TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2024. gada 22. februārī (*)
Apelācija – Valsts atbalsts – LESD 107. pants – Jēdziens “atbalsts” – Priekšrocība – Privātā ieguldītāja kritērijs – Šķīrējtiesas nolēmums, kurā noteikti samazināti elektroenerģijas tarifi – Šķīrējtiesas nolēmuma attiecināmība uz valsti – Regula (ES) 2015/1589 – 4. panta 2. punkts – Lēmums, kurā atzīts, ka pasākums nav uzskatāms par atbalstu
Apvienotajās lietās C‑701/21 P un C‑739/21 P
par divām apelācijas sūdzībām atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko attiecīgi 2021. gada 19. novembrī un 2021. gada 1. decembrī iesniegusi
Mytilinaios AE – Omilos Epicheiriseon, Marusi [Marousi] (Grieķija), kuru pārstāv V. Christianos, D. Diakopoulos, G. Karydis, A. Politis, P. Selekos un M. Ch. Vlachou, dikigoroi,
prasītāja lietā C‑701/21 P,
pārējie lietas dalībnieki:
Dimosia Epicheirisi Ilektrismou AE (DEI), Atēnas (Grieķija), kuru sākotnēji pārstāvēja E. Bourtzalas, A. Oikonomou, E. Salaka, C. Synodinos un H. Tagaras, dikigoroi, un D. Waelbroeck, advokāts, vēlāk – E. Bourtzalas, E. Salaka, C. Synodinos un H. Tagaras, dikigoroi,
prasītāja pirmajā instancē,
Eiropas Komisija, kuru pārstāv A. Bouchagiar, I. Georgiopoulos un P.‑J. Loewenthal, pārstāvji,
atbildētāja pirmajā instancē,
ko atbalsta
Vācijas Federatīvā Republika, kuru sākotnēji pārstāvēja J. Möller un D. Klebs, vēlāk – J. Möller, pārstāvji,
persona, kas iestājusies apelācijas tiesvedībā,
un
Eiropas Komisija, kuru pārstāv A. Bouchagiar un P.‑J. Loewenthal, pārstāvji,
prasītāja lietā C‑739/21 P,
ko atbalsta
Vācijas Federatīvā Republika, kuru sākotnēji pārstāvēja J. Möller un D. Klebs, vēlāk – J. Möller, pārstāvji,
persona, kas iestājusies apelācijas tiesvedībā,
pārējie lietas dalībnieki:
Dimosia Epicheirisi Ilektrismou AE (DEI), Atēnas (Grieķija), kuru sākotnēji pārstāvēja E. Bourtzalas, A. Oikonomou, E. Salaka, C. Synodinos un H. Tagaras, dikigoroi, un D. Waelbroeck, advokāts, vēlāk – E. Bourtzalas, E. Salaka, C. Synodinos un H. Tagaras, dikigoroi,
prasītāja pirmajā instancē,
Mytilinaios AE – Omilos Epicheiriseon, Marusi, kuru pārstāv D. Diakopoulos, N. Keramidas un N. Korogiannakis, dikigoroi,
persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē,
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Likurgs [C. Lycourgos], tiesneši O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], S. Rodins [S. Rodin] un L. S. Rosi [L. S. Rossi] (referente),
ģenerāladvokāts: M. Špunars [M. Szpunar],
sekretāre: L. Karasko Marko [L. Carrasco Marco], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 27. aprīļa tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 7. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar apelācijas sūdzībām Mytilinaios AE – Omilos Epicheiriseon (turpmāk tekstā – “Mytilinaios”) un Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 22. septembra spriedumu DEI/Komisija (T‑639/14 RENV, T‑352/15 un T‑740/17, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2021:604), ar ko tā atcēla Komisijas 2014. gada 12. jūnija vēstuli COMP/E3/ΟΝ/AB/ark *2014/61460, ar kuru Dimosia Epicheirisi Ilektrismou AE (DEI) tiek informēta par tās sūdzību izskatīšanas izbeigšanu (turpmāk tekstā – “apstrīdētā vēstule”), Komisijas 2015. gada 25. marta Lēmumu C(2015) 1942 final lietā SA.38101 (2015/NN) (ex 2013/CP) par iespējamu valsts atbalstu, kas pēc šķīrējtiesas nolēmuma piešķirts Alouminion SA elektroenerģijas tarifu, kuri ir zemāki par izmaksām, formā (OV 2015, C 219, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “pirmais apstrīdētais lēmums”), un Komisijas 2017. gada 14. augusta Lēmumu C(2017) 5622 final lietā SA.38101 (2015/NN) (ex 2013/CP) par iespējamu valsts atbalstu, kas pēc šķīrējtiesas nolēmuma piešķirts Alouminion SA elektroenerģijas tarifu, kuri ir zemāki par izmaksām, formā (OV 2017, C 291, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “otrais apstrīdētais lēmums”).
Atbilstošās tiesību normas
2 Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 1. pantā “Definīcijas” ir noteikts:
“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:
[..]
h) “ieinteresētās personas” ir visas dalībvalstis un visas personas, uzņēmumi vai uzņēmumu apvienības, kuru intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, jo īpaši attiecīgā atbalsta saņēmējs, konkurējošie uzņēmumi un arodapvienības.”
3 Šīs regulas 4. pantā “Paziņojuma sākotnēja izskatīšana un Komisijas lēmumi” ir noteikts:
“1. Komisija izskata paziņojumu, tiklīdz tas ir saņemts. Neskarot 10. pantu, Komisija pieņem lēmumu saskaņā ar šā panta 2., 3. vai 4. punktu.
2. Ja Komisija pēc sākotnējas izskatīšanas konstatē, ka paziņotais pasākums nav atbalsts, tā nostiprina minēto konstatējumu ar lēmumu.
3. Ja Komisija pēc sākotnējas izskatīšanas konstatē, ka nav šaubu par to, ka paziņotais pasākums, ciktāl uz to attiecas LESD 107. panta 1. punktu, ir saderīgs ar iekšējo tirgu, tā nolemj, ka pasākums ir saderīgs ar iekšējo tirgu (“lēmums necelt iebildumus”). Lēmumā norāda, kuru no LESD paredzētajiem izņēmumiem piemēro.
4. Ja Komisija pēc sākotnējas izskatīšanas konstatē, ka ir neskaidrības par to, vai paziņotais pasākums ir saderīgs ar iekšējo tirgu, tā nolemj sākt procedūras saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu (“lēmums sākt formālu izmeklēšanas procedūru”).
[..]”
4 Iepriekš norādītie noteikumi ir pārņemti no Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108. panta] piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), kas atcelta ar Regulu 2015/1589.
Tiesvedības priekšvēsture un pārsūdzētais spriedums
5 Tiesvedības priekšvēsturi, kas aprakstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–53. punktā, šīs tiesvedības mērķiem var rezumēt šādi.
6 Lietas Vispārējā tiesā attiecas uz trim saistītām, secīgām tiesvedībām, kuras būtībā attiecās uz jautājumu par to, vai elektroenerģijas piegādes tarifs (turpmāk tekstā – “attiecīgais tarifs”), ko DEI – Grieķijas valsts kontrolētai elektroenerģijas ražotājai un piegādātājai – saskaņā ar šķīrējtiesas nolēmumu ir pienākums iekasēt no sava lielākā klienta, proti, alumīnija ražotāja Mytilinaios, uzskatāms par valsts atbalsta piešķiršanu.
7 2010. gada 4. augustā DEI un Mytilinaios parakstīja pamatnolīgumu par elektroenerģijas piegādes tarifu, kas piemērojams laikposmā no 2010. gada 1. jūlija līdz 2013. gada 31. decembrim, kā arī izlīguma nosacījumus attiecībā uz iespējamu Mytilinaios parādu DEI, kurš esot uzkrājies laikposmā no 2008. gada 1. jūlija līdz 2010. gada 30. jūnijam.
8 Pamatojoties uz šajā pamatnolīgumā paredzētajiem kritērijiem, Mytilinaios un DEI nesekmīgi mēģināja noteikt elektroenerģijas piegādes līguma projekta saturu, jo šīs puses nespēja vienoties par tarifu, kāds būtu jāpiemēro elektroenerģijas piegādei, kura DEI bija jānodrošina Mytilinaios.
9 Šķīrējtiesas kompromisā, kas noslēgts 2011. gada 16. novembrī, Mytilinaios un DEI vienojās savu domstarpību izšķiršanu uzticēt Rythmistiki Archi Energeias (Grieķijas Enerģētikas regulators, Grieķija; turpmāk tekstā – “RAE”) pastāvīgajai šķīrējtiesai atbilstoši nomos 4001/2011, gia ti leitourgia Energeiakon Agoron Ilektrismou kai Fysikou Aeriou, gia Erevna, Paragogi kai diktya metaforas Ydrogonanthrakon kai alles rythmiseis (Likums 4001/2011, kas attiecas uz elektroenerģijas un gāzes enerģijas tirgu darbību, izpēti, ar ogļūdeņradi darbināmu transporta līdzekļu ražošanu un tīkliem un citiem noteikumiem) (FEK A’ 179/22.8.2011, turpmāk tekstā – “Likums 4001/2011”) 37. pantam.
10 Saskaņā ar šo šķīrējtiesas kompromisu šķīrējtiesai bija uzticēts uzdevums, pamatojoties uz sarunām starp DEI un Mytilinaios, noteikt elektroenerģijas piegādes tarifus, kas atbilst konkrētām Mytilinaios iezīmēm un sedz vismaz DEI radušās izmaksas.
11 Ar 2013. gada 31. oktobra lēmumu (turpmāk tekstā – “šķīrējtiesas nolēmums”) RAE šķīrējtiesa izšķīra šo strīdu.
12 Ar 2016. gada 18. februāra spriedumu Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa, Grieķija) noraidīja DEI celto prasību atcelt šķīrējtiesas nolēmumu.
13 2013. gada 23. decembrī DEI Komisijai iesniedza sūdzību (turpmāk tekstā – “2013. gada sūdzība”), apgalvojot, ka šķīrējtiesas nolēmums ir uzskatāms par valsts atbalstu.
14 Ar apstrīdēto vēstuli Komisija informēja DEI par tās 2013. gada sūdzības izskatīšanas izbeigšanu.
15 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 22. augustā, DEI cēla prasību, kura reģistrēta ar numuru T‑639/14 un kurā lūgts atcelt apstrīdēto vēstuli.
16 2015. gada 25. martā Komisija pieņēma pirmo apstrīdēto lēmumu, kurā tā vienīgi izvērtēja jautājumu, vai minētā tarifa noteikšana un īstenošana atbilda priekšrocības piešķiršanai Mytilinaios LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Šajā nolūkā tā pārbaudīja, vai, piekrizdams atrisināt strīdu ar Mytilinaios, izmantojot šķīrējtiesas procesu un pakļaujoties šķīrējtiesas nolēmumam, DEI kā valstij piederošs uzņēmums ir rīkojies atbilstoši prasībām, kas izriet no privātā ieguldītāja kritērija. Tā secināja, pirmkārt, ka šajā lietā ir izpildīti šī kritērija piemērošanas nosacījumi un ka tādējādi Mytilinaios netika piešķirta nekāda priekšrocība un, otrkārt, ka, tā kā pirmais apstrīdētais lēmums atspoguļo tās galīgo nostāju šajā ziņā, apstrīdētā vēstule ir jāuzskata par tādu, kas ir aizstāta ar minēto lēmumu.
17 Tādējādi Komisija konstatēja, ka šķīrējtiesas nolēmums nav uzskatāms par valsts atbalstu.
18 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 29. jūnijā, DEI cēla prasību, kura reģistrēta ar numuru T‑352/15 un kurā lūgts atcelt pirmo apstrīdēto lēmumu.
19 Ar 2016. gada 9. februāra rīkojumu DEI/Komisija (T‑639/14, EU:T:2016:77) Vispārējā tiesa nolēma izbeigt tiesvedību lietā T‑639/14, tostarp pamatojoties uz to, ka pirmais apstrīdētais lēmums ir formāli aizstājis apstrīdēto vēstuli.
20 2016. gada 22. aprīlī DEI par šo rīkojumu iesniedza apelācijas sūdzību.
21 Ar 2017. gada 31. maija spriedumu DEI/Komisija (C‑228/16 P, EU:C:2017:409) Tiesa atcēla 2016. gada 9. februāra rīkojumu DEI/Komisija (T‑639/14, EU:T:2016:77), nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.
22 Šobrīd, pēc minētā sprieduma pasludināšanas, lietai T‑639/14 ir numurs T‑639/14 RENV.
23 2017. gada 14. augustā Komisija pieņēma otro apstrīdēto lēmumu, ar kuru tā no jauna, skaidri atceļot un aizstājot gan apstrīdēto vēstuli, gan pirmo apstrīdēto lēmumu, nosprieda, ka šķīrējtiesas nolēmums nav uzskatāms par valsts atbalsta piešķiršanu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Šī secinājuma pamatojumam izklāstītie iemesli, kas balstīti uz privāta ieguldītāja kritērija ievērošanu un priekšrocības neesamību, ir identiski tiem, kuri izklāstīti pirmajā apstrīdētajā lēmumā.
24 Ar 2017. gada 24. augusta vēstulēm, proti, pēc otrā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, Komisija lūdza Vispārējo tiesu konstatēt, ka prasībām lietās T‑639/14 RENV un T‑352/15 vairs nav priekšmeta un ka tiesvedība ir jāizbeidz.
25 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 3. novembrī, DEI cēla prasību, kas reģistrēta ar numuru T‑740/17, lūdzot atcelt otro apstrīdēto lēmumu.
26 Ar Vispārējās tiesas trešās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja 2020. gada 26. februāra lēmumu lietas T‑639/14 RENV, T‑352/15 un T‑740/17 tika apvienotas tiesvedības mutvārdu daļā un galīgā nolēmuma taisīšanai.
27 Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto vēstuli un pirmo un otro apstrīdēto lēmumu, piesprieda Komisijai segt savus, kā arī atlīdzināt DEI tiesāšanās izdevumus, un piesprieda Mytilinaios savus izdevumus segt pašai.
Lietas dalībnieku prasījumi Tiesai
Lieta C‑701/21 P
28 Ar apelācijas sūdzību Mytilinaios, ko atbalsta Komisija, lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– vajadzības gadījumā nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai sprieduma pieņemšanai un
– piespriest DEI atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
29 DEI prasījumi Tiesai ir šādi:
– apelācijas sūdzību noraidīt;
– taisīt galīgo spriedumu šajā strīdā un
– piespriest Mytilinaios atlīdzināt pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus.
Lieta C‑739/21 P
30 Ar apelācijas sūdzību Komisija, ko atbalsta Mytilinaios, lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– noraidīt prasību lietā T‑740/17 vai, pakārtoti, noraidīt trešo un ceturto pamatu, kā arī šīs prasības piektā pamata pirmo un otro daļu, kā arī nodot šo lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā, lai tā lemtu par citiem atcelšanas pamatiem;
– atzīt, ka prasībām lietās T‑639/14 RENV un T‑352/15 nav strīda priekšmeta un ka tiesvedība ir jāizbeidz, un
– piespriest DEI atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
31 DEI prasījumi Tiesai ir šādi:
– pilnībā noraidīt apelācijas sūdzību kā nepieņemamu un, pakārtoti, kā nepamatotu un piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā, vai
– pakārtoti, gadījumā, ja Tiesa apmierinātu apelācijas tiesvedību, taisīt galīgo spriedumu par prasībām lietās T‑639/14 RENV, T‑352/15 un T‑740/17, kā arī noraidīt Komisijas lūgumu izbeigt tiesvedību lietās T‑639/14 RENV un T‑352/15 pirms sprieduma taisīšanas.
Tiesvedība Tiesā
32 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 7. aprīļa lēmumiem Vācijas Federatīvajai Republikai tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam lietās C‑701/21 P un C‑739/21 P.
33 Pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas Tiesa ar 2023. gada 28. februāra lēmumu apvienoja lietas C‑701/21 P un C‑739/21 P mutvārdu procesā un sprieduma taisīšanai.
Par apelācijas sūdzībām
34 Apelācijas sūdzības pamatojumam lietā C‑701/21 P Mytilinaios, kuru atbalsta Komisija, izvirza trīs pamatus.
35 Pirmais pamats ir par tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, izvērtējot atcelšanas prasības pieņemamību, un tas attiecas uz nemo auditur propriam turpitudinem allegans un nemo potest venire contra factum proprium principiem.
36 Otrais pamats ir par LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu saistībā ar privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu, kā arī šķīrējtiesas kvalificēšanu par valsts iestādi.
37 Trešais pamats ir par Regulas 2015/1589 4. panta pārkāpumu attiecībā uz, pirmkārt, šaubu vai nopietnu grūtību esamību saistībā ar valsts atbalsta esamību sūdzību iepriekšējas izskatīšanas stadijā un, otrkārt, pierādīšanas pienākumu.
38 Apelācijas sūdzības pamatojumam lietā C‑739/21 P Komisija, kuru atbalsta Mytilinaios un Vācijas Federatīvā Republika, izvirza vienu pamatu, kas attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi un piemērojusi “priekšrocības” nosacījumu, kuram valsts pasākumam ir jāatbilst, lai to varētu uzskatīt par valsts atbalstu.
Par pirmo pamatu lietā C‑701/21 P, kas attiecas uz principu “nemo auditur propriam turpitudinem allegans” un “nemo potest venire contra factum proprium” pārkāpumu
39 Pirmo Mytilinaios izvirzīto pamatu veido divas daļas, un tas attiecas uz to pārsūdzētā sprieduma daļu, kurā Vispārējā tiesa nosprieda, ka prasība ir pieņemama.
Lietas dalībnieku argumenti
40 Pirmā pamata pirmajā daļā Mytilinaios pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav atbildējusi uz tās argumentiem, kuru mērķis ir pierādīt, ka DEI atcelšanas prasības iesniegšana esot pretrunā principiem nemo auditur propriam turpitudinem allegans un nemo potest venire contra factum proprium, ciktāl šie principi aizliedz rīcību, ar kuru prasītājs apstrīd kā prettiesisku to, ko tas iepriekš izdarījis brīvprātīgi.
41 Mytilinaios apgalvo: apstāklis, ka DEI ir ieinteresētās personas statuss Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta izpratnē, obligāti nenozīmējot, ka tai šajā lietā būtu interese celt prasību. Mytilinaios un Komisija šajā ziņā esot apgalvojušas, ka DEI esot ļaunprātīgi izmantojusi procesuālās tiesības, jo tādējādi esot pārkāpti minētie principi. Neatbildot uz to argumentiem, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 92. punktā esot kļūdaini nospriedusi, ka DEI šajā gadījumā bija interese celt prasību.
42 Mytilinaios precizē, ka šie argumenti, kā tie apkopoti pārsūdzētā sprieduma 68. punktā, attiecas uz DEI īpašo procesuālo stratēģiju un tās interesi celt prasību un ka tie – pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 91. punktā, – nerada sajukumu starp DEI kā Grieķijas valsts kontrolēta uzņēmuma situāciju un šīs valsts situāciju.
43 Mytilinaios šajā ziņā atgādina, ka Eiropas Savienības regulu piemērošana uz uzņēmumu ļaunprātīgu rīcību neattiecas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 11. janvāris, Vonk Dairy Products, C‑279/05, EU:C:2007:18, 31. punkts).
44 Ar pirmā pamata otro daļu Mytilinaios apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 91. punktā Vispārējā tiesa argumentu par principa nemo potest venire contra factum proprium pārkāpumu esot noraidījusi ar kļūdainu pamatojumu.
45 Proti, Vispārējā tiesa esot nepareizi piemērojusi jautājumu par šo principu, kas esot saistīts ar DEI interesi celt prasību, lai izvērtētu jautājumu par neskaidrību par DEI piederību Grieķijas valstij, un tas nav saistīts ar šo argumentu. Tādējādi tā esot sagrozījusi minētā argumenta saturu.
46 DEI galvenokārt atbild, ka Mytilinaios pirmais pamats ir acīmredzami nepieņemams un acīmredzami nepamatots.
47 Argumentācija šī pirmā pamata atbalstam esot formulēta plaši un neskaidri. Mytilinaios neesot precizējusi ne DEI atcelšanas prasību, uz kuru tā atsaucas, ne apgalvoto tiesību kļūdu, kas esot pieļauta pārsūdzētajā spriedumā, ne to, kādēļ DEI rīcība esot ļaunprātīga un pretrunīga.
48 Pakārtoti DEI apgalvo, ka pirmā pamata abas daļas nav pamatotas.
Tiesas vērtējums
49 Lai lemtu par pirmo apelācijas sūdzības pamatu, ko Mytilinaios izvirzījusi lietā C‑701/21, pirmām kārtām, ir jāpārbauda šī pamata pieņemamība, ko DEI apstrīd.
50 Šajā ziņā pietiek norādīt, pirmkārt, ka šis pamats ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 91. punktu, kas ietilpst minētā sprieduma 64.‑195. punktā ietvertajā pamatojumā, kurš veltīts lietai T‑740/17. No tā, pretēji DEI apgalvotajam, var secināt, ka no apelācijas sūdzības skaidri izriet, ka minētais pamats attiecas uz šo atcelšanas prasību.
51 Otrkārt, pirmā pamata formulējums ir pietiekami skaidrs, lai ļautu saprast, ka ar abām šī pamata daļām ir apstrīdēta gan pamatojuma neesamība pārsūdzētajā spriedumā, ciktāl tas attiecas uz argumenta par principu nemo auditur propriam turpitudinem allegans un nemo potest venire contra factum proprium pārkāpumu noraidīšanu, gan Vispārējās tiesas – kura šo argumentu noraidījusi, pamatojoties uz apsvērumiem, kas nav saistīti ar DEI, iespējams, ļaunprātīgo rīcību, – pieļauta tiesību kļūda. Apelācijas sūdzības iesniedzēja savā apelācijas sūdzībā precizē, ka, ceļot prasību, DEI esot ļaunprātīgi mēģinājusi gūt labumu no valsts atbalsta iespējamā prettiesiskuma, kura īstenošanu tā pati esot veicinājusi kā Grieķijas valsts kontrolēts uzņēmums.
52 Līdz ar to pirmais apelācijas sūdzības pamats lietā C‑701/21 P ir pieņemams.
53 Otrām kārtām, attiecībā uz šī pamata būtību ir jākonstatē, kā būtībā norāda ģenerāladvokāts secinājumu 54. punktā, ka Vispārējā tiesa, pretēji minētā pamata pirmās daļas pamatojumam izvirzītajiem apgalvojumiem, pārsūdzētā sprieduma 91. punktā ir pamatojusi argumenta par principu nemo auditur propriam turpitudinem allegans noraidīšanu. Šajā 91. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka “Komisijai nav pamata atsaukties uz tāda tiesību principa pārkāpumu, saskaņā ar kuru neviens nevar atsaukties uz savu kļūdaino rīcību. Šis arguments ir tikai cits variants tam, kura nolūks ir radīt neskaidrības, pielīdzinot prasītājas situāciju Grieķijas valsts situācijai, un attiecināt uz to Grieķijas iestāžu iespējamu apmierinātību ar šķīrējtiesas procesa iznākumu, līdz ar to arī tas nevar tikt atbalstīts”. Lai arī īss, tomēr šis pamatojums ir pietiekams, lai ļautu Mytilinaios uzzināt iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa nav pieņēmusi tās argumentu, un Tiesai veikt pārbaudi tiesā šajā ziņā.
54 Tādēļ pirmā pamata pirmā daļa par pamatojuma neesamību ir jānoraida kā nepamatota.
55 Apelācijas sūdzības pirmā pamata otrajā daļā Mytilinaios norāda uz tiesību kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tajā pašā pārsūdzētā sprieduma 91. punktā.
56 Ir tiesa, ka, atbildot uz argumentu par to, ka DEI esot pārkāpusi principu, saskaņā ar kuru neviens nevar atsaukties uz savu kļūdaino rīcību, Vispārējā tiesa 91. punktā būtībā ir vienīgi uzskatījusi, ka DEI situāciju un Grieķijas Republikas situāciju nevar sajaukt. Kā norāda Mytilinaios, Vispārējā tiesā apgalvojot, ka DEI esot pārkāpusi šo principu, Mytilinaios bija apgalvojusi nevis to, ka DEI un Grieķijas Republikas situācija sakrīt, bet gan to, ka DEI nevarēja pamatoti apstrīdēt šķīrējtiesas procesa, kuram šis uzņēmums bija piekritis, iznākumu.
57 Ņemot to vērā, ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 86.–92. punktā ir izvērtējusi jautājumu, vai, pretēji Komisijas un Mytilinaios apgalvojumiem, DEI bija interese celt prasību par otro apstrīdēto lēmumu, kālab minētā sprieduma 91. punkts ir jāinterpretē kontekstā, kurā tas iekļaujas.
58 Pārsūdzētā sprieduma 89. punktā, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja neapstrīd apelācijas sūdzībā, Vispārējā tiesa noraidīja Komisijas un Mytilinaios argumentāciju saistībā ar neskaidrību par DEI piedēvēšanu Grieķijas valstij, lai uz to attiecinātu iespējamo Grieķijas iestāžu apmierinātību ar šķīrējtiesas procesa rezultātu un DEI situācijas salīdzināšanu ar vietējas iestādes situāciju. Šajā ziņā Vispārējā tiesa tajā pašā punktā konstatēja, ka DEI ir detalizēti izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka, pirmkārt, šķīrējtiesas nolēmums ietekmēja tās ekonomisko situāciju, ciktāl ar to DEI bija noteikts pienākums iekasēt samaksu par elektroenerģijas piegādi Mytilinaios par zemāku cenu nekā tās ražošanas izmaksas, un ka, otrkārt, apstrīdētā vēstule un pirmais un otrais apstrīdētais lēmums, ar kuriem tika izbeigtas tās sūdzības, liedza DEI iespēju sniegt savus apsvērumus formālās izmeklēšanas procedūrā atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam. Ņemot vērā šos argumentus, Vispārējā tiesa uzskata, ka it īpaši otrā apstrīdētā lēmuma iespējama atcelšana, pamatojoties uz to, ka Komisijai bija radušās šaubas vai nopietnas grūtības saistībā ar valsts atbalsta esamību, var sniegt labumu DEI tieši tāpēc, ka šai atcelšanai ir iezīmes, kas var likt Komisijai sākt formālo izmeklēšanas procedūru, kurā DEI varētu atsaukties uz procesuālajām garantijām, kas tai piešķirtas saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu.
59 Pārsūdzētā sprieduma 90. punktā, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja turklāt neapstrīd, Vispārējā tiesa noraidīja arī Komisijas un Mytilinaios argumentu, saskaņā ar kuru DEI nelabvēlīgās saistošās tiesiskās sekas, kas saistītas ar attiecīgo tarifu, esot attiecināmas nevis uz otro apstrīdēto lēmumu, bet gan uz šķīrējtiesas nolēmumu. Tā noraidīja šo argumentu, pamatojoties, pirmkārt, uz to, ka ar šo lēmumu Komisija atteicās kvalificēt šķīrējtiesas procedūras rezultātu kā atbalsta pasākumu, kā bija lūgusi DEI, un, otrkārt, ka DEI tieši pārmeta Komisijai, ka tā minētajā lēmumā prettiesiski nav izmeklējusi jautājumu, vai šis tarifs ietver priekšrocības piešķiršanu. Vispārējā tiesa uzskata, ka šo vērtējumu neatspēko tas, ka DEI brīvprātīgi iesniedza savu strīdu ar Mytilinaios šķīrējtiesā, jo šāda rīcība obligāti nenozīmē, ka tā a priori pieņem šķīrējtiesas nolēmumu, kuru tā turklāt nesekmīgi ir apstrīdējusi Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa).
60 Tātad no šiem diviem pārsūdzētā sprieduma punktiem izriet, ka Vispārējā tiesa ir noraidījusi Komisijas un Mytilinaios argumentus, kas vērsti uz to, lai pierādītu, ka, ņemot vērā Grieķijas valsts kontroli pār DEI, tās nostāju var sajaut ar valsts nostāju, bet tai neesot bijusi nekāda interese apstrīdēt Komisijas lēmumu nesākt formālu izmeklēšanas procedūru par tās pašas noteikto pasākumu, tāpat kā argumentu, saskaņā ar kuru DEI nevarot apstrīdēt šķīrējtiesas procesa iznākumu, kam šis uzņēmums bija piekritis.
61 No tā izriet, ka Vispārējā tiesa, nepieļaujot tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 90. punktā ir pamatojusi iemeslu, kura dēļ bija jānoraida Komisijas un Mytilinaios argumenti, kas, kā tie izklāstīti minētā sprieduma 68. punktā, un kas nav apstrīdēti apelācijas sūdzībā, bija vērsti tikai uz to, lai pamatotu to nostāju, saskaņā ar kuru DEI neesot varējusi, pamatojoties uz valsts atbalstu, lauzt līgumu, ko tā vairs neuzskata par rentablu, lai atbrīvotos no savām saistībām.
62 Turklāt Mytilinaios nav apstrīdējusi pārsūdzētā sprieduma 85. punktā izdarīto konstatējumu, ka otrais apstrīdētais lēmums ietekmē DEI kā ieinteresētās puses tiesisko situāciju un intereses Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta izpratnē.
63 Tomēr 2013. gada sūdzībā DEI bija apgalvojusi, ka Komisijai bija jāuzskata, ka pasākums, kas var būt valsts atbalsts, proti, nevis lēmums vērsties šķīrējtiesā, bet gan šķīrējtiesas nolēmums tai lika piemērot tarifus, kuri ir zemāki par tās izmaksām, un ka līdz ar to lēmums piemērot šādus tarifus nav attiecināms uz to kā uz uzņēmumu, ko kontrolē Grieķijas valsts, bet gan ir tieši attiecināms uz šo valsti ar šķīrējtiesas starpniecību.
64 Lai gan Komisijai, protams, bija jāpārbauda, vai tas tā ir šajā lietā, tas nevar likt apšaubīt šī uzņēmuma intereses celt prasību par Komisijas lēmumu, ar kuru ir noraidīta šī sūdzība, neuzsākot formālo izmeklēšanas procedūru. Pretējā gadījumā tiktu apdraudēta valsts pasākumu valsts atbalsta jomā kontroles efektivitāte.
65 Ņemot vērā šos apsvērumus, pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota un tādējādi apelācijas sūdzības pirmais pamats ir jānoraida kopumā.
Par otro pamatu lietā C‑701/21 P un vienīgo pamatu lietā C‑739/21 P, kas attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu
66 Otro pamatu, ko Mytilinaios ir izvirzījusi lietā C‑701/21 P, veido divas daļas, no kurām otrā būtībā atbilst vienīgajam pamatam, kuru Komisija ir izvirzījusi lietā C‑739/21 P.
67 Ar otrā pamata pirmo daļu Mytilinaios būtībā apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 160.–163. un 185.–191. punktā Vispārējā tiesa ir pārkāpusi LESD 107. pantu, kā arī privātā ieguldītāja kritēriju.
68 Šajā ziņā jānorāda, ka pirmajā daļā kritizētie pārsūdzētā sprieduma punkti ir balstīti uz pārsūdzētā sprieduma 150.–159. punktā izklāstīto premisu, ka valsts pasākums, kas var veidot valsts atbalstu, bija šķīrējtiesas nolēmums.
69 Tā kā šie punkti ir apstrīdēti ar Mytilinaios otrā pamata otro daļu, kā arī ar vienīgo Komisijas pamatu, tie abi ir jāizskata vispirms.
Lietas dalībnieku argumenti
70 Otrā pamata otrajā daļā Mytilinaios apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 150.–159. punktā esot kļūdaini uzskatījusi, ka attiecīgā šķīrējtiesa ir jākvalificē kā “iestāde, kura īsteno pilnvaras, kas izriet no publiskās varas prerogatīvām”.
71 Šajā ziņā tā atgādina, ka Likuma 4001/2011 37. panta 1. punktā paredzētā šķīrējtiesa ir līgumiska šķīrējtiesa. Proti, šajā pantā esot noteikts, ka pastāvīgu šķīrējtiesu organizē RAE, kurā ir iespējams atrisināt enerģētikas jomā radušos strīdus, pamatojoties uz īpašu rakstisku vienošanos, proti, starp iesaistītajām pusēm panāktu šķīrējtiesas kompromisu saskaņā ar šī likuma 37. panta 2. punktu.
72 Mytilinaios vispirms uzskata, ka apstāklis, ka iespējamā šķīrējtiesas iesaistīšanās strīda atrisināšanā ir paredzēta tiesību aktos, nenozīmē, ka šī šķīrējtiesa ir tikusi izveidota saskaņā ar šo likumu, kā Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 153. punktā.
73 Turpinot – Vispārējās tiesas vērtējums minētā sprieduma 156. punktā par šķīrējtiesu, uz kurām attiecas Likums 4001/2011, nolēmumu raksturu šajā lietā neesot noteicošs, lai novērtētu, vai šīs tiesas var tikt kvalificētas par valsts tiesām, jo tas attiecoties uz šo nolēmumu saistošo raksturu, kuru Vispārējā tiesa jaucot ar šķīrējtiesu kompetences saistošo raksturu, proti, pienākumu nodot strīdu izskatīšanai šķīrējtiesā.
74 Turklāt, lai tās kvalificētu par valsts tiesām, nepietiekot arī ar minētā sprieduma 157. punktu, kas attiecas uz iespēju vispārējās jurisdikcijas tiesā apstrīdēt tādu šķīrējtiesu nolēmumus, uz kurām attiecas Likums 4001/2011. Šķīrējtiesas nolēmums esot pakļauts nevis parastiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, proti, apelācijas sūdzībai un kasācijas sūdzībai, kuriem ir pakļauti vispārējās jurisdikcijas tiesu nolēmumi, bet gan atcelšanas prasībai, kas esot īpaši izveidota saskaņā ar Kodikas politikis dikonomias (Grieķijas Civilprocesa kodekss) 897. pantu. Šo atcelšanas prasību varot celt tikai ierobežotu iemeslu dēļ. Līdz ar to Grieķijas civilprocesā esot paredzēta šķīrējtiesas nolēmumu pārbaude tiesā, kas ir ierobežota salīdzinājumā ar vispārējās jurisdikcijas tiesu nolēmumu pārbaudi, kā rezultātā civilprocesā esot nošķirti abi strīdu izšķiršanas mehānismi. Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, vērtējums pārsūdzētā sprieduma 157. punktā norādot uz būtiskajām atšķirībām, kādas to rakstura un darbības dēļ ir šķīrējtiesām salīdzinājumā ar vispārējās jurisdikcijas tiesām.
75 Visbeidzot Mytilinaios pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav pārbaudījusi, vai attiecīgajai šķīrējtiesai bija obligāta kompetence. Saskaņā ar judikatūru šāda rakstura nav ar līgumu nodibinātām šķīrējtiesām, jo līgumslēdzējām pusēm nav ne tiesiska, ne faktiska pienākuma nodot savu strīdu arbitrāžā un attiecīgās dalībvalsts iestādes neesot iesaistītas lēmuma par strīda izskatīšanu šķīrējtiesā pieņemšanā, kā arī tām pēc pašu iniciatīvas strīds nav jānodod izskatīšanai šķīrējtiesas procesā. Savukārt valsts tiesas statusu šķīrējtiesas sastāvam varot piešķirt tikai ar tādu tiesību normu, kurā paredzēta iespēja strīdu vienpusēji pakļaut šķīrējtiesas kompetencei. Šajā lietā, pirmkārt, Likumā 4001/2011 šajā ziņā neesot nevienas tiesību normas un, otrkārt, vēršanās šķīrējtiesā esot pamatota vienīgi ar pušu piekrišanu, kuras neesamības gadījumā, lai atrisinātu strīdu, DEI vai Mytilinaios būtu varējušas vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesās.
76 Sava vienīgā pamata atbalstam Komisija savukārt vispirms apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 153., 155. un 156. punktā minētie kritēriji, proti, tas, ka šķīrējtiesas, kas izveidotas saskaņā ar Likumu 4001/2011, pilda tiesas spriešanas funkcijas, kuras ir identiskas vispārējās jurisdikcijas tiesu funkcijām, šo tiesu veiktā Grieķijas Civilprocesa kodeksa normu piemērošana, kā arī to spriedumu, kas ir uzskatāmi par izpildāmiem dokumentiem un kam ir res judicata spēks, juridiski saistošais raksturs, ir piemērojami jebkuram šķīrējtiesas procesam, kurš notiek Grieķijā un uz kuru attiecas Grieķijas tiesības.
77 Turpinot – minētā sprieduma 157. punktā minētais kritērijs, proti, iespēja apstrīdēt saskaņā ar Likuma 4001/2011 37. pantu izveidotas šķīrējtiesas nolēmumu vispārējās jurisdikcijas tiesā, arī neparādot nekādu šo šķīrējtiesu īpatnību salīdzinājumā ar jebkuru citu šķīrējtiesu Grieķijā. Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka, lai gan šādas šķīrējtiesas nolēmumu īpašu iemeslu dēļ var apstrīdēt vispārējās jurisdikcijas tiesā ar prasību atcelt vai atzīt šķīrējtiesas nolēmuma neesamību, tas pats attiecoties uz jebkuru citu Grieķijā pieņemtu šķīrējtiesas nolēmumu. Tādējādi šis apstāklis ne tikai nepierādot tādu šķīrējtiesu īpatnības, kas izveidotas saskaņā ar Likuma 4001/2011 37. pantu, bet gluži pretēji – ierobežotā iespēja apstrīdēt šo tiesu šķīrējtiesu nolēmumus atšķirot to nolēmumus no vispārējās jurisdikcijas tiesu nolēmumiem, kas parasti varot tikt pārsūdzēti, lai apstrīdētu pirmās instances tiesas faktisko vai juridisko vērtējumu.
78 Visbeidzot – Komisija atzīst, ka minētā sprieduma 154. punktā norādītais apstāklis, proti, to pušu pienākums, kuras piekrīt izmantot šķīrējtiesu saskaņā ar Likuma 4001/2011 37. pantu, izvēlēties šķīrējtiesnešus, pamatojoties uz sarakstu, kas izveidots ar RAE priekšsēdētāja lēmumu, faktiski nošķir šo šķīrējtiesu no jebkuras citas šķīrējtiesas, jo pusēm, kuras izmanto šķīrējtiesu Grieķijā, neesot vispārēja pienākuma iecelt šķīrējtiesnešus, pamatojoties uz īpašu sarakstu. Tomēr šāds apstāklis esot tikai procesuāla nianse un tam neesot nekādas īpatnības, kas pamatotu 37. pantā paredzēto šķīrējtiesu pielīdzināšanu vispārējās jurisdikcijas Grieķijas tiesai.
79 Komisija piebilst, ka attiecīgās šķīrējtiesas pielīdzināšana vispārējās jurisdikcijas Grieķijas tiesai ir pretrunā judikatūrai par LESD 267. pantu.
80 Šajā judikatūrā esot nošķirtas divas šķīrējtiesu kategorijas.
81 Pirmajā kategorijā ietilpstot līgumiskās šķīrējtiesas, kuru kompetence ir balstīta uz pušu vienošanos un kuras netiek uzskatītas par dalībvalsts tiesām. Šīs šķīrējtiesas esot norma, jo, lai vērstos šķīrējtiesā, parasti esot nepieciešama pušu piekrišana. Šādā kontekstā Tiesa esot atteikusies par dalībvalsts tiesām atzīt struktūras, kas ir atbildīgas par komercšķīrējtiesu, cita veida šķīrējtiesas, kuru pamatā ir pušu piekrišana, vai šķīrējtiesas, kuru pamatā ir divpusējs ieguldījumu līgums.
82 Otrā no minētajām kategorijām ietverot šķīrējtiesas, kuru kompetence ir obligāta saskaņā ar likumu un neatkarīgi no pušu gribas un kuras varētu uzskatīt par dalībvalsts tiesām, ja ir izpildīti pārējie LESD 267. pantā paredzētie nosacījumi. Šajā ziņā Tiesa izņēmuma gadījumos esot atzinusi, ka šķīrējtiesa, kura izveidota ar likumu, kuras nolēmumi ir saistoši lietas dalībniekiem un kuras kompetence nav atkarīga no to vienošanās, var tikt uzskatīta par dalībvalsts tiesu.
83 Komisija uzskata, ka Likuma 4001/2011 37. pantā minētās šķīrējtiesas ietilpst pirmajā tiesu kategorijā, ņemot vērā, ka, lai varētu nodot strīdu šīm tiesām, lietas dalībniekiem ir jādod sava piekrišana rakstveidā, kā to arī esot precizējusi Vispārējā tiesa tostarp pārsūdzētā sprieduma 9., 90. un 232. punktā. Turklāt Grieķijas valsts iestādes neesot iesaistījušās ne DEI un Mytilinaios šķīrējtiesas izvēlē, ne pēc savas iniciatīvas – šķīrējtiesas norisē. No tā izrietot, ka minētajām šķīrējtiesām neesot obligātas kompetences, proti, tādas, kas nav atkarīga no pušu gribas.
84 Pamatojoties uz attiecīgās šķīrējtiesas kļūdainu pielīdzināšanu vispārējās jurisdikcijas Grieķijas tiesām, Vispārējā tiesa esot arī kļūdaini uzskatījusi, ka šķīrējtiesas nolēmums kā tiesas nolēmums ir valsts pasākums un ka Komisijai tātad esot bijis jāizvērtē, vai ar šo nolēmumu Mytilinaios tika piešķirta priekšrocība, pārbaudot attiecīgā tarifa summu salīdzinājumā ar tirgus cenu. Patiesībā Vispārējai tiesai prasība šķīrējtiesā esot bijusi jāuzskata par privātu strīdu izšķiršanas veidu un līdz ar to jāsecina, ka DEI lēmumam piekrist atrisināt strīdu ar Mytilinaios šķīrējtiesā bija piemērojams privātā ieguldītāja kritērijs, jo šis DEI kā valstij piederoša uzņēmuma lēmums šajā lietā bija vienīgais valsts pasākums.
85 DEI iebilst, ka otrā pamata otrā daļa ir balstīta uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni.
86 Proti, pirmkārt, Vispārējā tiesa aplūkoto šķīrējtiesu un šķīrējtiesas nolēmumu neesot “pielīdzinājusi” attiecīgi vispārējās jurisdikcijas tiesai un vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmumam. Patiesībā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 150. punktā esot skaidri nošķīrusi šķīrējtiesas nolēmumu no vispārējās jurisdikcijas Grieķijas tiesu nolēmumiem un minētā sprieduma 159. punktā esot vienīgi kvalificējusi šķīrējtiesu kā “iestādi, kura īsteno pilnvaras, kas izriet no publiskās varas prerogatīvām”. Turklāt publiskās varas prerogatīvas varot īstenot daudzas citas valsts iestādes, un šī iemesla dēļ tās netiekot “pielīdzinātas” šķīrējtiesām vai vispārējās jurisdikcijas tiesām. Papildus, kā izrietot no pārsūdzētā sprieduma 149. punkta, Vispārējā tiesa esot pārbaudījusi, cik lielā mērā šķīrējtiesa “līdzinās parastai [vispārējās jurisdikcijas] Grieķijas tiesai”, savukārt pārsūdzētā sprieduma 231. punktā tā esot norādījusi, ka “šķīrējtiesas nolēmums [..] ir salīdzināms ar parastas [vispārējās jurisdikcijas] Grieķijas tiesas spriedumiem”.
87 Katrā ziņā, pat pieņemot, ka Vispārējā tiesa ir faktiski pielīdzinājusi attiecīgo šķīrējtiesu vispārējās jurisdikcijas Grieķijas tiesai, tā esot vienīgi nodibinājusi paralēles starp vispārējās jurisdikcijas tiesām un šķīrējtiesām attiecībā uz konkrēto un precīzo jautājumu par šķīrējtiesas nolēmumu pārbaudi, ņemot vērā noteikumus par valsts atbalstu, un jautājumu par to, vai valsts atbalstu var piešķirt ar šķīrējtiesas nolēmumu.
88 Otrkārt, attiecībā uz attiecīgās šķīrējtiesas iezīmēm, kuras Vispārējā tiesa ir izvērtējusi pārsūdzētā sprieduma 153.–157. punktā, DEI precizē, ka Mytilinaios apstrīd tikai tās, kas minētas attiecīgā sprieduma 153. un 157. punktā, kā arī to, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā šķīrējtiesas kompetences brīvprātīgo raksturu.
89 Šajā ziņā DEI vispirms norāda, ka Mytilinaios apstrīd to, ka šķīrējtiesa būtu izveidota saskaņā ar Likuma 4001/2011 37. pantu. Patiesībā pārsūdzētā sprieduma 153. punktā Vispārējā tiesa esot nospriedusi, ka iezīme, atbilstoši kurai šķīrējtiesa līdzinās parastai [vispārējās jurisdikcijas] tiesai, ir tāda, ka tā veic “tiesu funkcijas, kas ir identiskas parasto [vispārējās jurisdikcijas] tiesu funkcijām”, un ka “tiesvedības uzsākšana šķīrējtiesā tām atņem kompetenci”. Pakārtotajā priekšlikumā ietvertās norādes 153. punktā uz “šķīrējtiesām, kas izveidotas saskaņā ar [Likuma 4001/2011] 37. pantu” mērķis esot vienīgi ierobežot Vispārējās tiesas vērtējumu ar šajā lietā aplūkoto šķīrējtiesu.
90 Turpinājumā attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 157. punktā izvērtēto šķīrējtiesas iezīmi, kas saistīta ar ierobežotu šķīrējtiesas nolēmumu pārbaudi tiesā, DEI uzskata, ka Mytilinaios arguments nav pieņemams, jo tajā nav paskaidrots, kādēļ “ierobežotā pārbaude tiesā” nošķirtu pārbaudi, kas veikta šķīrējtiesas nolēmumiem, pamatojoties uz noteikumiem par valsts atbalstu, no pārbaudes, kas veikta parasto [vispārējās jurisdikcijas] tiesu nolēmumiem.
91 Katrā ziņā šis arguments neesot pamatots. Pirmkārt, tam, ka Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa) veiktā šķīrējtiesas nolēmumu pārbaude ir ierobežotāka nekā “parastā” apelācijas tiesvedībā veiktā pārbaude, neesot nozīmes, lai novērtētu, vai ar šo nolēmumu var tikt piešķirts valsts atbalsts. 2019. gada 11. decembra spriedumā Mytilinaios Anonymos Etairia – Omilos Epicheiriseon (C‑332/18 P, EU:C:2019:1065, 68. punkts) Tiesa esot nospriedusi, ka valsts atbalsts var tikt piešķirts ar vispārējās jurisdikcijas Grieķijas tiesas izdotu rīkojumu par pagaidu noregulējumu, neraugoties uz pagaidu noregulējuma tiesvedībā veiktās pārbaudes tiesā ierobežoto raksturu. Otrkārt, DEI norāda, ka šķīrējtiesas nolēmuma neatbilstība sabiedriskajai kārtībai ir viens no ierobežotajiem motīviem, kuru dēļ var tikt prasīta šāda nolēmuma atcelšana. Tā kā valsts atbalsta aizliegums attiecas tieši uz sabiedrisko kārtību, Mytilinaios arguments neesot efektīvs. Treškārt, apstāklis, ka Grieķijas tiesībās ir paredzēta šķīrējtiesu nolēmumu pārbaude vispārējās jurisdikcijas tiesā, pamatojoties uz prasību, ko cēlis lietas dalībnieks, kuram spriedums šķīrējtiesā ir nelabvēlīgs, pierādot, ka šos nolēmumus nevar izpildīt bez vispārējās jurisdikcijas valsts tiesas “piekrišanas”. Tādējādi šķīrējtiesas nolēmums nevis netiekot izpildīts vienkārši pats par sevi, bet gan drīzāk kā nolēmums, kuru ir apstiprinājusi vispārējās jurisdikcijas tiesa. Turklāt atbalsta pasākuma attiecināmības nosacījums esot izpildīts, “valsts iestādēm” “iesaistoties” šī pasākuma noteikšanā. Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa), kas šajā lietā pieņēma nolēmumu un noraidīja prasību atcelt šķīrējtiesas nolēmumu, neapšaubāmi esot šāda valsts iestāde.
92 Visbeidzot attiecībā uz to, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā kritēriju par šķīrējtiesas obligāto kompetenci, DEI apgalvo, ka Mytilinaios nav paskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ šis kritērijs, kas ir likumīgs LESD 267. panta piemērošanas nolūkā, arī būtu jāizpilda, lai šķīrējtiesas nolēmumi tiktu izskatīti līdzīgi vispārējās jurisdikcijas tiesu nolēmumiem, piemērojot noteikumus par valsts atbalstu.
93 Katrā ziņā šis arguments neesot pamatots.
94 Proti, pirmkārt, LESD 267. pantā esot atsauce uz “kādas dalībvalsts tiesu”, savukārt LESD 107. panta 1. punktā esot minēts atbalsts, ko piešķir “dalībvalstis vai ko [..] piešķir no valsts līdzekļiem”. Tiesa esot nospriedusi, ka jēdziens “valsts” pēdējās minētās tiesību normas izpratnē attiecas uz plašu vienību loku, kas īsteno valsts varas prerogatīvas, tomēr tās nevar uzdot prejudiciālu jautājumu. Šajā lietā jautājums esot nevis par to, vai attiecīgā šķīrējtiesa ir rīkojusies kā “kādas dalībvalsts tiesa”, bet gan par to, vai tā var tikt uzskatīta par “iestādi, kura īsteno pilnvaras, kas izriet no publiskās varas prerogatīvām”. Lai veiktu šo pārbaudi, Vispārējā tiesa esot noteikusi paralēles ar gadījumu, kad valsts atbalsts tiek piešķirts ar vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmumu. Turklāt struktūru, kas īsteno “pilnvaras, kas izriet no publiskās varas prerogatīvām”, īpašība esot tāda, ka to griba ir saistoša vienpusēji, tāpat kā šķīrējtiesas nolēmumā paustā griba, ko apstiprinājusi Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa).
95 Otrkārt, šķīrējtiesas nolēmumi neatkarīgi no tā, vai tās ir izveidotas saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai divpusēju ieguldījumu līgumu, esot pasākumi, ar kuriem var tikt piešķirts valsts atbalsts. DEI šajā ziņā norāda, ka lietā, kurā pasludināts 2022. gada 25. janvāra spriedums Komisija/European Food u.c. (C‑638/19 P, EU:C:2022:50) par uz valsti attiecināmu šķīrējtiesas nolēmumu, kā tas ir šajā lietā, šķīrējtiesas kompetence nebija obligāta.
Tiesas vērtējums
96 Jāatgādina, ka pārsūdzētā sprieduma 151. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, pirmkārt, ka “ar šķīrējtiesas nolēmumu šķīrējtiesa ir pieņēmusi juridiski saistošu lēmumu par attiecīgā tarifa noteikšanu, un tas [Mytilinaios] varēja radīt priekšrocību gadījumā, ja tas neatbilstu parastiem tirgus apstākļiem un līdz ar to būtu valsts atbalsts, par kuru Grieķijas Republika nav paziņojusi saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu” un, otrkārt, ka “šķīrējtiesai, kas izveidota RAE saskaņā ar [Likuma 4001/2011] 37. pantu, tajā notiekošajam šķīrējtiesas procesam, kā arī tās nolēmumiem piemīt tādas pašas īpašības kā parastajām [vispārējās jurisdikcijas] Grieķijas tiesām, tajās notiekošajām tiesvedībām un to lēmumiem”.
97 Lai pamatotu šo secinājumu, Vispārējā tiesa attiecīgā sprieduma 153.‑157. punktā analizēja piecus kritērijus, lai minētā sprieduma 158. punktā secinātu, ka “šķīrējtiesas, kas izveidotas un darbojas saskaņā ar [Likuma 4001/2011] 37. pantu, ir Grieķijas valsts tiesu sistēmas neatņemama sastāvdaļa”, un šī paša sprieduma 159. punktā, ka attiecīgā šķīrējtiesa “ir jākvalificē – tāpat kā parasta [vispārējās jurisdikcijas] Grieķijas tiesa – par iestādi, kura īsteno varu, kas izriet no valsts varas prerogatīvām”.
98 Līdz ar to, ņemot vērā pārsūdzētā sprieduma 151.–159. punktā ietverto vērtējumu, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 160. punktā varēja uzskatīt, ka attiecīgais tarifs, kāds noteikts ar šķīrējtiesas nolēmumu, ir nepaziņots valsts pasākums.
99 No tā izriet, ka Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka RAE šķīrējtiesa ir jākvalificē kā iestāde, kas īsteno pilnvaras, kuras izriet no publiskās varas prerogatīvām, un ka līdz ar to tās nolēmumi var tikt attiecināti uz Grieķijas Republiku LESD 107. panta izpratnē tikai tādēļ, ka šī tiesa ir Grieķijas valsts tiesu sistēmas neatņemama sastāvdaļa, ciktāl tā var tikt pielīdzināta vispārējās jurisdikcijas Grieķijas tiesai. Tomēr šajā argumentācijā ir pieļautas tiesību kļūdas.
100 Pirmām kārtām, attiecībā uz kritērijiem, kurus Vispārējā tiesa ir izmantojusi pārsūdzētā sprieduma 153.–157. punktā, lai attiecīgo šķīrējtiesu pielīdzinātu vispārējās jurisdikcijas valsts tiesai, proti, pirmkārt, ka šķīrējtiesas, kuras izveidotas saskaņā ar Likuma 4001/2011 37. pantu, veic tiesas funkciju, kas ir identiska vispārējās jurisdikcijas tiesu funkcijām, vai pat aizstāj pēdējās minētās, ja šķīrējtiesas tiesvedības uzsākšana tām atņem to kompetenci; otrkārt, ka šķīrējtiesas tiesnešiem, kas atlasīti no saraksta, kurš izveidots ar RAE priekšsēdētāja lēmumu, ir jāpamato sava neatkarība un objektivitāte pirms viņu iecelšanas; treškārt, ka procesus šķīrējtiesās regulē tostarp Grieķijas Civilprocesa kodeksa normas un papildus arī RAE šķīrējtiesas noteikumi; ceturtkārt, ka šķīrējtiesu spriedumi ir juridiski saistoši, tiem ir res judicata spēks un tie ir izpildāmi saskaņā ar atbilstošajām šī kodeksa normām un, piektkārt, ka šķīrējtiesu spriedumus var pārsūdzēt vispārējās jurisdikcijas tiesā.
101 Tomēr, kā apgalvo Komisija un kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 95. punktā, neviens no šiem kritērijiem neļauj nošķirt šķīrējtiesas, kas paredzētas Likuma 4001/2011 37. pantā, no citām līgumiskām šķīrējtiesām.
102 Proti, pirmkārt, visas līgumiskās šķīrējtiesas aizstāj vispārējās jurisdikcijas tiesas, otrkārt, tiesvedību šādā tiesā parasti reglamentē tiesību akti, ar kuriem, treškārt, to nolēmumiem var tikt piešķirts saistošs raksturs, res judicata spēks un izpildu dokumentu spēks un, ceturtkārt, šie nolēmumi ar zināmiem nosacījumiem var tikt pārsūdzēti vispārējās jurisdikcijas tiesā.
103 Šajā kontekstā ir taisnība, kā to atzīst Komisija, ka apstāklis, ka šajā gadījumā šķīrējtiesneši tiek izraudzīti no saraksta, kas izveidots ar RAE priekšsēdētāja lēmumu, un tiem ir jāpamato sava neatkarība un objektivitāte pirms viņu iecelšanas, raksturo RAE šķīrējtiesu attiecībā pret citām līgumiskām šķīrējtiesām, kuru šķīrējtiesneši ne vienmēr tiek atlasīti no tāda saraksta, kādu ir izveidojis šis priekšsēdētājs. Tomēr šis apstāklis pats par sevi neļauj uzskatīt, ka šī šķīrējtiesa atšķiras no jebkuras citas līgumiskās šķīrējtiesas, jo tā ir tikai tīri procesuāls elements, kas neietekmē minētās šķīrējtiesas funkciju vai raksturu.
104 Otrām kārtām, kā apgalvo Mytilinaios un Komisija, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nepārbaudot, vai RAE šķīrējtiesai, kā tas principā ir valsts tiesu sistēmā ietilpstošo tiesu gadījumā, bija obligāta kompetence, kas tātad nebija atkarīga tikai no pušu gribas.
105 Šāds apstāklis faktiski būtu varējis likt Vispārējai tiesai uzskatīt, ka RAE šķīrējtiesa atšķiras no līgumiskās šķīrējtiesas, kuras kompetence ir balstīta uz šķīrējtiesas kompromisu, proti, īpašu nolīgumu, kas atspoguļo attiecīgo pušu gribas autonomiju (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 12. jūnijs, Ascendi Beiras Litoral e Alta, Auto Estradas das Beiras Litoral e Alta, C‑377/13, EU:C:2014:1754, 27. punkts, kā arī 2022. gada 25. janvāris, Komisija/European Food u.c., C‑638/19 P, EU:C:2022:50, 144. punkts un tajā minētā judikatūra).
106 Ņemot vērā iepriekš minēto un neatkarīgi no visiem citiem apsvērumiem, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka RAE šķīrējtiesa var tikt pielīdzināta vispārējās jurisdikcijas tiesai un ka šķīrējtiesas nolēmums ir valsts pasākums, kas var veidot valsts atbalstu.
107 Šo vērtējumu nevar apšaubīt DEI izvirzītie argumenti.
108 Vispirms šī lieta jānošķir no lietas, kurā pasludināts 2022. gada 25. janvāra spriedums Komisija/European Food u.c. (C‑638/19 P, EU:C:2022:50).
109 Proti, pirmkārt, šķīrējtiesa, kas pasludināja attiecīgo šķīrējtiesas nolēmumu lietā, kurā tika taisīts minētais spriedums, nebija līgumiska šķīrējtiesa, bet tika izveidota, pamatojoties uz divpusēju ieguldījumu līgumu. Kā izriet no pastāvīgās judikatūras, kas būtībā ir atgādināta minētā sprieduma 143. un 144. punktā, dalībvalsts piekrišana iespējai, ka pret to varētu tikt ierosināta lieta saistībā ar divpusējā ieguldījumu līgumā paredzētu šķīrējtiesas procesu, atšķirībā no lietas, kura ierosināta saistībā ar līgumisko šķīrējtiesas procesu, nav radusies, pamatojoties uz īpašu nolīgumu, kas atspoguļo attiecīgo pušu gribas autonomiju, bet gan izriet no starp divām dalībvalstīm noslēgta līguma, kurā tās vispārīgi un iepriekš ir piekritušas izslēgt no savas jurisdikcijas strīdus, kas var attiekties uz Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu, par labu šķīrējtiesas procesam.
110 Otrkārt, 2022. gada 25. janvāra spriedumā Komisija/European Food u.c. (C‑638/19 P, EU:C:2022:50) Tiesa vienīgi pārbaudīja, vai Komisijai šajā lietā bija ratione temporis pilnvaras īstenot tās kompetenci atbilstoši LESD 108. pantam. Šim nolūkam tā minētā sprieduma 123. punktā uzskatīja, ka galvenais apstāklis, lai noteiktu brīdi, kad ar konkrētu pasākumu atbalsta saņēmējiem ir piešķirtas tiesības šo atbalstu saņemt, ir saistīts ar to, ka šiem saņēmējiem ir skaidri zināmas tiesības to saņemt un dalībvalstij no tā izriet saistības minēto atbalstu piešķirt. Lai gan minētā sprieduma 124. punktā Tiesa būtībā konstatēja, ka šādas tiesības ir piešķirtas tikai ar attiecīgo šķīrējtiesas nolēmumu, tā no tā nekādi nav secinājusi, ka šis šķīrējtiesas nolēmums pats par sevi būtu uzskatāms par valsts atbalstu. Gluži pretēji – Tiesa, kā izriet no minētā sprieduma 80. un 131. punkta, ir precizējusi, ka lietā, kurā pasludināts minētais spriedums, tai nav kompetences lemt par to, vai šajā lietā aplūkotais pasākums, proti, šķīrējtiesas nolēmums, materiālā ziņā ir “valsts atbalsts” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.
111 Turpinot – apstāklis, ka šajā lietā tāda Grieķijas tiesa kā Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa) noraidīja prasību atcelt šķīrējtiesas nolēmumu, nevar nozīmēt, ka šis nolēmums šī iemesla dēļ vien varētu tikt attiecināts uz Grieķijas valsti. Šīs tiesas veiktā pārbaude tiesā attiecas tikai uz šķīrējtiesas nolēmuma tiesiskumu; šis akts joprojām ir attiecināms vienīgi uz to pieņēmušo šķīrējtiesas kolēģiju. Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka valsts atbalsta ieviešana pati par sevi nevar izrietēt no tiesas nolēmuma, šāda ieviešana ir diskrecionāra lēmuma jautājums, kas neietilpst tiesas kompetencē (spriedums, 2023. gada 12. janvāris, Dobeles HES, C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1, 76. punkts). Līdz ar to šāda tiesas nolēmuma esamība katrā ziņā nav pietiekama, lai šķīrējtiesas nolēmumu, kāds apstiprināts ar minēto nolēmumu, kvalificētu kā pasākumu, kas var būt valsts atbalsts.
112 Visbeidzot DEI apgalvojumam, ka Vispārējā tiesa patiesībā neesot pielīdzinājusi RAE šķīrējtiesu tiesai, ir acīmredzami pretrunā pārsūdzētā sprieduma 160. punkts, kurā skaidri apstiprināts, ka “šķīrējtiesa ir jāpielīdzina parastai [vispārējās jurisdikcijas] valsts tiesai”.
113 No tā izriet, ka šajā lietā, it īpaši ņemot vērā strīda starp DEI un Mytilinaios iezīmes un šo pušu brīvprātīgi uzticētā uzdevuma RAE šķīrējtiesai īpatnības, Komisija ir pamatoti uzskatījusi, pirmkārt, ka vienīgais valsts pasākums, kas var būt valsts atbalsts, bija DEI lēmums noslēgt šķīrējtiesas kompromisu ar Mytilinaios, ņemot vērā, ka DEI kontrolē Grieķijas valsts, un, otrkārt, ka, lai noskaidrotu, vai ar šo lēmumu Mytilinaios ir piešķirta priekšrocība, bija jāpārbauda, vai privāts komersants parastos tirgus apstākļos būtu pieņēmis minēto lēmumu ar tādiem pašiem nosacījumiem.
114 Šajā ziņā jānorāda, ka citādi būtu bijis, ja šķīrējtiesas process visā tā norisē no šķīrējtiesas kompromisa noslēgšanas līdz šķīrējtiesas nolēmumam būtu bijis rezultāts shēmai, ko Grieķijas valsts noteikusi attiecīgajiem uzņēmumiem, lai izmantotu šo procedūru nolūkā apiet noteikumus valsts atbalsta jomā. Privāts komersants parastos tirgus apstākļos nebūtu piekritis piedalīties šādā shēmā. Tomēr DEI nav apgalvojusi, ka Grieķijas valsts būtu pret tās gribu likusi DEI noslēgt šķīrējtiesas kompromisu ar Mytilinaios, lai tai piešķirtu valsts atbalstu.
115 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Mytilinaios izvirzītā otrā pamata otrā daļa un vienīgais Komisijas pamats ir pamatoti un ir jāapmierina.
116 Šādos apstākļos pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, nepārbaudot nedz Mytilinaios otrā pamata pirmo daļu, nedz trešo pamatu.
Par prasībām Vispārējā tiesā
117 Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas otrajam teikumam Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var taisīt galīgo spriedumu šajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.
118 Šajā lietā tas tā ir attiecībā uz trešo un ceturto pamatu, kā arī piektā pamata pirmo un otro daļu lietā T‑740/17, ar kuriem DEI būtībā ir pārmetusi Komisijai, ka tā ir pārkāpusi LESD 107. pantu, jo otrajā apstrīdētajā lēmumā pirms priekšrocības esamības izslēgšanas tā nav izvērtējusi attiecīgo tarifu, kāds izriet no šķīrējtiesas nolēmuma, un vienīgi pārbaudījusi, vai parastos tirgus apstākļos privāts komersants tādos pašos apstākļos būtu noslēdzis šķīrējtiesas kompromisu ar tādiem pašiem nosacījumiem.
119 Pietiek norādīt, ka pārsūdzētā sprieduma 9., 90. un 232. punktā Vispārējā tiesa būtībā ir nospriedusi, ka DEI un Mytilinaios ir brīvprātīgi vērsušās RAE šķīrējtiesā un ka šāds konstatējums šajā apelācijas sūdzībā nav ticis apstrīdēts. Līdz ar to šī sprieduma 96.–105. punktā izklāstīto iemeslu dēļ Komisijai šīs lietas apstākļos katrā ziņā nebija jāanalizē šķīrējtiesas nolēmuma saturs, lai pārbaudītu, vai DEI lēmums noslēgt šķīrējtiesas līgumu ir sniedzis priekšrocību Mytilinaios LESD 107. panta izpratnē.
120 Līdz ar to ir jānoraida trešais un ceturtais pamats, kā arī piektā pamata pirmā un otrā daļa lietā T‑740/17.
121 Savukārt Vispārējā tiesa nav izvērtējusi nedz pārējās šī piektā pamata daļas, nedz citus prasības pamatus lietā T‑740/17, no kuriem pirmais attiecas uz 2017. gada 31. maija sprieduma DEI/Komisija (C‑228/16 P, EU:C:2017:409) nepareizu interpretāciju; otrais – uz to, ka Komisija nav ievērojusi pienākumus, kuri tai ir paredzēti Regulas 2015/1589 24. panta 2. punktā, un it īpaši DEI tiesības tikt uzklausītai, kas garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā; sestais attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta un 108. panta 2. punkta pārkāpumu, ko Komisija esot izdarījusi, pieļaujot acīmredzamas kļūdas faktu vērtējumā saistībā ar tirgus ekonomikā informēta privāta ieguldītāja kritērija piemērojamību un šī kritērija piemērošanu; un septītais – uz acīmredzamu kļūdu, interpretējot un piemērojot LESD 107. panta 1. punktu, pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, jo Komisija nav izskatījusi pirmo sūdzību, ko DEI iesniedza 2012. gadā saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu, pamatojoties uz to, ka pēc šķīrējtiesas nolēmuma tai esot zudis priekšmets.
122 Tā kā šo daļu un pamatu pārbaude nozīmē, ka ir jāveic komplekss faktu vērtējums, attiecībā uz kuru Tiesas rīcībā nav visu vajadzīgo faktu elementu, strīds par minētajām daļām un pamatiem nav izskatāmā stāvoklī, un līdz ar to lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā par tiem lemtu.
123 Visbeidzot Vispārējai tiesai ir jāizdara secinājumi no pārsūdzētā sprieduma atcelšanas attiecībā uz prasībām, kas ir lietu T‑639/14 RENV un T‑740/17 priekšmets, tostarp uz Komisijas lūgumiem izbeigt tiesvedību pirms sprieduma taisīšanas šajās lietās.
Par tiesāšanās izdevumiem
124 Tā kā lieta jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem, kas radušies šajā apelācijas tiesvedībā, pieņemšana ir jāatliek.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
1) Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 22. septembra spriedumu DEI/Komisija (T‑639/14 RENV, T‑352/15 un T‑740/17, EU:T:2021:604).
2) Nodot lietas T‑639/14 RENV, T‑352/15 un T‑740/17 atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par tajās izvirzītajiem pamatiem un argumentiem, par kuriem nav lēmusi Eiropas Savienības Tiesa.
3) Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.
[Paraksti]