TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta)
2023. gada 23. novembrī (*)
Apelācija – Valsts atbalsts – Pasākumi, ko Austrijas Republika īstenojusi par labu Klāgenfurtes lidostai, Ryanair un citām šo lidostu izmantojošām lidsabiedrībām – Lēmums, ar kuru atbalsta pasākumi atzīti par daļēji nesaderīgiem ar iekšējo tirgu – Eiropas Savienības Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 3. punkts – Pierādījumi, kas Vispārējai tiesai iesniegti pēc tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanas – Pieņemamība – Regula (ES) 2015/1589 – 17. panta 1. un 2. punkts – Eiropas Komisijas pilnvaras atbalsta atgūšanas jomā – Noilguma termiņš – Šo termiņu pārtraucošo darbību precizitātes pakāpe – Pienākums norādīt pamatojumu – Pierādījumu sagrozīšana – Dati, kas nozīmīgi atgūstamā atbalsta summas aprēķināšanai
Lietā C‑758/21 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2021. gada 9. decembrī iesniegusi
Ryanair DAC, Sordsa [Swords] (Īrija),
Airport Marketing Services Ltd, Dublina (Īrija),
ko pārstāv B. Byrne, solicitor, S. Rating, abogado, un E. Vahida, advokāts,
apelācijas sūdzības iesniedzējas,
otra lietas dalībniece –
Eiropas Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja K. Blanck, A. Bouchagiar un J. Ringborg, pēc tam – A. Bouchagiar un J. Ringborg, pārstāvji,
atbildētāja pirmajā instancē,
TIESA (desmitā palāta)
šādā sastāvā: tiesneši M. Ilešičs [M. Ilešič], kas pilda palātas priekšsēdētāja pienākumus, I. Jarukaitis [I. Jarukaitis] (referents) un D. Gracijs [D. Gratsias],
ģenerāladvokāte: L. Medina,
sekretāre: A. Lamote [A. Lamote], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 18. janvāra tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2023. gada 30. marta tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savu apelāciju Ryanair DAC un Airport Marketing Services Ltd (turpmāk tekstā – “AMS”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 29. septembra spriedumu Ryanair u.c./Komisija (T‑448/18, EU:T:2021:626; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā noraidījusi to prasību atcelt Komisijas Lēmuma (ES) 2018/628 (2016. gada 11. novembris) par valsts atbalstu SA.24221 (2011/C) (ex 2011/NN), ko Austrija piešķīrusi Klāgenfurtes lidostai, Ryanair un citām aviokompānijām [lidsabiedrībām], kuras izmanto lidostu (OV 2018, L 107, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”), 5. un 6. pantu, kā arī šā lēmuma 9.–11. pantu, ciktāl tie attiecas uz tām.
Savienības tiesības
Regula (ES) 2015/1589
2 Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 26. apsvērumā ir teikts:
“Juridiskās noteiktības nolūkā attiecībā uz nelikumīgu atbalstu vajadzētu noteikt 10 gadu noilguma periodu, pēc kura beigām nav iespējams prasīt atgūšanu.”
3 Šīs regulas 2. panta “Paziņojums par jaunu atbalstu” 2. punktā ir noteikts:
“Paziņojumā attiecīgā dalībvalsts sniedz visu vajadzīgo informāciju, lai [Eiropas] Komisija varētu pieņemt lēmumu [..].”
4 Minētās regulas 5. panta “Informācijas pieprasījums, kas iesniegts paziņotājai dalībvalstij” 1. un 2. punktā ir paredzēts:
“1. Ja Komisija uzskata, ka attiecīgās dalībvalsts sniegtā informācija attiecībā uz kādu pasākumu, par kuru paziņots saskaņā ar 2. pantu, ir nepilnīga, tā lūdz visu vajadzīgo papildu informāciju. [..]
2. Ja attiecīgā dalībvalsts nesniedz lūgto informāciju Komisijas noteiktajā termiņā vai sniedz nepilnīgu informāciju, Komisija nosūta atgādinājumu, paredzot attiecīgu papildu termiņu informācijas sniegšanai.”
5 Šīs regulas 12. pants, kas iekļauts tās III nodaļā par procedūru attiecībā uz nelikumīgu atbalstu, ir nosaukts “Informācijas izskatīšana, lūgums sniegt informāciju un rīkojums sniegt informāciju”. Tajā ir noteikts:
“1. [..] Komisija pēc savas iniciatīvas var izskatīt no jebkura avota iegūtu informāciju par iespējami nelikumīgu valsts atbalstu.
[..]
2. Vajadzības gadījumā Komisija lūdz informāciju attiecīgajai dalībvalstij. Mutatis mutandis piemēro 2. panta 2. punktu un 5. panta 1. un 2. punktu.
[..]
3. Ja, neskatoties uz atgādinājumu saskaņā ar 5. panta 2. punktu, attiecīgā dalībvalsts neiesniedz lūgto informāciju Komisijas noteiktajā termiņā vai ja tā iesniedz nepilnīgu informāciju, Komisija pieņem lēmumu, ar ko tai prasa sniegt minēto informāciju [..]. Lēmumā norāda, kāda informācija tiek prasīta, un nosaka atbilstīgu termiņu, kurā tā ir jāiesniedz.”
6 Regulas 2015/1589 17. panta “Noilguma termiņš attiecībā uz atbalsta atgūšanu” 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Uz Komisijas tiesībām atgūt atbalstu attiecas desmit gadu noilguma termiņš.
2. Noilguma termiņš sākas dienā, kad nelikumīgais atbalsts piešķirts saņēmējam vai nu kā individuāls atbalsts, vai arī kā atbalsts saskaņā ar atbalsta shēmu. Visas darbības attiecībā uz nelikumīgu atbalstu, kuras veic Komisija vai dalībvalsts pēc Komisijas lūguma, pārtrauc noilguma termiņu. Pēc katra pārtraukuma noilgums sākas no jauna. [..]”
Vispārējās tiesas Reglaments
7 Vispārējās tiesas 2015. gada 4. marta Reglamenta (OV 2015, L 105, 1. lpp.) 76. pantā “Prasības pieteikuma saturs” ir paredzēts:
“[Eiropas Savienības Tiesas] Statūtu 21. pantā norādītajā prasības pieteikumā ietver:
[..]
f) attiecīgā gadījumā – ziņas par pierādījumiem un piedāvātajiem pierādījumiem.”
8 Saskaņā ar šā reglamenta 85. pantu “Pierādījumi un piedāvātie pierādījumi”:
“1. Pierādījumus un piedāvātos pierādījumus iesniedz pirmajā procesuālo rakstu apmaiņā.
2. Replikas rakstā un atbildes rakstā uz repliku puses savas argumentācijas atbalstam var sniegt papildu pierādījumus vai izteikt pierādījumu piedāvājumus ar nosacījumu, ka kavēšanās šo ziņu iesniegšanā ir attaisnota.
3. Puses izņēmuma kārtā var sniegt papildu pierādījumus vai izteikt pierādījumu piedāvājumus pirms tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanas vai pirms Vispārējās tiesas lēmuma izlemt lietu bez tiesvedības mutvārdu daļas ar nosacījumu, ka kavēšanās šo ziņu iesniegšanā ir attaisnota.
4. Neskarot Vispārējās tiesas vēlāko lēmumu par atbilstoši 2. un 3. punktam iesniegto pierādījumu vai piedāvāto pierādījumu pieņemamību, priekšsēdētājs dod pārējiem lietas dalībniekiem iespēju paust viedokli par šiem pierādījumiem.”
Tiesvedības priekšvēsture un strīdīgais lēmums
9 Pārsūdzētā sprieduma 1.–39. punktā izklāstītās tiesvedības un strīdīgā lēmuma priekšvēstures kopsavilkums ir šāds.
10 Ryanair ir lidsabiedrība. Tai ir meitassabiedrība AMS, kuras darbības galvenais virziens ir Ryanair vietnē internetā izvietojamu reklāmlaukumu pārdošana. Klāgenfurtes [Klagenfurt] (Austrija) lidosta atrodas tāda paša nosaukuma pilsētas, kas ir Karintijas [Kärnten] pavalsts galvaspilsēta, nomalē. Šīs lidostas īpašnieks un apsaimniekotājs ir Kärntner Flughafen Betriebsgesellschaft mbH (turpmāk tekstā – “KFBG”). Procesa, kura noslēgumā tika pieņemts strīdīgais lēmums, gaitā minētās sabiedrības pamatkapitāla daļu tiešo un netiešo turētāju sastāvs ir mainījies, tomēr tās vienmēr ir bijušas valsts iestādes vai publiskā sektora juridiskās personas. KFBG ir līdzdalība 100 % apmērā tās meitassabiedrībā Destinations Management GmbH (turpmāk tekstā – “DMG”), kas šai lidostai sniedz dažādus pakalpojumus, tostarp konsultācijas par to, kā lidostai piesaistīt lidsabiedrības.
11 2002. gada 22. janvārī tika noslēgti četri šai lietai nozīmīgi līgumi. Pirmkārt, KFBG un Ryanair noslēdza līgumu par lidostas pakalpojumiem (turpmāk tekstā – “2002. gada LPL”), kas stājās spēkā 2002. gada 27. jūnijā uz piecus gadus ilgu laikposmu, un tajā bija paredzēta iespēja to automātiski pagarināt vēl uz pieciem gadiem, ja būs izpildīti konkrēti nosacījumi. Saskaņā ar šo līgumu Ryanair apņēmās vismaz vienreiz dienā sniegt pakalpojumu – [pasažieru] aviopārvadājumu starp Klāgenfurtes lidostu un Stanstedas [Stansted] lidostu Londonā (Apvienotā Karaliste) un maksāt KFBG nemainīgu (paušālu) maksu par katru lidojuma apkalpošanu lidostā. Turklāt Ryanair par katru lidmašīnas biļeti no attiecīgā izlidojošā pasažiera bija jāietur paušāla summa kā lidostas nodeva un drošības nodeva un jāpārskaita šīs nodevas tālāk lidostai. Minētajā līgumā bija paredzēti arī pakalpojumi, kas šai lidostai bija jāsniedz Ryanair, kā arī citi maksājumi KFBG un KFBG pienākumi.
12 Otrkārt, DMG un Ryanair meitassabiedrība Leading Verge.com Ltd (turpmāk tekstā – “LV”), tagadējā FR Financing (Malta) Ltd, kas jau ir likvidēta, noslēdza tirgvedības pakalpojumu līgumu (turpmāk tekstā – “2002. gada TPL starp DMG un LV”), kurš stājās spēkā tā noslēgšanas dienā un kura darbība bija paredzēta līdz 2007. gada 26. jūnijam, tomēr ar iespēju to automātiski pagarināt vēl uz pieciem gadiem, ja būs izpildīti konkrēti nosacījumi. Saskaņā ar šo līgumu DMG uzdeva LV izstrādāt reklāmas plānu, nodrošināt saites uz DMG mājaslapu internetā, kā arī veikt citus popularizēšanas pasākumus – par ikgadēju, paušālu maksu.
13 Treškārt, arī DMG un AMS noslēdza tirgvedības pakalpojumu līgumu (turpmāk tekstā – “2002. gada TPL starp DMG un AMS”), kas stājās spēkā tā noslēgšanas dienā uz pieciem gadiem. Saskaņā ar šo līgumu DMG uzdeva AMS par attiecīgām gada maksām vietnē www.ryanair.com izveidot un uzturēt divas saites uz DMG izvēlētām vietnēm internetā, kurās redzami tūrisma objekti Karintijas pavalstī. AMS apņēmās – par vēl saskaņojamu cenu – nodrošināt papildu pakalpojumu sniegšanu, ja puses par to vienotos.
14 Ceturtkārt, DMG un LV noslēdza papildinājumu attiecībā uz 2002. gada TPL starp DMG un LV (turpmāk tekstā – “2002. gada papildinājums starp DMG un LV”), kurš stājās spēkā tā noslēgšanas dienā un kurā puses, atsaucoties uz šo TPL, vienojās par papildu maksājumu, ko DMG veiks LV par līguma starp DMG un LV darbības laikā papildus veicamiem pastiprinātas tirgvedības pasākumiem.
15 2002. gada LPL, 2002. gada TPL starp DMG un LV – ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2002. gada papildinājumu starp DMG un LV – un 2002. gada TPL starp DMG un AMS (turpmāk tekstā visi kopā – “2002. gada līgumi”) darbība beidzās 2005. gada 29. oktobrī, kad Ryanair pārtrauca sniegt pasažieru aviopārvadājumu pakalpojumus starp Klāgenfurtes lidostu un Stanstedas lidostu Londonā.
16 KFBG un Ryanair 2006. gada 23. augustā noslēdza lidostas pakalpojumu līgumu (turpmāk tekstā – “2006. gada LPL”) attiecībā uz laikposmā no 2006. gada 19. decembra līdz 2007. gada 21. aprīlim trīsreiz nedēļā sniedzamiem aviopārvadājumu pakalpojumiem uz Stanstedas lidostu Londonā. Ryanair gan bija pienākums maksāt Klāgenfurtes lidostas oficiālās lidostas nodevas, tomēr stimulu programmas, ko KFBG ieviesa 2005. gada septembrī, ietvaros tā varēja izmantot stimulu 7,62 EUR apmērā par katru izlidojošo pasažieri.
17 2006. gada 21. decembrī DMG un AMS noslēdza tirgvedības pakalpojumu līgumu, kas stājās spēkā 2007. gada 28. februārī un kas attiecās uz Ryanair pienākumu veikt šo secinājumu iepriekšējā punktā minētajā līgumā paredzētos lidojumus. Ar šo TPL AMS apņēmās ik gadu īstenot tirgvedības pakalpojumu programmu, kurā citastarp bija paredzēts popularizēt Klāgenfurti un Karintiju kā tūrisma galamērķi.
18 2006. gada LPL un tirgvedības pakalpojumu līgums, ko 2006. gada 21. decembrī noslēdza DMG un AMS (turpmāk tekstā kopā – “2006. gada līgumi”), bija piemērojami līdz 2007. gada 21. aprīlim.
19 Komisija 2007. gada 11. oktobrī pārsūtīja Austrijas Republikai sūdzību, ko tai bija iesniedzis kāds Ryanair konkurents Eiropas pasažieru aviopārvadājumu tirgū, kurš apgalvoja, ka Karintijas pavalsts, Klāgenfurtes pilsēta, kā arī Klāgenfurtes lidosta ar KFBG starpniecību bija piešķīrušas Ryanair nelikumīgu valsts atbalstu, un lūdza šo dalībvalsti sniegt detalizētu informāciju. Ar 2010. gada 15. novembra un 2011. gada 24. marta vēstulēm Komisija lūdza Austrijas iestādes sniegt papildu informāciju. Tās atbildēja ar 2011. gada 28. janvāra un 30. maija vēstulēm. 2011. gada 8. aprīlī Komisija pieprasīja papildu informāciju arī no Ryanair, kas to tai iesniedza 2011. gada 4. jūlijā. Komisija 2011. gada 15. jūlijā to pārsūtīja Austrijas iestādēm, kuras ar 2011. gada 20. septembra vēstuli darīja zināmus savus apsvērumus.
20 Ar 2012. gada 22. februāra vēstuli Komisija informēja Austrijas iestādes par savu lēmumu sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru, lai citastarp pārbaudītu 2002. gada un 2006. gada līgumus ar Ryanair (OV 2012, C 233, 28. lpp.).
21 Ryanair juridiskais konsultants ar 2012. gada 29. maija un 20. jūlija vēstulēm lūdza piekļuvi Komisijas lietas materiāliem, taču ar 2012. gada 19. jūnija un 4. oktobra vēstulēm Komisija to noraidīja.
22 Komisija ar 2014. gada 28. maija vēstuli lūdza Austrijas Republiku sniegt papildu informāciju par tirgvedības pakalpojumu līgumu, kas 2002. gada 22. janvārī noslēgts starp Klāgenfurtes lidostu un Ryanair, un Austrijas iestādes uz to atbildēja 2014. gada 11. jūnijā.
23 Komisija 2014. gada 23. jūlijā nolēma šo izmeklēšanas procedūru paplašināt (OV 2014, C 348, 36. lpp.).
24 Strīdīgajā lēmumā Komisija citastarp atzina, ka ar 2002. gada līgumiem un 2006. gada līgumiem (turpmāk tekstā visi kopā – “strīdīgie līgumi”) Austrijas Republika bija nelikumīgi piešķīrusi Ryanair, LV un AMS valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu. Tā noteica atgūstamās atbalsta summas, ņemot vērā šo līgumu noslēgšanas brīdī prognozējamā naudas plūsmas ikgadējā pieauguma negatīvo daļu par katru gadu, kurā bija piemērojami strīdīgie līgumi. Strīdīgā lēmuma 5. un 6. pantā tā konstatēja, ka 2002. un 2006. gada līgumos ietvertās atbalsta pagaidu summas bija attiecīgi 1 827 267 EUR un 141 326 EUR. Šā lēmuma 9.–11. pantā tā uzdeva Austrijas Republikai atgūt šo atbalstu.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
25 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 18. jūlijā, Ryanair, AMS un FR Financing (Malta) Ltd (turpmāk tekstā kopā – “Ryanair u.c.”) cēla prasību atcelt strīdīgā lēmuma 5. un 6. pantu, kā arī tā 9.–11. pantu, ciktāl tie attiecas uz tām. Prasības pamatojumā šīs sabiedrības izvirzīja sešus pamatus. Turklāt 2018. gada 24. augustā tās iesniedza pieteikumu par procesa organizatorisko pasākumu, proti, uzdot Komisijai iesniegt konkrētus dokumentus, bet 2020. gada 25. septembrī tās kā papildu pierādījumus iesniedza divus dokumentus (turpmāk tekstā – “papildu pierādījumi”).
26 Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa, vispirms, atzina, ka šie papildu pierādījumi ir nepieņemami, jo Ryanair u.c. kavēšanās to iesniegšanā neesot bijusi attaisnota Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 3. punkta izpratnē. Turpinot, tā visus izvirzītos pamatus noraidīja kā nepamatotus un līdz ar to arī prasību kopumā, vienlaikus nolemjot, ka vairs nav nepieciešams apmierināt tai iesniegto pieteikumu par procesa organizatorisko pasākumu, jo, ņemot vērā lietas dalībnieku procesuālajiem dokumentiem pievienotos pielikumus, kā arī to atbildes uz Vispārējās tiesas rakstveida un mutvārdu jautājumiem, tā atzina, ka jau ir ieguvusi pietiekamu informāciju, lai varētu taisīt spriedumu par šo prasību. Visbeidzot, tā piesprieda Ryanair u.c. atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Lietas dalībnieku prasījumi Tiesā
27 Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– atcelt strīdīgā lēmuma 5. un 6. pantu, kā arī tā 9.–11. pantu, ciktāl tie attiecas uz tām, vai – pakārtoti – nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai atkārtotai izskatīšanai un
– jebkurā gadījumā piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saistībā ar tiesvedību abās instancēs.
28 Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par apelācijas sūdzību
29 Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza četrus pamatus. Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka papildu pierādījumu noraidīšana nepieņemamības dēļ bija kļūda. Ar otro pamatu tiek apgalvota Regulas 2015/1589 17. panta kļūdaina interpretācija un LESD 296. panta nepareiza piemērošana. Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa, vērtējot, vai Komisija bija atbilstoši tiesību normām piemērojusi privāta tirgus ekonomikas dalībnieka kritēriju, esot sagrozījusi pierādījumus. Ar ceturto pamatu būtībā tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa, vērtējot atgūstamā atbalsta summas aprēķinu strīdīgajā lēmumā, ir pieļāvusi tiesību kļūdu.
Par pirmo pamatu
Lietas dalībnieku argumentācija
30 Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 58.–63. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi divas tiesību kļūdas, kā nepieņemamus noraidīdama papildu pierādījumus, ko tās bija iesniegušas 2020. gada 25. septembrī, tas ir, pēc tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanas 2019. gada 26. februārī, bet pirms tās mutvārdu daļas pabeigšanas 2021. gada 14. janvārī – ar tādu pamatojumu, ka tās nebija pierādījušas, ka kavēšanās to iesniegšanā ir attaisnota Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 3. punkta izpratnē.
31 Tās precizē, ka pirmais no minētajiem pierādījumiem, kas pierādot, ka strīdīgajā lēmumā tika pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, kuras dēļ viena tā daļa esot jāatceļ, ir tabula, kas ietver ar strīdīgajiem līgumiem saistītas aplēses par ieņēmumiem no pakalpojumiem, kuri nav tieši saistīti ar aeronavigāciju, no katra izlidojošā pasažiera un ko Klāgenfurtes lidosta bija iesniegusi Komisijai formālās izmeklēšanas procedūras gaitā (turpmāk tekstā – “ar aeronavigāciju nesaistīto ieņēmumu tabula”). Otrs bija Ryanair ekonomikas konsultanta sagatavotā, ar 2014. gada 3. novembri datētā ziņojumā iekļautas rindkopas neaizkrāsota redakcija, kurā uzrādīti dati attiecībā uz robežizmaksu aprēķinu, kuri šā ziņojuma redakcijā, kas pievienota prasības pieteikuma pielikumā, bija aizkrāsoti (turpmāk tekstā – “dati par izmaksām”).
32 Tās pēc būtības norāda, ka Vispārējā tiesā tās minēja, ka ar aeronavigāciju nesaistīto ieņēmumu tabulu tās neesot varējušas iesniegt tiesvedības agrākā stadijā tāpēc, ka tajā laikā tā vēl nebija tām pieejama, ka to pieteikumi par piekļuvi Komisijas lietas materiāliem bija noraidīti, ka Vispārējā tiesa nav atbildējusi uz to pieteikumu par procesa organizatorisko pasākumu un ka Klāgenfurtes lidostas sadarbību nolūkā tai tos izsniegt ir ierobežojuši vairāki faktori, tostarp ar Covid‑19 pandēmiju saistītā krīze. Savukārt neesot bijis nedz nepieciešami, nedz lietderīgi datus par izmaksām Vispārējai tiesai iesniegt tiesvedības agrākā stadijā, jo attiecīgo datu, kas sākotnēji bija aizkrāsoti, svarīgums esot kļuvis skaidrs tikai tad, kad tika izvērtēta ar aeronavigāciju nesaistīto ieņēmumu tabula. Tātad to iesniegšanas brīdis esot bijis saistīts ar pēdējās minētās iesniegšanas brīdi.
33 Šajā kontekstā Vispārējā tiesa, pirmām kārtām, neesot ievērojusi tiesību principus, kas ir Reglamenta 85. panta 1.–3. punkta pamatā un kas konkretizēti Tiesas judikatūrā, proti, sacīkstes tiesvedības principu, pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu, tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu un pareizu tiesvedību. Proti, pārsūdzētais spriedums neietverot nevienu paskaidrojumu par veidu, kā, vai iemeslu, kura dēļ aplūkojamo pierādījumu pieņemšana būtu bijusi pretrunā šiem principiem vai ierobežojusi Vispārējās tiesas iespējas lietu iztiesāt samērīgā termiņā. Gluži pretēji: no pārsūdzētā sprieduma izrietot, ka šie principi tika ievēroti, jo Komisijai bija iespējams tiesas sēdē un turpmākos rakstveida apsvērumos paust nostāju par šiem pierādījumiem un to iespējamo ietekmi uz strīdīgā lēmuma tiesiskumu.
34 Otrām kārtām, Vispārējā tiesa, pirmkārt, neesot ievērojusi judikatūru, saskaņā ar kuru vienas puses kavēšanos pierādījumu iesniegšanā var attaisnot apstāklis, ka šai pusei nebija iespējams aplūkojamo pierādījumu iegūt agrāk; apelācijas sūdzības iesniedzējas šajā ziņā atsaucas uz 2020. gada 16. septembra spriedumu BP/FRA (C‑669/19 P, EU:C:2020:713, 41. punkts). Otrkārt, tā neesot ievērojusi judikatūru, saskaņā ar kuru, aplūkojot jautājumu, vai kavēšanās pierādījumu iesniegšanā ir attaisnota, ir jāpārliecinās, vai aplūkojamie pierādījumi jau ir iekļauti lietas materiālos, uz kuriem balstīts strīdīgais lēmums, un tādā gadījumā tie nav noraidāmi; šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas atsaucas uz Vispārējās tiesas 2018. gada 14. marta spriedumu Crocs/EUIPO – Gifi Diffusion (Kurpes) (T‑651/16, EU:T:2018:137, 17. punkts) un 2018. gada 7. jūnija spriedumu Schmid/EUIPO – Landeskammer für Land- und Forstwirtschaft in Steiermark (“Steirisches Kürbiskernöl”) (T‑72/17, EU:T:2018:335, 23. punkts). Šajā gadījumā ar aeronavigāciju nesaistīto ieņēmumu tabula tām neesot bijusi pieejama tiesvedības agrākā stadijā, un aplūkojamie papildu pierādījumi esot bijuši iekļauti Komisijas lietas materiālos.
35 Papildu prasībām, kuras Vispārējā tiesa mēģinot uzlikt, piemēram, iesniegt saraksti starp Ryanair u.c., no vienas puses, un Klāgenfurtes lidostu, no otras puses, trūkstot tiesiskā pamata; Vispārējās tiesas kompetence uz Reglamenta 85. panta 3. punkta pamata pieņemt pierādījumus neesot atkarīga no pienākuma “iesniegt attaisnojošu dokumentu”. Proti, no judikatūras izrietot: tas, ka ir norādīts pamatojums, var būt pietiekami, lai attaisnotu kavēšanos pierādījumu iesniegšanā.
36 Komisija apgalvo, ka pirmais pamats ir nepamatots.
Tiesas vērtējums
37 Vispirms ir jāatgādina, ka Vispārējās tiesas veikta pārbaude par tai iesniegto pierādījumu un piedāvāto pierādījumu pieņemamību ir tiesību jautājums, kas pats par sevi ir pakļauts Tiesas veiktai pārbaudei apelācijas tiesvedībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. septembris, BP/FRA, C‑669/19 P, EU:C:2020:713, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 Attiecībā uz pirmā pamata pirmo daļu, ar kuru saistītā argumentācija ir apkopota šā sprieduma 33. punktā, ir jāuzsver, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta f) punktu ikvienā prasības pieteikumā attiecīgā gadījumā iekļauj ziņas par pierādījumiem un piedāvātiem pierādījumiem un ka šā reglamenta 85. panta 1. punktā ir precizēts, ka pierādījumus un piedāvātos pierādījumus iesniedz pirmajā procesuālo rakstu apmaiņā.
39 Turklāt saskaņā ar šā 85. panta 2. punktu replikas rakstā un atbildes rakstā uz repliku puses savas argumentācijas atbalstīšanas nolūkā var sniegt papildu pierādījumus vai izteikt pierādījumu piedāvājumus – ar nosacījumu, ka kavēšanās šo ziņu iesniegšanā ir attaisnota. Minētā 85. panta 3. punktā ir piebilsts, ka izņēmuma kārtā puses var sniegt papildu pierādījumus vai izteikt pierādījumu piedāvājumus pirms tiesvedības mutvārdu daļas pabeigšanas vai pirms Vispārējās tiesas lēmuma izlemt lietu bez tiesvedības mutvārdu daļas – ar nosacījumu, ka kavēšanās šo ziņu iesniegšanā ir attaisnota.
40 Šā paša 85. panta 4. punktā ir noteikts, ka, neskarot Vispārējās tiesas lēmumu par atbilstoši 2. un 3. punktam sniegto pierādījumu vai piedāvāto pierādījumu pieņemamību, pārējiem lietas dalībniekiem tiek dota iespēja paust savu nostāju attiecībā uz tiem.
41 Attiecībā uz agrākās Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 1991. gada 2. maija Reglamenta noteikumiem (OV 1991, L 136, 1. lpp.), kas bija analogi pamatnoteikumiem, kurus tagad ietver Vispārējās tiesas Reglamenta pašlaik spēkā esošās redakcijas 76. panta f) punkts un 85. panta 1. punkts, Tiesa ir norādījusi, ka tajos, kur precizēta procesa stadija, kurā ir jāsniedz piedāvātie pierādījumi, ir ņemts vērā sacīkstes tiesvedības princips, pušu procesuālo tiesību vienlīdzības princips, kā arī tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu nolūkā nodrošināt pareizu tiesvedību. Proti, atbilstoši šiem principiem un šīm tiesībām lietas dalībniekiem ir uzlikts pienākums savus pierādījumus un piedāvātos pierādījumus iesniegt līdz ar prasības pieteikuma vai iebildumu raksta iesniegšanu, un ar šo pienākumu ir paredzēts panākt, ka pārējie lietas dalībnieki ir informēti par pierādījumiem attiecībā uz apgalvotajiem faktiem un ka tiem tiek dota iespēja lietderīgi sagatavot iebildumu rakstu vai repliku. Tiesa ir arī norādījusi, ka pierādījumu un piedāvāto pierādījumu iesniegšanu procesa agrīnā stadijā pamato arī mērķis – pareiza tiesvedība, jo raita tiesvedības rakstveida daļa dod iespēju lietas izskatīšanu pabeigt samērīgā termiņā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 14. aprīlis, Gaki‑Kakouri/Tiesa, C‑243/04 P, EU:C:2005:238, 30. punkts).
42 Turklāt attiecībā uz šā reglamenta iepriekšējās redakcijas noteikumu, kas pēc būtības tagad iekļauts Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 2. punktā, Tiesa ir precizējusi, ka tajā izpaužas arī prasības par taisnīgu tiesvedību un, konkrētāk, prasības par tiesību uz aizstāvību aizsardzību, jo tas piedāvātu pierādījumu iesniegšanu pieļauj arī situācijās, kuras nav minētas Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta f) punktā un 85. panta 1. punktā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 14. aprīlis, Gaki‑Kakouri/Tiesa, C‑243/04 P, EU:C:2005:238, 32. punkts).
43 Attiecībā uz normām, kas iekļautas Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 1., 2. un 4. punktā, Tiesa jau ir arī nospriedusi, ka, lai gan saskaņā ar šā reglamenta 85. panta 1. punktā izklāstīto principu par prekluzīvu termiņu lietas dalībniekiem ir jānorāda pamatojums tam, kāpēc jaunu pierādījumu vai piedāvāto pierādījumu iesniegšana notikusi ar kavēšanos, Savienības tiesām ir kompetence pārbaudīt, cik pamatoti ir šie iemesli, kuru dēļ šo pierādījumu vai piedāvāto pierādījumu iesniegšana notikusi ar kavēšanos, un attiecīgā gadījumā pārbaudīt šo pierādījumu saturu, kā arī – ja to iesniegšanas nokavējums nav juridiski pienācīgi pamatots jeb attaisnots – kompetence šos pierādījumus vai piedāvātos pierādījumus noraidīt. Vienas puses kavēšanos pierādījumu vai piedāvāto pierādījumu iesniegšanā var attaisnot, piemēram, apstāklis, ka attiecīgie pierādījumi šai pusei agrāk nebija pieejami, un otras puses kavēšanās pierādījumu iesniegšanā attaisno to, ka lietas materiāli vēl tiek papildināti, lai nodrošinātu sacīkstes tiesvedības principa ievērošanu (spriedums, 2020. gada 16. septembris, BP/FRA, C‑669/19 P, EU:C:2020:713, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
44 Šie principi, kas izriet no šā sprieduma 41.–43. punktā atgādinātās judikatūras, a fortiori attiecas uz pierādījumiem un piedāvātiem pierādījumiem, kas iesniegti uz Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 3. punkta pamata. Proti, šī norma – atšķirībā no šā panta 2. punkta – nav uzskatāma tikai par atkāpi no vispārīgā principa, kas izklāstīts minētā panta 1. punktā, bet ir izņēmums no pamatprincipa un izņēmums no attiecīgi 85. panta 1. un 2. punktā ietvertās atrunas, jo saskaņā ar 85. panta 3. punkta formulējumu šajā normā paredzētā iespēja pastāv vienīgi izņēmuma kārtā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 14. aprīlis, Gaki‑Kakouri/Tiesa, C‑243/04 P, EU:C:2005:238, 33. punkts, kā arī 2020. gada 16. septembris, BP/FRA, C‑669/19 P, EU:C:2020:713, 47. punkts), un tātad tā piemērošana ir saistīta ar priekšnosacījumu, ka ir jāpierāda ārkārtēju apstākļu esamība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 11. septembris, HX/Padome, C‑540/18 P, EU:C:2019:707, 67. punkts).
45 No šīs judikatūras kopuma izriet, ka tieši Vispārējās tiesas Reglamenta 85. pantā izklāstīto pierādījumu pārvaldības noteikumu piemērošana dod iespēju nodrošināt, ka tiek ievērots sacīkstes tiesvedības princips, pušu procesuālo tiesību vienlīdzības princips, kā arī tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu un pareiza tiesvedība. Līdz ar to nav iespējams, ka Vispārējā tiesa, piemērojusi Reglamenta 85. panta 3. punktā izklāstīto principu, neievērotu šos principus un tiesības, pat tad, ja tā secina, ka papildu pierādījumi ir nepieņemami, jo kavēšanās to iesniegšanā nav tikusi juridiski pietiekami attaisnota (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 14. aprīlis, Gaki‑Kakouri/Tiesa, C‑243/04 P, EU:C:2005:238, 34. punkts).
46 No tā izriet arī tas, ka Vispārējai tiesai nebija pienākuma norādīt konkrētu pamatojumu tam, kādēļ tā noraidīja papildu pierādījumus, atsevišķi ņemot vērā katru no minētajiem principiem un minētajām tiesībām, un tās iespējas atrisināt lietu samērīgā termiņā, jo šāds pamatojums ir šīs Vispārējās tiesas Reglamenta normas piemērošanas neatņemama sastāvdaļa. Šā paša iemesla dēļ nevar arī uzskatīt, ka Vispārējai tiesai principā būtu pienākums pieņemt ar nokavēšanos iesniegtus pierādījumus, ja vien tā nekonstatē, ka to noraidīšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti šie paši principi un tiesības.
47 Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas nevar atvasināt nevienu lietderīgu argumentu, ka Komisijai būtu bijis iespējams Vispārējā tiesā paust nostāju par papildu pierādījumiem un to iespējamo ietekmi uz strīdīgā lēmuma tiesiskumu. Proti, tas liecina tikai par to, ka Vispārējā tiesa ir pareizi piemērojusi Reglamenta 85. panta 4. punktu, kurā ar tiešu formulējumu ir paredzēts: apstāklis, ka pārējiem lietas dalībniekiem tiek dota iespēja paust nostāju par pierādījumiem vai piedāvātajiem pierādījumiem, kas iesniegti, citastarp pamatojoties uz šā panta 3. punktu, neskar Vispārējās tiesas vēlāku lēmumu attiecībā uz to pieņemamību.
48 Līdz ar to šā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.
49 Attiecībā uz tā otro daļu, kuras argumentācija ir apkopota šā sprieduma 34. punktā, no vienas puses, tik tiešām – kā norāda apelācijas sūdzības iesniedzējas un kā teikts šā sprieduma 43. un 44. punktā atgādinātajā judikatūrā – ir tā, ka vienas puses kavēšanos pierādījumu vai piedāvāto pierādījumu iesniegšanā uz Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 3. punkta pamata citastarp var attaisnot apstāklis, ka aplūkojamie pierādījumi šai pusei iepriekš nebija pieejami. No otras puses, saskaņā ar šo pašu judikatūru, pirmkārt, Vispārējā tiesa var noraidīt attiecīgos pierādījumus, ja tā uzskata, ka šī kavēšanās iesniegšanā nav juridiski pietiekami attaisnota jeb pamatota, un, otrkārt, šā 3. punkta piemērošana paredz, ka ir jāpierāda, ka pastāv ārkārtēji apstākļi.
50 Šajā gadījumā pārsūdzētā sprieduma 59.–62. punktā Vispārējā tiesa ir izvērtējusi apstākļus, uz kuriem tās tiesvedībā norādīja Ryanair u.c., lai pierādītu papildu pierādījumu pieņemamību, un tā 63. punktā, kā tā jau norādījusi minētā sprieduma 58. punktā, tā ir izsecinājusi, ka ir nepieciešams atzīt, ka Ryanair u.c. nav iesniegušas informāciju, kas varētu attaisnot – Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 3. punkta izpratnē – to, ka šie pierādījumi tika iesniegti ar nokavēšanos – 2020. gada 25. septembrī, tātad četras dienas pirms tās tiesas sēdes, un ka līdz ar to tie ir nepieņemami.
51 Šajā ziņā minētā sprieduma 59. punktā attiecībā uz ar aeronavigāciju nesaistīto ieņēmumu tabulu tā ir norādījusi, ka nedz Komisijai adresētais pieteikums administratīvajā procesā, nedz 2018. gada augustā Vispārējai tiesai iesniegtais pieteikums par procesa organizatorisko pasākumu negarantēja Ryanair u.c. piekļuvi lūgtajiem datiem. Tā ir arī konstatējusi, ka Ryanair u.c. nebija norādījušas, kādu iemeslu dēļ tās būtu bijušas aizkavētas tajā pašā laikā veikt nepieciešamo saziņu ar Klāgenfurtes lidostu, lai iegūtu piekļuvi datiem no administratīvā procesa lietas materiāliem, tostarp šai tabulai.
52 Minētā sprieduma 60. punktā tā ir piebildusi, ka Ryanair u.c. paskaidrojumi par Covid‑19 epidēmijas ietekmi uz šīs lidostas pienācīgu darbību bija nekonkrēti un nepārbaudāmi un tātad paši par sevi nebija pietiekami, lai pierādītu, ka pastāvēja šādas grūtības iegūt no minētās lidostas informāciju, kas attaisnotu to, ka ar nokavēšanos – dažas dienas pirms tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai – tika iesniegts dokuments, ko – kā apliecinājušas Ryanair u.c. – Austrijas iestādes Komisijai bija iesniegušas pirms vairākiem gadiem administratīvā procesa gaitā.
53 Turklāt tā paša sprieduma 61. punktā tā ir norādījusi, ka, ja izdarītu pieņēmumu, ka Komisijas izdarītā atsauce atbildes rakstā uz repliku uz ar aeronavigāciju nesaistīto ieņēmumu tabulu būtu varējusi attaisnot kavēšanos šīs tabulas iesniegšanā, šis atbildes raksts uz repliku tika iesniegts 2019. gada 25. februārī, tātad krietni pirms Covid‑19 epidēmijas izraisītās krīzes. Vispārējā tiesa šajā ziņā ir norādījusi, ka Ryanair u.c. nebija iesniegušas “nekādu informāciju, piemēram, no savas sarakstes ar [Klāgenfurtes lidostas] atbildīgajiem dienestiem, kas varētu attaisnot [minētās tabulas] iesniegšanu 2020. gada 25. septembrī, tātad astoņpadsmit mēnešus pēc Komisijas iesniegtā atbildes raksta uz repliku”.
54 Pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, Vispārējā tiesa ir pareizi atzinusi, ka, atsaukdamās tikai uz šīm ziņām, Ryanair u.c. nav juridiski pietiekami pierādījušas, ka būtu pastāvējuši apstākļi, kas šajā lietā attaisnotu ar aeronavigāciju nesaistīto ieņēmumu tabulas pieņemamību uz Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 3. punkta pamata ar tādu pamatojumu, ka tām nebija iespējams to iegūt tiesvedības agrākā stadijā, ņemot vērā izņēmumstatusu, kāds šim 3. punktam ir Vispārējā tiesā iesniedzamo pierādījumu pārvaldības sistēmā.
55 Vispirms, ņemot vērā Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108]. panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), normas, kas bija spēkā tad, kad tika iesniegti pieteikumi par piekļuvi Komisijas lietas materiāliem, kā arī pēc tam jau nostiprināto Tiesas judikatūru attiecībā uz to, ka ieinteresētajām personām tiesības piekļūt Komisijas administratīvā procesa lietas materiāliem saistībā ar pārbaudes procedūru, kas uzsākta atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam, ir vienīgi uz šīs regulas pamata vai – principā – saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.), izņemot gadījumus, kad ir atspēkojama vispārīgā prezumpcija par izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzības skārumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 54.–62. un 67.–70. punkts), Vispārējai tiesai bija pamats uzskatīt, ka minētie pieteikumi nebija pietiekami, lai pierādītu, ka Ryanair u.c. ar aeronavigāciju nesaistīto ieņēmumu tabulu nevarēja iegūt tiesvedības agrākā stadijā. Tādēļ nevar iebilst pret pieņēmumu, ka šo pieteikumu noraidīšana nav pietiekama, lai pierādītu, ka tām nebija iespējams šo tabulu iegūt tiesvedības agrākā stadijā, un pret to, ka, tā kā Ryanair u.c. nebija paskaidrojušas, kādēļ tās iepriekš nebija sazinājušās tieši ar Klāgenfurtes lidostu, šo pieteikumu noraidīšana nedeva iespēju juridiski pietiekami – Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 3. punkta izpratnē – attaisnot minētās tabulas pieņemamību.
56 Turpinot, ņemot vērā vairāk nekā vienu gadu ilgo laikposmu, kas bija pagājis no atbildes raksta uz repliku iesniegšanas līdz pirmajām Covid‑19 epidēmijas izraisītajām sekām Eiropas Savienībā, visnotaļ pamatots ir arī pārsūdzētā sprieduma 61. punktā iekļautais Vispārējās tiesas konstatējums attiecībā uz Ryanair u.c. argumentāciju par šīm sekām. Šajā ziņā, ņemot vērā apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentāciju, kas apkopota šā sprieduma 35. punktā, ir jāpiebilst, ka Vispārējā tiesa minētajā 61. punktā nav izvirzījusi nekādas papildu prasības – papildus tām, kas izriet no Reglamenta 85. panta 3. punkta. Kā liecina šā sprieduma 43. un 44. punkts, Savienības tiesām ir kompetence pārbaudīt, cik pamatots ir pierādījumu iesniegšanas nokavējuma iemesls. Līdz ar to šajā kontekstā tās var atzīt, ka viena lietas dalībnieka norādītais attaisnojums nešķiet ticams, jo šis lietas dalībnieks savus apgalvojumus nav papildinājis ar dokumentāriem pierādījumiem, lai gan tam būtu bijis iespējams to izdarīt.
57 Visbeidzot, bija arī acīmredzami, ka Vispārējai tiesai iesniegtā pieteikuma par procesa organizatorisko pasākumu iznākums – tā kā Vispārējai tiesai nebija pienākuma apmierināt šādu pieteikumu – bija pārāk nenoteikts, lai Ryanair u.c. varētu lietderīgi norādīt uz šo mēģinājumu iegūt tabulu, tāpēc to norādes par minētā pieteikuma iesniegšanu un to, ka par to vēl nav lemts, nebija pietiekamas, lai pierādītu tādu apstākļu esamību, kas juridiski pietiekami attaisnotu kavēšanos šīs tabulas iesniegšanā, un – līdz ar to – lai šī tabula būtu pieņemama uz Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 3. punkta pamata.
58 Attiecībā uz datiem par izmaksām Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 62. punktā ir norādījusi, ka rindkopa, kas ietver šos datus, bija iekļauta Ryanair ekonomikas konsultanta pētījumā, kurš Ryanair u.c. vajadzībām tika sagatavots 2014. gada novembrī, un ka tās nav paskaidrojušas, kāpēc tām nebija iespējams šo dokumentu pievienot savam prasības pieteikumam vai savai replikai. Šajā ziņā tā ir atzinusi, ka to apgalvojums par “nesaraujamu saikni” starp šo datu iesniegšanu un ar aeronavigāciju nesaistīto ieņēmumu tabulas iesniegšanu, nav atbalstāms, jo jautājumu par Komisijas veikto aprēķinu par apsaimniekošanas robežizmaksām, ar kādām Klāgenfurtes lidosta būtu varējusi rēķināties, Ryanair u.c. bija izvirzījušas jau savā prasības pieteikumā un replikā, un tajā laikā šie dati tām jau bija pieejami.
59 Ņemot vērā šos apstākļus, kurus apelācijas sūdzības iesniedzējas nenoliedz, un Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 3. punktam piemītošo izņēmuma statusu, Vispārējā tiesa ir rīkojusies pareizi, atzīdama, ka Ryanair u.c. nav juridiski pietiekami attaisnojušas kavēšanos šo datu iesniegšanā, un pēc tam šo papildu pierādījumu noraidīdama kā nepieņemamu.
60 Turklāt šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzējas nevar atvasināt lietderīgu argumentu no tā, kā Vispārējā tiesa ir lēmusi attiecībā uz papildu pierādījumiem, ko lietas dalībnieki iesnieguši pēc tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanas lietā, kurā taisīts 2022. gada 15. jūnija spriedums Qualcomm/Komisija (Qualcomm – ekskluzivitātes maksājumi) (T‑235/18, EU:T:2022:358) un uz kuru tās atsaucās tiesas sēdē Tiesā. Proti, kā pēc būtības norādīts ģenerāladvokātes secinājumu 39. un 40. punktā, minētajā lietā izvirzītajam attaisnojumam nav nekādas saistības ar šajā lietā izvirzīto.
61 Bez tam tas, vai pastāv ārkārtēji apstākļi, kādos būtu atbalstāma to pierādījumu pieņemamība, kuri iesniegti uz Vispārējās tiesas Reglamenta 85. panta 3. punkta pamata, pēc definīcijas ikvienā gadījumā ir jānovērtē, ņemot vērā attiecīgās lietas konkrētos apstākļus.
62 Tātad ar to vien, ka lietā, kurā taisīts minētais spriedums, Vispārējā tiesa varēja atzīt, ka, ņemot vērā šīs lietas faktiskos apstākļos, papildu pierādījumu iesniegšana pēc tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanas ir attaisnojama ar ārkārtējiem apstākļiem un ka līdz ar to šie pierādījumi ir jāpieņem uz Reglamenta 85. panta 3. daļas pamata, nevar pierādīt, ka pārsūdzētajā spriedumā, kas attiecas uz atšķirīgiem faktiskajiem apstākļiem un atšķirīgiem izvirzītiem attaisnojošiem iemesliem, šajā ziņā būtu pieļautas kļūdas.
63 Šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzējas nevar atvasināt lietderīgu argumentu arī no judikatūras saistībā ar tiesvedību Eiropas Savienības preču zīmju tiesību jomā, kurā taisīti šā sprieduma 34. punktā minētie Vispārējās tiesas spriedumi, jo šiem spriedumiem nav tāda tvēruma, kādu apelācijas sūdzības iesniedzējas tiem piedēvē.
64 Proti, pirmajā no šiem minētajiem spriedumiem tika aplūkoti nevis pierādījumi šaurā nozīmē, bet gan Savienības tiesu judikatūras, kā arī dalībvalstu un starptautiskās judikatūras aspekti, par kuriem Vispārējā tiesa jau bija atzinusi, ka nedz lietas dalībniekiem, nedz pašai Vispārējai tiesai nav liegts pēc tiem orientēties Savienības tiesību normu interpretēšanā. Turklāt norāde, ka uz šiem aspektiem jau bija norādīts Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelāciju padomei un ka tā tos bija izvērtējusi, bija tikai papildinoša. No 23. punkta otrajā no šiem spriedumiem izriet, ka Vispārējā tiesa tikai pilnības labad ir norādījusi, ka attiecīgie pierādījumi nebija iekļauti Apelāciju padomes procedūras lietas materiālos, jo Vispārējā tiesa tos ir noraidījusi ar tādu pamatojumu, ka attiecīgie lietas dalībnieki nebija norādījuši attaisnojumu to nokavētajai iesniegšanai.
65 Šajā ziņā vēl būtu jāuzsver, ka šie Vispārējās tiesas papildu apsvērumi ir izskaidrojami ar to, ka tiesvedībai Eiropas Savienības preču zīmju tiesību jomā ir sava specifika. Proti, saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 178. panta 5. punktu, tiklīdz Vispārējai tiesai iesniegtais prasības pieteikums ir izsniegts atbildētājam, tas nosūta Vispārējai tiesai lietas materiālus, kas attiecas uz procesu EUIPO Apelāciju padomē. Tātad uzreiz pēc šāda prasības pieteikuma iesniegšanas Vispārējai tiesai ir pieejami lietas materiāli un visi tajos ietvertie pierādījumi. Taču gadījumā, kad runa ir par Komisijas administratīvā procesa lietas materiāliem saistībā ar procedūru par valsts atbalsta kontroli, tas ir citādi.
66 No šiem apsvērumiem izriet, ka šā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota, un līdz ar to arī pirmais pamats kopumā ir jānoraida.
Par otro pamatu
Lietas dalībnieku argumentācija
67 Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa, atzīdama, ka, pirmkārt, Komisija nav pārsniegusi noilguma termiņu, kas piemērojams atbalsta atgūšanai saistībā ar 2002. gada papildinājumu starp DMG un LV, kā arī 2002. gada TPL starp DMG un AMS un ka, otrkārt, strīdīgais lēmums šajā ziņā ietver pietiekamu pamatojumu, ir pieļāvusi tiesību kļūdu attiecīgi Regulas 2015/1589 17. panta interpretēšanā un LESD 296. panta piemērošanā.
68 Pirmām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējas kritizē pārsūdzētā sprieduma 70.–79. punktu, jo ar tiem šis 17. pants esot zaudējis iedarbību. Šie punkti liecinot par Vispārējās tiesas uzskatu, ka juridiski pietiekami, lai pārtrauktu šo termiņu, ir tāds informācijas pieprasījums, kurā Komisija izmantojusi vispārīgu, visaptverošu formulējumu bez nevienas konkrētas norādes par pasākumu, kas varētu būt uzskatāms par valsts atbalstu, vai tas, ka Komisijai nav zināms šāds pasākums, attiecībā uz kuru būtu piemērojams noilguma termiņa pārtraukums.
69 Taču, pirmkārt, saskaņā ar Regulas 2015/1589 17. panta 2. punkta, kas ietver norādi par “nelikumīgu atbalstu”, formulējumu informācijas pieprasījumi attiecas uz konkrētu, Komisijas izmeklētu pasākumu.
70 Otrkārt, iepriekšējās lietās, kurās Savienības tiesas ir apstiprinājušas, ka Komisijas pieprasījums pēc informācijas pārtrauc noilguma termiņu, aplūkojamajos pieprasījumos esot norādīti konkrētie, Komisijas izmeklētie pasākumi. Apelācijas sūdzības iesniedzējas šajā ziņā atsaucas uz 2017. gada 7. decembra rīkojumu lietā Īrija/Komisija (C‑369/16 P, EU:C:2017:955, 42. punkts) un 2018. gada 26. aprīļa spriedumu ANGED (C‑233/16, EU:C:2018:280, 84. punkts), 2003. gada 10. aprīļa spriedumu Département du Loiret/Komisija (T‑369/00, EU:T:2003:114, 85. punkts), kā arī 2016. gada 22. aprīļa spriedumu Īrija un Aughinish Alumina/Komisija (T‑50/06 RENV II un T‑69/06 RENV II, EU:T:2016:227, 3., 7. un 183. punkts).
71 Treškārt, ar Regulas 2015/1589 17. pantā paredzēto, desmit gadus ilgo noilguma termiņu esot paredzēts nodrošināt tiesisko drošību un tādējādi citastarp aizsargāt konkrētu ieinteresēto personu, tostarp attiecīgās dalībvalsts un atbalsta saņēmēja, intereses. Taču pārsūdzētais spriedums neatbilstot šim mērķim. Proti, ja termiņu varētu pārtraukt ar informācijas pieprasījumu, kurā nav konkretizēts izmeklētais pasākums, piemēram, tādēļ, ka Komisijai par to vispār vēl nav zināms, attiecībā pret konkrēto dalībvalsti nebūtu ievērots tiesiskās drošības princips, ciktāl runa ir par tās veiktajiem pasākumiem, saistībā ar kuriem vēl varētu veikt atgūšanu vai saistībā ar kuriem, kā paredzēts šajā 17. pantā, atgūšana vairs nevarētu notikt.
72 Ceturtkārt, kā liecina pārsūdzētā sprieduma 77.–79. punktā izklāstītie Vispārējās tiesas apsvērumi, saskaņā ar kuriem noilguma termiņš esot bijis pārtraukts – pat ar pieņēmumu, ka Komisijas nosūtītie informācijas pieprasījumi neattiecās konkrēti uz 2002. gada papildinājumu starp DMG un LV, kā arī 2002. gada TPL starp DMG un AMS – tā iemesla dēļ, ka šie līgumi esot “nesaraujami saistīti” ar citiem līgumiem, kas konkrēti norādīti Komisijas iepriekš nosūtītajos informācijas pieprasījumos, arī tajos esot pieļauta tiesību kļūda. Apstāklis, ka Komisija savas izmeklēšanas noslēgumā apgalvoja, ka konkrēti pasākumi ir saistīti, nevarot ar atpakaļejošu spēku izraisīt to, ka noilguma termiņu pārtrauktu informācijas pieprasījums, kuram tā izdošanas brīdī nebija likumiski paredzēta šāda iedarbība.
73 Otrām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 80., 81. un 83.–85. punktā Vispārējā tiesa esot kļūdaini atzinusi, ka strīdīgajā lēmumā Komisija bija juridiski pietiekami norādījusi pamatojumu attiecībā uz noilguma termiņu vai tā pārtraukšanu. Neesot strīda par to, ka izmeklēšanas gaitā tās bija informējušas Komisiju, ka apgalvotā atbalsta liela daļa – apelācijas sūdzības iesniedzēju ieskatā – noilguma termiņa izbeigšanās dēļ nav atgūstama. Tomēr strīdīgā lēmuma 2.–4. apsvērums, uz ko Vispārējā tiesa esot balstījusi savu pieņēmumu, ka Komisija bija izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, neietverot nekādas norādes par šiem argumentiem un pat ne par noilguma termiņu vai tā pārtraukšanu informācijas pieprasījumu dēļ. Apstāklis, ka Komisijai nav pienākuma atbildēt uz katru no tai iesniegtajiem argumentiem, neesot pietiekams, lai Vispārējā tiesa varētu atzīt, ka strīdīgajā lēmumā būtu norādīts pietiekams pamatojums.
74 Apelācijas sūdzības iesniedzējām būtu bijis iespējams iedarbīgi izmantot savas tiesības uz lietas izskatīšanu pirmās instances tiesā, un Vispārējai tiesai būtu bijis iespējams pienācīgi izmantot savas pilnvaras veikt pārbaudi, ja tām būtu bijis iespējams jau, balstoties uz strīdīgā lēmuma saturu, saprast, kādu iemeslu dēļ Komisija noraidīja izmeklēšanas gaitā apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītos argumentus attiecībā uz noilguma termiņu. Šādu izpratni neesot bijis iespējams gūt, balstoties tikai uz strīdīgā lēmuma 2.–4. apsvērumu, kur neesot minēts vienīgais šajā ziņā nozīmīgais iemesls, proti, tas, ka šajos apsvērumos minētie informācijas pieprasījumi bija pārtraukuši noilguma termiņu.
75 Komisija atbild, ka otrais pamats nav pamatots.
Tiesas vērtējums
76 Attiecībā uz otrā pamata pirmo daļu par apgalvotu Regulas 2015/1589 17. panta pārkāpumu, kas esot pieļauts pārsūdzētā sprieduma 70.–79. punktā, ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 70. un 71. punktā atgādinājusi šā panta un ar to saistītās Vispārējās tiesas judikatūras saturu, minētā sprieduma 72. punktā ir norādījusi, ka šajā lietā nav strīda par to, ka Regulas 2015/1589 17. panta 1. punktā paredzētais desmit gadus ilgais noilguma termiņš bija sācies 2002. gada 9. augustā.
77 Pēc tam – minētā sprieduma 73. punktā – tā ir norādījusi, ka sūdzība, ko Komisija ar 2007. gada 11. oktobra vēstuli pārsūtīja Austrijas iestādēm, ietver norādi par “[Klāgenfurtes lidostas] izdevīgu vienošanos ar” Ryanair kopš 2002. gada 27. jūnija; ka savā papildinformācijas pieprasījumā, kas šīm iestādēm nosūtīts 2010. gada 15. novembrī, Komisija bija uzdevusi jautājumus par sadarbības līgumu starp DMG un Ryanair, uz kura pamata tika veikti maksājumi par tirgvedības pakalpojumiem, un bija lūgusi iesniegt šā līguma eksemplāru, kā arī informāciju par lidostas nodevas atmaksāšanu kopš 2000. gada, un ka 2011. gada 24. marta informācijas pieprasījums Austrijas iestādēm ietvēra vairākus jautājumus par 2002. gada līgumiem un lūgumu iesniegt ar Ryanair noslēgto līgumu, tostarp tirgvedības līguma, oriģinālus.
78 Pārsūdzētā sprieduma 74. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka Komisija 2011. gada 8. aprīļa pieprasījumā iesniegt papildu informāciju, kurš adresēts Ryanair, tā bija aicinājusi nupat minēto iesniegt informāciju par iepriekšējos desmit gados noslēgtajiem līgumiem, konkrētāk, sarakstu ar visiem līgumiem, kuriem nebija pagarināts termiņš vai kuru izpilde bija pārtraukta šajā laikposmā, un norādīt šādas nepagarināšanas vai pārtraukšanas iemeslus. Vispārējā tiesa šajā punktā ir arī norādījusi, ka savā 2011. gada 4. jūlija atbildē Komisijai Ryanair bija apliecinājusi, ka pēc komerciālām sarunām bija pagarināti vai grozīti visi līgumi ar šo lidostu, izņemot 2002. gada TPL starp DMG un LV, kura darbība tika izbeigta pirms termiņa beigām. Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka no šā informācijas kopuma izriet, ka visi iepriekš minētie informācijas pieprasījumi attiecās arī uz 2002. gada TPL starp DMG un AMS, kā arī 2002. gada papildinājumu starp DMG un LV.
79 Pēc tam – pārsūdzētā sprieduma 75. punktā – tā ir norādījusi, ka, ņemot vērā judikatūru, ko tā atgādinājusi minētā sprieduma 70. punktā, šie informācijas pieprasījumi ir uzskatāmi par pasākumiem Regulas 2015/1589 17. panta 2. punkta izpratnē, kuri var pārtraukt desmit gadus ilgo noilguma termiņu. Tā paša sprieduma 76. punktā tā ir konstatējusi, ka, tā kā Komisija visus šos informācijas pieprasījumus Austrijas iestādēm un Ryanair bija nosūtījusi desmit gadus ilgajā laikposmā, kas sākās 2002. gada 9. augustā, nav uzskatāms, ka Komisijas pilnvarām atbalsta atgūšanas jomā būtu iestājies noilgums uz Regulas 2015/1589 17. panta 1. punkta pamata.
80 Visbeidzot – pārsūdzētā sprieduma 77.–79. punktā – Vispārējā tiesa pēc būtības ir piebildusi, ka “turklāt”, ņemot vērā dažādos strīdīgajā lēmumā norādītos faktiskos apstākļus, kas pierādot, ka pastāv “nesaraujama” saikne starp 2002. gada līgumiem, Komisija bija pareizi tos aplūkojusi kā vienu vienotu darījumu. Līdz ar to tā ir izsecinājusi, ka šajā kontekstā – pat ar pieņēmumu, ka Komisijas nosūtītie informācijas pieprasījumi neattiecās konkrēti uz 2002. gada TPL starp DMG un AMS, kā arī 2002. gada papildinājumu starp DMG un LV – Regulas 2015/1589 17. panta 1. punktā paredzētais noilguma termiņš tik tiešām bija pārtraukts.
81 No šīs informācijas izriet, ka, pirmkārt un pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, Vispārējā tiesa nav atzinusi, ka ikviens informācijas pieprasījums, ko Komisija adresējusi kādai dalībvalstij, lai cik nekonkrēts vai plaši formulēts tas būtu, pat ja tas neietver konkrētu norādi par pasākumu, kas varētu būt uzskatāms par valsts atbalstu, vai pat ja Komisijai nav zināms par eventuālu atbalstu, būtu pietiekams, lai pārtrauktu Regulas 2015/1589 17. panta 1. punktā paredzēto noilguma termiņu.
82 Gluži pretēji: no šiem pārsūdzētā sprieduma punktiem, konkrētāk, no 73. un 74. punkta, izriet, ka Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka par noilgumu pārtraucošu pasākumu Regulas 2015/1589 17. panta 2. punkta izpratnē var būt uzskatāms vienīgi tāds pasākums, kas veikts “attiecībā uz nelikumīgu atbalstu”, un ka izskatāmajā lietā šāds nelikumīgs atbalsts jau bija identificēts līdz ar šā sprieduma 19. punktā minēto 2007. gada 11. oktobra sūdzību, kuru Komisija pārsūtīja Austrijas Republikai un kurā apgalvots, ka Ryanair kopš 2002. gada 27. jūnija bija saņēmusi nelikumīgu valsts atbalstu no Klāgenfurtes lidostas – citastarp ar KFBG u.c. starpniecību, un ka pēc tam, administratīvajā procesā tas pakāpeniski tika precizēts, bet tik un tā tas notika pirms minētā panta 1. punktā paredzētā desmit gadus ilgā termiņa beigām.
83 Otrkārt, nevar uzskatīt, ka Komisijas veiktu izmeklēšanas darbību kā noilgumu pārtraucošu pasākumu Regulas 2015/1589 17. panta 2. punkta izpratnē – kā pēc būtības apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas – varētu kvalificēt vienīgi tad, ja tajā pavisam konkrēti būtu identificēts ikviens līgums, kurš ietilpst līgumu kopumā, kas uzskatāms par atbalsta pasākumu, uz kuru attiecas šī izmeklēšana.
84 Saskaņā ar Regulas 2015/1589 17. panta 1. punktu Komisijas pilnvarām atbalsta atgūšanas jomā gan ir piemērojams desmit gadus ilgs noilguma termiņš, un šā panta 2. punkta otrajā teikumā ir precizēts, ka šo termiņu citastarp pārtrauc “visas darbības attiecībā uz nelikumīgu atbalstu, kuras veic Komisija [..]”.
85 Turklāt no Regulas 2015/1589 26. apsvēruma izriet, ka tiesiskās drošības nolūkā tās 17. panta 1. punktā noteiktais noilguma termiņš ir paredzēts tam, lai aizsargātu konkrētas ieinteresētās personas, tostarp attiecīgo dalībvalsti un atbalsta saņēmēju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 6. oktobris, Scott/Komisija, C‑276/03 P, EU:C:2005:590, 30. punkts).
86 Tomēr ir nepieciešams atgādināt, ka LESD 107. panta mērķis ir novērst tirdzniecības starp dalībvalstīm ietekmēšanu ar dažādām publisko iestāžu piešķirtām priekšrocībām konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, kuras izkropļo vai varētu izkropļot konkurenci (spriedums, 2006. gada 15. jūnijs, Air Liquide Industries Belgium, C‑393/04 un C‑41/05, EU:C:2006:403, 27. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tātad Komisijas īstenotā valsts atbalsta kontrole viecina neizkropļotas konkurences apstākļu nodrošināšanu iekšējā tirgū.
87 Turklāt no Regulas 2015/1589 12. panta 2. punkta – kopsakarā ar tās 2. panta 2. punktu – izriet, ka, ja saistībā ar procedūru attiecībā uz nelikumīgu atbalstu Komisija lūdz attiecīgo dalībvalsti iesniegt informāciju, dalībvalsts iesniedz Komisijai visu noderīgo informāciju, lai Komisijai būtu iespējams pieņemt lēmumu atbilstoši tās 4. un 9. pantam. Tāpat no šīs regulas 12. panta 2. punkta – kopsakarā ar tās 5. panta 1. un 2. punktu – izriet: ja Komisija uzskata, ka informācija, ko attiecībā uz kādu pasākumu sniegusi attiecīgā dalībvalsts, ir nepilnīga, tā lūdz iesniegt visu nepieciešamo papildu informāciju, un, ja Komisijas noteiktajā termiņā dalībvalsts uz šādu lūgumu neatbild vai atbild nepilnīgi, Komisija tai nosūta atgādinājumu, kurā ir noteikts attiecīgs papildu termiņš, kurā iesniedzama šī informācija. Ja, neraugoties uz šo atgādinājumu, attiecīgā dalībvalsts Komisijas noteiktajā termiņā neiesniedz lūgto informāciju vai ja tā iesniedz nepilnīgu informāciju, Komisija pieņem lēmumu, ar ko tai prasa sniegt minēto informāciju un citastarp norāda, kāda informācija tiek prasīta (Regulas 2015/1589 12. panta 3. punkts).
88 Tomēr, ja frāze “visas darbības attiecībā uz nelikumīgu atbalstu” tiktu interpretēta tā, kā šajā lietā ierosina apelācijas sūdzības iesniedzējas, tiktu nesamērīgi ierobežotas Komisijas pilnvaras veikt izmeklēšanu un tādējādi arī tās spēja atbilstoši ar LESD uzticētajai lomai nodrošināt, ka, pārbaudot atbalstu, ko piešķīrušas valstis, iekšējā tirgū tiek saglabāti neizkropļoti konkurences apstākļi. Tā tas vēl jo vairāk ir tad, ja – kā šajā lietā – runa ir par nelikumīgu valsts atbalstu un ja Komisijai gluži dabiski ir mazāk informācijas nekā gadījumos, kad atbalsta pasākums tai tiek paziņots atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam.
89 Treškārt, arī no šā sprieduma 70. punktā minētajiem spriedumiem un rīkojuma, uz kuriem atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzējas, nevar atvasināt pretējus argumentus. Proti, tajos minēto spriedumu un rīkojuma punktos, uz kuriem tās atsaucas, runa ir tikai par katras attiecīgās lietas faktisko apstākļu konstatāciju, un tie neietver nekādus apsvērumus, kas atbalstītu tādu Regulas 2015/1589 17. panta 2. punkta interpretāciju, kādu šajā lietā ierosina apelācijas sūdzības iesniedzējas.
90 Ceturtkārt, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējas kritizē pārsūdzētā sprieduma 77.–79. punktu, kuru satura kopsavilkums ir sniegts šā sprieduma 80. punktā, ir pietiekami norādīt, ka šajos punktos minētie iemesli – kā liecina vārda “turklāt” izmantojums – ir tikai papildinoši, un līdz ar to šī apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācijas daļa ir jānoraida kā neiedarbīga (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 24. oktobris, Aéroports de Paris/Komisija, C‑82/01 P, EU:C:2002:617, 41. punkts, un 2022. gada 12. maijs, Klein/Komisija, C‑430/20 P, EU:C:2022:377, 32. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
91 Līdz ar to otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā vienā daļā nepamatota un otrā daļā neiedarbīga.
92 Attiecībā uz šā pamata otro daļu par apgalvotu LESD 296. panta pārkāpumu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi pārsūdzētā sprieduma 80., 81. un 83.–85. punktā, ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa, minētā sprieduma 80. un 81. punktā atgādinājusi šai jomai nozīmīgo judikatūru, tā 82. punktā ir konstatējusi, ka no strīdīgā lēmuma 2.–4. apsvēruma izriet, ka Komisija norāda uz datumiem, kuros tā bija lūgusi Austrijas iestādes un Ryanair sniegt papildu informāciju par līgumiem, uz kuriem attiecas 2007. gada 5. oktobra sūdzība, ko viens Ryanair konkurents bija iesniedzis Komisijai par to, ka šī lidsabiedrība esot saņēmusi nelikumīgu valsts atbalstu saistībā ar Klāgenfurtes lidostu.
93 Tā paša sprieduma 83. punktā tā ir atzinusi, ka Komisija tādējādi bija pietiekoši skaidri minējusi datumus, kuros Regulas 2015/1589 17. panta 1. punktā paredzētais, desmit gadus ilgais termiņš tika pārtraukts. Tā ir piebildusi: ņemot vērā, ka Austrijas iestādes un Ryanair kā adresāti zināja Komisijas nosūtīto papildinformācijas pieprasījumu saturu, Komisijai bija pienākums norādīt tikai tos faktus, kuri strīdīgā lēmuma kontekstā ir būtiski, proti, datumus, kuros tā bija veikusi pasākumus, kas var pārtraukt noilguma termiņu.
94 Pārsūdzētā sprieduma 84. un 85. punktā tā ir izsecinājusi, ka šādos apstākļos Komisijai nebija pienākuma strīdīgajā lēmumā konkrēti pamatot šo punktu un ka tātad šajā ziņā tā minētajā lēmumā ir norādījusi pietiekamu pamatojumu.
95 Tā lemdama, Vispārējā tiesa nav pārkāpusi LESD 296. pantu. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ko Vispārējā tiesa citastarp atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 80. punktā, LESD 296. pantā paredzētais pamatojums ir jāpielāgo aplūkojamā akta būtībai un tajā skaidri un nepārprotami ir jāizklāsta tās iestādes argumentācija, kas izdevusi tiesību aktu, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un lai kompetentā tiesa varētu veikt attiecīgu pārbaudi. Nepieciešamība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Nav paredzēts pamatojumā konkretizēt visus nozīmīgos faktiskos un tiesiskos apstākļus, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst šajā pantā izklāstītajām prasībām, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai šā tiesību akta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu attiecīgo jomu reglamentējošo tiesību normu kopumu (spriedumi, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 63. punkts, kā arī 2021. gada 2. septembris, Komisija/Tempus Energy un Tempus Energy Technology, C‑57/19 P, EU:C:2021:663, 198. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
96 Ir arī jāatgādina, ka valsts atbalsta kontroles procedūra, ņemot vērā tās vispārējo sistēmu, ir procedūra, kas tiek uzsākta pret dalībvalsti, kura ir atbildīga par atbalsta piešķiršanu – kuras pienākumi šajā ziņā izriet no Savienības tiesību normām. Līdz ar to ieinteresētās personas, izņemot attiecīgo dalībvalsti, šajā procedūrā nevar pašas pretendēt uz tādu strīda ar Komisiju izskatīšanu, kāda tiek piedāvāta attiecīgajai dalībvalstij. Nevienā tiesību normā par valsts atbalsta kontroles procedūru atbalsta saņēmējam nav paredzēta īpaša loma ieinteresēto personu vidū. Šajā ziņā ir jāprecizē, ka valsts atbalsta kontroles procedūra nav procedūra, kura būtu sākta pret atbalsta saņēmēju vai saņēmējiem un kurā tas vai tie varētu izmantot tiesības, kas būtu tikpat plašas kā tiesības uz aizstāvību kā tādas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 11. marts, Komisija/Gmina Miasto Gdynia un Port Lotniczy Gdynia Kosakowo, C‑56/18 P, EU:C:2020:192, 73.–75. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
97 Tātad Vispārējā tiesa ir pareizi atzinusi, ka attiecībā uz Regulas 2015/1589 17. panta 1. punktā paredzētā noilguma termiņa piemērošanu strīdīgais lēmums bija juridiski pietiekami pamatots. Konkrētāk, Komisijai – lai tā šajā ziņā izpildītu savu pienākumu strīdīgajā lēmumā norādīt pamatojumu – nebija nepieciešams aplūkot apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus, jo saskaņā ar iepriekšējā punktā atgādināto judikatūru atbalsta saņēmējs nevar pretendēt uz tādu strīda ar Komisija izskatīšanu, kāda tiek piedāvāta attiecīgajai dalībvalstij, un no strīdīgā lēmuma vismaz implicīti izriet Komisijas pieņēmums, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītie apgalvojumi nav atbalstāmi.
98 Tāpēc otrā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.
99 Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida kā – vienā daļā – nepamatots un – otrā daļā – neiedarbīgs.
Par trešo pamatu
Lietas dalībnieku argumentācija
100 Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa, novērtējot, vai Komisija bija juridiski pienācīgi piemērojusi tirgus ekonomikas privātā dalībnieka kritēriju, aplūkojot apgalvoto, Ryanair u.c. gūto priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ir sagrozījusi pierādījumus. Proti, Komisija ex ante aprēķinā par strīdīgo līgumu rentabilitāti esot balstījusies uz nepilnīgiem, mazticamiem un nelietderīgiem datiem, kuru dēļ kļūdaini esot tās secinājumi par priekšrocības esamību. Runa esot par trim sagrozījumiem.
101 Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 331. un 332. punktā attiecībā uz ex ante izvērtējumu par 2006. gada līgumu rentabilitāti Vispārējā tiesa esot sagrozījusi prasības pieteikuma A.2.5. pielikumā pievienotā 2006. gada LPL 7.1. punktu. Tajā drošības nodeva esot apzīmēta kā nodeva, kas Ryanair uz līguma pamata ir jāmaksā lidostai. Turklāt tā esot sagrozījusi 2.2.3. punktu 2012. gada 31. augusta ziņojumā, ko sagatavojis apelācijas sūdzības iesniedzēju ekonomikas konsultants un kas pievienots prasības pieteikuma A.3.5.1. pielikumā, kā arī 2.21. tabulu, kas iekļauta minētā konsultanta 2012. gada 13. aprīļa ziņojumā, kas pievienots prasības pieteikuma A.3.4.1. pielikumā, kuros esot apstiprināts, ka Ryanair šo drošības nodevu tik tiešām samaksāja lidostai.
102 Tomēr Vispārējā tiesa esot piekritusi Komisijas kļūdainajam pieņēmumam, ka šī nodeva esot uzskatāma par Klāgenfurtes lidostas robežizmaksām, un līdz ar to Komisija esot par zemu novērtējusi sagaidāmo 2006. gada līgumu rentabilitāti – no šīs lidostas skatpunkta. Pretēji norādei pārsūdzētā sprieduma 331. punktā lietas materiāli neietverot nekādus pierādījumus, kas liecinātu par to, ka drošības nodeva tika atmaksāta Ryanair, un nekādus pierādījumus, no kuriem izrietētu, kurš lietas dalībnieks ir sedzis šīs atmaksāšanas izmaksas. Vienīgi Komisijas atbildes raksta uz repliku 101.–103. punkts varētu atbalstīt Vispārējās tiesas vērtējumu, tomēr Komisija tajā esot tikai apgalvojusi – bez jebkādiem pierādījumiem –, ka Austrijas iestādes divreiz bija apliecinājušas, ka drošības nodeva tika atmaksāta Ryanair.
103 Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 301. un 302. punktā Vispārējā tiesa esot sagrozījusi, pirmām kārtām, strīdīgā lēmuma 379. apsvēruma e) punktu, kurā apstiprināts, ka izvērtējumā par apsaimniekošanas robežizmaksām, ar kādām lidostai bija jārēķinās saistībā ar 2002. gada līgumiem, ir ņemta vērā drošības rezerve, un, otrām kārtām, ekonomikas konsultanta 2018. gada 18. jūlija ziņojuma, kas pievienots prasības pieteikuma A.7.6. pielikumā, 2.24.–2.27. punktu, no kuriem izrietot, ka nav sniegta nekāda precizējoša informācija par šo drošības rezerves aprēķinu.
104 Šie pierādījumi liecinot, ka aplēsē par lidostas apsaimniekošanas robežizmaksām, uz kuru Komisija balstījusi savu ex ante izvērtējumu par rentabilitāti, ir iekļauts arī parametrs, proti, drošības rezerve, kuras aprēķins nav ticis nedz izskaidrots, nedz izklāstīts, un ka tas esot izraisījis apsaimniekošanas robežizmaksu aplēšanu neizskaidrojami lielā apmērā, it īpaši salīdzinājumā ar līdzīgām lidostām, attiecībā uz kurām arī sākta izmeklēšana saistībā ar valsts atbalstu. Kritizētajos pārsūdzētā sprieduma punktos Vispārējā tiesa esot piekritusi tam, ka Komisija šo aplēsi izmanto bez atsauces uz 2018. gada 18. jūlija ziņojumu. No tā esot secināms, ka Vispārējā tiesa ir ignorējusi vai nav pienācīgi ņēmusi vērā tai šajā saistībā iesniegtos pierādījumus.
105 Treškārt, pārsūdzētā sprieduma 306. punktā Vispārējā tiesa esot sagrozījusi, pirmām kārtām, 2002. gada LPL, kas pievienots prasības pieteikuma A.2.1. pielikumā, 2. panta a) punktu, no kura izrietot, ka plānotais noslogotības koeficients bija 76 %; otrām kārtām, strīdīgā lēmuma 382. apsvērumu un 10. tabulu, no kuriem izrietot, ka Komisija savā izvērtējumā par 2002. gada LPL, strīdīgā lēmuma 415. apsvēruma a) punktu un 11. tabulu izmantoja noslogotības koeficientu 70 % apmērā, no kā izrietot, ka Komisija savā izvērtējumā par 2006. gada līgumiem izmantoja noslogotības koeficientu 85 % apmērā; trešām kārtām, strīdīgā lēmuma 17. apsvērumu, no kura izrietot, ka jau “drīz” pēc lidostas izveides 1915. gadā no tās tika veikti pirmie civilās aviācijas lidojumi, un, visbeidzot, ceturtām kārtām, ekonomikas konsultanta 2018. gada 18. jūlija ziņojuma, kas pievienots prasības pieteikuma A.7.6. pielikumā, 2.14. punktu, no kā izrietot, ka noslogotības koeficients 76 %, pat ja tas ir nedaudz zemāks, tomēr tas neatpaliekot daudz no noslogotības koeficienta 80 % apmērā, ko 2002. gada LPL parakstīšanas laikā Ryanair sasniedza savā maršrutu tīklā.
106 Šie pierādījumi liecinot, ka noslogotības koeficients 70 % apmērā, ko Komisija izmantojusi savā ex ante izvērtējumā par 2002. gada LPL rentabilitāti, bija noteikts pārmērīgi zems. Proti, tie rādot, ka, pirmkārt, noslogotība bija par 6 procentpunktiem mazāka nekā lietas dalībnieku saskaņotais noslogotības koeficients, un par 15 procentpunktiem mazāks nekā koeficients, ko Komisija izmantojusi savā izvērtējumā par 2006. gada līgumiem, un, otrkārt, 2002. gada LPL parakstīšanas brīdī lidostai jau bija vairāku gadu desmitu ilga pieredze civilās aviācijas jomā, bet tas liekot apšaubīt tēzi, ka apstāklis, ka tai nebija pieredzes sadarbībā ar konkrētu lidsabiedrību, proti, Ryanair, būtu ievērojami ietekmējis tās pieņēmumus par noslogotības koeficientu.
107 Taču Vispārējā tiesa esot piekritusi Komisijas izmantotajam noslogotības koeficientam 70 % apmērā, lai gan lietas materiāli neietverot nevienu pierādījumu, kas atbalstītu Vispārējās tiesas atziņu, ka tas, ka Klāgenfurtes lidostai iepriekš nebija līguma ar Ryanair, attaisnoja piesardzīga noslogotības koeficienta izmantošanu, un nevienu pierādījumu, kas atbalstītu konstatējumu, ka 2002. gadā zemcenu lidsabiedrības vēl nebija pārstāvētas tik plaši, lai būtu pamatota lielāka noslogotības koeficienta izmantošana. Bez tam vienīgā vieta lietas materiālos, kas varētu atbalstīt šo Vispārējās tiesas veikto novērtējumu, esot Komisijas iebildumu raksta 115. punkts un tās atbildes raksta uz repliku 85. punkts. Tomēr Komisija tur nav pierādījusi savu apgalvojumu, ka 70 % koeficienta izmantošana bija attaisnojama ar to, ka Klāgenfurtes lidostai trūka pieredzes sadarbībā ar apelācijas sūdzības iesniedzējām un ka zemcenu lidsabiedrības tur bija sākušas darboties tikai neilgi pirms tam.
108 Komisija pret to iebilst: neviens no apgalvotajiem sagrozīšanas gadījumiem neesot pierādīts un katrā ziņā neesot acīmredzami konstatējams lietas materiālos.
Tiesas vērtējums
109 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, Tiesas kompetencē – saskaņā ar LESD 256. pantu – ir tikai pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un no tās izrietošās tiesiskās sekas. Tātad faktu novērtējums – ja vien nav sagrozīti Vispārējai tiesai iesniegtie pierādījumi – nav tiesību jautājums, kas kā tāds būtu jāpārbauda Tiesai (spriedums, 2021. gada 28. janvāris, Qualcomm un Qualcomm Europe/Komisija, C‑466/19 P, EU:C:2021:76, 42. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
110 Ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, tam, pamatojoties uz LESD 256. pantu, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu, kā arī Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunktu, ir konkrēti jānorāda, kurus pierādījumus tā ir sagrozījusi, un ir jānorāda kļūdas vērtējumā, kuru dēļ, tāprāt, Vispārējā tiesa šo sagrozīšanu ir izdarījusi. Turklāt sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem, lai nebūtu jāveic jauna faktu un pierādījumu izvērtēšana (spriedums, 2021. gada 28. janvāris, Qualcomm un Qualcomm Europe/Komisija, C 466/19 P, EU:C:2021:76, 43. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
111 Turklāt, lai gan pierādījumu sagrozīšana var izpausties kā dokumenta interpretācija, kas ir pretrunā tā saturam, tai ir acīmredzami jāizriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, un tās priekšnosacījums ir tāds, ka Vispārējā tiesa ir acīmredzami pārsniegusi šo pierādījumu saprātīga izvērtējuma robežas. Šajā ziņā nepietiek norādīt, ka dokumentu varēja interpretēt citādi, nekā to darījusi Vispārējā tiesa (spriedums, 2021. gada 28. janvāris, Qualcomm un Qualcomm Europe/Komisija, C 466/19 P, EU:C:2021:76, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
112 Izvērtējot trešā pamata trīs daļas, ir jāņem vērā šie principi.
113 Pirmām kārtām, attiecībā uz šā pamata pirmo daļu, kas vērsta pret pārsūdzētā sprieduma 331. un 332. punktu, pirmajā no šiem punktiem Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka Komisija savos procesuālajos dokumentos un tiesas sēdē norādīja, ka, pirmkārt, kā liecina informācija, ko tā divos gadījumos bija ieguvusi no Austrijas iestādēm, aplūkojamā nodeva, kā arī visas maksas par lidojumu apkalpošanu lidostā tika atmaksātas Ryanair un, otrkārt, šīs iestādes bija informējušas Komisiju arī par to, ka lidostas nodevu pilnīga atmaksa bija veikta vienlaikus ar 2005. gada stimulu programmas ieviešanu un bija uzskatāma par tajā laikā izplatītu praksi, ar ko bija paredzēts Klāgenfurtes lidostai piesaistīt jaunas lidsabiedrības.
114 Otrajā no šiem punktiem Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka no šīs informācijas izriet, ka Komisija, ievērojot LESD pamatprincipu labas pārvaldības intereses saistībā ar valsts atbalstu, bija lūgusi attiecīgo dalībvalsti iesniegt tai nozīmīgu informāciju, kas dotu iespēju pārliecināties, vai drošības nodeva saistībā ar 2006. gada līgumiem bija atmaksāta Ryanair, un tā ir secinājusi, ka Komisija bija tiesīga izvērtējuma par 2006. gada līgumu rentabilitāti vajadzībām šo nodevu uzskatīt par lidostas robežizmaksām un ka šajā ziņā tā nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
115 Turklāt no minētā sprieduma 328. punkta izriet, ka šajā ziņā Ryanair u.c. Vispārējā tiesā pārmeta Komisijai – ar atsauci uz 2006. gada LPL klauzulām –, ka tā ir pieļāvusi kļūdu, uzskatīdama, ka attiecībā uz 2006. gada līgumiem drošības nodeva ietilpst Klāgenfurtes lidostas izmaksās, un ka tās norādīja, ka Ryanair izsniegtajos rēķinos iekļautie dati liecina, ka nupat minētā šo drošības nodevu maksāja lidostai.
116 Tomēr no šā sprieduma 113. un 114. punktā izklāstītā izriet, ka, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 331. un 332. punktā Vispārējā tiesa nav atsaukusies uz šā sprieduma 101. punktā minētajiem ziņojumiem. Līdz ar to nevar tai pārmest, ka šajos pārsūdzētā sprieduma punktos tā būtu sagrozījusi šos ziņojumus.
117 Turklāt pārsūdzētā sprieduma 331. un 332. punktā Vispārējā tiesa nav apgalvojusi, ka Klāgenfurtes lidosta drošības nodevu nebūtu iekļāvusi rēķinos, kas izrakstīti Ryanair; Vispārējā tiesa nav arī apšaubījusi, ka Ryanair šo nodevu maksāja lidostai, bet ir tikai norādījusi, ka Komisija šajā ziņā divreiz lūdza informāciju no Austrijas Republikas, kas divreiz norādīja, ka minētā nodeva un visas maksas par lidojumu apkalpošanu lidostā bija atmaksātas Ryanair. No tā izriet, ka Vispārējā tiesa nav sagrozījusi arī 2006. gada LPL 7.1. punktu.
118 Turklāt, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējas ar trešā pamata pirmo daļu apšauba noderīgumu pierādīšanā, kādu Vispārējā tiesa ir piedēvējusi dažādu veidu pierādījumiem, kuri tai bija iesniegti izvērtēšanai, no šā sprieduma 109. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka to argumenti ir nepieņemami, jo tie ir vērsti uz to, lai Tiesa veiktu faktu un pierādījumu izvērtēšanu no jauna.
119 Tātad šā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā – vienā daļā – nepamatota un – otrā daļā – nepieņemama.
120 Otrām kārtām, attiecībā uz šā pamata otro daļu, kas vērsta pret pārsūdzētā sprieduma 301. un 302. punktu, Vispārējā tiesa pirmajā no šiem punktiem ir aplūkojusi Ryanair u.c. argumentu, ka Komisija pieļāva kļūdu vērtējumā, apstiprinādama Austrijas iestāžu lēmumu pieskaitīt drošības rezervi tiem lielumiem, balstoties uz kuriem bija aprēķinātas apsaimniekošanas robežizmaksas sakarā ar 2002. gada līgumu darbības laikā sagaidāmā satiksmes apjoma pieaugumu. Tā ir norādījusi, ka no strīdīgā lēmuma 379. apsvēruma e) punkta izriet, ka skaitļi, uz kuriem balstīts šo izmaksu aprēķins, ir iegūti no izmaksu aprēķināšanas sistēmas, ko Klāgenfurtes lidosta izmantoja 2002. gadā, un ka šī sistēma ietvēra nolaišanās cenu, cenu par katru pasažieri, maksu par sagatavošanu aeronavigācijai, maksu par palīdzību uz skrejceļa, infrastruktūras izmantošanas cenu, kā arī maksu par angāra izmantošanu. Šajā pašā punktā tā ir precizējusi, ka Komisija norādīja un Ryanair u.c. tiesas sēdē apstiprināja, ka ar lidostas 2002. gadā izmantoto izmaksu aprēķināšanas sistēmu nebija iespējama tik detalizēta izmaksu attiecināšana kā ar uzskaites sistēmu, kas tika ieviesta 2005. gadā un ir aprakstīta strīdīgā lēmuma 415. apsvērumā.
121 Minētā sprieduma 302. punktā tā ir piebildusi, ka šajā ziņā Komisija strīdīgā lēmuma 379. apsvēruma e) punktā atsaucas uz Austrijas iestāžu paskaidrojumiem, saskaņā ar kuriem tās bija izmantojušas visoptimistiskākās aplēses par lielumiem, kas atbilst apsaimniekošanas robežizmaksām par katra papildu lidojuma apkalpošanu lidostā, par katru maksimālās masas tonnu izlidošanas brīdī, kā arī par katru papildus izlidojošo pasažieri. Minētajā punktā tā no tā ir izsecinājusi, ka nevar pārmest Komisijai, ka tā, saistībā ar 2002. gada līgumiem apstiprinādama šo apsaimniekošanas robežizmaksu aprēķināšanas metodi, būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo, tā kā trūkst detalizētu datu un ņemot vērā Austrijas iestāžu optimistiskās pamatscenārija aplēses, tās nodoms iegūt piesardzīgu aplēsi bija saprātīgs.
122 Pirmkārt, no šiem abiem pārsūdzētā sprieduma punktiem izriet, ka Vispārējā tiesa nav noliegusi, ka Austrijas iestādes – kā izriet no strīdīgā lēmuma – izvērtējumā par aplūkojamajām apsaimniekošanas robežizmaksām bija ņēmušas vērā drošības rezervi. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka minētajos punktos ir precīzi pārņemts strīdīgā lēmuma 379. apsvēruma e) punkta saturs. Tātad apgalvojums par sagrozīšanu šajā ziņā nav pamatots.
123 Otrkārt, attiecībā uz apgalvojumu, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi apelācijas sūdzības iesniedzēju ekonomikas konsultanta ziņojumu, kas minēts šā sprieduma 103. punktā, ir pietiekami norādīt, ka pārsūdzētā sprieduma 301. un 302. punktā Vispārējā tiesa uz šo ziņojumu nav atsaukusies un ka līdz ar to nevar tai pārmest, ka tā šajos pārsūdzētā sprieduma punktos to būtu sagrozījusi.
124 Īstenībā apelācijas sūdzības iesniedzējas ar atsauci uz minēto ziņojumu vēlas panākt, lai Tiesa veiktu faktu un pierādījumu izvērtēšanu no jauna, taču – saskaņā ar šā sprieduma 109. punktā atgādināto judikatūru – apelācijas tiesvedībā tas neietilpst Tiesas kompetencē.
125 Tātad trešā pamata otrā daļa ir jānoraida kā – vienā daļā – nepamatota un – otrā daļā – nepieņemama.
126 Trešām kārtām, attiecībā uz šā pamata trešo daļu, kas vērsta pret pārsūdzētā sprieduma 306. punktu, Vispārējā tiesa – kā pareizi norāda Komisija – šajā punktā ir atzinusi, ka nebija nesaprātīgi tas, ka Klāgenfurtes lidosta 2002. gada līgumu izvērtēšanā izmantoja piesardzīgu pieeju attiecībā uz noslogotības koeficientu, ņemot vērā, ka tai vēl nebija pieredzes sadarbībā ar Ryanair u.c. un ka zemcenu lidsabiedrības tajā laikā vispār vēl nebija tik plaši pārstāvētas kā pašlaik. Tā ir piebildusi: bija konstatējams, ka noslogotības koeficients 70 % apmērā, ko savās aplēsēs izmantoja šī lidosta, nebūt nebija tāls no mērķa – 76 %, kas izriet no 2002. gada LPL, un ka līdz ar to Komisija, izmantodama šo likmi 70 % apmērā, nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Tas tā vēl jo vairāk ir tāpēc, ka skaitlis – vienā gadā sagaidāmi 50 000 ielidojoši pasažieri –, kas minēts 2002. gada LPL ievaddaļā un kas atbilst noslogotības koeficientam 76 % apmērā, ir uzskatāms par sasniedzamu mērķi, nevis par juridiski saistošu pienākumu.
127 No šā pārsūdzētā sprieduma pamatojuma izriet, ka, pirmkārt, Vispārējā tiesa nav sagrozījusi 2002. gada LPL, kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, jo tā ir tieši formulējusi, ka šā līguma mērķis bija noslogotības koeficients 76 % apmērā. Tā nav sagrozījusi arī strīdīgā lēmuma 382. apsvērumu un 10. tabulu, jo tā ir norādījusi, ka Komisijas izvērtējumā par minēto līgumu bija izmantots noslogotības koeficients 70 %.
128 Otrkārt, Vispārējā tiesa tāpat nav sagrozījusi – šā sprieduma 110. un 111. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē – nedz strīdīgā lēmuma 415. apsvēruma a) punktu, nedz tā 11. tabulu, jo pārsūdzētā sprieduma 306. punkts neietver pat norādi par noslogotības koeficientu 85 % apmērā; turklāt šis koeficients ir minēts tikai pārsūdzētā sprieduma 397. punktā.
129 Treškārt, strīdīgā lēmuma 17. apsvērumā gan ir teikts, ka “[Klāgenfurtes lidosta] tika dibināta 1915. gadā kā militārais lidlauks” un ka “tā drīz vien tika izmantota gan militārām, gan civilām vajadzībām, un [ka] šis divejādais pielietojums turpinās līdz pat mūsdienām”. Tomēr, kā izriet no šā sprieduma 126. punkta, pārsūdzētā sprieduma 306. punktā Vispārējā tiesa ir tikai norādījusi, ka 2002. gadā šai lidostai vēl nebija pieredzes sadarbībā ar Ryanair u.c. un ka zemcenu lidsabiedrības tajā laikā vēl nebija tik plaši pārstāvētas kā pašlaik. Tātad nav pierādīts arī apgalvojums par šā 17. apsvēruma sagrozīšanu.
130 Ceturtkārt, attiecībā uz apgalvojumu, ka ir sagrozīts šā sprieduma 105. punktā minētā apelācijas sūdzības iesniedzēju ekonomikas konsultanta ziņojuma 2.14. punkts, ir pietiekami konstatēt, ka pārsūdzētais spriedums neietver nevienu atsauci uz šo punktu un nevienu pierādījumu par minētā punkta sagrozīšanu.
131 Turklāt, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējas ar savu šā sprieduma 106. un 107. punktā izklāstītajiem apsvērumiem būtībā apgalvo, ka pierādījumi, uz kuriem tās balstās, liecina, ka noslogotības koeficients, ko Komisija izmantojusi savā ex ante izvērtējumā par 2002. gada LPL rentabilitāti, bija pārmērīgi mazs, īstenībā tās vēlas panākt, lai Tiesa šajā ziņā veiktu faktu un pierādījumu izvērtēšanu no jauna, un ka līdz ar to no sprieduma 109. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka šajā ziņā trešā pamata trešā daļa ir nepieņemama.
132 Tātad šā pamata trešā daļa ir jānoraida kā – vienā daļā – nepamatota un – otrā daļā – nepieņemama. Līdz ar to trešais pamats kopumā ir jānoraida.
Par ceturto pamatu
Lietas dalībnieku argumentācija
133 Ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas vēršas pret pārsūdzētā sprieduma 418.–421. un 427.–429. punktu un pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka atgūstamā atbalsta apmērs, kas aprēķināts, balstoties uz ex ante datiem, nebija jālabo, balstoties uz ex post datiem, kas lietas materiālos atradās laikā, kad tika pieņemts strīdīgais lēmums.
134 Vispārējā tiesa esot konstatējusi, ka principā gan atbalsta esamība, gan tā apmērs ir jāizvērtē, ņemot vērā stāvokli laikā, kad atbalsts tika piešķirts. Šajā ziņā tā Ryanair u.c. argumentāciju, kurā lūgts ņemt vērā ex post datus attiecībā uz ieņēmumiem un izmaksām, esot noraidījusi ar tādu pamatojumu, ka šo datu izmantošana izraisītu to, ka atgūstamā atbalsta apmērs mainītos atkarībā no neprognozējamām norisēm, piemēram, ekonomikas konjunktūras vai eventuāla labuma, ko atbalsta saņēmējs gūtu, izmantojot sākotnēji piešķirto priekšrocību. Šie apsvērumi liecinot, ka tā nav izvērtējusi to argumentus.
135 Proti, Ryanair u.c. esot norādījušas nevis uz nejaušiem aspektiem, bet gan uz aspektiem, kas ietilpst atbalsta piešķīrēja kompetencē, proti, uz tā aprēķinu par savām izmaksām un saviem ieņēmumiem. Tās esot apgalvojušas tikai to, ka aprēķinā par tā kontrolētajām mainīgajām izmaksām un ieņēmumiem pieļautās kļūdas ir nepieciešams izlabot. Turklāt Komisija esot atzinusi, ka attiecībā uz maksām par tirgvedības pakalpojumiem, kuras faktiski samaksātas Ryanair vai LV un AMS, atgūstamā atbalsta apmērs var tikt koriģēts, balstoties uz pierādījumiem, ko ex post iesniegusi Austrijas Republika. Tomēr tā esot atteikusies veikt korekcijas, balstoties uz citiem ex post datiem par ieņēmumiem un izmaksām, no kuriem tomēr izrietot, ka izmaksas tikušas novērtētas par augstu.
136 Judikatūra, uz kuru Vispārējā tiesa esot atsaukusies, proti, 2005. gada 19. oktobra spriedums Freistaat Thüringen/Komisija (T‑318/00, EU:T:2005:363), un 2020. gada 26. marta spriedums Larko/Komisija (C‑244/18 P, EU:C:2020:238), attiecoties uz principu, ka atbalsta esamība un apjoms ir jānovērtē, ņemot vērā stāvokli atbalsta piešķiršanas laikā. Tomēr šie spriedumi neliedzot Komisijai izlabot kļūdas atbalsta piešķiršanas laikā pastāvošo apstākļu novērtējumā. Vienlaikus Komisija nav tiesīga apstiprināt uz kļūdainiem datiem balstītu novērtējumu par atbalsta apmēru. Turklāt šie spriedumi attiecoties uz galvojumiem, proti, atbalsta pasākuma veidu, attiecībā uz kuru nošķīrums starp atbalsta piešķiršanu, kas izpaužas kā nodoms piešķirt priekšrocību, un atbalsta izmaksāšanu, parasti nākamā stadijā pārskaitot naudas līdzekļus, ir mazāk skaidrs nekā citu atbalsta pasākumu veidu gadījumā.
137 Bez tam Vispārējā tiesa un Komisija, ļaunprātīgi interpretēdamas šos divus spriedumus, esot izslēgušas kļūdu risku atbalsta piešķīrēju prognozēs. Tomēr nebūtu pilnīgi neiespējami, ka valsts struktūra, kas ieplānojusi piešķirt atbalstu konkrētā apmērā, kļūdītos izvērtējumā par sagaidāmajām izmaksām un sagaidāmajiem ieguvumiem un ka atbalsta summa, ko tā ieplānojusi piešķirt, galu galā netiktu izmaksāta vai tiktu izmaksāta nepilnā apmērā.
138 Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Komisijai ir pienākums, balstoties uz informāciju, kas lietas materiālos atrodas laikā, kad tā pieņem lēmumu, pārliecināties, vai izvērtējums, ko attiecībā uz savām izmaksām un ieņēmumiem ir veicis atbalsta piešķīrējs, nav kļūdains. Proti, ja atbalsta atgūšanas rīkojums būtu balstīts uz izmaksām, kuras novērtētas pārāk augstu, vai izmaksām, kas aplēstas pārāk zemā vērtībā, ieguvējs būtu atbalsta piešķīrējs, jo tam tiktu atmaksātas pārāk lielas summas un tādējādi tas gūtu finansiālu priekšrocību no savām kļūdām. Tātad šāda atmaksāšana būtu pretrunā arī nelikumīga atbalsta atgūšanas mērķim, proti, tā stāvokļa atjaunošanai, kas pastāvēja pirms atbalsta piešķiršanas.
139 Komisija apgalvo, ka šis pamats ir nepamatots.
Tiesas vērtējums
140 Par valsts atbalstu ir uzskatāmi tādi iesaistīšanās pasākumi jebkādā formā, ar kuriem ir iespējams tieši vai netieši piešķirt priekšrocības uzņēmumiem vai kuri ir uzskatāmi par saimniecisku priekšrocību, kādu uzņēmums, kas ir atbalsta saņēmējs, nebūtu varējis gūt parastos tirgus apstākļos (spriedums, 2018. gada 6. marts, Komisija/FIH Holding un FIH Erhvervsbank, C‑579/16 P, EU:C:2018:159, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
141 Tādēļ, ņemot vērā LESD 107. panta 1. punkta mērķi nodrošināt neizkropļotu konkurenci, tajā skaitā valsts un privāto uzņēmumu vidū, “atbalsta” jēdziens šīs normas izpratnē neietver pasākumu par labu uzņēmumam, izmantojot valsts līdzekļus, ja tas šādu pašu priekšrocību būtu varējis gūt apstākļos, kas atbilst parastiem tirgus apstākļiem. Tātad šīs priekšrocības piešķiršanas apstākļu izvērtējums ir jāveic, piemērojot privātā tirgus dalībnieka principu (spriedums, 2018. gada 6. marts, Komisija/FIH Holding un FIH Erhvervsbank, C‑579/16 P, EU:C:2018:159, 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
142 Lai izvērtētu, vai to pašu pasākumu parastos tirgus apstākļos būtu veicis privāts tirgus dalībnieks, ir jāņem vērā tāda tirgus dalībnieka situācija, kura būtu pēc iespējas vistuvākā valsts situācijai (spriedums, 2020. gada 26. marts, Larko/Komisija, C‑244/18 P, EU:C:2020:238, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).
143 Šādā kontekstā Komisijai ir jāveic visaptverošs novērtējums, ņemot vērā visus elementus, kuri ir būtiski konkrētajā lietā un kuri dod tai iespēju konstatēt, vai uzņēmums, kas saņem labumu, salīdzināmus atvieglojumus acīmredzami nebūtu saņēmis no šāda privātā tirgus dalībnieka (spriedums, 2020. gada 26. marts, Larko/Komisija, C‑244/18 P, EU:C:2020:238, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
144 Šajā ziņā par nozīmīgu ir uzskatāma jebkura informācija, kura nenoliedzami var ietekmēt vidēji piesardzīga un rūpīga privātā tirgus dalībnieka, kas atrodas valsts situācijai vistuvākā iespējamā situācijā, lēmumu pieņemšanas procesu. Līdz ar to privātā tirgus dalībnieka principa piemērošanā nozīmīga ir vienīgi informācija un attīstības tendences, kas bija prognozējamas brīdī, kad tika pieņemts lēmums veikt attiecīgo pasākumu (spriedums, 2020. gada 26. marts, Larko/Komisija, C‑244/18 P, EU:C:2020:238, 30. un 31. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Tas tā it īpaši ir tad, ja – kā šajā lietā – Komisija pārbauda valsts atbalsta pastāvēšanu attiecībā uz pasākumu, par ko tai nav paziņots un ko attiecīgā dalībvalsts ir pabeigusi pirms tam, kad Komisija veic pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 105. punkts).
145 Līdz ar to, piemērojot privātā tirgus dalībnieka principu, nevar ņemt vērā apstākļus, kas rodas pēc tam, kad tiek apstiprināts attiecīgais pasākums (spriedums, 2020. gada 26. marts, Larko/Komisija, C‑244/18 P, EU:C:2020:238, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).
146 Kā Tiesa jau ir nospriedusi, no šā sprieduma 142.–145. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka argumenti, ar kuriem tiek apšaubīta Vispārējās tiesas vērtējuma par atgūstamās atbalsta summas aprēķinu pamatotība, ja tie attiecas uz to notikumu ņemšanu vērā, kas notikuši pēc aplūkojamā atbalsta pasākuma veikšanas, ir neiedarbīgi (spriedums, 2020. gada 26. marts, Larko/Komisija, C‑244/18 P, EU:C:2020:238, 113. punkts).
147 Tomēr ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu savā vērtējumā par atgūstamā atbalsta apmēru, kas noteikts strīdīgajā lēmumā. Tās šajā ziņā apgalvo, ka Vispārējai tiesai esot vajadzējis atzīt, ka Komisijai, aprēķinot šo summu, bija jāņem vērā “ex post dati, kas lietas materiālos atradās strīdīgā lēmuma pieņemšanas brīdī”, nevis jābalstās uz “ex ante pierādījumiem”, proti – kā Vispārējā tiesa konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 420. punktā – uz strīdīgo līgumu noslēgšanas laikā privāta ieguldītāja tirgus ekonomikā prognozētu attīstību.
148 Vispārējā tiesa minētajā punktā ir precizējusi, ka Komisija strīdīgajā lēmumā ir noteikusi atgūstamā atbalsta summu, ciktāl tā attiecas uz strīdīgajiem līgumiem, ņemot vērā “darījuma noslēgšanas brīdī sagaidāmā naudas plūsmas pieauguma negatīvo daļu (ieņēmumi mīnus izdevumi)”. Apelācijas sūdzības iesniedzējas pēc būtības apgalvo, ka izmaksas un ieņēmumi, ar kuriem Klāgenfurtes lidosta rēķinājās strīdīgā lēmumā noslēgšanas laikā, galu galā izrādījās atšķirīgi no tiem, kas esot bijuši prognozējami minētajā laikā.
149 Turklāt nav strīda par to, ka līdz ar attiecīgo strīdīgo līgumu noslēgšanu tika piešķirts šajā lietā aplūkojamais atbalsts.
150 Tātad nākas konstatēt, ka ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apšauba Vispārējās tiesas veiktā vērtējuma par atgūstamā atbalsta summu aprēķina pamatotību, norādot uz notikumiem pēc aplūkojamā atbalsta pasākuma veikšanas. Līdz ar to šis ceturtais pamats jebkurā gadījumā ir jānoraida kā neiedarbīgs – atbilstoši šā sprieduma 146. punktā atgādinātajai judikatūrai.
151 Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments, ka būtībā šī judikatūra šajā lietā nav piemērojama, jo tā attiecoties tikai uz valsts atbalstu galvojuma veidā, nav atbalstāms. Proti, kā izriet no minētās judikatūras, nevis no aplūkojamā atbalsta veida, bet gan no privātā tirgus ekonomikas dalībnieka principa – kura piemērojamība šajā lietā turklāt netiek apšaubīta – izriet: lai konstatētu eventuālu priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, nozīmīgi ir vienīgi pierādījumi, kas bija pieejami, un attīstība, kura bija prognozējama, laikā, kad tika pieņemts lēmums veikt aplūkojamo pasākumu.
152 Apelācijas sūdzības iesniedzējas nevar atvasināt nevienu lietderīgu argumentu šā pamata atbalstīšanai arī no tā, ka attiecībā uz 2002. gada TPL starp DMG un AMS Komisija strīdīgā lēmuma 570. apsvērumā ir norādījusi, ka atgūstamā atbalsta apmērs pēc tam var tikt pielāgots, balstoties uz pierādījumiem, ko iesniedz Austrijas Republika. Proti, kā Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 425. punktā, no strīdīgā lēmuma izriet, ka šī dalībvalsts administratīvajā procesā apgalvoja, ka minētais līgums nekad nebija stājies spēkā, tomēr administratīvā procesa gaitā tā nevarēja iesniegt nevienu rakstveida dokumentu, kas apliecinātu šā izteikuma pareizību.
153 Kā Vispārējā tiesa ir norādījusi minētajā 425. punktā, ar strīdīgā lēmuma 570. apsvērumā iekļauto precizējumu Komisija bija tikai paredzējusi dot minētajai dalībvalstij iespēju sniegt attiecīgus pierādījumus un attiecīgā gadījumā no atgūstamā atbalsta apmēra izslēgt atbalstu, kas bija jāmaksā uz minētā līguma pamata – ar priekšnosacījumu, ka tiek pierādīts, ka, tā kā līgums nebija stājies spēkā, tajā paredzētais atbalsts atbalsta saņēmējam nebija izmaksāts, un līdz ar to ar minēto līgumu nebija radītas nekādas saimnieciskas priekšrocības un saistībā ar to nebija atgūstamas nekādas atbalsta summas.
154 Savukārt ar tiesvedībā Vispārējā tiesā izklāstīto argumentāciju, kas būtībā atkārtota šajā ceturtajā pamatā, apelācijas sūdzības iesniedzējas īstenībā apgalvo nevis to, ka strīdīgajos līgumos tām paredzētais atbalsts nebūtu piešķirts, bet gan to, ka šajos līgumos paredzētā priekšrocība atgūšanas brīdī būtu jāpārvērtē atkarībā no faktiskajiem saimnieciskajiem rezultātiem, ko attiecīgā līguma puses gūtu ar tā palīdzību. Tomēr šī argumentācija ir pretrunā šā sprieduma 140.–145. punktā atgādinātajai judikatūrai un arī Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, saskaņā ar kuru nelikumīgi piešķirta valsts atbalsta atgūšanas gadījumā atbalsta saņēmējs zaudē ar to radīto priekšrocību, lai novērstu konkurences traucējumu, ko izraisījusi šī priekšrocība (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 21. decembris, Komisija/Aer Lingus un Ryanair Designated Activity, C‑164/15 P un C‑165/15 P, EU:C:2016:990, 91. un 92. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra, un 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 131. punkts un tajā minētā judikatūra).
155 Līdz ar to ceturtais pamats ir jānoraida kā neiedarbīgs.
156 Tā kā neviens no pamatiem, kurus apelācijas sūdzības pamatošanai izvirzījušas apelācijas sūdzības iesniedzējas, nav atbalstāms, apelācijas sūdzība kopumā ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
157 Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība ir nepamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Saskaņā ar šā reglamenta 138. panta 1. punktu, kas, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, ir piemērojams arī apelācijas tiesvedībā, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
158 Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā spriedums tām ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež tām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:
1) Apelācijas sūdzību noraidīt.
2) Ryanair DAC un Airport Marketing Services Ltd atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]