ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES
[ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 24. janvārī (1)
Lieta C‑458/15
Staatsanwaltschaft Saarbrücken
pret
K. P.
(Landgericht Saarbrücken (Zārbrikenes apgabaltiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kopējā ārpolitika un drošības politika – Īpaši ierobežojoši pasākumi, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām – Līdzekļu iesaldēšana – Kopējā nostāja 2001/931/KĀDP – 1. panta 4. un 6. punkts – Personu, grupu un organizāciju atstāšana Padomes Regulas (EK) Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā paredzētajā sarakstā – Spēkā esamība
1. Iespējamas teroristu organizācijas līdzekļu vācējam draud cietumsods Eiropas Savienības dalībvalstī. Viņš apstrīd to, vai valsts tiesību akti, par kuru pārkāpšanu viņš ir apsūdzēts, ir spēkā esoši, ņemot vērā, ka ES instrumenti, kurus tie īsteno, viņaprāt, bija pieņemti bez pietiekama pamatojuma izklāsta. Tā nav pirmā reize, kad iespējamas teroristu grupas “iekļaušanas sarakstā” pamatojums tiek rūpīgi pārbaudīts. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir vērsts tieši uz šo jautājumu par pārbaudi.
2. Landgericht Saarbrücken (Zārbrikenes apgabaltiesa, Vācija) vēršas Tiesā ar lūgumu noskaidrot konkrētu ES tiesību aktu tiesiskumu, paturot organizāciju Liberation Tigers of Tamil Eelam [“Tamililamas atbrīvošanas tīģeri”] (turpmāk tekstā – “LTTE”) to personu, grupu un organizāciju sarakstā, uz kuru attiecas Padomes Regula (EK) Nr. 2580/2001 (2001. gada 27. decembris) par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām (2). Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegts pret K. P. (turpmāk tekstā – “apsūdzētais”) ierosinātajā kriminālprocesā. Tiesvedības laikā Tiesā K. P. izvirzīja papildu jautājumu attiecībā uz Padomes sākotnējā lēmuma par LTTE iekļaušanu aizliegto organizāciju sarakstā pamatojuma pietiekamību un attiecībā uz to, vai tas kaut kādā veidā ietekmē iesniedzējtiesas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu noteikto turpmāko ES tiesību aktu tiesiskumu.
Atbilstošās tiesību normas
Starptautiskās tiesības
3. 2001. gada 28. septembrī, reaģējot uz 2001. gada 11. septembrī Ņujorkā, Vašingtonā un Pensilvānijā izdarītajiem terora aktiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu VII nodaļu pieņēma Rezolūciju 1373 (2001) (turpmāk tekstā – “Rezolūcija 1373 (2001)”) (3). Šīs rezolūcijas preambulā ir apstiprināta “nepieciešamība, izmantojot visus Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos paredzētos līdzekļus, apkarot ar terora aktiem radītos draudus starptautiskajam mieram un drošībai”. Šīs rezolūcijas 5. punktā ir paziņots, ka “terorisma darbības, metodes un prakse ir pretējas ANO mērķiem un principiem, un [..] apzināta terorisma aktu finansēšana, plānošana un kūdīšana uz tiem arī ir pretēja ANO mērķiem un principiem”.
4. Rezolūcija 1373 (2001) neparedz organizāciju vai personu sarakstu, attiecībā uz ko būtu piemērojami terorisma apkarošanas pasākumi.
Kopējās nostājas 2001/931/KĀDP un 2006/380/KĀDP
5. 2001. gada 27. decembrī Eiropas Savienības Padome pieņēma Kopējo nostāju 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu (4).
6. Kopējās nostājas 2001/931 apsvērumos ir ietverti šādi apliecinājumi: Eiropas Padome ir paziņojusi, ka terorisms ir nopietns izaicinājums pasaulei un Eiropai un cīņa pret terorismu būs Eiropas Savienības prioritārais mērķis; Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome ir pieņēmusi Rezolūciju 1373 (2001), ar kuru noteiktas vispusīgas stratēģijas cīņā pret terorismu un jo īpaši cīņā pret terorisma finansēšanu, un Eiropas Savienībai jāveic papildu pasākumi, lai īstenotu šo rezolūciju (5).
7. Atbilstoši Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 1. punktam tā attiecas uz personām, grupām un organizācijām, kas ir iesaistītas terora aktos un uzskaitītas pielikumā. 1. panta 2. punktā “personas, grupas un organizācijas, kas ir iesaistītas terora aktos” ir definētas šādi:
– personas, kas izdarījušas vai mēģina izdarīt terora aktus vai piedalās vai veicina terora aktu izdarīšanu,
– grupas un organizācijas, kas tieši vai netieši pieder šādām personām vai kuras šādas personas tieši vai netieši vada, un personas, grupas vai organizācijas, kas rīkojas šādu personu, grupu vai organizāciju vārdā vai saskaņā ar to norādēm, ietverot līdzekļus, kas iegūti vai saņemti no šādu personu vai ar tām saistīto personu, grupu vai organizāciju pārvaldītas vai īpašumā esošas mantas.
8. 1. panta 3. punktā ir paredzēts, ka “terora akts” ir “viens no uzskaitītiem tīšiem nodarījumiem, kas veida vai sastāva dēļ var nodarīt nopietnus kaitējumus valstij vai starptautiskai organizācijai, atbilstīgi pārkāpuma definīcijai valsts tiesību aktos, ja šī akta mērķis ir [..]:
iii) būtiski destabilizēt vai graut valsts vai starptautiskas organizācijas politiskās, konstitucionālās, ekonomiskās vai sociālās pamatstruktūras [..], k) piedalīties teroristu grupas darbībās, tostarp informācijas vai materiālu resursu piegādē vai šādu darbību finansēšanā jebkādā veidā, zinot, ka šāda līdzdalība palīdzēs minētajai grupai veikt noziedzīgas darbības”.
9. 1. panta 4. punktā ir paredzēts, ka “sarakstu pielikumā izstrādā, pamatojoties uz precīzu informāciju vai materiālu attiecīgajā lietā, kas norāda, ka kompetenta iestāde pieņēmusi lēmumu par attiecīgajām personām, grupām un organizācijām neatkarīgi no tā, vai lieta ir par izmeklēšanas uzsākšanu vai apsūdzību saistībā ar terora akta veikšanu, mēģinājumu izdarīt terora aktu, līdzdalību šādā aktā vai tā veicināšanu, pamatojoties uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai versijām, vai notiesāšanu par šādiem nodarījumiem [..]. Šajā punktā “kompetenta iestāde” ir tiesu iestāde vai gadījumos, ja tiesu iestādēm nav pilnvaru šāda punkta skartajos jautājumos, līdzvērtīga kompetenta iestāde attiecīgajā jomā”.
10. 1. panta 6. punktā ir noteikts, ka “pielikumā minētos personu vārdus un organizāciju nosaukumus regulāri atjaunina, vismaz reizi sešos mēnešos, lai nodrošinātu pamatojumu vārdu un nosaukumu paturēšanai sarakstā”.
11. Saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 3. pantu Eiropas Savienība, “nepārsniedzot pilnvaras, kas tai piešķirtas ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, nodrošina, ka pielikumā minētajām personām, grupām un organizācijām ir liegta tieša vai netieša pieeja līdzekļiem, finanšu aktīviem vai ekonomiskajiem resursiem, vai finanšu vai citiem ar tām saistītiem pakalpojumiem”.
12. Kopējās nostājas 2001/931 pielikumā ir iekļauts “1. pantā noteikto personu, grupu un organizāciju pirmais saraksts [..]”.LTTE šajā sarakstā nav. Šis pielikums ir vairākkārt pārskatīts. Vēlāk tas tika aizstāts ar Padomes Kopējo nostāju 2006/380/KĀDP (2006. gada 29. maijs), ar ko atjaunina Kopējo nostāju 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu un atceļ Kopējo nostāju 2006/231/KĀDP (6). Pirmo reizi LTTE bija iekļauta Kopējās nostājas 2006/380 pielikumā (7).
Regula Nr. 2580/2001
13. Regulas Nr. 2580/2001 apsvērumi ir izklāstīti šādi:
– Eiropadome paziņoja, ka terorisma finansēšanas apkarošana ir izšķirošs aspekts terorisma apkarošanā, un aicināja Padomi veikt nepieciešamos pasākumus, lai apkarotu jebkāda veida finansējumu teroristu darbībām.
– Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome Rezolūcijā 1373 (2001) nolēma, ka visām valstīm jāpiemēro līdzekļu un citu finanšu aktīvu vai saimniecisko resursu iesaldēšana personām, kas veic vai mēģina veikt terorisma aktus, kas piedalās tajos vai veicina šādu aktu veikšanu.
– Turklāt Drošības padome nolēma, ka jāveic pasākumi, lai aizliegtu pieeju līdzekļiem un citiem finanšu aktīviem vai saimnieciskajiem resursiem šādu personu labā, kā arī lai aizliegtu finanšu vai citus saistītus pakalpojumus šādu personu labā.
– Ir nepieciešama Eiropas Savienības darbība, lai īstenotu Kopējās nostājas 2001/931 kopējās ārpolitikas un drošības politikas aspektus.
– Dalībvalstīm jāpieņem noteikumi par sankcijām, kas jāpiemēro par Regulas Nr. 2580/2001 noteikumu pārkāpšanu, un jānodrošina, ka tie tiek īstenoti.
– Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā minētais saraksts var ietvert personas un organizācijas, kas saistītas ar trešajām valstīm, kā arī personas un organizācijas, kurām citādi pievērsta Kopējās nostājas 2001/931 kopējās ārpolitikas un drošības politikas aspektu uzmanība (8).
14. Saskaņā ar Regulas Nr. 2580/2001 1. panta 1. punktu “līdzekļi, citi finanšu aktīvi un saimnieciskie resursi” ir jebkāda veida – materiāli vai nemateriāli, kustami vai nekustami – aktīvi neatkarīgi no to iegūšanas veida [..]”. 1. panta 4. punktā ir noteikts, ka “terorisma akta” definīcija ir tā pati, kas ietverta Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punktā.
15. 2. pantā ir paredzēts:
“1. Ja vien tas nav atļauts saskaņā ar 5. un 6. pantu, tad:
a) visi līdzekļi, citi finanšu aktīvi un saimnieciskie resursi, kas pieder 3. punktā minētajā sarakstā ietvertai [fiziskai vai] juridiskai personai, grupai vai organizācijai, tiek iesaldēti;
b) nekādi līdzekļi, citi finanšu aktīvi un saimnieciskie resursi netiek darīti tieši vai netieši pieejami 3. punktā minētajā sarakstā ietvertai fiziskai vai juridiskai personai, grupai vai organizācijai vai šādas fiziskas vai juridiskas personas, grupas vai organizācijas labā.
2. Tiek aizliegts sniegt finanšu pakalpojumus 3. punktā minētajā sarakstā ietvertai fiziskai vai juridiskai personai, grupai vai organizācijai vai šādas fiziskas vai juridiskas personas, grupas vai organizācijas labā, ja vien tas nav atļauts saskaņā ar 5. un 6. pantu.
3. Pieņemot lēmumu vienbalsīgi, Padome saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931/KĀDP 1. panta 4., 5. un 6. punkta noteikumiem izveido, pārskata un groza to personu, grupu un organizāciju sarakstu, uz kurām attiecas šī regula; šajā sarakstā [“2. panta 3. punkta sarakstā”] iekļauj:
i) fiziskās personas, kas veic vai gatavojas veikt jebkādus terorisma aktus, piedalās tajos vai veicina terorisma aktu veikšanu;
ii) juridiskās personas, grupas vai organizācijas, kas veic vai gatavojas veikt jebkādus terorisma aktus, piedalās tajos vai veicina terorisma aktu veikšanu;
iii) juridiskās personas, grupas vai organizācijas, kuras pieder vai kuras kontrolē viena vai vairākas i) un ii) apakšpunktā minētās fiziskās vai juridiskās personas, grupas vai organizācijas; vai
iv) fiziskās vai juridiskās personas, grupas vai organizācijas, kas darbojas viena vai vairāku i) un ii) apakšpunktā minēto fizisko vai juridisko personu, grupu vai organizāciju interesēs vai pēc to rīkojuma.”
LTTE iekļaušana Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā paredzētajā sarakstā
16. Ar Padomes Lēmuma 2006/379/EK (9) 1. pantu LTTE pirmo reizi tika iekļauta 2. panta 3. punkta sarakstā (turpmāk tekstā – “sākotnējās iekļaušanas sarakstā lēmums”) (10).
17. Minētā iekļaušana sarakstā tika atstāta spēkā ar Padomes Lēmumu 2007/445/EK (11). Šī lēmuma apsvērumos ir noteikts, ka Padome praktisko iespēju robežās katrai personai, grupai un organizācijai ir sniegusi pamatojumu, paskaidrojot iemeslus, kāpēc attiecīgās personas, grupas un organizācijas ir bijušas uzskaitītas tostarp Lēmumā 2006/379 (12). Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tika publicēts paziņojums, ar kuru attiecīgās personas tika informētas par to, ka Padome nolēmusi tās arī turpmāk atstāt 2. panta 3. punkta sarakstā. Šīm personām tika paziņots arī par to, ka bija iespējams pieprasīt Padomes pamatojumu iemesliem, kādēļ tās ietvertas sarakstā (13). 2007. gada 29. jūnijā Padome LTTE nosūtīja vēstuli, kurai tā pievienoja pamatojumu, paskaidrojot lēmumu atstāt šo organizāciju 2. panta 3. punkta sarakstā.
18. LTTE iekļaušana 2. panta 3. punkta sarakstā turpmāk tika saglabāta šādos turpmākajos tiesību aktos (14): Padomes Lēmums 2007/868/EK (15); Padomes Lēmums 2008/583/EK (16); Padomes Lēmums 2009/62/EK (17) un Padomes Lēmums (EK) Nr. 501/2009 (18).
19. Attiecībā uz šiem tiesību aktiem Padome piemēroja tādu pašu modeli, kādu tā izstrādāja, lai lemtu par LTTE atstāšanu sarakstā ar Lēmumu 2007/445. Līdz ar to Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu par to, ka tā nolēmusi arī turpmāk atstāt iekļaušanu sarakstā, vēl pirms tiesību akts bija pieņemts, un tā nosūtīja paziņojumu, kurā izklāstīja iemeslus par iekļaušanas sarakstā atjaunošanu, tiklīdz attiecīgais tiesību akts bija pieņemts.
Vācijas tiesības
20. Außenwirtschaftsgesetz (Ārējās tirdzniecības likums, turpmāk tekstā – “AWG”) tā piemērošanas laikposmā no 2006. līdz 2009. gadam aizliedza naudas ziedojumu pārskaitīšanu aizliegtām organizācijām, tostarp arī LTTE. Pēc būtības eksportēšanas, pārdošanas, piegādes, nodošanas rīcībā, nodošanas, pakalpojumu sniegšanas, ieguldījumu, atbalsta aizlieguma pārkāpums vai apiešana, kas noteikti “Eiropas Kopienu” tiesību aktā, kurš pieņemts, lai īstenotu ekonomiska rakstura sankciju pasākumu, ko Eiropas Savienības Padome noteikusi kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā, var novest pie brīvības atņemšanas (19).
Fakti, tiesvedība un prejudiciālais jautājums
21. Atsaucoties uz Staatsanwaltschaft Saarbrücken (Zārbrikenes prokuratūra) 2015. gada 12. marta apsūdzību, pret K. P. tika ierosināts kriminālprocess iesniedzējtiesā. Šajā tiesvedībā prokuratūra pārmet K. P., ka viņš laikposmā no 2007. gada 22. augusta līdz 2009. gada 27. novembrim, nododot līdzekļus LTTE rīcībā, ir pārkāpis tieši piemērojamu aizliegumu, kas noteikts Eiropas Savienības tiesību aktā, kurš pieņemts, lai īstenotu ekonomiska rakstura sankciju pasākumu, ko Eiropas Savienības Padome noteikusi kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā. Tāpat tiek apgalvots, ka laikposmā no 2007. līdz 2009. gadam K. P. esot bijis Tamil Coordination Committee [Tamilu koordinācijas komiteja] (turpmāk tekstā – “TCC”) Zāras [Saarland] apgabala reģionālais koordinators, kurš LTTE uzdevumā no Vācijā dzīvojošajiem tamiliem iekasēja ziedojumus, kurus pēc tam pārskaitīja uz Šrilanku un kurus LTTE tur esot izmantojusi, lai finansētu militārās cīņas pret centrālo valdību. Prokuratūra apgalvo, ka K. P. esot bijis šīs organizācijas hierarhijā, uzraudzījis viņam pakļautās iecirkņu atbildīgās personas un citas personas, kas darbojušās uz vietas kā ziedojumu vācēji, bet pats bijis tieši pakļauts TCC izvietotajām par Vāciju atbildīgajām personām.
22. Tāpat tiek apgalvots, ka līdzekļus, kurus savā iecirknī bija iekasējušas K. P. pakļautās personas, viņš pēc saņemšanas vismaz reizi mēnesī, pretim saņemot atbilstošas kvītis, nodeva TCC, no kurienes tie tika nodoti tālāk LTTE Šrilankā. Konkrētāk, laikposmā no 2007. gada 11. augusta līdz 2009. gada 27. novembrim (turpmāk tekstā – “faktisko apstākļu laikā”) K. P. kopumā 43 epizodēs esot iekasējis naudas ziedojumus 69 385 EUR apmērā un nodevis tos tālāk TCC, apzinādamies un arī paredzēdams, ka līdzekļi tiks pārskaitīti uz Šrilanku, lai tur tiktu izmantoti LTTE mērķu finansēšanai. Tiek apgalvots, ka viņam esot bijis zināms, ka Eiropas Savienības Padome LTTE bija iekļāvusi Regulas Nr. 2580/2001 aptverto grupu sarakstā, ka līdz ar to esot bijis atbilstošs embargo un ka tāpēc naudas ziedojumu iekasēšana un pārskaitīšana uz Šrilanku, kā arī jebkura cita finansiāla vai materiāla LTTE atbalstīšana esot uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu.
23. 2015. gada 1. jūlija tiesas sēdē K. P. advokāts apstrīdēja attiecīgo ES tiesību aktu tiesiskumu, saskaņā ar kuriem LTTE tika iekļauta aizliegto organizāciju sarakstā Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punkta izpratnē kopš 2007. gada 28. jūnija. Šīs apstrīdēšanas pamatā bija divi apsvērumi.
24. Pirmkārt, K. P. advokāts izmantoja analoģiju ar E un F (20). Tiesa bija nolēmusi, ka Devrimci Halk Kurtulus Partisi‑Cephesi (DHKP‑C) iekļaušana Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā paredzētajā sarakstā nav spēkā esoša un ka ar to nevar pamatot notiesājošu spriedumu par šīs regulas iespējamu pārkāpumu. Tas tā notika tādēļ, ka Padome neiesniedza pamatojumu attiecībā uz sākotnējo lēmumu par DHKP‑C iekļaušanu 2. panta 3. punktā paredzētajā sarakstā un vairākiem turpmākiem lēmumiem par atjaunošanu. Tiesa atzina, ka, ņemot vērā Lēmuma 2007/445 (ar ko atjaunoja DHKP‑C iekļaušanu 2. panta 3. punkta sarakstā) pieņemšanu ar pamatojumu, visi līdzšinējie tiesību akti, tostarp arī sākotnējā iekļaušana sarakstā, bija spēkā neesoši, jo tiem nebija pievienots pamatojums. Papildus tam, ka DHKP‑C “netika sniegtas norādes, kas vajadzīgas, lai pārbaudītu DHKP‑C iekļaušanas [..] sarakstā laika posmā pirms 2007. gada 29. jūnija pamatotību”, “pamatojuma neesamība [padara iekļaušanu sarakstā par spēkā neesošu]”, jo tā “neļauj veikt pienācīgu pārbaudi tiesā pār tās likumību pēc būtības” (21).
25. Otrkārt, lietā LTTE/Padome (22) Vispārējā tiesa anulēja vairākus ES tiesību aktus, kas attiecās uz laikposmu no 2011. gada janvāra līdz 2014. gada oktobrim (23), ciktāl tie attiecās uz LTTE. K. P. advokāts apgalvoja, ka no sprieduma pamatojuma izrietot, ka arī šajā lietā aplūkotie attiecīgie ES tiesību akti katrā ziņā esot spēkā neesoši, ciktāl tie attiecas uz LTTE.
26. Tā kā pret K. P. ierosinātais kriminālprocess var norisināties sekmīgi tikai tad, ja attiecīgie ES tiesību akti ir spēkā esoši, iesniedzējtiesa jautā:
“Vai Liberation Tigers of Tamil Eelam [LTTE] iekļaušana [Regulas Nr. 2580/2001] 2. panta 3. punktā paredzētajā sarakstā laikposmā no 2007. gada 11. augusta līdz 2009. gada 27. novembrim (ieskaitot), it īpaši, pamatojoties uz Padomes lēmumiem, kas pieņemti 2007. gada 28. jūnijā (2007/445/EK); 2007. gada 20. decembrī (2007/868/EK) (redakcijā ar tajā pašā dienā pieņemtiem labojumiem), 2008. gada 15. jūlijā (2008/583/EK), 2009. gada 26. janvārī (2009/62/EK), un pamatojoties uz 2009. gada 15. jūnija Regulu (EK) Nr. 501/2009, ir spēkā neesoša?”
27. Padome un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Pēc tam K. P. iesniedza pieteikumu par mutvārdu procesu, kurā ietilpa rakstveida apsvērumi par prejudiciālo jautājumu un skaidri formulēts jautājums par sākotnējās iekļaušanas sarakstā lēmuma spēkā esamību. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 62. panta 2. punktu mutvārdu procesā es lūdzu pusēm pievērsties diviem jautājumiem. Tie bija šādi: i) vai Tiesai būtu jāizskata arī sākotnējā lēmuma par iekļaušanu sarakstā apgalvotā spēkā neesamība un ii) ja atbilde ir apstiprinoša un sākotnējais akts ir spēkā neesošs, kā tas ietekmētu (ja vispār varētu) turpmākus tiesību aktus (sevišķi attiecīgos ES tiesību aktus).
28. 2018. gada 12. septembrī K. P., Padome un Komisija iesniedza mutvārdu apsvērumus un atbildēja uz mutvārdu procesā uzdotajiem jautājumiem.
Analīze
Pieņemamība
29. Ja lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tiek apstrīdēta ES tiesību akta spēkā esamība, ir nepieciešams noskaidrot, vai pusei, kas šo jautājumu iesniedza valsts tiesā, būtu bijušas tiesības “bez jebkādām šaubām” apstrīdēt šī akta tiesiskumu atbilstoši LESD 263. pantam. Ja tā, tad atbilstoši LESD 267. pantam tai nebūtu iespējams apstrīdēt šī paša tiesību akta tiesiskumu lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu (24).
30. Šeit ir skaidri redzams, ka K. P. nevarēja “nešaubīgi” atbilst divkāršai prasībai par individuālo un tiešo skārumu. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu K. P. ir raksturots kā “atbildīgā persona”, iesaistīts “striktā hierarhijā, viņš uzraudzīja viņam pakļautās iecirkņu atbildīgās personas un citas personas, kas bija nodarbinātas uz vietas kā ziedojumu vācēji, bet pats bija tieši pakļauts par Vāciju atbildīgajām personām”. Šie fakti skaidri norāda, ka K. P. nebūtu spējis radīt pietiekamu “individuālu skārumu”, lai pārvarētu sevišķi tam laikam augsto piemērojamo robežvērtību (25). Turklāt nav arī nekādu norāžu par to, ka K. P. būtu bijusi (taču viņš to nav izmantojis) iespēja tieši apstrīdēt šos tiesību aktus kā LTTE pārstāvim (26).
31. Tātad šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.
Sākotnējā lēmuma par LTTE iekļaušanu 2. panta 3. punktā paredzētajā sarakstā spēkā esamība
32. Ar savu vienīgo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot attiecīgo ES tiesību aktu spēkā esamību. Katrs no šiem tiesību aktiem attiecas uz LTTE iekļaušanas sarakstā atjaunošanu.
33. Tomēr K. P. advokāts savos rakstveida apsvērumos atkārtoti sniedza lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādītos argumentus, kurus viņš klienta vārdā ir sniedzis kriminālprocesā. Viņš attiecīgi apgalvo, ka i) sākotnējās iekļaušanas sarakstā lēmums ir spēkā neesošs pamatojuma neesamības dēļ un ka ii) no sprieduma E un F (27) izriet, ka jebkādi lēmumi par atjaunošanu, kuri pieņemti pēc sākotnējās iekļaušanas sarakstā lēmuma bez pamatojuma pieņemšanas, arī ir spēkā neesoši (apgalvotais “domino efekts”). Šī argumenta pamatā ir tas, ka tādi lēmumi par atjaunošanu kā attiecīgie ES tiesību akti “būtībā ir sākotnējās iekļaušanas sarakstā pagarināšana” (28). K. P. arī apgalvoja, ka viņš neesot varējis apstrīdēt sākotnējās iekļaušanas sarakstā lēmumu attiecīgajā laikā (kas, kā minēju iepriekš 30. punktā, visticamāk, ir taisnība) un ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tagad sniedz viņām šādu iespēju.
34. Tomēr turpmāk minēto iemeslu dēļ es neuzskatu, ka Tiesai šeit būtu jāpievēršas jautājumam par sākotnējās iekļaušanas sarakstā lēmuma spēkā esamību.
35. Pirmkārt jau, iesniedzējtiesa neiekļāva minēto lēmumu tās jautājumā šai Tiesai. Tāpat tā neizklāstīja detalizētus argumentus vai vajadzīgo pamatinformāciju, lai šajā ziņā palīdzētu Tiesai. Ņemot vērā minēto, Tiesas rīcībā nav nepieciešamās informācijas, uz kuras pamata varētu veikt atbilstošu pārbaudi par Regulas Nr. 2580/2001 procesuālo vai materiālo tiesiskumu.
36. Otrkārt, ja Tiesa sniegtu ex officio šādu novērtējumu, tā neievērotu attiecīgo dalībvalstu un iestāžu tiesības, kuras saskaņā ar Tiesas statūtu 23. panta otro daļu var iesniegt apsvērumus par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu. Lai gan lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu patiešām ir norādīti K. P. advokāta tiesas sēdē paustie argumenti, tajā nav nedz tieša jautājuma par sākotnējās iekļaušanas sarakstā lēmuma spēkā esamību, nedz nepieciešamo apstākļu, lai Tiesa varētu pievērsties šim jautājumam. Tiesas sēdē Padome un Komisija apstiprināja, ka tās savos apsvērumos nebija pievērsušās šim jautājumam, jo nebija interpretējušas lēmumu par prejudiciālā jautājuma uzdošanu tādējādi, ka tas radītu šādu jautājumu. Attiecīgi, kamēr saskaņā ar LESD 267. pantu noteiktā prejudiciālā nolēmuma procedūra nesniedz iespēju tādām pusēm kā K. P. izvirzīt šādu jautājumu ilgu laiku pēc faktu rašanās, kad lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tas nav norādīts vai labākajā gadījumā lūgums šajā ziņā ir pretrunīgs, Tiesa nevar tam pievērsties ex officio. To darot, citām pusēm tiktu liegtas to tiesības uz aizstāvību.
37. Treškārt, jebkura ES tiesību akta spēkā esamības pārbaudi izskata atsevišķi. Šajā sakarā būtu jānorāda, ka sākotnējās iekļaušanas sarakstā lēmums un attiecīgie ES tiesību akti ir atsevišķi tiesību akti, kas pieņemti atbilstoši dažādām tiesību sistēmām (attiecīgi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkts un 1. panta 6. punkts), piemērojot atšķirīgus juridiskos kritērijus. Turklāt, lai arī Tiesa minētajā LTTE lietā patiešām uzskatīja, ka lēmums par atjaunošanu būtībā ir sākotnējās iekļaušanas sarakstā pagarināšana, abi dokumenti nemaz nav juridiski saistīti tādā ziņā, ka pirmā dokumenta spēkā neesamība automātiski liek apšaubīt otra dokumenta spēkā esamību. Man drīzāk šķiet, ka pastāv tiesību aktu hierarhija. Pirmais (un pats galvenais) veicamais pasākums sākotnējās iekļaušanas sarakstā lēmuma laikā ir pārbaudīt, vai pastāv piemērots kompetentas iestādes lēmums atbilstoši Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktam (29). Savukārt sākotnējās iekļaušanas sarakstā lēmums par atjaunošanu nenosaka šī lēmuma atkārtotu pārbaudi (30). Atjaunošanas laikā Padomei ir tikai jānorāda, ka radītais apdraudējums ir “tāds pats” kā sākotnējās iekļaušanas sarakstā laikā norādītais apdraudējums (31). Manuprāt, tādējādi sākotnējās iekļaušanas sarakstā lēmums un attiecīgie ES tiesību akti ir nepārprotami nošķirti un neatkarīgi tiesību akti. No tā izriet, ka Tiesai nav automātiski jāizskata sākotnējās iekļaušanas sarakstā lēmums, ar ko attiecīgo personu vai grupu iekļauj 2. panta 3. punktā paredzētajā sarakstā katru reizi, kad tiek apstrīdēts lēmums par atjaunošanu.
38. Ņemot vērā minēto, es neizslēdzu, ka Tiesai varētu būtu lietderīgi izskatīt jautājumu par to, vai sākotnējā iekļaušana sarakstā bija pēc būtības spēkā neesoša un ar attiecīgu ietekmi uz vēlāk pieņemtiem lēmumiem par atjaunošanu tikai tad, ja tai skaidri lūgts to izdarīt. Tiesas sēdē Padome atzina, ka, piemēram, ja kompetentas valsts iestādes lēmums attiektos uz LTTE piederoša automobiļa tehniskās apskates nenokārtošanu, ar to nevarētu pamatot Padomes sākotnējās iekļaušanas sarakstā lēmuma pieņemšanu. Attiecīgās tiesiskās sekas tam būtu tādas, ka turpmākiem atjaunošanas tiesību aktiem mazinātos ietekme. Tomēr tas nav attiecināms uz šo gadījumu.
Analoģija ar lietu E un F
39. Tiesvedībā valsts tiesā un šajā Tiesā K. P. advokāts lielā mērā paļāvās uz šīs Tiesas spriedumu E un F, pēc analoģijas apgalvojot, ka sākotnējā lēmuma par LTTE iekļaušanu sarakstā (Lēmums 2006/379) trūkumi radīja “domino efektu”, ar ko visi turpmākie lēmumi atstāt LTTE iekļaušanu 2. panta 3. punktā paredzētajā sarakstā būtu jāatzīst par spēkā neesošiem. Tomēr ir skaidrs, ka lietas E un F pamatā esošie fakti manāmi atšķiras no šajā lietā esošajiem (32).
40. Jāatgādina, ka lietā E un F pamatojums par DHKP–C iekļaušanu sarakstā netika sniegts gan par sākotnējo iekļaušanu sarakstā, gan arī par turpmāko lēmumu kopumu par atjaunošanu. Sākotnēji tika iesniegts pamatojums attiecībā uz Lēmumu 2007/445, taču par vēlu, lai pasargātu agrāku ES tiesību aktu kopumu no atzīšanas par spēkā neesošu, ciktāl minētajā tiesību aktu kopumā tika iekļauta šī organizācija (33).
41. Savukārt esošajā lietā pamatojumi tika iesniegti LTTE attiecībā gan uz sākotnējo iekļaušanu sarakstā, gan uz visiem turpmākajiem lēmumiem atstāt LTTE iekļaušanu 2. panta 3. punktā paredzētajā sarakstā. Kā jau paskaidroju iepriekš, izvēlētais modelis bija nosūtīt ieinteresētām personām (ja tas ir iespējams) pamatojumu ar iemeslu, kādēļ tās tika iekļautas sarakstā, pēc tam publicēt paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, informējot attiecīgās personas par to, ka Padome nolēma tās atstāt 2. panta 3. punktā paredzētajā sarakstā un ka tām bija iespējams pieprasīt Padomes pamatojuma projektu ar iemesliem, kādēļ tās tika ietvertas sarakstā. Pēc atkārtotas iekļaušanas sarakstā Padome attiecīgajām personām nosūtīja pamatojuma ar iemesliem, kādēļ tās tika atkārtoti iekļautas sarakstā, galīgo redakciju (34).
42. Taisnība, ka pirmo pamatojumu par LTTE iekļaušanu 2. panta 3. punkta sarakstā ar 2006. gada 29. maija Lēmumu 2006/379 Padome nebija iesniegusi LTTE līdz 2007. gada 23. aprīlim (35), proti, gandrīz 11 mēnešus pēc sākotnējās iekļaušanas sarakstā. Tomēr nemainīgs paliek tas, ka šī iesniegšana notika, pirms Lēmumu 2006/379 aizstāja un atcēla ar 2007. gada 28. jūnija Lēmumu 2007/445 un attiecīgi laikposmā, kad sākotnējais lēmums bija spēkā esošs (36). Dienu pēc pēdējā minētā lēmuma pieņemšanas, 2007. gada 29. jūnijā, Padome nosūtīja LTTE pamatojumu par tās turpmāku iekļaušanu sarakstā. Pēc tam paziņojums par iemesliem atkārtotai iekļaušanai sarakstā atbilda manis iepriekš aprakstītajam izvēlētajam modelim.
43. Pamatojuma iesniegšana tik novēloti pēc sākotnējās iekļaušanas sarakstā pieņemšanas acīmredzami nesaskan ar Tiesas prasību Padomei iesniegt šādu prasību “uzreiz” pēc sākotnējās iekļaušanas sarakstā pieņemšanas (37). Tomēr nav noliedzams, ka LTTE nereaģēja uz Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēto sākotnējo iekļaušanu sarakstā, lai gan tai nepārprotami bija tiesības to darīt, likumīgi apstrīdot lēmumu noteiktā termiņā saskaņā ar EKL 230. pantu (tagad – LESD 263. pants). Turklāt pirms aizstājošā tiesību akta (Lēmums 2007/445) pieņemšanas Padome šo bezdarbību bija novērsusi (38). Piebildīšu, ka Padomei ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz tās tiesību aktu procesuālo pārkāpumu novēršanu. Ja tā būtu izvēlējusies, piemēram, nepieciešamo pamatojumu sniegt iekļaušanas sarakstā atjaunošanas tiesību akta apsvērumos, manuprāt, tas arī būtu šo problēmu novērsis.
44. Tādēļ es ierosinu Tiesai neizskatīt sākotnējās iekļaušanas sarakstā lēmuma materiālo vai procesuālo spēkā neesamību un/vai to, vai tas varētu ietekmēt attiecīgo ES tiesību aktu spēkā esamību.
Šajā lietā apskatāmo Savienības tiesību aktu, ar ko LTTE iekļauj 2. panta 3. punkta sarakstā (Lēmumi 2007/445, 2007/868, 2008/583 un 2009/62 un Regula Nr. 501/2009), spēkā esamība
45. Vai attiecīgajiem ES tiesību aktiem pievienotie pamatojumi bija pietiekami, jo īpaši ņemot vērā spriedumu lietā LTTE (39)?
46. Kopējā nostājā 2001/931 nav ietverta tieša prasība norādīt pamatojumu. Šīs prasības pamatā attiecīgi ir LESD 296. pants, kas paredz, ka tiesību aktos ir sniegts to pieņemšanas pamatojums. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojumā “ir skaidri un nepārprotami jābūt norādītai aktu sagatavojušās iestādes argumentācijai, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt kontroli” (40). Šajā pienākumā izpaužas vispārējais princips par tiesībām uz aizstāvību ievērošanu un attiecīgās pamattiesības saskaņā ar Hartas 47. pantu (41).
47. Pamatojumā ir jābūt iekļautiem īpašiem un konkrētiem iemesliem, kādēļ lēmumu pieņēmējs uzskata, ka attiecīgajai pusei ir piemērojamas tiesību normas (42), un ir jābūt “izklāstītiem faktiem un juridiskajiem apsvērumiem, kuriem ir būtiska nozīme šī akta struktūrā” (43). Pamatojumā nav obligāti, lai tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo pamatojumu arī novērtē pēc tā faktiskiem apstākļiem un tiesiskā regulējuma (44).
48. Attiecīgi tādiem lēmumiem par atjaunošanu kā attiecīgie ES tiesību akti tiesiskais regulējums ir juridiskā prasība, kas nosaka, ka Padome pārskata 2. panta 3. punkta sarakstu “vismaz reizi sešos mēnešos” (Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkts). Ja šo sešu mēnešu laikā faktiskā situācija nav mainījusies, šajos apstākļos nav “vajadzības vēl detalizētāk norādīt, kādēļ Padome” ir “pārliecināta, ka iemesli, kas pamatoja” attiecīgo personu “iekļaušanu strīdīgajā sarakstā, [vēl aizvien ir] spēkā” (45). Turklāt tiesību akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts kontekstā, kas attiecīgajai personai bija “zināms”, un “tai ļauj saprast pret to veiktā pasākuma apjomu” (46).
49. Lēmumu par atjaunošanu faktiskais konteksts var iekļaut to, vai pagājušais laiks un/vai apstākļu izmaiņas nosaka Padomei pienākumu attiecīgās personas vai grupas atstāšanu 2. panta 3. punkta sarakstā balstīt uz “aktualizētu situācijas vērtējumu, ņemot vērā jaunākus faktiskos apstākļus, kas pierāda” minētā riska “saglabāšanos” (47). Tomēr Padomei nav jārada “jauns apstāklis”, uz kuru “attiektos valsts lēmums, ko kompetenta iestāde būtu pieņēmusi pēc lēmuma”, lai pamatotu lēmumu par atjaunošanu (48).
50. Pamatojumi attiecīgajiem ES tiesību aktiem šķiet – izņemot nelielas atšķirības, piemēram, izmaiņas datumā – identiski. Kā uzskatāmu piemēru es pārskatīšu pamatojumu Lēmumam 2007/445. Skaidrības labad mans novērtējums šajā secinājumu daļā neattiecas uz pamatojumu Padomes Regulai Nr. 501/2009, kuru es izskatu atsevišķi 63. un nākamajos punktos.
51. Pamatojums, uz kura balstīta LTTE iekļaušanas sarakstā atjaunošana ar Lēmumu 2007/445, izriet no šādiem trim avotiem: Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicētā 2007. gada 25. aprīļa paziņojuma, Lēmuma 2007/445 apsvērumiem un LTTE nosūtītās 2007. gada 29. jūnija pamatojuma galīgās redakcijas. Minēto avotu sistēmiskā interpretācija atklāj, ka Padome i) iesniedza LTTE pamatojuma projektu, ii) informēja LTTE (un pārējās attiecīgās puses) par to, ka tā varēja iesniegt Komisijai apsvērumus, paskaidrojot, kāpēc atjaunošana nebija vajadzīga, iii) pamatojumā bija iekļāvusi izklāstu par to, kāpēc atjaunotas iekļaušanas sarakstā nosacījumi bija pamatoti, un iv) pēc lēmuma par atjaunošanu pieņemšanas nosūtīja LTTE pamatojuma galīgo redakciju ar atjaunotas iekļaušanas sarakstā pamatojumu (49).
52. Šajā dokumentā LTTE tika raksturota kā 1976. gadā izveidota teroristu grupa, un tika konstatētas 12 LTTE paveiktas darbības, uz kurām, Padomes ieskatā, attiecās Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta “terora akta” definīcija. Pēc tam tā atsaucās uz United Kingdom Secretary of State for the Home Department [Apvienotās Karalistes Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs] 2001. gada 29. marta lēmumu par LTTE aizliegšanu saskaņā ar UK Terrorism Act 2000 [Apvienotās Karalistes 2000. gada Terorisma likums], uz United Kingdom Treasury [Apvienotās Karalistes Valsts kase] 2001. gada 6. decembra lēmumu par LTTE aktīvu iesaldēšanu un uz Indijas varasiestāžu 1992. gada lēmumu par LTTE aizliegšanu (saskaņā ar Padomes viedokli uz visiem trim lēmumiem attiecās Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punktā ietvertā “lēmuma” definīcija, kā arī visi lēmumi bija spēkā esoši).
53. Manuprāt, iepriekš 51. punktā noteiktajos trīs avotos bija pietiekami daudz informācijas, lai LTTE būtu zināmi īpašie un konkrētie iemesli, kādēļ Padome uzskatīja, ka tai bija piemērojami attiecīgie noteikumi, kā arī fakti un juridiskie apsvērumi, kuriem bija būtiska nozīme saistībā ar iekļaušanas sarakstā atjaunošanu. Citiem vārdiem sakot, bija pietiekami daudz informācijas, lai ļautu LTTE saprast to, kas tai tika pārmests, un veikto pasākumu apjomu. Attiecīgi LTTE tika dota iespēja lietderīgi apstrīdēt atjaunošanas tiesību akta pamatotību. Ja tā būtu to izmantojusi, tā varētu izmantot tiesības uz aizstāvību, iesniedzot apsvērumus pirms atjaunošanas tiesību akta pieņemšanas – kā Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša paziņojumā tā tika aicināta rīkoties – un/vai saskaņā ar EKL 230. pantu (tagad – LESD 263. pants) noteiktā termiņā apstrīdot atjaunošanas tiesību aktu Vispārējā tiesā pēc tā pieņemšanas.
54. Taisnība, ka Tiesa ir nepārprotami vispārīgi paudusi, ka pamatojumi ir jāiesniedz pirms atjaunošanas tiesību akta pieņemšanas (50), ņemot vērā to, ka pamatojumu galīgās redakcijas bija izveidotas un nosūtītas pēc katra apstrīdētā pasākuma. Tomēr es uzskatu, ka Padome ir rīkojusies atbilstoši Tiesas prasības garam. Es jo īpaši akcentēju apstākļus, kuros Lēmums 2007/445 (un citi atjaunošanas tiesību akti) bija pieņemts. Patiesībā LTTE rīcībā visu laiku pirms katra atjaunošanas tiesību akta pieņemšanas bija nemainīgs pamatojums. Tādēļ nevar uzskatīt, ka LTTE bija tādā situācijā, kurā tai nebija zināmi fakti un iemesli par lēmumu to atstāt 2. panta 3. punkta sarakstā.
55. Vai atjaunošanas tiesību aktu faktus un iemeslus varēja vārdu pa vārdam atkārtot reizi sešos mēnešos vai arī tos vajadzēja atjaunināt, jo tie bija zaudējuši aktualitāti apstākļu izmaiņas un/vai pagājušā laika dēļ?
56. Tiesai ir darīta zināma tikai viena nozīmīga apstākļu izmaiņa – LTTE militārā sakāve 2009. gada maijā. Šī izmaiņa notika pēc Lēmumu 2007/445, 2007/868, 2008/583 un 2009/62 pieņemšanas. Tādēļ Padomei nevar pārmest, ka lēmumu pieņemšanas laikā tā nebija to ņēmusi vērā.
57. K. P. koncentrē savu pamatojuma kritiku uz to, ka, pirmkārt, Padome nebija ņēmusi vērā 2002. gadā uzsākto apgalvoto pamieru starp LTTE un Šrilankas valdību un ka, otrkārt, vienu no Padomes pamatojumā uzskaitītajiem terora aktiem (Šrilankas valdības ministra slepkavība), pēc viņa sacītā, nebija veikusi LTTE. Manuprāt, neviens no minētajiem faktiem nav uzskatāms par apstākļu izmaiņu sākotnējās iekļaušanas sarakstā lēmumā un kādā no četriem lēmumiem, lai to autoram būtu jāmaina pamatojumi. No pārējām 11 Padomes minētajām teroristu darbībām var izdarīt pretēju secinājumu, proti, ka apgalvotais pamiers neizbeidza LTTE veiktās teroristu darbības.
58. Līdz ar to es secinu, ka Tiesai nav bijušas zināmas būtiskas apstākļu izmaiņas, kuru dēļ Padomei būtu jāmaina pamatojuma saturs Lēmumos 2007/445, 2007/868, 2008/583 un 2009/62 salīdzinājumā ar sākotnējās iekļaušanas sarakstā lēmuma saturu.
59. Vai pagājušais laiks pats par sevi noteica izmaiņas pamatojumā?
60. Spriedumos Padome/Hamas (51) un Kadi II (52) Tiesa norādīja, ka 9–13 gadu un 16 gadu intervāls attiecīgi nozīmēja to, ka vairs nevarēja atsaukties uz agrāko pamatojumu. Tāpēc aplūkosim šīs lietas attiecīgos laikposmus. Es pieņemu 2006. gada 16. oktobri par izejas punktu datumam, kurā notika pēdējais terora akts, uz ko Padome atsaucās tās pamatojumos attiecīgajos ES tiesību aktos. Pirmo atjaunošanas lēmumu pēc sākotnējā lēmuma par iekļaušanu sarakstā (proti, 2007. gada 28. jūnija Lēmums 2007/445) pieņēma astoņus ar pusi mēnešus vēlāk. 2009. gada 26. janvāra Lēmums 2009/62 tika pieņemts 27 mēnešus vēlāk. (Padomes 2007. gada 20. decembra Lēmums 2007/868 un Padomes 2008. gada 15. jūlija Lēmums 2008/583 bija pieņemti minēto divu datumu starplaikā.) Manuprāt, nevar uzskatīt, ka 2005./2006. gada terora akti kopsakarā ar 2001. gada kompetentās iestādes lēmumiem bija novecojuši atskaites punkti šiem četriem Savienības tiesību aktiem.
61. Ir svarīgi atcerēties apstākļus, kādos atjaunošanas tiesību akti ir pieņemti. Seši mēneši ir pārāk īss laikposms, lai varētu veikt obligātu pārbaudi. Tas, ka nav notikusi neviena teroristu darbība attiecīgajā sešu mēnešu laikposmā, varētu nozīmēt to, ka ierobežojošie pasākumi patiešām ir panākuši iecerēto mērķi. Tikpat labi tas varētu nozīmēt to, ka attiecīgās personas cer radīt iespaidu, ka to darbība ir izbeigta, lai gan īstenībā tiek plānoti un gatavoti jauni terora akti. Viena vai vairāku turpmāku sešu mēnešu laikposmu atjaunošana varētu būt apdomīga rīcība, pat ja nav notikuši jauni terora akti, jo īpaši ņemot vērā Padomes plašo rīcības brīvību šajā sakarā (53) un sabiedrības interesi preventīvu pasākumu veikšanā, lai novērstu teroristu darbības (54).
62. Manuprāt, no tā izriet, ka Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša paziņojums, Lēmuma 2007/445 apsvērumi un pamatojuma galīgā redakcija kopumā nodrošināja pietiekami daudz informācijas, lai atbilstu LESD 296. panta prasībām Padomes sprieduma atbalstīšanā par to, ka šādos apstākļos LTTE radīja “pastāvīgu apdraudējumu”. To pašu esmu secinājusi attiecībā uz Lēmumiem 2007/868, 2008/583 un 2009/62. Ņemot vērā to, ka fakti un apstākļu kopums attiecībā uz LTTE nav šķietami būtiski mainījušies laikposmā, kurā minētie lēmumi bija spēkā esoši, tas patiešām būtu bijis pretrunīgi, ja Padomes pamatojumi būtiski – ja vispār – atšķirtos.
63. Tomēr man ir atšķirīgs viedoklis par Regulu Nr. 501/2009, kura tika pieņemta 2009. gada 15. jūnijā, lai aizvietotu un atceltu Lēmumu 2009/62. Minētai regulai ir līdzības ar Tiesas spriedumā LTTE anulētajiem tiesību aktiem (55).
64. Vēlos norādīt, ka Regulas Nr. 501/2009 pieņemšanas datumā bija būtiskas apstākļu izmaiņas, kā Tiesa ir noteikusi spriedumā LTTE, proti, notikusī LTTE militārā sakāve 2009. gada maijā (56). Šī sakāve notika pirms Regulas Nr. 501/2009 pieņemšanas 2009. gada 15. jūnijā. Šī tiesību akta pamatojums tāpat kā pirms tā pieņemtie tiesību akti attiecas uz terora aktu sarakstu, kurā visi ir notikuši pirms šīs militārās sakāves. Tāpat piebildīšu, ka ir pagājis vairāk nekā 31 mēnesis kopš datuma, kurā notika pēdējais terora akts, uz ko atsaucās Padome (2006. gada oktobris), un tika pieņemta Regula Nr. 501/2009. Intervāls ir ilgāks nekā vienam no Tiesas spriedumā LTTE anulētajiem tiesību aktiem (Regula Nr. 83/2011) (57).
65. Tiesas sēdē Padome pamatoti norādīja, ka tai būtu bijis nedaudz mazāk par kalendāro mēnesi (no 2009. gada 17. maija līdz 15. jūnijam), lai grozītu savu Regulu Nr. 501/2009. Šādi ir apstākļi, kādos ir jānorisinās sešu mēnešu ilgajām obligātajām pārbaudēm. Ja militārā sakāve būtu bijusi pasludināta dažas dienas pirms datuma, kurā Regula Nr. 501/2009 bija jāpieņem, es labprātīgi būtu piekritusi tam, ka nebūtu pamatoti gaidīt, ka Padome to ņemtu vērā. Šajā gadījumā Padomei tomēr bija gana laika, lai no jauna apsvērtu atjaunošanu, toties pamatojumā nav norāžu, ka tā to būtu izdarījusi.
66. Padome centās apgalvot, ka nebija nozīmes tam, ka pamatojumā nebija norāžu par šo svarīgo jauninājumu. Ja pamatojumam būtu bijis pievienots teikums, atbilstīgi kuram Padomei būtu zināms par militāro sakāvi, tomēr tā nolemtu, ka būtu pāragri izslēgt LTTE no 2. panta 3. punkta saraksta, iznākums principā būtu identisks – lēmums par atjaunošanu tik un tā būtu ticis pieņemts. Iespējams, tas tā arī bija, taču Padomes arguments nav atbilstošs. Jebkādas atsauces uz apstākļu izmaiņām un jebkāda paskaidrojuma trūkums par iekļaušanas sarakstā atjaunināšanas iemeslu nozīmē to, ka Padome nav izpildījusi LESD 296. pantā paredzētos pienākumus, kā Tiesa to ir interpretējusi teroristu iekļaušanas sarakstā atjaunošanas tiesību aktu kontekstā (58).
67. Tiesas sēdē Padome arī apgalvoja, ka tieši LTTE bija jāveic nepieciešamie pasākumi, lai informētu Padomi par militāro sakāvi, tā vietā, lai Padome aktīvi meklētu šo informāciju. Šī informēšana nesaskan ar to (publiski pieejamo), ka 2009. gada 18. un 19. maijā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padome tikās, lai tieši apspriestu “jaunākās norises” Šrilankā, veltot deviņus punktus Padomes secinājumos tikai tam, lai pievērstos situācijai, “kaujām noslēdzoties” (59). Turklāt Tiesa ir skaidri nospriedusi, ka Padome var atsaukties uz jaunākajiem apstākļiem, kas ir izsecināti no preses vai tiešsaistes resursiem, lai pamatotu iekļaušanas sarakstā atjaunošanu (60). No tā izriet, ka Padome to arī var darīt, lai novērtētu iespējamu izslēgšanu no saraksta. Piebildīšu, ka tūlītēja advokātu saziņa ar administratīvajām iestādēm, kuras atrodas citā kontinentā, var nebūt iespējama vai vismaz nebūt galvenā prioritāte grupai, kura tikko piedzīvojusi militāro sakāvi un kuras vadītājs ir šķietami bijis nogalināts (61).
68. Līdz ar to es uzskatu, ka Regula Nr. 501/2009 ir spēkā neesoša to pašu iemeslu dēļ, kurus Tiesa sniedza savā spriedumā LTTE. Piebildīšu – kamēr šis trūkums vai nu ir, vai nav novēršams, jebkurš tiesiskās aizsardzības līdzeklis nevar būt piemērojams ar atpakaļejošu spēku pret K. P. vērstā kriminālprocesa kontekstā (62).
Secinājumi
69. Līdz ar to es ierosinu Tiesai sniegt šādu atbildi uz Landgericht Saarbrücken (Zārbrikenes apgabaltiesa, Vācija) uzdoto prejudiciālo jautājumu:
Padomes Regula (EK) Nr. 501/2009 (2009. gada 15. jūnijs), ar kuru īsteno Regulas (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, 2. panta 3. punktu un atceļ Lēmumu 2009/62/EK, ir spēkā neesoša, ciktāl tā ir piemērojama Liberation Tigers of Tamil Eelam.
Tiesai iesniegto pierādījumu pārbaude neatklāja nekādus faktorus, kas varētu ietekmēt Padomes Lēmuma 2007/445/EK (2007. gada 28. jūnijs), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Lēmumus 2006/379/EK un 2006/1008/EK, Padomes Lēmuma 2007/868/EK (2007. gada 20. decembris), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Lēmumu 2007/445/EK, Padomes Lēmuma 2008/583/EK (2008. gada 15. jūlijs), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Lēmumu 2007/868/EK, vai Padomes Lēmuma 2009/62/EK (2009. gada 26. janvāris), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Lēmumu 2008/583/EK, spēkā esamību.