TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2023. gada 5. oktobrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Nodokļi – Kopējā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēma – Direktīva 2006/112/EK – Ar Savienības tiesībām nesaderīga valsts tiesiskā regulējuma seku saglabāšana
Lietā C‑355/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko rechtbank van eerste aanleg Oost‑Vlaanderen, afdeling Gent (Austrumflandrijas provinces pirmās instances tiesa, Ģentes nodaļa, Beļģija) iesniegusi ar 2022. gada 30. maija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 1. jūnijā, tiesvedībā
Osteopathie Van Hauwermeiren BV
pret
Belgische Staat,
TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb], Tiesas priekšsēdētāja vietnieks L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen] (referents) un tiesnese I. Ziemele,
ģenerāladvokāte: T. Čapeta [T. Ćapeta],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Osteopathie Van Hauwermeiren BV vārdā – B. Hermans, S. Lippens un L. Van Lembergen, advocaten,
– Beļģijas valdības vārdā – P. Cottin, J.‑C. Halleux un C. Pochet, pārstāvji,
– Spānijas valdības vārdā – I. Herranz Elizalde, pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – J. Jokubauskaitė un W. Roels, pārstāvji,
ņemot vērā lēmumu, kas pieņemts pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas, izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 267. panta interpretāciju.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Osteopathie Van Hauwermeiren BV un Belgische Staat (Beļģijas valsts) par protokolu, kā arī paziņojumu par pievienotās vērtības nodokļa (PVN), kas maksājams par laikposmu no 2013. līdz 2019. gadam, iekasēšanu un piedziņu, par naudas sodu un procentiem.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.) 132. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts:
“Dalībvalstis atbrīvo no nodokļa šādus darījumus:
[..]
c) medicīniskās aprūpes sniegšanu, darbojoties medicīniskās vai paramedicīniskās profesijās, ko noteikusi attiecīgā dalībvalsts.”
Beļģijas tiesības
4 Code de la taxe sur la valeur ajoutée (Pievienotās vērtības nodokļa kodekss; Belgisch Staatsblad, 1969. gada 17. jūlijs, 7046. lpp.; turpmāk tekstā – “PVN kodekss”) 44. pantā ir noteikts, ka noteikti pakalpojumi ir atbrīvoti no PVN.
5 Loi spéciale du 6 janvier 1989 sur la Cour constitutionnelle (1989. gada 6. janvāra Īpašais likums par Konstitucionālo tiesu; Belgisch Staatsblad, 1989. gada 7. janvāris, 315. lpp.) 8. pantā Konstitucionālā tiesa ir pilnvarota saglabāt tās atceltas tiesību normas atsevišķas sekas.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
6 Osteopathie Van Hauwermeiren ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kas bija PVN maksātāja no 2006. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 30. septembrim par saimniecisko darbību “citas darbības cilvēku veselības jomā”.
7 Ar 2017. gada 28. septembra lēmumu Grondwettelijk Hof (Konstitucionālā tiesa, Beļģija) uzdeva Tiesai prejudiciālus jautājumus tostarp saistībā ar valsts nodokļu režīmu, kas piemērojams osteopātu darbībām, un citastarp par Direktīvas 2006/112 132. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretāciju, kā arī par valsts tiesas iespēju izmantot valsts tiesību normu, kas tai dod tiesības saglabāt atsevišķas atceltā tiesību akta sekas, lai provizoriski saglabātu tādu valsts tiesību normu iedarbību, kuras tā atzinusi par nesaderīgām ar šo direktīvu, līdz tiek nodrošināta to atbilstība minētajai direktīvai.
8 Tiesa uz šiem jautājumiem atbildēja 2019. gada 27. jūnija spriedumā Belgisch Syndicaat van Chiropraxie u.c. (C‑597/17, EU:C:2019:544).
9 Pēc šī sprieduma pieņemšanas Grondwettelijk Hof (Konstitucionālā tiesa) ar 2019. gada 5. decembra spriedumu atcēla PVN kodeksa 44. panta 1. punktu, ciktāl šī norma neļāva piešķirt atbrīvojumu no PVN par manuālās terapijas vai osteopātijas pakalpojumiem ārstniecības un paramedicīnas profesiju pārstāvjiem, kas nav minēti šajā tiesību normā, ja šiem speciālistiem bija nepieciešamā kvalifikācija, lai sniegtu pietiekami augsta līmeņa aprūpes pakalpojumus, kuri uzskatāmi par pielīdzināmiem pakalpojumiem, ko sniedz reglamentētas medicīnas vai paramedicīnas profesijas pārstāvji.
10 Šajā spriedumā minētā tiesa arī nolēma izmantot tai ar 1989. gada 6. janvāra Īpašā likuma par Konstitucionālo tiesu 8. pantu atzītās tiesības un saglabāt minētās tiesību normas sekas ar nodokli apliekamiem darījumiem, kas veikti pirms 2019. gada 1. oktobra. Šajā ziņā tā precizēja, ka sprieduma, ar kuru tiek atcelts tiesību akts, piemērošanu ar atpakaļejošu spēku nepieļauj primāri tiesiskās drošības apsvērumi, kas skar visas iesaistītās – gan publiskās, gan privātās – intereses, it īpaši konkrētu neiespējamību atmaksāt klientiem PVN, kas kļūdaini iekasēts par nodokļa maksātāja veiktajām preču piegādēm vai pakalpojumu sniegšanu vai arī pieprasīt tā samaksu gadījumā, ja nodoklis nav ticis samaksāts nepamatoti, it īpaši tad, ja runa ir par lielu skaitu neidentificētu personu vai ja nodokļa maksātājiem nav grāmatvedības sistēmas, kura tiem ļautu vēl identificēt minētās preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanu un to vērtību.
11 2020. gada 19. jūlijā Osteopathie Van Hauwermeiren iesniedza PVN deklarāciju par 2020. gada otro ceturksni, kurā tā daļā, kas attiecas uz PVN koriģēšanu par labu tai, uzrādīja summu 45 355,81 EUR un lūdza atmaksāt šo summu.
12 2020. gada 2. septembrī Beļģijas nodokļu administrācija sagatavoja protokolu, kurā norādīja, ka Osteopathie Van Hauwermeiren ir jāmaksā šī PVN summa, naudas sods un procenti.
13 Šī administrācija uzskata, ka, tā kā Grondwettelijk Hof (Konstitucionālā tiesa) nolēma saglabāt PVN kodeksa 44. panta 1. punkta iedarbību ar nodokli apliekamiem darījumiem, kas veikti pirms 2019. gada 1. oktobra, uz Osteopathie Van Hauwermeiren darījumiem, par kuriem PVN bija jāmaksā pirms 2019. gada 1. oktobra, neattiecas šajā tiesību normā paredzētais atbrīvojums. Osteopathie Van Hauwermeiren tātad neesot tiesību uz PVN, kas samaksāts par šiem darījumiem, atmaksu.
14 2021. gada 12. janvārī Osteopathie Van Hauwermeiren cēla prasību rechtbank van eerste aanleg Oost‑Vlaanderen, afdeling Gent (Austrumflandrijas provinces pirmās instances tiesa, Ģentes nodaļa, Beļģija), kas ir iesniedzējtiesa, lūdzot konstatēt, pirmkārt, 2020. gada 2. septembra protokola prettiesiskumu un nepamatotību un, otrkārt, ka tai nav jāmaksā tajā norādītās summas, proti, PVN 45 355,81 EUR, naudas sods 4530 EUR un procenti 382,63 EUR apmērā.
15 Šajā ziņā Osteopathie Van Hauwermeiren apgalvoja, ka Grondwettelijk Hof (Konstitucionālā tiesa) 2019. gada 5. decembra spriedumu nevar piemērot, jo tas ir pretrunā Eiropas Savienības tiesībām. No tā izrietot, ka Osteopathie Van Hauwermeiren esot tiesības uz tā PVN atmaksu, ko tā ir samaksājusi par laikposmu līdz 2019. gada 1. oktobrim.
16 Šādos apstākļos rechtbank van eerste aanleg Oost‑Vlaanderen, afdeling Gent (Austrumflandrijas provinces pirmās instances tiesa, Ģentes nodaļa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Tiesas 1976. gada 8. aprīļa spriedums lietā [Defrenne (43/75, EU:C:1976:56)] ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to valsts tiesai tiek piešķirta autonoma kompetence – pēc savas iniciatīvas, neiesniedzot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu, – pamatojoties uz pilnībā iekšēju tiesību normu, attiecībā uz pagātni atstāt spēkā sekas, ko radījis valsts tiesiskais regulējums par medicīnisko un paramedicīnisko pakalpojumu atbrīvošanu no PVN, kuru tā, pēc tam, kad tā šajā sakarā tās pašas lietas ietvaros saskaņā ar LESD 267. pantu Tiesā ir iesniegusi trīs lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, uz kuriem Tiesa ir atbildējusi 2019. gada 27. jūnija spriedumā [Belgisch Syndicaat van Chiropraxie u.c. (C‑597/17, EU:C:2019:544)], ir atzinusi par nesaderīgu ar ES tiesībām un daļēji atcēlusi, atstājot spēkā tā sekas attiecībā uz pagātni un tādējādi pilnībā atņemot nodokļa maksātājam tiesības saņemt tādu PVN summu atmaksu, kas iekasētas, pārkāpjot ES tiesības?
2) Vai valsts tiesai ir tiesības – autonomi, neiesniedzot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā LESD 267. pantu, – attiecībā uz pagātni atstāt spēkā tāda valsts tiesiskā regulējuma sekas, par kuru ir konstatēts, ka tas ir pretrunā [Direktīvai 2006/112], kā pamatojumu norādot vispārīgu atsauci uz “nopietniem tiesiskās drošības apsvērumiem, kas izriet no visu iesaistīto publisko un privāto interešu kopuma”, un attiecībā uz apgalvojumu, ka pastāv “faktiska neiespējamība vēlāk atmaksāt nepamatoti iekasēto PVN nodokļu maksātāja piegādāto preču vai sniegto pakalpojumu saņēmējiem vai pieprasīt, lai tie veic vēlāku samaksu prettiesiskas nodokļa neiekasēšanas gadījumā, it īpaši tad, ja ir iesaistīts liels skaits neidentificētu personu vai attiecīgi nodokļu maksātājiem nav tādas grāmatvedības sistēmas, kas ļautu vēlāk identificēt attiecīgās piegādes vai pakalpojumus un to vērtību”, ja nodokļu maksātājam pat nav bijusi iespēja pierādīt, ka šāda “faktiska neiespējamība” nepastāv?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par otro jautājumu
17 Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātajā sadarbības starp valsts tiesu un Tiesu procedūrā Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo lietu. No šādas perspektīvas Tiesai attiecīgā gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi (spriedums, 2023. gada 25. maijs, Danish Fluid System Technologies, C‑368/22, EU:C:2023:427, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
18 Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, otrais iesniedzējtiesas uzdotais jautājums it īpaši attiecas uz gadījumu, kad nepamatoti tiek piemērota neaplikšana ar PVN.
19 Ir jānorāda, ka šāds apstāklis nav saistīts ar pamatlietu. Proti, no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka šī lieta ir par pretēju situāciju, tātad, situāciju, kad nodoklis – pēc prasītājas domām – ir uzlikts nepamatoti.
20 Šādos apstākļos jāuzskata, ka ar otro jautājumu, kurš ir jāizskata vispirms, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai valsts tiesa drīkst atsaukties uz valsts tiesību normu, kas tai dod tiesības saglabāt tādas valsts tiesību normas atsevišķas sekas, kuru tā ir atzinusi par nesaderīgu ar Direktīvu 2006/112, pamatojoties uz apgalvoto neiespējamību atmaksāt klientiem par nodokļa maksātāja sniegtajiem pakalpojumiem nepamatoti iekasēto PVN, it īpaši ņemot vērā lielo attiecīgo personu skaitu, vai tad, ja šīm personām nav grāmatvedības sistēmas, kas ļautu tiem identificēt šos pakalpojumus un to vērtību.
Par pieņemamību
21 Beļģijas valdība apgalvo, ka otrais jautājums ir nepieņemams.
22 Pirmkārt, ar šo jautājumu iesniedzējtiesai esot jālemj par Grondwettelijk Hof (Konstitucionālā tiesa) 2019. gada 5. decembra spriedumā norādītajiem motīviem, lai gan tai, piemērojot valsts procesuālos noteikumus, neesot tiesību pārskatīt šos motīvus. Otrkārt, atbildei uz minēto jautājumu esot nepieciešams faktu vērtējums un tas pārsniedzot kompetenci, kas Tiesai ir piešķirta ar LESD 267. pantu.
23 Šajā ziņā jāatgādina, ka LESD 267. pantā noteiktajā procedūrā, kuras pamatā ir funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt pamatlietas faktus, kā arī interpretēt un piemērot valsts tiesības (spriedums, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 61. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
24 Līdz ar to Tiesai LESD 267. pantā paredzētajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā nav jāpārbauda, vai nolēmums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ir pieņemts atbilstoši dalībvalsts noteikumiem par tiesu organizāciju un procesu tajās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 29. marts, Getin Noble Bank, C‑132/20, EU:C:2022:235, 70. punkts).
25 Turklāt, lai gan taisnība, ka tikai valsts tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt pamatlietas faktus (spriedums, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c., C‑158/21, EU:C:2023:57, 61. punkts un tajā minētā judikatūra), no otrā jautājuma formulējuma izriet, ka ar šo jautājumu valsts tiesa lūdz Tiesai sniegt Savienības tiesību interpretāciju, neprasot piemērot šīs tiesības pamatlietā aplūkotajiem faktiem.
26 No tā izriet, ka otrais jautājums ir pieņemams.
Par lietas būtību
27 Vispirms jāatgādina, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka saskaņā ar LES 4. panta 3. punktā minēto lojālas sadarbības principu dalībvalstīm ir jālikvidē Savienības tiesību pārkāpuma prettiesiskas sekas un šāds pienākums atbilstoši kompetencei ir katrai attiecīgās dalībvalsts iestādei (spriedums, 2019. gada 27. jūnijs, Belgisch Syndicaat van Chiropraxie u.c., C‑597/17, EU:C:2019:544, 54. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
28 Līdz ar to, ja tās konstatē, ka valsts tiesiskais regulējums nav saderīgs ar Savienības tiesībām, attiecīgās dalībvalsts iestādēm – saglabājot veicamo pasākumu izvēli – ir jāraugās, lai valsts tiesības pēc iespējas drīzāk tiktu padarītas atbilstīgas Savienības tiesībām un lai no Savienības tiesībām izrietošās privātpersonu tiesības būtu pilnībā iedarbīgas (spriedums, 2019. gada 27. jūnijs, Belgisch Syndicaat van Chiropraxie u.c., C‑597/17, EU:C:2019:544, 55. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
29 Šajā kontekstā valsts tiesām, kurās celta prasība par valsts tiesisko regulējumu, kas nav saderīgs ar Direktīvu 2006/112, pamatojoties uz valsts tiesībām, ir jāveic pasākumi, kuru nolūks ir apturēt vai atcelt šā regulējuma īstenošanu (spriedums, 2019. gada 27. jūnijs, Belgisch Syndicaat van Chiropraxie u.c., C‑597/17, EU:C:2019:544, 56. punkts).
30 Vienīgi Tiesa izņēmuma kārtā un primāru tiesiskās drošības apsvērumu dēļ var noteikt nepiemērošanas seku – kādas rada Savienības tiesību normas piemērošana tai pretrunā esošām valsts tiesībām – īslaicīgu apturēšanu. Šādas interpretācijas, ko Tiesa piešķīrusi šai normai, iedarbības laikā ierobežojums ir pieļaujams tikai spriedumā, kurā ir lemts par pieprasīto interpretāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 216. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
31 Savienības tiesību pārākums un vienveidīga piemērošana tiktu apdraudēti, ja valsts tiesām būtu pilnvaras valsts tiesību normām piešķirt pārākumu pār Savienības tiesībām, kurām šīs tiesību normas ir pretrunā, pat ja tas būtu tikai uz laiku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 217. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
32 Tāpat jāatgādina, ka spriedums, kas pasludināts LESD 267. pantā paredzētajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, ir saistošs valsts tiesai attiecībā uz Savienības tiesību interpretāciju tajā izskatāmās lietas atrisināšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. februāris, RS (Konstitucionālās tiesas spriedumu iedarbība), C‑430/21, EU:C:2022:99, 74. punkts).
33 Turklāt, tā kā Tiesas sniegtā Savienības tiesību normas interpretācija, īstenojot tai ar LESD 267. pantu piešķirto kompetenci, vajadzības gadījumā izskaidro un precizē šīs normas nozīmi un apjomu, kā tā ir jāsaprot vai kā tā būtu bijusi jāsaprot un jāpiemēro no tās spēkā stāšanās brīža, ir jākonstatē, ka vispārējās jurisdikcijas tiesai, lai nodrošinātu Savienības tiesību normu pilnīgu efektivitāti, tās izskatāmajā strīdā nav jāpiemēro tādas valsts konstitucionālās tiesas vērtējumi, kura ir atteikusies izpildīt Tiesas prejudiciālo nolēmumu, pat ja šī sprieduma pamatā nav lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko saistībā ar šo strīdu ir iesniegusi šī vispārējās jurisdikcijas tiesa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. februāris, RS (Konstitucionālās tiesas spriedumu iedarbība), C‑430/21, EU:C:2022:99, 77. punkts).
34 Šajā ziņā jānorāda, ka Tiesa 2019. gada 27. jūnija sprieduma Belgisch Syndicaat van Chiropraxie u.c. (C‑597/17, EU:C:2019:544) 63. punktā ir nospriedusi, ka tādos apstākļos kā tajā pamatlietā aplūkotie, par kuru runa bija minētajā spriedumā, valsts tiesa nevar izmantot valsts tiesību normu, kas tai dod iespēju saglabāt atcelta valsts tiesību akta konkrētas tiesiskās sekas, lai provizoriski saglabātu tādu valsts tiesību normu iedarbību, kuras tā atzinusi par nesaderīgām ar Direktīvu 2006/112, līdz tiks panākta to atbilstība šai direktīvai, lai citastarp ierobežotu tiesiskās nedrošības riskus, kas izriet no šīs atcelšanas ar atpakaļejošu spēku.
35 No iesniedzējtiesas norādītā šajā lietā citādu secinājumu nav iespējams izdarīt.
36 Tādējādi tiek apgalvots, ka nav iespējams vēlāk atmaksāt par nodokļa maksātāja sniegtajiem pakalpojumiem no klientiem nepamatoti iekasēto PVN, it īpaši tad, ja ir skarts liels personu skaits vai ja šīm personām nav grāmatvedības sistēmas, kas tām ļautu identificēt šos pakalpojumus un to vērtību. Tomēr šāds apsvērums attiecas uz administratīvām un praktiskām grūtībām, ar kurām kompetentās valsts iestādes un uzņēmēji var saskarties, atmaksājot nepamatoti samaksāto PVN pakalpojumu klientiem.
37 Tiesa ir precizējusi, ka, pat pieņemot, ka imperatīvi tiesiskās drošības apsvērumi būtībā izņēmuma kārtā varētu provizoriski apturēt izslēdzošo iedarbību, ko rada tieši piemērojama Savienības tiesību norma attiecībā uz tai pretrunā esošiem valsts tiesību aktiem, vienkārša norāde par administratīva rakstura un ar valsts budžetu saistītiem sarežģījumiem, kurus varētu izraisīt apstrīdēto normu atcelšana, nav pietiekams pamats, kas raksturotu primārus tiesiskās drošības apsvērumus (spriedums, 2019. gada 27. jūnijs, Belgisch Syndicaat van Chiropraxie u.c., C‑597/17, EU:C:2019:544, 59. un 60. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
38 Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka administratīvās un praktiskās grūtības, ar kurām var sastapties kompetentās valsts iestādes vai saimnieciskās darbības subjekti, tostarp identificējot personas, kas var saņemt atlīdzību, pašas par sevi nepierāda būtisku traucējumu rašanās risku un līdz ar to primāru tiesiskās drošības apsvērumu esamību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 5. oktobris, Nádasdi un Németh, C‑290/05 un C‑333/05, EU:C:2006:652, 65. un 70. punkts, kā arī 2016. gada 22. septembris, Microsoft Mobile Sales International u.c., C‑110/15, EU:C:2016:717, 63. un 64. punkts).
39 Ievērojot visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka valsts tiesa nedrīkst atsaukties uz valsts tiesību normu, kas tai dod tiesības saglabāt tādas valsts tiesību normas atsevišķas sekas, kuru tā ir atzinusi par nesaderīgu ar Direktīvu 2006/112, pamatojoties uz apgalvoto neiespējamību atmaksāt klientiem par nodokļa maksātāja sniegtajiem pakalpojumiem nepamatoti iekasēto PVN, it īpaši ņemot vērā lielo attiecīgo personu skaitu, vai tad, ja šīm personām nav grāmatvedības sistēmas, kas ļautu tiem identificēt šos pakalpojumus un to vērtību.
Par pirmo jautājumu
40 Ievērojot atbildi uz otro jautājumu, nav nepieciešams atbildēt uz pirmo jautājumu, kura mērķis ir noteikt procesuālos nosacījumus, saskaņā ar kuriem valsts tiesa attiecīgā gadījumā varētu atsaukties uz valsts tiesību normu, kas tai ļauj provizoriski saglabāt tādas valsts tiesību normas sekas, kuru tā atcēlusi, pamatojoties uz tās neatbilstību Savienības tiesībām.
Par tiesāšanās izdevumiem
41 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:
Valsts tiesa nedrīkst atsaukties uz valsts tiesību normu, kas tai dod tiesības saglabāt tādas valsts tiesību normas atsevišķas sekas, kuru tā ir atzinusi par nesaderīgu ar Padomes Direktīvu 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu, pamatojoties uz apgalvoto neiespējamību atmaksāt klientiem par nodokļa maksātāja sniegtajiem pakalpojumiem nepamatoti iekasēto pievienotas vērtības nodokli (PVN), it īpaši ņemot vērā lielo attiecīgo personu skaitu, vai tad, ja šīm personām nav grāmatvedības sistēmas, kas ļautu tiem identificēt šos pakalpojumus un to vērtību.
Paraksti