Lieta C‑176/03

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Eiropas Savienības Padomi

Prasība atcelt tiesību aktu – LES 29. pants, 31. panta e) punkts, 34. pants un 47. pants – Pamatlēmums 2003/80/TI – Vides aizsardzība – Kriminālsodi – Kopienas kompetence – Tiesiskais pamats – EKL 175. pants

Sprieduma kopsavilkums

Vide — Aizsardzība — Kopienas kompetence — Kriminālsodi — Pamatlēmums 2003/80 par vides krimināltiesisko aizsardzību — Atbilstošs juridiskais pamats — EKL 175. pants – Lēmums, kas pamatots ar Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļu — LES 47. panta pārkāpums

(EKL 135. pants, EKL 175. pants un EKL 280. panta 4. punkts; Padomes Pamatlēmuma 2003/80 1.–7. pants)

Tā kā Pamatlēmums 2003/80 par vides krimināltiesisko aizsardzību ir pamatots ar Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļu, tas skar pilnvaras, ko EKL 175. pants piešķir Kopienai, un savas nedalāmības dēļ tajā kopumā nav ievērots LES 47. pants. Šī pamatlēmuma 1.–7. pants, ar ko daļēji tiek saskaņotas dalībvalstu krimināltiesības, it īpaši attiecībā uz elementiem, kuri veido dažādus kriminālnodarījumus pret vidi, varēja tikt pieņemts, pamatojoties uz EKL 175. pantu, jo atbilstoši gan to mērķim, gan saturam to pamatmērķis ir vides aizsardzība, kas veido vienu no būtiskiem Kopienas mērķiem.

Šajā sakarā, lai gan ir tiesa, ka principā krimināltiesības tāpat kā kriminālprocesa tiesības nav Kopienas kompetencē, tas tomēr nevar liegt Kopienas likumdevējam ieviest pasākumus, kas ir saistīti ar dalībvalstu krimināltiesībām un ko tas uzskata par vajadzīgiem, lai nodrošinātu tā pieņemto vides aizsardzības normu pilnīgu efektivitāti, ja tas, ka kompetentās valsts iestādes piemēro efektīvus, samērīgus un preventīvus kriminālsodus, ir pasākums, kas ir nepieciešams, lai cīnītos pret būtisku kaitējumu videi. Šo Kopienas likumdevēja kompetenci, ieviešot vides politiku, nevar apšaubīt, atsaucoties uz apstākli, ka EKL 135. pants un EKL 280. panta 4. punkts atstāj dalībvalstu ziņā valsts krimināltiesību piemērošanu un tiesas spriešanu tādās jomās kā attiecīgi sadarbība muitas jomā un cīņa pret Kopienas finanšu interešu apdraudējumu.

(skat. 41., 42., 47., 48. un 51.–53. punktu)