Lieta C‑115/22
SO
(Unabhängige Schiedskommission Wien lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (virspalāta) 2024. gada 7. maija spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Pieņemamība – LESD 267. pants – Jēdziens “tiesa” – Valsts arbitrāžas komisija, kuras kompetencē ir cīņa pret dopinga lietošanu sportā – Kritēriji – Tādas iestādes neatkarība, kas iesniedz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu – Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips – Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamība
1. Prejudiciālie jautājumi – Vēršanās Tiesā – Valsts tiesa LESD 267. panta izpratnē – Jēdziens – Unabhängige Schiedskommission Wien (Vīnes Neatkarīgā arbitrāžas komisija, Austrija) – Izslēgšana
(LESD 267. pants)
(skat. 34.–38., 48.–50., 52.–54., 56. un 57. punktu un rezolutīvo daļu)
2. Prejudiciālie jautājumi – Vēršanās Tiesā – Valsts tiesa LESD 267. panta izpratnē – Jēdziens – Neatkarības kritērijs – Attiecīgās valsts institūcijas locekļu statuss – Neatceļamības prasība – Tvērums
(LESD 267. pants)
(skat. 41.–44. punktu)
3. Prejudiciālie jautājumi – Vēršanās Tiesā – Valsts tiesa LESD 267. panta izpratnē – Jēdziens – Neatkarības kritērijs – Objektivitāte – Jēdziens
(LESD 267. pants)
(skat. 45.–47. punktu)
4. Savienības tiesības – Pārākums – Pretrunā esošas valsts tiesības – Valsts arbitrāžas komisija, kuras kompetencē ir cīņa pret dopinga lietošanu sportā – Pienākums nepiemērot Savienības tiesību normām ar tiešu iedarbību pretrunā esošas valsts tiesību normas
(skat. 55. punktu)
Rezumējums
Lemjot virspalātas sastāvā, Tiesa kā nepieņemamu noraida Unabhängige Schiedskommission Wien (Vīnes Neatkarīgā arbitrāžas komisija, Austrija; turpmāk tekstā – “USK”) iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, pamatojoties uz to, ka šī iestāde neatbilst neatkarības kritērijam, kas tiek prasīts, lai to kvalificētu par “tiesu” LESD 267. panta izpratnē.
Prasītāja pamatlietā no 1998. līdz 2015. gadam bija profesionāla sportiste. 2021. gadā Nationale Anti‑Doping Agentur Austria GmbH (NADA), neatkarīga dopinga apkarošanas aģentūra, iesniedza Österreichische Anti‑Doping Rechtskommission (Austrijas Antidopinga juridiskā komisija, turpmāk tekstā – “ÖADR”) lūgumu izskatīt prasītājas lietu, jo tā uzskatīja, ka prasītāja ir pārkāpusi antidopinga noteikumus (1).
Ar 2021. gada 31. maija lēmumu ÖADR atzina prasītāju par vainīgu šajā pārkāpumā. Tā anulēja visus viņas rezultātus attiecīgajā laika posmā un atguva visas viņas saņemtās atlīdzības par dalību un/vai saņemtās naudas balvas. Turklāt ÖADR uz četriem gadiem diskvalificēja viņu dalībai jebkāda veida sporta sacensībās. Procedūrā prasītāja lūdza, lai šis lēmums netiktu darīts zināms plašai sabiedrībai, it īpaši neizpaužot un nepublicējot viņas vārdu, kā arī citas individuālās īpašības. ÖADR noraidīja šo lūgumu.
Prasītāja iesniedza pieteikumu par pārbaudi USK, kas šajā lietā bija apelācijas iestāde, prasot minēto lēmumu grozīt tādējādi, lai, publicējot viņas vārdu un uzvārdu brīvi pieejamā interneta vietnē, sabiedrība netiktu informēta par viņas izdarītajiem pārkāpumiem dopinga jomā un viņai piespriestajiem sodiem. Ar 2021. gada 21. decembra lēmumu USK šo sūdzību noraidīja. Tomēr tā nolēma ar atsevišķu lēmumu lemt par lūgumu nepubliskot prasītājas izdarītos pārkāpumus dopinga jomā, kā arī no tiem izrietošos sodus, atliekot savu lēmumu šajā ziņā.
Šauboties par šīs publicēšanas atbilstību VDAR (2), USK vērsās Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Tiesas vērtējums
Vispirms Tiesa pārbauda, ņemot vērā neseno attīstību tās judikatūrā (3), vai iesniedzējinstitūcija ir kvalificējama par “tiesu” LESD 267. panta izpratnē.
Iesākumā Tiesa atgādina savu pastāvīgo judikatūru šajā jomā, atbilstoši kurai, lai izvērtētu, vai attiecīgajai iesniedzējinstitūcijai ir “tiesas” raksturiezīmes LESD 267. panta izpratnē – un tas ir jautājums, uz kuru attiecas vienīgi Savienības tiesības –, un tātad lai izvērtētu, vai lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams, Tiesa ņem vērā virkni aspektu, piemēram, vai iestāde ir izveidota ar likumu, vai tā ir pastāvīga, vai tās pieņemtie nolēmumi ir saistoši, vai procedūra tajā notiek atbilstoši sacīkstes principam, vai tā piemēro tiesību normas, kā arī vai tā ir neatkarīga. Turklāt valsts tiesas drīkst vērsties Tiesā vienīgi tad, ja tās izskata strīdu un tām ir lūgts lemt procedūrā, kuras noslēgumā paredzēts pieņemt lēmumu ar tiesas nolēmuma raksturu. Tātad institūcijas tiesības vērsties Tiesā ir nosakāmas gan pēc strukturāliem, gan funkcionāliem kritērijiem.
Saistībā ar šiem strukturālajiem kritērijiem Tiesa norāda, ka no tai iesniegtajiem lietas materiāliem, it īpaši no 2021. gada Federālā antidopinga likuma (4) noteikumiem, izriet, ka USK atbilst kritērijiem attiecībā uz tās likumā paredzēto izcelsmi, tās pastāvīgumu, tās nolēmumu saistošo raksturu, kā arī tajā notiekošās procedūras sacīkstes raksturu. Turpretī rodas jautājums par to, vai USK atbilst neatkarības kritērijam.
Attiecībā uz šo kritēriju Tiesa uzsver, ka valsts tiesu neatkarība, kas ir būtiska efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā, ir neatņemama tiesas spriešanas funkcijas sastāvdaļa. Tātad tā ir būtiska tiesu sadarbības sistēmas, ko iemieso LESD 267. pantā paredzētais prejudiciāla nolēmuma tiesvedības mehānisms, raitai darbībai, jo, kā teikts pastāvīgajā judikatūrā, šo mehānismu var iedarbināt vienīgi institūcija, kura citastarp atbilst šim neatkarības kritērijam. Tādējādi Tiesa atgādina, ka neatkarības jēdziens ietver divus aspektus.
Pirmais, ārēja rakstura aspekts, ietver prasību, lai attiecīgā instance pildītu savas funkcijas pilnīgi autonomi, ne ar vienu nebūdama nedz hierarhiskās, nedz padotības attiecībās un nesaņemot jebkādas izcelsmes norādījumus vai instrukcijas, un tādējādi ir pasargāta no ārējas iejaukšanās vai spiediena, kas varētu apdraudēt tās locekļu spriešanas neatkarību un ietekmēt to lēmumus. Attiecīgās instances locekļu neatceļamība ir ar tiesnešu neatkarību nedalāmi saistīta garantija, jo tās mērķis ir aizsargāt personas, kuru uzdevums ir spriest tiesu.
It īpaši – atbilstoši neatceļamības principam, kura būtiskā nozīme ir jāuzsver, tiesnešiem citastarp ir jāvar palikt amatā līdz brīdim, kad viņi sasniedz obligāto pensionēšanās vecumu, vai līdz savu pilnvaru termiņa beigām, ja tās ir piešķirtas uz noteiktu laiku. No minētā principa, lai gan tam nav absolūta rakstura, izņēmumi var būt tikai ar nosacījumu, ka tas ir pamatots ar attaisnojošiem un primāriem iemesliem, ievērojot samērīguma principu. Tā parasti tiek pieņemts, ka tiesneši, ievērojot atbilstošas procedūras, var tikt atcelti, ja tie nevar turpināt pildīt savas funkcijas nespējas vai būtiska pārkāpuma dēļ. Tiesas tiesnešu neatceļamības garantijai tātad ir nepieciešams, lai gadījumi, kuros attiecīgās iestādes locekļus var atcelt no amata, būtu noteikti īpašos tiesību aktos, skaidrās tiesību normās, kas sniedz garantijas, kuras pārsniedz nelikumīgas atcelšanas gadījumā piemērojamajos vispārīgajos administratīvo tiesību un darba tiesību noteikumos paredzētās garantijas.
Otrs, iekšēja rakstura “neatkarības” jēdziena aspekts, ir saistīts ar “neitralitātes” jēdzienu un attiecas uz to, ka tiek saglabāta vienāda attieksme pret strīda dalībniekiem un to attiecīgajām interesēm saistībā ar strīda priekšmetu. Šajā aspektā jāievēro objektivitāte un, izņemot stingru tiesību normu piemērošanu, jābūt absolūtai neieinteresētībai strīda atrisinājumā. Tādējādi “neatkarības” jēdziens vispirms nozīmē, ka attiecīgajai tiesai jābūt trešās personas pozīcijā attiecībā pret iestādi, kura pieņēmusi lēmumu, par ko celta prasība. Šādām neatkarības un objektivitātes garantijām ir nepieciešams, lai pastāvētu tiesību normas, it īpaši par institūcijas sastāvu, iecelšanu, pilnvaru ilgumu, kā arī tās locekļu atturēšanās, noraidīšanas un atsaukšanas iemesliem, lai indivīdos kliedētu jebkādas pamatotas šaubas par minētās tiesas ārēju ietekmējamību un tās neitralitāti attiecībā uz interesēm, ar ko tā saskaras.
Šajā ziņā attiecībā uz USK Tiesa konstatē, ka ADBG paredzētajā šīs komisijas reglamentā ir noteikts, ka tās locekļi ir neatkarīgi savu uzdevumu izpildē un pakļauti objektivitātes principam. Tomēr saskaņā ar ADBG (5) federālais mākslas, kultūras, civildienesta un sporta ministrs USK locekļus ieceļ uz četru gadu pilnvaru termiņu, ko var pagarināt un ko var priekšlaicīgi izbeigt “nopietnu iemeslu dēļ”, bet valsts tiesību aktos šis jēdziens nav definēts. It īpaši USK locekļu neatceļamība nav garantēta ne ar vienu īpašu noteikumu. Turklāt lēmumu par USK locekļu atcelšanu no amata pieņem tikai minētais federālais ministrs, proti, izpildvaras nesējs, iepriekš nenosakot nedz precīzus kritērijus, nedz arī garantijas.
Tiesa no tā secina, ka piemērojamajos valsts tiesību aktos nav garantēts, ka USK locekļi ir pasargāti no ārēja spiediena – vai tas būtu tiešs vai netiešs –, kas varētu radīt šaubas par viņu neatkarību, līdz ar to šī institūcija neatbilst tiesas neatkarības prasībai, aplūkojot to no ārējā aspekta. Tātad USK nevar tikt kvalificēta par “tiesu” LESD 267. panta izpratnē.
Tomēr Tiesa precizē, ka tas to neatbrīvo no pienākuma nodrošināt Savienības tiesību piemērošanu, pieņemot savus nolēmumus, un vajadzības gadījumā nepiemērot valsts tiesību normas, kas izrādās esam pretrunā Savienības tiesību normām, kurām ir tieša iedarbība, jo šādi pienākumi faktiski gulstas uz visām kompetentajām valsts iestādēm, nevis tikai uz tiesu iestādēm.
Turklāt Tiesa norāda, ka no tās rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka prasītāja pamatlietā, piemērojot VDAR 77. panta 1. punktu, vērsās Österreichische Datenschutzbehörde (Austrijas datu aizsardzības iestāde) ar sūdzību par šīs aizsardzības pārkāpumu. Šī iestāde pieņēma noraidošu lēmumu, par kuru tika iesniegta pārsūdzība Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija), piemērojot VDAR 78. panta 1. punktu (6). Šīs prasības izskatīšana tika apturēta, gaidot Tiesas atbildi uz šajā lietā uzdotajiem jautājumiem.