Lieta T-576/11

Schenker Customs Agency BV

pret

Eiropas Komisiju

Muitas savienība – Ievedmuitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņa – Taivānas izcelsmes glifosāta imports – Muitas aģenta iesniegts pieteikums atlaist ievedmuitas nodokli – Regulas (EEK) Nr. 2913/92 239. pants – Taisnīguma klauzula – Īpašas situācijas esamība – Deklarācijas par preču laišanu brīvā apgrozībā – Nepareizi izcelsmes sertifikāti – Acīmredzamas nolaidības jēdziens – Komisijas lēmums, ar kuru noteikts, ka nodokļa atlaišana nav pamatota

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (sestā palāta) 2015. gada 16. aprīļa spriedums

1.      Eiropas Savienības pašu resursi – Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu atmaksa vai atlaišana – Kopienu Muitas kodeksa 239. pantā un šī kodeksa īstenošanas Regulas Nr. 2454/93 905. pantā noteiktā taisnīguma klauzula – Izņēmuma noteikums – Šaura interpretācija

(Padomes Regulas Nr. 2913/92 239. pants; Komisijas Regulas Nr. 2454/93 905. pants)

2.      Eiropas Savienības pašu resursi – Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu atmaksa vai atlaišana – Kopienas Muitas kodeksa 239. pants – Īpašas situācijas esamība – Jēdziens – Komisijas rīcības brīvība – Tvērums – Robežas

(Padomes Regulas Nr. 2913/92 239. pants; Komisijas Regulas Nr. 2454/93 905. pants)

3.      Eiropas Savienības pašu resursi – Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu atmaksa vai atlaišana – Regulas Nr. 2454/93 905. pantā noteiktā taisnīguma klauzula – Tvērums – Komisijas kompetence – Robežas – Materiālo muitas tiesību piemērošana – Valsts iestāžu ekskluzīvā kompetence

(LESD 267. pants; Padomes Regulas Nr. 2913/92 239. un 243. pants; Komisijas Regulas Nr. 2454/93 905. pants)

4.      Muitas savienība – Muitas parāda rašanās un piedziņa – Valsts muitas dienestu paziņojumi par piedziņu saistībā ar antidempinga maksājumiem – Juridiskā būtība – Paziņojums par to, ka šie dienesti ir vēlāk iegrāmatojuši pastāvošu muitas parādu

(Padomes Regulas Nr. 2913/92 201. panta 2. un 3. punkts)

5.      Eiropas Savienības pašu resursi – Ievedmuitas nodokļu atmaksa vai atlaišana – Kopienu Muitas kodeksa 239. pantā un šī kodeksa īstenošanas Regulas Nr. 2454/93 905. pantā noteiktā taisnīguma klauzula – Īpaša situācija – Jēdziens – Nodokļu maksātāja paļāvība, ka derīgi ir tādi izcelsmes sertifikāti, kas izrādās viltoti, nepatiesi vai nederīgi – Paļāvība uz faktu, ka kādas dalībvalsts muitas dienesti sākotnēji ir pieņēmuši sertifikātus – Izslēgšana

(Padomes Regulas Nr. 2913/92 239. pants; Komisijas Regulas Nr. 2454/93 905. pants)

6.      Eiropas Savienības pašu resursi – Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu atmaksa vai atlaišana – Īpašas situācijas esamība – Jēdziens – Nepietiekama Komisijas kontrole attiecībā uz pareizu antidempinga regulas piemērošanu – Iekļaušana – Trūkumu neesamība

(Padomes Regulas Nr. 2913/92 239. pants un Regula Nr. 368/98)

7.      Eiropas Savienības pašu resursi – Ievedmuitas nodokļu atmaksa vai atlaišana – Kopienu Muitas kodeksa 239. pantā un šī kodeksa īstenošanas Regulas Nr. 2454/93 905. pantā noteiktā taisnīguma klauzula – Īpaša situācija – Jēdziens – Valsts muitas iestāžu rīcība, kurā konstatējami trūkumi – Iekļaušana – Trūkumu neesamība

(Padomes Regulas Nr. 2913/92 239. pants; Komisijas Regulas Nr. 2454/93 905. pants)

8.      Eiropas Savienības pašu resursi – Ievedmuitas nodokļu atmaksa vai atlaišana – Apstākļi, kādos attiecīgo personu nevar saistīt ar “krāpšanu vai acīmredzamu nolaidību” – Acīmredzamas nolaidības jēdziens – Šaura interpretācija – Kritēriji – Tarifu tiesiskā regulējuma sarežģītība – Neesamība – Muitas aģenta profesionālā pieredze – Importētāja rūpība – Neesamība

(Padomes Regulas Nr. 2913/92 5. un 239. pants; Komisijas Regulas Nr. 2454/93 199. pants, 905. panta 3. punkts un 37. pielikums)

9.      Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Tvērums – Lēmums, ar kuru tiek noraidīts pieteikums par ievedmuitas nodokļa atmaksu vai atlaišanu

(LESD 296. pants; Padomes Regulas Nr. 2913/92 239. pants)

1.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 44. punktu)

2.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 45. un 46. punktu)

3.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 49.‑51., 55., 57. un 58. punktu)

4.      Paziņojumi par antidempinga maksājumu piedziņu saistībā ar importu no trešajām valstīm, kurus valsts muitas dienesti ir nosūtījuši importētājiem un viņu tiešajiem vai netiešajiem pārstāvjiem, ir tikai paziņojumi tiem par to, ka šie dienesti ir vēlāk iegrāmatojuši pastāvošu muitas parādu, kas, pamatojoties uz Regulas Nr. 2913/92 201. panta 2. punktu, bija radies, pieņemot ieinteresēto personu iesniegtās deklarācijas. Turklāt, pamatojoties uz minētās regulas 201. panta 3. punktu, muitas aģents, kas rīkojas kā importētāja netiešs pārstāvis, ir parādnieks attiecībā uz visu parādu, tai skaitā ievedmuitas nodokļiem, piemēram, antidempinga maksājumiem, kuri nav tikuši iekasēti, jo sagatavotajās deklarācijās kā importētās preces izcelsmes valsts ir norādīta cita valsts, nevis patiesās izcelsmes valsts.

(sal. ar 52. punktu)

5.      Ievedmuitas nodokļa, kas uzlikts kā antidempinga maksājums, pēcmuitošanas piedziņas ietvaros faktu, ka trešo valstu komercpalātu izdoti izcelsmes sertifikāti ir izrādījušies nederīgi, nevar uzskatīt par apstākli, kas ieinteresētajām personām rada īpašu situāciju Regulas Nr. 2913/1992 par Muitas kodeksa izveidi 239. panta izpratnē. Balstīšanās uz šiem sertifikātiem, lai konstatētu to preču izcelsmi, kas deklarētas muitas dienestiem, ir deklarētāja izvēle, kuru tas izdarīja, lai izpildītu savu pienākumu deklarēt importējamo preču izcelsmi muitas dienestiem. Šī izvēle ietver riskus, kas ir neatraujami saistīti ar muitas aģenta darbības veikšanu, un tādējādi tie ir jāuzņemas muitas aģentam, nevis publiskajām finansēm. Ja šie apstākļi ir jāuzskata par tādiem, kas nodokļa parādniekam rada īpašu situāciju, kura pamato antidempinga maksājumu atlaišanu, uzņēmējiem nebūtu nekādas intereses pārliecināties par muitas dienestiem iesniegto deklarāciju un dokumentu patiesumu.

(sal. ar 61.‑65. un 69. punktu)

6.      Piemērojot antidempinga maksājumus, kuri uzlikti ar Regulu Nr. 368/98, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu par tāda glifosāta importu, kura izcelsmes vieta ir Ķīnas Tautas Republika, un ar ko galīgi iekasē pagaidu maksājumu, proti, ar regulu, kuras apiešana ir valsts muitas dienestu izdoto paziņojumu par piedziņu pamatā, pienākums piemērot antidempinga maksājumus konkrētajam importam attiecas galvenokārt uz dalībvalstu muitas dienestiem.

Taču Komisijas kompetencē – vispārīgi kā Līgumu un sekundāro Savienības tiesību sarga un konkrēti kā institūcijas, kas kontrolē Savienības muitas tiesību piemērošanu, – ir koordinācijas un uzraudzības pienākumi, īpaši saistībā ar iespējamu pārkāpumu izmeklēšanu. Komisija izpilda šos pienākumus, ja tā ir īstenojusi procedūras vai šādas procedūras ir tikušas īstenotas ar tās atbalstu, lai valstu iestāžu un OLAF veikto dažādo izmeklēšanas posmu noslēgumā tiktu atklāta informācija par iespējamo apiešanu. Turklāt starp pienākumiem, kuri šādi uzlikti Komisijai, nav pienākuma nedz informēt importētājus vai muitas aģentus par informācijas elementiem, kuri ir tās rīcībā, nedz tos brīdināt, kad tai ir šaubas par viņu veiktajiem darījumiem.

(sal. ar 72., 76. un 77. punktu)

7.      Saistībā ar importu, uz kuru attiecas vispārējais regulējums un kuram piemērojami antidempinga maksājumi, gan Komisijai, gan valsts iestādēm ir rūpības un uzraudzības pienākums, lai panāktu, ka Savienības tiesības tiek piemērotas. Taču šāds pienākums nenozīmē, ka, pastāvot tādai informācijai, kura neatklāj pietiekami konkrētas norādes par noteiktām sabiedrībām, kas attaisnotu konkrētu un tūlītēju rīcību attiecībā uz tām vai attiecībā uz to veiktajām darbībām, muitas dienestiem ir fiziski un sistemātiski jākontrolē visi šo sabiedrību importēto preču sūtījumi, kas ienāk Savienības muitā. Tāpat muitas dienestiem, ņemot vērā sniegtās informācijas vispārīgo raksturu, nav arī pienākuma brīdināt minētās sabiedrības. Proti, muitas dienestiem, kas ir informēti par krāpšanas iespējamību, nav pienākuma brīdināt uzņēmēju, ka viņš šīs krāpšanas dēļ varētu kļūt par muitas nodokļa parādnieku, kaut arī šis uzņēmējs būtu rīkojies labā ticībā.

(sal. ar 85.‑87. un 90. punktu)

8.      Muitas aģents, ņemot vērā savas darbības būtību, uzņemas atbildību gan par ievedmuitas nodokļa samaksu, gan par to dokumentu pareizību, kurus tas iesniedz muitas dienestiem. Šajā ziņā muitas aģentam ar stāžu ir jābūt vismaz šaubām par importētās preces patieso izcelsmes vietu, ja rēķini, preču saraksti un muitas deklarācijas satur norādes par šādu izcelsmi un ja pastāv nekonsekvences izcelsmes sertifikātos.

Turklāt, ja muitas aģents pat nav pārbaudījis šādus rēķinus un deklarācijas vai tam šādi rēķini un deklarācijas nav bijuši pieejami pirms to iesniegšanas muitas dienestiem, kaut arī saskaņā ar 199. pantu Regulā Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Muitas kodeksam, tas kā deklarētājs tā ir atbildīgs par šajās deklarācijās norādītās informācijas pareizību, tā rūpības trūkums ir vēl jo nozīmīgāks. Šajā ziņā aģenta iekšējās procedūras, saskaņā ar kurām tas apstrādā deklarācijas un noformē attiecīgos dokumentus, kā arī tās sabiedrību grupas struktūras īpatnības, kurā tas ietilpst, nevar uzskatīt par attaisnojumu, kas tam ļautu atbrīvoties no pienākumiem, kuri ir neatraujami saistīti ar muitas aģenta funkcijām, un rezultātā apgrūtināt Savienības budžetu.

Tāpat muitas aģents nevar atsaukties uz sava klienta rīcību, lai pamatotu ievedmuitas nodokļa atlaišanu.

(sal. ar 95., 98., 101., 104.-107., 109., 110., 112. un 115. punktu)

9.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 118.–124. punktu)