ĢENERĀLADVOKĀTA MELHIORA VATELĒ [MELCHIOR WATHELET] SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 18. janvārī (1)
Lieta C‑467/15 P
Eiropas Komisija
pret
Itālijas Republiku
Apelācijas sūdzība – Valsts atbalsts – Atbalsts, ko Itālijas Republika piešķīrusi piena ražotājiem – Atbalsta shēma, kas saistīta ar piena nodevas atmaksu – Nosacījumu lēmums, ko Padome pieņēmusi saskaņā ar LESD 108. panta 2. punkta trešo daļu – Atļaujas nosacījumu neievērošana – Pastāvošs atbalsts – Jauns atbalsts – Pastāvoša atbalsta grozīšana
1. Ar šo apelācijas sūdzību Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 24. jūnija spriedumu Itālija/Komisija (T‑527/13, EU:T:2015:429, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā, pirmkārt, daļēji atcēla Komisijas Lēmumu 2013/665/ES (2) un, otrkārt, noraidīja prasību pārējā daļā.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Regula (EK) Nr. 659/1999
2. Saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 (3) 1. panta c) punktu “jauns atbalsts” ir “atbalsts, t.i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, kas nav pastāvošs atbalsts, tostarp pastāvoša atbalsta grozījumi”.
3. Atbilstoši šīs regulas 1. panta g) punktam “ļaunprātīgi izmantots atbalsts” ir “atbalsts, ko saņēmējs izmanto, pārkāpjot lēmumu [par apstiprināšanu]”.
B – Regula (EK) Nr. 794/2004
4. Regulas (EK) Nr. 794/2004 (4) 4. panta 1. punktā ir noteikts šādi:
“Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. panta c) punkta nolūkiem izmaiņas esošajā atbalstā ir jebkādas pārmaiņas, izņemot pilnībā formāla vai administratīva rakstura izmaiņas, kas nevar ietekmēt novērtējumu par atbalsta pasākuma saderību ar kopējo tirgu. Tomēr esošas atbalsta shēmas sākotnējā budžeta palielinājumu par summu līdz 20 % apmērā neuzskata par esoša atbalsta izmaiņām.”
II – Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums
5. Tiesvedības priekšvēsturi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1.–8. punktā ir rezumējusi šādi:
“1. Lai Itālijas piena ražotāji varētu samaksāt papildnodevu EUR 1 386 475 000 apmērā, kas ir jāmaksā Eiropas Savienībai par to, ka ir pārsniegta piena kvota, kura Itālijas Republikai piešķirta laikposmā no 1995./1996. līdz 2001./2002. tirdzniecības gadam, šī dalībvalsts lūdza Eiropas Savienības Padomi atļaut tai ieviest valsts atbalsta shēmu saskaņā ar EKL 88. panta 2. punkta trešo daļu.
2. Ar 2003. gada 16. jūlija Lēmumu 2003/530/EK par tā atbalsta saderību ar kopējo tirgu, ko Itālijas Republika ir paredzējusi piešķirt saviem piena ražotājiem (OV 2003, L 184, 15. lpp.; turpmāk tekstā – “Padomes lēmums”), Padome šai dalībvalstij atļāva “pašai samaksāt [Savienībai] summu, kas ražotājiem ir jāmaksā [Savienībai] kā papildnodeva par pienu un piena produktiem attiecībā uz laikposmu no 1995./1996. līdz 2001./2002. tirdzniecības gadam” (Padomes lēmuma 1. pants). Tā arī ļāva tai “[atļaut ieinteresētajām personām] vairāku gadu gaitā samaksāt parādu [Itālijas Republikai] atlikta maksājuma veidā, nepiemērojot procentu likmi” (Padomes lēmuma 1. pants).
3. Šim paziņojumam par saderību bija izvirzīti divi nosacījumu kopumi. Pirmkārt, Padome lika Itālijas iestādēm deklarēt summu, kas atbilst papildnodevai, kāda piena ražotājiem ir jāmaksā Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fondam (ELVGF), no vienas puses, un Savienībai neatmaksāto parādu un ar to saistītos procentus atskaitīt no ELVGF finansētajiem izdevumiem, no otras puses (Padomes lēmuma 2. pants). Otrkārt, tā pieprasīja, lai piena ražotāji pilnībā atmaksātu savu parādu Itālijas Republikai, veicot nemainīgus gada maksājumus, no vienas puses, to darot laikposmā, kas nepārsniedz četrpadsmit gadus, sākot no 2004. gada 1. janvāra, no otras puses (Padomes lēmuma 1. pants).
4. Šajā kontekstā Itālijas iestādes pieņēma 2003. gada 28. marta [decreto-legge n. 49 – Riforma della normativa in tema di applicazione del prelievo supplementare nel settore del latte e dei prodotti lattiero-caseari] (Leģislatīvais dekrēts Nr. 49 par tiesiskā regulējuma reformu saistībā ar papildnodevas piemērošanu piena un piena produktu nozarē; 2003. gada 31. marta GURI Nr. 75, 4. lpp.), kā arī [decreto ministeriale, disposizioni per il versamento del prelievo supplementare, dovuto e non versato per i periodi dal 1995/1996 al 2001/2002 di cui all’articolo 10, comma 34, della legge n. 119/2003] (Ministrijas 2003. gada 30. jūlija dekrēts par noteikumiem papildnodevas samaksai, kas ir jāmaksā un nav samaksāta par laikposmu no 1995./1996. līdz 2001./2002. gadam un kas ir paredzēta Likuma Nr. 119/2003 10. panta 34. daļā; 2003. gada 8. augusta GURI Nr. 183, 33. lpp.). Abu šo tiesību aktu noteikumos būtībā ir paredzēts, ka Itālijas Republikas samaksāto papildnodevas summu piena ražotāji tai pilnībā atmaksā bez procentiem nemainīgu gada maksājumu veidā, kas ir sadalīti laikposmā, kurš nepārsniedz četrpadsmit gadus (turpmāk tekstā – “pa daļām veicamu maksājumu sistēma”).
5. Pēc šo noteikumu vairākkārtējas grozīšanas, kas tika veikta tāpēc, lai ieinteresētās personas varētu lūgt to parādu sadalīt pa daļām laikposmā, kas var sasniegt 30 gadus, un pēc tam, kad par sešiem mēnešiem tika atlikta ikgadējā maksājuma samaksa, kura termiņš bija 2010. gada 30. jūnijs, Itālijas iestādes pieņēma 2011. gada 26. februāra [legge n. 10, conversione in legge, con modificazioni, del decreto-legge n. 225, 29 dicembre 2010, recante proroga di termini previsti da disposizioni legislative e di interventi urgenti in materia tributaria e di sostegno alle imprese e alle famiglie] (Likums Nr. 10, ar ko ar grozījumiem par likumu pārveido 2010. gada 29. decembra Leģislatīvo dekrētu Nr. 225, ar kuru pagarina tiesību aktos paredzētos termiņus un steidzamos pasākumus nodokļu jomā, kā arī atbalstu uzņēmumiem un ģimenēm; 2011. gada 26. februāra GURI Nr. 47 kārtējais pielikums Nr. 53), kas stājās spēkā nākamajā dienā, 2011. gada 27. februārī. Ar to Leģislatīvā dekrēta Nr. 225 1. pantā tika ietverts 12.k punkts, kurā ir paredzēts, ka, “lai pārvarētu smago krīzi piena nozarē, līdz 2011. gada 30. jūnijam ir atlikti termiņi to summu samaksai, kuru termiņš ir 2010. gada 31. decembris, kas ir paredzēti pa daļām veicamo maksājumu plānos, kuri ir paredzēti Leģislatīvajā dekrētā Nr. 49” un turpmākajā tiesiskajā regulējumā (turpmāk tekstā – “maksājuma atlikšana”).
6. Itālijas iestādes informēja Komisiju, ka šī pasākuma “subsīdijas ekvivalents” ticis ieskaitīts de minimis atbalstā, kas šai dalībvalstij ir paredzēts Komisijas 2007. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 1535/2007 par [LESD 107.] un [108.] panta piemērošanu de minimis atbalstam lauksaimniecības produktu ražošanas nozarē (OV 2007, L 337, 35. lpp.) pielikumā. Tās uzskata, ka šis noteikums bija labvēlīgs 1291 piena ražotājam no 11 271 pa daļām veicamu maksājumu sistēmas dalībnieka, proti, 11,45 %. Turklāt šajā ziņā saņemtais individuālais atbalsts bija robežās no EUR 0,08 līdz EUR 694,19. Visbeidzot, tas bija mazāks par EUR 100 attiecībā uz 1187 no 1291 attiecīgā piena ražotāja un mazāks par EUR 12 attiecībā uz 559 no tiem.
7 Ar 2012. gada 11. janvāra Lēmumu C(2011) 10055, galīgā redakcija, par valsts atbalstu SA.33726 (11/C) (ex SA.33726 (11/NN)) – Piena nodevas maksājuma atlikšana Itālijā, kura kopsavilkums tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2012. gada 10. februārī (OV 2012, C 37, 30. lpp.), Komisija uzsāka LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru. Pirmkārt, tā būtībā norādīja, ka tai ir šaubas par samaksas atlikšanas kvalifikāciju, ņemot vērā LESD 107. pantu, kā arī par šī pasākuma saderību ar iekšējo tirgu. Otrkārt, tā apgalvoja, ka šī maksājuma atlikšana ir saistīta ar viena no Padomes lēmumā paredzētajiem nosacījumiem pārkāpumu, ka šis pārkāpums visu Itālijas iestāžu izveidoto pa daļām veicamu maksājumu sistēmu pārveido par jaunu atbalstu, ciktāl tas attiecas uz piena ražotājiem, kas ir saņēmuši maksājuma atlikšanu, un ka arī šī jaunā atbalsta saderība ar iekšējo tirgu vairs nav pierādīta.
8 Ar [apstrīdēto] lēmumu Komisija pēc informācijas apmaiņas ar Itālijas iestādēm administratīvā procesa laikā uzskatīja, ka ikviens no abiem attiecīgajiem pasākumiem, proti, pirmkārt, maksājuma atlikšana un, otrkārt, pa daļām veicamu maksājumu sistēma, ir jauns, nelikumīgs atbalsts, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu (apstrīdētā lēmuma 1. pants). Tādējādi tā lika Itālijas Republikai nekavējoties faktiski atgūt summas, kas ir piešķirtas piena ražotājiem, kuri ir saņēmuši maksājuma atlikšanu, iekasējot arī procentus (apstrīdētā lēmuma 2. un 3. pants).”
III – Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
6. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 30. septembrī, Itālijas Republika cēla prasību pilnībā vai daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu.
7. Pamatojot savu prasību, Itālijas Republika izvirzīja divus pamatus, no kuriem pirmais bija saistīts ar Regulas Nr. 1535/2007 3. panta 7. punkta pārkāpumu un otrais – ar šīs pašas regulas 3. panta 2. punkta pārkāpumu.
8. Vispārējā tiesa apmierināja Itālijas Republikas otro pamatu un atcēla apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punktu, kā arī tā 2.–4. pantu, ciktāl tie attiecās uz apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punktā minēto atbalsta shēmu, no vienas puses, un individuālajiem atbalstiem, kas piešķirti, to piemērojot, no otras puses, vienlaikus noraidot apelācijas sūdzību pārējā daļā.
9. Šajā ziņā Vispārējā tiesa, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 39. punktā precizēja otrā pamata tvērumu, uzskatot, ka, lai gan ikviens no iebildumiem, ko Itālijas Republika ir izvirzījusi šī pamata ietvaros, esot pamatots ar atšķirīgas tiesību normas neievērošanu, tiem kopīgs esot tas, ka tajos būtībā esot arī pārmests, ka apstrīdētais lēmums neesot balstīts ne uz vienu derīgu juridisku pamatu, ciktāl pa daļām veicamu maksājumu sistēma tajā esot kvalificēta kā jauns un nelikumīgs atbalsts un ciktāl tajā tai esot noteikts šo atbalstu atgūt. Pārsūdzētā sprieduma 40.–44. punktā Vispārējā tiesa pauda uzskatu, ka šī argumentācija esot sniegta jau prasības pieteikuma stadijā un ka argumenti, ko Itālijas Republika izvirzījusi savā replikas rakstā, saskaņā ar iebildumu rakstu esot šīs argumentācijas paplašinājums.
10. Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 45.–47. punktā Vispārējā tiesa noraidīja Itālijas Republikas iebildumu par apstrīdētā lēmuma pamatojumu.
11. Treškārt, pārsūdzētā sprieduma 49.–92. punktā Vispārējā tiesa izskatīja Itālijas Republikas iebildumus par apstrīdētā lēmuma pamatotību.
12. Pārsūdzētā sprieduma 50. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka esot skaidrs, ka, kamēr vien Komisija uzskata, ka pa daļām veicamu maksājumu sistēma ir jāuzskata par jaunu atbalstu, šis pasākums ir pastāvoša atbalsta shēma.
13. Pārsūdzētā sprieduma 66. un 67. punktā atzīstot, ka ļaunprātīgi izmantota atbalsta gadījumā Komisijai esot bijušas tiesības izmantot procedūru, kas ir paredzēta Regulas Nr. 659/1999 IV nodaļā, vienlaicīgi minētā sprieduma 68. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka esot skaidrs, ka Komisija savu lēmumu nav balstījusi uz Regulas Nr. 659/1999 tiesību normām, kas ar [šo procedūru] saistītas, bet ir uzskatījusi, ka pa daļām veicamu maksājumu sistēma esot kļuvusi par jaunu atbalstu maksājuma atlikšanas dēļ, ciktāl tā ir piemērojama piena ražotājiem, kam ir piemērojama šī atlikšana. Tāpat Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šī kvalifikācija un ļaunprātīgi izmantota atbalsta kvalifikācija viena otru izslēdzot, jo tikai jau pastāvošs atbalsts var tikt ļaunprātīgi izmantots, kā tas ir atgādināts Regulas Nr. 659/1999 preambulas 15. apsvērumā.
14. Starp dažādajiem procesuālajiem līdzekļiem, kurus Komisijai bija iespēja izmantot, 69.–76. punktā Vispārējā tiesa minēja Regulas Nr. 659/1999 III nodaļā paredzēto procedūru attiecībā uz nelikumīgu atbalstu.
15. Pārsūdzētā sprieduma 74. punktā tā pauda uzskatu, ka pastāvošā atbalsta grozījuma gadījumā nevis “ikviens grozīts pastāvošs atbalsts”, bet tikai grozījums pats par sevi var tikt kvalificēts kā jauns atbalsts, kamēr agrāks pasākums, ko varēja tikt īstenots likumīgi, ir jāuzskata par pastāvošu atbalstu vai pastāvošu atbalsta shēmu.
16. Pārsūdzētā sprieduma 75. punktā Vispārējā tiesa apstiprināja izņēmumu no šī noteikumu gadījumā, kad grozījums skar pašu pastāvoša atbalsta vai pastāvošas atbalsta shēmas būtību – gadījumā, kad šis pasākums pilnībā ir pārveidots par jaunu atbalstu vai jaunu atbalsta shēmu. Šajā pašā punktā Vispārējā tiesa precizēja, ka par būtisku grozījumu nevarot būt runa tad, ja jaunais elements ir skaidri nodalāms no iepriekš pastāvējušā pasākuma vai ja tas ir tīri formāls vai administratīvs.
17. Pārsūdzētā sprieduma 76. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka Komisijai sniegtajai iespējai kā jaunu un attiecīgā gadījumā nelikumīgu atbalstu kvalificēt ne tikai pastāvoša atbalsta grozījumu, bet arī visu pastāvošo atbalstu, uz ko attiecas šis grozījums, būtībā esot izvirzīts nosacījums, ka šai iestādei ir jāpierāda, ka grozījums ietekmē pašu iepriekš pastāvējušā pasākuma būtību. Tā piebilda, ka gadījumā, ja attiecīgā dalībvalsts administratīvā procesa laikā ceļ iebildumu šajā jautājumā, apgalvojot vai nu, ka šis grozījums ir skaidri nodalāms no iepriekš pastāvējušā pasākuma, vai arī, ka tam piemīt tīri formāls vai administratīvs raksturs un tas nevar ietekmēt šī pasākuma saderības ar iekšējo tirgu vērtējumu, Komisijai esot jāpamato iemesli, kuru dēļ šīs dalībvalsts argumenti tai nešķiet pamatoti.
18. Pārsūdzētā sprieduma 78.–80. punktā Vispārējā tiesa sprieda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā neesot pierādījusi, vai maksājuma atlikšana ietekmēja pašu pa daļām veicamo maksājumu sistēmas būtību. Pārsūdzētā sprieduma 81. un 82. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka Komisija neesot ņēmusi vērā jēdzienu “jauns atbalsts”, pastāvošu atbalsta shēmu pārkvalificējot par jaunu nelikumīgu atbalstu, neizpildot pamatnosacījumus, kas ir minēti Regulā Nr. 659/1999, un esot nepamatoti likusi atgūt atbalstu, kurš ir piešķirts saskaņā ar pastāvošo atbalsta shēmu.
19. Pārsūdzētā sprieduma 83.–91. punktā Vispārējā tiesa noraidīja Komisijas izvirzītos argumentus, kuru mērķis bija pierādīt, ka tas, ka Itālijas iestādes nebija izpildījušas vienu no nosacījumiem, kas bija izvirzīts Padomes paziņojumam par atbilstību, būtībā izraisīja pastāvošās atbalsta shēmas pārkvalificēšanu par jaunu un nelikumīgu atbalstu.
20. Šim nolūkam pārsūdzētā sprieduma 85. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka, ja Komisija atklāj, ka nav ievērots lēmums, ar kuru atbalsts vai atbalsta shēma, ievērojot dažus nosacījumus, ir atzīta par saderīgu ar iekšējo tirgu, un ja Komisija izvēlas īstenot savas pārbaudes pilnvaras, tai principā ir jāveic tikai jaunā atbalsta pārbaude, ja vien nav pierādīts, ka ar jauno atbalstu ir grozīta pati pastāvošā atbalsta vai pastāvošās atbalsta shēmas būtība.
21. Pārsūdzētā sprieduma 86. punktā Vispārējā tiesa pauda uzskatu, ka Komisijai neesot tiesību uzskatīt, ka tas, ka nav izpildīts šāds nosacījums, ipso facto izraisa šī pasākuma pārkvalificēšanu par jaunu atbalstu, un vēl jo vairāk neesot tiesību šo pasākumu uzskatīt par nelikumīgu ab initio un likt to atgūt, it kā runa būtu par nelikumīgi īstenotu atbalstu, nevis par iepriekš atļautu atbalstu.
22. Pārsūdzētā sprieduma 87. punktā Vispārējā tiesa šajā ziņā norādīja, ka uz ikvienu pastāvošu atbalstu attiecoties lēmums par atļaujas piešķiršanu, kam tas ir bijis pakļauts, izņemot, ja Komisija uzskata, ka tas ir ticis ļaunprātīgi izmantots vai ka ar jauno atbalstu ir grozīta pati tā būtība, un tādējādi, izņemot šos divus gadījumus, šāds atbalsts esot jāuzskata par likumīgu tikmēr, kamēr Komisija nav konstatējusi tā nesaderību ar iekšējo tirgu.
23. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 88. punktā Vispārējā tiesa, ņemot vērā nosacījumos, kas bija izvirzīti paziņojumam par atbilstību, izvirzīto mērķi, sprieda, ka to vēlāka neievērošana var likt Komisijai, izmantojot kādu no dažādiem procesuālajiem aizsardzības līdzekļiem, kas ir paredzēti LESD un Regulā Nr. 659/1999, vienīgi apšaubīt paziņojuma par saderību ar iekšējo tirgu, kas ir sniegts saistībā ar attiecīgo pasākumu, piemērojamību, nevis šī pasākuma kā pastāvoša atbalsta kvalifikāciju, ievērojot izņēmumu, par kuru ir atgādināts pārsūdzētā sprieduma 85. punktā.
24. Pārsūdzētā sprieduma 89. un 90. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka šāds paziņojums par nesaderību varot radīt sekas tikai nākotnē; pretējā gadījumā likumīgi īstenota atbalsta shēma un individuāli atbalsti, kas likumīgi ir piešķirti saskaņā ar šo shēmu, kamēr attiecīgā dalībvalsts nav pārkāpusi savus pienākumus, ar atpakaļejošu spēku tiktu uzskatīti par tādiem, kuri veido nelikumīgu un ar iekšējo tirgu nesaderīgu atbalstu, kas būtu līdzvērtīgi lēmuma, ar ko ir atļauta šo pasākumu īstenošana, atsaukšanai.
25. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 91. punktā Vispārējā tiesa pauda uzskatu, ka saskaņā ar Komisijas izvirzīto teoriju tai būtu ļauts apiet procedūras, kuras likumdevējs ir ieviesis, lai, ievērojot tiesiskās noteiktības principu, nodrošinātu valsts atbalsta pārbaudes efektivitāti.
26. Tādējādi Vispārējā tiesa ar pārsūdzēto spriedumu apmierināja otro pamatu un noraidīja prasību pārējā daļā.
IV – Par apelācijas sūdzību
27. Komisija un Itālijas Republika tika uzklausītas 2016. gada 10. novembra tiesas sēdē.
28. Savas apelācijas sūdzības atbalstam Komisija izvirza trīs pamatus, kas balstīti attiecīgi uz i) aizliegumu pēc savas ierosmes izvirzīt pamatu, kas balstīts uz apstrīdētā tiesību akta tiesiskumu pēc būtības; ii) LESD 108. panta un Regulas Nr. 659/1999 1. panta, ciktāl tie attiecas uz jauna atbalsta un pastāvoša atbalsta jēdzienu, pārkāpumu, iii) LESD 108. panta un Regulas Nr. 659/1999 4., 6., 7., 14. un 16. panta, ciktāl tie attiecas uz jauniem atbalstiem un ļaunprātīgi izmantotiem atbalstiem piemērojamām procedūrām, pārkāpumu.
A – Par pirmo pamatu, kas balstīts uz aizliegumu pēc savas ierosmes izvirzīt pamatu, kas balstīts uz apstrīdētā tiesību akta tiesiskumu pēc būtības
1) Lietas dalībnieku argumenti
29. Komisija apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 39.–44. punktā Vispārējā tiesa esot pārkāpusi dispozitivitātes principu, aizliegumu pēc savas ierosmes izvirzīt pamatu, kas balstīts uz lēmuma tiesiskumu pēc būtības, Protokola par Eiropas Savienības Tiesas statūtiem 21. pantu, kā arī Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punktu – pantus, no kuriem izriet, ka strīda [apmēru] principā nosaka un ierobežo lietas dalībnieki un ka Savienības tiesa nevar lemt ultra petita, pēc savas ierosmes izvirzot jautājumu par to, vai pa daļām veicamu maksājumu sistēma ir jākvalificē kā jauns un nepastāvošs atbalsts, balstoties uz grozījumu, ko attiecībā uz to veikušas Itālijas iestādes, it kā nebūtisko raksturu. Tā uzskata, ka prasības pieteikumā Vispārējā tiesā šis jautājums esot ticis uzdots pēc būtības tikai attiecībā uz apgalvoto Regulas Nr. 794/2004 4. panta 1. punkta pārkāpumu – šis jautājums esot atšķirīgs no tā, uz kuru bija vērsta Vispārējās tiesas argumentācija.
30. Ja Tiesa apstiprinātu šo pamatu, Komisija uzskata, ka Tiesai būtu ne tikai jāatceļ pārsūdzētais spriedums un jānoraida prasība pirmajā instancē, bet arī pareizas tiesvedības interesēs, lai novērstu smagu Savienības materiālo tiesību pārkāpumu atkārtošanos un saņemtu paskaidrojumus par īstenojamām procedūrām valsta atbalsta, kas piešķirts, pārkāpjot lēmumā par atbilstību izvirzītos nosacījumus, pārbaudei, būtu arī jāpārbauda un jāpieņem vismaz viens no diviem pārējiem pamatiem.
31. Savukārt Itālijas Republika uzskata, ka šis pamats esot nepamatots.
2) Vērtējums
32. Pretēji Komisijai es uzskatu, ka Itālijas Republika ir minējusi šo pamatu savā prasības pieteikumā Vispārējā tiesā.
33. Proti, pašā savas prasības Vispārējā tiesā otrā pamata formulējumā Itālijas Republika atsaucas uz iebildumu, kas ir balstīts uz Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punkta attiecībā uz jauna atbalsta jēdzienu pārkāpumu.
34. Itālijas Republika vispirms šajā pamatā apgalvo, ka “nav informācijas, kas varētu pierādīt, ka pastāvošā atbalsta saņēmējiem, kuriem ir ticis piemērots apstrīdētais pasākums, būtu pienākums atmaksāt ne tikai summu, kas atbilst apstrīdētajam pasākumam, bet arī to, kura ir saņemta kā pastāvošs atbalsts (un tātad, balstoties uz lēmumu par atļaujas piešķiršanu, procentus, kas nav samaksāti pa daļām veicamu maksājumu pirmajā [atlikto maksājumu] plānā)” (prasības pieteikuma Vispārējā tiesā 56. punkts).
35. Tālāk, vēl arvien tā paša pamata ietvaros, tā pārmet Komisijai jēdziena “pastāvoša atbalsta grozījumi”, kas minēts Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punktā, sagrozīšanu šādi: “nevar arī uzskatīt, ka atgūšanas lēmuma attiecināšana arī uz pastāvošu atbalstu var leģitīmi izrietēt no tā, ka pastāv būtiski šī atbalsta grozījumi, kas var likt abus pasākumus uzskatīt par vienotu jaunu atbalstu, par kuru nav paziņots Komisijai un kurš tādējādi ir nelikumīgs” (prasības pieteikuma Vispārējā tiesā 57. punkts).
36. Turklāt tā piebilst, ka “šāds secinājums ir acīmredzams rezultāts jēdziena “pastāvoša atbalsta grozījumi”, kas ir atbilstīgs Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punkta piemērošanai, sagrozīšanai” (prasības pieteikuma Vispārējā tiesā 58. punkts).
37. No tā izriet, ka, lai gan Itālijas Republika šajā kontekstā pārmeta Komisijai arī pamatojuma nepietiekamību, tā kritizēja Komisiju par to, ka tā ir kvalificējusi pa daļām veicamu maksājumu sistēmu kā jaunu atbalstu, nepārbaudot, vai šādas kvalifikācijas nosacījumi ir izpildīti.
38. Iepriekš izklāstīto apstiprina tas, ka Komisija ir labi izpratusi Itālijas Republikas iebildumu, ko tā ir rezumējusi un atspēkojusi savā iebildumu rakstā, kas iesniegts Vispārējā tiesā (skat. iebildumu raksta Vispārējā tiesā 22. un 32.–36. punktu).
39. Tādējādi pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
B – Par otro pamatu, kas balstīts uz LESD 108. panta un Regulas Nr. 659/1999 1. panta, ciktāl tie attiecas uz jauna atbalsta un pastāvoša atbalsta jēdzienu, pārkāpumu
40. Šajā pamatā ir ietvertas divas daļas, kas ir saistītas – pirmā – ar to, ka atbalsts, kas īstenots, pārkāpjot atļaujas nosacījumus, esot bijis jauns un nepastāvošs atbalsts, un – otrā – ar to, ka Vispārējās tiesas tēzē neesot ticis ņemts vērā institucionālais līdzsvars starp Padomi un Komisiju.
1) Lietas dalībnieku argumenti
a) Komisija
i) Ievads
41. Komisija būtībā apgalvo, ka no Tiesas judikatūras (5) izriet, ka vienkāršs nosacījumu, kas izvirzīti agrākā lēmumā par atbalsta saderību, pārkāpums nozīmē jauna atbalsta esamību un – jaunu faktu, kas ļautu izdarīt atšķirīgu vērtējumu, neesamības gadījumā – pamato jaunu lēmumu par nesaderību.
42. Komisijas ieskatā tiesiskā noteiktība uzliekot pienākumu skaidri noteikt, vai uz valsts pasākumu attiecas lēmums par saderību, – šādu skaidrību var iegūt vienīgi tad, ja attiecīgais pasākums pilnībā atbilst atļaujai un ar to tiek ievēroti visi tajā ietvertie nosacījumi. Turklāt Komisija norāda, ka, ja dalībvalsts pārkāpj atļaujas nosacījumus, īstenotais atbalsts neatbilstot tam, ko ir atļāvusi Padome, un tātad tas nevar būt pastāvošs atbalsts.
43. Turklāt Komisija norāda, ka gadījumā, ja netiek ievēroti lēmumā par atļaujas piešķiršanu izvirzītie nosacījumi, attiecīgā dalībvalsts vienmēr varot prasīt jaunu lēmumu par atļaujas piešķiršanu, pamatojoties it īpaši uz to, ka ir mainījušies faktiskie apstākļi.
ii) Par pirmo daļu
44. Pirmkārt, Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 50. punktā tā esot kļūdaini uzskatījusi, ka pa daļām veicamu maksājumu sistēma ir pastāvošā atbalsta shēma līdz brīdim, kad Komisija lemj, ka tā esot jāuzlūko kā jauns atbalsts. Šādi spriežot, Vispārējā tiesa neesot ievērojusi “pastāvoša atbalsta” un “jauna atbalsta” jēdzienu objektīvo raksturu.
45. Otrkārt, Komisija uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 74. punktā Vispārējā tiesa esot kļūdaini norādījusi uz 2010. gada 20. maija spriedumu Todaro Nunziatina & C. (C‑138/09, EU:C:2010:291), 2002. gada 30. aprīļa spriedumu Government of Gibraltar/Komisija (T‑195/01 un T‑207/01, EU:T:2002:111) un 2010. gada 16. decembra spriedumu Nīderlande un NOS/Komisija (T‑231/06 un T‑237/06, EU:T:2010:525), lai pamatotu apsvērumu, saskaņā ar kuru pastāvoša atbalsta grozījumu gadījumā nevis ikviens grozīts pastāvošs atbalsts, bet tikai grozījums pats par sevi varot tikt kvalificēts kā jauns atbalsts.
46. Treškārt, Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 75. punktā grozīta pastāvošā atbalsta vai pastāvošā atbalsta shēmas kā jauna atbalsta kvalifikācijai tā esot izvirzījusi priekšnosacījumu, lai Komisija pierāda, ka grozījums ietekmē pašu iepriekš pastāvējušā pasākuma būtību, un, otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 76. punktā ir prasījusi, lai apstrīdēšanas gadījumā Komisija administratīvās procedūras gaitā pamato iemeslus, kuru dēļ attiecīgās dalībvalsts argumenti, kas balstīti uz grozījumu nebūtisko raksturu, tai nešķiet pamatoti.
47. Ceturtkārt, Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā savus secinājumus par būtību esot balstījusi uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma apgalvoto nepietiekamību, lai gan pārsūdzētā sprieduma 46. un 47. punktā Vispārējā tiesa jau esot noraidījusi Itālijas Republikas iebildumu par apstrīdētā lēmuma pamatojumu.
48. Piektkārt, Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot maldinoši aprakstījusi [Komisijas] nostāju jautājumā par to, vai pa daļām veicamu maksājumu sistēmā ir izdarīti būtiski grozījumi.
49. Sestkārt, iepriekš jau izklāstīto iemeslu dēļ Komisija uzskata, ka secinājumi, kurus Vispārējā tiesa izdarīja pārsūdzētā sprieduma 81. un 82. punktā, esot balstīti uz tiesiski kļūdainām premisām.
50. Septītkārt, Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 88. punktā tā esot kļūdaini uzskatījusi, ka nosacījumu, kas bija izvirzīti paziņojumam par atbilstību, pārkāpuma gadījumā Komisija esot varējusi apšaubīt tikai paziņojuma par saderību ar iekšējo tirgu, kas ir sniegts saistībā ar attiecīgo pasākumu, piemērojamību, nevis šī pasākuma kā pastāvoša atbalsta kvalifikāciju, ja vien tā nepierāda būtisku grozījumu esamību attiecīgajā pasākumā.
51. Astotkārt, Komisija uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 89. punktā Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi 1998. gada 15. septembra spriedumu Ryanair/Komisija (T‑140/95, EU:T:1998:201) attiecībā uz tāda lēmuma neievērošanu, ar ko, izvirzot nosacījumus, ir apstiprināts atbalsts, kuru ir paredzēts izmaksāt secīgi pa daļām. No šī sprieduma izrietot, ka viena atļaujas nosacījuma neievērošana nozīmē ne tikai to, ka sākotnējais lēmums neattiecas uz atbalstu, bet arī, ka secīgās daļas tiek prezumētas kā nesaderīgas, ja vien Komisija neizlemtu piešķirt atkāpi.
52. Devītkārt, Komisija uzskata, ka konstatējumu, ka daži atbalsti neatbilst tiem, kuriem ir piešķirta atļauja, nevarot pielīdzināt agrāka lēmuma atsaukšanai, ko Vispārējā tiesa esot izdarījusi pārsūdzētā sprieduma 90. punktā. Tādējādi – pretēji tam, ko pārsūdzētā sprieduma 91. punktā apstiprina Vispārējā tiesa, – nerodoties nedz jebkāda Regulas Nr. 659/1999 apiešana, nedz jebkāds tiesiskās noteiktības principa aizskārums.
b) Itālijas Republika
53. Pirmkārt, Itālijas Republika atbild, ka Vispārējā tiesa esot balstījusies nevis uz tēzi, saskaņā ar kuru pastāvošajā atbalstā, kuram Padome ir piešķīrusi atļauju, bija ietverta 2011. gadā piešķirta maksājuma atlikšana, bet gan uz tēzi, saskaņā ar kuru maksājuma atlikšana esot bijusi jauns atbalsts, kuram, tā kā Komisija nebija pierādījusi, ka šis pasākums ir būtiski grozījis pastāvošo atbalstu, nav bijis nekādas ietekmes uz pastāvošo atbalstu.
54. Otrkārt, Itālijas Republika uzskata, ka Komisija kļūdaini pārmetot Vispārējai tiesai, ka tā nav izdarījusi secinājumus pati no saviem apsvērumiem par Komisijai sniegto iespēju vērsties Tiesā saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu, lai lūgtu [Tiesu] konstatēt, ka Itālijas Republika nav rīkojusies saderīgi ar lēmuma par atļaujas piešķiršanu nosacījumiem.
55. Treškārt, attiecībā uz Komisijas iebildumu, ar kuru tā vēlas pierādīt, ka Vispārējā tiesa neesot pamatojusi savu konstatējumu pārsūdzētā sprieduma 76. punktā, saskaņā ar kuru tikai tad, ja tā pierāda, ka atļaujas piešķiršanas nosacījumu pārkāpums ietekmē pašu atļautā atbalsta būtību, tā var atsaukties uz savām parastajām pilnvarām jauna atbalsta jomā, Itālijas Republika apgalvo, ka Komisija neņemot vērā noteikumu, saskaņā ar kuru rīkojums par pastāvoša atbalsta atgūšanu var tikt izdots tikai tad, ja [šis atbalsts] pārstāj būt pastāvošs, proti, ja tas ar pastāvošo atbalstu saistīto grozījumu dēļ kļūst par jaunu atbalstu. Pēc Itālijas Republikas domām, lai tā notiktu, esot nepieciešams, lai atbalsta shēmā izdarītie grozījumi nebūtu skaidri nodalāmi no sākotnējās shēmas un turklāt lai šie grozījumi ietekmētu pašu sākotnējās shēmas būtību.
56. Ceturtkārt, attiecībā uz Komisijas iebildumiem saistībā ar attiecīgā pasākuma kā jauna un neesoša atbalsta kvalifikāciju Itālijas Republika uzsver, ka Vispārējā tiesa – pretēji tam, ko apgalvo Komisija, – neesot apstiprinājusi, ka atļaujas nosacījumu pārkāpuma gadījumā Komisija esot varējusi iejaukties, tikai pierādot, ka dalībvalsts ir izdarījusi būtiskus grozījumus pastāvošajā atbalstā.
57. Katrā ziņā, ja jaunais pasākums pats par sevi būtu nelikumīgs atbalsts, Komisija būtu varējusi pieņemt lēmumu, ar ko šī pasākuma īstenošana tiktu aizliegta, vai – gadījumā, ja pasākums jau tiktu īstenots, – izdot rīkojumu par atbalsta atgūšanu, tādējādi atjaunojot nosacījumus, saskaņā ar kuriem šis atbalsts ir ticis atļauts.
58. Itālijas Republika apstrīd arī Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru, neatkarīgi no tā, vai pastāvošais atbalsts ir ticis īstenots likumīgi vai nelikumīgi, viena no atļaujas nosacījumiem, kas bija izvirzīti lēmumā par atļaujas piešķiršanu, pārkāpšana pārveido visu iepriekš pastāvējušo atbalstu par jaunu atbalstu. Balstoties uz 2013. gada 13. jūnija spriedumu HGA u.c./Komisija (no C‑630/11 P līdz C‑633/11 P, EU:C:2013:387, 29. un 30. punkts), šī dalībvalsts apgalvo, ka Tiesa savā judikatūra pieņem atšķirīgu argumentāciju.
2) Otrā pamata pirmās daļas vērtējums
59. Šajā lietā nav strīda par to, ka agrāk pastāvējušā pasākumā, ko Padome ir atļāvusi, izdarīti grozījumi veido jaunu un nelikumīgu atbalstu, jo šo jautājumu Vispārējā tiesa ir atrisinājusi un tas nav ticis apstrīdēts Tiesā. Tātad jautājums, kas ir Tiesā iesniegto lietas materiālu pamatā, ir noskaidrot, vai ar šo grozījumu tiek pilnā apmērā pārveidots pastāvošs atbalsts, kas šādi pārvērsts par jaunu atbalstu, un saskaņā ar kādiem nosacījumiem. Vai tas notiek automātiski, vai arī grozījumiem ir jābūt būtiskiem un nesaraujami saistītiem ar iepriekš pastāvējušo pasākumu (6)?
60. Citiem vārdiem sakot, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, spriežot, ka attiecībā uz pastāvošā atbalsta pārveidošanu par jaunu atbalstu esot jāsniedz pierādījums, ka grozījumi būtiski ietekmē agrāko pasākumu un nav no tā atdalāmi, – un šādu pierādījumu Komisija šajā lietā nav sniegusi?
a) Kas ir teikts judikatūrā?
i) Spriedums Heineken Brouwerijen (91/83 un 127/83)
61. Pirmais spriedums, uz kuru es vēršu savu uzmanību, ir 1984. gada 9. oktobra spriedums Heineken Brouwerijen (91/83 un 127/83, EU:C:1984:307, 19.–22. punkts), kurā iesniedzējtiesa uzdeva Tiesai jautājumu par Līguma 93. panta 3. punkta pēdējā teikumā paredzēto aizliegumu īstenot ierosinātos pasākumus, iekams 2. un 3. punktā paredzētās procedūras nav beigušās ar galīgo lēmumu. Iesniedzējtiesa jautāja, vai šis īstenošanas aizliegums ir piemērojams atbalsta plānam, par kuru likumīgi paziņots tā sākotnējā versijā, bet vēlāk tas ir ticis grozīts, nepaziņojot par to Komisijai, un vai šajā gadījumā aizliegums ir piemērojams vienīgi atbalsta daļai, kas ieviesta ar šo grozījumu.
62. Saskaņā ar minētā sprieduma 20. punktu, “kā Tiesa jau ir tostarp uzsvērusi savā 1983. gada 20. septembra rīkojumā (Komisija/Francijas Republika, 171/83 R, Krājums 1983, 2621. lpp.), ar 93. panta 3. punkta pēdējo teikumu tiek aizsargāts šajā pantā iedibinātais pārbaudes mehānisms, kurš savukārt ir būtisks, lai nodrošinātu kopējā tirgus funkcionēšanu. Šajā pantā paredzētā īstenošanas aizlieguma mērķis ir nodrošināt, lai atbalsta shēmas sekas nerastos, pirms Komisijai ir bijis saprātīgs termiņš, lai detalizēti pārbaudītu plānu un vajadzības gadījumā uzsāktu šī paša panta 2. punktā paredzēto procedūru”.
63. Un Tiesa šī sprieduma 21. punktā ir secinājusi, ka “attiecīgais aizliegums attiecas uz atbalsta shēmu kopumā un tās galīgajā versijā, kādu pieņēmušas valsts iestādes. Ja sākotnējais plāns ir ticis grozīts, [Līguma] 93. panta 3. punkta pēdējais teikums tiek piemērots šādi grozītajam plānam. Gadījumā, ja plāns ir ticis paziņots, Komisijai nesniedzot iebildumus pret šo plānu, bet attiecīgā dalībvalsts tajā ir izdarījusi grozījumus, par kuriem nav ticis paziņots Komisijai, minētā tiesību norma nepieļauj atbalsta shēmas īstenošanu kopumā. Citādi var būt vienīgi gadījumā, ja apgalvotie grozījumi faktiski ir nošķirts atbalsta pasākums, kuram ir jābūt atsevišķa vērtējuma priekšmetam un kas tātad nevar ietekmēt vērtējumu, ko Komisija jau ir veikusi par sākotnējo plānu” (mans izcēlums).
ii) Spriedums Itālija/Komisija (C‑261/89)
64. Lietā, kurā tika pasludināts 1991. gada 3. oktobra spriedums Itālija/Komisija (C‑261/89, EU:C:1991:367, 2.–4. un 20.–23. punkts), Komisija atļāva Itālijas Republikas paredzētos pasākumus, uzaicinot Itālijas valdību līdz 1988. gada beigām atturēties no jebkāda veida citu atbalstu piešķiršanas alumīnija nozares grupai, kurā attiecīgajai valstij pieder kapitāldaļas, taču 1987. gada 18. septembrī Itālijas iestādes atļāva EFIM (Ente partecipazione e finanziamenti industrie manifatturiere) īstenot valsts apmaksātu obligāciju emisiju, no kuras gūtie ieņēmumi 100 miljardu Itālijas liru (ITL) (apmēram EUR 52 miljoni) apmērā tika piešķirti ieguldījumu sabiedrībās Alumínia (ITL 70 miljardi – apmēram EUR 36 miljoni) un Compagnia Sarda Alluminio (turpmāk tekstā – “Comsal”; ITL 30 miljardi – apmēram EUR 15,5 miljoni) finansēšanai.
65. Minētā sprieduma 20. punktā Tiesa sprieda, ka “attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru Komisijai, lai konstatētu agrākā lēmuma pārkāpumu, bija jāvēršas Tiesā, vispirms ir jānorāda, ka tad, kad Komisija pārbauda valsts atbalsta saderību ar kopējo tirgu, tai ir jāņem vērā visi atbilstīgie faktori, tostarp vajadzības gadījumā agrākā lēmumā jau izvērtēts konteksts, kā arī pienākumi, kādus šis lēmums varēja uzlikt dalībvalstij. Šajā lietā Komisijai nevar pārmest, ka tā ir vērtējusi jauno atbalstu visu alumīnija ražošanai [piešķirto] atbalstu kontekstā, kā to turklāt bija darījusi pati Itālijas valdība savos apsvērumos pirmstiesas procedūras laikā” (mans izcēlums).
66. Tā paša sprieduma 21. punktā Tiesa sprieda, ka “turklāt atbalsta pārbaudes procedūra saskaņā ar [Līguma] 93. panta 2. punktu ļauj izvērtēt ikvienu jaunu faktoru, kas var mainīt Komisijas veikto vērtējumu, ņemot vērā jauno atbalstu mērķi, kā arī visus atbilstīgos ekonomiskos apstākļus brīdī, kad atbalsti tiek piešķirti”.
67. Saskaņā ar minētā sprieduma 22. punktu “jākonstatē, ka šajā lietā Itālijas valdība nevienā procedūras stadijā nav sniegusi jaunus faktus, kas var mainīt vērtējumu, ko Komisija jau bija veikusi savā 1986. gada 17. decembra lēmumā. Tā, neizvirzot nevienu argumentu, tikai lūdza, lai jaunie atbalsti tiktu izvērtēti, ņemot vērā EEK līguma 92. panta 3. punkta c) apakšpunktu”.
68. Visbeidzot, saskaņā ar šī sprieduma 23. punktu “no tā izriet, ka, tā kā Komisijai, kad tā pieņēma apstrīdēto lēmumu, netika paziņots neviens jauns fakts, kas tai ļautu izvērtēt, vai uz attiecīgajiem atbalstiem var attiecināt Līguma 92. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzēto atkāpi, tai ir bijis pamatojums balstīt savu lēmumu uz vērtējumiem, ko tā jau bija veikusi savā agrākajā lēmumā, un uz nosacījuma, ko tā tajā bija izvirzījusi, neievērošanu” (mans izcēlums).
iii) Spriedums Itālija/Komisija (C‑47/91)
69. Vēl ir jāmin 1994. gada 5. oktobra spriedums Itālija/Komisija (C‑47/91, EU:C:1994:358, 24.–26. punkts), kura 24. punktā ir norādīts, ka tad, “ja Komisija saskaras ar individuālu atbalstu, par kuru tiek apgalvots, ka tas ir ticis piešķirts, piemērojot agrāk atļautu shēmu, Komisija to nevar pārbaudīt tieši saskaņā ar Līgumu. Pirms jebkādas procedūras uzsākšanas tai vispirms ir jāpārbauda, vai atbalsts atbilst vispārējai shēmai un nosacījumiem, kas ir izvirzīti lēmumā par tā apstiprināšanu. Ja Komisija to nedarītu, tad, izvērtējot katru individuālu atbalstu, tā varētu atgriezties pie sava lēmuma, ar kuru tā apstiprinājusi atbalsta programmu, kurā jau bija paredzēts izvērtējums saskaņā ar Līguma 92. pantu. Tas apdraudētu tiesiskās paļāvības un tiesiskās noteiktības principus gan no dalībvalstu, gan no tirgus dalībnieku viedokļa, jo Komisija varētu jebkurā laikā apšaubīt individuālus atbalstus, kas stingri atbilst lēmumam par atbalsta shēmas apstiprināšanu” (mans izcēlums).
70. Un 25. punktā Tiesa turpināja, ka, “ja šāda ierobežota vērtējuma rezultātā Komisija konstatē, ka individuālais atbalsts ir saderīgs ar tās lēmumu par atbalsta shēmas apstiprināšanu, tas būtu jāuzskata par apstiprinātu atbalstu, tātad par pastāvošu atbalstu. Tādējādi Komisija nevarēs izdot rīkojumu par tā apturēšanu, jo Līguma 93. panta 3. punktā šādas pilnvaras tai ir piešķirtas tikai attiecībā uz jauniem atbalstiem” (mans izcēlums) (7).
iv) Spriedums Spānija/Komisija (C‑36/00)
71. Pēdējais (un nesenākais) spriedums, uz kuru es vēlētos atsaukties, ir 2002. gada 21. marta spriedums Spānija/Komisija (C‑36/00, EU:C:2002:196), kura 24. punktā ir norādīts, ka, “ja Komisija konstatē, ka atbalstā, par kuru tiek apgalvots, ka tas ir ticis piešķirts, piemērojot agrāk atļautu shēmu, netiek ievēroti tās lēmumā par shēmas apstiprināšanu paredzētie nosacījumi un tātad tas tajā neiekļaujas, šis atbalsts ir jāuzskata par jaunu atbalstu” (8).
72. Tā paša sprieduma 25. punktā Tiesa piebilda, ka, “ja dalībvalsts, kad tā piešķir atbalstu, piemērojot agrāk atļautu shēmu, neievēro nosacījumus, kuru ievērošanu Komisija ir izvirzījusi kā priekšnosacījumu savam lēmumam par minētās shēmas apstiprināšanu, tā kā izmaksātais atbalsts ir jauns atbalsts, Komisijai ir pienākums uzsākt īpašu procedūru, kas ir paredzēta EKL 88. panta 2. punkta pirmajā daļā [..]” (9).
b) Piemērošana šajā lietā
73. No iepriekš aplūkotās judikatūras izriet, ka, pārsūdzētā sprieduma 61. punktā minot pastāvīgo judikatūru, kas, kā mēs to redzējām, ļauj Komisijai balstīt tās jauno lēmumu uz agrākā lēmumā jau veiktiem vērtējumiem un uz tajā izvirzīto nosacījumu neievērošanu, Vispārējā tiesa nav ievērojusi, ka Tiesai šo nosacījumu pārkāpums pats par sevi bija pietiekošs, lai pamatotu jaunu lēmumu – šoreiz lēmumu par nesaderību – attiecībā uz agrāk atļautu atbalstu, veicot jaunu – un pilnīgi noteikti ne pastāvošu – atbalstu pārbaudi.
74. No šīs judikatūras izriet, ka, ja Komisija konstatē, ka atbalsts, kas ir ticis piešķirts uz jau atļautas shēmas pamata, vairs neatbilst lēmumā par shēmas apstiprināšanu paredzētajiem nosacījumiem un tādējādi tas vairs nav saderīgs ar šo lēmumu, minētais atbalsts ir jāuzskata par jaunu atbalstu. Citiem vārdiem sakot, nosacījumu, kas izvirzīti agrākā lēmumā par atbalsta saderību, pārkāpums atļautu atbalstu pārveido par jaunu atbalstu un, ja nepastāv jauni fakti, kas ļauj izdarīt atšķirīgu vērtējumu, pamato jaunu lēmumu par nesaderību.
75. Turklāt šī pieeja man šķiet saderīga ar jauna atbalsta plānu preventīvo kontroles sistēmu, kas ir iedibināta ar Līgumu (10). Atbalsts turpina būt pastāvošs tikai tad, ja tiek ievēroti saderības nosacījumi.
76. Tātad es (tāpat kā Komisija) uzskatu, ka pēc definīcijas atbalsts, kas ir īstenots, pārkāpjot Komisijas vai, kā šajā lietā, Padomes noteiktos saderības nosacījumus, atšķiras no kompetentās iestādes atļautā pasākuma, kas tātad vairs nav pastāvošs atbalsts un zaudē atļauta atbalsta statusu.
77. Tādā situācijā, kāda ir šajā lietā, tātad nav jānoskaidro nedz grozījumu būtiskais raksturs, nedz to nodalāmības raksturs.
78. Šīs lietas fakti un tiesas sēdē apspriestie gadījumi ļauj sniegt piemērus iepriekš izklāstītajiem principiem.
79. Atgādināšu, ka uz atbalstu, ko atļāvusi Padome, proti, Itālijas Republikai pašai samaksāt Savienībai summu, kas piena ražotājiem ir jāmaksā kā papildnodeva par pienu un piena produktiem attiecībā uz laikposmu no 1995./1996. līdz 2001./2002. tirdzniecības gadam, tika it īpaši attiecināts nosacījums, lai minētie piena ražotāji pilnībā atmaksātu savu parādu Itālijas Republikai, veicot nemainīgus gada maksājumus bez procentiem laikposmā, kas nepārsniedz četrpadsmit gadus, sākot no 2004. gada 1. janvāra.
80. Pēc Padomes atļaujas Itālija vienpusēji piešķīra summu, kas maksājamas līdz 2010. gada 31. decembrim, samaksai noteiktā termiņa atlikšanu līdz 2011. gada 30. jūnijam.
81. Atgādināšu arī, ka saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punktu pastāv piecas dažādas pastāvoša atbalsta kategorijas: i) jebkāds “vēsturisks” atbalsts (vai atbalsta shēma), proti, kas bija spēkā dalībvalstī pirms tās pievienošanās un turpina pastāvēt pēc tās iestāšanās Savienībā; ii) individuāls atbalsts (vai atbalsta shēma), ko atļāvusi Komisija vai Padome; iii) situācijas, kas saistītas ar Komisijas bezdarbību, kad tā veic jauno atbalstu pārbaudi; iv) atbalsti, ko Komisija atklājusi pēc jebkādas darbības [attiecībā uz nelikumīgu atbalstu] noilguma termiņa beigām (desmit gadi atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 15. pantam), un, visbeidzot, v) finansēšanas, atbrīvojumu no nodokļa, nodokļu priekšrocību utt. pasākumi, kas tiek piešķirti saimnieciskās darbības subjektiem un/vai nozarēm un kas pēc tirgus liberalizācijas nav saderīgi ar konkurences normu un valsts atbalsta noteikumu ievērošanu.
82. Kā Komisija ir norādījusi, i), iv) un v) kategorijai principā pietiek aplūkot atbalsta piešķiršanas datumu [un] Komisijai nav jāpārbauda to saturs pats par sevi. Turpretī ii) kategorijas atbalsta, par kādu ir runa šajā lietā, un iii) kategorijas atbalsta gadījumā Komisijai ir jāpārbauda to saturs, lai nodrošinātu, ka šis atbalsts faktiski atbilst tam, ko tā ir atļāvusi vai ko ir atļāvusi Padome. Ja tas tā ir, tad runa būs par pastāvošu atbalstu; pretējā gadījumā runa ipso facto būs par jaunu atbalstu.
83. Šajā gadījumā Itālijas Republika piešķīra maksājuma atlikšanu atbalsta, ko bija atļāvusi Padome, saņēmējiem un šiem pašiem saņēmējiem mainīja pa daļām maksājamas atmaksāšanas grafiku, kas bija viens no atbalsta atļaujas, ko piešķīrusi Padome, nosacījumiem.
84. Tātad es domāju, kašādi grozīts pasākums ipso facto kļūst par jaunu atbalstu, jo tas vairs neiekļaujas pastāvoša atbalsta definīcijā, kas minēta piemērošanas regulā, ar kuru tiek izvirzīts nosacījums, ka atbalstam pilnībā ir jāatbilst tam, kam ir tikusi piešķirta atļauja. Ja tas vairs neatbilst tam, kas ir ticis piešķirts, vienkārši vairs nevar būt runa par pastāvošu atbalstu (11).
85. Tiesas sēdē tika minēts gadījums, kad, lai gan attiecīgo atbalstu Padome esot atļāvusi tikai Itālijā esošajiem piena ražotājiem, Itālijas Republika to pašu shēmu esot attiecinājusi arī uz Sicīlijas piena ražotājiem. Šajā gadījumā Sicīlijas ražotājiem piešķirts atbalsts noteikti esot jauns atbalsts, un tas neiekļaujas atļautā atbalsta priekšmetā un attiecas uz citiem [atbalsta] saņēmējiem. Tātad atļautais atbalsts turpina būt pastāvošs atbalsts [un] Padomes izvirzītie nosacījumi turpina būt piemērojami visiem atļautā atbalsta saņēmējiem. Vienīgi paplašināšana, aptverot Sicīliju, būtu jauns atbalsts.
86. Iepriekš izklāstītais ir pilnībā saderīgs ar LESD paredzēto valsts atbalsta uzraudzības sistēmu, – šīs sistēmas pienācīgai darbībai, skaidrībai, pārskatāmībai un efektivitātei ir svarīgi, lai pastāvošs atbalsts būtu tikai faktiski atļautais atbalsts, nevis tāds, kas ir ticis grozīts.
87. No tā izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot LESD 108. pantu un Regulas Nr. 659/1999 1. pantu attiecībā uz “jauna atbalsta” un “pastāvoša atbalsta” jēdzieniem, ciktāl tā būtībā uzskatīja, ka atbalsts, kas ir apstrīdētā lēmuma priekšmets, turpina būt pastāvošs atbalsts, jo to pēc Itālijas Republikas lūguma sākotnēji ir atļāvusi Padome ar Lēmumu 2003/530, un turklāt tā ir pat tad, ja Itālija nav ievērojusi vienu no diviem kumulatīvajiem nosacījumiem, kurus Padome bija izvirzījusi šai atļaujai, it īpaši nosacījumu, ka no [atbalsta] saņēmējiem ir pilnā apmērā jāatgūst viņu parāds Itālijas Republikai ik gadu pa vienādām daļām maksājamas summas veidā, no vienas puses, un termiņā, kas nepārsniedz četrpadsmit gadus, sākot no 2004. gada 1. janvāra, no otras puses.
88. Tātad Vispārējā tiesa ir kļūdaini spriedusi, ka Komisija šo pasākumu, kas šādi grozīts, varēja uzskatīt par jaunu pasākumu, nevis drīzāk par pastāvošu pasākumu tikai tad, ja tā bija pierādījusi, ka grozījumi ir ietekmējuši atbalstu būtiski vai nav bijuši no tā atdalāmi.
89. No tā izriet, ka otrā pamata pirmā daļa ir jāpieņem.
3) Otrā daļa
a) Lietas dalībnieku argumenti
90. Komisija būtībā apgalvo, ka Vispārējās tiesas spriedumā neesot pienācīgi ņemts vērā, ka pa daļām veicamo maksājumu sistēmu ir atļāvusi Padome.
91. Itālijas Republika atbild, ka Vispārējā tiesa nekādā ziņā neesot spriedusi, ka uz apstrīdēto pasākumu attiecas lēmums par atļaujas piešķiršanu, kura priekšmets tas ir. Gluži pretēji, Vispārējā tiesa esot apstiprinājusi apstrīdēto lēmumu, ciktāl tā paziņoja, ka attiecīgais atbalsts ir nelikumīgs, un izdeva rīkojumu par tā atgūšanu.
92. Turklāt Itālijas Republika norāda, ka Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta ii) apakšpunktā atbalsta shēmas un individuālie atbalsti, ko atļāvusi Komisija un ko atļāvusi Padome, ir noteikti līdzvērtīgi, abus uzskatot par pastāvošu atbalstu. Vispārējā tiesa šādu konstatējumu esot veikusi arī pārsūdzētajā spriedumā.
b) Vērtējums
93. Esmu vienisprātis ar Komisiju, ka pārsūdzētajā spriedumā nav pienācīgi ņemts vērā, ka pa daļām veicamo maksājumu sistēmu ir atļāvusi Padome saskaņā ar ārkārtas pilnvarām, kas tai ir piešķirtas LESD 108. panta 2. punkta trešajā daļā.
94. Lēmums, kas pieņemts saskaņā ar tādām ārkārtas pilnvarām, ir jāinterpretē šauri, un tas nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tas ir attiecināms uz atbalstiem, kas tieši neatbilst tam, ko ir atļāvusi Padome. Tādējādi Vispārējās tiesas interpretācija, saskaņā ar kuru par pastāvošu atbalstu ir jāuzskata atbalsti, kas ir piešķirti, pārkāpjot Padomes izvirzītos nosacījumus, ja vien netiek pierādīts, ka šo nosacījumu neievērošana ietekmē pašu apstiprināto atbalstu būtību, ir kļūdaina.
95. Turklāt, kaut gan Padome var izmantot savas ārkārtas pilnvaras, kas tai ir piešķirtas LESD 108. panta 2. punkta trešajā daļā, Komisija, kuras rīcībā nav tikpat plašas novērtējuma brīvības kā Padomei piešķirtā, var vienīgi pārbaudīt Padomes izvirzīto atļaujas nosacījumu ievērošanu. Komisijai faktiski ir jāpieņem, ka šo nosacījumu, ko savu ārkārtas pilnvaru ietvaros ir izvirzījusi Padome, ievērošanai ir būtiska nozīme bez grozījumiem un izņēmumiem. Turklāt, ja atļauja ir balstīta uz Padomei piešķirto ārkārtas rīcības brīvību, tā nevar veikt jaunu vērtējumu.
96. Vajadzības gadījumā Itālijas iestādes varot lūgt Padomi, lai tā pieņem jaunu lēmumu un atļauj shēmu, kāda izriet no atlikšanas, par kuru tika izlemts 2011. gadā. Tās to neizdarīja, un Komisija nevarēja aizstāt Padomi.
97. Tādējādi, pat atzīstot, ka Vispārējās tiesas tēzei ir zināma spēkā esamība attiecībā uz atbalstiem, ko, izvirzot nosacījumus, atļāvusi pati Komisija, uz šiem apsvērumiem nevar atsaukties, ja atbalstus ir atļāvusi Padome.
98. Tādējādi arī otrā pamata otrā daļa un tātad viss otrais pamats kopumā ir jāpieņem, kā rezultātā pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.
C – Par trešo pamatu, kas balstīts uz LESD 108. panta un Regulas Nr. 659/1999 4., 6., 7., 14. un 16. panta, ciktāl tie attiecas uz jauniem atbalstiem un ļaunprātīgi izmantotiem atbalstiem piemērojamām procedūrām, pārkāpumu
1) Lietas dalībnieku argumenti
99. Komisija Vispārējai tiesai, kas pārsūdzētā sprieduma 67. punktā sākumā atzina, ka tas, ka dalībvalsts nav izpildījusi atļaujas nosacījumus, arī ir ļaunprātīgas izmantošanas forma, pārmet, ka tā minētā sprieduma 68. punktā ir izslēgusi tiesību normu, kas attiecas uz atbalsta ļaunprātīgu izmantošanu, atbilstību, norādot, ka tā savu lēmumu neesot balstījusi uz šīm tiesību normām, un uzskatot, ka jauna atbalsta jēdziens un ļaunprātīgi izmantota atbalsta jēdziens izslēdz viens otru.
100. Komisija, balstoties uz Regulas Nr. 659/1999 preambulas 15. apsvērumu un 16. pantu, apgalvo, ka jauns atbalsts un ļaunprātīgi izmantots atbalsts rada līdzīgas sekas, kas ir iemesls, kura dēļ uz tiem tiek attiecinātas līdzīgas procedūras, izņemot atgūšanas rīkojumu, kas tiek attiecināts tikai uz procedūru saistībā ar jaunu atbalstu. Komisijas ieskatā, tā kā tiesvedībā Vispārējā tiesā nebija jautājuma par atgūšanas rīkojuma, kas ir minēts šīs regulas 11. panta 2. punktā, piemērošanu, kļūda, ko Komisija esot varējusi pieļaut, kvalificējot atbalstu kā jaunu, nevis kā ļaunprātīgi neizmantotu, esot nebūtiska kļūda, kas nerada nekādas tiesiskas sekas, jo šajā gadījumā esot ievērotas visas ļaunprātīgi izmantotiem atbalstiem piemērojamās procesuālās prasības. Tādējādi tādas kļūdas atbalsta kvalifikācijā sekas nevarēja būt apstrīdētā lēmuma atcelšana, ciktāl tas attiecas uz apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punktā minēto atbalsta shēmu un individuālajiem atbalstiem, kas piešķirti, piemērojot šo atbalstu.
101. Itālijas Republika atbild, ka, lai arī Komisijas rīcībā esošās pilnvaras ir analogas procedūras saistībā ar jaunu atbalstu un procedūras saistībā ar ļaunprātīgi izmantotu atbalstu kontekstā, abu šo procedūru rezultāts obligāti nav vienāds. Šī dalībvalsts uzsver, ka nespēja pieņemt pagaidu atgūšanas rīkojumu ļaunprātīgi izmantotu atbalstu kontroles procedūras ietvaros ir pamatota ar to, ka runa ir par atbalstu, ko Komisija agrāk ir apstiprinājusi, un ka tieši šī iemesla dēļ procedūras saistībā ar ļaunprātīgi izmantotu atbalstu ietvaros un vēl jo vairāk tad, ja runa ir par atbalstu, ko dalībvalsts ir izmantojusi ļaunprātīgi, Komisijas iejaukšanās esot principiāli jāvērš uz pasākuma piesaisti sākotnējai atļaujai, proti, uz grozījumu piemērošanu, nevis atbalsta atcelšanu. Jebkāda cita pieeja būtu pretrunā tiesiskās paļāvības principam un tātad – Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punkta otrajam teikumam.
2) Vērtējums
102. Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav secinājusi pa daļām veicamu maksājumu sistēmas ļaunprātīgo raksturu, bet tikai uzskatījusi, ka, “tā kā maksājuma atlikšana notika, pārkāpjot Padomes lēmumu, Komisijai bija tiesības saskaņā ar LESD 108. panta 2. punkta pirmo daļu noskaidrot, vai ir jāuzskata, ka Padomes atļautā pa daļām veicamu maksājumu sistēma šī pārkāpuma dēļ tika piemērota ļaunprātīgi” (pārsūdzētā sprieduma 66. punkts, mans izcēlums).
103. Proti, tas, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 67. punktā atzina, ka ļaunprātīgi izmantota atbalsta jēdzienā iekļaujas arī gadījums, kad dalībvalsts neievēro nosacījumus, kas izvirzīti lēmumā par apstiprināšanu, šajā konstatējumā neko nemaina.
104. Tādējādi Komisijas iebildums ir jānoraida, jo Vispārējā tiesa nav kvalificējusi pa daļām veicamu maksājumu sistēmu kā ļaunprātīgi izmantotu atbalstu.
D – Par pārsūdzētā sprieduma atcelšanas sekām
105. Ņemot vērā, ka Vispārējā tiesa jau ir noraidījusi pārējos pirmajā instancē iesniegtās prasības pamatus, Tiesa pati var pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, noraidot prasību pirmajā instancē kopumā atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai.
V – Par tiesāšanās izdevumiem
106. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Šajā lietā Komisija ir prasījusi piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, un, tā kā spriedums tai ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
VI – Secinājumi
107. Šo iemeslu dēļ es ierosinu Tiesai lemt šādi:
– atcelt Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2015. gada 24. jūnija spriedumu lietā T‑527/13 Itālijas Republika/Komisija, ciktāl ar šo pēdējo minēto ir atcelts Komisijas 2013. gada 17. jūlija Lēmuma 2013/665/ES par valsts atbalstu SA.33726 (11/C) (ex SA.33726 (11/NN)), ko piešķīrusi Itālija (piena nodevas maksājuma atlikšana Itālijā), 1. panta 2. punkts, no vienas puses, un šī lēmuma 2.–4. pants, ciktāl tie, pirmkārt, attiecas uz tā 1. panta 2. punktā minēto atbalsta shēmu un, otrkārt, uz individuālajiem atbalstiem, kas piešķirti, piemērojot šo atbalstu shēmu, no otras puses;
– prasību pārējā daļā noraidīt, un
– noraidīt pirmajā instancē celto prasību un piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.