VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2013. gada 30. aprīlī (*)
Dempings – Bosnijas un Hercegovinas izcelsmes ceolīta A pulvera imports – Normālā vērtība – Pārdošanu vietējā tirgū reprezentatīvais raksturs – Peļņas marža – Parasta tirdzniecības aprite
Lieta T‑304/11
Alumina d.o.o., Zvornik (Bosnija un Hercegovina), ko pārstāv J.‑F. Bellis un B. Servais, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv J.‑P. Hix, pārstāvis, kam palīdz G. Berrisch un A. Polcyn, advokāti,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko pārstāv É. Gippini Fournier un H. van Vliet, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību atcelt Padomes 2011. gada 11. maija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 464/2011, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē noteikto pagaidu maksājumu Bosnijas un Hercegovinas izcelsmes ceolīta A pulvera importam (OV L 125, 1. lpp.), tiktāl, ciktāl tā attiecas uz prasītāju.
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood] (referents), tiesneši F. Deuss [F. Dehousse] un J. Švarcs [J. Schwarcz],
sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 15. janvāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Pēc sūdzības, kas iesniegta 2010. gada 4. janvārī, Eiropas Komisija 2010. gada 17. februārī publicēja Paziņojumu par antidempinga procedūras sākšanu attiecībā uz Bosnijas un Hercegovinas izcelsmes ceolīta A pulvera importu (OV C 40, 5. lpp.).
2 Prasītāja, Alumina d.o.o, Birac grupas dalībniece, 2010. gada 9. aprīlī iesniedza savu atbildi uz antidempinga anketu. No 2010. gada 29. jūnija līdz 1. jūlijam Komisija veica pārbaudi uz vietas prasītājas juridiskajā adresē.
3 Saskaņā ar Komisijas 2010. gada 15. novembra Regulu (ES) Nr. 1036/2010, ar ko nosaka antidempinga pagaidu maksājumu Bosnijas un Hercegovinas izcelsmes ceolīta A pulvera importam (OV L 298, 27. lpp.; turpmāk tekstā – “pagaidu regula”), Komisija noteica antidempinga maksājumu 28,1 % apmērā no Bosnijas un Hercegovinas izcelsmes ceolīta A pulvera, kas tiek saukts arī par ceolīta NaA vai ceolīta 4A pulveri, importa. Saskaņā ar pagaidu regulas 11. apsvērumu izmeklēšanas laikposms ir no 2009. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim.
4 No pagaidu regulas 3. un 10. apsvēruma izriet, ka Birac grupa, kurā ietilpst prasītāja, ir vienīgā attiecīgās preces ražotāja eksportētāja Bosnijā un Hercegovinā.
5 Aprēķinot normālo vērtību, Komisija izmantoja metodoloģiju, kas aprakstīta Padomes 2009. gada 30. novembra Regulas (EK) Nr. 1225/2009 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV L 343, 51. lpp., labojums – OV 2010, L 7, 22. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”), 2. panta 3. punktā, jo prasītājas veiktās pārdošanas vietējā tirgū nav reprezentatīvas minētās regulas 2. panta 2. punkta nozīmē. Nosakot normālo vērtību, Komisija izmantoja vidējo svērto peļņu, kas gūta no tā, ka grupa, kurā ietilpst prasītāja, pārdeva līdzīgu preci vietējā tirgū (pagaidu regulas 21.–26. apsvērums).
6 Ar 2010. gada 16. novembra vēstuli Komisija atbilstoši pamatregulas 20. pantam nosūtīja prasītājai pagaidu regulas kopiju, paziņojumu par dempinga starpības konkrēto aprēķinu, paziņojumu par kaitējumu starpības konkrēto aprēķinu un, visbeidzot, atbildi uz prasītājas argumentiem, kurus tā izvirzījusi saistībā ar izmeklēšanas sākšanu.
7 Ar 2010. gada 1. decembra vēstuli prasītāja iesniedza savus apsvērumus, apgalvojot, ka ir pārkāpts pamatregulas 2. panta 3. un 6. punkts, jo, lai noteikto normālo vērtību, ir izmantota peļņas marža, kas gūta, veicot pārdošanas vienīgajam pašmāju klientam, ar kuru ir saistīts paaugstināts nesamaksāšanas vai samaksāšanas ar kavēšanos risks, un līdz ar to tā nav parasta tirdzniecības aprite.
8 Ar 2011. gada 16. marta vēstuli Komisija saskaņā ar pamatregulas 20. pantu nosūtīja prasītājai galīgo informatīvo dokumentu, kā arī atbildi, ar kuru tika noraidīti apgalvojumi par iepriekšējā punktā minēto pārdošanu iekšējā tirgū. Ar 2011. gada 18. marta vēstuli prasītāja tostarp atkārtoja savu nostāju, kas izklāstīta iepriekšējā punktā.
9 Galīgais antidempinga maksājums 28,1 % apmērā, kas piemērojams preču brīvas robežpiegādes neto cenai pirms atmuitošanas, saskaņā ar Padomes 2011. gada 11. maija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 464/2011, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē noteikto pagaidu maksājumu Bosnijas un Hercegovinas izcelsmes ceolīta A pulvera importam (OV L 125, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”), tika piemērots iepriekš 3. punktā minētajām precēm.
10 Saistībā ar normālās vērtības noteikšanu Eiropas Savienības Padome apstrīdētās regulas 19. un 20. apsvērumā ir norādījusi, ka vērā ņemtās pārdošanas iekšējā tirgū ir notikušas parastas tirdzniecības gaitā un ka iestādes varēja pamatoties uz no tām izrietošajiem datiem neatkarīgi no tā, ka tās nav reprezentatīvas pamatregulas 2. panta 2. punkta nozīmē. Tā kā attiecīgā pārdošana bija rentabla, saliktā normālā vērtība būtu bijusi identiska tai, kas būtu izrietējusi no pamatregulas 2. panta 1. punkta pirmās daļas piemērošanas.
11 Ar Komisijas 2011. gada 13. maija Lēmumu 2011/279/ES, ar ko pieņem saistības, kas piedāvātas saistībā ar antidempinga procedūru attiecībā uz Bosnijas un Hercegovinas izcelsmes ceolīta A pulvera importu (OV L 125, 26. lpp.), šī iestāde akceptēja prasītājas iesniegto saistību, kas izpaužas minimālās cenas formā, piedāvājumu.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
12 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 16. jūnijā, prasītāja cēla šo prasību.
13 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 29. jūlijā, Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam. Ar 2011. gada 12. septembra rīkojumu Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētājs atļāva šo iestāšanos.
14 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecas uz prasītāju;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
15 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
16 Komisija lūdz Vispārējo tiesu prasību noraidīt kā nepamatotu.
Juridiskais pamatojums
17 Lai pamatotu savu prasību, prasītāja izvirza divus pamatus, pirmkārt, par pamatregulas 2. panta 3. un 6. punkta pārkāpumu un, otrkārt, par šīs pašas regulas 2. panta 6. punkta pirmā teikuma pārkāpumu.
18 Pirmajā pamatā prasītāja apgalvo, ka saskaņā ar pamatregulas 2. panta 3. punktu, ja pārdošanas iekšējā tirgū nav pietiekamas, normālā vērtība ir jānosaka saskaņā ar šīs pašas tiesību normas 6. punktu. Šī noteikšana, kas atspoguļotu iestāžu pastāvīgo praksi gadījumos, kad pārdošanas iekšējā tirgū nepārsniedz reprezentativitātes slieksni, pēc definīcijas nevarot būt identiska normālās vērtības aprēķināšanai, pamatojoties uz pārdošanām iekšējā tirgū, kuras nav reprezentatīvas pamatregulas 2. panta 2. punkta nozīmē. Taču šīs lietas apstākļos esot jāpiemēro saprātīga peļņas marža saskaņā ar pamatregulas 2. panta 6. punkta c) apakšpunktu. Prasītājas grupas vidējās svērtās peļņas maržas 58,89 % likmes, kas izteikta attiecībā pret ražošanas izmaksām, un 37,06 % likmes, kas izteikta attiecībā pret apgrozījumu, izmantošana, lai aprēķinātu normālo vērtību, esot acīmredzami nesaprātīga, par ko turklāt liecinot salīdzinājums ar 5,9 % maržu, kas ņemta vērā, lai aprēķinātu kaitējuma Savienības rūpniecībai novēršanu.
19 Otrajā pamatā prasītāja pirmās daļas ietvaros norāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru nereprezentatīvās pārdošanas pamatregulas 2. panta 2. punkta nozīmē nevarot tikt uzskatītas par veiktām parastas tirdzniecības apritē. Reprezentatīvu pārdošanu jēdziens, no vienas puses, un pārdošanu, kas veiktas parastas tirdzniecības apritē, jēdziens esot cieši saistīti. Tā kā pārdošanas iekšējā tirgū, ko ņēmušas vērā iestādes, ir tikai 1,9 % no eksporta uz Savienību izmeklēšanas laikposmā, esot jākonstatē, ka iestādes, pārkāpjot pamatregulas 2. panta 6. punktu, normālo vērtību ir aprēķinājušas, pamatojoties uz darījumiem, kas nav reprezentatīvi un kas līdz ar to nav notikuši parastas tirdzniecības apritē.
20 Otrās daļas ietvaros prasītāja piebilst, ka Komisija katrā ziņā administratīvās procedūras laikā ir saņēmusi pierādījumus, ka pārdošanas cena sabiedrībai D, vienīgajam prasītājas pašmāju klientam, kas tika ņemts vērā, tika palielināta par 25 % maksājuma ar kavēšanos vai nesamaksāšanas riska prēmijas dēļ, līdz ar ko šīs cenas neatspoguļojot parastu tirdzniecības apriti. Šajā ziņā tam, ka Komisija nav izvēlējusies pārbaudīt šos apstākļus pārbaudē uz vietas, neesot nozīmes. Turklāt saskaņā ar informāciju, ko prasītāja iesniegusi Komisijai, sabiedrības D parādi prasītājai tika nomaksāti ilgstošā laikā ar parādu kompensāciju vai cesiju, līdz ar ko pārdošanas šai sabiedrībai ietilpst bartera darījumos vai kompensēšanas shēmās, kas ir īpaša tirgus situācija pamatregulas 2. panta 3. punkta nozīmē.
21 Kā izriet no prasības pieteikuma 27., 29. un 50. punkta, ar argumentiem, kurus prasītāja izvirzījusi katra pamata ietvaros, tiek apgalvota pamatregulas 2. panta 6. punkta pirmā teikuma nepiemērojamība šajā lietā. Prasītāja šo secinājumu atbalstam būtībā izvirza divus pamatojumus. Pirmkārt, tā kā vērtības noteikšana ir balstīta uz peļņas maržu, kas gūta, veicot pārdošanas sabiedrībai D, prasītājas vienīgajam pašmāju klientam, kas ņemts vērā, tad tiekot ņemti vērā vienīgi nereprezentatīvi darījumi, kas neatbilst pamatregulas 2. panta 2. punktam (pirmais pamatojums). Otrkārt, tā kā pārdošanas sabiedrībai D neesot veiktas parastas tirdzniecības apritē, pirmkārt, tās neesot reprezentatīvas un, otrkārt, to cenām esot pieskaitīta papildu marža, kas saistīta ar minētā klienta ekonomisko situāciju (otrais pamatojums).
22 Iztaujāta tiesas sēdē, prasītāja ir norādījusi, ka, pat ja pārdošanas iekšējā tirgū būtu pārsniegušas reprezentativitātes slieksni, kas paredzēts pamatregulas 2. panta 2. punktā, tā vēl apstrīdētu vērtējumu, saskaņā ar kuru šīs pārdošanas ir veiktas parastas tirdzniecības apritē, jo iestādes ir iekļāvušas papildu maržu, kas saistīta ar sabiedrības D ekonomisko situāciju.
23 Šajā kontekstā ir jānorāda, ka otrā pamata, kurš no parastas tirdzniecības aprites jēdziena perspektīvas saistīts ar pārdošanu vietējā tirgū reprezentativitāti, kā arī ar 25 % prēmijas iekļaušanu peļņas maržas aprēķinā, izvērtēšana atbilst prasītājas argumentācijas centrālajam punktam; līdz ar to minētais pamats ir jāizvērtē vispirms.
24 Šajā ziņā saistībā ar šī pamata pirmo daļu ir jānorāda, ka principā pārdošanu iekšējā tirgū reprezentativitātes pamatregulas 2. panta 2. punkta, kurā ir noteikts kvantitatīvs kritērijs, nozīmē jautājums ir atšķirīgs no tā, vai šīs pārdošanas ir veiktas parastas tirdzniecības apritē pamatregulas 2. panta 3. un 6. punkta, kurā ir paredzēts kvalitatīvs kritērijs, kas saistīts ar pašu apskatīto pārdošanu raksturu, nozīmē (šajā ziņā skat. Tiesas 1992. gada 13. februāra spriedumu lietā C‑105/90 Goldstar/Padome, Recueil, I‑677. lpp., 13. punkts). Tomēr pārdošanu iekšējā tirgū apjoms ir faktors, kas var ietekmēt cenu veidošanu, līdz ar ko abi kritēriji var savstarpēji mijiedarboties, ja, piemēram, iekšējais tirgus ir tik ierobežots, ka cenas neizriet no piedāvājuma un pieprasījuma konjuktūras (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Goldstar/Padome, 15.–18. punkts).
25 Tomēr šī mijiedarbības iespēja nenozīmē, ka, ja 5 % reprezentativitātes slieksnis nav sasniegts, pārdošanas iekšējā tirgū nav jāuzskata par notikušām parastas tirdzniecības apritē. Nevar tikt absolūti izslēgts, ka, neraugoties uz pārdošanas iekšējā tirgū nelielo apjomu, tās ir tikušas veiktas parastā tirdzniecības apritē, ja šīs pārdošanas tā kā tā atspoguļo parastu iesaistīto tirgus dalībnieku rīcību. Šajos apstākļos vispirms ir jāspriež par 25 % prēmijas iekļaušanu peļņas maržas aprēķinā un līdz ar to jāizvērtē otrā pamata otrā daļa, kas izklāstīta iepriekš 20. punktā.
26 Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar dempinga jēdziena definīciju pamatregulas 1. panta 2. punktā eksporta cena ir jāsalīdzina ar cenu, kāda tiek praktizēta parastajā tirdzniecības apritē saistībā ar līdzīgu preci eksportētāja valstī; tas ir pārņemts šīs pašas regulas 2. panta 1. punkta pirmajā daļā un 6. punktā un atspoguļo tās piekto apsvērumu, saskaņā ar kuru normālajai vērtībai vienmēr ir jābūt balstītai uz reprezentatīvām pārdošanām, kas īstenotas parastas tirdzniecības apritē.
27 Turklāt, ja normālā vērtība nevar tikt noteikta saskaņā ar pamatregulas 2. panta 1. punktu, tad tās noteikšana saskaņā ar pamatregulas 2. panta 3. un 6. punktu ir vērsta uz to, lai tiktu noteikta normālā vērtība, kas ir cik vien iespējams tuva preces pārdošanas cenai, kā tas būtu, ja attiecīgā prece tiktu pārdota izcelsmes valstī vai eksporta valstī parastas tirdzniecības apritē (Tiesas 1992. gada 10. marta spriedums lietā C‑178/87 Minolta Camera/Padome, Recueil, I‑1577. lpp., 17. punkts).
28 No tā izriet, ka normālās vērtības noteikšanas mērķis ir ļaut iestādēm izvērtēt, vai izmeklēšanas laikā ir noticis dempings saskaņā objektīviem noteikumiem, neskarot šīs noteikšanas rezultātu. Līdz ar to parastas tirdzniecības jēdziens saistībā ar normālās vērtības noteikšanu izslēdz situācijas, kurās pārdošanas iekšējā tirgū nav notikušas šādos apstākļos, tostarp, ja prece ir pārdota par cenu, kas ir zemāka par ražošanas izmaksām, vai ja darījumi ir notikuši starp partneriem, kas ir saistīti vai kas ir noslēguši kompensācijas vienošanos (iepriekš 24. punktā minētais spriedums lietā Goldstar/Padome, 13. punkts). Kā izriet no pamatregulas 2. panta 1. punkta trešās daļas un 2. panta 4. punkta un kā to uzsver Padome sava iebildumu raksta 57. punktā, šie apstākļi ir piemērs pārdošanām, kas var tikt uzskatītas par tādām, kuras nav veiktas parastas tirdzniecības apritē.
29 Šajā kontekstā pārdošanu, kas veiktas parastas tirdzniecības apritē, jēdziens ir objektīvs un to var izvirzīt ne tikai iestādes, lai neitralizētu rīcību, kas var slēpt dempingu vai tā apjomu (kompensācijas vienošanās, kurā pārdošanas cena ir mākslīgi zema, pārdošana iekšējā tirgū par cenām, kas zemākas par ražošanas izmaksām, ilgstošā laikposmā), bet arī attiecīgie tirgus dalībnieki, sastopoties ar apstākļiem, kas ietekmē attiecīgo darījumu parasto raksturu (skat. kā piemēru Tiesas 2003. gada 9. janvāra spriedumu lietā C‑76/00 P Petrotub un Republica, Recueil, I‑79. lpp., 65.–68. un 84.–86. punkts).
30 Līdz ar to iestādēm no normālās vērtības aprēķināšanas ir jāizslēdz pārdošanas, kas nav notikušas parastas tirdzniecības apritē, ja pārdošanas cena ir augstāka vai zemāka par cenu, kāda tiek praktizēta šādos darījumos, neatkarīgi no iemesla, kādēļ darījums nav noticis parastas tirdzniecības apritē, un neatkarīgi no šīs izslēgšanas ietekmes uz secinājumu par antidempinga pastāvēšanu vai tā apjomu. Kā to ir konstatējusi Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Apelācijas iestāde saistībā ar 2.1. pantu Līgumā par 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) VI panta īstenošanu (OV L 336, 103. lpp.), kas iekļauts Līguma par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu (OV 1994, L 336, 3. lpp.) 1.A pielikumā, ja tiktu ņemtas vērā pārdošanas, kas veiktas ārpus parastās tirdzniecības aprites, vai nu par augstākām, vai zemākām cenām, nelabvēlīgi tiktu ietekmēts tas, kas ir definēts kā “normālā” vērtība (PTO Apelācijas iestādes 2011. gada 24. jūlija ziņojums lietā “Amerikas Savienotās Valstis – Antidempinga pasākumi attiecībā uz konkrētiem karsti velmēta tērauda izstrādājumiem no Japānas”, 144. un 145. punkts).
31 Šajā lietā prasītāja savā 2010. gada 9. aprīļa atbildē uz antidempinga anketu ir norādījusi, ka tās finanšu attiecības ar sabiedrību D, tās vienīgo pašmāju klientu, ir pasliktinājušās sakarā ar kavētiem maksājumiem, kas attaisno riska prēmijas piemērošanu, palielinot ceolīta A pārdošanas cenu. Šajā ziņā ir iesniegts informācijas papildinājums prasītājas apsvērumiem, kas iesniegti ar 2010. gada 1. decembra vēstuli (skat. iepriekš 7. punktu) un kuriem tostarp bija pievienots prasītājas un sabiedrības D līgums, kurš datēts ar 2009. gada 29. maiju un kurā paredzēta attiecīgā prēmija 25 % apmērā.
32 Atbildot uz šiem argumentiem, Komisija savā 2011. gada 16. marta vēstulē (skat. iepriekš 8. punktu) ir norādījusi, ka, tā kā sabiedrība D ir vienīgais prasītājas pašmāju klients, tā nav varējusi pārbaudīt, vai pārdošanas šim uzņēmumam cenā patiešām ir iekļauta riska prēmija 25 % apmērā. Tādējādi Komisija ir uzskatījusi, ka prasītājas apgalvojumi ir jānoraida, pat nepastāvot nepieciešamībai izvērtēt, vai attiecīgie apstākļi pamato uzskatu, ka attiecīgās pārdošanas nav notikušas parastas tirdzniecības apritē. Tomēr saskaņā ar apstrīdētās regulas 20. apsvērumu “izmeklēšanā konstatēja, ka dati un pierādījumi, kurus iesniedza Birac, ir uzticams pamats normālās vērtības noteikšanai”, līdz ar ko prasītājas arguments, saskaņā ar kuru pārdošanas vietējā tirgū nevar tikt uzskatītas par notikušām parastajā tirdzniecības apritē, ir jānoraida.
33 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka tas, ka nav pārdošanu citiem klientiem, kas nav sabiedrība D, vietējā tirgū, pretēji tam, ko Komisija ir norādījusi savā 2011. gada 16. marta vēstulē, nepadara ar tām saistītās pārbaudes par neiespējamām. Vispirms, informācija par riska prēmijas piemērošanu jau bija sniegta prasītājas atbildē uz antidempinga anketu, proti, pirms pārbaudes apmeklējuma. Turpinājumā – līguma, kuru prasītāja nosūtīja Komisijai (skat. iepriekš 31. punktu), 6. pantā skaidri ir izklāstīta attiecīgā prēmija, tā ka peļņas maržas 58,89 % apmērā no ražošanas izmaksām vai 37,06 % apmērā no apgrozījuma aprēķins turklāt ir pietiekami nopietnas norādes par faktisku šīs prēmijas piemērošanu. Turklāt no prasītājas 2010. gada 1. decembra vēstules 3.2. un 3.3. pielikuma izriet, ka sabiedrība D maksāja savus parādus ar nokavēšanos vismaz kopš 2008. gada un ka šī tendence ir turpinājusies 2009. gadā, kā to liecina tabula, kas pievienota šīs pašas vēstules 2. pielikumā. Visbeidzot, 2011. gada 16. marta vēstulē Komisija ir akceptējusi un pat izmantojusi argumentu, kas izriet no faktiskās 25 % prēmijas piemērošanas, lai atbildētu uz citu prasītājas argumentu, kas skar attiecīgo pārdošanu parasto raksturu, kurš šoreiz ir balstīts uz kompensācijas vienošanos ar sabiedrību D.
34 Otrkārt, Komisijas apgalvojumā, saskaņā ar kuru prasītāja nav apstrīdējusi attiecīgās tirdzniecības aprites normālo raksturu, netiek ņemts vērā, ka prasītāja savā atbildē uz antidempinga anketu ir norādījusi, ka cenām, kas piemērotas sabiedrībai D, ir pieskaitīta riska prēmija, un tā šo argumentu vēl tālāk ir attīstījusi tās 2010. gada 1. decembra vēstules 7. un 9. lapaspusē.
35 Treškārt, Padome atbildes raksta uz repliku 30. punktā ir norādījusi, ka Komisija nav pārbaudījusi šos faktus, jo tā bija nospriedusi, ka prasītājas apgalvojumi ir jānoraida, jo šie apstākļi nepadara par “anormālām” attiecīgās tirdzniecības darbības. Ja apstrīdētās regulas 20. apsvērums ir jāsaprot šādi (skat. iepriekš 32. punktu), tad ir jānorāda sekojošais.
36 Tāda riska prēmija, par kādu ir runa, īstenībā ir atlīdzība par risku, ko uzņemas piegādātājs, pārdodot konkrētam klientam preces un tam piešķirot termiņu samaksas veikšanai. Tādēļ šī prēmija nav ne daļa no pārdotās preces vērtības, ne saistīta ar šīs preces īpašībām, bet šīs prēmijas pastāvēšana un tās apjoms pastāv klienta identitātes dēļ un vērtējuma, ko sniedz piegādātājs par tā finansiālo kapacitāti, dēļ. Līdz ar to šādas prēmijas ņemšana vērā parastās vērtības noteikšanā izraisītu, ka aprēķinā tiktu iekļauts faktors, kurš nevar palīdzēt noteikt cenu, par kādu prece tiktu pārdota izcelsmes valstī (skat. iepriekš 27. punktu), bet attiecas vienīgi uz konkrētā pašmāju pircēja finansiālo kapacitāti.
37 Šajā kontekstā Komisijas apgalvojums iebildumu raksta 58. punktā, saskaņā ar kuru risks, kas saistīts ar klientu finanšu stabilitāti, var tikt pārvaldīts, izmantojot iespēju piedzīt zaudējumus, kā arī kredītvēstules vai avansa maksājumus, bet ne izmantojot riska prēmiju, kas palielina pārdošanas cenu, neizskaidro, kādēļ gan pārdevējs nevarētu izmantot šādu prēmiju, ne – līdz ar to – kādēļ šāda riska pastāvēšana neattaisnotu pārdošanas cenas paaugstināšanu ar prēmiju, kas paredzēta, lai kompensētu gan risku, gan iespējamās izmaksas, kas rastos piegādātājam, ja tam eventuāli būtu jāvēršas tiesā pret savu klientu.
38 Šīs lietas apstākļos, iekļaujot riska prēmiju, par kādu ir runa, peļņas maržas, kas noteikta, lai aprēķinātu normālo vērtību, aprēķinā, tiek ņemts vērā elements, kas neatspoguļo daļu no pārdotās preces vērtības; līdz ar to mākslīgi tiek palielināts normālās vērtības aprēķina rezultāts, kas tādējādi – paredzot, ka vēlāk var tikt piemērota atbilstošā korekcija saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punkta k) apakšpunktu, – vairs cik vien precīzi iespējams neatspoguļo preces pārdošanas cenu, kāda tā būtu, ja attiecīgā prece tiktu pārdota izcelsmes valstī parastas tirdzniecības apritē (skat. iepriekš 27.–30. punktu).
39 Ir jāpiebilst, ka argumenti, kurus Padome un Komisija ir izklāstījušas tiesas sēdē un ar kuriem tiek norādīts, ka iemesliem, kādēļ ražotājs veic dempingu, nav nozīmes antidempinga maksājumu noteikšanā, nevar tikt akceptēti šajā lietā. Šajā ziņā, lai gan ir taisnība, ka iemesliem, kādēļ eksportētājs varēja būt veicis dempingu, nav nozīmes saistībā ar attiecīgajiem aprēķiniem, tomēr dempinga konstatācija, pirmā stadija vērtējumā, vai ir jānosaka antidempinga maksājumi, ir tīri objektīvs salīdzinājums starp normālo vērtību un eksporta cenu (Vispārējās tiesas 2006. gada 24. oktobra spriedums lietā T‑274/02 Ritek un Prodisc Technology/Padome, Krājums, II‑4305. lpp., 59. punkts). Šajā lietā kļūda, kas saistīta ar riska prēmijas ņemšanu vērā un pret kuru iebilst prasītāja, ietekmē normālās vērtības, kura ir noteikta, lai izvērtētu, vai ir noticis dempings, aprēķina pamatotību un tas notiek pirms secinājuma par šāda dempinga pastāvēšanu, līdz ar ko tas var ietekmēt paša secinājuma spēkā esamību.
40 Tāpat Komisija nevar pamatoties uz judikatūru par pārdošanu pašmāju tirgū par cenām, kas esot paaugstinātas sakarā ar aizsardzību, ko sniedz patents attiecīgās preces ražotājam (Tiesas 2001. gada 3. maija spriedums apvienotajās lietās C‑76/98 P un C‑77/98 P Ajinomoto un NutraSweet/Padome un Komisija, Recueil, I‑3223. lpp., un Vispārējās tiesas 1997. gada 18. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑159/94 un T‑160/94 Ajinomoto un NutraSweet/Padome, Recueil, II‑2461. lpp.). Šajā ziņā ir jāatgādina, ka prasītāji, kā to ir norādījusi Vispārējā tiesa un Tiesa, iepriekš minētajās lietās nav norādījuši, ne ka minētā patenta pastāvēšana neatspoguļo faktisko tirgus situāciju attiecīgajā trešajā valstī, ne ka vērā ņemtās pārdošanas nav veiktas parastas tirdzniecības apritē (iepriekš minētie spriedumi apvienotajās lietās Ajinomoto un NutraSweet/Padome un Komisija, 41. punkts, un apvienotajās lietās Ajinomoto un NutraSweet/Padome, 127.–129. punkts). Šajā sakarā ir jāpiebilst, ka Padomes 1988. gada 11. jūlija Regula (EEK) Nr. 2423/88 par aizsardzību pret importa dempingu vai subsidēto importu no valstīm, kas nav Eiropas Ekonomikas kopienas dalībvalstis (OV L 209, 1. lpp.), kuras ietvaros tika izstrādāta iepriekš minētā judikatūra, šajā ziņā bija balstīta uz pieeju, kas atšķiras no pamatregulā izmantotās pieejas, jo Regulā Nr. 2423/88 nebija paredzēta iespēja pielāgot normālo vērtību, ja pircēji sistemātiski maksā atšķirīgas cenas vietējā tirgū sakarā ar noteiktiem šiem tirgum īpašiem faktoriem, kuri ietekmē cenu salīdzināmību, taču šī iespēja ir paredzēta pamatregulas 2. panta 10. punkta k) apakšpunktā.
41 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un nepastāvot nepieciešamībai spriest par atsaukšanās uz pamatregulas 2. panta 6. punkta pirmo teikumu tiesiskumu no pirmā pamata ietvaros formulēto sūdzību skatupunkta, prasība ir jāapmierina un apstrīdētā regula ir jāatceļ, ciktāl tā attiecas uz prasītāju.
Par tiesāšanās izdevumiem
42 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši prasītājas prasījumiem. Atbilstoši šī paša reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) atcelt Padomes 2011. gada 11. maija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 464/2011, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē noteikto pagaidu maksājumu Bosnijas un Hercegovinas izcelsmes ceolīta A pulvera importam, ciktāl tā attiecas uz Alumina d.o.o.;
2) Eiropas Savienības Padome sedz savus, kā arī atlīdzina Alumina tiesāšanās izdevumus;
3) Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 30. aprīlī.
[Paraksti]