāk bērnam, izskatīt prasības saistībā ar vecāku atbildību” (24).
51. Regulas Nr. 2201/2003 10. panta un tādējādi tajā paredzēto nosacījumu pareizai izpratnei ir būtiski panākt šo līdzsvaru.
52. Manuprāt, šo līdzsvaru labāk saglabā bērna atpakaļatdošanas prasība uz dalībvalsti, kurā bērns dzīvoja tieši pirms nelikumīgas aizvešanas (šajā lietā – Vācija), nekā atpakaļatdošanas prasība, kurai tiekot apmierinātai, viņu aizvestu (25) uz citu valsti (Šveice), kas nav Vācija un nav arī valsts, kurā bērns šobrīd dzīvo (Polija).
53. Regulas Nr. 2201/2003 10. panta b) punktā ir sīki izklāstītas darbības, kas jāveic personai, kura mēģina novērst starptautiskās jurisdikcijas maiņu:
– nolaupīšanas gadījumā noteiktā termiņā ir jāprasa bērna atpakaļatdošana tās valsts iestādēm, kurā bērns atrodas (26);
– ja saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju tiek pieņemts nolēmums, ar kuru bērns netiek atdots atpakaļ, ir ātri jāiesniedz bērna aizgādības prasība bērna iepriekšējās dzīvesvietas valsts iestādēm (27) (ja tā jau netiek izskatīta).
54. Uzskatu, ka, padarot jurisdikcijas saglabāšanu atkarīgu no šīm precīzajām juridiskajām reakcijām, Regulā Nr. 2201/2003 ir mēģināts ne tikai ievirzīt noteiktā gultnē personas, kurai ir aizgādības tiesības, pretdarbību bērna nolaupīšanai, bet arī kaut ko vairāk.
55. Bērna interesēs tiek veicināta tādu mehānismu īstenošana, kas pēc iespējas ātrāk izbeigtu pagaidu situāciju (28) atbilstoši Savienības regulējuma bērnu starptautiskās nolaupīšanas jomā loģikai (29). Atjaunot statu quo, kāds bija pirms nelikumīgās pārvietošanas, ir pirmais būtiskais solis, lai atrisinātu nolaupītā bērna situāciju (30). Uzskatu, ka tā panākšanai ir jāprasa atgriešana tieši tajā dalībvalstī, no kuras bērns aizvests.
56. Bērna atpakaļatdošanas lūgšana uz citu valsti, kas nav tā valsts, kurā viņš pastāvīgi dzīvoja pirms nelikumīgās aizvešanas, ir veids, kā vērsties pret šo aizvešanu, bet tas neder manis tikko izklāstītajam mērķim. Gluži pretēji, tas ierobežo gadījumus, kuros jurisdikcija ir bērna pašreizējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesām, proti, tām, kas ir vistuvāk bērnam.
57. Īsumā, esmu pret tādas prasības, kurā tiek lūgta bērna atgriešanās citā valsti, kas nav tā valsts, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta nelikumīgās aizvešanas laikā, kvalificēšanu par “atpakaļatdošanas prasību” Regulas Nr. 2201/2003 10. panta b) punkta i) apakšpunkta izpratnē.
2. Atpakaļatdošanas prasība un aizgādības prasība
58. Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 10. panta b) punkta i) apakšpunktu:
– atpakaļatdošanas prasības celšana ir skaidrs nosacījums personai, kura lūdz aizgādību, lai saglabātu starptautisko jurisdikciju bērna iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas valstī, kad šī persona zina (vai tai vajadzēja zināt) viņa atrašanās vietu;
– ir pieļaujami tikai pieteikumi par atpakaļatdošanu tās dalībvalsts iestādēs, uz kuru bērns ticis aizvests.
59. Kā minēju, lai saglabātu bērna pastāvīgās dzīvesvietas – kāda tā bija pirms nelikumīgās aizvešanas – dalībvalsts jurisdikciju, Regulas Nr. 2201/2003 10. panta b) punkta i) apakšpunktā ir prasīts, lai tiek uzsākta bērna atgriešanās procedūra šajā valstī.
60. No šī viedokļa bērna atpakaļatdošanas prasība un aizgādības prasība, kuras izspriešanas rezultātā bērns tiek atdots, varētu šķist līdzvērtīgas.
61. Tomēr bērnu nolaupīšanas jomā laika faktoram ir noteicoša nozīme (31). Tādēļ Regulas Nr. 2201/2003 10. panta b) punkta i) apakšpunkta izpratnē prasība, kuras vienīgais mērķis ir ātra bērna atgriešanās un kura tādēļ tiek izskatīta steidzamības kārtā, un prasība, kurā tiek lemts par aizgādību, attiecīgajā procedūrā detalizēti analizējot strīdu pēc būtības, nav savstarpēji aizstājamas (32).
62. Arī sistēmiskā interpretācija neatbalsta Regulas Nr. 2201/2003 10. panta b) punkta i) apakšpunktā paredzētās atpakaļatdošanas prasības aizstāšanu ar aizgādības prasību. Šī panta b) punkta i) apakšpunkts un ii) un iii) punkts (i) veido secību, kurā pieteikums par aizgādību tiek uztverts kā tāds, kas seko pēc atpakaļatdošanas pieteikuma. Kopumā šajos apakšpunktos ir aprakstīti soļi, kas jāsper, kad ir zināma bērna atrašanās vieta parastā situācijā, kurā vēl nav celta aizgādības prasība.
63. No attiecīgā brīža, lai saglabātu tās dalībvalsts jurisdikciju, kurā bērns pastāvīgi dzīvoja pirms viņa nolaupīšanas, ir nepieciešams: prasīt bērna atpakaļatdošanu (jaunās) dalībvalsts, uz kuru bērns ticis aizvests, iestādēm (i) apakšpunkts); uzturēt prasību (ii) apakšpunkts); un atpakaļatdošanas lūguma noraidījuma gadījumā (33) ātri celt aizgādības prasību dalībvalstī, no kuras bērns ir aizvests (iii) apakšpunkts).
64. Īsumā, uzskatu, ka, lai saglabātu jurisdikciju dalībvalstī, kurā bērns dzīvoja un no kuras viņš tika nelikumīgi aizvests, personai, kas lūdz bērna aizgādības tiesības (un kas zina vai kam būtu jāzina, kur atrodas bērns), ir jāprasa bērna nekavējoša atpakaļatdošana. No brīža, kad attiecīgā persona uzzina bērna atrašanās vietu (34), tai vairs nav iespējas izvēlēties, vai celt prasību pēc būtības vai prasīt bērna nekavējošu atpakaļatdošanu (35). Ja netiek celta atpakaļatdošanas prasība vai tā tiek celta pēc termiņa, jurisdikcija lemt par aizgādību tiek pārnesta uz tās dalībvalsts iestādēm, kurā bērns pastāvīgi dzīvo (36).
C. Šo kritēriju piemērošana pamatlietā
65. Iesniedzējtiesa formulē otro prejudiciālo jautājumu, balstoties uz divām premisām:
– no vienas puses, Regulas Nr. 2201/2003 10. panta b) punkta i) apakšpunkta izpratnē tā šķietami nepiešķir nozīmi tam, ka Polijas tiesās bija celta atpakaļatdošanas prasība, kuru izskatīja 1980. gada Hāgas konvencijas noteiktajā kārtībā;
– no otras puses, tā uzskata Vācijas tiesā celto L aizgādības prasību par atpakaļatdošanas prasību šā paša panta izpratnē.
66. Lai sniegtu lietderīgu atbildi uz prejudiciālo jautājumu, ir jāizvērtē iespēja šīs premisas mainīt.
1. L atpakaļatdošanas uz Šveici prasība
67. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka iesniedzējtiesa uzskata, ka L atpakaļatdošanas uz Šveici prasība (37), ko viņas tēvs 2017. gada 7. jūlijā cēla Polijas tiesās, nav atbilstoša, lai saglabātu jurisdikciju Vācijā, piemērojot Regulas Nr. 2201/2003 10. panta b) punkta i) apakšpunktu.
68. Komisija savos apsvērumos ir paudusi atšķirīgu viedokli: atpakaļatdošanas prasībai uz Šveici esot gan nozīme – L tēvs “nav atstājis situāciju nerisinātu”, bet gan ir mēģinājis panākt bērna atgriešanos (38).
69. Šo secinājumu 41. un nākamajos punktos pausto iemeslu dēļ uzskatu, ka iesniedzējtiesas viedoklis tādējādi attiecībā uz rezultātu pēc būtības ir pareizs. Regulas Nr. 2201/2003 10. panta b) punkta apstākļos Vācijas kā bērna pastāvīgās dzīvesvietas – kāda tā bija pirms aizvešanas – dalībvalsts tiesas jurisdikcijas saglabāšanai būtu bijis nepieciešams atpakaļatdošanas pieteikums uz šo valsti.
2. Aizgādības prasība Vācijas tiesās
70. Lai noskaidrotu, vai (joprojām) jurisdikcija ir tās dalībvalsts (Vācija) tiesām, kurā L pastāvīgi dzīvoja pirms viņas nelikumīgās aizvešanas, iesniedzējtiesa jautā, vai aizgādības prasība, kuru tajās cēla tēvs, tika iesniegta viena gada termiņā, kas paredzēts Regulas Nr. 2201/2003 10. panta b) punkta i) apakšpunktā.
71. Tādēļ secinu, ka iesniedzējtiesa uztver prasību par L aizgādību kā “atpakaļatdošanas” prasību minētā Regulas Nr. 2201/2003 10. panta izpratnē. Tādējādi var novērst šķērsli – proti, to, ka nav atpakaļatdošanas prasības šī panta nozīmē, kas minētajā pantā ir pieprasīta, lai saglabātu izcelsmes dalībvalsts jurisdikciju, kad ir kļuvusi zināma bērna atrašanās vieta valstī, uz kuru viņš ticis aizvests.
72. Šo secinājumu 58. un nākamajos punktos minēto iemeslu dēļ uzskatu, ka šī premisa ir nepareiza. Man arī nešķiet, ka to pamatotu apstiprinoša atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu, kā netieši norāda iesniedzējtiesa.
73. Viens ir, ka Regulas Nr. 2201/2003 10. panta piemērošana (lai piešķirtu starptautisko jurisdikciju noteiktām tiesām bērna nelikumīgas aizvešanas gadījumā) nav atkarīga no šīs pašas regulas 11. panta (39), un kas cits, ka šo izņēmuma jurisdikciju būtu iespējams izmantot jebkurā brīdī neatkarīgi no mēģinājuma panākt bērna atpakaļatdošanu.
D. Regulas Nr. 2201/2003 10. panta b) punkta i) apakšpunkta citas prasības
74. Iesniedzējtiesa uzdod divus jautājumus, kas būtu jānoskaidro, ja pretēji manis uzskatītajam pieņemtu, ka Vācijā celtā aizgādības prasība ir pielīdzināma atpakaļatdošanas prasībai Regulas Nr. 2201/2003 10. panta b) punkta i) apakšpunkta izpratnē.
75. Pirmais jautājums ir par personai, kurai ir aizgādības tiesības, noteikto termiņu, lai lūgtu nekavējošu bērna atpakaļatdošanu, pēc tam, kad viņa ir uzzinājusi (vai viņai vajadzēja uzzināt) bērna atrašanās vietu.
76. Šaubas, šķiet, rodas, pamatojoties uz atšķirībām starp L tēva faktu izklāstu, kad viņš Šveices iestādēm lūdza bērna atpakaļatdošanu, un to izklāstu, kuru viņš sniedza Vācijā, lai argumentētu, ka tās tiesas saglabā jurisdikciju aizgādības jautājumā:
– atpakaļatdošanas procedūrā tēvs kā L nelikumīgās aizvešanas datumu norādīja 2017. gada 24. maiju, kad viņa sāka apmeklēt bērnudārzu Polijā;
– aizgādības tiesību procedūrā tēvs atsaucās uz vienošanos ar L māti, saskaņā ar kuru meitene apmeklētu bērnudārzu Šveicē no 2017. gada novembra.
77. Atkarībā no izraudzītā datuma Regulas Nr. 2201/2003 10. panta b) punkta i) apakšpunktā paredzētais viena gada termiņš brīdī, kad L tēvs cēla aizgādības prasību Vācijā (2018. gada 13. jūlijā) būtu vai nebūtu beidzies. Iesniedzējtiesa jautā, vai tēva argumenti tiesvedībā par aizgādību, kas atšķiras no argumentiem atpakaļatdošanas procedūrā saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, ir pieņemami.
78. Otrais jautājums ir par pierādījumiem (konkrētāk, iespējamu vecāku vienošanos par bērna palikšanu Polijā pēc noteikta datuma), kas ir starptautiskās jurisdikcijas nosacījumi. Tēvs uzskata, ka šī jautājuma pierādīšana ir L mātes pienākums saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas 13. pantu (40), kas būtu piemērojama arī Regulas Nr. 2201/2003 10. panta kontekstā.
79. Manuprāt, šīs iesniedzējtiesas šaubas var kliedēt, ņemot vērā, ka to būtības un mērķa dēļ atpakaļatdošanas procedūra un aizgādības tiesību procedūra saistībā ar nelikumīgi aizvestu bērnu, lai arī tās ir saistītas, ir autonomas.
80. Regulā Nr. 2201/2003 attiecības starp abām procedūrām ir noteiktas konkrēti divās normās: 11. pantā par “bērna atpakaļatdošanu” un iedaļā “ar saskarsmes tiesībām saistītu spriedumu un to spriedumu izpilde, kuros noteikta bērna atpakaļatdošana” ietvertajā 42. pantā. Neviena no šīm divām normām nesaista procedūras tādā veidā, kā norāda iesniedzējtiesa.
81. Regulas Nr. 2201/2003 11. panta saturs attiecas uz pieteikuma gadījumu (ko iesniegusi persona, kurai ir aizgādības tiesības) tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā tām tiek lūgts pieņemt spriedumu saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, “lai panāktu tā bērna atpakaļatdošanu, kurš ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas”.
82. Regulas Nr. 2201/2003 11. panta 6. punktā ir tikai paredzēts saziņas mehānisms starp iestādēm tādējādi, ka tā tiesa, kas izdod rīkojumu par neatdošanu atpakaļ saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas 13. pantu, nosūta šī rīkojuma kopiju tās dalībvalsts kompetentajai tiesai (vai centrālai iestādei), kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms viņa nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas.
83. Savukārt saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 42. panta 2. punkta c) apakšpunktu, ja bērna atpakaļatdošana notiek atbilstoši tiesas spriedumam, kas to nosaka saskaņā ar 11. panta 8. punktu, ir jāievēro noteikti pasākumi un nosacījumi, lai šim spriedumam tiktu piemērota Regulas Nr. 2201/2003 III nodaļas 4. iedaļā paredzētā izpildes kārtība.
84. Nekas Regulā Nr. 2201/2003 nenorāda, ka, ceļot prasību par vecāku atbildību, personai, kam ir aizgādības tiesības, vai tiesai, kurā viņa ir vērsusies, būtu nenovēršami saistošs faktu izklāsts, ko šī persona ir sniegusi saistībā ar iepriekšējo bērna atgriešanās pieteikumu (41).
85. Regulā Nr. 2201/2003 nav prasīts arī, lai noteikumi par jurisdikciju noteicošo faktoru pierādīšanu saskaņā ar tās 10. pantu būtu tādi paši, kādus 1980. gada Hāgas konvencijā piemēro, lai izlemtu par bērna atpakaļatdošanu (42).
86. Tiesa ir norādījusi, ka 1980. gada Hāgas konvencijas procedūras rezultātā pieņemts lēmums neietekmē aizgādības tiesību būtību un tādējādi arī ne spriedumu, kuru varētu pieņemt kompetentā iestāde šajā jomā (43).
87. Tiesa ir arī atgādinājusi, ka atpakaļatdošanas procedūras paātrinātā rakstura dēļ šādai prasībai “ir jābūt pamatota[i] ar ātri un viegli pārbaudāmiem [..] elementiem”, un ir minējusi tostarp datumu, no kura aizvešana ir nelikumīga, kā vienu no elementiem, kuru pierādīšana var būt grūta, pat neiespējama (44).
88. Ņemot vērā šīs premisas, uzskatu, ka:
– Regula Nr. 2201/2003 nesniedz valsts tiesai (kurai jāizlemj, vai tai ir vai nav jurisdikcija izskatīt bērna aizgādības prasību) noteikumus, lai izlemtu, ciktāl tai ir saistoši iepriekšējie argumenti, kas sniegti citā procedūrā, kurā tika lūgta bērna atpakaļatdošana (45);
– tā kā nav Savienības tiesību normu par tādu apstākļu pierādīšanas nastu, kuri saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 10. pantu pamato noteiktas dalībvalsts tiesu starptautisko jurisdikciju, šie jautājumi tiek reglamentēti katras dalībvalsts tiesiskajā regulējumā, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus un ņemot vērā Regulas Nr. 2201/2003 lietderīgo iedarbību.
V. Secinājumi
89. Tādējādi ierosinu Tiesai uz Oberlandesgericht Frankfurt am Main (Federālās zemes Augstākā tiesa Frankfurtē pie Mainas, Vācija) otro prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Padomes Regulas (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu 10. panta b) punkta i) apakšpunkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
prasība, kura celta saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem un ar kuru lūdz bērna atgriešanu valstī, kas nav viņa pastāvīgās dzīvesvietas valsts pirms aizvešanas, nevar tikt kvalificēta kā “atpakaļatdošanas prasība” Regulas Nr. 2201/2003 10. panta b) punkta i) apakšpunkta izpratnē.
Kad ir zināma (vai ir jābūt zināmai) bērna atrašanās vieta, tās dalībvalsts tiesu starptautiskā jurisdikcija, kurā bija šī bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms viņa nelikumīgas aizvešanas, tiek zaudēta, ja, izpildot pārējos Regulas Nr. 2201/2003 10. panta b) punkta i) apakšpunkta nosacījumus, persona, kam ir aizgādības tiesības, ceļ aizgādības prasību šajās tiesās, bet ne atpakaļatdošanas prasību tās dalībvalsts tiesās, uz kuru bērns tika aizvests.
Faktu izklāsts bērna atpakaļatdošanas procedūrā, kas uzsākta saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvenciju, nav obligāti saistošs tiesai, kurai jālemj, vai dalībvalsts tiesai ir jurisdikcija turpmākā aizgādības procedūrā.
1980. gada Hāgas konvencijas 13. pantā paredzētais noteikums par pierādīšanas nastu nav piemērojams faktiem, kas tiek norādīti kā starptautiskās jurisdikcijas pamats aizgādības prasībai.