Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA MANUELA KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS
[MANUEL CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA] SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 22. februārī (1)
Lieta C‑76/22
QI
pret
Santander Bank Polska S.A.
(Sąd Rejonowy dla Warszawy‑Woli w Warszawie (Varšavas Voļas rajona tiesa Varšavā, Polija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju aizsardzība – Direktīva 2014/17/ES – Patērētāju kredītlīgumi saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu – 25. panta 1. punkts – Kredīta pirmstermiņa atmaksa – Kredīta kopējo izmaksu samazinājums – Jēdziens “kredīta kopējās izmaksas patērētājam” – Samazinājuma aprēķina metode
1. Direktīvas 2014/17/ES (2) 25. panta 1. punktā ir noteiktas patērētāja, kas ir ņēmis kredītu mājokļa nekustamajam īpašumam, tiesības pilnībā vai daļēji atmaksāt kredītu pirms līguma termiņa beigām (samazinot procentus un izmaksas par līguma atlikušo darbības laiku).
2. Tiesa jau ir lēmusi par kredīta kopējo izmaksu patērētājam samazinājumu ar šāda veida līgumiem saistītās pirmstermiņa atmaksas gadījumos (3). Tai tas būs jādara arī drīzumā par vienādojuma otru pusi: (varbūtēja) kompensācija kreditoram par izmaksām, kas tieši saistītas ar šo atmaksu (4).
3. Šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa vēlas saņemt noteiktus skaidrojumus par patērētāja tiesībām. Tā vēlas zināt, konkrētāk, saskaņā ar kādu metodi tiek aprēķināts kredīta kopējās izmaksās ietilpstošo izdevumu samazinājums, ja tiek veikta pirmstermiņa atmaksa.
I. Atbilstošās tiesību normas – Direktīva 2014/17
4. Šīs direktīvas 66. apsvērumā ir paredzēts:
“Patērētāja spējai atmaksāt kredītu pirms kredītlīguma termiņa beigām var būt svarīga loma, veicinot konkurenci iekšējā tirgū un Savienības pilsoņu pārvietošanās brīvību, kā arī palīdzot nodrošināt elastību kredītlīguma spēkā esamības laikā, kas vajadzīga, lai veicinātu finanšu stabilitāti atbilstīgi Finanšu stabilitātes padomes ieteikumiem. Tomēr pastāv būtiskas atšķirības starp valstu principiem un nosacījumiem, saskaņā ar kuriem patērētājiem ir iespēja veikt sava kredīta pirmstermiņa atmaksu, un nosacījumiem, saskaņā ar kuriem šāda atmaksa var notikt. Atzīstot hipotekāro tirgu finansēšanas mehānismu daudzveidību un dažādo pieejamo produktu klāstu, tomēr ir būtiski Savienības līmenī noteikt konkrētus standartus attiecībā uz pirmstermiņa kredīta atmaksu, lai nodrošinātu to, ka patērētājiem ir iespēja izpildīt savas saistības pirms kredītlīgumā noteiktā termiņa un pārliecība, ka tie var salīdzināt piedāvājumus, lai atrastu vislabākos produktus, kas apmierinātu viņu vajadzības. Tādēļ dalībvalstīm vai nu ar tiesību aktiem, vai ar citiem līdzekļiem, tādiem kā līguma klauzulas, būtu jānodrošina, lai patērētājiem ir tiesības uz pirmstermiņa atmaksu. Tomēr dalībvalstīm būtu jāspēj noteikt nosacījumus, kā šādas tiesības izmantot. Šie nosacījumi var ietvert tiesību izmantošanas laika ierobežojumus, atšķirīgus noteikumus atkarībā no aizņēmuma likmes veida vai ierobežojumus attiecībā uz gadījumiem, kādos šīs tiesības var izmantot. Ja pirmstermiņa atmaksa notiek laikposmā, kurā tiek piemērota fiksēta aizņēmuma likme, dalībvalsts var paredzēt, ka šo tiesību izmantošana ir atkarīga no tā, vai patērētājam ir likumīga interese. Šāda likumīga interese var rasties, piemēram, patērētāja laulības šķiršanas vai bezdarba gadījumā. Dalībvalstu noteiktie nosacījumi var paredzēt, ka kreditors ir tiesīgs saņemt taisnīgu un objektīvi pamatotu kompensāciju par iespējamām izmaksām, kas tieši saistītas ar kredīta pirmstermiņa atmaksu. Gadījumos, kad dalībvalstis paredz, ka kreditors ir tiesīgs saņemt kompensāciju, šādai kompensācijai vajadzētu būt taisnīgai un objektīvi pamatotai kompensācijai par iespējamām izmaksām, kas tieši saistītas ar kredīta pirmstermiņa atmaksu saskaņā ar valsts noteikumiem par kompensāciju. Kompensācijas apmēram nebūtu jāpārsniedz kreditora finansiālo zaudējumu apmērs.”
5. Saskaņā ar direktīvas 25. pantu:
“1. Dalībvalstis nodrošina, lai patērētājam būtu tiesības pilnībā vai daļēji izpildīt savas kredītlīgumā noteiktās saistības pirms minētā līguma termiņa beigām. Šādos gadījumos patērētājam ir tiesības uz kredīta kopējo izmaksu patērētājam samazinājumu, šādam samazinājumam sastāvot no procentiem un izmaksām par līguma atlikušo darbības laiku.
2. Dalībvalstis var noteikt, ka 1. punktā minēto tiesību izmantošana ir iespējama, ievērojot dažus nosacījumus. Šādi nosacījumi var ietvert tiesību izmantošanas laika ierobežojumu, atšķirīgus noteikumus atkarībā no aizņēmuma likmes veida vai brīža, kad patērētājs izmanto tiesības, vai ierobežojumus attiecībā uz apstākļiem, kādos šīs tiesības var izmantot.
3. Dalībvalstis var noteikt, ka kreditors ir tiesīgs saņemt taisnīgu un objektīvu kompensāciju, ja tā ir pamatota, par iespējamām izmaksām, kas tieši saistītas ar pirmstermiņa atmaksu, bet nepiemēro patērētājam sankcijas. Šajā saistībā kompensācijas apmērs nepārsniedz kreditora finansiālo zaudējumu. Ievērojot minētos nosacījumus, dalībvalstis var paredzēt, ka kompensācija nevar pārsniegt noteiktu līmeni vai ka to var atļaut tikai uz noteiktu laiku.
4. Ja patērētājs vēlas izpildīt savas kredītlīgumā noteiktās saistības pirms līguma termiņa beigām, kreditors nekavējoties tūlīt pēc pieprasījuma saņemšanas sniedz patērētājam papīra formā vai izmantojot citu pastāvīgu informācijas nesēju informāciju, kas vajadzīga minētās iespējas apsvēršanai. Minētajā informācijā aprēķina ietekmi, ko patērētājam rada viņa saistību izpilde pirms kredītlīguma termiņa beigām, un skaidri izklāsta visus izmantotos pieņēmumus. Visi izmantotie pieņēmumi ir samērīgi un pamatoti.
5. Ja pirmstermiņa atmaksa notiek laikposmā, kurā tiek piemērota fiksēta aizņēmuma likme, dalībvalstis var noteikt, ka 1. punktā minēto tiesību izmantošana ir atkarīga no tā, vai patērētājam ir likumīga interese.”
II. Fakti, tiesvedība pamatlietā un prejudiciālie jautājumi
6. 2017. gada 15. septembrī QI kā patērētāja noslēdza kredītlīgumu mājokļa iegādei ar Santander Bank Polska S.A. (turpmāk tekstā – “Santander Bank”) tiesību priekšteci par summu 106 600 Polijas zlotu (PLN) apmērā.
7. Līgumā bija paredzēts 360 mēnešu kredīta termiņš un “komisijas maksa par kredīta piešķiršanu” 2,50 % no kredīta summas (5). Šī summa ir norādīta ka kredīta kopējo izmaksu elements.
8. 2019. gada 4. aprīlī (proti, 19 mēnešus pēc līguma noslēgšanas) QI veica kredīta pilnīgu atmaksu pirms termiņa.
9. QI uzskatīja, ka Santander Bank bija viņai jāatmaksā komisijas maksas par kredīta piešķiršanu daļa par 341 mēnešu periodu. Viņas aplēstā summa bija 2462,78 PLN, kuru QI pieprasīja Santander Bank.
10. 2020. gada 20. jūlijā Santander Bank noraidīja QI prasījumu. Tā argumentēja, ka komisijas maksa par kredīta piešķiršanu ir vienreizējs maksājums un ka šī maksa ir izslēgta no proporcionālas atmaksas pienākuma.
11. Pakārtoti, Santander Bank norādīja, ka, ja komisijas maksa par kredīta piešķiršanu būtu daļēji atmaksājama, šai komisijas maksas daļai būtu jābūt proporcionālai nevis periodu attiecībai, bet kreditora paredzamajai atlīdzībai par to, ka patērētājs izmantoja finansējumu.
12. Šajos apstākļos Sąd Rejonowy dla Warszawy‑Woli w Warszawie (Varšavas Voļas rajona tiesa Varšavā, Polija), kurai ir jāizšķir strīds, uzdod Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:
“1) Vai Direktīvas 2014/17/ES 25. panta 1. punkts ir interpretējams tāpat kā Direktīvas 2008/48/EK 16. panta 1. punkts, proti, vai šī tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka patērētāja tiesības uz hipotekārā kredīta kopējo izmaksu samazinājumu hipotekārā kredīta pirmstermiņa atmaksas gadījumā aptver visus maksājumus, kas ir jāveic patērētājam, tostarp komisijas maksu par kredīta piešķiršanu?
2) Vai Direktīvas 2014/17/ES 25. panta 1. punktā paredzētais pienākums samazināt hipotekārā kredīta kopējās izmaksas hipotekārā kredīta pirmstermiņa atmaksas gadījumā ir jāinterpretē tādējādi, ka hipotekārā kredīta kopējās izmaksas ir jāsamazina proporcionāli attiecībai starp laikposmu no kredīta pirmstermiņa atmaksas dienas līdz dienai, kas sākotnēji tikusi noteikta kā kredīta atmaksas diena, no vienas puses, un sākotnēji noteikto laikposmu no kredīta saņemšanas dienas līdz noteiktajai kredīta pilnīgas atmaksas dienai, no otras puses, vai arī hipotekārā kredīta kopējo izmaksu samazinājumam ir jābūt proporcionālam kreditora negūtai peļņai, proti, attiecībai starp procentiem, kas pēc kredīta pirmstermiņa atmaksas paliek nenomaksāti (t.i., procentiem, kas pienākas par laikposmu no dienas pēc kredīta faktiskas pilnīgas atmaksas līdz sākotnēji noteiktajai pilnīgas atmaksas dienai), no vienas puses, un procentiem, kas pienākas par visu sākotnēji noteikto kredīta līguma darbības termiņu (no kredīta saņemšanas dienas līdz noteiktajai kredīta pilnīgas atmaksas dienai), no otras puses?”
III. Tiesvedība Tiesā
13. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika reģistrēts Tiesā 2022. gada 5. februārī.
14. Tiesvedība Tiesā tika apturēta, gaidot sprieduma pasludināšanu lietā C‑555/21 UniCredit Bank Austria.
15. Kad 2023. gada 9. februārī tika pasludināts šis spriedums, Tiesa par to informēja iesniedzējtiesu, jautājot tai, vai, ņemot vērā sprieduma saturu, tā uztur lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
16. 2023. gada 22. martā iesniedzējtiesa atbildēja Tiesai, ka uztur lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
17. Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas QI, Santander Bank, Čehijas, Itālijas, Polijas un Portugāles valdības, kā arī Eiropas Komisija.
18. Tiesas sēdes rīkošana netika atzīta par vajadzīgu.
IV. Juridiskā analīze
A. Kredīta kopējo izmaksu samazinājuma aprēķina metodes gadījumam, ja atmaksas pienākums attieksies uz komisijas maksu par kredīta piešķiršanu
19. Atbilstoši Tiesas norādījumiem šie secinājumi attieksies uz otro prejudiciālo jautājumu.
20. Protams, Tiesai būs jāatbild uz šo jautājumu tikai tad, ja tā atzīs, ka komisijas maksa par kredīta piešķiršanu ir izmaksas, uz kurām attiecas Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punktā paredzētais samazinājums, uz ko attiecas pirmais prejudiciālais jautājums.
21. Tādēļ par darba hipotēzi ņemšu apstiprinošu atbildi uz pirmo jautājumu. Jā tā būs noliedzoša, mani apsvērumi būs lieki.
22. Iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir noteikta kredīta kopējo izmaksu (vai šo kopējo izmaksu neatņemamas daļas) samazinājuma aprēķina metode (6), ja patērētājs pirms termiņa atmaksā parādu kreditoram.
23. Konkrētāk, tā jautā, vai Direktīvai 2014/17 atbilst divi kritēriji vai metodes, lai noteiktu, kādā apmērā proporcionāli samazinātos komisijas maksa par kredīta piešķiršanu pirmstermiņa atmaksas gadījumā (7).
24. Saskaņā ar pirmo kritēriju samazinājuma attiecība ir koeficients, kuru iegūst, dalot:
– laikposmu no dienas pēc kredīta faktiskas pilnīgas atmaksas līdz līgumā sākotnēji noteiktajai pilnīgas atmaksas dienai (dienās),
– ar laikposmu no kredīta saņemšanas dienas līdz sākotnēji noteiktajai pilnīgas atmaksas dienai (dienās) (8).
25. Saskaņā ar otro kritēriju samazinājums būtu proporcionāls attiecībai (koeficientam) starp:
– kreditora zaudētajiem procentiem (kas pienākas par laikposmu no dienas pēc kredīta faktiskas pilnīgas atmaksas līdz sākotnēji noteiktajai pilnīgas atmaksas dienai) un
– kopējo procentu summu (par laikposmu no kredīta saņemšanas dienas līdz sākotnēji noteiktajai kredīta pilnīgas atmaksas dienai) (9).
26. QI atbalsta pirmo metodi, argumentējot, ka otrā metode neesot praktiski īstenojama. Viņa norāda, ka Polijas tirgū hipotekārie aizdevumi ir ar mainīgām procentu likmēm. Tādēļ nav iespējams ar pārliecību noteikt procentus, kādus kreditors cerēja saņemt pēc datuma, kurā tika veikta aizdevuma pirmstermiņa atmaksa (10).
27. Komisija, kas atbalsta šo pašu metodi, pamato savu viedokli ar to, ka Direktīvā 2014/17 nav minēta konkrēti neviena metode. No šī noklusējuma izrietot, ka “Savienības likumdevēja izpratnē samazinājums tiek uztverts kā pirmstermiņa atmaksas vienkāršas sekas, tāpēc tā aprēķināšana nerada grūtības” (11).
28. Itālijas, Polijas un Portugāles valdības uzskata, ka nav bijis nolūka Direktīvā 2014/17 regulēt šo jautājumu, kas tādējādi tiek atstāts katras dalībvalsts ziņā (12). Pamatojoties uz šo kopīgo apsvērumu:
– Polijas valdība dod priekšroku lineārajai proporcionalitātei, kas – kā “patērētājiem saprotamāka un pārskatāmāka, viegli piemērojama un paredzama” metode – labi atbilst mērķim sniegt patērētājam augstu aizsardzības līmeni (13);
– Itālijas valdība viedokli neizsaka, bet tikai nepiekrīt tam, ka aprēķina kritērijam būtu jābūt vienotam attiecībā uz visām izmaksām, uz kurām attiecas samazinājums saskaņā ar Direktīvas 2014/17 25. pantu; tā izslēdz arī, ka šim hipotētiskajam vienotajam kritērijam būtu jāatbilst lineārajai proporcionalitātei (14);
– Portugāles valdība atstāj jautājumu neatbildētu (15).
29. Santander Bank atbalsta otrās metodes izmantošanu, jo tā ir proporcionāla kreditora negūtai peļņai (16).
30. Turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ, manuprāt, Direktīvā 2014/17 nav izvēlēts neviens no diviem piedāvātajiem kritērijiem. Faktiski tajā nav reglamentēta metodoloģija, lai aprēķinātu kredīta kopējo izmaksu daļu, kas ir jāsamazina (vai attiecīgi jāatmaksā) patērētājam, ja tas pirms termiņa izpilda savas saistības.
31. Zināmā mērā šī nostāja sakrīt ar viedokli, ko iesniedzējtiesa paudusi, uzturot tās lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, attiecībā uz otro jautājumu. 2023. gada 22. marta atbildē tā apstiprina lūguma uzturēšanu, “jo abus piedāvātos izmaksu samazinājuma variantus var uzskatīt par derīgiem”, lai gan norāda, ka pati “dod priekšroku proporcionālam samazinājumam”.
B. Direktīvas 2014/17 interpretācija
1. Gramatiskās interpretācijas arguments
32. Direktīvas 2014/17 tekstā nav nekādu norādījumu par to, kā ir aprēķināms kredīta, kas tiek atmaksāts pirms nolīgtā termiņa, kopējo izmaksu samazinājums.
33. Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punktā ir tikai norādīts samazinājuma priekšmets (kredīta kopējās izmaksas), aspekti, kuriem ir jāpiemēro šis samazinājums (procenti un citas izmaksas), un šo aspektu ierobežojums laikā (līguma atlikušais darbības laiks).
34. Minētajā 25. panta 4. punktā ir noteikts, ka patērētājam, kas vēlas veikt pirmstermiņa atmaksu, ir sniedzama “informācij[a], kas vajadzīga minētās iespējas apsvēršanai”. Tālāk tajā ir norādīts šīs informācijas minimālais saturs, nenorādot nekādus aprēķina kritērijus.
35. Direktīvas 2014/17 13. panta, kas attiecas uz par vispārīgu pamatinformāciju, kura kreditoram ir jāsniedz par kredītlīgumu, 1. punkta k) apakšpunktā ir norādīts, ka tajā jāiekļauj “apraksts par nosacījumiem, kas ir tieši saistīti ar atmaksu pirms termiņa”, tos sīkāk nenosakot.
36. Tāpat nekāda konkrēta aprēķina metode nav minēta arī Eiropas standartizētās informācijas lapā (ESIL) (17), kuras 9. punktā ir noteiktas tiesības uz pirmstermiņa atmaksu un attiecīgā gadījuma ir noteikts pienākums definēt tās izmantošanas nosacījumus (18).
2. Sagatavošanas darbi
37. Savienības regulējums par patēriņa kredītiem vispār sākās ar Direktīvu 87/102/EEK (19), kurai sekoja Direktīva 2008/48/EK (20). Tomēr līdz Direktīvai 2014/17 nebija noteikts kopīgs tiesiskais regulējums patēriņa kredītlīgumiem, kas nodrošināti ar hipotēku vai līdzīgu nodrošinājumu un kas attiecas uz mājokļa nekustamo īpašumu.
38. Trijās minētajās direktīvās ir paredzētas patērētāja tiesības uz aizdevuma pirmstermiņa atmaksu (21). Šajā ziņā attiecīgie sagatavošanas darbi liecina, ka:
– bija domstarpības par to, ka Savienības tiesību akts paredzētu šādas tiesības, ņemot vērā dažādos risinājumus dalībvalstīs, no vienas puses, un grūtības atrast līdzsvaru starp visām pastāvošajām interesēm, no otras puses (22);
– nenotika diskusijas par kredīta kopējo izmaksu samazinājumu saistībā ar tā pirmstermiņa atmaksu. Šis samazinājums, kas Direktīvā 87/102 paredzēts kā “taisnīgs”, divās citās direktīvās tiek piemērots procentiem un izmaksām, kuru sīkāku precizējumu Tiesa ir noteikusi attiecībā uz katru no šīm direktīvām (23).
39. Priekšlikums noteikt vienotu kritēriju minētā samazinājuma aprēķinam ir izteikts tikai saistībā ar Direktīvu 87/102, ņemot vērā tās iespējamu reformu (24). Ja vien nekļūdos, to neņēma vērā ne Direktīvas 2008/48 apspriešanā, ne arī Direktīvā 2014/17 par kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu (25).
3. Konteksts
40. Sistēmiskā interpretācija arī nesniedz konkrētu kritēriju kredīta kopējo izmaksu samazinājuma aprēķinam atbilstoši Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punktam.
41. Esmu paskaidrojis citviet, ka Direktīva 2014/17 ietver nepilnīgu regulējumu par kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu un ka, neskaitot dažus izņēmumus, saskaņošana ir minimāla (26).
42. Savienības likumdevējs atzīst patērētāja tiesības veikt kredīta pirmstermiņa atmaksu un arī tiesības uz kredīta kopējo izmaksu samazinājumu. Tomēr tas uztic dalībvalstīm [noteikt] veidu, kādā tiktu nodrošinātas šīs tiesības (27), un ļauj tām noteikt nosacījumus to izmantošanai, atzīstot tām šajā ziņā plašu rīcības brīvību (28).
43. Lai gan kredīta kopējo izmaksu samazinājuma korekcijas aprēķina metode nav nepārprotami iekļauta to jautājumu sarakstā, kas ir katras valsts likumdevēja kompetencē, tomēr es uzskatu, ka tā ir viens no šādiem jautājumiem:
– no vienas puses, tāpēc, ka šo jautājumu uzskaitījums ir sniegts piemēru veidā (29);
– no otras puses, tāpēc, ka tas, ka šis aprēķins nekur nav minēts, kontrastē ar detalizētību, ar kādu Direktīvā 2014/17 ir reglamentēta citu vērtību noteikšana (30).
44. Arī Direktīvas 2014/17 25. panta 2kopumā neļauj secināt attiecīgā samazinājuma konkrētu aprēķina metodi.
45. Neuzskatu, ka ir pareizi secināt “procentu līknes” kritērija noteikšanu no Direktīvas 2014/17 25. panta 3. punkta norādes (31) uz kreditora tiesībām uz kompensāciju (32). Šis punkts atļauj katras valsts likumdevējam izlemt par to, vai šādas tiesības pastāv vai nepastāv.
46. Priekšrokas došana otrai metodei, proti, lineārajai proporcionalitātei, jo tā ir (apgalvoti) vienkārša (33) vai pat “vienkāršākā” patērētājam (34), manuprāt, ir izslēdzama, ņemot vērā Direktīvas 2014/17 25. panta 4. punktu.
47. Saskaņā ar šo normu kreditoram ir pienākums informēt patērētāju, kurš izsaka nodomu atmaksāt kredītu pirms termiņa. Konkrētāk, uzņēmējam ir pienākums aprēķināt “[..] ietekmi, ko patērētājam rada viņa saistību izpilde pirms kredītlīguma termiņa beigām, un skaidri izklāst[īt] visus izmantotos pieņēmumus”.
48. Nosakot šo pienākumu kreditoram, Savienības likumdevējs atzīst ar kredīta pirmstermiņa atmaksu saistītajiem aprēķiniem raksturīgu sarežģītību. Vienlaikus tas izslēdz, ka šie aprēķini būtu jāveic patērētājam (35), un tas, manuprāt, ir pretrunā ekskluzīvai izvēlei par labu kādam konkrētam aprēķina kritērijam tikai tāpēc, ka tas tiek uzskatīts par vienkāršu vai vienkāršāko.
49. Visbeidzot, raugoties no plašākas konteksta perspektīvas, atgādinu, ka arī Direktīvā 2008/48 nav noteikta konkrēta aprēķina metode, un Tiesa, interpretējot šo direktīvu, nav izteikusi savu viedokli par šo jautājumu (36).
4. Mērķis
50. Direktīvā 2014/17 ir saskaņoti kredītlīgumu saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu aspekti, lai “veicinātu, ka izveidojas labi funkcionējošs iekšējais tirgus ar augstu aizsardzības līmeni patērētājiem” attiecībā uz šiem līgumiem. Tajā ierosināts arī “nodrošināt[..], ka patērētāji, kuri vēlas noslēgt [šos] līgumus, varētu to darīt ar pārliecību, ka iestādes, ar kurām tie sadarbojas, veic savu darbu profesionāli un atbildīgi” (37).
51. Tāpat ir “jāizveido pārredzamāks, efektīvāks un konkurētspējīgāks iekšējais tirgus, izmantojot konsekventus, elastīgus un godīgus kredītlīgumus saistībā ar nekustamo īpašumu, vienlaikus sekmējot ilgtspējīgu aizdošanu un aizņemšanos, kā arī finansiālu iekļaušanu, un tādējādi nodrošinot augstu aizsardzības līmeni patērētājiem” (38).
52. Šajā ziņā kredīta atmaksas pirms līguma termiņa beigām atļaušana veicina “konkurenci iekšējā tirgū un Savienības pilsoņu pārvietošanās brīvību” un nodrošina “elastību [..], kas vajadzīga, lai veicinātu finanšu stabilitāti atbilstīgi Finanšu stabilitātes padomes ieteikumiem”. Šā mērķa sasniegšanai patērētājam tiek nodrošināta vislabāko produktu atrašana, kas apmierinātu viņu vajadzības arī līguma spēkā esamības laikā (39).
53. Nedomāju, ka no šiem mērķiem varētu tieši vai netieši secināt konkrētu metodi kredīta kopējo izmaksu samazinājuma aprēķinam. Vēl jo vairāk, par labu šim secinājumam var minēt, ka Direktīvā 2014/17 ir atzītas būtiskas atšķirības starp dalībvalstu “principiem un nosacījumiem, saskaņā ar kuriem patērētājiem ir iespēja veikt sava kredīta pirmstermiņa atmaksu”, un ir skaidri pausts nodoms tos respektēt (40).
54. Konkrētāk, mērķī sasniegt “augstu aizsardzības līmeni patērētājiem” nesaskatu pietiekamu pamatojumu, lai izvēlētos vienu metodi, izslēdzot citu. No šī mērķa nav jāsecina Savienības likumdevēja izvēle par labu kādam vienam samazinājuma kritērijam (teorētiski patērētājam vissaprotamākajam un vieglāk īstenojamajam) no visiem pieejamajiem.
55. Cits jautājums ir tas, ka ar šo samazinājumu saistītie apstākļi, piemēram, tā aprēķināšanas metode, nedz de iure, nedz de facto nedrīkst novest pie tā, ka tiek atceltas pašas tiesības uz atmaksu, vai atturēt no to izmantošanas (41).
56. Direktīvā 2014/17 ir atzīts patērētāja, kas saņem kredītu saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu, zemais izglītības līmenis finanšu jomā (42). Ņemot to vērā, patērētāja tiesību aizsardzība galvenokārt koncentrējas uz uzņēmēja sniegtu kvalitatīvu informāciju (43).
57. Konkrētāk, Direktīva 2014/17 atbrīvo patērētāju no aprēķiniem saistībā ar kredīta pirmstermiņa atmaksu un uztic viņa aizsardzību šajā jomā normām, kas nosaka pienākumu pārredzami (44) izskaidrot patērētājam, kā tiks noteikts kredīta kopējo izmaksu samazinājums.
58. Direktīvā 2014/17 ir skaidri noteikts: ja patērētājs vēlas īstenot tiesības uz kredīta pirmstermiņa atmaksu, kreditors viņam nekavējoties sniedz – papīra formā vai izmantojot citu pastāvīgu informācijas nesēju – informāciju, kas vajadzīga minētās iespējas apsvēršanai. Tajā norādamas atmaksas ekonomiskās sekas, skaidri izklāstot to pamatojumu (45).
59. Izpildot šo pienākumu, tāpat kā jebkuru citu pienākumu, kas ir saistīts ar līguma izpildi, uz uzņēmēju attiecas Direktīvas 2014/17 7. panta 1. punktā paredzētie uzvedības noteikumi (46). Uz patērētāju attiecas arī aizsardzība, ko tam sniedz citas direktīvas (47).
C. Nepieciešamība noteikt samazinājuma aprēķina metodi kredītlīgumā
60. Direktīvā 2014/17 nav paredzēts, ka patērētājam būtu jāuzņemas aprēķināt samazinājumu saistībā ar kredīta pirmstermiņa atmaksu. Katrā ziņā uzskatu, ka aizņēmējam ir tiesības iepriekš zināt, kā tiks veikta šī darbība, un, kad tā ir veikta, to pārbaudīt.
61. Direktīvas 2014/17 25. panta 4. punktā paredzētais informēšanas pienākums pats par sevi nenodrošina šīs tiesības, jo tās sāk darboties tikai tad, ja patērētājs prasa veikt kredīta pirmstermiņa atmaksu. ESIL tekstā nav ietverts aprēķina metodes apraksts, kas būs piemērojams samazinājumam attiecīgā gadījumā (48).
62. Attiecībā uz jomām, kas ir tuvas šeit aplūkotajai, piemēram, jomām, kuras reglamentē Direktīva 2008/48/EK, Tiesa:
– ir atzinusi, ka kreditoram ir pienākums izsniegt patērētājam “kredītlīguma kopiju, kā arī visu informāciju par kredīta atmaksu, kas nav ietverta pašā līgumā, bet ir nepieciešama, lai, pirmām kārtām, pārbaudītu, vai pareizi aprēķināta summa, kas atbilst kredīta kopējo izmaksu samazinājumam, uz kuru patērētājs var pretendēt pēc kredīta pirmstermiņa atmaksas, un, otrām kārtām, ļaut viņam eventuāli celt prasību par šīs summas piedziņu” (49);
– attiecībā uz kompensāciju saistībā ar kredīta pirmstermiņa atmaksu ir norādījusi, ka līgumā “konkrēti un vidusmēra patērētājam saprotami ir jānorāda šīs kompensācijas aprēķināšanas veids, lai viņš varētu noteikt maksājamo kompensācijas summu pirmstermiņa atmaksas gadījumā, pamatojoties uz šajā līgumā sniegto informāciju” (50).
63. Uzskatu, ka šī judikatūra ir attiecināma uz Direktīvas 2014/17 25. panta 1. punktā paredzēto kredīta kopējo izmaksu samazinājumu. Tādējādi no brīža, kad tiek noslēgts līgums, patērētājs ar pārliecību zina: a) ka viņam ir tiesības pirms termiņa atmaksāt kredītu un b) kā tiks koriģētas kredīta kopējās izmaksas, proti, kredīta kopējo izmaksu korekcijas parametrus, ja nākotnē izlems pirms termiņa izpildīt savas saistības.
D. Šo apsvērumu piemērošana šajā lietā
64. Ja Tiesa pieņemtu manis piedāvāto pieeju, tā varētu atzīt, ka Direktīvā 2014/17 nav dota priekšroka (nav ne noteikts, ne aizliegts) kādam vienam no kritērijiem, kurus iesniedzējtiesa apraksta tās otrajā prejudiciālajā jautājumā. Tādējādi šīs tiesas nolēmums būs jābalsta uz citiem argumentiem.
65. Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu un šī lūguma apstiprinājumā iesniedzējtiesa atbalsta samazinājumu, kas būtu “proporcionāl[s] attiecībai starp laikposmu, kurā līgums vairs netiks pildīts (pirmstermiņa atmaksas dēļ), un sākotnēji noteikto līguma darbības termiņu” (51).
66. Polijas valdība norāda, ka tā ir metode, ko piemēro arī citas šīs dalībvalsts tiesas, un ka valsts tiesiskajā regulējumā nav nevienas normas par kredīta kopējo izmaksu korekcijas [samazinājuma] aprēķinu (52).
67. Tas, ka šī metode no divām minētajām ir visvienkāršākā vai pat vislabāk saprotamā vidusmēra patērētājam (53), nepadara to par vienīgo, kas atļauta Direktīvā 2014/17. Atkārtoju, ka šī direktīva nenosaka kāda viena risinājuma pārākumu pār otru, bet arī neaizliedz “pēc noklusējuma” piemērot to, kurai iesniedzējtiesa šķietami dod priekšroku.
E. Tiesas sprieduma seku ierobežojums laikā
68. Kā uzskata Itālijas valdība, Tiesas spriedums, kurā tiktu atbalstīta interpretācija, ka Direktīvas 2014/17 25. pantā ir noteikts vienas vai vairāki konkrēti kritēriji kredīta kopējo izmaksu samazinājuma summas aprēķinam, tuvākajā nākotnē varētu izraisīt to, ka nekustamā īpašuma kredītlīgumos ietvertie noteikumi, kas paredz citus kritērijus, būtu spēkā neesoši.
69. Minētā valdība uzskata, ka Tiesas konstatējums šādā nozīmē radītu jaunu gan tiesas, gan ārpustiesas strīdu plūsmu. Tādēļ tā lūdz Tiesu ierobežot laikā šāda sprieduma sekas tādējādi, ka tam būtu ex nunc iedarbība (54).
70. Ja Tiesa piekristu manam priekšlikumam, Itālijas valdības lūgums vairs nebūtu iedarbīgs. Katrā ziņā uzskatu, ka ierobežojums laikā, ko atbalsta šī valdība, nebūtu pamatots, jo tāpat kā lietā C‑555/21 UniCredit Bank Austria (55) tā nav pierādījusi, ka ir izpildīti Tiesas judikatūrā šajā ziņā paredzētie priekšnoteikumi (56).
V. Secinājumi
71. Ņemot vērā izklāstīto, ierosinu uz Sąd Rejonowy dla Warszawy‑Woli w Warszawie (Varšavas Voļas rajona tiesa Varšavā, Polija) otro prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/17/ES (2014. gada 4. februāris) par patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu un ar ko groza Direktīvas 2008/48/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010, 25. panta 1. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
gadījumā, ja patērētājs īsteno tiesības pilnībā vai daļēji izpildīt savas kredītlīgumā noteiktās saistības pirms līguma termiņa beigām, tas nenosaka konkrētu kredīta kopējo izmaksu samazinājuma aprēķina metodi attiecībā uz izmaksām par līguma atlikušo darbības laiku.